Briesmoņu jūra

PIECI ES TIEKU PIE JAUNA KAIMIŅA

Vai tev kādreiz ir gadījies tā, ka, pārnākot mājās, istaba izvandīta? Jo, piemēram, kāds izpalīdzīgs eksemplārs (čau, mammu!) centies to "sakārtot", un pēkšņi pilnīgi nekas vairs nav atrodams? Un pat ja nekā netrūkst, pie­zogas baisa apjausma, ka viens otrs šiverējis pa tavām slepenajām atvilktnēm un pārbraucis virsmām ar tīrāmo līdzekli, kas ož pēc citrona.

Tieši tā es jutos, beidzot atkal ieraugot Pusdievu no­metni.

Vispār nekas nebija īpaši mainījies. Lielā māja ar zilo divslīpju jumtu un izmargoto lieveni stāvēja, kur stāvējusi. Zemeņu dobes joprojām cepinājās saulē. Ielejā aizvien bija izkaisītas tās pašas grieķiskās celtnes ar bal­tajām kolonnām — amfiteātris, cīņu arēna, pusdienu pa­viljons, no kura pavērās skats uz Longailendas grīvu. Bet starp mežu un līci omulīgi gozējās tik pazīstamie na­miņi — raibumraibā divpadsmit mitekļu izlase gluži kā tādas Olimpa dievu vizītkartes.

Taču gaisā jautās briesmas. Varēja just, ka kaut kas nav lāgā. Skolotāji un satīri nevis smilšu laukumā spēlēja volejbolu, bet darbarīku šķūnī krāmējās ap ieročiem.

Mežmalā tramīgi tērzēja ar lokiem un bultām bruņoju­šās driādas. Pats mežs izskatījās panīcis, zāle pļavā izbalojusi dzeltenīga, bet uguns pēdas iecirtušas neglītas rē­tas Pusdievu kalnam sejā.

Kāds bija sagandējis manu mīļāko vietu pasaulē, un es vairs nebiju… teiksim tā, laimīgs vasarnieks.

Mērojot ceļu uz Lielo māju, atpazinu daudzas sejas no pērnās vasaras. Neviens nepiestāja papļāpāt. Neviens nesveica ar atgriešanos. Dažs labs atskatījās uz Taisonu, bet vairākums drūmi vilkās garām, apātiski pildīdami veica­mos darbus — piegādāja vēstis, stiepa zobenus uz tecīlu. Nometne atgādināja kādu karaskolu. Un ticiet man — es zinu, ko runāju. Pāris reižu esmu no tādām patriekts.

Bet Taisonam viens pīpis. Viņš bija stāvā sajūsmā par visu, kas te notika. — Kastas? — viņš aizgrābts dvesa.

— Pegazu staļļi, — atbildēju. — Tiem spārnotajiem zirgiem.

— Kas i tas?

— Ahemm… tās ir tualetes.

— Kas i tas?

— Nometnieku namiņi. Ja kādam olimpiskais priekš­tecis nav zināms, to ieliek Hermeja namiņā — tajā tur, brū­najā —, līdz noskaidro radurakstus. Kad viss top skaidrs, nonāc tēva vai mātes grupējumā.

Viņš bijīgi uzlūkoja mani. — Tev… tev ir pašam savs namiņš?

— Trešais. — Es norādīju uz zemu, pelēku akmens celtni.

— Tu tur dzīvo kopā ar draugiem?

— Nē. Nē, es viens. — Negribējās skaidroties. Patie­sība bija mulsinoša: namiņā mitinājos viens, jo man ne­bija paredzēts būt starp dzīvajiem. "Lielā triāde" — Zevs, Poseidons un Aīds — pēc Otrā pasaules kara bija vieno­jušies vairs neradīt mirstīgos pēctečus. Mēs bijām spējī­gāki par parastiem pusdieviem. Mēs bijām pārāk nepa­redzami. Ja sadusmojāmies, radījām liekas problēmas… piemēram, Otro pasaules karu. Lielās triādes vienošanās tikusi pārkāpta tikai divreiz — kad Zevs radīja Taliju un kad Poseidons radīja mani. Mums nebija paredzēts nākt šaisaulē.

Talija divpadsmit gadu vecumā pārtapa par priedi. Es… nūja, es centos, cik spēka, nesekot viņas piemēram. Naktīs mēdzu murgot, par ko Poseidons pārvērstu mani, ja dzīvība karātos mata galā, — iespējams, par plank­tonu. Vai par dreifējošu brūnaļģu čupu.

Beidzot sasniedzām Lielo māju un atradām Hīronu tur kravājam seglu somas paša tik iecienītās 60. gadu mūzikas pavadījumā. Drošības pēc atgādināšu — Hī­rons ir kentaurs. No vidukļa augšup viņš atgādina paras­tāko pusmūža vīru — brūniem, sprogainiem matiem un paspūrušu bārdu. No vidukļa lejup viņš ir balts ērzelis. Viņš iztaisās par cilvēku, ielokot apakšgalu maģiskos in­valīdu ratiņos. Starp citu, kad mācījos sestajā klasē, viņš izlikās par manu latīņu valodas skolotāju. Taču, ja griesti ir pietiekami augsti, viņš daudz labprātāk pavada laiku kentaura formātā.

Tiklīdz viņu ieraudzījām, Taisons sastinga. — Po­nijs! — viņš iesaucās, sajūsmas pārņemts.

Hīrons sapīcis pagriezās pret mums. — Kā, lūdzu?

Anabeta pieskrējusi viņu apskāva. — Hīron, kas no­tiek? Tu taču… nebrauc prom? — Viņai notrīcēja balstiņa. Hīrons Anabetai bija kā otrs tētis.

Hīrons sirsnīgi pasmaidīja un pabužināja meitenei matus. — Sveiks, mazais. Un Persijs arī, ak tu viens! Pa gadu pamatīgi pastiepies!

Es noriju kamolu. — Klarisa teica, ka tu… ka tu esi…

— Atlaists. — Hīrona acīs iemirdzējās rūgts smiek­liņš. — Nu ko, kādam taču bija jāuzņemas vaina. Zevs bija pamatīgi noskaities. Viņa meitas dvēseles koks sain­dēts! Misteram D. vajadzēja kādu sodīt.

— Atskaitot pašu, protams, — es noburkšķēju. Jau pati doma par nometnes vadītāju misteru D. darīja mani pūcīgu.

— Bet tas ir neprāts! — Anabeta kliedza. — Hīron, kāds tev sakars ar Talijas koka indēšanu?!

— Lai nu kā, — Hīrons nopūtās, — ņemot vērā ap­stākļus, dažs labs Olimpā man vairs neuzticas.

— Kādus apstākļus? — es biju neizpratnē.

Hīrona vaigs satumsa. Kamēr viņš tūcīja seglu somā

latīņu-angļu valodas vārdnīcu, skaļruņos dudināja Frenks Sinatra.

Taisons joprojām aizgrābts blenza uz Hīronu. Viņš iekunkstējās, itin kā alktu noglaudīt Hīronam muguru, bet baidītos tuvoties. — Ponijs?

Hīrons sarauca degunu. — Mans dārgais ciklopu jau­nekli! Es esmu kentaurs.

— Hīron, — es ierunājos, — kas ir ar to koku? Kas notika?

Viņš skumji nošūpoja galvu. — Talijas koka inde nāk no Pazemes, Persij. Tādu pat es redzu pirmoreiz. Jā­domā, tā iztecināta no kāda nezvēra indes dziedzeriem tumšākajās Tartara dzīlēs.

— Tad jau skaidrs, kurš vainīgs. Kro…

— Persij, nemini titānu valdnieka vārdā. Ne šeit, ne tagad.

— Bet vēl pērnvasar viņš kūdīja olimpiešus uz pil­soņu karu! Tā noteikti ir viņa ideja. Viņš būs savaņģojis nodevēju Lūku.

— Iespējams, — Hīrons piekrita, — taču tieku saukts pie atbildības, jo neesmu nelaimi aizkavējis un pratis vērst par labu. Kokam atlicis vien pāris nedēļu, ja vien…

— Ja vien kas? — Anabeta noprasīja.

— Nekas, — Hīrons atplijās. — Muļķīgas iedomas. Inde apskādējusi visu ieleju. Burvju robežas sairst. No­metnes stundiņas ir skaitītas. Indes darbus labot spētu tikai viens vienīgs brīnums, kas zudis jau pirms vairā­kiem gadsimtiem.

— Kāds? — es tincināju. — Mēs to sameklēsim!

Hīrons aizvēra seglu somu un izslēdza mūzikas at­skaņotāju. Tad viņš pagriezās, uzlika man uz pleca roku un ieskatījās cieši acīs. — Persij, apsoli, ka nerīkosies pār­steidzīgi. Es jau teicu tavai mammai, ka tev šovasar šeit labāk nerādīties. Tas ir pārāk bīstami. Bet, ja reiz esi šeit ieradies, tad arī paliec šeit. Trenējies cītīgi. Mācies cīnī­ties. Taču nepamet šo vietu.

— Kāpēc? — es vaicāju. — Es gribu kaut ko līdzēt! Es nevaru sēdēt un noskatīties, kā robežas iet bojā. No­metni tūliņ…

— Pārplūdinās briesmoņi, — Hīrons pabeidza. — Jā, baidos, ka tā arī būs. Taču nekrīti kārdinājumā mesties briesmās pa galvu, pa kaklu. Varbūt tās ir titānu vald­nieka lamatas. Neaizmirsti pērno vasaru! Viņš tev gan­drīz vai laupīja dzīvību.

Tiesa gan, bet man tik nepārvarami gribējās palī­dzēt. Turklāt gribēju, lai Krons saņem pēc nopelniem. Ceriet vien, ka titānu valdnieks guvis mācību pirms ve­selas mūžības, kad dievi šo gāza no troņa. Ceriet vien, ka šis guvis miglainu apjausmu — ja tevi ņem un sakapā miljons gabalos un tad vēl iesviež Zemzemes dziļākajā nostūrī — tad neesi īpaši gaidīts viesis. Bet nē taču. Viņš bija nemirstīgs, viņš joprojām kvernēja tur lejā, Tartarā, ciezdams bezgalīgas mokas, alkdams atgriezties un at­riebties olimpiešiem. Pats uz savu roku Krons rīkoties nespēja, bet viņam lieliski padevās tīt ap pirkstu mirstī­gos un pat dievus, musinot tos nodarīt melnos darbiņus.

Tā indēšana noteikti bija viņa pirksts. Kurš gan vēl kristu tik zemu un uzbruktu Talijas kokam, vienīgajai piemiņai par varoni, kas upurējusies, lai glābtu draugus?

Anabeta pūlējās apvaldīt raudas. Hīrons notrausa asaru viņai no vaiga. — Paliec ar Persiju, bērniņ, — viņš tai sacīja. — Pieskati viņu. Un atceries pareģojumu!

— Es… jā.

— Ēē.. — es bildu. — Vai tas būtu kāds superdraudīgs pareģojums par mani, ko dievi jums aizlieguši iz­paust?

Šie klusēja.

— Kā tad, — nomurmināju. — Es jau tik tā.

— Hīron… — Anabeta ierunājās. — Tu man stāstīji, ka dievi piešķīruši tev nemirstību vien tikām, kamēr au­dzināsi hērojus. Ja tevi izraidīs no nometnes, tad jau…

— Zvēri, ka darīsi visu, kas tavos spēkos, lai pasar­gātu Persiju no briesmām, — viņš uzstāja. — Zvēri pie Stiksas ūdeņiem.

— Es… es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, — Anabeta sacīja.

Laukā nogranda pērkons.

— Ļoti labi, — bilda Hīrons. Viņš izskatījās atvieg­lots. — Var jau būt, ka tikšu attaisnots un atgriezīšos. Tikmēr došos pie saviem savvaļas sugas brāļiem Evergleidā. Var gadīties, ka viņiem ir zināms, kā paglābt sa­indēto koku, — man tas jau piemirsies. Taču es jebkurā gadījumā nerādīšos nevienam acīs, līdz viss šis tracis nebeigsies… vai nu šā, vai tā.

Anabeta apslāpēja šņukstu. Hīrons neveikli papliķēja viņai pa plecu. — Nu, nu, bērniņ. Jūsu drošība nu ir mistera D. un jaunā nodarbību pārziņa rokās. Atliek ce­rēt… nu ko, jācer, ka viņi nenolaidīs nometni pa burbuli tik ātri, kā varētu domāt.

— Kas tas vispār par tādu Tantalu? — es bozos. — Darīt šim nav ko, ka atņem jums darbu?

Pāri ielejai atplūda gliemežvāka taures skaņas. Pat nemanīju, ka jau tik vēls. Nometniekiem bija laiks pos­ties vakariņās.

— Ejiet, — Hīrons sacīja. — Jūs viņu sastapsiet pavil­jonā. Persij, es sazināšos ar tavu mammu un pastāstīšu, ka tev nekas nekait. Viņa noteikti jau ir sakreņķējusies. Bet atceries manu brīdinājumu! Tev uzglūn briesmas.

Pat ne mirkli neiedomājies, ka titānu valdnieks tevi būs piemirsis!

Kad tas bija pateikts, Hīrons izrikšoja laukā no dzī­vokļa un aizklidzināja pa gaiteni, Taisonam saucot no­pakaļ: — Ponij! Neej prom!

Atjēdzos, ka biju piemirsis pastāstīt Hīronam savu sapni par Groveru. Nu jau bija par vēlu. Mans visu laiku labākais skolotājs bija zudis, iespējams, uz visiem laikiem.

Taisons sāka pinkšķēt gandrīz tikpat nevaldāmi kā Anabeta.

Mēģināju abiem ieskaidrot, ka viss būs labi, bet pats tam vairs neticēju.

Aiz ēdnīcas paviljona jau rietēja saule, kad nometnieki plūda vakariņās no saviem namiņiem. Stāvējām marmora kolonnas ēnā un vērojām, kā tie sarodas. Ana­beta vēl nebija saņēmusi sevi rokās, bet apsolīja vēlāk ar mums izrunāties. Viņa aizsteidzās piepulcēties radaga­baliem no Atēnas namiņa — ducim tādu pašu gaišma­tainu pelēkaču kā viņa pati. Anabeta nebija gados ve­cākā, bet ne kurš katrs bija pavadījis nometnē tik daudz vasaru. To varēja pateikt, uzmetot skatienu viņas nomet­nes kaklarotai — viena krellīte par katru vasaru, un Anabetai tās bija sešas. Neviens neņēmās apšaubīt viņas tiesības uz vadonību.

Tālāk sekoja Klarisa, vezdama astē Arēja namiņa iemītniekus. Viena roka bija iekārta saitē, un vaigu ro­tāja nejauka, trekna švīka, bet citādi randiņš ar bronzas buļļiem laikam nemaz nebija licis zaudēt dūšu. Kāds bija pamanījies pielipināt viņai pie muguras papīra drisku ar uzrakstu "Mūjābele"! Bet neviens no mājokļa biedriem neuzskatīja par vajadzīgu uz to norādīt.

Pēc Arēja atvasēm nāca Hēfaista namiņš — sešu puišu svītu vadīja Čārlzs Bekendorfs, plecīgs piecpa­dsmitgadīgs afroamerikānis. Plaukstas tam bija tik pla­tas kā beisbola cimdi, seja barga, acis piemiegtas — kā nekā augas dienas viņš aizvadīja kalēja smēdē. Iepazīstot tuvāk, viņš izrādījās tīri lādzīgs, bet tik un tā neviens viņu nesaukāja par Čārliju, Čaku vai Čārlzu. Vairākumam viņš bija Bekendorfs. Mēļoja, ka viņš izkalšot jebko. Pa­dod tik metāla kluci, un tūliņ taps nāvīgi ass zobens vai kāds mehāniski vadāms kareivis, vai putnu vanniņa kā­das omītes dārzam. Ko vien sirds kāro.

Saradās arī pārējie — Dēmetras, Apollona, Afrodītes, Dionīsa — namiņi. No ezera iznira najādas. No ko­kiem izsūcās driādas. No pļavas atrikšoja ducis satīru, uzjundot smeldzīgas atmiņas par Groveru.

Satīri allaž bijusi mana vājība. Te, nometnē, viņiem bija visādi jāizdabā direktora mistera D. ērmīgajām iegri­bām, bet ārpasaulē viņu darbs bija neatsverams. Viņi bija meklētāji. Maskējušies par parastiem pusaudžiem, viņi iefiltrējās skolās visos pasaules nostūros, lai uzmeklētu iespējamos pusdievus un tad pavadītu viņus līdz nomet­nei. Tā es iepazinos ar Groveru. Viņš bija pirmais, kurš atpazina manī pusdievu.

Kad satīri bija sasēduši pie vakariņu galda, pie ap­vāršņa parādījās arī Hermeja namiņš. Tas vienmēr bija pārstāvēts kuplākajā skaitā. Pērnvasar to vadīja Lūka, tas pats, kas kopā ar Taliju un Anabetu cīnījās Pusdievu kalna virsotnē. Pirms Poseidons atzina mani par savu pēcnācēju, arī es kādu laiku novilku Hermeja namiņā. Lūka paguva uzmesties man par draugu… un pēc tam mēģināja piebeigt.

Tagad Hermeja komandu vadīja Treviss un Konors Spēri. Nebūdami dvīņi, viņi tik ļoti līdzinājās viens ot­ram, ka nebija jēgas prātot — kurš tur kurš. Nekādi ne­spēju paturēt prātā, kurš no abiem vecākais. Abi bija gari un izkāmējuši, abiem pār acīm krita brūnas matu šķip­snas. Oranžie Pusdievu nometnes tēkrekli kūļājās pāri platajiem šortiem. Brāļiem bija Hermeja bērniem tik raksturīgie velnišķie vaibsti: uzrautas uzacis, šķelmīgs smīns, mūžīgi dzirksts acīs, tā ka varēji nodomāt — tū­liņ dabūsi aiz krekla plaukšķeni. Tas, ka zagļu dievam gadījušies bērni, kam uzvārdā "Spers", man šķita labais joks, bet tajā vienīgajā reizē, kad par to ieminējos Trevisam un Konoram, abi neizteiksmīgi blenza uz mani, ne­saskatīdami tur itin nekā smieklīga.

Tiklīdz visi nometnieki bija pie vietas, ievedu Tai­sonu zāles vidū. Čalas pieklusa. Skatieni pievērsās mums. — Kurš to tur atvilcis? — atskanēja murdoņa no Apol­lona galda.

Nikni paglūnēju turp, bet nesaskatīju runātāju.

Pie pirmā galda kāds garlaikoti ierunājās: — Tā, tā, vai tik tas nav Pīters Džonsons! Tagad esmu redzējis visu.

Es sakodu zobus. — Persijs Džeksons… ser.

Misters D. iestrēba malku diētiskās kolas. — Aha, aha. Kā jūs, jaunie, tagad mēdzat izteikties: kāda šķirbaV.

Viņš bija apvilcis ierasto havajiešu kreklu leoparda rakstā, šortus, teniskurpes un melnas zeķes. Apaļais vēders un sarkanā, uzburbusl seja darīja viņu līdzīgu tūristam, kurš aizsēdējies Lasvegasas kazino. Viņam aiz muguras stāvēja tramīga paskata satīrs, plēsdams vīn­ogām nost mizu un pa vienai sniegdams ogas miste­ram D.

Misteru D. īstenībā sauca Dionīss. Vīna dievs. Zevs viņu iecēla par pusdievu nometnes direktoru, lai šis pa­kaltē rīkli kādu gadu simtiņu, — tas sods par uzmākša­nos neīstajai mežu nimfai.

Līdzās, kur parasti sēdēja (vai stāvēja, kentaurs bū­dams) Hīrons, rēgojās agrāk neredzēts tips — bāls, trakoti izdēdējis vīrs apvalkātā, oranžā cietumnieka kombine­zonā. Uz kabatas bija uzdrukāts numurs 0001. Zem acīm tumsa zili loki, nagi bija netīri, pelnu pelēkie mati ap­cirpti šā tā — bezmaz kā ar zāles pļāvēju. Viņš stingi vē­rās manī; šis skatiens darīja mani nervozu. Tas cilvēks izskatījās… salauzts. Nikns un apjucis, un izbadējies vien­laikus.

— Reku, tas puišelis, — Dionīss viņam norādīja, — paturi viņu acīs. Poseidona dēls, vai zin'.

— Ahā! — cietumnieks novilka. — Tātad šis.

Pēc intonācijas bija jaušams, ka viņi ar Dionīsu jau paspējuši pārmazgāt manus kauliņus.

— Es esmu Tantals, — cietumnieks stādījās priekšā ar dzestru smaidu. — Esmu ieradies īpašā uzdevumā, līdz… nūja, līdz mans kungs Dionīss vēlēs ko citu. Bet no tevis, Persij Džekson, es sagaidu savaldību. Vairs nekādu ne­patikšanu.

— Nepatikšanu? — es pārjautāju.

Dionīss uzsita knipi. Uz galda parādījās avīze — šās­dienas New York Post izdevuma pirmā lapa. Mans Merivezeras pamatskolas gadagrāmatai bildētais ģīmis. Virs­rakstu knapi saburtoju, bet nebija grūti uzminēt, kas tur rakstīts. Kaut kas no sērijas: trīspadsmitgadīgs psihopāts nosvilina sporta zāli.

— Jā, nepatikšanu, — Tantals apmierināti atkārtoja. — Cik noprotu, pērnvasar biji līdz ausīm nepatikšanās.

Biju pārāk nikns, lai ko iebilstu. Vai tas, ka dievi teju uzrīkoja pilsoņu karu, bija mana vaina?

Satīrs nervozi pieslīdēja tuvāk un novietoja Tanta­lam priekšā šķīvi ar šmorētu gaļu. Jaunais nodarbību pārzinis nošmakstināja lūpas. Uzlūkojis tukšo biķeri, viņš norīkoja: — Limpeni! īpašo. 1967. gada laidienu.

Glāze pati no sevis piepildījās ar putojošu dziru. Tantals vilcinoties pastiepa roku, itin kā bīdamies, ka biķeris izrādīsies nokaitēts.

— Aiziet, veco zēn, — Dionīss mudināja ar savādu dzirksti acīs. — Varbūt tagad nostrādās.

Tantals kampa kausu, bet, pirms paguva aizskart, tas jau aizšāvās prom. Pāris dzēriena lāses nopilēja iepakaļ, un Tantals centās tās uzslaucīt ar pirkstu, bet pilieni veikli aizripoja prom kā dzīvsudrabs. Iekunkstējies viņš pagriezās pret gaļas plati. Pacēla dakšu un mēģināja iebak­stīt ceptā krūtiņā, taču šķīvis veikli aiztecēja uz galda viņu galu, pārvēlās pār malu un iekrita pavarda oglēs.

— Murgs! — Tantals purpināja.

— Nu, tad neko, — Dionīsa balsi caurstrāvoja māk­slota līdzjūtība. — Varbūt vēl tikai pāris dieniņu. Tici man, veco zēn, darbs šajā nometnē ir īsta katorga. Gan jau tavs vecais lāsts beigās atkritīs pats no sevis.

— Beigās, — Tantals burkšķēja, lūrēdams uz Dionisa diētisko kolu. — Vai tev ir kaut mazākā sajēga, cik sausa izkalst rīkle trīstūkstoš gados?

— Jūs esat tas gars no Soda laukiem? — es attapu.

— Tas, kurš stāv ezera vidū, bet virs galvas noliecies augļu pilns zars, tomēr jūs nevarat ne paēst, ne padzert.

Tantals pavīpsnāja. — Puisīt, tu gan jau būsi teicam­nieks, ko?

— Jūs, dzīvs būdams, noteikti pastrādājāt kaut ko pa īstam šausmīgu, — es nelikos dzirdis. — Kas tas bija?

Tantals piemiedza acis. Satīri viņam aiz muguras sparīgi purināja galvu, pūlēdamies mani brīdināt.

— Es neizlaidīšu tevi no acīm, Persij Džekson, — Tantals šņāca. — Negribu nekādas nepatikšanas savā no­metnē.

— Jūsu nometnē jau valda nepatikšanas… ser.

— Ej taču atsēdies, Džonson, — Dionīss atplijās.

— Tas tur galdiņš ir tavs, ne? Tas, pie kura neviens cits nekad negrib sēdēt.

Seja svila, bet prātos un turēju mēli aiz zobiem. Dio­nīss bija pāraudzis smurgulis, bet ar visu to viņš bija ne­mirstīgs un varen jaudīgs pāraudzis smurgulis. Es tikai noteicu: — Iesim, Taison.

— Nekā nebija, — Tantals paziņoja. — Briesmonis paliks tepat. Mums jālemj, ko ar tādu iesākt.

— Ar viņu, — es atcirtu. — Viņa vārds ir Taisons. Jaunais nodarbību pārzinis izbrīnā sarāva uz augšu

uzacis.

— Taisons izglāba nometni, — es nelikos mierā.

— Viņš sadeva tiem bronzas buļļiem. Citādi te viss būtu nokūpējis.

— Jā, — Tantals nopūtās, — tādu neražu!

Dionīss ķiķināja.

— Tagad pazūdi, — Tantals pavēlēja. — Kamēr iz­lemsim šā kustoņa likteni.

Taisons raudzījās manī ar lielu, baiļpilnu aci, bet es labi zināju, ka nometnes priekšnieku rīkojumiem ne­drīkst nepakļauties. Vismaz ne klaji.

— Es tepat vien būšu, draudziņ, — es apsolīju. — Ne­satraucies. Atradīsim tev siltu guļvietu.

Taisons pamāja ar galvu. — Es tev ticu. Tu esi man draugs.

Nu es jutos vēl krietni vainīgāks.

Aizkātoju līdz Poseidona galdam un atkritu uz sola. Koku nimfa pienesa šķīvi ar Olimpa olīvu un desas picu, bet apetīte bija vējā. Šodien jau divas reizes biju teju aiz­gājis pie dieviem. Biju pamanījies noslēgt mācību gadu ar totālu katastrofu. Pusdievu nometne bija pamatīgā ķezā, un Hīrons bija piekodinājis, lai nekustinu ne pirk­stiņu.

Nejutos nevienam pateicību parādā, bet, kā ierasts, aizšļūcu līdz bronzas pavardam un ieslaucīju daļu šķīvja satura liesmās.

— Poseidon, — nomurmināju, — pieņem manu zie­dojumu. Un pie viena izlīdzi man, klusībā noskaitīju. Lūdzu.

Picai sadegot, dūmi ieguva tīkamu smaržu — dzid­ras jūras un savvaļas ziedu dvesmu —, bet ej nu sazini, vai tā bija zīme, ka tēvs mani uzklausījis.

Atgriezos pie galda. Sliktāk jau vairs nebija kur. Bet tad Tantals lika vienam satīram iepūst gliemežnīcas ragā, lai pievērstu mūsu vērību kādam paziņojumam.

— Tad nu tā, — Tantals ierunājās, kad balsu mur­doņa bija pierimusi. — Kārtējā gardā maltīte! Tā vismaz runā. — Runājot viņš nemanāmi stiepās pēc vēlreiz pie­pildītā pusdienu šķīvja, it kā gardumus varētu kā nebūt piekrāpt, bet nekā. Tiklīdz Tantala plauksta bija pāris sprīžu attālumā, šķīvis aizspurdza projām pa galdu.

— Savā pirmajā darba dienā, — viņš turpināja, — es vēlētos uzsvērt, ka atrašanās šeit ir ļoti patīkams sods. Vasaras gaitā es ceru paspīdzināt, khm, tas ir, satikt ik­vienu no jums. Jūs visi izskatāties pagalam apetīlīgi.

Dionīss pieklājīgi paplaukšķināja, mudinot satīrus uz šķidriem aplausiem. Taisons joprojām stāvēja pie pirmā galda un izskatījās pagalam samulsis, taču, kolīdz centās pasprukt sāņus, Tantals rāva viņu atpakaļ.

— Bet tagad par pārmaiņām! — Tantals veltīja nometniekiem šķību smaidu. — Mēs atjaunosim ratu skriešanās sacīkstes!

Pie visiem galdiem uzvirmoja murdoņa — satrau­kums, bailes, neticība.

— Zinu, zinu, — Tantals turpināja, paceļot balsi, — sacīkstes pirms pāris gadiem tika atceltas kādu tur tehnisku ķibeļu dēļ.

— Trīs miruši, divdesmit seši smagi ievainoti, — no­kliedzās kāds pie Apollona galda.

— Jā, jā! — Tantals novilka. — Bet esmu pārlie­cināts, ka jūs visi ar sajūsmu uzņemsiet šās nometnes tradīcijas atdzimšanu. Katru mēnesi pie uzvarētājiem aizceļos zelta lauru vainags. Komandu reģistrācija sāk­sies rīt no rīta! Pirmās sacīkstes pēc trim dienām. Jūs tiekat atbrīvoti no lielākās daļas parasto darbu, lai saga­tavotu ratus un izvēlētos zirgus. Ak jā, vai es jau piemi­nēju, ka uzvarētāju komandas namiņš mēnesi tiks atbrī­vots no saimniecības darbiem?

Nometne eksplodēja sajūsmas pilnos saucienos — nekādas vergošanas veselu mēnesi? Nebūs jāmēž staļļi? Viņš nopietni?

Taču kādam, no kura es to gaidīju vismazāk, bija kas iebilstams.

— Bet, ser! — ierunājās Klarisa. Viņa izskatījās sa­nervozējusies, tomēr piecēlās kājās no Arēja galda. Dažs labs noirgojās, ieraugot viņai pie muguras pielipināto "Mūjābeli". — Kā ar dežūrposteni? Ja mēs metīsim visu pie malas, lai sagatavotu ratus…

— O, mūsu dienas varone! — Tantals izsaucās.

— Drosmīgā Klarisa, kas vienpersoniski satriekusi bron­zas buļļus!

Klarisa apjukusi samirkšķināja acis un nosarka:

— Emm, es jau ne…

— Turklāt tik pieticīga, — Tantals plati smaidīja.

— Tikai mieru, mīlīt! Mums te ir vasaras nometne. Jāat­pūšas taču, pareizi?

— Bet koks…

— Un nu, — Tantals turpināja, jo pāris Klarisas galdabiedru bija norāvuši šo atkal sēdus, — pirms sasēžam pie ugunskura nodoties dziesmām, jāatrisina viena sīka saimnieciska neskaidrība. Persijs Džeksons un Anabeta

Čeisa nez kādēļ uzskatījuši par pašsaprotamu atvilkt šurp šo te. — Tantals pamāja uz Taisona pusi.

Nometnieku vidū uzvirmoja neizpratnes pilna šal­koņa. Greizi skati uz manu pusi. Biju gatavs nožņaugt to Tantalu.

— Visiem labi zināms, — viņš turpināja sakāmo, — ka ciklopi ir asinskāri briesmoņi ar vāju galvu. Citkārt es bez vilcināšanās palaistu šo izdzimteni mežā, lai grābjat rokā lāpas, durkļus un dzenat tam pēdas. Bet ej nu sa­zini? Varbūt šis ciklops nav tik negants kā pārējā kliķe. Kamēr mums nav iemesla viņu piebeigt, jāatrod šim kāda pajumte. Prātā ienāca staļļi, bet tas lieki satrauks zirgus. Varbūt Hermeja namiņā?

Kapa klusums pie Hermeja galda. Treviss un Konors Spēri pēkšņi ar lielāko rūpību bija pievērsušies galdauta rakstiem. Un nebija ar', ko pārmest. Hermeja namiņš mūž­dien bija pilns līdz ūkai. Tur nemaz neatrastos šķirba, kur iebīdīt divmetrīgu ciklopu.

— Nu, saņemieties taču, — Tantals dīca. — Bries­moni varētu likt pie tiem netīrākajiem darbiem. Tiešām neviena paša ieteikuma, kur piesiet tādu lopu?

Pēkšņi visiem aizrāvās elpa.

Tantals šokēts atsprāga atpakaļ. Es neticīgi blenzu uz zaļo, vizošo gaismu, kas solīja mainīt manu dzīvi — virs Taisona galvas bija uzmirdzējis žilbinošs, hologrā­fisks tēls.

Pēkšņi man viss vēderā sagriezās, un es atcerējos Ana­betas vārdus par ciklopiem: tie ir savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena…

Taisonam virs galvas griezās zaļš, mirdzošs trijžubu­ris — tas pats simbols, kas uzmirdzēja man virs galvas dienā, kad Poseidons atzina mani par dēlu.

Mirkli valdīja mēms klusums.

Reti gadījās tapt atzītam. Citi nometnieki nesekmīgi gaidīja visu mūžu. Kad pērnvasar mani atzina Posei­dons, pārējie bijīgi krita ceļos. Bet šoreiz tie sekoja Tantala pēdās, un Tantals laida vaļā zviedzienu. — Ej nu! tagad zinām, kur bāzt to briesmoni. Sejās pat skatāma radniecība!

Smēja visi, izņemot Anabetu un vēl pāris manu draugu.

Šķita, ka Taisonam par to nekas. Viņš bija pārāk ap­stulbis, pūloties aizmēzt mirdzošo trejzari, kas nu lēnām baloja. Viņš bija pārāk naivs, lai apjēgtu, cik ļoti tie pārē­jie izņirgājas, cik cilvēki tomēr ir nežēlīgi.

Bet es gan to sapratu.

Man bija jauns kaimiņš. Pusbrālis briesmonis.