Briesmoņu jūra

SEŠPADSMIT NOeju pa BURBULI AR VISU KUĢI

— Vai viņam tie akmeņi reiz beigsies? — murmi­nāju.

— Peldam, ko kājas nes! — uzsauca Grovers.

Viņi abi ar Klarisu metās viļņos. Anabeta bija cieši aptvērusi Klarisas kaklu un ar otru roku pūlējās airēt, bet smagā aunāda vilka lejup.

Taču briesmonim par aunādu bija maza bēda.

— Tu, jaunais ciklop! — Polifēms rēca. — Sugas no­devēji

Taisons sastinga.

— Neklausies viņā, — es lūdzos. — Nāc šurp!

Rāvu Taisonu aiz rokas, bet tikpat labi būtu varējis

raustīt kalnu. Viņš pagriezās pret vecāko ciklopu. — Es neesmu nodevējs.

— Tu vergo mirstīgajiem! — Polifēms auroja. — Zag­līgiem mirstīgajiem!

Polifēms aizlidināja vienu bluķi. Taisons to atsita ar vienu dūres vēzienu.

— Neesmu nodevējs, — Taisons atkārtoja. — Un tu neesi mana suga.

— Nāve vai uzvara! — Piemirsis savainoto kāju,

Polifēms metās ūdenī. Viņš tūliņ klupa un iegāzās ar seju sēklī. Būtu pat smieklīgi, ja viņš uzreiz neslietos augšā, sprauslādams sālsūdeni un rēkdams.

— Persij! — Klarisa kliedza. — Ātrāk.

Viņi ar visu aunādu bija teju sasnieguši kuģi. Ja vien es spētu kaut kā novērst briesmoņa uzmanību…

— Steidzies, — Taisons mani mudināja. — Es aizka­vēšu lielo ķēmu.

— Nē! Viņš tevi nobeigs. — Reiz jau Taisonu biju zau­dējis. Negrasījos zaudēt viņu vēlreiz. — Cīnīsimies kopā.

— Kopā, — Taisons piekrita.

Es izrāvu zobenu.

Polifēms, knapi kustot, piesardzīgi tuvojās. Bet ro­kas viņam bija sveikas un veselas. Lūk, arī lidoja otrs bluķis. Metos sāņus, bet tik un tā aizietu pa pieskari, ja Taisons nesatriektu klinti drumslās.

Liku ūdens līmenim celties. Mani pacēla metrus piecus augsts vilnis. Laidos ar to pie ciklopa un spēru šim pa aci, ļaujot, lai vilnis pēc tam nomēž briesmoni no kājām un izskalo piekrastes smiltīs, bet pats pārvē­los viņam pāri.

— Nomušīšu tevi! — Polifēms buldurēja. — Aunādas zaglis!

— Tu esi aunādas zaglis! — es kliedzu pretī. — Tu to izmanto, lai vilinātu satīrus drošā nāvē!

— Kas par to? Satīri garšīgi!

— Aunāda domāta, lai dziedinātu! Tā pieder dievu atvasēm!

— Es esmu dieva atvase! — Polifēms atvēzēja dūri, bet es paspruku malā. — Tēvs, Poseidon, nolādi sitamo zagli! — Polifēms nemitējās mirkšķināt savainoto aci, jo nu bija turpat vai akls, un secināju, ka viņš tēmē uz manu balsi.

— Poseidons mani nenolādēs, — es sacīju un kāpos atpakaļ, jo ciklops grābāja gaisu. — Es arī esmu viņa dēls. Viņš te neizvēlas mīluļus.

Polifēms nikni ierēcās. Viņš izrāva no kalna nogāzes olīvkoku ar visām saknēm un blieza ar to tur, kur es vēl nupat stāvēju. — Cilvēki ir citādi! Nejauki, blēdīgi, me­līgi!

Grovers palīdzēja Anabetai uzrāpties uz klāja. Kla­risa man vētraini māja, mudinādama pasteigties.

Taisons lavījās Polifēmam apkārt, lai uzbruktu no mugurpuses.

— Jauniņais! — vecais ciklops bauroja. — Kur esi? Palīdzi man.

Taisons apstājās.

— Tevi nelāgi audzinājuši, — Polifēms gaudoja un tricināja olīvkoka stumbru. — Nabaga bārenīt, brālīt! Palīdzi man!

Neviens nekustēja ne no vietas. Tikai okeāns šalca un man sitās sirds. Tad Taisons pakāpās soli uz priekšu un kā aizstāvēdamies pacēla rokas. — Necīnies pretī, brāli ciklop. Nolaid zemē…

Polifēms apcirtās pret runātāju.

— Taison! — iekliedzos.

Koks triecās pret Taisonu ar tādu spēku, ka no ma­nis tur pāri paliktu vien Persija pica ar papildu olīvu kārtu. Taisons atsprāga atpakaļ, izvagojot smiltīs grāvi. Polifēms metās viņam virsū, bet es iekliedzos: — Nē! — un lēcu uz priekšu ar Pretstraumi, cik tālu vien spēju. Biju cerējis ietriekt to Polifēmam ciskā, bet trāpīju ne­daudz augstāk.

— Bēēē! — Polifēms ieblējās kā aita un atvēzēja pret mani stumbru.

Kņupu pie zemes, bet vienalga dabūju pa muguru ar pamatīgu kārtu aplauzītu zaru. Biju notašķīts asinīm, savainots un pārguris līdz nelabumam. Mana iekšējā jūrascūciņa gribēja laisties lapās. Taču es noriju baiļu kamolu.

Polifēms vēlreiz vēzēja koku, bet šoreiz es biju tam gatavs. Iekrampējos zarā, kas planēja garām, sakodu zo­bus, piecietu smeldzošās plaukstas un ļāvos, lai ciklops uzlidina mani gaisā. Lidojumā atlaidu tvērienu un kritu virsū briesmoņa sejai, ar abām kājām piezemēdamies uz jau tā cietušā acs ābola.

Polifēms iekaucās aiz sāpēm. Taisons nogrūda viņu pie zemes. Es piezemējos abiem līdzās un notēmēju zo­benu Polifēmam sirdī. Taču atlika pārmīt ašu skatienu ar Taisonu, lai saprastu, ka to nespēšu. Tas nebūtu pareizi.

— Laid viņu vaļā, — teicu Taisonam. — Skrienam.

Taisons sakopoja visus spēkus, pagrūda veco, lamās

vai aizrijušos ciklopu cik jaudas tālu prom, un mēs abi metāmies ūdenī.

— Es jūs nozūmēšu! — Polifēms cauri sāpēm auroja. Viņš bija aizklājis aci ar milzīgajām plaukstām.

Mēs abi ar Taisonu nirām viļņos.

— Kur jūs esat? — Polifēms nemitējās klaigāt. Viņš pacēla no zemes stumbru un ielidināja ūdenī. Tas noplunkšķēja kaut kur pa labi.

Lūdzu palīdzību straumei, un pēc mirkļa mēs jau uzņēmām ātrumu. Man jau atausa cerība, ka tiksim līdz kuģim, kad no klāja atskanēja Klarisas sauciens: — Ma­lacis, Džekson! Še tev, ciklop!

Aizveries, gribēju kliegt pretī.

— Rrrrr! — Polifēms tvēra pēc bluķa. Viņš to svieda uz Klarisas balss pusi, taču, mērķi nesasniedzis, tas gan­drīz vai uzkrita virsū mums ar Taisonu.

— Re! Re! — Klarisa zobojās. — Met kā tāds jampampiņš! Es tev rādīšu, kā precēt mani, idiot!

— Klarisa! — es iebļāvos, nespēdams vairs izturēt. — Aizveries!

Par vēlu. Polifēms raidīja nākamo bluķi, un šoreiz man atlika vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tas aiz­planē man pār galvu un ietriecas "Karalienes Annas at­riebes" bortā.

Pilnīgs ārprāts, cik strauji grimst kuģis. "Karalienes Annas atriebe" nokrakšķēja, nobrīkšķēja un sasvērās uz priekšu, itin kā grasīdamās laisties lejup pa slidkalniņu.

Es lādējos un skubināju jūru nest mūs ātrāk, bet kuģa masti jau slīga ūdenī.

— Nirstam! — uzsaucu Taisonam. Un mēs abi me­tāmies zem ūdens, kamēr galvai pāri aizlidoja vēl viena klinšu atlūza.

Draugi grima uz velna paraušanu, bezcerīgi kārpī­damies putojošajā mutulī, ko aiz sevis atstāja kuģa vraks.

Ne visi zina, ka kuģis, noejot pa burbuli, uzveido vienu lielu izlietnes notekcaurumu, ieraujot sev līdzi visu, kas tuvumā. Pat Klarisa, kas bija prasmīga peldētāja, pat šķita zaudējam cerību. Grovers drudžaini spirināja pa­kavus. Anabeta bija iekrampējušies aunādā, kas viļņo­jās virs ūdens kā spožu monētu birums.

Peldēju pie viņiem, lai arī apzinājos, ka man var aptrūkties spēka izvilkt visus laukā. Apkārt dreifējošie dēļi visu vēl vairāk sarežģīja: ja dabūšu pa galvu ar baļķi, kāda tur vairs valdīšana pār ūdeņiem…

Mums vajag palīdzību, secināju.

Jā, galvā skaidri un gaiši atsaucās Taisona balss.

Apjucis pavēros viņā. Man jau agrāk bija gadījies zem ūdens saklausīt nereīdas un citas ūdeņu dievības, taču nebiju aizdomājies, ka… Taisons taču ir Poseidona dēls. Mēs spējām sazināties domās.

Dardedzis, sacīja Taisons.

Es piekrītoši pamāju, aizvēru acis, koncentrējos un piebalsoju Taisonam: DARDF.DZI! Mums tevi vajag!

Tūliņ dzīlēs uzvirmoja trīs silueti — augšup vēl ašāk par delfīniem auļoja trīs zirdziņi ar zivs astēm. Darde­dzis ar draugiem paraudzījās uz mums un šķita lasām mūsu domas. Viņi ienira putojošajā postažā un jau pēc mirkļa ar burbulīšu šalti atkal bija virs ūdens. Grovers, Anabeta un Klarisa katrs bija apkampuši savu hipokampu.

Klarisai bija ticis lielākais no visiem, Dardedzis. Viņš atsteidza pie mums un ļāva Taisonam ieķerties šim krē­pēs. Man savu palīdzību piedāvāja Dardedža draugs ar Anabetu mugurā.

Šķeļot viļņus, strauji attālinājāmies no Polifēma sa­las. Nopakaļ vēl atskanēja ciklopa uzvarošie auri: — Kār­tībā! Beidzot nogremdēju Nevienu! *

Jācer, ka viņš nekad neapjēgs savu misēkli. Kūlām ūdeņus, līdz sala saruka par mazmazītiņu punktiņu un visbeidzot nozuda skatam.

— Izdevās, — Anabeta bezspēkā dvesa, — mums… Viņa atslīga pret hipokampa kaklu un acumirklī

iemiga.

Man nebija ne jausmas, ciktāl hipokampi mūs nesīs. Man nebija ne jausmas, kurp dodamies. Atbalstīju Ana­betu, lai viņa nenoveļas, apsedzu ar zelta aunādu, kuras vārdā bijām piedzīvojuši tādas klapatas, un klusībā iz­teicu pateicību.

Jā, starp citu… biju dievu parādnieks.

— Tu esi ģēnijs, — klusi pačukstēju Anabetai.

Tad atspiedu galvu pret aunādu un aizmigu kā no­sists.