Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

1 5 Kristāla olas

Apmaiņā pret mūziku un deju briesmoņi piešķīra jauniešiem to, ko viņi bija lūguši. Milzu sliņķi pastās­tīja, ka kristāla olas Nadjai jāmeklē visaugstākajā tepui virsotnē, kur atradās vīzijā redzētā ligzda ar trim brīniš­ķīgajiem veidojumiem. Savukārt Aleksam bija jāienirst zemes dzīlēs, kur meklējams veselības ūdens.

Vai mēs varam iet kopā? Vispirms uz tepui virsotni un pēc tam uz krātera dibenu, ierosināja Alekss, prā­todams, ka uzdevumi būtu vieglāk izpildāmi, ja draugi viens otram palīdzētu.

Sliņķi lēni pakratīja galvu, un Valimai paskaidroja, ka ikviens ceļojums garu pasaulē ir veicams vientulībā. Viņš piebilda, ka jauniešu rīcībā ir tikai nākamā diena un ka tās laikā viņiem jātiek galā katram ar savu uz­devumu, jo, iestājoties tumsai, ceļabiedriem noteikti jāatgriežas ārpasaulē; tāda bija šamaņa un dievu no­runa. Ja draugi nebūs atgriezušies, tad uz mūžu paliks iesprostoti svētajā tepui kalnā, jo paši saviem spēkiem izeju no labirinta atrast nespēs.

Atlikušo dienas daļu jaunieši pavadīja, apskatot Eldorado un stāstot par savā dzīvē pieredzēto; pirms šķiršanās abi viens par otru vēlējās uzzināt pēc iespējas vairāk. Nadjai bija grūti iedomāties draugu dzīvojam kopā ar ģi­meni Kalifornijā; viņa nekad nebija redzējusi datoru un apmeklējusi skolu, tāpat nezināja, kas ir ziema. Savukārt amerikāņu puisis apskauda meitenes brīvo un rāmo dzīvi un ciešo saikni ar dabu. Nadjai Santosai piemita veselais saprāts un gudrība, kas viņam šķita nesasniedzama.

Nadja un Alekss priecājās par brīnumainajiem vizlas un citu minerālu veidojumiem pilsētā, par neredzēta­jiem augiem, neparastajiem dzīvniekiem un kukaiņiem, kas šeit bija raduši mājvietu. Viņi redzēja, ka pāri galvai lāgiem pārlido pūķi, līdzīgi tam, kas mitinājās alā, mier­mīlīgi kā pieradināti papagaiļi. Viņi pasauca vienu no tiem, radījums nolaidās pie jauniešu kājām un ļāva sevi noglāstīt. Pūķa āda bija maiga un vēsa kā zivij; viņam bija vanaga skatiens un pēc ziediem smaržojoša elpa. Draugi peldējās siltajās lagūnās un pieēdās augļus, bet tikai tos, ko bija atļāvis Valimai. Te bija atrodami arī nāvējoši augļi un sēnes, citi varēja izraisīt vīzijas un murgus vai iznīcināt gribasspēku, vēl kādi varēja uz visiem laikiem izdzēst atmiņu, šamanis bija paskaidrojis. Pastaigājoties viņi šad un tad satika kādu no briesmoņiem, kuri lielāko daļu dzīves pavadīja kā aizmiguši. Apēduši nepieciešamo daudzumu lapu un augļu, atlikušo dienas daļu tie vēroja džungļu ainavu un mākoņus, kas sedza tepui virsotni. "Briesmoņi domā, ka debesis ir baltas un tik lielas kā krātera caurums," Nadja sacīja, un Alekss atbildēja: "Arī cilvēkiem ir tikai daļējs priekšstats par debesīm, jo astronauti zina, ka tās ir nevis zilas, bet gan bezgalīgi dziļas un tumšas." Tovakar draugi devās gulēt vēlu un pamatīgi noguruši; viņi gulēja līdzās, nepieskaroties viens otram, jo apkārt valdīja liels karstums, tomēr abi redzēja vienu un to pašu sapni, kā bija iemācījušies, ēdot Valimai burvju augļus.

Nākamās dienas rītausmā vecais šamanis iedeva Alek­sandram Koldam vienu tukšu ķirbi un Nadjai Santosai vienu ar ūdeni piepildītu ķirbi un groziņu, kuru viņa uzsēja uz muguras. Valimai brīdināja jauniešus, ka, reiz uzsākot ceļojumu tiklab uz virsotnēm, kā uz zemes dzīlēm, atpakaļceļa vairs nav. Viņiem bija jāpārvar visi šķēršļi vai arī jāmirst, jo nebija iespējams atgriezties ar tukšām rokām.

- Vai jūs esat pārliecināti, ka tiešām vēlaties to da­rīt? šamanis jautāja.

- Es esmu, Nadja apliecināja.

Viņai nebija ne jausmas, ko iesākt ar kristāla olām, nedz arī kāpēc vajadzētu doties tās meklēt, tomēr mei­tene nešaubījās par savu vīziju. Olām bija jābūt ļoti vērtīgām, vai arī tām piemita maģiskas īpašības; to dēļ viņa bija gatava pārvarēt pat savas mūžīgās bailes no augstuma.

- Es arī, Alekss pievienojās un nodomāja, ka viņš dotos līdz pašai ellei, ja vien varētu izglābt māti.

- Varbūt jūs atgriezīsieties un varbūt arī ne, burvis atvadījās no draugiem, jo viņam robeža starp dzīvību un nāvi līdzinājās dūmu grīstītei, ko var izdzēst vieglākā vēja pūsma.

Nadja atbrīvojās no Borobas, kas bija pieķēries viņai pie jostas, un paskaidroja dzīvnieciņam, ka uz turieni, kurp dodas, nevar to ņemt līdzi. Pērtiķītis vaidot apķērās

Valimai ap kāju un draudot vicināja dūrīti, tomēr neuz­drošinājās saimnieci nepaklausīt. Abi draugi, diezgan nobijušies un aizkustināti, cieši apskāvās. Tad katrs no viņiem devās Valimai norādītajā virzienā.

Nadja Santosa devās uz augšu pa tām pašām klintīs iecirstajām kāpnēm, pa kurām viņa ar Alekšu un Valimai no labirinta bija kāpuši lejup uz tepui ieleju. Kāpiens augšup līdz balkonam nebija grūts, lai arī pakāpieni bija stāvi, šauri, nelīdzeni, nodiluši un trūka margu. Cīnoties ar reiboni, meitene pameta ātru skatienu lejup un ierau­dzīja fantastisko, vieglā miglā tīto zili zaļo ieleju, kuras centrā slējās krāšņā zelta pilsēta. Tad meitene paskatī­jās uz augšu un viņas skatiens pazuda mākoņos. Tepui krāteris šķita šaurāks nekā ieleja. Kā gan bija iespējams uzkāpt pa tik stāvu nogāzi? Tur jau vajadzēja vaboles kājas. Cik augsts patiesībā ir tepui, ja to sedz mākoņi? Kur atrodas ligzda? Tagad viņai nevajadzētu domāt par problēmām, bet gan par to risinājumu. Nadja citu pēc cita pārvarēs visus šķēršļus, tiklīdz tie radīsies. Ja viņa varēja uzrāpties pa ūdenskrituma klinti, tad uzrāpsies arī pa šo, meitene nodomāja, kaut arī tagad viņa vairs negāja sasaistē ar Jaguāru un bija gluži viena.

Nonākusi līdz balkonam, Nadja saprata, ka te pa­kāpieni beidzas un tagad viņai bija jārāpjas augšup, turoties, pie kā vien var. Viņa sakārtoja grozu uz mu­guras, aizvēra acis un mēģināja rast mieru savā dvēselē. Jaguārs bija skaidrojis, ka tur, viņas esības centrā, ir koncentrēta dzīvības enerģija un drosme. Meitene no visa spēka ieelpoja, lai tīrais gaiss piepilda krūtis un visu ķermeni līdz pat roku un kāju pirkstgaliem. Viņa vēl trīs reizes dziļi ieelpoja un joprojām ar aizvērtām acīm iztēlojās ērgli, savu totēma dzīvnieku. Viņa iedomājās, ka rokas izplešas, kļūst garākas un pārvēršas spalvām klātos spārnos, kājas kļūst par ķetnām ar asiem na­giem, sejā izaug spēcīgs knābis un acis attālinās viena no otras, līdz nostājas abpus galvai. Meitene juta, ka viņas maigie un sprogainie mati pārvēršas par cietām piegulošām spalvām, kuras viņa pēc vēlēšanās var sa­bozt, spalvām, kas glabā visu ērgļa gudrību. Tās bija kā antenas, kas uztver gaisa strāvas pat tad, ja tās nav redzamas. Viņas ķermenis zaudēja muskuļu spēku un ieguva tik gaisīgu vieglumu, ka varēja atgrūsties no zemes un lidot pretī zvaigznēm. Nadja juta milzīgu enerģijas pieplūdumu, visu ērgļa spēku ielīstam asinīs. Meitene manīja, ka šis spēks aizplūst līdz pat pēdējai ķermeņa šūnai un viņas apziņai. "Es esmu Ērgle," viņa skaļi noteica un tūdaļ pat atvēra acis.

Nadja cieši pieķērās mazai spraudziņai klintī, kas atradās tieši virs galvas, un uzlika kāju otrai vidukļa augstumā. Viņa pavirzījās uz augšu un kādu brīdi palika nekustīga, mēģinot noturēt līdzsvaru. Tad pacēla otru roku, lai pameklētu augstāk, līdz bija sataustījusi kādu sakni un ar kāju uzgājusi plaisu klintī. Meklējot kādu iz­virzījumu, meitene atkārtoja šo kustību ar otru roku un, kad bija to veikusi, pavirzījās vēl mazliet uz augšu. Augi kalna nogāzē viņai palīdzēja, te bija saknes, krūmi un liānas. Viņa redzēja arī dziļus skrāpējumus akmeņos un dažos zaros un nodomāja, ka tās ir briesmoņu nagu pēdas. Viņi droši vien ir kāpuši kalnā pārtikas meklējumos, vai arī labirinta karte kalna iekšienes iedzīvotājiem ne­bija zināma, tāpēc ik reizi, kad viņi vēlējās iziet no kalna vai ieiet tajā, milzeņiem vajadzēja uzrāpties līdz pat tā virsotnei un pa otru pusi kāpt lejā. Nadja nosprieda, ka tas droši vien aizņēma vairākas dienas vai pat nedēļas, ja ņem vērā milzīgo sliņķu neticamo lēnīgumu.

Viena meitenes prāta daļa, kas joprojām bija aktīva, aptvēra, ka tepui krāteris nav apvērsts konuss, kā viņai, skatoties no apakšas, optiskā efekta ietekmē mānīgi bija šķitis; tas drīzāk viegli atvērās virzienā uz augšu. Krātera mute īstenībā bija platāka nekā pamatne. Viņai nebija nepieciešamas vaboles kājas, bet gan koncentrē­šanās un drosme. Tā meitene ar apbrīnojumu noteiktību un veiklību metru pēc metra rāpās uz augšu stundām ilgi. Šī veiklība nāca no visslēptākās un noslēpumainā­kās vietas, no miera sirds dziļumos, kur mita visas cēlās viņas totēma dzīvnieka īpašības. Viņa bija Ērgle, debesu karaliene, visaugstāk lidojošais putns, kas savu ligzdu vij vietās, kur var nokļūt vien eņģeļi.

Meitene soli pa solim turpināja kāpt augšup. Kalna ielejas siltais un mitrais gaiss pārvērtās vēsā pūsmā, kas mudināja doties augšup. Viņa bieži apstājās, jo bija nogurusi, cīnoties ar kārdinājumu paskatīties uz leju, rēķinot attālumu līdz virsotnei un koncentrējoties kat­rai nākamajai kustībai. Meiteni pārņēma briesmīgas slāpes; šķita, ka mute ir pilna ar rūgtām smiltīm, tomēr viņa nekādi nespēja atraisīt uz muguras piesieto ķirbi ar ūdeni. Padzeršos, kad būšu tikusi galā, viņa murmināja, iztēlojoties, kā dzers vēso un tīro ūdeni. Ja vismaz lītu, viņa prātoja, bet no mākoņiem nenokrita ne lāsītes. Kad meitenei šķita, ka vairs nevarēs paspert ne soli, viņa sajuta karājamies kaklā Valimai maģisko talismanu, un tas Nadjai deva spēku. Talismans bija viņai palī­dzējis uzkāpt pa melnajām un gludajām ūdenskrituma klintīm, tas bija ļāvis viņai sadraudzēties ar indiāņiem un paglābis no briesmoņiem; kamēr vien tas viņai bija, meitene jutās droša.

Brīdi vēlāk viņa sasniedza pirmos mākoņus, kas bija tik biezi kā sakults olas baltums, un Nadju apņēma pienaina migla. Viņa turpināja kāpt, vadoties pēc taustes, pieķeroties klintīm un augiem, kas kļuva aizvien retāki. Viņa pat neaptvēra, ka rokas, ceļgali un pēdas asiņo, jo domāja tikai par savām maģiskajām spējām, līdz kādā brīdī uztaustīja platu spraugu. Drīz vien meitene uz tās bija uzrāpusies ar vidu ķermeni un tagad atradās tepui virsotnē, ko vienmēr apslēpa blīvi mākoņi. Skaļš prieka kliedziens, mežonīgs kaujas sauciens, līdzīgs simt ērgļu ķērcienam, izlauzās no Nadjas Santosas krūtīm un daudz­kārt atbalsojās pret virsotnēm, līdz izgaisa aiz apvāršņa.

Meitene virsotnē nekustīgi gaidīja, līdz viņas klie­dziens pazūd milzīgās plakankalnes mazākajās klinšu plaisās. Tad pieklusa arī mežonīgā sirds dauzīšanās un viņa spēja dziļi ieelpot. Tiklīdz Nadja varēja daudzmaz droši nostāties uz kājām, tā pastiepa roku pēc ķirbja un izdzēra visu ūdeni. Vēl nekad viņa neko nebija tik ļoti vēlējusies. Vēsais šķidrums tecēja kaklā, noskalojot smiltis un rūgto garšu mutē. Veldzējot izkaltušo mēli un lūpas, tas caurstrāvoja ķermeni kā dziedējošs bal­zams, kas spēj aizdzīt skumjas un remdināt sāpes. Viņa saprata, ka laime nozīmē sasniegt to, ko ilgu laiku esi vēlējusies.

Augstums un milzu pūles, lai nokļūtu līdz šejienei un pārvarētu bailes, iedarbojās kā spēcīga narkotika gluži kā Tapiravateri indiāņu brūvējums vai Valimai dzira, kas visus aizveda kopīgu sapņu valstībā. Meitenei atkal šķita, ka viņa lido, bet nu viņai vairs nebija ērgļa ķer­meņa, viņa bija atbrīvojusies no visa miesiskā un kļuvusi par šķīstu garu. Viņa bija nokļuvusi varenā vietā. Pasaule bija palikusi ļoti tālu lejā, ilūziju valstībā. Tā viņa lidi­nājās netveramu laika sprīdi un pēkšņi žilbinošajās de­besīs ieraudzīja ko līdzīgu caurumam. Meitene bez kavē­šanās kā bulta metās iekšā un nokļuva pilnīgā tukšumā un tumsā, kas bija līdzīga debesjumam bezmēness naktī. Tā bija nāves un dievišķības absolūtā telpa telpa, kurā izzūd pat gars. Meitene bija kā tukšums, vairs nebija ne vēlmju, ne atmiņu, ne baiļu. Viņa atradās ārpus laika.

Tomēr Nadjas ķermenis tepui virsotnē pamazām vien viņu sauca atpakaļ. Skābeklis, kas ieplūda smadzenēs, lika atgriezties fiziskajā realitātē, un ūdens, ko viņa dzēra, piešķīra kustībām enerģiju. Beidzot Nadjas gars devās atpakaļceļā, atkal kā bulta izšāvās caur atvērumu tukšumā un nonāca līdz varenajam debesjumam, kur kādu brīdi lidinājās bezgalīgajā baltumā, lai pēc tam no jauna iegūtu ērgļa apveidu. Bija grūti pārvarēt kārdinā­jumu mūžīgi palikt lidojam vējā, un tikai ar lielu piepūli gars atkal atgriezās meitenes ķermenī. Viņa sēdēja pa­saules virsotnē un lūkojās apkārt.

Šis bija plakankalnes augstākais punkts, ko aptvēra plašs un mākoņains klusums. Kaut arī viņa nevarēja novērtēt ne šīs vietas patieso augstumu, ne platību, lielā, apaļā bedre tepui centrā salīdzinājumā ar milzīgo kalnu, kur tā atradās, šķita maziņa. Apkārtni izvagoja dziļas plaisas, dažviet klinšainas, citviet tās klāja bieza augu kārta. Meitene sprieda, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, līdz tērauda putni un nahab spēs nokļūt līdz šejienei, jo bija pilnīgi neiedomājami nosēsties šeit pat ar helikop­teru un arī pārvietoties kājām pa šo dziļām plaisām klāto virsmu bija gandrīz neiespējami. Dūša meitenei sašļuka papēžos starp šīm daudzajām plaisām viņa va­rēja meklēt ligzdu visu atlikušo mūžu un tā arī neko ne­atrast. Bet tad Nadja atcerējās, ka Valimai bija norādījis precīzu vietu, kur kāpt augšup. Viņa kādu brīdi atpūtās un devās ceļā, kāpjot augšā un lejā no klints uz klinti, nezināma spēka un instinktīvas pārliecības spārnota.

Viņai nevajadzēja iet tālu. Turpat līdzās, augstu klinšu veidotā padziļinājumā, atradās ligzda, un tās vidū mei­tene ieraudzīja trīs kristāla olas. Tās bija mazākas un spīdīgākas nekā vīzijā redzētās, tomēr neizsakāmi brī­nišķīgas.

Ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu un neiekristu kādā no dziļajām plaisām, kur bija visas izredzes lauzt kaklu, Nadja Santosa uzrāpās līdz ligzdai. Viņas pirksti satvēra šo mirdzošo kristāla pilnību, tomēr roka nespēja to pa­kustināt. Bezgala pārsteigta, meitene satvēra nākamo olu. Taču arī šo, gluži tāpat kā trešo, neizdevās izkusti­nāt ne no vietas. Neiespējami, ka šie tukana olas lieluma priekšmeti būtu tik smagi. Kas noticis? Viņa no visām pusēm pabakstīja kristāla olas, lai pārliecinātos, ka tās nebija ne pielīmētas, ne pieskrūvētas. Gluži pretēji izskatījās, ka tās gandrīz vai lidinās virs vieglās spal­viņu un žagariņu kārtas. Meitene apsēdās uz klints, lai saprastu, kas notiek, jo nespēja ticēt, ka viss šis piedzī­vojums un spēki, kuri līdz pēdējam atdoti, lai nokļūtu līdz šejienei, var izrādīties veltīgi. Viņa ar pārcilvēcisku piepūli gluži kā ķirzaka bija rāpusies augšup pa tepui iekšējo nogāzi, un tagad, kad beidzot bija nokļuvusi līdz pašai virsotnei, meitenei vairs nebija spēka, pat lai izkustinātu meklētos dārgumus.

Nadju Santosu plosīja šaubas un skumjas, jo viņa mokoši ilgi nespēja iedomāties, kā šo mīklu atrisināt. Pēkšņi viņai ienāca prātā, ka olas droši vien kādam pieder. Iespējams, tās šeit bija nolikuši briesmoņi, bet tas varēja būt arī kāds pasakains radījums, putns vai rāpulis, piemēram, pūķis. Tādā gadījumā jebkuru brīdi varēja parādīties māte un, atrodot savā ligzdā sveši­nieci, droši vien iedegsies taisnīgās dusmās un metīsies uzbrukumā. Nadja nosprieda, ka nevajadzētu ilgāk šeit uzkavēties, tomēr meitene nedomāja arī padoties un olas pamest. Valimai bija teicis, ka viņa nevar pārrasties tukšām rokām… Ko gan vēl viņš stāstīja? Ka viņai ir jāatgriežas pirms tumsas. Tad meitene atcerējās, ko gudrais burvis bija mācījis iepriekšējā dienā: savstarpē­jās došanas likumu. Par katru lietu, ko tu paņem, tev kaut kas jādod pretī.

Viņa apbēdināta aplūkoja sevi. Meitenei nebija itin nekā, ko dot. Viņai mugurā bija krekliņš un šorti un uz muguras uzsiets grozs. Nopētot savu ķermeni, viņa pirmo reizi pamanīja skrāpējumus, zilumus un brūces, kas bija iegūti, kāpjot kalnā. Iespējams, vienīgā vērtīgā lieta, kas meitenei piederēja, bija asinis dzīvības ener­ģija, kas viņai bija ļāvusi līdz šejienei nokļūt. Viņa pa­lieca uz priekšu savu sāpošo ķermeni, lai asins tecētu ligzdā. Uz pūkainajām spalviņām nopilēja dažas sarka­nas lāses. Liecoties viņa sajuta pret krūtīm atsitamies talismanu un uzreiz saprata, ka tā arī bija īstā maksa par kristāla olām. Meitene brīdi šaubījās. Atstāt to šeit nozīmētu atteikties no maģiskās aizsardzības, kas pie­mita grebtajam kaulam šamaņa dāvanai. Nadjai nekad nebija piederējis nekas tik brīnumains kā šis amulets, viņai tas nozīmēja daudz vairāk nekā olas, kuru liet­derību meitene pat nespēja nojaust. Nē, viņa to nevarēja šeit atstāt.

Nogurusi meitene aizvēra acis, un tikmēr saule aiz mākoņiem lēnām mainīja krāsu. Uz mirkli Nadja atkal atgriezās brīnumainajā ayahuasca sapnī, ko bija redzē­jusi Mokaritas bērēs: viņa atkal bija baltās debesīs lido­jošs, vēja nests ērglis, viegls un varens. Gluži kā vīzijā viņa no augšas redzēja ligzdā spīdam olas un tikpat cieši kā toreiz bija pārliecināta: šīs olas spēj glābt miglāja ļaudis. Tad meitene dziļi nopūtās, atvēra acis, noņēma no kakla talismanu un nolika to ligzdā. Pēc tam Nadja pastiepa roku un pieskārās vienai no olām, kas tūdaļ pat sakustējās, un meitene to bez pūlēm varēja paņemt. Arī atlikušās divas bija iegūstamas tikpat viegli. Nadja rūpīgi ielika visus trīs dārgumus groziņā un sāka kāpt lejā pa jau zināmo ceļu. Caur mākoņiem vēl atspīdēja saules gaisma; meitene lēsa, ka lejupceļam jābūt ātrā­kam un ka galā viņa nokļūs vēl pirms tumsas, kā bija vēlējis Valimai.