Briesmoņu jūra

TRĪSPADSMIT ANABELLA MĒĢINA PELDĒT MĀJUP

Beidzot man kaut kas gāja no rokas.

"Karalienes Annas atriebe" atsaucās ikkatrai manai komandai. Zināju, kuru virvi pievilkt, kādu buru pacelt, uz kuru pusi stūrēt. Lēsu, ka, šķeļot viļņus, mūsu ātrums ir kādi desmit mezgli. Pat sajēdzu, ko tas nozīmē. Buri­niekam tas bija pamatīgs ātrumiņš.

Jutos kā pasakā — vējš šalca sejā, viļņi bangoja pret kuģi.

Taču nu, kad briesmas bija aiz muguras, spēju vien sērot par Taisonu un raizēties par Groveru.

Nevarēju sev piedot muļķīgo izrīcību uz Kirkes sa­las. Ja Anabeta neizlīdzētu, es joprojām kā grauzējs tu­pētu būrī kopā ar piemīlīgiem, pūkainiem pirātiem. Do­mās atkārtoju Kirkes sacīto: vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!

Es joprojām jutos citāds. Un ne tikai tāpēc, ka pēk­šņi kārojās šķīt salātlapas. Biju tramīgs, it kā manī būtu iemājojis sīka, pārbiedēta zvēriņa instinkts. Vai varbūt tāds man allaž bijis. Otrais variants darīja mani bažīgu.

Kuģojām cauru nakti.

Anabeta gribēja līdzēt un nomainīt mani, bet burā192 šana viņai negāja pie dūšas. Pēc pāris šūpīgām stundām viņas vaigs krāsojās zaļš kā gvakamole, un viņa nokāpa lejā atlaisties guļamtīklā.

Es vēroju apvārsni. Ne reizi vien manīju briesmo­ņus. Mēnesnīcā no ūdens izšāvās ūdensstrūkla debes­skrāpja augstumā. Cauri viļņiem izslīdēja zaļu spuru virtene — sazin kāds pārdesmit pēdu garš rāpulis. Mie­rīgu sirdi paliku neziņā.

Reiz samanīju arī zaigojošās jūrasmeitas nereīdas. Pūlējos pamāt sveicienu, bet tās ienira dzelmē, un tā arī nesapratu, vai maz tiku pamanīts.

Neilgi pēc pusnakts Anabeta atgriezās uz klāja. Tieši tobrīd slīdējām gar salu ar kūpošu vulkānu vidū. Ūdens piekrastē virda un meta burbuļus.

— Viena no Hēfaista kalvēm, — sacīja Anabeta. — Tur viņš kaļ savus dzelžu nezvērus.

— Kā tos bronzas vēršus?

Viņa pamāja. — Stūrē ar līkumu. Pamatīgu līkumu.

Divreiz nebija jāsaka. Braucām salai pa gabalu, un drīz tā vairs bija tikai sārtena ņirba pamalē.

Paraudzījos uz Anabetu. — Tas iemesls, kāpēc neie­redzi ciklopus… stāsts par Talijas patieso nāves iemeslu. Kas tur īsti notika?

Anabetas seja slēpās tumsā.

— Laikam jau esi pelnījis zināt, — viņa beidzot no­teica. — Tonakt, kad Grovers mūs veda uz nometni, viņš apjuka un nogriezās pa aplamām takām. Atceries, viņš tev reiz stāstīja?

Piekrītoši pamāju.

— Viens kļūmīgais ceļš ieveda Bruklinas ciklopa

alā.

— Bruklinā ir ciklopi? — brīnījos.

— Tu neticēsi — čum un mudž, bet ne par to ir runa. Šis ciklops apveda mūs ap stūri. Viņš pamanījās nojaukt pēdas un nošķirt mūs pa vienam veca Fletbušas nama gaiteņu labirintā. Persij, viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Gluži kā Taisons uz "Princeses Andromedas". Aiz­vilināja mūs pa vienam vien. Talijai šķita, ka viņa stei­dzas glābt Lūku. Lūka it kā padzirda mani saucam pēc palīdzības. Bet es… es biju vien pati tumsā. Man bija tikai septiņi gadi. Es pat izeju nespēju atrast.

Viņa atglauda no sejas matu šķipsnu. — Atceros, kā atradu viesistabu. Visa grīda klāta kauliem. Talija, Lūka un Grovers ar mutē iebāztiem vīkšķiem bija piekārti pie griestiem kājām gaisā kā tādi šķiņķa gabali. Ciklops ista­bas vidū kūra uguni. Izvilku dunci, bet viņš mani sadzir­dēja. Pagriezās pret mani un atņirdzās smaidā. Nezin kā viņš ierunājās mana tēta balsī. Droši vien izmakarēja to man no prāta. Viņš teica: Anabeta, nesatraucies. Es tevi mīlu. Tu vari palikt te, pie manis. Palikt uz visiem laikiem.

Es noskurinājos. Pat tagad, pēc sešiem gadiem, šis stāsts no viņas mutes izklausījās pēc baisākā jelkad dzir­dētā spoku pastāsta. — Ko tu iesāki?

— Triecu dunci viņam pēdā.

Varēju vien blenzt. — Tu ko, nopietni? Tev bija sep­tiņi gadi, un tu sadūri pieaugušu ciklopu?

— Citādi viņš būtu mani piebeidzis. Bet es pārstei­dzu viņu nesagatavotu. Paguvu aizskriet līdz Talijai un pārgriezt virves, kas saistīja viņas rokas. Tālāk viņa pati tika galā.

— Nūjā, bet… Anabeta! To dūšu!

Viņa nogrozīja galvu. — Mēs knapi izsprukām dzīvi. Persij, es joprojām mēdzu murgot. Tā mana tēva balss no ciklopa mutes. Tikai tādēļ mēs laikus netikām no­metnē. Visiem briesmoņiem, kuri dzina mums pēdas, nu bija laiks mūs panākt. Tieši tāpēc Talija gāja bojā. Ne­būtu tā ciklopa, viņa joprojām būtu dzīva.

Sēdējām uz klāja un vērojām, kā naksnīgajās debesīs uzaust Hērakla zvaigznājs.

— Kāp lejā, — Anabeta beidzot ierunājās. — Tev jā­atpūšas.

Pamāju ar galvu. Acis pašas krita ciet. Bet lejā, guļamtīklā, vēl ilgi vāļājos nomodā. No prāta neizgaisa Anabetas stāsts. Prātoju — būtu es piedzīvojis ko tādu, vai man pietiktu drosmes doties šādā ceļā, stūrēt iekšā vēl viena ciklopa midzenī?

Šoreiz sapnis nebija par Groveru.

Šoreiz atrados Lūkas kajītē uz "Princeses Andro­medas". Aizkari bija vaļā. Laukā nakts. Gaisā mudžēja ēnaini apveidi. Visapkārt šalkoja čuksti — tie bija mirušo gari.

Piesargies, tie šņāca. Slazdi. Blēdības.

Vāri zaigoja telpas vienīgais gaismas avots, Krona zeltītais sarkofāgs.

Mani izbiedēja ledaini smiekli. Šķita, ka tie skan dziļi zem kuģa. Zaļknābi, tev nav dūšas. Tu mani neap­turēsi.

Es zināju, kas man jādara. Man jāatver tas zārks.

Izvilku Pretstraumi. Ap mani savērpās rēgu virpulis. Piesargies!

Sirds krūtis auļoja. Nejaudāju spert ne soli, bet man bija jāaptur Krons. Jāiznīcina tas, kas kvern tajā kastē.

Blakus ieskanējās meitenes balss: — Nu, kā būs, aļģupauri?

Pašķielēju sāņus, domādams ieraudzīt Anabetu, bet tā nebija viņa. Meitene bija tērpusies kā panks, delnas rotāja sudraba ķēdes. Viņai bija piķa melni mati, tumš­zilās acis izceltas ar melnu acu zīmuļa švīku, pār degun­galu izbārstīta saujiņa vasarraibumu. Nez kādēļ viņa šķita pazīstama.

— Nu? — viņa vaicāja. — Mēs viņu apturēsim, vai tomēr ne?

Nespēju atbildēt. Nespēju pakustēties.

Meitene novaikstījās. — Labi, mēs ar Egīdu tiksim galā.

Meitene piesita pie plaukstas locītavas, un sudrabo­tās ķēdes sāka plakt un plesties par milzu vairogu. Tas bija kalts sudrabā un bronzā, bet vidū iznira šaušalīga Medūzas seja. Tā izskatījās kā pēcnāves maska, it kā me­tālā tiešām būtu iespiesta īstā gorgonas seja. Lai gan ne­varēju zināt, vai tā ir un vai vairogs pārvērstu mani par akmens stabu, tomēr novērsos. Pat stāvot tam līdzās, vai stingu bailēs. Jādomā, ka īstā cīniņā šā vairoga saim­nieks būtu teju neuzvarams. Ienaidniekam prāta darbs būtu apcirsties un mukt prom.

Meitene izvilka zobenu un tuvojās sarkofāgam. Rēgu ēnas viņas priekšā pašķīrās un spruka tālāk no vairoga baigās auras.

— Nē, — es centos viņu brīdināt.

Bet meitene neklausījās. Viņa droši piesoļoja pie sarkofāga un atrāva vaļā zeltīto vāku.

Mirkli viņa tur tā stāvēja un vēroja to, kas gulst zārkā.

Zārks iespulgojās.

— Nē, — meitenes balss ietrīsējās. — Nevar būt.

Kuģi sarībināja Krona smiekli iz ūdeņu dzelmes.

— Nē! — meitene kliedza, un viņu aprija sarkofāga zeltītais gaismas vilnis.

— Ā! — Pielēcu sēdus savā guļamtīklā.

Anabeta mani purināja. — Persij, tu murgoji. Mosties.

— Kas ir? — Izberzēju acis. — Kas noticis?

— Zeme, — viņa drūmi sacīja. — Mēs tuvojamies sirēnu salai.

Tik tikko saskatīju salu — pagaidām vēl bija tikai tumšs, miglā tīts plankumiņš.

— Esi tik labs, palīdzi, — sacīja Anabeta. — Sirē­nas… mēs pavisam drīz izdzirdēsim viņu dziesmas.

Atcerējos stāstus par sirēnām. To dziesmas bija tik saldskanīgas, ka apburtie jūrnieki akli devās nāvē.

— Sīkums, — attraucu. — Aizdrīvēsim ausis, un viss. Lejā ir milzīgs toveris ar sveču vasku…

— Es gribu viņas dzirdēt.

Saraucu pieri. — Kāpēc?

— Runā, ka sirēnas izdziedot katra slēptākās ilgas. Viņas atklāj par tevi to, ko pats nemaz nenojaut. Tur slēpjas visa burvība. Ja izdzīvo… tu kļūsti gudrāks. Es gribu viņas dzirdēt. Vai gan kādreiz vēl radīsies šāda iz­devība?

No kura katra mutes tas skanētu kā galīgas aplamī­bas. Bet Anabeta bija un palika Anabeta — ja reiz viņa spēja izlauzīties cauri sengrieķu arhitektūras grāmatām un dievināja vēstures kanāla dokumentālās filmas, bija skaidrs, kāpēc sirēnas viņai šķita tik saistošas.

Viņa izklāstīja savu plānu. Es negribīgi palīdzēju viņai sagatavoties.

Tiklīdz skatam atklājās klinšainā salas piekraste, es pavēlēju vienai virvei apvīties ap Anabetas vidukli un piesiet viņu fokmastam.

— Lai kas arī notiktu, lai kā es lūgtos, — viņa brīdi­nāja, — neatsien mani. Citādi gribēšu mesties pār bortu un noslīcināties.

— Tu ved mani kārdināšanā.

— Ha-ha.

Nosolījos parūpēties par viņu. Tad ņēmu divas lie­las sveču vaska pikas, izlocīju tās par aizbāžņiem un spraudu ausīs.

Anabeta tēlotā nopietnībā pamāja ar galvu, tā dodot zināt, ka mani ausu aizbāžņi ir īsts modes kliedziens. Atmēdījos un pievērsos kuģa stūrei.

Klusums bija nedabisks. Dzirdēju vienīgi asinis šal­kojam ausīs. Kad tuvojāmies salai, no miglas iznira zo­baini klintsragi. Ar domu spēku lavierēju "Karalienes Annas atriebi" līču loču. Atliktu piebraukt par tuvu, un klintis sadīrātu burinieka korpusu kā blendera asmeņi.

Pametu skatu atpakaļ. Anabeta izskatījās pavisam ierasti. Te pēkšņi viņas sejā iegūla mulsums. Acis iepletās.

Anabeta nostiepa valgus. No lūpām varēja nolasīt, ka viņa sauc manu vārdu. Sejas izteiksme nepārprotami vēstīja: atsvabini! Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Man nekavējoties jāatsien virves.

Anabeta izskatījās tik izmisusi, ka tikko novaldījos, neatbrīvojis viņu.

Sakopoju visus spēkus un novērsos. Mudināju "Ka­ralienes Annas atriebi" pasteigties.

Sala joprojām bija ieslēpta miglā un klintājos, taču ūdenī dreifēja koka atlūzas un stiklplasts, senu kuģu pa­liekas un pat dažas lidaparātu peldvestes.

Kā gan mūzika spēja aizvest neceļos tik daudz dzīvajo? Nūjā, it kā jau varētu sakasīt pāris dziesmu no Top 40, kuras arī mani urdītu lēkt no tilta, tomēr… Par ko gan sirē­nas tur dziedāja?

īsu mirkli izpratu Anabetas zinātkāri. Radās nepār­varams kārdinājums izraut ausu aizbāžņus un ieklausī­ties dziesmā. Jutu, kā sirēnu meldiņi ievibrē kuģa dēļus, kā tie pulsē līdz ar asiņu šalkām man ausīs.

Anabeta lūdzās lūgšus. Asaras straumēm vien plūda pār vaigiem. Viņa cīnījās ar virvēm tā, itin kā tās liegtu viņai visu, kas dzīvē dārgs.

Kā tu vari būt tik nežēlīgs? Šķita, ka viņa vaimanā. Domāju, ka tu man esi draugs.

Paraudzījos uz dūmakaino salu. Prasījās vilkt laukā zobenu, bet tur taču nebija, ar ko cīnīties. Kā lai izcīnās ar dziesmu?

Saņēmu visus spēkus, lai neskatītos uz Anabetu. Pie­cas minūtes izdevās.

Un tā bija mana lielā kļūda.

Kad vairs nespēju nociesties, atskatījos un ierau­dzīju… virvju čupiņu. Masts stāvēja pavisam vientuļš. Uz klāja mētājās Anabetas bronzas duncītis — acīmredzot nez kā bija izdevies to iedabūt plaukstā. Viņu atbruņot man nebija ienācis prātā.

Metos pie burinieka borta, un turpat jau viņa bija, ar rokām mežonīgi airējās uz salas pusi, un viļņi viņu nesa arvien tuvāk robainajām klintīm.

Saucu Anabetu vārdā, bet, pat ja viņa mani dzirdēja, neklapēja ne ar ausi. Viņa pilnīgā transā peldēja nāvei rīklē.

Uzlūkoju stūri un nokliedzos: — Stāvi!

Tad lēcu pār bortu.

Ieniru un vēlēju straumēm savērpties ap mani, lai varu šauties uz priekšu dzinēja ātrumā.

Izniru virs ūdens un ieraudzīju Anabetu, bet kāds vilnis viņu nesa pretim diviem smailiem klintsbluķu ilk­ņiem.

Izvēles nebija. Traucos turp.

Paniru zem sadragātas jahtas korpusa, lavierēju starp dreifējošām metāla lodēm ar ķēdi galā, līdz apjē­dzu, ka tās taču mīnas. Vajadzēja likt lietā visas ūdens vārdošanas spējas, lai izvairītos no trieciena pret klintīm vai sapīšanās zem ūdens novilktos tīklos un dzeloņdrātīs.

Izšļūcu starp divām klinšu radzēm un attapos pus­mēness apveida līcītī. Ūdenī peldēja klinšu atlūzas, vraku detaļas un mīnas. Pludmali klāja melna vulkā­niskā smilts.

Izmisīgi raudzījos pēc Anabetas.

Tur jau viņa bija.

Diemžēl vai par laimi — viņa bija prasmīga peldē­tāja, sveikā tikusi garām mīnām un klintīm. Kājas jau teju skāra melno pludmali.

Taču tad migla paklīda, un es ieraudzīju viņas — sirēnas.

Iztēlojieties maitu lijas cilvēka augumā ar melnām, saķepušām spalvām, pelēkiem nagiem un bāli sārtām kakla krokām. Tagad iztēlojieties, ka uz šiem kakliem uztupinātas cilvēku galvas, taču tās nepārtraukti maina izskatu.

Dzirdēt es viņas nedzirdēju, bet redzēju, ka tās dzied. Mutēm kustot, sejas pārtapa pazīstamos vaibstos — mana mamma, Poseidons, Grovers, Taisons, Hīrons. Tie, pēc kuriem ilgojos viskvēlāk. Viņi uzmundrinoši smaidīja, aicinādami nākt tuvāk. Tomēr, lai kādas bija sejas, mutes tām bija un palika nospeķotas un aplipušas ar pērno maltīšu atliekām. Ēdmaņā tās mēdza bāzties ar visu galvu, kā jau maitasputni, un neizskatījās, ka galdā bijuši bries­moņu virtuļi.

Anabeta ūdenī kulstījās viņām arvien tuvāk.

Sapratu, ka nedrīkstu ļaut viņai izkāpt no ūdens. Jūra bija mana vienīgā priekšrocība. Tā vai citādi tā allaž mani nosargāja. Šāvos uz priekšu un saķēru Anabetu aiz potītes.

Tiklīdz pieskāros viņai, viscaur miesai izskrēja teju strāva, un es ieraudzīju sirēnas Anabetas acīm.

Uz Centrālparkā paklāta piknika deķiša sēdēja trīs cilvēki. Priekšā bija izlikts mielasts. Pēc agrāk redzēta­jām fotogrāfijām atpazinu Anabetas tēti — sportiskas miesasbūves gaišmatainu vīrieti ap četrdesmit. Viņš bija sadevies rokās ar skaistu sievieti, kas līdzinājās Anabetai. Viņa bija tērpusies pavisam vienkārši — zilos džin­sos, kokvilnas kreklā un sporta apavos — taču pilnīgi izstrāvoja spēku. Sapratu, ka uzlūkoju pašu dievi Atēnu. Viņiem līdzās sēdēja jauneklis… Lūka.

Šī ainiņa laistījās siltā, tīkamā gaismā. Trijotne pļā­pāja, smējās un, ieraugot Anabetu, viņu sejas priekā atplauka. Anabetas mamma un tētis sveicienā paplēta rokas. Lūka plati smaidīja un aicināja Anabetu sev bla­kus — it kā nebūtu nodevējs, it kā viņi joprojām būtu draugi.

Viņpus Centrālparka kokiem slējās augstceltnes. Man aizrāvās elpa, jo tā it kā bija un tomēr nebija Manhetena. Tā bija zaigojoši balta marmora pilsēta, daudzkārt lie­lāka un varenāka par to, kas tagad, — ar zeltītiem logiem un jumta terasēm. Tas bija kas labāks par Ņujorku. Kas labāks par Olimpa kalnu.

Es tūliņ pat sapratu, ka to visu projektējusi Anabeta pati. Viņa bija šās jaunās pasaules arhitekte. Viņa bija no jauna savedusi kopā savus vecākus. Viņa bija izglābusi Lūku. Viņa bija paveikusi visu, pēc kā alkusi sirds.

Es cieši samiedzu acis. Kad tās atdarīju, redzēju vien sirēnas — tās skrandainās plēsoņas ar cilvēcīgajām se­jām, kas kārīgi gaidīja kārtējo upuri.

Ierāvu Anabetu atpakaļ viļņos. Neko nedzirdēju, bet nopratu, ka kliedz viņa dikti. Viņa iespēra man pa seju, bet es turējos pretim.

Liku straumēm nest mūs laukā no līča. Anabeta tik sparīgi vicināja dūres un spārdījās, ka bija gandrīz neie­spējami koncentrēties. Viņa tik nevaldāmi pērās pa viļ­ņiem, ka mēs gandrīz saskrējāmies ar dreifējošu mīnu. Nesapratu vairs, ko iesākt. Ja viņa turpinās spuroties, mēs nemūžam netiksim līdz kuģim.

Panirām zem ūdens, un vismaz tur Anabeta aprima. Sejā iegūla apstulbums. Kad iznirām virs ūdens, cīniņš atsākās no jauna.

Ūdens! Virszemes skaņai bija grūti pārvietoties zem ūdens. Ja es pietiekami ilgi turētu viņu zem ūdens, mū­zikas vara tiktu lauzta. Anabeta, protams, nespētu pael­pot, bet tas šobrīd aizbīdījās otrā plānā.

Apķēru viņu ap vidu un liku viļņiem nest mūs dzīlēs.

Mēs nirām un nirām — trīs metru, tad sešu metru dziļumā. Zināju, ka jābūt prātīgam, jo es pacietu spie­dienu daudz labāk nekā Anabeta. Viņa rāvās laukā un cīnījās pēc elpas, visapkārt uzvirmoja burbulīši.

Burbuļi.

Kritu izmisumā. Anabeta bija jānotur pie dzīvības. Prātā uzbūru visus jūras putojošos, bezgalīgi virmojošos burbuļus. Iztēlojos, kā tie saplūst vienkopus un slīd pie manis.

Jūra bija paklausīga. Šurp atplūda balta brāzma, viss apkārt novirmoja, un, kad skats beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju, ka ap mani un Anabetu ir milzum liels gaisa burbulis. Kājas vien kūļājās ūdenī.

Viņa kampa gaisu un rīstījās. Augums raustījās, bet pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka burvju vara ir lauzta.

Viņa izplūda gaužās un sirdi plosošās asarās, uzlika galvu man uz pleca, un es viņu apkampu.

Zivis sasteidza mūs aplūkot — bariņš barakudu, daži ziņkārīgi marlīni.

Tiš! atplijos.

Tās aizspurdza kur kurā, bet izskatījās visai apbēdi­nātas. Goda vārds, es izpratu zivju domu gājienu. Tās grasījās palaist dzīlēs klačas par Poseidona dēlu un kaut kādu skuķi Sirēnu līča dzelmē.

— Atgriezīsimies uz kuģa, — es sacīju. — Būs jau labi. Tu tikai turies pie manis.

Anabeta pamāja ar galvu, dodama zīmi, ka nu jau ir labāk, un kaut ko nomurmināja, bet ar vasku aizķellētās ausis man neļāva viņu saklausīt.

Ļāvu straumei izstūrēt mūsu mazo, ērmoto gaisa zemūdeni cauri klintīm un dzeloņdrātīm līdz pat "Kara­lienes Annas atriebei", kas lēni un apņēmīgi slīdēja ar­vien tālāk prom no salas.

Sekojām kuģim zem ūdens, līdz lēsu, ka nu jau esam pietiekami tālu no sirēnu dziesmām. Iznirām virs ūdens, un mūsu gaisa burbulis nopaukšķēja.

Pēc manas pavēles gar kuģa korpusu noslīga virvju kāpnes, un mēs rāpāmies uz klāja.

Drošības dēļ ausu aizbāžņus vēl mirkli paturēju. Burājām, līdz sala pavisam pazuda no skata. Anabeta, ietinusies segā, sēdēja burinieka priekšgalā. Beidzot viņa pacēla galvu un ar sapņainu, sērīgu skatu noplātīja muti: esam drošībā.

Izvilku ausu aizbāžņus. Ne mazākās dziedāšanas. Vienīgā skaņa šajā rāmajā pēcpusdienā bija viļņu bangas pret burinieka korpusu. Migla bija pārtapusi debeszilgmē, it kā sirēnu sala būtu bijusi vien iedoma.

— Kā jūties? — es jautāju. Un tūliņ pat apķēros, cik tāds jautājums skan tizli. Skaidra lieta, ka labi jau ne.

— Es neapjautu, — viņa murmināja.

— Ko?

Viņas acis bija tikpat debeszilas kā Sirēnu salas dū­maka. — Cik spēcīgs būs vilinājums.

Es negribēju atzīties, ka redzēju sirēnu solījumu. Jutos kā tāds lūriķis. Taču šķita, ka esmu to Anabetai parādā.

— Es redzēju tevis celto Manhetenu, — atzinos, — un Lūku, un tavus vecākus.

Viņa piesarka. — Tu redzēji?

— Kad Lūka toreiz uz "Princeses Andromedas" so­līja iespēju uzbūvēt pasauli no jauna… tev tas aizķērās prātā, vai ne?

Viņa sarausa segu ap sevi. — Mans liktenīgais trū­kums. Sirēnas man atklāja, ka mans liktenīgais trūkums ir "hubris".

Saraucu pieri. — Tā brūnā ķēpa, ko veģetārieši smērē uz sviestmaizēm?

Viņa novaikstījās. — Nē, aļģupauri. Tas ir humuss. "Hubris" ir kaut kas daudz trakāks.

— Kas var būt trakāks par humusu?

— "Hubris", Persij, ir nāvīga lepnība. Iedomas, ka tu kaut ko spēj labāk par visiem… pat par dieviem.

— Un tu tā jūties?

Viņa piekala skatienu purngaliem. — Vai tu kādreiz aizdomājies, ka pasaule tik tiešām ir galīgi sačakarēta? Ja mēs nudien varētu uzcelt visu no jauna? Vairs nekādu karu. Nekādu bezpajumtnieku. Nekādas obligātās litera­tūras vasarā.

— Tālāk?

— Taisnība, Rietumi pārstāv krietni daudz cilvēces dižo sasniegumu — tikai tāpēc uguns vēl liesmo. Tāpēc Olimps ir mums līdzās. Bet reizēm gar acīm skrien tikai viss sliktais, saproti? Un tad aizdomājos tāpat kā Lūka: ja es varētu noslaucīt visu līdz ar zemi, es rīkotos labāk. Vai tevi nekad nepārņem tādas sajūtas? Ka tu spētu val­dīt pār pasauli saprātīgāk?

— Ēēē… nē. Es — un pasaules valdnieks? Murgs kaut kāds.

— Tad tev veicies. "Hubris" nav tavs liktenīgais klup­šanas akmens.

— Bet kas tad?

— Es nezinu, Persij, bet tāds ir katram hērojam. Ja tu to neapjautīsi un neiemācīsies kontrolēt… ne velti to dēvē par "liktenīgo".

Apdomāju viņas vārdus. Ne visai iepriecinoši.

Pamanīju, ka Anabeta neieminas par ilgotajām pār­maiņām personīgajā dzīvē — ka mamma un tētis varētu būt kopā, ka Lūku varētu glābt. Tas bija saprotams. Pa­šam nepatika atzīt, cik neskaitāmi daudz reižu esmu sap­ņojis, ka mani vecāki atkal ir kopā.

Iztēlojos mammu vienu pašu mūsu Augšīstsaidas niecīgajā dzīvoklītī. Pūlējos atcerēties viņas zilo vafeļu smaržu virtuvē. Tas šķita kaut kas tik tāls.

— Vai tas bija vērts? — es Anabetai vaicāju. — Vai tu jūties… gudrāka?

Viņa raudzījās tālumā. — Neesmu pārliecināta. Bet mums jāizglābj nometne. Ja neapturēsim Lūku…

Vārdi bija lieki. Ja Lūkas domu gājiens spēja iekārdi­nāt pat Anabetu, atlika vien minēt, kādi pusdievu pūļi būtu gatavi viņam pievienoties.

Atcerējos savu sapni par meiteni un zelta sarkofāgu. īsti neizpratu tā nozīmi, bet šķita — kaut kas paslīd gar degunu nemanīts. Krons kala baismīgus plānus. Ko tā meitene ieraudzīja, paverot zārka vāku?

Anabetas acis pēkšņi iepletās. — Persij.

Es pagriezos.

Priekšā atkal rēgojās zemes strēle — sala tādā kā seglu formā ar noaugušiem kalniem, baltām pludmalēm un zaļām pļavām — gluži kā manos sapņos.

Mana navigācijas izjūta to apstiprināja. 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma.

Mēs bijām atraduši ciklopa mājvietu.