Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

9 Miglāju ļaudis

Tonakt viņi iekāra guļamtīklus starp kokiem, un Sesars Santoss izkārtoja dežūras divu stundu garumā, lai novērotu apkārtni un uzturētu uguni. Pēc nošautā karavīra nāves un negadījuma ar Džoelu Gonsalesu bija palikuši desmit pieaugušie un divi bērni, jo ar pro­fesoru Leblānu astoņu stundu garajā naktssardzē ne­varēja rēķināties. Ludoviks Leblāns sevi uzskatīja par ekspedīcijas vadītāju, tāpēc viņam pieklājas "turēties pēc iespējas svaigākam"; bez kārtīgas izgulēšanās viņam neesot pietiekami skaidra galva, lai pieņemtu lēmumus, antropologs paskaidroja. Pārējie par to tikai priecājās, jo patiesībā neviens nevēlējās stāvēt sardzē kopā ar cilvēku, kurš satraucas, vien ieraugot vāveri. Vieglākā bija pirmā sardze, jo ļaudis šai laikā vēl ausījās un nebija tik auksts, tāpēc to uzticēja dakterei Omairai Torresai, vienam no caboclo un Timotijam Brūsam, kurš joprojām bija satraukts par kolēģa nelaimi. Brūss un Gonsaless jau vairākus gadus strādāja kopā un bija kļu­vuši gandrīz kā brāļi. Nākamā maiņa pienācās vienam no zaldātiem, Aleksam un Keitai Koldai; trešajā sardzē

stāvēja Matuve, Sesars Santoss un viņa meita Nadja. Pašā rītausmā sardzē bija jāstāv diviem kareivjiem un Karakavem.

Bija grūti iemigt, jo nelaimīgā Džoela Gonsalesa vai­diem pievienojās arī dīvaina un uzmācīga smaka, kas šķita nākam no džungļiem. Viņi bija dzirdējuši runājam par smirdoņu, kas it kā esot raksturīga Briesmonim. Sesars Santoss paskaidroja, ka viņi droši vien ir apmetu­šies netālu no kādas iraru ģimenes tas bija zebiekstei līdzīgs dzīvnieciņš ar ļoti piemīlīgu purniņu un seskam raksturīgu smaku. Šāds izskaidrojums nevienu gan nenomierināja.

- Man griežas galva un ir slikta dūša, Alekss gluži bāls noteica.

-Ja smaka tevi nenogalinās, tā darīs tevi stiprā­ku, Keita Kolda atbildēja, jo vienīgā spēja izturēt smir­doņu.

- Tas ir šausmīgi!

- Nu, teiksim, tas ir citādi. Sajūtas, Aleksandr, ir ļoti subjektīvas. Tas, kas tevi atbaida, citam var šķist pie­vilcīgs. Iespējams, ka Briesmonim šī ir riesta smarža, ar kuru viņš pievilina savu mīļoto, vecmāmiņa smaidot sacīja.

-Pēēē… Smird pēc sprāgušas žurkas, ziloņa čurām, sapuvušas pārtikas un…

- Nu gluži kā tavas zeķes! rakstniece zēnu pārtrauca.

Ekspedīcijas dalībniekus joprojām nepameta sajūta,

ka no biežņas viņus vēro simtiem acu pāru. Viņi jutās kā izlikti apskatei, turklāt viņus apgaismoja arī drebelīgā ugunskura gaisma un dažas petrolejas lampas.

Nakts sākums pagāja bez īpaša satraukuma, un pie­nāca Alekša, Keitas un zaldāta kārta stāvēt sardzē. Pirmo stundu zēns pavadīja, vērojot nakti un ūdens atspīdumus un sargājot pārējo ceļabiedru miegu. Viņš domāja par pēdējās dienās piedzīvoto. Tagad Alekss ilgu laiku varēja izturēties mierīgi un klusi, aizņemts ar savām domām un nemaz nealkdams pēc videospēlēm, velosipēda un televizora kā agrāk. Viņš saprata, ka arī līdzenumā iespējams sasniegt tik intīmo miera un klu­suma izjūtu, kāda parasti pārņēma kalnos. Pirmais kal­nos kāpšanas likums, kuru Aleksam iemācīja tēvs, bija: saspringstot, dusmojoties un bēdājoties zūd puse spēku. Lai pieveiktu kalnu, bija nepieciešams miers. Šo likumu varēja izmantot, kāpjot klintīs, tomēr citās dzīves jomās zēnam tas līdz šim nebija diez ko noderējis. Viņš apjauta, ka ir daudzas lietas, par kurām domāt, tomēr visbiežāk prātā nāca mātes tēls. Ja viņa nomirs… Pie šīs domas viņš vienmēr aprāvās. Alekss bija apņēmies neprātot par šādu iespēju, jo tas bija tāpat kā piesaukt nelaimi. Gluži pretēji, viņš centās koncentrēties, lai sūtītu mammai pozitīvu enerģiju; tikai tā viņš varēja palīdzēt.

Pēkšņi zēna domas pārtrauca kāds troksnis. Tuvējos krūmos viņš pilnīgi skaidri sadzirdēja smagu soļu dunu. Alekša krūtis sažņaudzās, it kā viņš smaktu. Kopš puisis Mauro Karijasa apmetnē bija pazaudējis brilles, pirmo reizi tās tiešām ievajadzējās, jo naktī redze pasliktinājās vēl vairāk. Ar abām rokām satvēris pistoli, kā to bija re­dzējis darām filmās, un cenšoties kaut nedaudz apvaldīt trīsas, viņš nogaidīja, nezinādams, ko iesākt tālāk. Kad zēns pamanīja, ka pavisam tuvu sakustas krūmi, it kā tajos slēptos vesels pulks ienaidnieku, viņš šausmīgi iebļāvās. Kliedziens izskanēja kā trauksmes sirēna un pamodināja pilnīgi visus. Mirkli vēlāk vecmāmiņa jau bija līdzās un paņēma viņa ieroci. Viņi abi aci pret aci sastapās ar dzīvnieku, kuru pirmajā mirklī nevarēja pazīt. Tas bija milzīgs savvaļas mežakuilis. Pārsteiguma sastindzināti, viņi nespēja pat pakustēties, un tas viņus glāba, jo dzīvnieks, gluži tāpat kā Alekss, tumsā sevišķi labi neredzēja. Par laimi, vējiņš pūta no pretējās puses un kuilis viņus nevarēja saost. Sesars Santoss bija pir­mais, kurš uzmanīgi iztrausās no sava guļamtīkla un, par spīti sliktajai redzamībai, spēja novērtēt situāciju.

-Nekustieties… viņš čukstus pavēlēja, lai nepie­saistītu meža cūkas uzmanību.

Cūkas gaļa bija ļoti garšīga, un viņi varētu uzdzīvot vairākas dienas, tomēr nebija pietiekami daudz gaismas, lai nomērķētu, un nevienam nepietika drosmes ar mačeti stāties pretī tik bīstamam dzīvniekam. Kuilis mierīgi pastaigāja starp guļamtīkliem, apostīja ēdmaņas, kas bija iekārtas virvēs, lai pasargātu tās no žurkām un skudrām, un beidzot iebāza purnu profesora Ludovika Leblāna teltī. Antropologu aiz bailēm gandrīz piemek­lēja infarkts. Neatlika nekas cits kā nogaidīt, kamēr neaicinātajam viesim apnīk pastaigāties pa apmetni un tas dodas prom, paiedams Aleksam garām tik tuvu, ka zēns varēja izstiept roku un pieskarties dzīvnieka spurainajiem sariem. Kad spriedze bija atslābusi un at­skanēja pa kādam jokam, sava skaļā kliedziena dēļ zēns jutās kā histēriķis, tomēr Sesars Santoss apliecināja, ka Alekss ir rīkojies pilnīgi pareizi. Gids vēlreiz atgādināja, kas darāms trauksmes situācijā: vispirms jāpieliecas un jākliedz un tikai pēc tam jāšauj. Viņš vēl nebija bei­dzis sakāmo, kad atskanēja šāviens: tas bija Ludoviks Leblāns, kas šāva gaisā desmit minūtes pēc tam, kad briesmas jau bija garām. Profesors tiešām bija puskoka lēcējs, kā Keita Kolda viņu bija nosaukusi.

Kad nakts jau bija auksta un tumša, trešajā sar­dzē stāvēja Sesars Santoss, Nadja un viens no kareiv­jiem. Gids vilcinājās modināt meitu, kura saldi dusēja Borobas apskāvienos, tomēr saprata, ka viņa tēvam to nekad nepiedotu. Meitene aizgaiņāja miegu ar diviem malkiem melnas un saldas kafijas un apģērbās, cik silti vien spēja, pāris kreklu, veste un tēva virsjaka. Alekss bija nogulējis tikai divas stundas, tādēļ jutās ļoti no­guris, bet, ugunskura vārajā gaismā pamanījis Nadju, piecēlās, lai pievienotos meitenei.

- Neuztraucies, ar mani viss būs kārtībā. Mani sargā talismans, meitene nočukstēja.

-Atgriezies savā tīklā, Sesars Santoss pavēlēja. Mums visiem ir jāpaguļ, tāpēc jau dežūras ir.

Alekss nelabprāt paklausīja un nolēma palikt no­modā, tomēr pēc pāris minūtēm miegs viņu pieveica. Zēns nesaprata, cik ilgi gulējis, droši vien vairāk par divām stundām, jo, kad viņu pamodināja dīvains troks­nis, Nadjas maiņa jau bija beigusies. Tik tikko sāka aust gaisma, migla bija bieza kā piens, un aukstums stindzi­nāja, tomēr visi jau bija piecēlušies. Smaka bija kļuvusi tik bieza, ka šķita to var griezt ar nazi.

- Kas noticis? zēns, vēl samiegojies, vaicāja, rāpjo­ties ārā no guļamtīkla.

Neviens nekādā ziņā nedrīkst pamest apmetni! Iemetiet ugunskurā vairāk malkas! izrīkoja Sesars Santoss, kurš ap seju bija apsējis lakatiņu, vienā rokā turēja šauteni, otrā laternu un izgaismoja neticami biezo miglu, kas rītausmā bija pārņēmusi mežu.

Keita, Nadja un Alekss uzņēmās sagādāt vairāk mal­kas ugunskuram, kas vismaz deva mazliet gaismas. Karakave bija sacēlis trauksmi: viens no caboclos, kas kopā ar viņu stāvējis sardzē, bija pazudis. Viņu sau­cot, Sesars Santoss vairākas reizes izšāva gaisā, bet, nesagaidījis atbildi, kopā ar Timotiju Brūšu un diviem zaldātiem nolēma pārlūkot apkārtni, atstājot pārējos, bruņotus pistolēm, sēžam ap ugunskuru. Lai varētu paelpot, visiem nācās sekot gida piemēram un apsiet ap seju lakatiņu.

Pāris minūšu, kas likās kā vesela mūžība, neviens nebilda ne vārda. Šai laikā koku lapotnēs parasti sāka mosties pērtiķi, un to kliedzieni, kas atgādināja suņu rejas, allaž liecināja par jaunas dienas sākumu, taču šorīt valdīja pilnīgs klusums. Dzīvnieki un pat putni bija pazuduši. Drīz vien atskanēja šāviens, Sesara Santosa balss un citu vīru izsaucieni. Brītiņu vēlāk bez elpas atbrāzās Timotijs Brūss: viņi bija atraduši caboclos.

Vīrs bija nokritis papardēs uz mutes. Tomēr viņa galva bija redzama no priekšpuses, it kā kādas spēcīgas rokas būtu to pagriezušas par simts astoņdesmit grādiem, salaužot kakla skriemeļus. Acis bija atvērtas, un seju izķēmoja baiļu grimase. Pagriežot ķermeni uz muguras, atklājās, ka krūtis un vēders bija stipri saplosīts. Uz ķermeņa čumēja simtiem dīvainu kukaiņu, ērču un ne­lielu vaboļu. Daktere Omaira Torresa apliecināja jau acīm redzamo: viņš bija miris. Timotijs Brūss aizskrēja pakaļ kamerai, lai iemūžinātu notikušo, un Sesars Santoss ie­lika pāris kukaiņu plastmasas maisiņā, lai aizvestu tos tēvam Valdomero uz Santamaria de la Ljuviju, jo viņš pārzināja entomoloģiju un kolekcionēja vietējos kukai­ņus. Šai vietā smirdoņa bija vēl neciešamāka, un visiem nācās krietni saņemties, lai skriešus nemestos prom.

Sesars Santoss lika vienam no kareivjiem atgriezties apmetnē, lai pieskatītu Džoelu Gonsalesu, kas tur bija palicis viens, un Karakavem kopā ar vēl kādu zaldātu pavēlēja pārmeklēt tuvāko apkārtni. Matuve ļoti sa­traukts aplūkoja līķi; viņa seja bija kļuvusi pelēka, it kā indiānis tikko būtu ieraudzījis spoku. Nadja apskāva tēvu un piespieda galvu viņa krūtīm, lai nebūtu jāvēro baisais skats.

- Briesmonis! Matuve iesaucās.

- Kāds Briesmonis! To ir izdarījuši indiāņi, redzētā dziļi iespaidots, profesors Leblāns iebilda, drebošajās rokās pie deguna turēdams odekolonā samērcētu kabatlakatu un pistoli.

Tieši tobrīd Leblāns pagriezās, paklupa un uz dibe­na iekrita dubļos. Viņš nolamājās un gribēja piecelties kājās, tomēr ikreiz slīdēja un krita atpakaļ, arvien vairāk notriepjoties ar tumšo, mīksto un graudaino masu. Pēc asās smakas, ko tā izplatīja, bija skaidrs, ka profesors nav iegāzies dubļos, bet gan milzīgā izkārnījumu čupā: slavenais antropologs bija mēslos līdz acīm vārda tieša­jā nozīmē. Sesars Santoss un Timotijs Brūss pastiepa viņam koka zaru, palīdzēja tikt ārā no mēslu kaudzes un pēc tam, ieturot drošu distanci un nepieskaroties, pa­vadīja profesoru līdz upei. Leblānam neatlika nekas cits kā vien labu brīdi sēdēt ūdenī, trīcot no pazemojuma, aukstuma, bailēm un dusmām. Viņa privātais asistents Karakave kategoriski atteicās Leblānu ieziepēt un maz­gāt viņa drēbes. Par spīti traģiskajai situācijai, pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nācās krietni vien saņemties, lai nesāktu skaļi un nervozi smieties. Visiem prātā bija tikai viena doma: būtnei, kas atstājusi tādu mēslu kau­dzi, vajadzēja būt vismaz ziloņa lielumā.

- Esmu gandrīz pārliecināta, ka šis radījums ietur jaukta tipa diētu; dārzeņi, augļi un nedaudz jēlas gaļas, daktere sacīja. Viņa ap degunu un muti bija apsējusi lakatiņu un nu ar lupu pētīja kriksīti smirdošās vielas.

Tikmēr Keita Kolda un viņas mazdēls četrrāpus pār­lūkoja zemi un augus.

- Paskat, vecmāmiņ, te ir nolauzti zari, un krūmi daž­viet izskatās kā saspiesti ar milzīgām pēdām. Atradu arī dažas melnas un cietas spalvas… zēns norādīja.

- Iespējams, tās piederēja meža cūkai, Keita sacīja.

- Te ir arī daudz kukaiņu, tieši tādi paši kā uz līķa. Agrāk tādus neesmu manījis.

Tiklīdz kļuva mazliet gaišāks, Sesars Santoss un Karakave, cik vien augstu varēja, kādā kokā novietoja guļamtīklā ietītu nelaimīgā zaldāta līķi. Profesors bija tiktāl satraucies, ka viņam raustījās labā acs un trī­cēja ceļgali, tomēr viņš bija pieņēmis svarīgu lēmumu. Antropologs sacīja, ka visi ir pakļauti nopietnām nāves briesmām un ka norādījumus tagad dos viņš, Ludoviks Leblāns, grupas vadītājs. Pirmā kareivja noslepkavošana apliecināja viņa teoriju, ka indiāņi ir dzimuši slepkavas, ļaundari un krāpnieki. Dīvainos apstākļos notikusī otrā zaldāta nāve arī varēja būt saistīta ar indiāņiem, tomēr profesors atzina, ka šai gadījumā nedrīkstētu izslēgt arī Briesmoni. Prātīgākais tagad būtu izlikt Leblāna sagatavotos slazdus, varbūt viņiem veicas dzīvnieks nāks pēc vēl kāda upura un iekritīs slazdos, bet pēc tam visi varētu ātri atgriezties Santamaria de la Ljuvijā un sadabūt helikopterus. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki no­sprieda, ka izvārtīšanās mēslos profesoram acīmredzot bija nākusi par labu.

Kapteinis Ariosto neuzdrošināsies atteikt palīdzību Ludovikam Leblānam, profesors sacīja. Dodoties dzi­ļāk džungļos un sastopot aizvien pārliecinošākas liecī­bas par Briesmoņa eksistenci, antropologs jo biežāk ru­nāja par sevi trešajā personā. Vairāki grupas dalībnieki viņam piekrita. Tomēr Keita Kolda izteica vēlmi ceļu turpināt un uzstāja, lai Timotijs Brūss paliek kopā ar viņu, jo nebija nekādas jēgas atrast Briesmoni, ja līdzās nav fotogrāfa. Profesoram ienāca prātā, ka viņi varētu izšķirties un visi, kas vēlas atgriezties ciematā, to varētu darīt vienā no abām laivām. Kareivji un indiāņu gids Matuve gribēja doties prom pēc iespējas ātrāk, jo bija ārkārtīgi nobijušies. Turpretī daktere Omaira Torresa teica, ka braukusi šurp ar mērķi vakcinēt indiāņus, un, iespējams, tuvākajā laikā otras šādas izdevības nebūs, tāpēc viņa nedomā griezties atpakaļ, saskaroties ar pir­majām grūtībām.

- Omaira, tu esi ļoti drosmīga sieviete, Sesars Santoss ar apbrīnu noteica. Es arī palieku. Esmu gids un nevaru jūs šeit pamest, viņš piebilda.

Alekss un Nadja saprotoši saskatījās: viņi bija pama­nījuši, ka Sesars Santoss ar skatienu seko dakterei un nepalaiž garām iespēju būt viņas tuvumā. Pirms tas vēl bija pateikts, bērni jau nojauta ja daktere paliks, paliks arī gids.

- Un kā tad mēs atgriezīsimies vieni? Leblāns sa­traucies vaicāja.

- Karakave var jums rādīt ceļu, Sesars Santoss sa­cīja.

- Es palieku, indiānis noliedzoši pakratīja galvu, lakonisks kā vienmēr.

- Es arī nevaru atstāt vecmāmiņu vienu, Alekss teica.

- Tu man esi vajadzīgs, un es nevēlos ceļot kopā ar puņķutapām, Aleksandr, vecmāmiņa norūca, tomēr viņas plēsīgā putna acīs varēja samanīt lepnumu par mazdēla lēmumu.

- Es došos pēc papildspēkiem, Leblāns paziņoja.

- Vai tad jūs, profesor, neesat šīs ekspedīcijas vadī­tājs? Keita Kolda ledainā balsī pajautāja.

- Esmu vairāk noderīgs tur nekā šeit… antropologs nomurmināja.

- Dariet, kā vēlaties, tomēr, ja jūs dosieties prom, es par to uzrakstīšu International Geographic, lai visa pa­saule uzzina, cik profesors Leblāns ir drosmīgs, viņa piedraudēja.

Beidzot tika nolemts, ka viens no zaldātiem un Matuve aizvedīs Džoelu Gonsalesu atpakaļ uz Santamaria de la

Ljuviju. Atpakaļceļš būs daudz ātrāks, jo laiva peldēs pa straumi. Pārējie, tostarp arī profesors Ludoviks Leblāns, kas neuzdrošinājās izaicināt Keitu Koldu, paliks, kur bijuši, kamēr pienāks papildspēki. Jau rīta pusē viss bija sagatavots, prombraucēji atvadījās un laiva ar ievainoto sāka ceļu lejup pa upi.

Pārējo dienu, kā arī labu daļu nākamās viņi pavadīja, pēc profesora Leblāna norādījumiem uzstādot slazdus Briesmonim. Tie bija bērnišķīgi vienkārši: zemē izrakta liela bedre, kurai pāri pārklāts ar lapām un zariem mas­kēts tīkls. Bija iecerēts, ka, uzkāpjot uz tā, ķermenis kritīs bedrē un paraus sev līdzi tīklu. Pašā bedres dibenā atradās ar baterijām darbināma ierīce, kas veiksmes gadījumā uzreiz sāktu gaudot, tā brīdinot ekspedīcijas dalībniekus. Pēc plāna viņiem vajadzētu atsteigties pēc iespējas ātrāk, iekams būtne paspējusi izpīties no tīkla un izkāpt no bedres, un iešaut Briesmonim vairākas kapsulas ar spēcīgām miega zālēm, kas viņu uz vietas padarītu nekaitīgu.

Visgrūtāk bija izrakt tik dziļu bedri, lai tajā ietilptu Briesmoņa izmēra dzīvnieks. Visi, izņemot Nadju un Leblānu, ķērās pie lāpstām. Meitene to nedarīja tāpēc, ka neatbalstīja domu nodarīt pāri dzīvniekam, bet pro­fesoram sāpēja mugura. Zeme šeit krasi atšķīrās no tās, kādu profesors bija iedomājies, tūkstošiem kilometru at­tālumā ērti sēžot pie rakstāmgalda un zīmējot slazdus. Pa virsu bija plāna trūdu kārtiņa, zem tās cieši savijušos sakņu mudžeklis, pēc tam sekoja gluma kā ziepes mālu kārta, un, jo tālāk viņi raka, jo vairāk bedre piepildījās ar sarkanīgu ūdeni, kurā peldēja dažnedažādi dzīvnie­ciņi. Galu galā viņi visu šo šķēršļu priekšā piekāpās. Aleksam ienāca prātā tīklus ar virvēm iekarināt kokos un uz zemes nolikt ēsmu; kad būtne tuvojas ēsmai, tīkli krīt un iezvanās sirēna. Visi, izņemot Leblānu, atzina, ka teorētiski šāda metode varētu darboties, tomēr viņi bija pārāk noguruši, lai to izmēģinātu, un nolēma no­gaidīt līdz nākamajam rītam.

- Es ceru, Jaguār, ka tava ideja izgāzīsies, Nadja sacīja.

- Briesmonis ir bīstams, zēns atbildēja.

- Bet ko ar viņu darīs, ja izdosies noķert? Nogalinās? Sagriezīs gabaliņos, lai izpētītu? Ieliks būrī līdz mūža beigām?

- Un ko tu iesaki, Nadja?

- Parunāt ar viņu un pajautāt, ko viņš vēlas.

- Cik spoža doma! Mēs varētu mēģināt viņam piedā­vāt tēju… Alekss iesmējās.

- Visi dzīvnieki sarunājas, Nadja bija pilnīgi droša.

- Mana māsa Nikola saka to pašu, taču viņai ir tikai deviņi gadi.

- Šķiet, ka viņa savos deviņos gados saprot daudz vairāk nekā tu savos piecpadsmit, Nadja piebilda.

Viņi atradās ļoti skaistā vietā. Upes krasta biežņa dziļāk džungļos bija retāka, un mežs kļuva majestātisks. Taisnie un augstie koku stumbri izskatījās kā brīnišķī­gas zaļas katedrāles pīlāri. Koku zaros karājās orhidejas un citas puķes, un zemi klāja mirdzošas papardes. Te dzīvoja tik daudz dzīvnieku, ka nevienu brīdi nevaldīja klusums. No agra rīta līdz vēlam vakaram varēja dzirdēt tukanu un papagaiļu klaigāšanu; vakarā sāka dziedāt krupju koris un gaudot pērtiķi. Šis Ēdenes dārzs, bez šaubām, slēpa arī daudz briesmu: attālumi bija milzīgi, vientulība pilnīga, un, nezinot apvidu, bija neiespējami noteikt atrašanās vietu. Pēc Leblāna domām un šo­reiz Sesars Santoss viņam pilnīgi piekrita -, šai reģionā bija iespējams pārvietoties tikai indiāņu pavadībā. Bija nepieciešams viņus pievilināt. Visvairāk ieinteresēta to darīt bija daktere Omaira Torresa. Viņa paskaidroja, ka indiāņus nepieciešams vakcinēt un iedibināt veselības kontroles sistēmu.

- Nedomāju vis, Omaira, ka indiāņi tev paklausīgi stieps pretim rokas, lai tu viņiem izdari injekciju. Viņi savu mūžu nav redzējuši adatu, Sesars Santoss pasmai­dīja. Starp abiem pieaugušajiem bija radušās acīm redza­mas simpātijas, un nu viņi viens otru jau uzrunāja vārdā.

- Mēs viņiem teiksim, ka tā ir ļoti spēcīga balto cil­vēku maģija, daktere, piemiedzot aci, atbildēja.

- Tā ir pilnīga taisnība, Sesars Santoss apstiprināja.

Pēc gida domām, apkārtnē dzīvo vairākas ciltis, kuras noteikti ir pieredzējušas kaut nelielu saskarsmi ar ār­pasauli. No lidmašīnas viņš bija redzējis pāris shabonos, bet, tā kā šeit nebija iespējams nolaisties, viņš tos bija atzīmējis kartē. Indiāņu būdas bija diezgan mazas, kas liecināja, ka katra cilts sastāvēja tikai no pāris ģimenēm. Kā apgalvoja profesors Leblāns, kurš šajā jomā uzdevās par speciālistu, minimālais shabono skaits ciltī bija ap­mēram piecdesmit cilvēku mazāk ļaužu nespēja sevi aizsargāt pret naidnieku uzbrukumiem un tas tikai retu reizi pārsniedza divsimt piecdesmit. Sesars Santoss sprieda, ka pastāv nomaļas ciltis, kas līdz šim vēl nav apzinātas. Uz to cerēja arī daktere Torresa, un vienīgā iespēja līdz tām nokļūt ir lidojot. Viņiem vajadzēja sa­sniegt augstkalnu džungļus, brīnišķīgo ūdenskritumu apvidu, līdz kuram pirms lidmašīnu un helikopteru iz­gudrošanas ienācēji nespēja aizkļūt.

Nolūkā pievilināt indiāņus gids ap koku apsēja stri­ķi un piekāra pie tā dažas dāvanas: krelles, krāsainas lupatiņas, spogulīšus un plastmasas karotītes. Mačetes, nažus un dzelzs instrumentus viņš paglabāja vēlākam laikam, kad sāksies īstā tirgošanās un apmaiņa ar dā­vanām.

Tajā pēcpusdienā Sesars Santoss mēģināja pa radio sazināties ar kapteini Ariosto un Mauro Karijasu Santamaria de la Ljuvijā, tomēr raidītājs nedarbojās. Profesors Leblāns staigāja pa nometni, šā jaunā trau­cēkļa saniknots, bet pārējie tikmēr pa kārtai velti mē­ģināja nosūtīt un saņemt ziņas. Nadja paveda Alekšu sāņus, lai pastāstītu, ka pagājušajā naktī, vēl pirms Karakaves sardzes laikā tika nogalināts kareivis, mei­tene redzējusi, ka indiānis ķibinās ap radio. Nadja stās­tīja, ka pēc sardzes beigām viņa devusies gulēt, bet nav varējusi uzreiz iemigt un no sava guļamtīkla redzējusi, ka pie radio pieiet Karakave.

- Tu to labi redzēji, Nadja?

- Nē, jo bija tumšs, bet vienīgie, kas tobrīd negulēja, bija divi zaldāti un viņš. Esmu gandrīz pārliecināta, ka tas nebija kāds no zaldātiem, viņa piebilda. Domāju, ka Karakave ir tā persona, par kuru runāja Mauro

Karijass. Iespējams, plāns paredz, ka briesmu gadījumā mēs nevarēsim lūgt palīdzību.

- Mums jābrīdina tavs tētis, Alekss nolēma.

Sesars Santoss ziņu neuzklausīja ar lielu interesi,

viņš tikai noteica, ka, pirms kādu apsūdzēt, jābūt pilnīgi drošiem. Bija daudzi un dažādi iemesli, kādēļ tik sens radioraidītājs kā šis varēja nedarboties. Turklāt kas gan varētu mudināt Karakavi sabojāt aparātu? No sakaru traucējumiem arī viņam pašam nebija nekāda labuma. Gids nomierināja bērnus, sakot, ka pēc trim vai četrām dienām ieradīsies papildspēki.

- Mēs neesam pazuduši, bet gan tikai nošķirti, viņš paskaidroja.

- Un Briesmonis, tēt? Nadja nemierīgi jautāja.

- Mēs pat nezinām, vai tas patiešām eksistē, meit. Turpretī par indiāņiem varam būt pilnīgi droši. Agrāk vai vēlāk viņi atnāks, un cerēsim, ka būs miermīlīgi noskaņoti. Lai vai kā, mēs esam labi bruņojušies.

- Mirušajam zaldātam arī bija šautene, bet tā viņam neko daudz nelīdzēja, Alekss iebilda.

- Viņš nebija gana uzmanīgs. Kopš šā brīža mums nāksies būt daudz piesardzīgākiem. Diemžēl šeit ir vairs tikai seši pieaugušie, kas var stāties sardzē.

- Mani arī var pieskaitīt pieaugušajiem, Alekss ap­liecināja.

- Lai nu tā būtu, tomēr Nadju vēl ne. Viņa varēs sar­gāt tikai kopā ar mani, Sesars Santoss nosprieda.

Todien Nadja netālu no apmetnes atrada urucu koku, noplūca vairākus tā augļus, kas izskatījās pēc spalvai­nām mandelēm, atvēra tos un izņēma iesarkanas sēkli­ņas. Saspiežot tās starp pirkstiem un sajaucot ar sieka­lām, varēja iegūt sarkanu ziepjveida pastu, ko indiāņi izmantoja, lai izgreznotu ķermeni. Nadja un Alekss uz sejas uzzīmēja strīpas un punktus, pēc tam pie rokām piesēja spalvas un sēkliņas. Viņus ieraugot, Keita Kolda un Timotijs Brūss vēlējās uzņemt pāris fotogrāfiju, bet Omaira Torresa sasukāt meitenes sprogainos matus un izgreznot tos ar mazītiņiem orhideju ziediem. Turpretī Sesars Santoss itin nemaz nebija priecīgs šķita, ka, redzot savu meitu izdaiļotu kā indiāņu jaunavu, viņu pārņēma skumjas.

Kad kļuva tumšāks, viņi nosprieda, ka saule jau riet un drīz iestāsies nakts; zem lapotnes saules gaisma iespīdēja tikai retumis, jo staru spožums nespēja iz­lauzties caur zaļo lapu biežņu. Tikai vietās, kur bija izgāzies kāds koks, varēja redzēt skaidras, zilas debesis. Šai laikā apkārt sabiezēja zaļas ēnas, un nepilnā stundā mežs kļuva tumšs un neomulīgs. Nadja lūdza, lai Alekss paspēlē flautu, un kādu brīdi mežu pārņēma maiga un skanīga mūzika. Pērtiķītis Boroba uzmanīgi klausījās un mūzikas ritmā kustināja galvu. Sesars Santoss un daktere Omaira Torresa, notupušies pie ugunskura, va­kariņām cepa zivis. Keita Kolda, Timotijs Brūss un viens no kareivjiem nostiprināja teltis un novietoja ēdienu drošībā no pērtiķiem un skudrām. Karakave un vēl kāds zaldāts ar ieročiem rokās viņus modri sargāja. Profesors Leblāns ierunāja prātā iešāvušās idejas kabatas formāta diktofonā, ko vienmēr nēsāja sev līdzi, ja galvā ienāk kāda ģeniāla un cilvēcei svarīga doma, kas atgadījās tik bieži, ka saniknotie bērni tā vien gaidīja izdevību nospert diktofona baterijas. Pēc piecpadsmit minūšu ilga flautas koncerta Borobas uzvedība pēkšņi mainījās; pērtiķītis sāka nemierīgi lēkāt un raustīt saimnieci aiz drēbēm. Sākumā Nadja dzīvnieciņam nepievērsa uzma­nību, tomēr tas neatstājās, līdz meitene piecēlās kājās. Uzmanīgi paskatījusies biežņā, viņa ar rokas kustību pasauca Alekšu un veda viņu ārpus ugunskura mestās gaismas loka, lai nepiesaistītu pārējo uzmanību.

Kuš, meitene nočukstēja, pielikusi pirkstu pie lūpām.

Dienasgaisma vēl nebija pavisam izzudusi, tomēr krā­sas gandrīz vairs nevarēja izšķirt un pasaule izskatījās pelēki melna. Kopš izbraukšanas no Santamaria de la Ljuvijas Alekss visu laiku jutās tā, it kā viņu kāds no­vērotu, tomēr tieši tovakar šis noskaņojums bija izgai­sis. Viņu pārņēma miers un drošības izjūta, ko puisis nebija baudījis jau vairākas dienas. Bija pagaisusi arī baisā smaka, kas uzradās reizē ar zaldāta slepkavību iepriekšējā naktī. Abi bērni un Boroba iegāja dažus metrus dziļāk mežā un ziņkārīgi un nepacietīgi gaidīja. Viņi skaidri zināja ja apkārtnē bija indiāņi un vēlējās viņiem ko nodarīt, tad jau sen tas būtu noticis, jo ekspe­dīcijas dalībnieki apmetnē bija labi apgaismots mērķis bultām un saindētām šautriņām.

Bērni mierīgi gaidīja, jūtot, ka pamazām iegrimst mīkstā miglā, it kā, naktij satumstot, realitāte zaudētu ierasto apveidu. Tad, lēnām un pamazām, Alekss citu pēc citas ieraudzīja apkārt stāvošas būtnes. Tās bija kai­las, apgleznotas ar strīpām un plankumiem, izrotātas ar spalvām un ap rokām apsietām ādas strēmelēm, klusas, vieglas un nekustīgas. Par spīti tam, ka Alekss atradās pavisam tuvu, viņš ar pūlēm varēja šos ļaudis saskatīt; viņi tik lieliski maskējās, ka saplūda ar dabu un kļuva neredzami kā spoki. Kad Alekss beidzot spēja indiāņus atšķirt, viņš saskaitīja apmēram divdesmit cilvēku tie visi bija vīrieši ar vienkāršiem ieročiem rokās.

- Aija, Nadja klusi nomurmināja.

Neviens neatbildēja, taču tikko samanāma kustība starp lapām liecināja, ka indiāņi tuvojas. Krēslā un bez acenēm Alekss nebija gluži drošs par to, ko redz, tomēr zēna sirds dauzījās kā negudra un viņš juta deniņos pulsē­jam asinis. Viņu pārņēma tā pati pārsteidzošā un sapnim līdzīgā sajūta, ko viņš bija piedzīvojis pie melnā jaguāra sprosta Mauro Karijasa apmetnē. Valdīja līdzīgs sasprin­gums, un šķita, it kā puisis tagad atrastos stikla burbulī, kas jebkurā brīdī var sašķīst gabalos. Gaisā manīja bries­mas, gluži tāpat kā jaguāra klātbūtnē, tomēr zēns nemaz nejuta bailes. Viņš nedomāja, ka starp kokiem slīdošie caurspīdīgie ļaudis viņu kaut kā apdraudētu. Aleksam neienāca prātā doma izvilkt nazi vai saukt kādu palīgā. Tomēr smadzenēs kā zibens iešāvās filmā redzēta aina: kāda bērna tikšanās ar citplanētiešiem. Viņš šobrīd bija tieši tādā pašā situācijā. Brīnumu pārņemtais zēns do­māja, ka šo brīdi viņš nemainītu ne pret ko citu pasaulē.

- Aija, Nadja atkārtoja.

- Aija, nomurmināja arī Alekss.

Nebija nekādas atbildes.

Nekustinot rokas, bērni gaidīja mierīgi kā statujas, un arī Boroba sēdēja kluss, it kā saprazdams, ka pašlaik piedalās brīnišķīgā notikumā. Pagāja pāris bezgalīgu mi­nūšu, un visu ātri aprija pilnīga tumsa. Beidzot Nadja un Alekss saprata, ka ir palikuši vieni; indiāņi bija izgaisuši tikpat nemanāmi kā parādījušies no nekurienes.

- Kas tie tādi bija? Alekss jautāja, kad viņi atgriezās apmetnē.

- Droši vien miglāja ļaudis neredzamie, attālākie un noslēpumainākie Amazones iedzīvotāji. Ir zināms tikai tas, ka tādi pastāv, bet neviens ar viņiem īsti nav runājis.

- Un ko viņi no mums vēlējās? Alekss jautāja.

- Varbūt tikai paskatīties, kādi mēs esam… meitene sprieda.

- Arī es vēlētos to pašu, zēns atbildēja.

- Jaguār, neteiksim nevienam, ka viņus redzējām.

- Dīvaini, ka viņi mums neuzbruka un ka viņus nemaz nesaista tava tēva izkārtās dāvanas, puisis noteica.

- Vai tu domā, ka viņi nogalināja zaldātu laivā? Nadja pavaicāja.

- Nezinu, tomēr, ja tie bija tie paši, kāpēc tad viņi neuzbruka mums?

Tonakt Alekss kopā ar vecmāmiņu droši stāvēja sar­dzē, jo Briesmoņa smaka bija aizvējojusi un indiāņi viņu vairs neuztrauca. Pēc šīs dīvainās tikšanās zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka gadījumā, ja indiāņi uzbrūk, pistoles neko daudz nelīdz. Kā gan var nomērķēt uz šīm neredzamajām būtnēm? Indiāņi pārvietojās kā ēnas naktī, viņi bija kā mēmi spoki, kas varēja parādīties un nogalināt, iekams kāds aptver, kas notiek. Tomēr sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka miglāja ļaužu nodomi ir pavisam citi.