Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

3 Baismais džungļu cilvēks

"Kam mēle mutē, tam visa pasaule vaļā," tāda bija viena no Keitas Koldas aksiomām. Darba dēļ viņai nācās ceļot arī pa ļoti tālām zemēm, kur noteikti bija nepie­ciešams šo teicienu izmantot praksē. Alekss bija daudz kautrīgāks, un viņam bija krietni jāpiepūlas, lai pieietu klāt nepazīstamam cilvēkam un kaut ko pajautātu, bet šoreiz nebija citas iespējas. Puisis nomierinājās, atguva runasspējas un tuvojās kādam hamburgeru gremojošam vīrietim, lai pajautātu, kā nokļūt līdz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūrim. Tips tikai paraustīja ple­cus un neko neatbildēja. Puisis jutās apvainots un no­sarka. Viņš dažas minūtes svārstījās un visbeidzot vēr­sās pie pārdevēja aiz letes. Vīrietis nenoteiktā virzienā pamāja ar nazi, ko turēja rokā, un, cenšoties pārkliegt ieskrietuvē valdošo troksni, deva puisim norādījumus. Tomēr pārdevējs runāja ar tik lielu akcentu, ka nevarēja saprast ne vārda. Alekss nolēma, ka šis ir sava veida loģikas uzdevums: viņam bija jānoskaidro, kurā pusē ir Otrā avēnija, un jāskaita ielas, viss izrādījās ļoti vien­kārši; tiesa, tik vienkārša šī lieta vairs nelikās, kad viņš saprata, ka pašlaik atrodas uz Četrdesmit otrās ielas un Astotās avēnijas stūra, un izskaitļoja, cik liels attālums vēl jāveic šai stindzinošajā aukstumā. Alekss priecājās par savu kalnos kāpšanas pieredzi: ja viņš varēja sešas stundas kā muša rāpties pa kalniem, viņš noteikti va­rēja noiet arī dažus kvartālus pa līdzenu virsmu. Puisis aiztaisīja jakas rāvējslēdzēju, ierāva galvu plecos, sabāza rokas kabatās un sāka iet.

Bija jau pāri pusnaktij, kad sāka snigt un zēns nonāca pie ielas, kurā dzīvoja vecmāmiņa. Šis rajons viņam šķita nolaists, netīrs un neglīts, te nebija koku un jau labu brīdi nemanīja arī nevienu cilvēku. Alekss nodomāja, ka tikai tik izmisis cilvēks kā viņš šādā laikā varēja klīst pa bīstamajām Ņujorkas ielām un no bandītu uzbruku­ma viņu paglāba aukstais laiks, jo neviens nelietis šādā spelgoņā nelīda ārā. Vecmāmiņas māja bija pelēks tornis līdzās citiem tādiem pašiem, un to apjoza metāla sēta. Zēns nospieda zvana pogu, un tūdaļ pat Keitas Koldas asā un piesmakusī balss jautāja, kurš gan uzdrošinās traucēt viņu tik vēlā nakts stundā. Alekss nojauta, ka vecmāmiņa bija viņu gaidījusi, kaut gan nekad to neat­zītu. Puisis bija izsalies līdz kaulam un vēl nekad mūžā nebija jutis tik lielu vēlmi mesties kāda apkampienos, tomēr, kad lifta durvis vienpadsmitajā stāvā beidzot atvērās un viņš ieraudzīja vecomāti, Alekss nolēma ne­pieļaut, ka viņa redz mazdēlu sašļukušu.

- Sveika, vecomāt, viņš noteica tik skaidri, cik vien spēja ar aukstumā klabošiem zobiem.

- Es tev esmu teikusi simtiem reižu nesauc mani par vecomāti! viņa rājās.

- Sveika, Keita!

- Tu ierodies diezgan vēlu, Aleksandr.

-Vai tad mēs nesarunājām, ka tu mani gaidīsi lid­ostā? viņš atbildēja, pūloties apvaldīt asaras.

- Mēs neko nesarunājām. Ja tu nevari nokļūt no lid­ostas līdz manām mājām, tu nevari doties man līdzi džungļos, Keita Kolda noteica. Velc nost jaku un zābakus, iedošu tev tasi kakao un ielaidīšu vannā ūdeni.

Taču nem vērā, es to daru tikai tādēļ, lai tu nesaķertu

i > »

plaušu karsoni. Lai ceļotu, tev jābūt veselam. Un ne­gaidi, ka tevi lutināšu arī turpmāk. Skaidrs?

- Nekad neesmu gaidījis, ka tu mani lutināsi, Alekss atcirta.

- Kas tev noticis ar roku? viņa pajautāja, ieraudzī­jusi samirkušo apsēju.

- Tas ir garš stāsts.

Keitas Koldas mazais dzīvoklis bija tumšs, piebāzts un nekārtīgs. Pa diviem no netīrajiem logiem varēja redzēt pagalma šahtu, pa trešo ķieģeļu sienu un ugunsdzēsēju kāpnes. Visos stūros bija sabāzti koferi, mugursomas, saiņi un kastes, un uz galdiem slējās grāmatu kalni. Te bija no Tibetas atvesti cilvēku galvaskausi, afrikāņu loki un bultas, apbedījumu krūkas no Atakamas tuksneša, pārakmeņojušies ēģiptiešu skarabeji un vēl tūkstošiem citu lietu. Pie sienas bija piekārta gara čūskāda. Tā reiz piederēja slavenajam pitonam, kas Malaizijā aprija vec­māmiņas fotokameru.

Līdz pat šim brīdim Alekss nebija redzējis vecmāmiņu viņas ierastajā vidē, un tagad, vērojot viņu starp lietām, puisim nācās atzīt, ka rakstniece šķiet daudz interesan­tāka. Keitai Koldai bija sešdesmit četri gadi, viņa bija kārna un muskuļaina, tikai kauli un vēja aprauta āda; viņas zilās, šai pasaulē daudz pieredzējušās acis bija asas kā kinžali. Pelēkie mati, ko viņa pati, neskatoties spogulī, apgrieza, spurojās uz visām pusēm, it kā nekad nebūtu sukāti. Keita lepojās ar saviem zobiem, kas bija tik lieli un spēcīgi, ka varēja pāršķelt riekstus un atvērt pudeles; tāpat viņa bija lepna, ka nekad nav salauzusi nevienu kaulu, nekad nav apmeklējusi nevienu ārstu un ir pārdzīvojusi gan malāriju, gan skorpionu kodienus. Viņa dzēra tīru šņabi un jūrnieka pīpē smēķēja melno tabaku. Ziemu un vasaru Keita valkāja vienas un tās pašas bikses un vesti ar daudzām kabatām, kurās bija atrodams viss izdzīvošanai nepieciešamais. Ja vajadzēja ģērbties eleganti, viņa novilka vesti un aplika lāča ilkņu kaklarotu, kāda apaču virsaiša dāvanu.

Liza, Alekša māte, baidījās no Keitas, bet bērni viņas apciemojumus gaidīja ar nepacietību. Šī ekstravagantā vecmāmiņa, daudzu neticamu piedzīvojumu līdzdalīb­niece, atveda viņiem stāstus par tik eksotiskām vietām, ko bija pat grūti iztēloties. Visi trīs mazbērni kolekcio­nēja viņas ceļojumu aprakstus, kas parādījās dažādos žurnālos un avīzēs, pastkartes un fotogrāfijas, ko viņa sūtīja no visām četrām debespusēm. Lai arī reizēm vi­ņiem bija kauns iepazīstināt ar vecmāmiņu savus drau­gus, sirds dziļumos viņi jutās lepni, ka viens ģimenes loceklis ir gandrīz vai slavenība.

Pusstundu vēlāk Alekss jau bija sasildījies vannā, vilnas zeķēm kājās sēdēja, ievīstījies halātā, un kāri ēda kotletes ar kartupeļu biezputru, vienu no retajām lietām, kas viņam garšoja, un vienīgo, ko Keita mācēja pagatavot.

- Tas palika pāri no vakardienas, viņa noteica, tomēr mazdēls bija pārliecināts, ka Keita to pagatavojusi īpaši viņam. Lai neradītu par sevi sliktu iespaidu, Alekss negribēja stāstīt par piedzīvojumu ar Morganu, tomēr puisis bija spiests atzīt, ka viņam nozagta visa bagāža.

- Tu droši vien tagad teiksi, ka man jāiemācās nevie­nam neuzticēties, zēns piesarcis noburkšķēja.

- Gluži pretēji, es teikšu, ka tev jāiemācās uzticēties pašam sev. Redzi, Aleksandr, par spīti visam, tu tomēr bez problēmām nokļuvi līdz manam dzīvoklim.

- Bez problēmām? Es pa ceļam gandrīz nosalu. Manu līķi būtu atraduši kādā pavasara atkusnī, viņš iebilda.

- Tāls ceļojums vienmēr sākas ar grūtībām. Un pase? Keita noprasīja.

- Tā man bija ielikta kabatā.

- Pielīmē to sev ar leikoplastu pie krūtīm ja to pa­zaudēsi, būsi pagalam.

- Visvairāk man žēl flautas, Alekss noteica.

- Būs vien jāatdod tev vectētiņa flauta. Gribēju to pa­turēt, līdz tev parādīsies kādas talanta pazīmes, tomēr šķiet, ka tai labāk būtu atrasties tavās rokās nekā mē­tāties kaut kur šeit, Keita nosprieda.

Viņa parakājās plauktos, kas klāja dzīvokļa sienas no grīdas līdz pat griestiem, un iedeva mazdēlam noputē­jušu melnu ādas futrāli.

- Te būs, Aleksandr. Tavs vectēvs to lietoja četrdesmit gadus, sargā to.

Futrālī atradās Džozefa Kolda instruments. Pēc nāves kritiķi bija viņu nosaukuši par gadsimta slavenāko flautistu. "Būtu bijis labāk, ja viņi to pateiktu, kad nabaga

Džozefs vēl bija dzīvs," Keita noteica, lasot šo ziņu presē. Viņi jau trīsdesmit gadus bija šķīrušies, tomēr savā testamentā Džozefs Kolds bijušajai sievai novēlēja pusi sava īpašuma, tostarp arī flautu, ko viņa mazdēls tagad turēja rokās. Alekss ar bijību atvēra nobružāto ādas kastīti un noglāstīja flautu: tā bija brīnišķīga. Viņš uzmanīgi paņēma instrumentu un pielika to pie lūpām. Flauta skanēja tik skaisti, ka puisis jutās pārsteigts. Šis instruments skanēja pavisam citādi nekā tas, ko viņam bija nozagusi Morgana.

Keita Kolda deva mazdēlam laiku apskatīt instru­mentu un pateikties tik sirsnīgi, cik viņa pati vēlējās, bet tūdaļ arī pasniedza Aleksam nodzeltējušu grāmateli ar norautiem vākiem Veselības ceļvedis drošsirdīgiem ceļotājiem. Zēns uz labu laimi to atvēra un izlasīja par kādu nāvējošu slimību, ko var iegūt, ēdot senču sma­dzenes.

- Es neēdu iekšējos orgānus, viņš sacīja.

- Nekad nevar zināt, kas ir samalts kotletēs, vec­māmiņa atbildēja.

Alekss salēcās un neuzticīgi paskatījās uz ēdiena pa­liekām šķīvī. Ar Keitu Koldu bija jāuzmanās. Viņa bija bīstama vecmāmiņa.

- Rīt tev būs jāvakcinējas pret pusduci tropisko slimī­bu. Ļauj man paskatīties uz tavu roku, ar infekciju tu nevari ceļot, viņa izrīkoja.

Vecmāmiņa bez liekām ceremonijām apskatīja ievai­nojumu un nosprieda, ka Džons to labi apstrādājis, tomēr drošības pēc izspieda uz brūces pustūbiņu de­zinficējošas ziedes un paziņoja, ka nākamajā dienā viņa pati izņems diegus. Tas ir ļoti vienkārši, viņa teica, to var izdarīt jebkurš. Alekss sarāvās. Vecmāmiņai bija slikta redze, un viņa nēsāja apaļas, sasprēgājušas bril­les, ko bija nopirkusi kādā Gvatemalas lietotu mantu tirdziņā. Apsaitējot roku, Keita Kolda pastāstīja, ka žurnāls International Geographic finansē ekspedīciju uz dziļiem Amazones džungļiem kaut kur starp Brazīliju un Venecuēlu, lai sameklētu milzīgu dzīvnieku, kas tur manīts jau vairākas reizes un, iespējams, ir humanoīds. Bija atrastas arī milzīgi lielas pēdas. Tie, kas bija gadī­jušies viņa tuvumā, apgalvoja, ka šis dzīvnieks vai šis primitīvais cilvēks esot lielāks par lāci, viņa rokas esot ļoti garas un ķermenis klāts ar melnām spalvām. Viņš bija džungļu biezoknī mītošs Himalaju jetija līdzinieks.

- Tas varētu būt kāds pērtiķis… Alekss izmeta.

- Tā spriedelē ne tu vien, vecmāmiņa viņu pār­trauca.

- Bet nav taču nekādu pierādījumu, ka viņš patiešām eksistē… Alekss uzdrošinājās iebilst.

- Mūsu rīcībā tiešām nav Briesmoņa dzimšanas ap­liecības, Aleksandr. Ā! Vēl kāds svarīgs sīkums: runā, ka viņš izdalot tik spēcīgu smaku, ka dzīvnieki un cilvēki viņa klātbūtnē zaudē samaņu un kustības spējas.

- Ja jau ļaudis zaudē samaņu, tad neviens viņu nav redzējis.

- Tieši tā, tomēr pēc pēdām ir skaidrs, ka viņš staigā uz divām kājām. Un nevalkā apavus, ja nu gadījumā šis ir tavs nākamais jautājums.

- Nē, Keita, mans nākamais jautājums ir vai viņš valkā platmali?

- Nedomāju gan.

- Vai tas ir bīstami?

- Nē, Aleksandr. Viņš ir ļoti laipns. Nezog, nelau­pa mazus bērnus un nebojā privātīpašumu. Viņš tikai nogalina. Turklāt dara to kā īsts profesionālis viegli un bez trokšņa salaužot kaulus un patiešām eleganti uzšķēržot savus upurus, vecmāmiņa smējās.

- Cik cilvēku viņš jau nogalinājis? Alekss interesē­jās, juzdamies aizvien satrauktāks.

- Pavisam maz, ja ņem vērā pasaules pārapdzīvotību.

- Keita, cik īsti!?

- Pāris zelta meklētāju, dažus zaldātus, divus trīs tirgotājus… Vismaz precīzs skaits nav zināms.

- Vai arī indiānus? Cik? Alekss nelikās mierā.

- Tas tiešām nav zināms. Indiāņi māk skaitīt tikai līdz divi. Turklāt nāve viņiem ir relatīvs jēdziens. Viņi, piemēram, domā ja kāds tiem nozadzis dvēseli vai gājis pa pēdām, vai piesavinājies viņu sapņus, tad tas ir daudz sliktāk nekā būt mirušam. Turpretim kāds, kurš ir miris, joprojām var dzīvot kā gars.

- Tas ir sarežģīti, Alekss noteica, jo gariem neticēja.

- Un kurš tev teicis, ka dzīve ir vienkārša?

Keita Kolda pastāstīja, ka ekspedīciju vadīs slavenais antropologs Ludoviks Leblāns, kas vairākus gadus pa­vadījis, pētot tā sauktā jetija jeb sniega cilvēka pēdas uz Ķīnas un Tibetas robežas, tomēr tā arī nebija šo radīju­mu atradis. Viņš bija pētījis arī kādu Amazones indiāņu cilti un apgalvoja, ka šie ir planētas mežonīgākie ļaudis: viņi savus gūstekņus gluži vienkārši apēd. Keita atzina, ka šī nekādā ziņā nav mierinoša informācija. Gids būs brazīlietis Sesars Santoss, kas visu dzīvi pavadījis šai reģionā un labi saprotas ar indiāņiem. Šim cilvēkam pie­derēja arī neliela, diezgan veca, tomēr vēl puslīdz laba lidmašīna, ar kuru viņi varētu nokļūt līdz pat indiāņu cilšu apdzīvotajai teritorijai.

- Mēs skolā kādā bioloģijas stundā mācījāmies par Amazoni, Alekss atcerējās, kaut acis viņam jau krita ciet.

- Ar to arī pietiks, daudz vairāk tev nav nepieciešams zināt, Keita noteica. Un tad piebilda: Domāju, ka esi noguris. Vari gulēt uz dīvāna, un rīt no rīta jau agri sāksi strādāt manā labā.

- Kas man būs jādara?

- Tas, ko tev likšu. Pašlaik es tevi sūtu gulēt.

- Arlabunakti, Keita… Alekss nomurmināja, ieruši­noties dīvāna spilvenos.

-Ar'bunakt… vecmāmiņa noņurdēja. Tad pagai­dīja, kamēr puisis aizmieg, un rūpīgi viņu apsedza.