Briesmoņu jūra

DiVDESMIT AUNĀDA PAVEIC VAIRĀK, NEKĀ cerĒts

Šī bija viena no laimīgākajām pēcpusdienām no­metnes vēsturē, kas tikai pierāda, ka rīts mēdz būt mal­dinošs, — nekad nevar zināt, ko nesīs vakars.

Grovers paziņoja, ka atlikušo vasaru pavadīs no­metnē kopā ar mums un tikai pēc tam atgriezīsies pie Pāna meklējumiem. Šķeltnadžu vecajie bija tik aizgrābti, ka viņam izdevies izsprukt cauri sveikā, turklāt vēl pa­vērt ceļu nākamajiem meklētājiem, ka piešķīra šim divus mēnešus garu atvaļinājumu un jaunu stabuli. Vienīgā sliktā ziņa: Grovers to stabuli drillēja visu pēcpusdienu, un viņa muzikālās prasmes nebija diži augušas. Viņš spa­rīgi pūta YMCA meldiņu, un zemeņu stādi tikmēr kā traki pinās mums pa kājām, teju gribēdami mūs nožņaugt. No sirds jutu tiem līdzi.

Grovers grasījās tagad, klātienē, pārraut mūsu lidzjūtu saikni, bet es biju ar mieru to saglabāt, ja viņam ne­kas nav iebilstams. Viņš nolika stabuli sāņus un blenza manī. — Bet, Persij, ja es iekulšos nepatikšanās, tev drau­dēs briesmas! Tu vari iet bojā!

— Es gribu būt lietas kursā, ja tu atkal kaut kur iekulsies. Un es atkal došos tev palīgā. Citādi nevarēs.

Galu galā viņš piekrita saikni saglabāt un turpināja dancināt zemenes pie YMCA meldiņa. Bija lieki uzburt līdzjūtu saikni — tāpat zināju, kāda tām jušana.

Vēlāk, loka šaušanas treniņā, Hīrons pasauca mani sāņus un pavēstīja, ka nolīdzinājis visu nesmukumu ar Merivezeras pamatskolu. Skola vairs nevainoja mani sporta zāles izpostīšanā. Policija vairs nedzina man pēdas.

— Kā tev tas izdevās? — nobrīnījos.

Hīrona acīs iezibējās nebēdnīgas liesmiņas. — Es tikai ierosināju, ka ļaudis todien pieredzējuši ko citu — apkures katla eksploziju, kas nepavisam nebija tava vaina.

— Tu tā teici, un viņi tūliņ noticēja?

— Liku lietā miglu. Kādudien, kad būsi gatavs, es tev to ierādīšu.

— Tas nozīmē, ka nākamgad varu atgriezties Merivezerā?

Hīrons sarauca pieri. — O, nē. Tu joprojām esi iz­slēgts. Misters Bonsaji sacīja, ka tev esot — kā viņš tur teica? — neriktīga karma, kas graujot skolas pedago­ģisko auru. Taču, par prieku tavai mātei, ar likumu tu neesi saķēries. Jā, runājot par tavu mammu…

Viņš no bultu maka izvilka mobilo telefonu un pa­sniedza to man. — Pēdējais laiks viņu sazvanīt.

Trakākais bija iesākums — tā daļa, kur jānoklausās "Persij-Džekson-ar-kuru-galu-tu-domā-vai-sajēdz-kāes-satraucos-šitā-aizšmaukt-bez-atļaujas-no-nometneskaut-kādos-bīstamos-uzdevumos-un-pārbaidīt-manilīdz-nāvei" penteris.

Taču beigās viņa aizelsusies iepauzēja. — Ai, nu… man prieks, ka esi sveiks un vesels!

Tāpēc mamma ir tik lieliska. Viņa neprot dusmoties. Mēģina, bet nav tam radīta.

— Piedod, mammu, — es sacīju. — Es vairs nebie­dēšu tevi.

— Nesoli man neko, Persij. Tu labi zini, ka ies ar­vien trakāk. — Viņa pūlējās izklausīties nevērīga, bet es jutu, ka mamma nudien satraucas.

Gribēju teikt kādu uzmundrinošu vārdu, bet īste­nībā zināju, ka viņai ir taisnība. Kā pusdievs allaž likšu viņai baidīties. Jo vecāks kļūšu, jo draudīgākās lietās iepīšos.

— Es varētu uz brīdi aizbraukt mājās, — ieminējos.

— Nē, nē. Paliec nometnē. Trenējies. Dari, kas da­rāms. Bet nākamo mācību gadu tu taču pavadīsi mā­jās, ko?

— Protams. Ja mani maz uzņems kādā skolā.

— Gan kaut ko atradīsim, mīļais, — mamma nopū­tās. — Kādu stūrīti, kur par mums vēl nav dzirdējuši.

Taisonu nometnē daudzināja kā īstu varoni. Es ar lielāko prieku uz visiem laikiem dalītu ar viņu vienu pa­jumti, taču tovakar, sēžot kāpās un veroties uz Longailendas zundu, viņš nāca klajā ar bezgala pārsteidzošu pa­ziņojumu.

— Vakar tētiņš atsūtīja sapni, — viņš pavēstīja. — Viņš gaida mani ciemos.

Nospriedu, ka viņš ākstās, bet Taisons taču neprata ākstīties. — Poseidons tev sapnī deva ziņu?

Taisons piekrītoši pamāja. — Grib, lai atlikušo va­saru nirstu ūdens apakšā. Lai mācos strādāt ciklopu kal­vēs. Viņš to nosauca par krāpsi… trapsi…

— Praksi? -Jā.

Mirkli apdomāju. Bija jāatzīst, ka man maķenīt skauž. Mani Poseidons ne reizi nebija aicinājis zem ūdens. Taču tad attapos, ka Taisons dodas projām? Sveiki un atā?

— Kad tu dosies?

— Tagad.

— Tagad. Tas ir… tagad tagad?

— Tagad.

Vēroju viļņus Longailendas šaurumā. Ūdens saul­rietā vizuļoja sārts.

— Man prieks par tevi, draudziņ, — kaut kā izstomīju. — Tik tiešām.

— Bēdīgi atstāt jauno brāli, — viņš sacīja trīcošā balsī. — Bet es gribu darināt. Ieročus nometnei. Jums vajadzēs.

Sapratu, ka viņam diemžēl ir taisnība. Aunāda ne­bija risinājums it visām nometnes nedienām. Lūka jo­projām bija uz brīvām kājām un pulcēja armiju uz "Princeses Andromedas" klāja. Krons joprojām gatavo­jās atdzimt savā zelta zārkā. Agri vai vēlu mums būs jā­stājas viņiem pretī.

— Tu darināsi labākos ieročus pasaulē, — es Taisonam teicu. Lepni paslēju savu pulksteni. — Un varu derēt, ka tie arī laiku pareizi rādīs.

Taisons iešņaukājās. — Brāļi viens otram palīdz.

— Un tu esi mans brālis, — es teicu. — Tur nav divu domu.

Viņš papliķēja man pa muguru tik sparīgi, ka gan­drīz novēlos lejup pa kāpu. Tad viņš notrausa no vaiga asaru un piecēlās, lai dotos ceļā. — Liec lietā vairogu.

— Noteikti, draudziņ.

— Reiz tas glābs tev dzīvību.

Viņš to pateica tik nevērīgi, ka aizdomājos, nez, vai tā ciklopa acs spēj ieskatīties nākotnē.

Aizsoļojis līdz krastmalai, viņš nosvilpās. No viļņiem iznira hipokamps Dardedzis. Noraudzijos, kā abi pagaist Poseidona valstības plašumos.

Kad viņi vairs nebija saskatāmi, paraudzījos uz savu jauno rokaspulksteni. Nospiedu pogu, un no tā atkal izvērpās milzu vairogs. Bronzā sengrieķu stilā bija izkaltas epizodes no mūsu šāsvasaras piedzīvojumiem. Te Ana­beta sadeva pa mizu lestrigonu bumbotājam, te es Pus­dievu kalnā cīkstējos ar bronzas vēršiem, te Taisons ar Dardedzi traucās uz "Princesi Andromedu", te "Birmingema" tēmēja uz Haribdu. Pārbraucu ar roku ainiņai, kas attēloja Taisonu, kurš kaujas ar hidru, vienlaikus sargā­joši pacēlis gaisā kasti briesmoņu virtuļu.

Ļāvos skumjām. Es zināju, ka Taisonam zem ūdens klāsies pasakaini. Bet zināju arī to, ka man trūks itin visa — viņa sajūsmas par zirgiem, prasmes salabot ratus vai kailām rokām mīcīt metālu, vai arī sasiet ļaundarus mezglā. Man trūks pat viņa krākšanas kaimiņu gultā tā, ka jumts ceļas.

— Sveiks, Persij.

Atskatījos.

Kāpas galā stāvēja Anabeta un Grovers. jādomā, ka man acīs bija sabirušas smiltis, jo es traki mirkšķināju.

— Taisons…— es viņiem sacīju. — Viņam vajadzēja…

— Mēs zinām, — Anabeta saudzīgi atsaucās. — Hī­rons pastāstīja.

— Ciklopu kalves, — Grovers noskurinājās. — Tur esot briesmīga ēdināšana! Vispār nekādu enčiladu, iedo­mājieties!

Anabeta pastiepa roku. — Nāc nu, aļģu pauri! Laiks vakariņām.

Mēs lēnā solī devāmies uz paviljonu — trijatā, kā senos laikos.

Tovakar plosījās vētra, taču debesis virs Pusdievu nometnes bija skaidras kā allaž. Pie apvāršņa šķilās zibeņi, viļņi bangoja pret krastu, taču ielejā nenopilēja ne lāsī­tes. Pateicoties aunādai, mēs atkal bijām drošībā, burvju robežu lokā.

Taču sapņos joprojām neradu mieru. Dzirdēju, kā Krons ņirdz no Tartara dzīlēm: Polifēms akli tup savā alā, ticot, ka izcīnījis lielu uzvaru, jauno varoni! Vai tu ne­esi tikpat akls? Tumsā atbalsojās titāna ledainie smiekli.

Tad sapnis pārtapa. Es sekoju Taisonam jūras dzīlēs uz Poseidona valstību. Nokļuvu starojošā zālē, kas laistī­jās zilā gaismā, grīdu rotāja pērles. Un tur koraļļu tronī sēdēja mans tēvs, tērpies kā pavisam parasts makšķer­nieks — haki šortos un saulē pabalojušā kreklā. Ielūko­jos viņa saules lutinātajā sejā, dzidri zaļajās acīs, un viņš man sacīja tikai vienu: sasparojies!

Uztrūkos.

Kāds bungoja pie durvīm. Iekšā nelūgts ieklupa Grovers. — Persij! — Viņš elsa. — Anabeta… kalnā… viņa…

Viņa skatiens vēstīja — kaut kas nepavisam nebija lāgā. Anabeta tonakt bija sardzē pie aunādas. Ja kaut kas būs gadījies…

Nosviedu segu, asinis dzīslās bija teju sastingušas. Rāvu kājās to, kas gadījās pie rokas, bet Grovers tikmēr centās salikt sakarīgu teikumu, taču bija pārāk apdullis, par daudz aizelsies. — Viņa tur guļ… tikai guļ…

Es izskrēju laukā un traucos pāri pagalmam, Gro­vers mina uz papēžiem. Ausa gaismiņa, bet šķita, ka visa nometne verd un mutuļo. Runas izplatījās. Noticis kas neaptverams. Nometnieku pulciņi jau soļoja uz kalnu. Satīri, nimfas un hēroji bruņu un pidžamu jūklī.

Izdzirdēju pakavu dipoņu, un mums līdzās pierikšoja Hirons, pavisam drūms no vaiga.

— Vai tiesa? — viņš noprasīja Groveram.

Apstulbušais Grovers spēja vien pamāt ar galvu.

Pūlējos apvaicāties, kas īsti noticis, bet Hīrons pa­ķēra mani aiz rokas un bez mazākās piepūles uzcēla sev mugurā. Kopā mērojām ceļu augšup Pusdievu kalnā, kur jau bija sapulcējies bariņš.

Biju domājis, ka aunāda būs pazudusi, bet tā jopro­jām karājās priedē un laistījās pirmajos saules staros. Vētra bija mitējusies, un debesis krāsojās asinssārtas.

— Lai nolādēts titānu valdnieks, — Hīrons sacīja.

— Viņš atkal mūs apmānījis, atkal pamanījies izmantot pareģojumu savā labā.

— Kā to saprast? — apvaicājos.

— Aunāda, — viņš atbildēja. — Aunāda paveikusi vairāk, nekā cerēts.

Rikšojām uz priekšu, un visi pašķīrās. Tur, koka pa­kājē, bez samaņas gulēja meitene. Kāda cita meitene, tērpusies grieķu bruņās, bija sakņupusi pār dusošo.

Man ausīs šalca asinis. Prāts miglojās. Anabetai kāds uzbrucis? Kāpēc tad aunāda joprojām bija te?

Kokam nebija ne vainas, tas bija spirgts un vesels, pārpilns zelta aunādas burvības.

— Tā atveseļojusi koku, — Hīrons drūmi sacīja.

— Taču izšķīstījusi ne indi vien…

Pēkšņi es sapratu, ka Anabeta nemaz neguļ zemē. Anabeta bija tā bruņās tērptā, kas noliekusies pār gu­ļošo. Ieraugot mūs, Anabeta steidzās pie Hīrona. — Tā… viņa… pēkšņi tur…

Viņas acis bija pilnas asaru, bet es joprojām neko ne­sapratu. Biju pārāk apmulsis, lai saliktu visu kopā. Nolēcu no Hīrona muguras un steidzos pie dusošās meitenes. Hīrons uzsauca: — Persij, pagaidi!

Nometos ceļos. Viņai bija īsi, tumši mati un vasarraibumiem nosēts deguntiņš. Meitenei bija vingrs un spē­cīgs garo distanču skrējējas augums, drēbes ne īsti panku, ne gotu — melns tēkrekls, sadriskāti džinsi un ādas jaka ar nozīmītēm, ko rotāja nekad nedzirdētu grupu nosau­kumi.

Viņa nebija no nometnes. Nebiju viņu manījis ne­vienā namiņā. Un tomēr savādā kārtā šķita, ka esmu viņu jau agrāk redzējis…

— Tā ir taisnība, — Grovers, uzdesojis kalnā, bez elpas dvesa. — Neticami…

Neviens cits meitenei netuvojās.

Piekļāvu plaukstu viņai pie pieres. Āda bija vēsa, bet pirkstos man iedzēla it kā uguns.

— Viņai vajag nektāru un ambroziju, — es teicu. Šejieniete vai svešiniece, bet viņa nešaubīgi bija pus­dievu dzimuma. Tas bija jaušams no viena vienīga pie­skāriena. Nesapratu, kāpēc visi ir tik pārbijušies.

Satvēru viņu aiz pleciem un piecēlu sēdus, atbalstot galvu pret manu plecu.

— Nu!? — uzsaucu pārējiem. — Kas jums iekodis? Nesam viņu uz Lielo māju.

Neviens, pat ne Hīrons nekustēja no vietas. Visi stā­vēja, elpu aizturējuši.

Tad meitene ievilka īsu, saraustītu elpu. Ieklepoju­sies viņa atvēra acis. Varavīksnenes bija žilbinoši zilas — teju elektrozilas.

Meitene apjukusi, trīsoša un ieplestām acīm raudzī­jās manī. — Kas tu…

— Es esmu Persijs, — sacīju. — Tu tagad esi drošībā.

— Tik savāds sapnis…

— Viss kārtībā.

— Es nomiru.

— Nē, — mierināju viņu. — Tev nekas nekaiš. Kā tevi sauc?

Un tad es sapratu. Vēl pirms viņa paguva atbildēt.

Meitenes zilās acis raudzījās mani, un es sapratu, kāds bijis zelta aunādas medību mērķis. Kāpēc bija jāsa­indē koks. Viss salikās pa plauktiņiem. Krons bija cēlis galdā vēl vienu spēļu kauliņu — iespēju sagrozīt pareģo­jumu pēc sava prāta.

Pat Hīrons, Anabeta un Grovers, kuriem šajā mirklī piedienētu diet un gavilēt, bija pārlieku satriekti, domā­jot par miglā tīto nākotni. Un es turēju savās rokās kādu, kuram bija lemts tapt par manu labāko draugu vai tikpat labi — niknāko ienaidnieku.

— Es esmu Talija, — meitene sacīja. — Zeva meita.