Briesmoņu jūra

DIVPADSMIT VIESOJAMIES KIKĪ SPA KŪRORTĀ

pie samaņas nācu airu laivā, kam pielāgota no pe­lēka formastērpa auduma gabaliem sastiķēta bura. Ana­beta sēdēja līdzās un stūrēja.

Mēģināju pieslieties sēdus, bet tūliņ sagriezās galva.

— Atpūties, — viņa bilda. — Spēki vēl noderēs.

— Taisons…?

Viņa nošūpoja galvu. — Persij, man ļoti žēl.

Klusējām, kamēr viļņi mūs cilāja augšā lejā.

— Varbūt viņš izķepurojies, — viņa vārgi ieminē­jās. — Uguns taču viņu nevar piebeigt.

Pamāju, bet cerība neatausa. Es taču redzēju, kā sprādziens sarauj metālu gabalos. Ja Taisons tobrīd bija katlu telpā, izredžu izdzīvot nebija.

Viņš atdeva dzīvību mūsu dēļ, un es nespēju domāt ne par ko citu kā vien tām reizēm, kad tiku kaunējies viņa dēļ un noliedzis, ka esam rados.

Viļņi sitās pret laivas sāniem. Anabeta parādīja, ko izdevies glābt no postažas, — Hermeja termosu (nu jau tukšu), aizkņopējamu plastikāta maisiņu ar ambroziju, pāris jūrnieku kreklu un pudeli Dr Pepper limonādes. Viņa bija izzvejojusi mani no ūdens un atradusi Skillas pārkosto mugursomu. Vairums manas mantības bija pa­galam, bet Hermeja multivitamīni un, protams, Pretstraume joprojām bija sveiki un veseli. Lodīšu pildspalva allaž uzradās man aizmugures kabatā, lai kur es būtu to nozaudējis.

Burājām stundām ilgi. Te, Briesmoņu jūrā, ūdens zaigoja smaragdzaļš kā hidras šļāktā inde. Vējš bija spirgts un sāļš, bet tajā jautās savāds metālisks smārds — gluži kā tuvīns pērkona negaiss. Vai kas vēl draudīgāks. Man bija skaidrs, uz kuru pusi braukt. Zināju, ka esam precīzi simt trīspadsmit jūras jūdzes uz rietumiem no mūsu ga­lamērķa. Bet tas nedarīja prātu skaidrāku ne par nieku.

Grozies, kā gribi, saule spīdēja tieši acīs. Pa kārtai iemalkojām Dr Pepper, pūlēdamies paslēpties buras mestajā ēnā. Un pārrunājām manu pēdējo sapni par Groveru.

Anabeta lēsa — ja sapnis nevīla un ciklops Polifēms Groveru nenoprecēs drīzāk, kā solīts, mums bija mazāk nekā 24 stundas, lai viņu uzmeklētu.

— Jā, — es ar rūgtumu sacīju, — ciklopam jau ne­varot uzticēties.

Anabeta vērās ūdenī. — Piedod, Persij. Man nebija taisnība par Taisonu, labi? Kaut es varētu viņam to pa­teikt.

Centos turēt uz viņu ļaunu prātu, bet nemaz nebija viegli. Kopā bijām gājuši caur uguni un ūdeni. Anabeta ne reizi vien bija glābusi man dzīvību. Būtu muļķīgi ta­gad tā pūcēties.

Pārskatīju mūsu nožēlojamos krājumus — iztukšoto vēju termosu un multivitamīnu pudelīti. Atminējos Lū­kas mežonīgo skatienu, kad mēģināju ieminēties par viņa tēvu.

— Anabeta, kāds ir tas Hīrona pareģojums?

Viņa saknieba lūpas. — Persij, es nedrīkstu…

— Es zinu, Hīrons solīja dieviem, ka man to neiz­paudīs. Bet tu taču to nesolīji, vai ne?

— Dažreiz labāk dzīvot neziņā.

— Tava mamma ir gudrības dieve!

— Es zinu! Taču ikreiz, kad hēroji ieskatās nākotnē, viņi sadomā to pārtaisīt, un tad viss saiet tūtā.

— Dievus satrauc kas tāds, ko pastrādāšu, kad būšu vecāks, — es minēju. — Kad man apritēs sešpadsmit.

Anabeta pamurcīja rokās Yankees cepurīti. — Persij, man nav zināms pareģojums no pirmā līdz pēdējam bur­tam, bet tas brīdina par lielās triādes jauktasiņu atvasi — nākamo, kurš nodzīvos līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tieši tāpēc arī Zevs, Poseidons un Aīds pēc Otrā pasau­les kara vienojās bērnus vairs neradīt. Nākamais lielās triādes bērns, kurš sasniegs sešpadsmit gadu vecumu, būs draudīgs ierocis.

— Kāpēc?

— Jo šis hērojs izšķirs Olimpa likteni. Viņš vai viņa pieņems lēmumu, kas vai nu Olimpu glābs, vai pieliks punktu Dievu laikmetam.

Ļāvu dzirdētajam nosēsties apziņā. Jūras slimību ne­pazīstu, bet pēkšņi man sametās šķērmi. — Tāpēc Krons mani pērnvasar nenogalināja.

Viņa pamāja ar galvu. — Tu viņam lieti noderētu. Ja šis dabūs tevi savā pusē, dieviem būs baigās ziepes.

— Bet ja pareģojums ir par mani…

— To mēs uzzināsim tikai tad, ja izvilksi vēl trīs ga­dus. Pusdievam tas ir ellīgi ilgs laiks. Kad Hīrons pir­moreiz padzirdēja par Taliju, viņš iedomājās, ka tieši viņa ir izredzētā. Tāpēc bija tāda noņemšanās, lai droši dabūtu viņu līdz nometnei. Bet tad Talija metās cīņā, pārtapa par priedi un nojauca visiem rēķinus. Un tad uzradies tu.

Mūsu pusē virs ūdens iznira turpat piecus metrus gara, smaila, zaļa spura un tad atkal nozuda skatam.

— Vai tas bērns no pareģojuma… viņš vai viņa ne­varētu būt, piemēram, ciklops? — es vaicāju. — Lielajai triādei ir daudz briesmoņatvašu.

Anabeta noliedzoši papurināja galvu. — Orākuls minējis "pusdievu". Tas nešaubīgi nozīmē pus dievu, pus cilvēku. Tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kas atbilst šim raksturojumam.

— Kāpēc tad dievi vispār tur mani pie dzīvības? Vai nebūtu drošāk nobeigt mani, lai miers?

— Tev taisnība.

— Tencinu.

— Persij, es nezinu. Daļa dievu noteikti tevi labprāt piežmiegtu, bet droši vien baidās saķerties ar Poseidonu. Pārējie… varbūt viņi joprojām tevi vēro un pūlas saprast, kas tu par putnu. Galu galā, tu vari arī nodrošināt viņu ilgmūžību. Labāk būtu jautāt… ko tu darīsi pēc trim ga­diem? Kādu lēmumu pieņemsi?

— Vai pareģojumā bija kāds mājiens?

Anabeta vilcinājās.

Varbūt viņa būtu izpaudusi ko vairāk, bet tieši to­brīd no zila gaisa parādījās kaija un nosēdās uz mūsu masta līdzinieka. Anabeta ieplestām acīm raudzījās, kā putns iemet viņai klēpī sīku lapu kumšķīti.

— Zeme, — viņa secināja. — Tepat netālu ir zeme!

Pieslējos kājās. Kā tad, tālumā vīdēja zilganbrūns

strēķis. Jau pēc mirkļa tas pārtapa par salu ar nelielu kalnu vidū, vizoši baltu māju puduriem, palmām nosētu pludmali un ostu, kas pilna ērmotu laivu.

Straume nesa mūsu laivu uz kādu nebūt tropu para­dīzi.

— Sveicināti! — sacīja dāma ar piezīmju mapi.

Tērpusies zilā, lietišķā kostīmā, nevainojami uzkrā-

sojusies un atglaudusi matus astē, viņa atgādināja stju­arti. Viņa pasniedza mums roku, lai tiekam uz piestātnes dēļiem. Žilbinošais smaids lika justies tā, it kā mēs būtu nokāpuši no "Princeses Andromedas" klāja, nevis pa­mestu šķidru laiveli.

Bet izrādījās, ka šajā piestātnē mūsu laiva ne tuvu ne­bija jokainākais peldrīks. Līdzās daudzām izklaides jah­tām te rēgojās ASV jūrasspēku zemūdene, pāris grebtu kanoe laivu un vecmodīgs trīsmastu burinieks. Tepat bija arī helikoptera nolaišanās laukums ar smalku plud­males izklaides helikopteru un īss skrejceļš, kura galā stāvēja Learjet lidaparāts un propelleru lidmašīna, kas atgādināja Otrā pasaules kara iznīcinātāju. Varbūt tie bija kaut kādi modeļi tūristu priekam vai kas tamlīdzīgs?

— Vai jūs pie mums pirmoreiz? — kundze ar mapi apjautājās.

Mēs ar Anabetu saskatījāmies. Anabeta izstomīja: — Mmmm…

— Pir-mo-reiz — spa, — kundze burtodama rak­stīja savās piezīmēs. — Palūkosim…

Viņa mūs kritiski nopētīja no galvas līdz kājām. — Hmmm. Jaunkundzei sāksim ar ietīšanos zaļumos. Un, protams, radikālas pārvērtības jaunajam cilvēkam.

— Kas, kas? — pārvaicāju.

Bet viņa bija tā iegrimusi pierakstos, ka neatbildēja.

— Nūja! — Viņa gaisīgi uzsmaidīja. — Kikī noteikti pirms dzīrēm gribēs ar jums pārmīt kādu vārdu. Nāciet, lūdzu.

Redz, kā ir. Mēs ar Anabetu bijām raduši pie slaz­diem, un pirmajā acumirklī slazdi mēdza izskatīties vili­noši. Es jau biju gatavs, ka dāma ar mapīti kuru katru brīdi pārtaps čūskā, dēmonā vai tamlīdzīgā neradījumā. Tomēr bijām augu dienu kvernējuši laivā. Es biju nosvī­dis, pārguris un izsalcis, un, kad kundze pieminēja dzī­res, mans kuņģītis saslējās pakaļkājās un smilkstēja kā šunelis.

— Par sliktu jau nenāks, — Anabeta nobubināja.

Iespējams, nāks, bet mēs tik un tā devāmies kundzei

nopakaļ. Turēju rokas kabatās, kur glabājās mani pēdējie dārgumi — Hermeja multivitamīni un Pretstraume —, bet ar katru soli tie arvien vairāk pagaisa no prāta.

Vieta bija fantastiska. Kur vien skaties, balts mar­mors un zili viļņi. Gar kalna nogāzi rotājās terases, kam katrā stāvā pa peldbaseinam, un tos savienoja slidkal­niņi, ūdenskritumi un zemūdens akvaparka caurules. Debesīs šāvās strūklakas, saveidodamās te par planējošu ērgli, te auļojošu zirgu.

Taisons dievināja zirgus, viņš noteikti būtu sajūsmā par tām strūklakām. Gandrīz vai atskatījos, lai redzētu, kāds viņam vaigs, tad attapu — Taisona vairs nav.

— Viss kārtībā? — Anabeta ieprasījās. — Tu tāds bāls.

— Nekāda vaina, — samelojos. — Tikai… ejam vien tālāk.

Kādus tik piejaucētus dzīvniekus pa ceļam nesasta­pām! Pludmales dvieļu kaudzē snauda jūras bruņurupucis. Leopards izstiepies laiskojās uz nirstamā dēlīša. Kūrorta viesi — ciktāl manīju, vienas vienīgas jaunkundzes — gulšņāja pludmales zviļņos, sūkdamas augļu kokteiļus vai lapodamas žurnālus, kamēr uz sejas kalta zaļumu ķēpa un baltā tērpti manikīra meistari rosījās ap viņu nadziņiem.

Kamēr kāpām augšup pa trepēm uz tādu kā galveno ēku, fonā dziedāja kāda sieviete. Viņas balss atplūda ar līganu vēsmu kā šūpuļdziesma. Dziesmas vārdi nebija īsti sengrieķu valodā, bet tikpat senā gan — varbūt mīnojiešu vai tamlīdzīgā. Es sapratu, par ko viņa dzied, — par mēnesnīcas apspīdētām olīvu birzīm, par saulrieta krāsām. Un par maģiju. Kaut ko par maģiju. Šķita, ka viņas balss paceļ mani virs zemes un nes arvien tuvāk.

Iesoļojām iespaidīgā telpā, kur viena siena bija vis­caur no stikla. Dibensiena bija vienos spoguļos, tādēļ šķita, ka istabai nav ne gala, ne malas. Te bija pārītis smalka paskata baltu mēbeļu un vienā stūrī uz galdiņa stāvēja milzīgs zvēru sprosts. Sprosts gan bija tāds kā zilonis trauku veikalā, bet par to man nebija vaļas ilgi prātot, jo es beidzot ieraudzīju sievieti — to dziedātāju… un — ohohoo!

Viņa sēdēja pie liela TV ekrāna izmēra stellēm, pirk­sti apbrīnojami prasmīgi vija raibos pavedienus. Gobe­lēns mirguļoja, itin kā būtu izausts trīs dimensijās — ainava ar ūdenskritumu bija tik dzīva, ka ūdens nudien ņirbēja un mākoņi slīdēja pār audekla debesīm.

Anabetai aizrāvās elpa. — Debešķīgi!

Sieviete pagriezās. Viņa bija vēl skaistāka par au­deklu. Garajos, tumšajos matos ievīti zelta pavedieni. Vērīgās acis mirdzēja zaļas, un melno, zīdaino kleitu ro­tāja šķietami kustīgi silueti: dzīvnieku ēnas — melns uz melna — kā briedis, kas naktī trauc cauri mežam.

— Aušana tev iet pie sirds, mīļā? — sieviete vaicāja.

— Ak jā, kundze! — Anabeta atsaucās. — Mana mamma ir…

Viņa aprāvās. Kur redzēts, ka tu ņemies pa labi, pa kreisi skandināt, ka māte tev ir pati Atēna, dieviete, kas izgudrojusi stelles? Lielais vairums tevi iespundētu iz­tapsētā istabā.

Namamāte pasmaidīja. — Tev ir laba gaume, dārgā. Man liels prieks, ka esat ieradušies. Mani sauc Kikī.

Dzīvnieki stūra sprostā sāka ņerkstēt. Pēc trokšņiem izklausījās, ka tās kādas jūrascūciņas.

Stādījāmies priekšā Kikī. Mani viņa uzlūkoja ar ne­slēptu nepatiku, it kā es būtu caurbiris kādā pārbaudē. Es tūliņ sajutos draņķīgi. Man kaut kā nudien gribējās iepriecēt šo dāmu.

— Vai manu, — viņa nopūtās. — Tev tiešām vajadzīga mana palīdzība.

— Kā lūdzu? — pārvaicāju.

Kikī pasauca lietišķi tērpto sievieti. — Hilla, izved

Anabetu apgaitā, sarunāts? Parādi, kas mums te pieejams. Drānas būs jānomaina. Un tie mati, mīļo stundiņ! Kad būšu izrunājusies ar šo jauno cilvēku, sniegšu pilnu imi­dža konsultāciju.

— Bet… — Anabeta izklausījās sarūgtināta. — Kas kaiš maniem matiem?

Kikī augstsirdīgi pasmaidīja. — Mīļā mana, tu esi brīnumjauka. Nudien! Bet tu neatklāj nenieka no sevis vai saviem talantiem. Vējā aizlaists potenciāls!

— Vējā aizlaists?

— Tu noteikti neesi laimīga šādā paskatā! Bet, mīļo pasaulīt, vai tad kaut viens tāds ir? Tu tikai nebēdā. Šeit, spa, mēs tevi varam pārveidot. Hilla parādīs, ko es ar to domāju. Dārgā mana, tev jāļauj vaļa savai patiesajai bū­tībai!

Anabetas acis ilgpilni iekvēlojās. Nekad nebiju re­dzējis viņu tik aizgrābtu, ka vārdu trūkst. — Bet… bet kā ar Persiju?

— Katrā ziņā, — Kikī teica, veltīdama man sērīgu skatienu, — Persijam nepieciešama mana nedalīta uzma­nība. Ar viņu būs jāstrādā krietni pamatīgāk nekā ar tevi.

Ja citkārt man kāds tā paziņotu, es sapūstos, bet no Kikī mutes šie vārdi darīja mani skumju. Es biju viņu pievīlis. Nu man jāizdomā, kā laboties.

Jūrascūciņas spiedza tā, it kā būtu galīgā badā.

— Njā… — Anabeta novilka. — Tad jau laikam…

— Šurp, mīļā, — Hilla norādīja. Un Anabeta rātni devās ar ūdenskritumiem izcakotajos spa dārzos.

Kikī paņēma mani pie rokas un pieveda pie spogu­ļiem klātās sienas. — Redzi, Persij… lai atbrīvotu savus apslēptos spēkus, tev nepieciešams liels atbalsts. Vis­pirms tev jāatzīst, ka neesi laimīgs savā ādā.

Nervozi trinos spoguļu priekšā. Man nepatika do­māt par savu izskatu, par pirmo pumpu, kas izlēca uz deguna pirmajā skolas dienā, par to, ka priekšzobi nebija nevainojami līdzeni vai mati mūždien spurojās.

Kikī balss atsauca to visu atmiņā, sajutos kā paslidi­nāts zem mikroskopa. Un drēbes man arī nebija nekādas foršās. To es zināju.

Tomēr kas par to? Bet Kikī spogulī bija grūti saskatīt sevī jebko labu.

— Kuš, kuš, — Kikī mani mierināja. — Varbūt pa­mēģināsim… šo.

Viņa uzsita knipi, un pār spoguļiem noslīga debes­zils priekškars. Tas vizēdams ņirbēja tāpat kā audekls viņas stellēs.

— Ko tu redzi? — Kikī vaicāja.

Visnotaļ apjucis raudzījos uz zilo drānu. — Es ne­zinu…

Tad krāsa mainījās. Es ieraudzīju sevi — it kā at­spulgu, bet ne gluži. Uz audekla vizēja stilīgāka Persija Džeksona versija ar stilīgu drēbju kārtu un pārliecības pilnu smaidu. Zobi bija taisni. Nevienas pašas pumpas. Ideāls iedegums. Tāds kā atlētiskāks. Varbūt kādu nieku garāks. Tas biju es, tikai bez neviena paša trūkuma.

— Oho! — izdvesu.

— Gribi? — Kiki vaicāja. — Vai mēģināt citu…

— Nē, — es pārtraucu. — Tas… tas ir kaut kas neti­cams. Jūs tiešām varat…

— Varu tevi pilnībā pārveidot, — Kikī solīja.

— Kur tas suns aprakts? — jautāju. — Vai man jāie­vēro… nu, kaut kāda speciāla diēta?

— Viss ir pavisam vienkārši, — Kikī bilda. — Atliku likām svaigu augļu, mērens vingrojumu režīms un, pro­tams… šis.

Aizgājusi līdz letei, viņa piepildīja glāzi ar ūdeni. Tad atplēsa plānu paciņu un iebēra ūdeni sārtu pulveri. Maisījums uzmirdzēja. Kad mirdzums pagaisa, dzēriens atgādināja zemeņu piena kokteili.

— Viens šāds maltītes vietā, — Kikī teica. — Gal­voju, ka iedarbosies uzreiz.

— Kā tas iespējams?

Viņa iesmējās. — Kāpēc lieki jautājumi? Vai nevēlies uz līdzenas vietas tapt ideāls?

Prātā iezagās urdoša doma. — Kāpēc šajā spa nav neviena vīrieša?

— Ir gan, — Kiki apgalvoja. — Pavisam drīz sastapsi viņus. Tikai pagaršo maisījumu. Tūliņ redzēsi.

Es vēros zilajā audeklā un savā, bet tomēr ne īsti savā atspulgā.

— Nu, nu, Persij, — Kikī bārās. — Grūtākais šajā pārtapšanas procesā ir mest pie malas tieksmi visu kon­trolēt. Tev jāizlemj: vai uzticēsies savam spriedumam par to, kādam tev jātop, vai tomēr labāk manam viedok­lim?

Rīkle izkalta. Dzirdēju sevi sakām: — Jums.

Kikī atplauka smaidā un sniedza man glāzi. Cēlu to pie lūpām.

Garšoja uz mata tāpat, kā izskatījās. Pēc zemeņu piena kokteiļa. Tūliņ pat dzīslām cauri izskrēja silts vilnis: vispirms tīkams, tad sāpīgi karsts, pat verdošs, it kā mik­stūra iekšās vārītos.

Sarāvos čokurā un nometu glāzi zemē. — Ko jūs… kas notiek?

— Persij, neraizējies, — Kikī mierināja. — Sāpes mitē­sies. Skat! Kā solīju! Tūlītēja iedarbība.

Kaut kas bija galīgi šķērsām.

Priekškars nokrita, un es spogulī noraudzījos, kā ro­kas man saraujas, izliecas, kā pirkstgalos izaug gari, smalki veidoti nagi. Vilna izdīga man uz sejas, zem krekla, visās vietās, ko pat neērti pieminēt. Zobi mutē šķita par smagu. Drēbes par lielu. Vai arī Kikī milža — nē, es saruku.

Vienā baigā acumirklī attapos tumšā auduma alā. Biju aprakts zem sava krekla. Pūlējos aizmukt, bet mani satvēra rokas — tik lielas kā es pats. Centos saukt pēc pa­līdzības, bet no mutes izlauzās vien vīvtvt!

Milzu rokas sagrāba mani aiz vidukļa un cēla gaisā. Cīkstējos pretī, spirinājos ar kājām un rokām, kas nu šķita īsas un strupas, bet pēc mirkļa jau izbailēs vēros milzīgajā Kikī sejā.

— Ideāli! — nogranda viņas balss. Izbailēs locījos, bet viņa manu pūkaino vēderiņu sakampa vēl ciešāk. — Vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!

Viņa pavērsa mani pret spoguli, un skats lika man šausmās klaigāt vīvlvll Lūk, tur smaidot stāvēja skaistā Kikī un turēja rokās pūkainu radību ar milzu priekšzo­biem, sīkām ķepiņām un balti oranžu vilnu. Kad locījos es, locījās arī spogulī redzamais grauzējs. Es biju… es biju… •

— Jūrascūciņa, — paziņoja Kikī. — Jauki, vai ne? Vīrieši ir cūkas, Persij Džekson. Agrāk pārvērtu viņus par īstām cūkām, bet tās ir tik smirdīgas, lielas, un ar tā­dām liela noņemšanās. Nekāda dižā atšķirība no pirmat­nējā veidola. Jūrascūciņas ir daudzkārt parocīgākas! Nāc, iepazīsties ar pārējiem puišiem.

— Vī! — es protestēju un pūlējos viņai ieskrāpēt, bet Kikī mani sažņaudza tik cieši, ka teju atslēdzos.

— Nekā nebūs, mazulīt, — viņa noskaldīja. — Citādi izbarošu pūcēm. Teci nu būrītī kā labiņais. Ja labi uzvedīsies, rīt tiksi paskraidīt. Kādā skolā allaž trūkst pa jūrascūciņai.

Domas auļoja tikpat ātri kā mana mazā sirds. Man vajadzēja tikt lejā pie drēbju ķīpas. Ja izdotos, es izvilktu no kabatas Pretstraumi un… un ko? Es taču nevarēju tai pildspalvai noraut vāciņu. Pat ja izdotos, zobenu es ne­noturētu.

Bezpalīdzīgi spirinājos, kamēr Kikī nesa mani uz jūrascūciņu būri un pavēra stiepļu durvis.

— Iepazīsties ar maniem huligāniem, Persij, — viņa brīdinoši sacīja. — Par klases mīluļiem viņi neder, bet gan jau šādas tādas manieres tev ierādīs. Vairākums tup šajā būrī jau trīssimt gadu. Ja negribi te iesēst uz mūžu, es tev ieteiktu…

Atskanēja Anabetas balss: — Kikī kundze?

Kikī nolamājās sengrieķu mēlē, ielidināja mani būrī un aizvēra durtiņas. Pīkstēju un kašājos gar restēm, bet no tā nebija ne mazākās jēgas. Redzēju, kā Kikī steigšus pasper manas drēbes zem stellēm tieši tobrīd, kad telpā ienāca Anabeta.

Gandrīz neatpazinu viņu. Anabeta tāpat kā Kikī bija tērpusies zīda kleitā bez piedurknēm, vien krāsa bija cita — balta. Gaišie mati bija svaigi mazgāti, izsukāti un apvīti ar zeltītu viju. Bet pats trakākais — Anabeta bija uzkrāsojusies, un tas bija kaut kas pilnīgi negaidīts. Pro­tams, viņa izskatījās labi. Tiešām labi. Ja es spētu izdvest ko vairāk par vīvlvī, man būtu zudusi valoda. Bet kaut kas te tomēr nepavisam nebija lāgā. Vienkārši — tā jau nemaz nebija Anabeta.

Viņa pārlaida skatienu istabai un apvaicājās: — Kur Persijs?

Plosījos kā negudrs, bet viņa mani laikam nedzir­dēja.

Kikī atsmaidīja. — Izbauda mūsu procedūras, dārgā mana. Neraizējies. Tu izskaties pasakaini! Ko teiksi par ekskursiju?

Anabetai iespulgojās acis. — Jūsu bibliotēka ir vien­reizēja!

— Tā ir, — Kiki piekrita. — Pēdējo trīs gadu tūk­stošu vērtīgākais mantojums. Ko tu vēlētos studēt, par ko kļūt, mīļā sirds?

— Par arhitekti.

— Fū! — Kiki atmeta ar roku. — Tu, mīļā, itin viegli varētu kļūt par burvi. Tāpat kā es.

Anabeta pakāpās soli atpakaļ. — Burve?

— Jā, dārgā. — Kiki pacēla roku. Viņai plaukstā iegailējās liesma, dejojot ap pirkstu galiem. — Mana māte ir maģijas dieviete Hekate. Es tūliņ atpazinu Atēnas meitu.

Mēs nemaz neesam tik atšķirīgas. Abas tiecamies pēc zināšanām. Abas noliecam galvu visa diženā priekšā. Neviena no mums nav gatava palikt vīrieša ēnā.

— Es… es nesaprotu.

Vēlreiz mēģināju iekarot Anabetas uzmanību, pīk­stēdams no visas sirds, bet viņa vai nu nedzirdēja mani, vai arī neuzskatīja trokšņošanu par uzmanības vērtu. Tikmēr novērtēt mani no migas laukā līda pārējās jūras­cūciņas. Nez, vai jūrascūkas var izskatīties negantas, bet šīs nudien tādas rādījās. Tur bija pus ducis ar nespodru spalvu, ieplaisājušiem zobiem un sarkanām, izbolītām ačelēm. Viņas bija nomūrējušās ar skaidām un tik tie­šām oda tā, it kā trīssimt gadu būtu tupējušas netīrītā būrī.

— Paliec pie manis, — Kikī mudināja Anabetu, — mā­cies kopā ar mani. Varēsi piepulcēties komandai, kļūt par burvi, iemācīties izgrozit citus pēc savas patikas. Tu kļūsi nemirstīga!

— Bet…

— Dārgā, tu esi pārāk inteliģenta, — Kikī turpināja. — Tu labi zini, ka nav prāta darbs piesaistīties tai muļķī­gajai pusdievu nometnei. Cik daudz varenu pusdieviešu tu spēj uzskaitīt?

— Hmmm, Atalanta, Amēlija Erharta…

— Ņeh! Visa slava atlec vīriešiem. — Kikī sažņaudza roku dūrē un apdzēsa burvju liesmu. — Sievietei vienī­gais ceļš uz varu ir maģija. Mēdeja, Kalipso, lūk, tās bija varenas sievietes! Un es, protams. Dižākā no visām.

— Tu.. Ki..Ki… Kirke!

— Jā, mīļā mana.

Anabeta atkāpās, bet Kirke tik smējās. — Neraizē­jies. Es tev ļaunu nevēlu.

— Ko tu esi nodarījusi Persijam?

— Palīdzēju apjaust patieso veidolu.

Anabeta nopētīja telpu. Beidzot viņa ieraudzīja sprostu, kurā es skrāpējos gar restēm, kamēr pārējās jūrascūciņas mani lenca. Viņai iepletās acis.

— Izmet viņu no galvas, — Kirke sacīja. — Paliec pie manis un iepazīsti burvestību līkločus.

— Bet…

— Tavs draugs dzīvos zaļi. Viņam būs jaunas mājas kontinentā. Bērnudārznieki par viņu būs stāvā sajūsmā. Bet tu tikmēr tapsi gudra un varena. Tu tiksi pie visa, pēc kā esi kārojusi.

Anabeta joprojām raudzījās uz mani, bet nu jau tāda kā aizsapņojusies. Viņa izskatījās tieši tāpat kā es tobrīd, kad Kirke savaņģoja mani izdzert to jūrascūku kokteili. Pīkstēju un skrāpējos, lai brīdinātu Anabetu at­tapties, bet tas bija pilnīgs bezceris.

— Es apdomāšu, — Anabeta murmināja. — Tikai… atstāj mani uz mirkli vienu — atvadīties.

— Protams, mīļā sirds, — Kirke vīteroja, — uz minūtīti. Tā… lūk, neviens jūs netraucēs… — Viens rokas mā­jiens, un logiem priekšā aizkrita metāla aizvirtņi. Viņa izslīdēja no telpas, un es dzirdēju noskrapstam aizcirsto durvju slēdzenes.

Anabetas skats tūliņ noskaidrojās.

Viņa piesteidzās pie mana sprosta. — Kurš tu te esi?

Es pīkstēju tieši tāpat kā visas pārējās jūrascūciņas. Anabeta izskatījās tuvu izmisumam. Viņa pārskrēja ar skatienu istabai un ieraudzīja zem stellēm vīdam manu džinsu stūri.

Beidzot!

Viņa tās izķeksēja un rakājās pa kabatām.

Taču Pretstraumes vietā viņa izvilka Hermeja multivitamīnus un sāka stīvēt pudelītei nost korķi.

Gribēju kliegt, ka nebūs īstais mirklis uzņemt pārti­kas bagātinātājus! jāķer pēc zobena!

Viņa paguva iemest mutē citronu pastilu, kad at­sprāga durvis un atgriezās Kirke ar divām kostīmos tērp­tām pavadonēm.

— Redz, — Kirke nopūtās, — cik ātri paskrien minūte! Kāda būs tava atbilde, dārgā?

— Šāda, — atsaucās Anabeta un izrāva savu bronzas dunci.

Burve pakāpās atpakaļ, bet tūliņ atguvās no pārstei­guma. Viņa pavīpsnāja. — Meitiņ, vai tiešām? Nazis pret manām burvestībām? Vai tev prāts?

Kirke atskatījās uz smaidošajām asistentēm. Viņas pacēla rokas, posdamās burties.

Bēdz! gribēju uzsaukt Anabetai, bet izspiedu vien kaut kādus grauzēja pukstus. Pārējās jūrascūkas izbailēs iekviecās un pašķīda kur kurā. Es arī teju kritu panikā un metos slēpties, bet kaut kas bija steigšus jāizgudro! Nedrīkstēju zaudēt Anabetu tāpat kā Taisonu.

— Par ko pārtaps Anabeta? — Kirke izteiksmīgi prā­toja. — Par kaut ko mazu un nejauku. Es zinu… par cirsli!

No burves pirkstu galiem izšāvās zilas liesmas un gluži kā čūskas apvijās ap Anabetu.

Es šausmās noskatījos, bet nekas nenotika. Anabeta kā bija, tā palika Anabeta, vienīgi niknāka. Viņa metās uz priekšu un iebakstīja dunča smaili Kirkei kaklā.

— Varbūt labāk pārvērt mani par panteru? Tādu, kas klups tev rīklē!

— Kā?! — Kirke dvesa.

Anabeta pašūpoja burves acu priekšā manu multivitamīnu pudelīti.

Kirke nikni iegaudojās: — Tas nolāpītais Hermejs ar saviem multivitamīniem! Tukšs numurs! No tiem nav nekādas jēgas!

— Pārvērt Persiju par cilvēku, citādi… — Anabeta draudēja.

— Es nevaru!

— Tad pati uzprasījies.

Kirkes apakšnieces spēra soli uz priekšu, bet burve izsaucās: — Atkāpieties! Kamēr tas draņķa vitamīns dar­bosies, maģija viņai nekaitēs.

Anabeta aizstūma Kirki līdz jūrascūciņu sprostam, atrāva durtiņas un sabēra iekšā atlikušos multivitamīnus.

— Nē! — kliedza Kirke.

Es tiku pie vitamīna pirmais, taču arī pārējās jūrascūkas metās nogaršot jaunos kārumus.

Pirmais kumoss, un iekšas atkal iesvilās. Skrubināju vitamīnu, kamēr tas vairs neizskatījās tik milzīgs un bū­ris tapa arvien mazāks, līdz piepeši paukš! Sprosts eks­plodēja. Es sēdēju uz grīdas, nu jau atkal kā cilvēks — savādā kārtā vecajās drānās, lai paldies dieviem, — līdzās vēl sešiem apstulbušiem vīrišķiem, kas blisināja acis un braucīja laukā no matiem skaidas.

— Nē! — Kirke kliedza. — Tu nesaproti! Tie ir pa­biru pabiras!

Viens vīrs piecēlās kājās — prāvs tipāžs ar sapin­kātu, piķa melnu bārdu un tādas pašas nokrāsas zobiem. Viņam mugurā bija raibas vilnas un ādas skrandas, zā­baki līdz celim un izstaipījusies filca cepure. Pārējie bija ģērbušies tā vienkāršāk — īsbiksēs un nospeķotos baltos kreklos. Visi kā viens bija basām kājām.

— Errrrr! — milzis nodārdināja. — Ko tā vellata man nodarījse?

— Nē! — ievaidējās Kirke.

Anabeta noelsās. — Es tevi pazīstu! Edvards Tīčs, Arēja dēls?

— Tas pats i', jumpraviņ, — lielais atrūca. — Tač' vairums mani saukā par Melnbārdi! Un, pavei, kur tā ragana, kas mūs sagrāba ciet, puiši! Beidzam šamo nost un metam katlā ar seleriju! Errrrr!

Kirke kliedza. Viņa un abas asistentes izmetās laukā, pirātiem dzenoties nopakaļ.

Anabeta noslēpa dunci makstī un paglūnēja uz mani.

— Paldies, — es izstomīju. — Lūdzu, piedod…

Pirms paguvu izdomāt, kā labāk atvainoties par paša

stulbumu, viņa aši apkampa mani un tikpat strauji pa­lēca sāņus. — Man prieks, ka tu neesi jūrascūciņa.

— Man arī. — Atlika cerēt, ka seja man nebija tik mežonīgi sarkana, kā pašam šķita.

Viņa izķeksēja no matiem zeltīto pinekli.

— Nāc nu, aļģupauri, — viņa noteica. — Jālaiž prom, kamēr Kirkei citi darbi.

Mēs noskrējām lejup pa kalna nogāzi, cauri terasēm, garām spiedzošiem kūrorta darbiniekiem un huligānis­kajiem pirātiem, kas nu plosījās uz nebēdu. Melnbārža vīri lauza dzīrēm sagatavotās lāpas, lidināja baseinā ziedu vītnes un spēra gar zemi galdiņus ar saunas dvie­ļiem.

Gandrīz vai nokaunējos, ka esmu atsvabinājis tik neaudzinātus jūraslaupītājus, bet šiem taču vajadzēja sa­karīgāku izklaidi par skrejamratu — galu galā, trīs gadu simteņus nokvernējuši sprostā.

— Kuru kuģi ņemam? — piestātnē noprasīja Ana­beta.

Drudžaini raudzījos apkārt. Mūsu airu laiva te ne­derēja. No salas bija jābēg vēja ātrumā, bet ko lai izvēlas? Zemūdeni? Iznīcinātāju? Tādus vadīt es nepratu. Un tad es beidzot ieraudzīju.

— To, — es paziņoju.

Anabeta pārsteigta sablisinājās. — Bet…

— Tas derēs.

— Kam?

Nespēju izskaidrot. Vienkārši zināju, ka vecais buri­nieks ir īstais. Paķēru Anabetu aiz rokas un rāvu uz trīsmastnieka pusi. Priekšgalā rotājās uzraksts, kuru atšifrēt spēju tikai vēlāk: "Karalienes Annas atriebe".

— Errrrr! — kaut kur nopakaļ brēkāja Melnbārdis. — Tamie dīkači lec uz manas tupeles! Grābiet ciet, puikas!

— Mēs neparko nepagūsim aizmukt! — Anabeta kliedza, kamēr rausāmies uz klāja.

Aši aplūkoju auklu un buru bezgalīgo jūkli. Ņemot vērā, ka buriniekam bija trīssimt gadu, tas bija lieliskā stāvoklī, bet, lai savestu te visu kārtībā, tik un tā vaja­dzētu pāris stundu un matrožu piecdesmit. Mums ne tuvu nebija pāris stundu. Pirāti, vicinādami lāpas un se­leriju kātus, jau aulekšoja lejup pa trepēm.

Aizmiedzu acis un ieklausījos viļņos, kas bangoja pret kuģa korpusu, sajutu ūdens straumes, apkārt skre­jošos vējus. Pēkšņi pār lūpām vēlās vienīgais un īstais vārds. Es izsaucos: — Bezanmasts!

Anabeta paraudzījās uz mani kā prātā vājo, bet gaisā tūliņ kaut kas sparīgi nosvelpās — cieši nostiepās virves, atritinājās buraudekli, čīkstēja trīši.

Anabetai bija jāmetas kņūpus, jo pār galvu aizvējoja trose un apvija bugspritu. — Persij, kā tu…?

Atbilde arī man bija mīkla, bet es jutu, kā kuģis man atbild, it kā būtu daļa no manis paša. Pavēlēt pacelt bu­ras bija tikpat elementāri kā novēzēt roku. Liku iegriezt stūri.

"Karalienes Annas atriebe" grīļīgi aizlīgoja prom no piestātnes un, kad pirāti beidzot sasniedza krastmalu, mēs jau bijām gabalā un devāmies dziļāk Briesmoņu jūrā.