Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

19 Aizsardzība

Kā tas augstkalnē bieži notiek, saulei norietot, tem­peratūra vienā mirklī pazeminājās. Zaldāti, pieraduši pie ielejās valdošā karstuma, drebinājās vēl no vakara lietusgāzes mitrajās drēbēs. Neviens negulēja, jo, pa­klausot kapteiņa pavēlei, visiem vajadzēja stāvēt sardzē apkārt apmetnei. Viņi modri sargāja, satvēruši ieročus abās rokās. Tagad kareivji ne tikai baidījās no džungļu dēmoniem un Briesmoņa, bet arī no indiāņiem, kas jeb­kurā brīdī varēja atgriezties, lai atriebtu savus mirušos. Zaldātiem bija šaujamieroči, bet viņu pretinieki labi pār­zināja apvidu un mācēja pēkšņi parādīties no nekurie­nes kā spoki. Ja nebūtu zem koka sakrauto līķu, kareivji domātu, ka šie indiāņi nemaz nav dzīvi cilvēki un lodes tiem neko nevar nodarīt. Zaldāti izmisīgi gaidīja rītu, lai pēc iespējas ātrāk varētu no šejienes doties prom; tumsā laiks vilkās ļoti lēni un tuvējā meža trokšņi šķita biedējoši.

Keita Kolda, kājas sakrustojusi, sieviešu teltī sēdēja līdzās guļošajam bērnam un prātoja, kā palīdzēt maz­dēlam un kā tikt prom no Pasaules Acs. Caur telts audeklu iespīdēja blāva ugunskura gaisma, un rakst­niece varēja saskatīt Nadjas siluetu. Meitene bija ieti­nusies tēva vestē.

- Es tagad iziešu… viņa nočukstēja.

- Tu nevari iet! rakstniece iebilda.

- Mani neviens nemanīs, es varu kļūt neredzama.

Keita Kolda saķēra meiteni aiz rokas, pārliecināta,

ka viņa murgo.

- Nadja, paklausies… Tu neesi neredzama. Neviens nav neredzams, tās ir iedomas. Tu nevari iet prom no šejienes.

- Varu gan. Nesaceliet troksni, Koldas kundze. Parū­pējieties par bērnu, kamēr es atgriežos, pēc tam mēs to atdosim ciltij, Nadja klusi noteica. Viņas balsī bija tāds miers un pārliecība, ka Keita neuzdrošinājās meiteni aizturēt.

Nadja Santosa vispirms prātā iegremdējās neredza­mības stāvoklī, kā to bija iemācījusies no indiāņiem, saruka līdz blāvam un caurspīdīgam garam. Pēc tam viņa klusi atvēra telts durvis un izslīdēja ārā. Veikli kā zebiekste viņa tikai dažu metru attālumā pagāja garām galdam, pie kura profesors Leblāns un kapteinis Ariosto spēlēja kārtis, garām bruņotajiem sargiem, kas riņķoja ap nometni, garām, kokam, pie kura bija piesiets Alekss, bet neviens viņu neredzēja. Meitene pameta aiz sevis lampu un ugunskura plandošās gaismas apli un pazuda starp kokiem. Drīz vien varžu kora dziesmām pievieno­jās pūces kliedziens.

Gluži tāpat kā zaldāti, arī Alekss drebēja no aukstu­ma. Viņam bija notirpušas kājas un no cieši savilktajām virvēm pietūkušas rokas. Puisim sāpēja žoklis, viņš va­rēja sajust pampumu tur droši vien bija briesmīgs zilums. Viņš ar mēli aptaustīja nolauzto zobu un juta pietūkušās smaganas vietā, kur bija trāpījis kapteiņa sitiens. Alekss centās nedomāt par daudzajām tumsas stundām, kas viņam stāvēja priekšā, un par iespēju tikt nogalinātam. Kāpēc Ariosto bija viņu nošķīris no pārējiem? Kādi plāni kapteinim bija attiecībā uz viņu? Puisis vēlējās kļūt par melno jaguāru, iemantot lielā dzīvnieka spēku, nežēlību un veiklību, pārvērsties par muskuļiem, nagiem un zobiem, lai spētu stāties pretim Ariosto. Alekss domāja par pudelīti ar veselības ūdeni, kas joprojām atradās viņa somā, un par to, ka viņam no Pasaules Acs vajadzēja izkļūt dzīvam, lai šo ūdeni aizvestu mātei. Atmiņas par ģimeni bija izplūdušas kā neskaidrs kāda priekšmeta attēls neasā fotogrāfijā, kurā mātes seja līdzinājās bālam plankumam.

Noguruma uzveikts, puisis sāka klanīties, kad sajuta sev pieskārāmies kādas rociņas. Viņš aiz izbīļa salēcās. Tumsā varēja saskatīt Borobu apošņājam puiša kaklu, apskaujot viņu un lēnām kaut ko šņācot ausī. Boroba, Boroba, Boroba, murmināja puisis, tik aizkustināts, ka acīs sariesās asaras. Tas bija tikai vāveres lieluma pērtiķītis, tomēr viņa klātbūtne uzvilnīja cerības. Alekss atvieglots ļāva dzīvnieciņam sevi apmīļot. Tad puisis saprata, ka līdzās bija vēl kāds, neredzams un kluss, koka ēnas apslēpts stāvs. Vispirms viņš nodomāja, ka tā ir Nadja, tomēr uzreiz saprata, ka šoreiz ieradies Valimai. Nelielais sirmgalvis noliecās, un Alekss varēja sajust viņa dūmu smaržu, tomēr, lai kā puisis sasprin­dzināja redzi, ieraudzīt neizdevās neko. Šamanis uzlika puisim uz krūtīm roku, it kā meklējot sirdspukstus. Šīs draudzīgās rokas smagums un siltums radīja Aleksā drosmi, viņš jutās daudz mierīgāks, beidza drebēt un spēja domāt mierīgi. Nazis, nazis, viņš murmināja. Tad izdzirda metālisku klikšķi, nazim atveroties, un drīz vien asmens slīdēja pār virvēm. Puisis nekustējās. Bija tumšs, un Valimai vēl nekad nazi nebija izmantojis, tāpēc varēja ievainot viņa plaukstu locītavas, tomēr pēc nepilnas minūtes večuks jau bija pārgriezis saites un saņēma Alekšu aiz rokas, lai vestu uz mežu.

Apmetnē kapteinis Ariosto bija pabeidzis kāršu par­tiju, un arī degvīna pudelē nekas vairs nebija atlicis. Ludoviks Leblāns nevarēja izdomāt, kā varētu kapteini izklaidēt, bet līdz rītausmai vēl bija daudzas stundas. Alkohols militāristu nebija apdullinājis tik ļoti, kā profesors cerēja. Ariosto tiešām bija tērauda iekšas. Kapteinim ienāca prātā izmantot radioraidītāju, lai pa­mēģinātu sazināties ar Santamaria de la Ljuvijas ka­zarmām. Labu brīdi viņš darbojās ar aparātu, bet caur apdullinošiem sprakšķiem bija neiespējami sazināties ar operatoru. Ariosto bija norūpējies; viņam pienācās būt kazarmās, tāpēc vajadzēja atgriezties pēc iespējas ātrāk, bija nepieciešams kontrolēt zaldātu vidū klīstošās versijas par notikumiem Tapiravateri. Ko gan viņa vīri tagad stāstīja? Kapteinim vajadzēja nosūtīt ziņojumu augstākstāvošām karaspēka amatpersonām un stāties pretī preses ļaudīm, pirms bija izplatījušās baumas. Omaira Torresa bija devusies prom, murminot kaut ko par masalu vīrusu. Ja viņa sāks runāt, ar kapteini būs cauri! Cik gan tā sieviete ir stulba, Ariosto pie sevis nopurpināja.

Kapteinis Ariosto lika antropologam atgriezties teltī, apmeta loku ap nometni, lai pārliecinātos, ka viņa vīri sargā, kā pienākas, un pēc tam, gatavs kādu brīdi iz­klaidēties uz amerikāņu žeņķa rēķina, devās pie koka, kur bija piesiets Alekss. Šai brīdī smaka apstulbināja viņu kā nūjas sitiens un nogāza uz muguras zemē. Viņš gribēja sniegties pēc ieroča, tomēr nevarēja pakustēties. Kapteinis juta nelabuma vilni, krūtīs lēkājošo sirdi un pēc tam vairs neko. Viņš zaudēja samaņu, tā arī neierau­dzījis Briesmoni, kurš tikai no trīs soļu attāluma Ariosto apšļāca ar savu dziedzeru nāvējošo sulu.

Briesmoņa smirdoņa izplatījās pa visu apmetni, vis­pirms sasniedzot zaldātus un pēc tam arī telts audek­la pasargātos ekspedīcijas dalībniekus. Acumirklī visi bija kājās. Pāris stundu šausminošs miers valdīja gan Tapiravateri, gan apkārtējos džungļos, kur pat putni un dzīvnieki bēga no briesmīgās dvakas. Divi briesmoņi, kas vienlaikus bija devušies uzbrukumā, atkāpās savā ierasti lēnajā gaitā, tomēr viņu radītā smirdoņa sagla­bājās gandrīz visu nakti. Nometnē šai laikā neviens neaptvēra notiekošo, jo līdz nākamajam rītam tā arī neatguva sajēgu. Vēlāk ļaudis redzēja pēdas un varēja izdarīt dažus secinājumus.

Alekss ar Borobu plecos sekoja Valimai starp ēnām un augiem, līdz nometnes trīsuļojošā gaisma izzuda. Šamanis gāja tik viegli, it kā būtu dienas vidus. Iespējams, viņš sekoja savai sievai eņģelim, ko Alekss nevarēja redzēt. Viņi labu brīdi līkumoja starp kokiem, un bei­dzot večuks atrada vietu, kur bija atstājis Nadju. Daļu pēcpusdienas un vakara Nadja Santosa un šamanis bija sazinājušies ar pūces kliedzieniem, līdz meitene varēja iziet no apmetnes un pievienoties vecajam vīram. Atkal satiekoties, abi draugi apkampās, bet Boroba tikmēr iekārās saimniecei kaklā un aiz prieka spiedza.

Valimai apstiprināja to, ko jaunieši jau zināja: cilts uzmanīja nometni, tomēr indiāņi bija iemācījušies bīties no nahab maģijas, tādēļ neuzdrošinājās viņiem uzbrukt. Indiāņi atradās tik tuvu, ka bija dzirdējuši bērna raudas un mirušo saucienus, jo tie vēl nebija pienācīgi apbedīti. Nogalināto vīru un sievietes gari joprojām bija pielipuši viņu ķermeņiem, teica Valimai; bez pienācīgas ceremo­nijas un atriebes tie nevarēja atbrīvoties. Alekss pa­skaidroja, ka indiāņu vienīgā cerība bija uzbrukt naktī, jo pa dienu nahab izmantos trokšņa un vēja putnus, lai aplidotu visu Pasaules Aci, līdz indiāņus atradīs.

- Ja viņi uzbruks tagad, daži mirs, bet pretējā gadīju­mā tiks iznīcināta visa cilts, Alekss sacīja un piebilda, ka viņš ir gatavs palīdzēt indiāņiem un cīnīties kopā ar viņiem, tieši tāpēc jau viņu iesvētīja arī Alekss bija cīnītājs.

-Virsaitis karam ir Tahama. Virsaitis sarunām ar nahab tu, Valimai iebilda.

- Sarunām ir par vēlu. Ariosto ir slepkavnieks.

- Tu teici, ka daži nahab ir neģēļi, bet citi nahab ir draugi. Kuri tad ir draugi? burvis uzstāja.

- Mana vecmāmiņa un daži vīri apmetnē ir draugi. Kapteinis Ariosto un viņa zaldāti ir ienaidnieki. Ar vi­ņiem mēs nevaram vest sarunas.

»

- Tavai vecmāmiņai un viņas draugiem ir jārunā ar neģēļiem nahab.

- Draugiem nav ieroču.

- Vai tad viņiem nav maģijas?

- Pasaules Acī viņiem nav īpašas maģijas. Tomēr vi­ņiem ir citi, ar ļoti spēcīgu maģiju apveltīti draugi tālu no šejienes, pilsētās un citās pasaules dalās, Aleksandrs Kolds centās paskaidrot, taču valodas šķēršļi viņu dzina izmisumā.

- Tad tev ir jāiet pie šiem draugiem, vecais vīrs nolēma.

- Bet kā? Mēs esam šeit iesprostoti!

Valimai uz jautājumiem vairs neatbildēja. Viņš tupēja un skatījās naktī līdzās savai sievai, kas bija pieņēmusi caurspīdīgāko apveidu, tāpēc neviens no abiem jaunie­šiem viņu nevarēja ieraudzīt. Alekss un Nadja negulēja, bet gan saspiedās cieši kopā, centās viens otru sasildīt un klusēja, jo nebija jau daudz, par ko runāt. Viņi domā­ja par likteni, kas sagaida Keitu Koldu, Sesaru Santosu un citus ekspedīcijas dalībniekus; domāja par nolemta­jiem miglāja ļaudīm; par simtgadīgajiem milzu sliņķiem un zelta pilsētu; par veselības ūdeni un kristāla olām. Un kas džungļos notiks ar viņiem pašiem?

Drīz vien arī līdz jauniešiem atvējoja briesmīgā smaka, kas attāluma dēļ vairs nebija tik spēcīga, tomēr gluži pazīstama. Vienā lēcienā abi bija kājās, bet Valimai pat nepakustējās, it kā to vien būtu gaidījis.

- Tie ir briesmoņi! Nadja iesaucās.

- Tā var būt un var arī nebūt, šamanis bezkaislīgi atbildēja.

Nakts ritēja ļoti lēnām. īsi pirms rītausmas aukstums pieņēmās spēkā, un jaunieši, apkampuši Borobu, klabi­nāja zobus, bet vecais burvis tikmēr nekustīgi sēdēja, skatījās tumsā un kaut ko gaidīja. Līdz ar pirmajiem saules stariem pamodās pērtiķi un putni, un Valimai deva zīmi doties tālāk. Jaunieši viņam labu brīdi sekoja, līdz saules gaisma jau spraucās cauri lapotnei un viņi bija nonākuši līdz apmetnei. Ugunskurs un lampas bija nodzisušās, apkārt nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes, un gaisā joprojām vēdīja stipra smaka, it kā te vienlaikus būtu čurājuši simt sesku. Aizseguši seju ar rokām, viņi iegāja teritorijā, kas vēl nesen bija mierīgs Tapiravateri ciemats. Teltis, galds, plītiņa viss mētā­jās pa zemi; visās malās bija izsvaidītas ēdiena atliekas, tomēr šausmīgās briesmoņu smakas dēļ neviens pērtiķis vai putns neuzdrošinājās rakāties pa atkritumiem. Pat Boroba turējās tālāk no apmetnes dažus metrus no tās robežas pērtiķītis sāka lēkāt un kliegt. Valimai pret smirdoņu bija tikpat vienaldzīgs kā iepriekšējā naktī pret aukstumu. Jauniešiem neatlika nekas cits kā veču­kam sekot.

Neviena šeit nebija. Ne miņas no ekspedīcijas dalīb­niekiem un zaldātiem, arī nogalināto indiāņu līķi bija pazuduši. Ieroči, bagāža un pat Timotija Brūsa kameras joprojām bija tepat; jaunieši redzēja arī lielu asins lāmu netālu no koka, pie kura bija piesiets Alekss. Pēc neilgas apskates, kas veco Valimai šķita visnotaļ apmierinām, viņi devās atpakaļ. Abi jaunieši klusēdami sekoja šamanim. Smaka draugus tik ļoti šķebināja, ka viņi knapi turējās kājās. Jo tālāk no apmetnes viņi gāja, jo plaušas vairāk piepildījās ar svaigo rīta gaisu, un Nadja un Alekss atguvās, taču deniņos joprojām dunēja un kaklā kāpa nelabums. Pēc brīža ceļabiedriem pievienojās arī Boroba un mazā grupiņa devās dziļāk džungļos.

Pāris dienu iepriekš, redzot trokšņa un vēja putnus riņķojam debesīs, Tapiravateri iedzīvotāji pameta savu ciematu, niecīgo īpašumu un mājdzīvniekus, kas ap­grūtināja iespējas noslēpties. Augu valsts apslēpti, viņi nonāca līdz drošai vietai, kur koku lapotnēs ierīkoja pagaidu būdas. Ariosto sūtītās zaldātu grupiņas tām pagāja tuvu garām, tomēr nespēja šos slēpņus ieraudzīt, turpretim Tahamas vīri augu aizsegā novēroja katru ienācēju soli.

Ijomi un Tahama ilgi strīdējās par nahab un iespēju tiem tuvoties, kā bija ieteikuši Jaguārs un Ērgle. Ijomi domāja, ka cilts visu laiku nevar kā pērtiķi slēpties kokos: bija pienācis laiks apciemot nahab un pieņemt viņu dāvanas un vakcīnas, ja jau no tā nevarēja izvairī­ties. Tahama uzskatīja, ka labāk mirt cīņā; tomēr Ijomi bija virsaišu virsaite, un beigu beigās viņas viedoklis ņēma virsroku. Viņa nolēma, ka būs pirmā, kas tuvosies nahab, tādēļ ieradās apmetnē viena pati, greznojusies ar savu vienreizīgo dzelteno spalvu galvasrotu, lai pa­rādītu ienācējiem, kurš šeit ir galvenais. Tas, ka starp ienācējiem bija arī Jaguārs un Ērgle, viņu nomierināja. Viņi bija draugi un varēja tulkot, tāpēc tie netīrās lu­patās tērpušies nabadziņi viņas klātbūtnē nejutās tik apjukuši. Nahab viņu uzņēma labi, viņus, bez šaubām, iespaidoja virsaites majestātiskā stāja un lielais skaits krunku, kas apliecināja daudzus nodzīvotos gadus un zināšanas. Par spīti piedāvātajam ēdienam, vecajai sie­vietei nācās pieprasīt, lai ienācēji pamet Pasaules Aci, jo nahab klātbūtne indiāņus traucēja; tas arī bija viņas pēdējais vārds, pārrunām viņa nebija noskaņota. Ijomi majestātiski aizgāja, nesdama rokās trauciņu ar ku­kurūzu un gaļu un pārliecināta, ka viņas milzīgā paš­cieņa ir pamatīgi sabiedējusi nahab.

Ijomi veiksmīgā apciemojuma ietekmēti, arī pārējie cilts locekļi saņēma drosmi. Viņi atgriezās vietā, kur bija atradies ciemats un tagad mitinājās ienācēji, kuri acīmredzot nezināja pašu vienkāršāko piesardzības un laipnības likumu: bez uzaicinājuma nedrīkst apciemot nevienu shabono. Tur indiāņi redzēja lielos, spīdīgos putnus, teltis un dīvainos nahab, par kuriem bija dzir­dējuši daudz šausminošu stāstu. Šie ārzemnieki ar tik prastām manierēm bija pelnījuši kārtīgu rungas sitienu pa galvu, tomēr pēc Ijomi pavēles indiāņiem bija jā­bruņojas ar pacietību. Indiāņi pieņēma nahab ēdienu un dāvanas, lai viņus neaizvainotu, un pēc tam devās medībās, medus un augļu meklējumos, lai, kā pieklājas, varētu atlīdzināt saņemtās dāvanas.

Nākamajā dienā, kad Ijomi bija droša, ka Jaguārs un Ērgle joprojām atrodas nometnē, viņa ļāva ciltij atkal ierasties pie nahab un vakcinēties. Ne viņa pati, ne kāds cits vēlāk nespēja izskaidrot, kas todien īsti notika. Nebija skaidrs, kāpēc ienācēju bērni, kas tik ļoti bija uzstājuši uz nepieciešamību vakcinēties, pēkšņi aizlie­dza to darīt. Indiāņi dzirdēja nepazīstamu troksni, it kā īsus pērkona grāvienus. Viņi redzēja, kā no saplīsušajām pudelītēm izšaujas Rahakanariva un savā neredzamajā veidolā uzbrūk indiāņiem, kas tūdaļ pat saļima miruši, lai gan viņiem nebija pieskārusies ne bulta, ne runga. Cīņas karstumā pārējie metās bēgt, kā nu kurš prata, apjukuši un izbrīnīti. Vairs nevarēja saprast, kurš te bija draugs un kurš ienaidnieks.

Beidzot ieradās Valimai, lai viņiem visu paskaidrotu. Viņš teica, ka Jaguārs un Ērgle ir draugi un tiem vajag palīdzēt, bet visi pārējie var būt arī ienaidnieki. Burvis sacīja, ka Rahakanariva tagad staigā brīvā vaļā un var pieņemt jebkādu veidolu un bija nepieciešami ļoti spē­cīgi burvju vārdi, lai to aizdzītu atpakaļ uz garu valstī­bu. Valimai apgalvoja, ka tagad jālūdz dievu palīdzība, pasauca divus milzu sliņķus, kas joprojām nebija atgrie­zušies svētajā tepui kalnā un klīda ap Pasaules Aci, un naktī pavadīja viņus uz izpostīto ciematu. Briesmoņi nekad nebūtu labprātīgi tuvojušies indiāņu miteklim, viņi to nebija darījuši tūkstošiem gadu. Valimai vajadzē­ja viņiem izskaidrot, ka šis vairs nav miglāja ļaužu cie­mats, jo tagad te visu sabojājuši nahab un uz šīs zemes notikušas arī vairākas slepkavības. Tapiravateri tagad vajadzēja uzcelt citā Pasaules Acs vietā, tālu no šejie­nes, vietā, kur labi justos gan ļaudis, gan senču gari un dižciltīgo zemi nepiesārņotu ļaunums. Tad briesmoņi bija ar mieru apšļākt nahab apmetni un padarīt nekai­tīgus tiklab draugus, kā ienaidniekus.

Lai varētu tuvoties apmetnei, Tahamas vīriem bija vai­rākas stundas jānogaida, līdz smaka izvējojas. Pirmām kārtām viņi aiznesa mirušo indiāņu ķermeņus, lai saga­tavotu tos pienācīgai apbedīšanai, tad atgriezās pēc pā­rējiem un aizvilka prom visus, pat kapteiņa Ariosto līķi, kuru briesmoņa milzīgie nagi bija šausmīgi saplosījuši.

Cits pēc cita nahab pamodās. Viņi atradās džungļu vidū, uz zemes un tik apstulbuši, ka nevarēja atcerēties pat savu vārdu. Vēl mazāk viņi saprata, kā līdz šejienei nokļuvuši. Keita Kolda bija pirmā, kas rīkojās. Viņai nebija ne jausmas, kur viņa atradās, nedz arī, kas noticis ar apmetni, helikopteru, kapteini un pirmām kārtām ar mazdēlu. Sieviete atcerējās par zīdaini, sāka to meklēt, bet nevarēja atrast. Viņa sapurināja pārējos, kas pama­zām sāka lēnām mosties. Visiem šausmīgi sāpēja galva un locītavas, viņi vēma, klepoja, raudāja un jutās tā, it kā būtu sasisti, kaut gan nekādas vardarbības pēdas nemanīja.

Pēdējais, kas atvēra acis, bija profesors Leblāns, kuru notikušais bija tiktāl traumējis, ka viņš pat nevarēja pie­celties kājās. Keita Kolda domāja, ka tase kafijas un mal­ciņš šņabja visiem nāktu tikai par labu, bet šeit nebija pieejami nekādi pārtikas produkti. Briesmoņa smaka bija iesūkusies drēbēs, matos un ādā; viņiem nācās doties uz netālo upīti un ilgu laiku mērcēties ūdenī. Bez ieročiem un kapteiņa pieci zaldāti jutās kā pazuduši, tādēļ bez ieru­nām paklausīja Sesaram Santosam, kad viņš pārņēma vadību. Timotijs Brūss bija ļoti neapmierināts, ka, bū­dams tik tuvu briesmonim, viņš tomēr to nav nofotogra­fējis. Fotogrāfs vēlējās atgriezties apmetnē un sameklēt savas kameras, bet neviens nezināja, uz kuru pusi būtu jādodas, un nebija gatavs iet līdzi. Flegmātiskais anglis, kas Keitu Koldu bija pavadījis daudzās karadarbības un kataklizmu vietās un citos piedzīvojumos un tikai retu reizi zaudējis savu angļu mieru, pēc nesenajiem notikumiem bija kļuvis īgns. Keita Kolda un Sesars Santoss domāja tikai par bērniem: viena par mazdēlu un otrs par meitu. Kur gan jaunieši bija palikuši?

Gids ļoti uzmanīgi apskatīja apkārtni un atrada no­lauztus zarus, spalvas, sēklas un citas miglāja ļaužu zīmes. Santoss nosprieda, ka uz šejieni viņus bija atve­duši indiāņi un tādējādi izglābuši visiem dzīvību, jo ci­tādi viņi būtu miruši no briesmīgās smakas vai briesmo­ņa nagiem. Ja viss tiešām bija noticis tā, nebija skaidrs, kāpēc indiāņi nebija izmantojuši gadījumu, lai viņus nogalinātu un atriebtu savu kritušo ciltsbrāļu nāvi. Ja vien profesors Leblāns būtu spējīgs domāt, viņam nāktos vēlreiz pārskatīt savu teoriju par indiāņu cilšu zvērīgumu, tomēr nabaga antropologs sakņupis vaidēja, gandrīz vai beigts no nelabuma un galvassāpēm.

Visi bija pārliecināti, ka miglāja ļaudis atgriezīsies, un tieši tā arī notika; drīz vien biežņas priekšā parādījās visa cilts. Pateicoties neticamai spējai pārvietoties bez trokšņa un pāris sekunžu laikā materializēties, indiāņi jau atradās visapkārt ienācējiem, pirms tie sāka ap­tvert notiekošo. Kritušo indiāņu nāvē vainīgie zaldāti sāka trīcēt kā mazi bērni. Tahama piegāja viņiem klāt un cieši ielūkojās acīs, tomēr neaiztika; viņš droši vien nosprieda, ka šie zemiskie ļaudis nebija pelnījuši nūjas sitienus no tik dižciltīga cīnītāja kā viņš.

Ijomi paspēra soli uz priekšu un teica garu runu savā valodā, kuru neviens nesaprata, bet pēc tam saņēma Keitu Koldu aiz krekla un sāka kliegt uz viņu. Vienīgais, kas rakstniecei ienāca prātā, bija saņemt veco sievieti aiz pleciem un kliegt uz viņu angliski. Tā abas vecmāmu­ļas labu brīdi viena otrai izkliedza abām nesaprotamus apvainojumus, līdz Ijomi nogura, pagriezās un aizgāja apsēsties zem koka. Arī pārējie indiāņi apsēdās, sāka sarunāties, ēda augļus, riekstus un starp koku saknēm atrastas sēnes, ko padeva no rokas rokā, kamēr Tahama un pāris vīru novēroja ienācējus, tomēr nevienam neuz­bruka. Keita Kolda ar skatienu uzmeklēja zīdaini, kurš tagad atradās kādas jaunas sievietes rokās, un noprie­cājās, ka mazulis ir pārdzīvojis šausmīgo briesmoņa smirdoņu un atkal atgriezies pie savējiem.

Vēlā pēcpusdienā parādījās Valimai un abi jaunieši. Keita Kolda un Sesars Santoss metās bērniem pretim un atviegloti tos apskāva, jo bija baidījušies, ka nekad vairs viņus neredzēs. Līdz ar Nadjas ierašanos sapras­ties kļuva daudz vieglāk; meitene tulkoja, un kļuva iespējams noskaidrot daudzas lietas. Ienācēji aptvēra, ka indiāņi savu biedru nāvi nesaista ar kareivju šaujam­ieročiem, jo nekad vēl tādus nebija redzējuši. Vienīgais, ko cilts vēlējās, bija atjaunot ciematu, apēst mirušo pel­nus un atgūt mieru, ko tie vienmēr bija baudījuši. Viņi gribēja aizsūtīt Rahakanarivu atpakaļ pie dēmoniem un izdzīt nahab no Pasaules Acs.

Nedaudz atguvies, tomēr joprojām nelabuma apstul­binātais profesors Leblāns teica runu. Viņš bija pazau­dējis austrāliešu cepuri ar spalvām, netīrs un smirdīgs kā visi, ar briesmoņa smaku piesūkušās drēbēs. Tulkojot Nadja vienkāršoja teikumus, lai indiāņi nedomātu, ka visi nahab ir tik iedomīgi kā šis vīrelis.

- Jūs varat būt mierīgi. Apsolu personiski parūpēties par miglāja ļaudīm. Pasaule klausās, kad runā Ludoviks Leblāns, profesors apliecināja.

Viņš piebilda, ka publicēs savus iespaidus par redzēto, turklāt ne tikai International Geographic, bet arī uz­rakstīs vēl vienu grāmatu. Pateicoties viņam, profesors apgalvoja, Pasaules Aci pasludinās par indiāņu rezer­vātu un aizliegs šeit jebkāda veida saimniecisko darbību. Viņi vēl redzēs, kas par vīru ir Ludoviks Leblāns!

Miglāja ļaudis nesaprata ne vārda no šīs apnicīgās runas, un Nadja aprobežojās, sakot, ka šis nahab ir draugs. Keita Kolda piebilda, ka viņa un Timotijs Brūss palīdzēs Leblānam sasniegt šos cēlos mērķus, un tāpēc arī ierindojās nahab draugu sarakstā. Beidzot pēc garām pārrunām, lai noskaidrotu, kuri ir draugi un kuri ienaidnieki, indiāņi piekrita nākamajā dienā aizvest visus atpakaļ līdz helikopteram. Ap to laiku briesmoņu smakai jau vajadzēja būt izgaisušai.

Vienmēr praktiskā Ijomi vīriem pavēlēja doties me­dībās, bet sievietes tikmēr iekūra uguni un sagatavoja guļamtīklus, lai pārlaistu nakti.

- Aleksandr, es tev vēlreiz jautāju to pašu, ko esmu jautājusi jau agrāk, ko tu zini par Briesmoni? Keita Kolda mazdēlam noprasīja.

- Viņš nav viens, Keita, viņi ir vairāki. Viņi ir līdzīgi milzīgiem sliņķiem, tie ir ļoti seni dzīvnieki, iespējams, pat no akmens laikmeta vai vēl senāki.

- Tu viņus esi redzējis?

- Ja nebūtu viņus redzējis, es nevarētu tos raksturot, vai tev tā nešķiet? Es redzēju vienpadsmit no viņiem, bet ir vēl viens vai divi, kas klīst tepat kaut kur apkārt.

Šķiet, ka viņiem ir loti lēna vielmaiņa un vini dzīvo dau

dzus gadus, varbūt pat gadsimtus. Briesmoņi iemācās dažādas lietas, tiem ir ļoti laba atmiņa, un, tu neticēsi, viņi arī runā, Alekss skaidroja.

- Tu mani gribi apmuļķot! puiša vecmāmiņa iesau­cās.

- Bet tā tas ir. Labi, briesmoņi nav ļoti daiļrunīgi, tomēr viņi runā miglāja ļaužu valodā.

Aleksandrs Kolds pastāstīja, ka apmaiņā pret aizsar­dzību milzu dzīvnieki saglabā indiāņu cilts vēsturi.

- Reiz tu man teici, ka indiāņiem nav nepieciešams neko pierakstīt, jo viņiem ir ļoti laba atmiņa. Sliņķi ir cilts dzīvā atmiņa, puisis piebilda.

- Aleksandr, kur tu viņus redzēji?

- To es tev nevaru teikt, tas ir noslēpums.

- Domāju, ka tas notika tai pašā vietā, kur tu atradi veselības ūdeni… vecmāmiņa minēja.

- Tā var būt un var arī nebūt, mazdēls mazliet iro­niski atbildēja.

- Aleksandr, man jāredz un jānofotografē briesmoņi.

- Kādēļ? Lai uzrakstītu rakstu kādai avīzei? Keita, tās būtu nabaga radījumu beigas. Te ierastos cilvēki, lai viņus noķertu, ieslodzītu zooloģiskajos dārzos un pētītu laboratorijās.

- Bet kaut kas taču man ir jāuzraksta, tāpēc jau mani nolīga…

- Uzraksti, ka Briesmonis ir leģenda, pilnīgs izdo­mājums. Es tev apsolu, ka ļoti ilgu laiku neviens viņus vairs neredzēs. Visi par viņiem aizmirsīs. Interesantāk ir rakstīt par miglāja ļaudīm, par tautu, kas nemainīgi dzīvojusi gadsimtiem ilgi un tagad jebkuru brīdi var iz­zust. Pastāsti, ka viņiem gribēja injicēt masalu vīrusu, kā tas noticis jau ar citām ciltīm. Keita, tu viņus vari pa­darīt slavenus un paglābt no iznīcības. Tu vari kļūt par miglāja ļaužu aizstāvi un ar nelielu viltību panākt, ka Leblāns kļūst par tavu sabiedroto. Tava spalva šai zemē var ieviest kaut mazumiņu taisnības, tu vari pastāstīt par tādiem neliešiem kā Karijass un Ariosto, ierosināt diskusiju par militāristu lomu un saukt tiesas priekšā Omairu Torresu. Tev kaut kas ir jādara, citādi drīz vien te parādīsies citi neģēļi, kas tikpat nesodīti pastrādās jaunus noziegumus.

- Redzu, ka tu šajās nedēļās esi stipri izaudzis, Alek­sandr, Keita Kolda ar apbrīnu piebilda.

- Vecmāmiņ, vai tu varētu mani saukt par Jaguāru?

- Tāpat kā to automašīnas marku? -Jā.

- Katram sava gaume. Bet varu tevi saukt, kā vien vēlies, ja vien tu nesauc mani par vecmāmiņu, viņa piebilda.

- Labs ir, Keita.

- Labs ir, Jaguār.

Tovakar nahab kopā ar indiāņiem vakariņās ēda gar­šīgu ceptu pērtiķi. Kopš Tapiravateri ciematā bija iera­dušies trokšņa un vēja putni, cilts bija zaudējusi savu sakņu dārzu, banānu un maniokas audzes. Turklāt, lai nepiesaistītu naidnieku uzmanību, indiāņi nevarēja kurt uguni, tāpēc jau vairākas dienas bija izbadējušies. Kamēr Keita Kolda mēģināja sazināties ar Ijomi un pārējām sievietēm, sajūsmas pārņemtais profesors Leblāns izprašņāju Tahamu par indiāņu paradumiem un kaujas mākslu. Nadja, kurai bija uzdots šo sarunu tulkot, apjauta, ka Tahamam bija sasodīti laba humora izjūta un viņš profesoram klāstīja visvisādus izdomā­jumus. Turklāt indiānis apliecināja, ka viņš esot Ijomi trešais vīrs un ka viņam nekad neesot bijuši bērni. Šis apgalvojums pilnīgi apgāza Leblāna teoriju par "alfa tē­viņu" ģenētisko pārākumu. Tuvākajā nākotnē Tahamas stāsti kļūs par slavenā profesora Leblāna vēl vienas grāmatas pamatu.

Nākamajā dienā miglāja ļaudis ar Ijomi un Valimai priekšgalā un Tahamu un viņa vīriem aizmugurē aiz­veda nahab atpakaļ uz Tapiravateri. Apmēram simt metru no ciemata viņi ieraudzīja kapteiņa Ariosto līķi, ko putnu un zvēru pārtikai indiāņi bija novietojuši starp kāda koka resnajiem zariem, kā to parasti darīja ar ļaudīm, kuri nebija pelnījuši pienācīgu bēru ceremo­niju. Briesmoņa nagi bija tik ļoti saplosījuši kapteiņa ķermeni, ka zaldātiem nepietika dūšas, lai to noceltu lejā un nogādātu Santamaria de la Ljuvijā. Viņi nolēma atgriezties vēlāk un salasīt kaulus, lai apbedītu tos pēc kristiešu tradīcijām.

Briesmonis lēma taisnu tiesu, Keita nomurmināja.

Sesars Santoss palūdza Timotijam Brūsam un Alek­sandram Koldam savākt visus apmetnē izmētātos iero­čus, lai izvairītos no vēl vienas apšaudes, ja kāds kļūtu pārlieku nervozs. Nebija gan ticams, ka tas varētu notikt, jo viscaur iesūkusies Briesmoņa smaka ļaudis joprojām padarīja apdullušus un lēnīgus. Santoss lika novietot visu bagāžu helikopterā, tikai teltis nācās aprakt, jo tikt vaļā no smakas nebija iespējams. Starp sagāztajām teltīm Timotijs Brūss atrada arī savas kameras un vai­rākas kasetes ar uzfilmēto materiālu, lai gan kapteiņa Ariosto konfiscētās filmas bija sabojātas militārists tās bija izgaismojis. Savukārt Alekss uzgāja savu somu, kurā joprojām neskarta atradās pudelīte ar veselības ūdeni.

Ekspedīcijas dalībnieki ātri sagatavojās, lai atgrieztos Santamaria de la Ljuvijā. Viņiem gan nebija neviena pilota, jo šo helikopteru bija vadījis pats Ariosto un otrs pilots jau bija aizstūrējis pirmo lidaparātu. Santoss vēl nekad nebija pilotējis līdzīgu gaisa kuģi, tomēr bija drošs ja reiz viņš spēja pacelt gaisā savu sagrabējušo lidmašīniņu, tad to pašu var izdarīt arī ar helikopteru.

Bija pienācis brīdis atvadīties no miglāja ļaudīm. Viņi pēc indiāņu paražas apmainījās dāvanām. Vieni atdāvi­nāja savas jostas, mačetes, nažus un virtuves piederu­mus, citi spalvas, sēklas, orhidejas un dzīvnieku zobu kaklarotas. Alekss atdeva savu kompasu Tahamam, kas to pakāra kaklā kā rotaslietu un amerikāņu puisim uz­dāvināja saišķi ar curare saindētām šautriņām un trīs metrus garu šaujamcaurulīti, kuru tik tikko varēja ie­bāzt helikoptera salonā. Ijomi atkal saķēra Keitu Koldu aiz krekla un pilnā balsī izkliedza garu tirādi, uz kuru rakstniece tikpat kaislīgi atbildēja angliski. Pēdējā brīdī, kad visi nahab jau grasījās kāpt trokšņa un vēja putnā, Valimai pasniedza Nadjai nelielu groziņu.