Briesmoņu jūra

DIVI SPĒLĒJU TAUTAS BUMBU AR KANIBĀLIEM

Diena sākās visnotaļ normāli. Cik nu normāla mēdz būt diena Merivezeras pamatskolā.

Redz, ir tāda "progresīva" skola Manhetenas centrā, kur mēs nevis dirnam solos, bet tupam uz sēžammaisiem, atzīmes tur neliek, un skolotāji staigā džinsos un rokkoncertu tēkreklos.

Man jau forši. Es esmu dislektiķis ar uzmanības de­ficīta un hiperaktivitātes sindromu kā jau vairākums pusdievu, tā ka ar parastajām skolām man nav visai spoža pieredze — aši tieku izsperts laukā. Nelaime ar Merivezeru tāda, ka skolotāji uz itin visu raudzījās no gaišās puses, taču audzēkņiem ne vienmēr bija… teik­sim — tās gaišākās galvas.

Par piemēru ņemsim šāsdienas pirmo stundu: angļu valodu. Visiem uzdots izlasīt grāmatu "Mušu valdnieks", kur bars sīču iestrēgst uz vientuļas salas un saiet galīgā sviestā. Tad nu gala pārbaudījums bija šāds: skolotāji iz­sūtīja mūs pavadīt pagalmā veselu stundu bez uzraudzī­bas, lai redzētu, kas nu notiks. Notika tas, ka septītklasnieki un astotklasnieki spraigi metās raustīt cits citu aiz apakšbiksēm, epizodiski mētājās ar akmeņiem un bija viena agresīva basketbola spēle. Parādi diriģēja skolas huligāns Mets Slouns.

Slouns nebija ne būdīgs, ne spēcīgs, bet iznesās gan kā tāds. Acis viņam bija kā pitbulterjeram, mati melni un pinkaini un mugurā allaž dārgas, bet nosmulētas drēbes — it kā viņš gribētu visiem parādīt, ka ģimenes bagātības šim pie vienas vietas. Priekšzobs bija puslūzis kopš reizes, kad viņš ar tēva poršu bravūrīgi iestūrēja ceļazīmē "Uzmanību — bērni!".

Tad nu Slouns visus kāsa, līdz nošāva galīgi greizi, nomēģinādams šo triku ar manu draugu Taisonu.

Taisons bija vienīgais Merivezeras audzēknis bez jumta virs galvas. Mēs ar mammu bijām izsprieduši, ka vecāki jau agrā bērnībā viņu pametuši tāpēc, ka viņš tāds… atšķirīgs. Metru deviņdesmit garš, ar jetija miesasbūvi, bet raudāja vienā gabalā un baidījās turpat no visa, pat sava atspulga. Taisona greizais ģīmis no skata bija visai brutāls. Kādā krāsā viņam acis, nepateikšu, jo neredzēju augstāk par šķībajiem zobiem. Balss Taisonam bija zema, bet runāja viņš tā ērmoti, kā mazs bēr­nelis — laikam tāpēc, ka pirms Merivezeras nebija mācī­jies nevienā skolā. Valkāja apskrandušus džinsus, nolāčotas kāda tur 53. izmēra kedas un rūtainu, izdilušu flaneļa kreklu. Viņš oda pēc Ņujorkas pakaktēm, jo tur­pat arī mitinājās, 72. ielas šķērsielā, ledusskapja kartona kastē.

Merivezeras pamatskola ņēma Taisonu savā pa­spārnē kā tādu labdarības projektu, audzēkņiem par uzmundrinājumu. Par nelaimi, lielais vairums necieta Taisonu ne acu galā. Kad atklājās, ka viņš par spīti iespaidīgajam rumpim un baigajam ģīmim ir varenliels lupata, visi ņēmās uzmundrināties, apceļot viņu. Jāsaka, es biju viņa vienīgais draugs, un tad nu iznāk, ka viņš arī man bija vienīgais draugs.

Mamma miljoniem reižu bija skolā sūdzējusies, ka Taisons netiek pienācīgi atbalstīts. Viņa pat zvanīja uz so­ciālo dienestu, bet nekas nekustēja no vietas. Sociālie tie­pās, ka tāda Taisona nemaz neesot. Zvērēja pie tā un šitā, ka pārmeklējuši mūsu minēto sānielu un neesot šo atra­duši, lai gan man nav skaidrs, kā iespējams paskriet garām vienam gigantiskam bērnam ledusskapja kartona kastē.

Lai nu kā, Mets Slouns pielavījās šim no mugurpu­ses un mēģināja ieķīlēt viņam dibenā apakšbikses, bet Taisons krita panikā. Viņš nedaudz par stipru pagrūda Slounu. Tas aizlidoja metrus piecus un iesprūda kokā pa­kārtajā riepā, kur knēveļi mēdza šūpoties.

— Izdzimtenis tāds! — Slouns brēca. — Tinies uz savu kartona kasti!

Taisons sāka šņukstēt. Viņš paslēpa seju plaukstās un ar tādu joni apsēdās uz līdztekām, ka viens stienis ieliecās.

— Turi muti, Sloun! — es uzkliedzu.

Slouns tikai pavīpsnāja. — Kas tev par daļu, Džekson? Tev varbūt pat nospīdētu kāds draugs, ja mūždien netecētu pie rociņas tam izdzimtenim.

Sažņaudzu dūres. Cerēju, ka seja nekvēlo sarkana. — Viņš nav izdzimtenis. Viņš ir tikai…

Mēģināju piemeklēt īsto vārdu, bet Slouns neklausī­jās. Viņš bija pārāk aizņemts, zirgojoties ar saviem liela­jiem, tizlajiem draugiem. Varbūt pie vainas fantāzija, bet šķita, ka šoreiz viņš ap sevi bija sapulcinājis vēl vairāk lempju, nekā ierasts. Parasti bija kādi divi trīs, bet šo­dien tur slaistījās vēl kāds pusducis, un es varēju likt galvu ķīlā, ka šitie agrāk nebija redzēti.

— Tu pagaidi līdz fizkultūrai, — Slouns auroja.

— Būsi pagalam.

Kad pirmā stunda bija cauri, pagalmā iznāca angļu valodas skolotājs misters Demilo, lai novērtētu uzkurto asinspirti. Viņš pasludināja, ka "Mušu valdnieku" esam izpratuši vienkārši izcili. Eksāmens esot nolikts, un mums nekad, nudien nekad nevajadzētu ķerties pie vardarbī­bas. Mets Slouns šķīsti purināja galvu, tad uzņirdza man ar savu pusdrupušo zobu.

Lai apturētu Taisona raudas, man vajadzēja viņam piesolīt launagā vēl vienu zemesriekstu sviesta maizi.

— Es… es esmu izdzimtenis? — viņš man vaicāja.

— Nē, — es sakostiem zobiem viņu mierināju.

— Vienīgais izdzimtenis te ir Mets Slouns.

Taisons nošņurkājās. — Tu esi labs draugs. Būs bē­dīgi bez tevis nākamgad, ja… ja es nevarēšu…

Viņam aizlūza balss. Es attapu, ka vēl jau nav zināms, vai arī nākamgad viņš tiks iesaistīts šajā labdarī­bas projektā. Nez, vai direktors maz bija tērējis laiku un apspriedies par to ar pašu Taisonu.

— Nebēdā, draugs, — es izstomīju. — Viss būs labi.

Taisons man veltīja tik pateicības pilnu skatienu, ka

es sajutos kā pēdējais melis. Kur man bija prāts piesolīt tādam bērnam, ka viss būs labi'?

Nākamais eksāmens bija dabaszinībās. Misis Tesla uz­deva jaukt kopā visādas ķimikālijas tikām, kamēr paveik­sies uzlaist kaut ko gaisā. Es biju pārī ar Taisonu. Viņam plaukstas bija par lielu, lai noturētu trauslās pudelītes, ar ko mums pienācās darboties. Mans pārinieks nejauši nomēza no galda paplāti ar visādiem šķīdumiem, un at­kritumu spainī nokūpēja oranžs mākonis sēnes cepures aprisēs.

Kad laboratorija bija evakuēta un bīstamo atkri­tumu nokopšanas vienība jau ceļā, misis Tesla mūs ar Taisonu lepni nosauca par dzimušiem ķīmiķiem. Mēs bijām pirmie, kam izdevies nolikt viņas eksāmenu ma­zāk nekā trīsdesmit sekundēs.

Priecājos, ka rīta cēliens paskrien tik ātri, jo iznāca mazāk domāt par savām problēmām. Doma, ka no­metnē kaut kas nogājis greizi, bija nepanesama. Vēl tra­kāk — nespēju izmest no prāta ļauno nakts murgu. Kaut kur pakausī smeldza nelāga nojausma, ka Groveram draud briesmas.

Kamēr sociālajās zinībās visi švīkāja kartēs meridiā­nus un paralēles, es atvēru piezīmju kladi un aplūkoju tur ieslēpto fotogrāfiju, kur bija redzama mana drau­dzene Anabeta, viesojoties Vašingtonā. Kājās džinsi, zem ādas jakas oranžais Pusdievu nometnes tēkrekls. Gaišie mati atglausti pakausī zem lakatiņa. Viņa stāvēja Linkolna memoriāla priekšā, sakrustojusi rokas uz krūtīm un no skata tik apmierināta, it kā pati būtu tur visu pro­jektējusi. Redz, Anabeta dienās grib kļūt par arhitekti, tā­pēc mūždien apmeklē visādus pieminekļus un tādas vie­tas. Ērmots paradums. Šo bildi viņa man atsūtīja e-pastā pēc pavasara brīvlaika, un es ik pa laikam mēdzu uzmest tai aci, lai atgādinātu sev, ka Anabeta ir īsta un Pusdievu nometne nav kaut kāds mans sagudrojums.

Gribējās, lai Anabeta būtu te. Viņa prastu iztulkot manu sapni. Nedomāju to jelkad viņai teikt, bet tas mei­tēns bija gudrāks par mani, kaut arī reizēm krita uz ner­viem.

Grasījos jau vērt kladi ciet, bet Mets Slouns pastie­pās un izrāva bildi.

— Eu! — es iebildu.

Slouns novērtēja bildi, un viņam iepletās acis. — Ej tu nost, Džekson. Kas tā tāda? Tā tak nav tava…

— Atdod! — Man svila ausis.

Slouns padeva bildi nesmukajiem drauģeļiem, kas irgodamies sāka to plucināt un velt papīra spļaudāmbumbiņas. Tie laikam bija kādi jauniņie, ieradušies aplūkot skolu, jo visi bija izrotājušies ar to idiotisko uzņemšanas daļas nozīmīti "Sveiki! Mani sauc…" Humora izjūta arī šiem nebija tā jēdzīgākā, jo tur bija sarakstīti muļķīgi vārdi, piemēram: KAULU SMADZENE, MIRONS GALVA, DZO BOBS. Kas cilvēkam liek tādus vārdus?

— Šitie puiši nākamgad te mācīsies, — Slouns plātī­jās, it kā šis fakts varētu mani iebiedēt. — Viņi jau gan ir spējīgi samaksāt skolasnaudu atšķirībā no tava pasistā draudziņa.

— Viņš nav pasists. — Saņēmu visus spēkus, lai no­valdītos, nebliezis Slounam pa purnu.

— Džekson, tu esi paspēlējis. Priecājies, ka nāka­majā stundā darīšu galu tavām ciešanām.

Viņa ducīgie kompanjoni gremoja manu fotogrāfiju. Gribēju izkūpināt šos putekļos, bet Hīrons man bija strikti noliedzis izgāzt dusmas pār parastiem mirstīga­jiem — lai cik riebīgi tie izdarītos. Kautiņi bija jāpie­taupa briesmoņiem. Taču klusībā spriedu — ja vien Slouns zinātu, kas es īstenībā esmu…

Noskanēja zvans.

Kad abi ar Taisonu soļojām laukā no klases, izdzirdu meitenes čukstu: — Persij!

Pavēros visgarām mantu skapīšiem, bet neviens ne­pievērsa man ne mazāko uzmanību. Merivezeras meite­nes jau drīzāk nosprāgtu, nekā izdvestu manu vārdu.

Pirms paguvu apdomāt, vai iztēle spēlē jokus, bars knēveļu skrējienā uz sporta zāli jau bija mūs ar Taisonu aizrāvuši līdzi. Laiks fizkultūrai. Skolotājs bija mums piesolījis izārdīties tautasbumbas spēlē, savukārt Slouns man bija piesolījis nāvi.

Merivezeras sporta tērps sastāvēja no debesziliem šor­tiem un batikotiem tēkrekliem. Laimīgā kārtā vingro­šana lielākoties notika iekštelpās, tāpēc nevajadzēja rik­šot cauri Traibekai kā tādām hipiju atvasēm no militārās nometnes.

Negribēju saskrieties ar Slounu, tāpēc raušus uzrāvu sporta tērpu. Spraucos jau laukā no ģērbtuves, kad iz­dzirdēju Taisonu saucam: — Persij?

Viņš vēl nebija paguvis pārģērbties. Taisons stāvēja trenažieru zāles durvīs un murcīja rokās sporta tērpu. — Vai tu… emmm…

— Jā, jā, — centos neizklausīties aizkaitināts. — Pro­tams, vecīt.

Taisons ieslīdēja trenažieru zālē. Es paliku sardzē pie durvīm, kamēr viņš pārģērbās. Jutos mazliet tā kā neveikli, bet Taisons parasti man to lūdza. Droši vien tāpēc, ka ir pamatīgi noaudzis ar spalvām un uz mugu­ras rēgojas jocīgas rētas, par kurām pats neuzdrošinājos viņu izjautāt.

Katrā ziņā bija gadījies redzēt, kas notiek, ja Taisonu sāk apcelt, kamēr šis pārģērbjas, — tad viņš satrakojies rāva skapīšiem durvis laukā no eņģēm.

Kad iegājām sporta zālē, treneris Nanlijs sēdēja pie sava galdiņa, lasīdams "Ilustrēto Sportu". Nanlijs bija vecs kā pasaule, ar biezām bifokālām brillēm, tukšu bez­zobu muti un pieķepušu sirmu matu vilni. Viņš man at­gādināja Pusdievu nometnes orākulu — sačākstējušu mū­miju — vien tā atšķirība, ka treneris Nanlijs bija krietni mazkustīgāks un neizvirda zaļus dūmu mākuļus. Vis­maz man nebija gadījies to pieredzēt.

Mets Slouns metās pieteikties: — Trener, vai es varu būt kapteinis?

— Ē? — Treneris Nanlijs gausi pacēla skatu no žur­nāla. — Jā, — viņš atburkšķēja, — mhm.

Slouns atņirdzās smaidā un ķērās pie dalīšanas. Mani viņš pasludināja par otras komandas kapteini, bet nebija no svara, ko man labpatiktu izsaukt, jo visi lielie sportisti un populārie skolēni jau laikus aizbīdījās uz Slouna pusi. Viesu kompānija arīdzan.

Manā komandā atlika Taisons, datortārps Korijs Beilers, cipargalva Radžs Mandali un vēl pusducis citu bērneļu, kuri regulāri cieta no Slouna bandas neģēlībām. Citkārt man pietiktu ar Taisonu vien — viņš viens pats bija pus komandas vērtē —, taču Slouna komandas no­slēpumainie viesi bija teju tikpat gari un būdīgi kā Tai­sons, turklāt seši gabali.

Mets Slouns izvilka zāles vidū kasti ar bumbām.

— Bail, — Taisons murmināja. — Jocīgi ož.

Es palūkojos uz viņu. — Kas jocīgi ož? — Diezin vai viņš runāja par sevi.

— Tie tur. — Taisons norādīja uz Slouna jaunajiem biedriem. — Jocīgi ož.

Viesi krakšķināja pirkstu kauliņus un lūrēja uz mums tik slepkavnieciski kā uz kaušanu. No kurienes tādi gadījušies? No vietas, kur bērnus baro ar jēlu gaļu un sit ar mietiem.

Slouns iepūta trenera svilpē, un spēle sākās. Slouna komanda šāvās uz centra līniju. Man līdzās Radžs Mandali kaut ko nobrēcās savā urdu valodā, droši vien "man vajag uz mazmājiņu!", un metās uz durvju pusi. Korijs Beilers mēģināja rāpus paslēpties aiz sienas polstera. Pā­rējie komandas biedri izbailēs par visām varēm sarāvās čokurā un pūlējās neizskatīties pēc mērķa.

— Taison, — es iesaucos, — aizie…

Saules pinumā ietriecās bumba. Es ar smagu būkšķi atkritu sēdus sporta zāles vidū. Pretinieku komanda izvirda smieklos.

Gar acīm metās raibs. Jutos tā, it kā gorilla ar mani būtu nostrādājis Heimliha paņēmienu. Nevarēja būt, ka bumbu iespējams sviest ar tādu jaudu.

Taisons brēca: — Persij, pieliecies!

Es pavēlos sāņus, un gar ausi skaņas ātrumā aizspindza vēl viena bumba.

Vušššš!

Tā atsitās pret polsterēto sienu, un Korijs Beilers iesmilkstējās.

— Eu! — es uzbļāvu Slouna komandai. — Tā jau kādu var pataisīt aukstu!

Viesis vārdā Džo Bobs ļaunpilni paglūnēja uz mani. Nezin kāpēc viņš nu izskatījās krietni lielāks… pat garāks par Taisonu. Zem tēkrekla vīdēja bicepsi. — Cerams, Persej Džekson! Cerams!

Dzirdot, kā viņš izrunāja manu vārdu, pār muguru pārskrēja ledaini šermuļi. Par Perseju mani sauca vienīgi tie, kuri zināja, kas patiesībā esmu. Draugi… un ienaid­nieki.

Ko tas Taisons pirmīt teica? Viņi jocīgi ož.

Briesmoņi.

Viesi visriņķī Metam Slounam milža arvien lielāki. Tie vairs nebija nekādi bērni. Tie bija divarpus metrus gari milži ar mežonīgām acīm, asiem ilkņiem un spalvai­nām rokām, ko klāja tetovētas čūskas, dancotājas palmu lapu svārciņos un caururbtas sirdis.

Metam Slounam no rokām izkrita bumba. — Oho! Jūs tak neesat no Detroitas! Kas jūs…

Pārējie viņa komandas biedri sāka klaigādami kāp­ties uz izejas pusi, bet milzis, kam vārdā Kaulu Smadzene, aizlidināja bumbu ar nāvīgu precizitāti. Tā pašā­vās garām Radžam Mandali, kas jau grasījās spert soli laukā, trāpīja pa durvīm, un tās kā pēc burvja mājiena aizcirtās ciet. Radžs un vēl pāris bēdubrāļu izmisīgi bun­goja pa durvīm, bet tās i neizkustēja.

— Lai viņi iet! — es uzkliedzu milžiem.

Tas tur Džo Bobs man uzrūca. Viņa bicepsu rotāja tetovējums "DžB mīlē Kūciņu". — Laist vējā gardu ku­mosiņu? Nekā nebija, jūras dieva dēls. Mēs, lestrigoni, nespēlējam uz tavu nāvi vien. Mums kārojas pusdienu!

Viņš novēcināja roku, un uz centra līnijas parādījās jauna bumbu rinda — bet šīs vis nebija sarkanas un gu­mijotas. Šīs bumbas bija lielgabala ložu izmērā, darinā­tas no bronzas, turklāt caurumotas, un no spraugām plaiksnīja liesmas. Bumbas noteikti bija karstas līdz baltkvēlei, bet milži tās tvēra kailām rokām.

— Treneri — es bļāvu.

Nanlijs laiski pacēla galvu, taču, ja arī manīja mūsu tautasbumbas spēlē ko neparastu, tad nelikās zinis. Tā nu ir ar mirstīgajiem. Maģiska vara, ko dēvē par miglu, briesmoņu un dievu patieso paskatu ietin kā dūmakā, tāpēc mirstīgie saskata vien to, ko spēj aptvert. Varbūt treneris redzēja dažus astotklasniekus bombardējam jaunuļus — kā parasti. Varbūt pārējiem bērniem rādījās, ka Meta Slouna rokaspuiši pošas svaidīties ar Molotova kokteiļiem (un nebūtu pirmā reize). Jebkurā gadījumā biju tīri vai pārliecināts, ka neviens cits nesajēdz — mums te darīšana ar īstākajiem cilvēkēdājiem, kas izslāpuši pēc asinīm.

— Jā. Mhm, — treneris murmulēja. — Uzvedieties

labi.

Un atkal iegrima savā žurnālā.

Milzis vārdā Mirons Galva svieda bumbu. Es metos sānis, un kvēlojošā bronzas komēta aizlīgoja man gar plecu.

— Korij! — nokliedzos.

Taisons izrāva viņu no paslēptuves aiz polsterētā mat­rača, un jau pēc acumirkļa pret to šķīda ugunīgā bumba, izārdot matraci dūmojošos lupatu lēveros.

— Skrieniet! — es nokomandēju komandas biedrus. — Uz otru izeju!

Bariņš metās uz ģērbtuvēm, bet Džo Bobam atlika vien novēzēt roku, un arī tās durvis aizkrita ciet.

— Kamēr tu esi šeit, neviens netiks laukā! — Džo Bobs rēca. — Bet tu te paliksi, līdz mēs tevi aprīsim!

Viņš lika darbā kārtējo ugunsbumbu. Komandas biedri spruka pa malu malām, un sporta zāles vidū no­kūpēja krāteris.

Gramstījos pēc kabatas un tur allaž noglabātās Pretstraumes, bet tad atjēdzos, ka man taču kājās sporta šorti. Man nemaz nebija kabatu. Pretstraume bija iebāzta džin­sos, un džinsi — ģērbtuvju skapītī. Bet ģērbtuvju durvis noplombētas. Es biju pilnīgi bezspēcīgs.

Šurp triecās kārtējā ugunsbumba. Taisons pagrūda mani sāņus, bet sprādziens tik un tā aizlidināja mani vintaru vantaru. Attapos izstiepies uz grīdas un apdullis no dūmiem, bet batikoto kreklu izraibināja čurkstoši cau­rumi. Otrpus centra līnijai uz mani lejup ļauni blenza divi badīgi milži.

— Gaļa! — viņi auroja. — Hēroja gaļa launagā! — Un abi ieņēma kursu manā virzienā.

— Palīdzēt Persijam! — iebļāvās Taisons un pielēca man priekšā tieši tobrīd, kad milži laida lidojumā bumbas.

— Taison! — nokliedzos, bet bija jau par vēlu.

Abas bumbas ietriecās viņam krūtīs… bet, nē… viņš

tās bija noķēris. Kaut kādā mistiskā kārtā Taisons, kurš, būdams lempis, regulāri apgāza laboratorijas paplātes un sabeidza rotaļlaukuma konstrukcijas, bija notvēris divas liesmojošas metāla bumbas, kas joņoja viņam virsū ar ātrumu miljards kilometru stundā. Viņš blieza tās atpa­kaļ apstulbušajiem tēmētājiem, un tie tik vien attapa kā ierēkties: "Aūūū!", bronzas lodēm sprāgstot pret pašu krūtīm.

No milžiem pāri palika divi uguns stabi — skaidrs, nepārprotama zīme, ka šie bijuši briesmoņi. Briesmoņi nemirst. Tie pašķīst dūmos un putekļos, lai varoņiem pēc cīniņa nebūtu jānoņemas ar nokopšanas darbiem.

— Brāļi! — kanibāls Džo Bob iekaucās. Viņš sa­sprindzināja muskuļus un notricināja savu tetovēto "Kū­ciņu". — Tu par to vēl samaksāsi!

— Taison! — es brīdināju. — Uzmanies!

Uz mūsu pusi lidoja nākamā komēta. Taisons tik tikko paguva aizmēzt to sāņus. Par mata tiesu pāršalkusi trenera Nanlija galvu, piezemējās tribīnēs ar grandiozu bu-buuuuums\

Apkārt bļaudami bizenēja bērni, cenšoties izvairīties no grīdā kūpošajiem krāteriem. Vēl bariņš blīkšķināja durvis un sauca pēc palīdzības. Pats Slouns, pārbīlī sa­stindzis, stāvēja laukuma vidū un apstulbis vēroja apkārt lidojošās mirstambumbas.

Treneris Nanlijs joprojām neko nemanīja. Viņš tik pabungoja pa dzirdes aparātu, it kā spridzināšana radītu kaut kādus aparatūras traucējumus, bet turpināja urbties žurnālā.

Tāds ļembasts būtu jādzird visā skolā. Direktoram, policijai — nu taču kādam būtu jāskrien mums palīgā.

— Uzvara mūsu pusē! — rēca kanibāls Džo Bobs. — Mēs vēl skrubināsim jūsu kauliņus!

Gribēju jau aizrādīt, ka viņš tautasbumbas maču paņēmis tā kā par sirsnīgu, bet šis jau atvēzēja kārtējo bumbu. Pārējie trīs milži rīkojās tāpat.

Skaidrs kā diena — esam pagalam. Taisona spēkos nebija atvairīt visas bumbas reizē. Viņa plaukstas no­teikti jau bija smagi apsvilinājusi pirmā partija. Bez mana zobena te…

Prātā pazibēja neprātīga doma.

Es metos uz ģērbtuvēm.

— Malā! — izrīkoju komandas biedrus. — Prom no durvīm!

Sprādziens aiz muguras. Taisons bija aizraidījis divas bumbas atpakaļ metējiem un izkvēpinājis šos pelnos.

Nu bija palikuši vairs tikai divi milži.

Trešā bumba traucās taisnā ceļā pie manis. Sakodu zobus un nogaidīju — viens mazs mikimauss, divi mazi mikimausi —, tad metos sānis, un liesmojošā lode iz­gāza ģērbtuves durvis.

Tā jau šķita, ka puišu ģērbtuves sasmakušais gaiss vienā mierā radīs pamatīgu eksploziju, tāpēc liesmojo­šās bumbas radītais blāāāc! mani it nemaz nepārsteidza.

Siena sabirza. Sporta zāle piebira ar skapīšu durvīm, zeķēm, sporta apakšbiksēm un dažām citām ne tām tīrākajām mantiņām.

Pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Taisons krāmē Kaulu Smadzenem pa ģīmi. Milzis sabirza pīšļos. Bet pēdējais kanibāls Džo Bobs visgudri turējās pie bumbas un gaidīja piemērotu mirkli. Metiens nāca brīdī, kad Taisons pagriezās pret viņu ar seju.

— Nē! — es kliedzu.

Bumba ietriecās Taisonam tieši krūtīs. Viņš aizlidoja pāri visai zālei un triecās pret tālāko sienu, kas ieplaisāja un sadrupa, atklājot skatam Čērčstrītu. Sit vai nost, ne­saprotu, kā Taisons varēja vēl būt pie dzīvības, bet viņš iz­skatījās vien viegli apjucis. Bronzas bumba kūpēja viņam pie kājām. Taisons jau stiepa roku, bet apdullis atkrita kūpošajos gruvešos.

— Re kā! — Džo Bobs tīksminājās. — Esmu palicis pēdējais! Gaļas būs atliku likām, bet Kūciņai kauliņi, ko uzgrauzt!

Viņš pacēla jaunu bumbu un notēmēja uz Taisonu.

— Nevajag! — es saucu. — Tev taču vajag mani!

Milzis atņirdzās smaidā. — Gribi mirt pirmais, jau­nais hēroj?

Kaut kas steidzīgi bija jāizdomā. Tepat kaut kur bija jābūt Pretstraumem.

Beidzot es ieraudzīju savus džinsus, iemīcītus kūpo­šajā drēbju kaudzē pie milža kājām. Ja vien es tiktu līdz turienei… Bez mazākās cerības tomēr devos uz priekšu.

Milzis smēja. — Pusdienas tuvojas. — Viņš atvēzēja roku metienam. Es biju gatavs mirt.

Pēkšņi milzoņa ķermenis sastinga. Ņirdzīgais vieplis izbrīnā pārvērtās. Tur; kur vajadzēja būt nabai, viņa krekls uzšķērdās, un no vēdera laukā auga tāds kā rags — nē, ne rags — mirdzoša asmens smaile.

Bumba nokrita zemē. Briesmonis stingi vērās dur­klī, kas viņu bija caururbis no mugurpuses.

Viņš izdvesa: — Oi, — un izpaukšķēja zaļu liesmu mākonītī, par ko Kūciņai droši vien būs liela bēda.

Dūmiem cauri rēgojās mana draudzene Anabeta. Viņas seja bija apkvēpusi un saskrambāta. Pāri plecam karājās noskrandusi mugursoma, kabatā iestūķēta beis­bola cepurīte, rokā bronzas nazis un tēraudpelēkajās acīs mežonīgs skatiens — it kā viņai pakaļ būtu dzinusies kāda rēgu armija.

Mets Slouns, kas visu šo laiku tepat bija stāvējis kā sālsstabs, beidzot nāca pie sajēgas. Viņš pabolījās uz Anabetu, šķiet, atminamies šo no fotogrāfijas manā piezīmju kladē. — Tā jau tā meitene., tā meitene..

Anabeta iekrāmēja viņam pa degunu, un Slouns no­vēlās garšļaukus. — Bet tu, — viņa paziņoja, — turies pa gabalu no mana drauga.

Sporta zāle bija vienās liesmās. Bērni joprojām dieba riņķī, kliegdami visā galvā. Izdzirdu sirēnas un rā­cijās čērkstošas balsis. Cauri durvju stiklam varēja sa­skatīt, kā direktors, misters Bonsaji, cīnās ar slēdzeni, kamēr nopakaļ drūzmējas pārējie skolotāji.

— Anabeta… — es izstostīju. — Kā tu… cik sen tu…

— Gandrīz vai visu rītu. — Viņa iebāza bronzas dunci makstī. — Nevarēju atrast piemērotu brīdi, lai ap­runātos. Tu tak ne mirkli neesi viens.

— Tad tā ēna no rīta… tā biji.. — Man iesvilās vaigi. — Ak kungamāte, tu lūrēji pa manas guļamistabas logu?

— Nav laika skaidroties! — viņa atcirta, lai gan pati izskatījās visai piesārtusi. — Es negribēju…

— Ir! — iekliedzās kāda sieviete. Atsprāga durvis, un zālē sabira pieaugušie.

— Tiekamies laukā! — Anabeta norīkoja. — Viņš arī. — Un, nezin kāpēc riebumā saviebusies, viņa norā­dīja uz Taisonu, kas joprojām apstulbis tupēja, atslējies pret sienu. — Labāk ņem līdzi.

— Ko?

— Nav laika! — Anabeta atcirta. — Ašāk!

Viņa uzstīvēja Yankees cepurīti, burvju velti no mam­mas, un pagaisa.

Kad direktors, puse mācībspēku un vēl pāris policistu iebrāzās degošajā zālē, es viens pats stāvēju plāna vidū.

— Persij Džekson? — Misters Bonsaji bija neizpratnē. — Kas… kā…

Taisons pie sagruvušās sienas ievaidējās un lēnām stutējās kājās. — Galva sāp.

Pie apvāršņa parādījās arī Mets Slouns. Viņš raudzī­jās manī šaušalu pilnu skatienu. — Persijs vainīgs, mis­ter Banzaj. Viņš pielaida uguni. Treneris Nanlijs aplieci­nās! Viņš visu redzēja!

Treneris Nanlijs aizvien rātni lasīja žurnālu, bet — tavu laimi! —, padzirdis savu vārdu, pacēla galvu. — Ē, ko? Jā, jā. Mhm.

Visi pievērsās man. Skaidrs, ka man te neviens neti­cēs ari tad, ja teikšu taisnību.

Izrāvu no saplēstajiem džinsiem Pretstraumi, uz­saucu Taisonam: — Laižam! — un metos laukā pa sienā izspridzināto caurumu.