Briesmoņu jūra

DEVIŅPADSMIT RATU SKRIEŠANĀS BEIDZAS AR BLĪKŠĶI

pateicoties kentauru raitajam solim, Longailendā ieradāmies īsi pēc Klarisas. Mani nesa Hīrons, taču ceļā īpaši nepļāpājām, kur nu vēl par Kronu. Es apzinājos, ka Hīronam nav bijis viegli man to pateikt. Negribēju uz­bāzties ar liekiem jautājumiem. Biju saticis daudz ve­cāku, kas liek atvasēm sarkt un bālēt, bet — Krons? Ne­lietīgais titānu valdnieks, kurš sapņo sagraut Rietumu civilizāciju? Diezin vai tāds tētis būtu aicināms uz skolu, lai klasei pastāsta par savu profesiju.

Kad tikām līdz nometnei, kentauri nepacietīgi tri­nās, gaidot tikšanos ar Dionīsu. Klīda baumas, ka šis rīko­jot vētrainas ballītes, bet kentauri dabūja vilties. Kad nometnes dalībnieki sapulcējās Pusdievu kalna virsotnē, izrādījās, ka vīna dievam prāts uz svinībām it nemaz ne­nesas.

Nometne bija pārcietusi divas smagas nedēļas. Māk­slas un amatniecības namiņu līdz pašiem pamatiem bija nosvilinājis Draco Aionius (ciktāl noskaidroju, tas bija la­tīniskais apzīmējums "gigantiskai ķirzakai ar tādu dvašu, kas uzlaiž visu gaisā"). Lielā māja bija stāvgrūdām pilna ar ievainotajiem. Apollona namiņa bērni, kā jau labākie dziednieki, rāvās vaiga sviedros, sniegdami pirmo palī­dzību. Visi, kas pulcējās ap Talijas koku, izskatījās pār­guruši un tādi sagumzīti.

Tiklīdz Klarisa iekāra aunādu zemākajā priedes zarā, mēnesnīca šķita uzmirdzam kvēlāk un pārtopam no pe­lēkas dzidri sidrabainā. Dzestra vēja brāzma izšalca cauri zariem un aizvirmoja pa zāli lejup ielejā. Maņas itin kā atdzīvojās, viss jautās daudz skaudrāk — jāņtārpiņu lies­miņas biezoknī, zemeņu lauku smarža, viļņu šalkas lie­dagā.

Pa vienai vien sabrūnējušās priedes skujas vērtās zaļas.

Visi uzgavilēja. Lēni, bet nešaubīgi — aunādas bur­vība ieplūda kokā, piepildot to ar jauniem spēkiem un izskalojot indi.

Hīrons norīkoja nepārtrauktu sardzi kalna virsotnē visas diennakts garumā un apņēmās piemeklēt pienā­cīgu briesmoni par turpmāku aunādas sargu. Viņš noso­lījās tūlīt pat ielikt sludinājumu "Olimpa Vēstīs".

Klarisa tikmēr uz mitekļa biedru pleciem tika aiz­stiepta līdz amfiteātrim, kur visi viņu cildināja ar lauru vainagu un lustēšanos ap ugunskuru.

Mēs ar Anabetu varējām iet ieskrieties. Sazin, vai kāds maz bija manījis mūsu prombūtni. Un tā laikam bija lielākā pateicība, kādu vien varējām saņemt, — ja kāds pieminētu, ka esam slepus aizlavījušies uzdevumā, mūs vajadzētu izslēgt. Un vispār man uzmanības pietika. Nebija ne vainas reizi par visām reizēm atrasties ierindas nometnieku pulkā.

Vēlāk, kad cepinājām pastilas un klausījāmies brāļu

Speru spoku stāstā par nelietīgu karali, kuru dzīvu apri­jušas dēmoniskas brokastu maizītes, Klarisa man iebik­stīja mugurā un pačukstēja: — Tas, ka tu vienu reizi izrī­kojies sakarīgi, nenozīmē, ka Arējs būs tev draugs. Es joprojām gaidu piemērotu brīdi, lai izsmērētu tevi gar sienu.

Es atplauku platā smaidā.

— Kas ir? — viņa pukojās.

— Nekas, — attraucu. — Ir tik labi būt mājās.

Nākamajā rītā, kad lustīgie poniji bija aizspērušies mājup uz Floridu, Hīrons nāca klajā ar negaidītu pazi­ņojumu: ratu skriešanās sacīkstes turpināsies, kā plā­nots. Mēs visi dzīvojām ar pārliecību, ka tās līdz ar Tantalu nogrimušas pagājībā, taču taisnība vien bija, ka nav ne mazākā iemesla tās atcelt, jo sevišķi nu, kad nometne ir drošībā.

Ņemot vērā pirmajā reizē piedzīvoto, Taisons nebija sajūsmā par iespēju atkal kāpt ratos un ar lielāko prieku ļāva man mesties vienā pārī ar Anabetu. Es stūrētu, Ana­beta atvairītos, bet Taisons būtu mūsu melnstrādnieks. Kamēr es apkopu zirgus, Taisons pielaboja Atēnas ratus un veica daudz dažādu uzlabojumu.

Nākamās divas dienas trenējāmies uz velna parau­šanu. Ar Anabetu vienojāmies, ka uzvaras gadījumā balva — atpūta no saimniecības darbiem — tiks sadalīta starp abiem namiņiem. Atēnas namiņā mita vairāk iedzī­votāju, tad nu viņiem atlēktu lielākā tiesa mēneša, bet man nekas nebija iebilstams. Balva man nerūpēja. Es vienkārši gribēju uzvarēt.

Sacīkšu priekšvakarā aizkavējos staļļos. Tērzēju ar zirgiem un birstēju tiem spalvu, kad aiz muguras atska­nēja: — Lāga kustoņi tie zirgi. Kaut es tos būtu izgudrojis.

Pret staļļa durvju stenderi bija atslējies slaiks pus­mūža vīrs pastnieka drānās. No baltās platmales apakšas spraucās melni, sprogaini mati, un pār plecu bija pār­mesta pasta soma.

— Hermej? — es izstomīju.

— Sveiks, Persij. Bez sporta tērpa mani neatpazini?

— Ēēe.. — Nesapratu, vai man tagad jākrīt ceļos vai jāpērk no viņa pastmarkas, vai kas. Tad attapu, kāpēc viņš, visdrīzāk, ieradies. — A, Hermej, paklau, par to Lūku…

Dievs sarauca uzacis.

— Nūjā, mēs tikāmies, — es sacīju, — bet…

— Nespēji iedzīt šim paurī prātiņu?

— Mēs tur drīzāk tā kā nāvīgi duelējāmies.

— Skaidrs. Tu izvēlējies diplomātisko pieeju.

— Lūdzu, piedod. Tu tomēr mums iedevi tik jēdzī­gas veltes un tā.. Un es saprotu, ka tu ļoti ilgojies pēc Lū­kas. Bet… viņš ir kļuvis par slikto. Pa īstam slikto. Viņam šķiet, ka tu no viņa esi novērsies.

Gaidīju, ka Hermejs saniknosies. Biju gatavs, ka mani tūdaļ pārvērtīs par kāmi vai ko tamlīdzīgu, lai gan ne mirkli vairs nevēlējos pavadīt grauzēja ādā.

Taču viņš vien nopūtās. — Persij, vai tevi arī kādreiz pārņem sajūta, ka tēvs no tevis ir novērsies?

Un kā vēl.

Gribēju teikt: tik vien kā pār simt reižu dienā. — Ne­biju ar Poseidonu runājis kopš pērnās vasaras. Nekad nebiju ciemojies viņa zemūdens karaļvalstī. Un tad vēl viss trakums ar Taisonu — bez brīdinājuma, bez pa­skaidrojuma. Vienkārši, bāc, tev ir brālis. Derētu vismaz kāds uzmundrinošs telefona zvans vai tādā garā.

Jo ilgāk to apcerēju, jo dusmīgāks kļuvu. Sapratu, ka tomēr vēlos gūt atzinību par paveikto uzdevumu, taču ne jau no nometniekiem. Es gribēju, lai runā tēvs. Lai viņš pamana mani.

Hermejs piekārtoja somas plecu lenci. — Persij, tas nav viegli, bet dievam bieži jārīkojas aplinkus — jo se­višķi, ja tas skar paša bērnus. Ja mēs iejauktos ikreiz, kad atvase savāra ziepes… tas tikai radītu jaunas problēmas un neapmierinātību. Ja tu rūpīgāk apdomāsies, secināsi, ka Poseidons gādā par tevi — es esmu par to pārlieci­nāts. Viņš atbild uz tavām lūgšanām. Atliek vien cerēt, ka arī Lūka to reiz sapratīs. Varbūt tev šķiet, ka tu izgā­zies, bet tu atgādināji Lūkam par to, kas viņš īstenībā ir. Tu runāji ar viņu.

— Es mēģināju viņu nogalināt.

Hermejs paraustīja plecus. — Ģimenēs iet ņigu ņegu. Nemirstīgo ģimenēs valda bezgalīgs ņigu ņegu. Reizēm pareizākais ir atgādināt, ka esam saistīti radniecības saitēm, lai nāktu kas nākdams… bet kropļošanu un slaktēšanu piebremzēt līdz minimumam.

Neizklausījās pēc ideālās ģimenes receptes. Taču, prā­tojot par savu uzdevumu, bija jāatzīst, ka varbūt Herme­jam tomēr taisnība. Poseidons mums sūtīja palīgos hipokampus. Viņš dāvāja man tādu varu pār ūdeņiem, kādu es pat neapjautu. Un tad vēl Taisons. Vai Poseidons ar nodomu saveda mūs kopā? Cikkārt Taisons šovasar jau bija glābis man dzīvību?

Tālumā nobazūnēja gliemežvāka taure, ieskandinot komandanta stundu.

— Ej gulēt, — Hermejs ieteica. — Es šovasar jau esmu pamanījies sagādāt tev gana daudz nepatikšanu. Es tiešām ierados tikai sūtījuma dēļ.

— Sūtījuma?

— Persij, es taču esmu dievu ziņnesis. — Viņš iz­vilka no somas elektronisku planšeti un pasniedza to man. — Paraksties te, lūdzu.

Tikai tad, kad pildspalva jau bija man rokā, attapos, ka to apvij divas zaļas, sīksīkas čūskas. — Ē! — Nosviedu planšeti zemē.

Au, iekunkstējās Džordžs.

Nē, nu tiešām, Persij, pukojās Marta. Vai tu gribētu, ka tevi nosviež uz zirgu staļļa grīdas?

— Ui, atvainojiet. — Čamdīties ap čūskām nebija visai patīkami, taču pacēlu nomesto planšeti un pild­spalvu. Marta un Džordžs locījās man plaukstā, līdz iz­veidoja zīmuli ar tādu kā rokturīti — līdzīgu man skolo­tājs lika lietot otrajā klasē.

Vai žurku man atnesi, Džordžs noprasīja.

— Nē… — atbildēju. — Nevienu nemanījām.

Kā ar jūrascūciņu?

Džordž! Marta norāja. Nekacini puiku.

Parakstījos un atdevu planšeti Hermejam.

Pretim viņš man sniedza aploksni viļņu zilumā.

Man drebēja rokas. Vēl neatvēris zināju, ka tā ir no tēva. Dzedri zilajā papīrā jautās viņa spēks, itin kā pati aploksne būtu locīta no jūras viļņa.

— Lai jums rīt veicas, — Hermejs sacīja. — Tev ir brangi zirgi, tomēr, piedod, atvaino, fanošu par Hermeja namiņu.

Tu tikai nezaudē drosmi, to izlasījis, dārgais, Marta mierināja. Viņš tik tiešām vēl tev visu labāko.

— Kā to saprast? — pārvaicāju.

Neklausies viņā, Džordžs atplijās. Un nākamreiz at­ceries, ka čūskas pelnījušas kādu nieku par darbiņu.

— Mierā, jūs tur — abi, — Hermejs norīkoja. — Uz redzi, Persij. Līdz citai reizei.

No viņa platmales izdīga divi sīki, balti spārniņi. Hermejs iezaigojās, un nu jau es biju gana gudrs, lai pa­gūtu novērsties, pirms viņš atklājas visā dievišķajā spozmē. Žilbinošs, balts zibsnis, un viņš bija prom, bet es paliku viens ar zirgiem.

Blenzu zilajā aploksnē, ko turēju rokās. Adresāts bija drukāts izlēmīgā, elegantā rokrakstā, kādu reiz jau biju redzējis uz paciņas, ko pirms gada saņēmu no Poseidona.

Persijam Džeksonam Pusdievu nometnē

Jārnroudā 3.141 Longailendā Ņujorkā 11954

Pavisam īsta vēstule no mana tēva. Varbūt viņš rak­sta uzslavu par to, ka atguvu aunādu. Varbūt paskaidro visu par Taisonu, atvainojas, ka nav sazinājies agrāk. Es tik daudz ko sagaidīju no šās vēstules.

Atvēru aploksni un atlocīju vēstuli.

Lapas vidū bija viens vienīgs vārds:

Sasparojies!.

Nākamajā rītā visi čaloja par ratu sacīkstēm vien, taču ik pa brīdim kāds pameta bažīgu skatienu debesīs, it kā tur kuru katru bridi varētu parādīties Stimfālas putnu bari. Lieki. Vasaras diena bija padevusies pasakaina, ar dzidri zilām debesīm, bez neviena mākonīša. Nometne pamazām atguva agrāko skatu: pļavas bija zaļas un lek­nas; grieķisko celtņu priekšā zaigoja baltas kolonnas; mežā līksmi draiskojās driādas.

Bet es jutos kā pēdējais nabags. Naktī nebiju gulējis ne minūti, prātodams par Poseidona brīdinājumu.

Sasparojies!

Kas tas par sviestu? Viņš nopūlas, lai atsūtītu vēstuli, bet uzraksta vienu vienīgu vārdu?

Marta ieteica nepārdzīvot. Varbūt Poseidonam bija iemesls izteikties tik mīklaini. Varbūt viņš pats skaidri nezināja, par ko mani brīdina, vien juta, ka tuvojas kas vērā ņemams, — un, ja es nebūtu gatavs, tas nomēztu mani gar zemi. Lai arī bija grūti, nospriedu domāt tikai par sacīkstēm.

Abi ar Anabetu izripinājām uz trases, un nevarēju vien beigt brīnīties, cik ļoti Taisons pārvērtis Atēnas ra­tus. Bronzā kaltā armatūra lika ratiem saulē vizēt. Riteņi bija nostiprināti ar tik maģisku spēku, ka mēs slīdējām līdzeni kā pa ledu. Zirgu pavadas nospriegotas tik nevai­nojami, ka kustoņi mainīja virzienu pie mazākā rāviena.

Taisons arī bija mums pagatavojis trīs šķēpus ar trim pogām uz katra spala. Pirmā lika šķēpam trieciena brīdī eksplodēt, atbrīvojot neganti asu stiepli, kas iepītos pretinieku riteņos un sastrēmelētu tos lupatās. Otrā poga lika izbīdīties trulai (taču gana nejaukai) šķēpa smailei, lai ar tādu izbakstītu konkurentus laukā no ratiem. Trešā pārvērta šķēpu par āķi, ar ko piekabināties pretinieku ratiem vai aizgrūst tos projām.

Spriedu, ka esam tīri labā formā, bet Taisons tik un tā brīdināja mūs piesargāties. Arī pārējām komandām azotē bija slepeni triki un viltības.

— Še, — viņš mani uzrunāja īsi pirms starta signāla.

Taisons pasniedza man rokas pulksteni. Nekā īpaša —

balti sudrabota ciparnīca un melna ādas siksniņa —, taču, tiklīdz to ieraudzīju, sapratu, ka šis ir tas nieciņš, ap ko Taisons visu vasaru ķimerējies.

Neesmu nekāds pulksteņu fanāts. Kāda starpība, cik tas rāda? Taču nespēju atraidīt Taisona dāvanu.

— Paldies, vecīt. — Pulkstenis uz delmu šķita neiz­sakāmi viegls un piegūla pavisam ērti. Teju vai nejutu, ka man tāds ir.

— Nepaguvu līdz ceļojumam, — Taisons nomurmi­nāja. — Piedod, piedod.

— Vecīt, nepārdzīvo.

— ja tev sacīkstēs vajag pasargāties, — viņš ieteica, — nospied pogu.

— Ā, labi. — Diez vai laikrādis man varētu palīdzēt, bet Taisona rūpes nudien bija aizkustinošas. Nosolījos atminēties par pulksteni. — Un, ē, Taison…

Viņš paraudzījās uz mani.

— Es gribēju teikt, nūū… — Pūlējos atrast īstos vār­dus, lai atvainotos, ka tiku kaunējies par viņu pirms mūsu ceļojuma, ka liedzos būt viņam brālis. Vārdi kā nenāca, tā nenāca.

— Es zinu, ko tu man teiksi, — Taisons sakautrējies noteica. — Poseidons tomēr parūpējās par mani.

— Ēmmm…

— Viņš atsūtīja tevi man palīgos, kā to biju lūdzis.

Noplakšķināju acis. — Tu lūdzi Poseidonam … mani?

— Draugu. — Taisons murcīja rokās krekla stūri. — Mazie ciklopi izaug uz ielas. Mācās uzmeistarot lietas no pabirām. Mācās izdzīvot.

— Bet tas ir tik nežēlīgi!

Viņš sirsnīgi pakratīja galvu. — Tas mums māca novērtēt katru svētību, nevis kļūt par tādiem mantrau­šiem, neliešiem un rešņiem kā Polifēms. Bet es nobijos. Briesmoņi mani tik dikti dzenāja, reizēm saskrāpēja…

— Tās rētas tev uz muguras?

Viņa acs pierietēja asarām. — Sfinksa no 72. ielas, īsta nejaucene. Lūdzos tētiņam palīdzību. Pavisam drīz mani atrada ļaudis no Merivezeras. Satiku tevi. Tā lie­lākā svētība pasaulē. Nožēloju, ka saucu Poseidonu par ļauno. Viņš man atsūtīja brāli.

Vēros Taisona uzmeistarotajā pulkstenī.

— Persij! — Anabeta jau sauca. — Nāc!

Hīrons stāvēja pie starta līnijas, gatavs pūst taurē.

— Taison… — es iesāku.

— Ej, — Taisons mudināja. — Tu uzvarēsi.

— Es., jā, labi, draudziņ. Nocelsim pirmo vietu tev par godu. — Iekāpu ratos, ieņēmu pozīciju, un Hīrons tūliņ deva starta signālu.

Zirgi zināja, kas darāms. Aiztraucāmies pa trasi tādā tempā, ka es izlidotu laukā, ja nebūtu iekrampējies ādas grožos. Anabeta cieši turējās pie ratu malas. Riteņi mir­dzēja vienkārši fantastiski. Pirmajā pagriezienā bijām ratu tiesu priekšā Klarisai, kas tobrīd atkāvās no brāļiem Speriem — šie no Hermeja ratiem bakstījās ar šķēpiem.

— Esam vadībā! — izsaucos, bet krietni par ātru.

— Uzmanās! — nobļāvās Anabeta un svieda pirmo, par āķi pārdarināto šķēpu, tā atvairot ar svina atsvariem apkarinātu tiklu, kas būtu mūs abus sapiņķerējis. Pie viena sāna jau dzinās Apollona rati. Pirms Anabeta pa­guva tvert nākamo ieroci, Apollona komanda jau iegrūda mūsu labajā ritenī šķēpu. Šķēps sašķīda, bet salauza ari pāris spieķu. Mūsu rati sasvērās un nogrīļojās. Biju pār­liecināts, ka ritenis tūliņ salūzīs, bet mēs tomēr, uz puņķiem turoties, turpinājām ripot uz priekšu.

Mudināju zirgus turēt tempu. Nu jau bijām sānu pie sāna ar Apollona braucējiem. No mugurpuses strauji tu­vojās Hēfaists. Arējs un Hermejs plecu pie pleca iepalika, kamēr Klarisa un Konors Spers vicināja zobenu un šķēpu.

Vēl viens trieciens ritenim, un būsim vēkšpēdus.

— Rokā esat! — auroja Apollona divnieka stūrmanis. Viņš nometnē bija jauniņais. Vārdu neatceros, bet dūšas šim pavisam noteikti netrūka.

— Sapņo vien! — Anabeta attrauca.

Viņa izvilka otro šķēpu — visai pārdrošs gājiens, ņe­mot vērā, ka mūs gaidīja vēl viens pilns aplis, — un svieda Apollona stūrmanim.

Tēmējums bija nevainojams. Lidojumā šķēps pār­tapa par trulo bomi, trāpīja stūrmanim krūtīs, tas savu­kārt atmuguriski krita pret komandas biedru, un abi izkūleņoja laukā no ratiem. Zirgi, sajutuši, ka pavada vaļā, satrakojušies ieauļoja skatītāju pūlī. Lopiņiem lecot pāri tribīņu stūrim, zeltītie sacīkšu rati apgāzās vēkšpēdus, un nometnieki spruka pa malām meklēt glābiņu. Zirgi aizrikšoja uz stalli, nopakaļ vilkdami apgāztos ratus.

Par spīti čīkstīgajam labajam ritenim, kaut kā pār­dzīvojām nākamo pagriezienu. Šķērsojām starta līniju un auļiem sākām fināla apli.

Ratu ass čīkstēja un grabēja. Lai arī zirgi klausīja katrai manai pavēlei un traucās kā labi ieeļļota mašīna, ļodzīgais ritenis darīja savu.

Hēfaista komanda joprojām mina uz papēžiem.

Bekendorfs nosmīnējis piespieda nez kādu pogu uz ratu vadības pults. Viņa mehāniskie zirgi izšāva metālis­kas troses, kas apvija mūsu ratu pakaļējo šķērskoku. Be­kendorfs iedarbināja vinčas, un mūsu rati nodrebēja; mēs tikām rauti atpakaļ, Bekendorfs — vilkts uz priekšu.

Anabeta nolamājusies izrāva dunci. Viņa cirta pa trosēm, taču tās izrādījās pārāk resnas.

— Nevaru pārgriezt! — viņa sauca.

Nu jau Hēfaista rati bija draudīgi tuvu, un metālis­kie zirgi draudēja mūs sabradāt.

— Maināmies! — uzsaucu Anabetai. — Ņem grožus!

— Bet…

— Klausi mani!

Viņa aizspraucās uz priekšu un satvēra grožus. Es zvārodamies pagriezos uz otru pusi un izvilku Pretstraumi.

Cirtu, un trose pārtrūka kā kurpju šņore. Izrāvāmies uz priekšu, taču Bekendorfa stūrmanis parāva ra­tus pa kreisi un tika mums līdzās. Bekendorfs izvilka zobenu. Viņš tēmēja uz Anabetu, taču es paguvu asmeni atvairīt.

Strauji tuvojās pēdējais pagrieziens. Es atmetu visas cerības. Lai uzvarētu, vajadzētu vienlaikus saskādēt Hēfaista ratus, noslaucīt tos no trases un vēl pasargāt Ana­betu. Lai cik lādzīgs puika bija Bekendorfs, nebija rak­stīts, ka viņš mūs abus neaizraidīs uz lazareti, ja zaudēsim modrību.

Nu jau bijām blakus, turklāt no mugurpuses strauji iedzina arī Klarisa.

— Uz redzīti, Persij! — Bekendorfs klaigāja. — Te maza atvadu dāvana!

Viņš iesvieda mūsu ratos sīku ādas dozīti. Tā tūdaļ pieplaka pie grīdas un sāka izvirst zaļus dūmus.

— Grieķu uguns! — iekliedzās Anabeta.

Nolādējos. Biju dzirdējis nostāstus par grieķu uguns

posta darbiem. Lēsu, ka mums ir kādas desmit sekun­des, līdz tā ies gaisā.

— Svied prom! — Anabeta bļāva, bet tas nebija ma­nos spēkos. Hēfaista rati joprojām traucās līdzās, gaidī­dami, kad viņu mazā dāvaniņa eksplodēs. Bekendorfs uzplijās ar zobenu. Atliktu man uz mirkli novērsties un čammāties ap grieķu uguni, lai Anabetu tikmēr sašķē­rētu un mēs kaut kur ietriektos. Pūlējos dāvanu aizspert, bet arī tas bija tukšs numurs. Doze nebija izkustināma.

Tad es atcerējos par pulksteni.

Man nebija ne jausmas, kā tas varētu līdzēt, bet kaut kā pamanījos nospiest mazo slēdzīti. Pulkstenis tūliņ pārvērtās. Tas pletās, metāla karkass izvērpās plašumā kā veclaiku foto objektīva aizbīdnis, ādas siksna tikmēr tinās gar delnu, līdz man rokās bija apaļš vairogs pusotra metra platumā, šaipusē pārvilkts ar maigu ādu, bet otru pusi rotāja pulēta bronza ar visvisādām gravīrām, kuras aplūkot man nudien nebija vaļas.

Zināju tikai vienu: Taisons bija trāpījis desmitniekā. Izslēju vairogu un pret to noklaudzēja Bekendorfa zo­bens. Asmens sašķīda.

— Ko? — viņš nokliedzās. — Kā…

Vairāk pļāpāt nebija laika, jo es devu šim krūtīs ar savu jauno vairogu un izlidināju no ratiem tā, ka viņš velšus aizvēlās putekļos.

Grasījos jau ķert pēc Pretstraumes un izrēķināties ar stūrmani, kad Anabeta iesaucās: — Persij!

Grieķu uguns dzirksteļoja. Pabāzu zem ādas maciņa zobena galu kā tādu špakteli un sviedu to gaisā. Ugunsbumba aizlidoja līdz Hēfaista ratiem un piezemējās stūr­manim pie kājām. Viņš noelsās.

īss acumirklis, un stūrmanis izlēma gluži pareizi — metās laukā no ratiem, kas sasvērās un uzsprāga zaļās liesmās. Metāla zirgiem, šķiet, radās kaut kāds īssavieno­jums. Viņi apsviedušies vilka degošo vraku pretim Kla­risai un Speriem, un tie dabūja raut sāņus, lai izvairītos.

Anabeta pievilka grožus un sagatavojās pēdējam pa­griezienam. Iekrampējos ratu malā dziļā pārliecībā, ka avarēsim, taču Anabeta neizskaidrojamā kārtā tika galā, un mēs pārripojām pār finiša līniju. Pūlis uzgavilēja.

Tiklīdz rati apstājās, mūs apstāja pūlis. Draugi de­dzīgi skandēja mūsu vārdus, bet Anabeta centās pār­kliegt gaviles: — Pagaidiet! Klausieties! Ir vēl kāds!

Gaviles negribēja mitēties, bet Anabeta nepiekāpās: — Mēs to nepaveiktu bez kāda īpaša palīga! Mēs ne­uzvarētu šajās sacīkstēs, neatgūtu aunādu, neizglābtu Groveru, nekas no tā visa nebūtu iznācis! Mēs esam ka­raļvalsti parādā Taisonam, Persija…

— Brālim! — es iesaucos tik skaļi, lai visi mani sa­dzird. — Taisonam, manam mazajam brālim!

Taisons nosarka. Klausītāji sajūsmā ieaurojās. Ana­beta uzspieda man uz vaiga buču. Nu aurošana sacēlās vēl skaļāka. Atēnas namiņa iemītnieki pacēla mani, Anabetu un Taisonu gaisā un nesa uz skatuvi, kur mūs jau gaidīja Hīrons, lai dāvātu lauru vainagus.