Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

1 Murgi

Rītausmā Aleksandru Koldu vajāja briesmīgi murgi. Viņš sapņoja, ka milzīgs melns putns, rūtīm plīstot, trie­cas pret logu, iekļūst mājā un aiznes sev līdzi māti. Sapnī Alekss nevarīgi noskatījās, kā baisais plēsoņa saķer dzelte­najos nagos Lizas Koldas drānas, izlido pa sadauzīto logu un pazūd debesīs starp bieziem mākoņiem. Puisi bija pa­modinājis negaisa troksnis, vējš, kas pātagoja kokus, lie­tus rībēšana uz jumta, zibens spērieni un pērkona dārdi. Aleksandrs jutās tā, it kā atrastos uz dreifējoša kuģa. Viņš ieslēdza gaismu un uzgrūdās lielam sunim, kas gulēja līdzās gultai. Puisis prātoja, ka tikai dažus kvar­tālus no mājas krāc Klusais okeāns un nikni triec pret krastu lielus viļņus. Viņš ieklausījās negaisā, domāja par melno putnu un māti un gaidīja, kad krūtīs norims sa­trauktie sirdspuksti. Baisā sapņa tēli negribēja atstāties.

Zēns paskatījās pulkstenī bija pusseptiņi, laiks cel­ties. Aiz loga lēnām ausa gaisma. Viņš nosprieda, ka šī būs viena no tām neveiksmīgajām dienām, kad labāk palikt gultā, jo viss noiet greizi. Kopš saslima māte, tādas tagad bija daudzas dienas; reizēm gaiss mājās bija tik biezs, it kā nams atrastos pašā jūras dibenā. Šādās dienās vienīgais glābiņš bija bēgt, kopā ar Pončo skriet pa pludmali, līdz aptrūkstas elpas. Bet nu jau nedēļu lija bez mitas, gluži kā pirms grēku plūdiem, turklāt Pončo bija sakodis alnis, un suns negribēja daudz kustēties. Alekss bija pārliecināts, ka viņa suns ir vislielākais mūlāps, kāds jebkad dzīvojis, vienīgais četrdesmit kilo­gramus smagais labradors, kuru sakodis alnis. Četros dzīves gados Pončo bija uzbrukuši jenoti, kaimiņu kaķis un tagad arī alnis. Un kur nu vēl visas tās reizes, kad viņu bija apčurājuši skunksi un suni nācās mazgāt to­mātu sulā, lai tiktu vaļā no smakas. Netraucējot Pončo, Alekss izkāpa no gultas un drebinādamies apģērbās; apkure ieslēdzās pulksten sešos, bet istaba atradās pašā gaiteņa galā un vēl nebija iesilusi.

Brokastu laikā Alekss bija sliktā garastāvoklī un ne­maz nebija noskaņots uzteikt tēva pūles pankūku cep­šanā. Džons Kolds nebija nekāds izcilais pavārs: vienī­gais, ko viņš mācēja pagatavot, bija pankūkas, kuras atgādināja meksikāņu tortiljas no kaučuka. Lai neaiz­vainotu tēvu, puisis tās negribīgi stūma mutē, tomēr iz­mantoja ikvienu izdevību, lai ēdmaņu izmestu miskastē. Viņš velti bija mēģinājis iebarot pankūkas Pončo. Suns bija dumjš, tomēr nejau tik ļoti.

- Kad māmiņa izveseļosies? jautāja Nikola, ar dakšu bakstot gletaino pankūku.

- Aizveries, stulbene! izgrūda Alekss, kuram bija apnicis dzirdēt šo mazās māsas jautājumu vairākas rei­zes nedēlā.

»

- Mamma mirs, novilka Andrea.

- Mele! Nemirs vis! Nikola iebrēcās.

- Jūs esat galīgas puņķutapas un vispār nesaprotat, ko runājat! Alekss izsaucās.

- Bērni, bērni, nomierinieties. Mamma izveseļo­sies… iejaucās Džons Kolds, un viņa balss skanēja gaužām nepārliecināti.

Alekss bija nikns uz tēvu, māsām, Pončo un dzīvi ko­pumā. Pat uz mammu par to, ka viņa bija saslimusi. Viņš lieliem soļiem izgāja no virtuves, gatavs doties prom tukšu vēderu, bet gaitenī paklupa pret suni un nokrita uz deguna.

- Vācies projām, stulbeni! zēns nokliedzās, un Pončo priecīgi nolaizīja viņam seju, bagātīgi nošķiežot brilles ar siekalām.

Jā, šī tiešām bija viena nelaimīga diena. Mirkli vēlāk tēvs atklāja, ka pārdurta mašīnas riepa, un Aleksam bija jāpalīdz to nomainīt. Tādēļ viņi zaudēja tik dārgās minūtes un visi trīs bērni ieradās skolā ar nokavēša­nos. Steigā Alekss aizmirsa paņemt matemātikas mājas­darbu, kas vēl vairāk saasināja viņa attiecības ar skolo­tāju, kuru puisis jau tā uzskatīja par patētisku vīriņu, kas to vien dara, lai sabojātu viņam dzīvi. Piedevām Alekss bija aizmirsis mājās arī flautu, un šopēcpusdien notika skolas orķestra mēģinājums; viņš bija solists un nevarēja neierasties.

Garajā pusdienu starpbrīdī Aleksam nācās doties uz mājām pakaļ flautai. Negaiss bija beidzies, bet jūra joprojām bija nemierīga, tāpēc viņš nevarēja iet pa īsāko ceļu gar pludmali, jo viļņi vēlās pāri krastmalai un applūdināja ielu. Puiša rīcībā bija tikai četrdesmit mi­nūtes, tāpēc vajadzēja skriet.

Pēdējās nedēļās, kopš māte slimoja, māju uzkopt nāca kāda sieviete, tomēr šodien viņa bija piezvanījusi, lai pateiktu, ka vētras dēļ nevar ierasties. Lai vai kā, viņas pūliņi diez ko nelīdzēja māja tik un tā bija netīra. Jau no ārpuses varēja ievērot, ka ēka izskatījās skumja. Pamestība vējoja jau no dārza un izpletās pa visām is­tabām līdz pat vistālākajam stūrītim.

Alekss juta, ka viņa ģimene pamazām sašķeļas. Vecākā māsa Andrea, kas vienmēr bija mazliet citāda nekā pā­rējās meitenes, tagad staigāja apkārt, dīvaini ģērbusies, un pavadīja garas stundas savā fantāziju pasaulē, kur no spoguļiem lūrēja raganas un zupā peldēja citplanētieši. Alekss domāja, ka māsa jau ir pārāk liela šādām lietām, divpadsmit gadu vecumā meitenei jau vajadzētu inte­resēties par puišiem vai kārot pēc pīrsinga. Savukārt Nikola, ģimenes pastarīte, nodarbojās ar zoodārza vei­došanu, it kā šādā veidā gribētu atgūt uzmanību, ko māte viņai vairs nespēja sniegt. Māsa baroja vairākus jenotus un skunksus, kas klīda ap māju; bija adoptējusi sešus bāreņos palikušus kaķēnus, ko turēja paslēptus garāžā; bija izglābusi dzīvību putnēnam ar salauztu spārnu un kādā kastē turēja metru garu zalkti. Māte no bailēm nomirtu, ja to atrastu. Nebija gan lielas iespējas, ka tā varētu notikt, ja vien Liza Kolda neatradās slim­nīcā, viņa laiku pavadīja gultā.

Izņemot tēva pankūkas un dubultās sviestmaizes ar tunci un majonēzi, kas bija Andreas firmas ēdiens, jau mēnešiem ilgi ģimenē neviens neko nebija gatavojis.

Ledusskapī varēja atrast tikai apelsīnu sulu, pienu un saldējumu; pēcpusdienās viņi pa telefonu pasūtīja picu vai ķīniešu ēdienu. Sākumā tas šķita kā svētki, jo ik­viens varēja ēst, kad un ko vien vēlējās, vai pārtikt tikai no saldumiem, bet tagad visi ilgojās pēc mammas gata­votajiem veselīgajiem ēdieniem. Šajos mēnešos Alekss aptvēra, cik nozīmīga bija mātes klātbūtne un cik tagad bez viņas klājas grūti. Viņam pietrūka tiklab mammas vieglā smaida un maiguma, kā viņas bardzības. Viņa bija daudz prasīgāka un viltīgāka par tēvu: mammu nebija iespējams piemānīt, jo viņai bija trešā acs, ar kuru varēja samanīt neredzamo. Vairs nebija dzirdama viņas klusā dziedāšana itāliski, nebija mūzikas, ziedu, neuzvēdīja tik raksturīgā svaigi ceptu cepumu un eļļas krāsu smarža. Agrāk mamma vairākas stundas strādāja darbnīcā, uzturēja māju nevainojami kārtīgu un ar ce­pumiem gaidīja pārnākam bērnus; tagad viņa ar grūtī­bām tikai uz brītiņu piecēlās un izklaidīgi staigāja pa istabām, it kā tās nepazītu, apskatot visu ar iegrimušām un tumšu loku ieskautām acīm. Viņas audekli, kas agrāk šķita īstas krāsu eksplozijas, tagad aizmirsti stāvēja uz molbertiem, un tūbiņās lēnām sažuva ellas krāsa. Liza Kolda bija sakritusies, viņa līdzinājās klusai parādībai.

Alekss vairs nevienam nevarēja palūgt, lai viņam pakasa muguru, lai uzmundrina, kad viņš no rīta pa­modās nelāgā noskaņojumā. Tēvs nebija nekāds maigais cilvēks. Viņi kopā kāpa kalnos, tomēr sarunājās reti; turklāt, kā visi ģimenes locekļi, arī Džons Kolds bija pārvērties. Viņš vairs nebija agrākais mierīgais vīrs, bieži saniknojās, turklāt ne tikai uz bērniem, bet arī uz sievu. Reizēm viņš kliegdams pārmeta Lizai, ka viņa gana daudz neēd vai nedzer zāles, bet tūdaļ pat nožēloja savu dusmu uzliesmojumu un nožēlas pilns lūdza piedo­šanu. Šīs ainas Alekšu šausmināja: viņš nespēja redzēt mammu tik nespēcīgu un tēvu ar asaru pilnām acīm.

Pusdienlaikā ierodoties mājās, puisi izbrīnīja pie parā­des durvīm atstātais tēva autobusiņš. Šai laikā viņš pa­rasti strādāja klīnikā. Alekss iegāja pa virtuves durvīm, kas nekad nebija aizslēgtas, jo vēlējās kaut ko ieēst, sa­vākt flautu un žigli doties atpakaļ uz skolu. Viņš pameta skatienu apkārt un ieraudzīja tikai sakaltušu iepriekšējā vakara picas gabalu. Samierinājies ar bada sajūtu, pui­sis devās pie ledusskapja, lai ielietu sev glāzi piena. Šai brīdī viņš izdzirdēja raudas. Sākumā Alekss nodomāja, ka tie ir Nikolas kaķēni garāžā, tomēr tad saprata, ka troksnis nāk no vecāku istabas. Bez nolūka izspiegot, gandrīz automātiski viņš piegāja pie pavērtajām dur­vīm un mazliet pagrūda tās. Redzētais viņu paralizēja.

Istabas vidū naktskreklā un basām kājām uz tabu­retes sēdēja mamma, galvu rokās saķērusi, un raudāja. Aiz viņas stāvēja tēvs, sažņaudzis rokā vecu bārdas nazi, kas reiz bija piederējis vectētiņam. Garas tumšu matu šķipsnas bija sakritušas uz grīdas un mammas trausla­jiem pleciem, un klusinātajā gaismā, kas krita no loga, viņas gludi skūtā galva spīdēja kā marmors.

Dažas sekundes zēns stāvēja pilnīgi apstulbis, nesa­protot, kas notiek, ko nozīmē mati uz grīdas, noskūtā galva un spīdīgais bārdas nazis tēva rokās, tikai dažus milimetrus no mātes noliektā kakla. Kad Alekss atta­pās, baiss kliedziens pacēlās no pašiem viņa dvēseles dziļumiem un visu būtni pārņēma trakuma vilnis. Viņš metās virsū Džonam Koldam un notrieca to uz grīdas. Nazis nozibēja gaisā, noslīdēja gar puiša pieri un ar galu iedūrās grīdā. Māte sāka viņu saukt un aiz apģērba mēģināja atraut nost, bet Alekss tikmēr sita, pat neska­toties, kur trāpa.

Viss ir labi, dēls, nomierinies! Nekas nav noticis, Liza Kolda lūdzās un ar saviem niecīgajiem spēkiem centās viņu apturēt, kamēr tēvs ar rokām aizsargāja galvu.

Visbeidzot mātes balss ielauzās Alekša apziņā, vienā mirklī noslāpēja viņa niknumu, kuru nu nomainīja ap­jukums un šausmas par izdarīto. Viņš piecēlās kājās un drebēdams kāpās atpakaļ; pēc tam skriešus metās uz savu istabu. Puisis aizvilka durvīm priekšā rakstām­galdu un aizspieda ausis, lai nedzirdētu vecāku sau­cienus. Kādu brīdi viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, aizvērtām acīm cenšoties apklusināt izjūtu vētru, kas viņu bija saviļņojusi līdz pat kāju pirkstiem. Tad viņš sistemātiski sāka plosīt visu, kas atradās istabā. Norāva no sienām afišas un citu pēc citas saplēsa tā gabalos; paņēma beisbola nūju un metās virsū gleznām un vi­deokasetēm; sašķaidīja gabalos antīko automobiļu un Pirmā pasaules kara lidmašīnu kolekciju; sadīrāja grā­matas, ar Šveices armijas nazi uzšķērda matraci un spilvenus; sagrieza drēbes un gultasveļu un visbeidzot saspārdīja gabalos lampu. Šo posta darbu Alekss pa­veica nesteidzīgi, metodiski un klusējot, it kā nodotos kam ļoti nopietnam, un mitējās tikai tad, kad izsīka spēki un nebija palicis vairs nekas nesaplēsts. Grīda bija noklāta ar spalvām, matrača pildījumu, stikliem, papī­riem, lupatām un rotaļlietu lauskām. Emociju un pie­pūles nogurdināts, Alekss postažas vidū saritinājās kā gliemezis, piespieda galvu ceļgaliem un rūgti raudāja, līdz iemiga.

Pāris stundu vēlāk Aleksandru Koldu pamodināja māsu balsis aiz durvīm, un viņš kādu brīdi pūlējās atce­rēties, kas bija noticis. Viņš gribēja ieslēgt gaismu, bet lampa bija saplēsta. Alekss aiztaustījās līdz durvīm, pa­klupa un skaļi nolamājās, kad rokā iedūrās stikla gabals. Puisis neatcerējās, ka būtu pārvietojis rakstāmgaldu, un tagad viņam ar visu spēku nācās to atbīdīt nost, lai va­rētu atvērt durvis. No gaiteņa krītošā gaisma apspīdēja par kaujas lauku pārvērsto istabu un māsu izbrīnītās sejas uz sliekšņa.

Aleks, vai tu pārkārto istabu? Andrea nomurmi­nāja, bet Nikola aizsedza seju ar rokām, lai apslāpētu smieklus.

Alekss viņām deguna galā aizcirta durvis un, ar roku saspiedis asiņojošo brūci, apsēdās uz grīdas padomāt. Iespēja noasiņot līdz nāvei šķita vilinoša tādā gadīju­mā pēc visa pastrādātā vairs nevajadzētu skatīties acīs vecākiem, tomēr viņš ātri vien mainīja domas. Brūci vajadzētu dezinficēt, pirms tajā iekļūst kāda infekcija, puisis nosprieda. Turklāt ievainojums sāka sāpēt, droši vien tas bija dziļš. Tā jau var dabūt stingumkrampjus… Alekss, nedroši taustoties, izgāja gaitenī; viņš neko lāgā neredzēja, jo brilles bija kaut kur iejukušas un acis aiz­pampušas no raudāšanas. Viņš iegāja virtuvē, kur bija sanākusi kopā visa ģimene, te sēdēja pat mamma, apti­nusi ap galvu kokvilnas lakatu, kas viņu padarīja līdzīgu bēglei no trešās pasaules.

-Man žēl… ar grīdai piekaltu skatienu Alekss nobubināja.

Redzot dēla asinīm notriepto kreklu, Liza mutei priekšā aizšāva roku. Kad vīrs deva zīmi, viņa paņēma abas meitenes aiz rokas un izgāja, nesakot ne vārda. Džons Kolds piegāja pie dēla, lai apkoptu ievainojumu.

- Es nezinu, kas ar mani notika, tēt… zēns murmi­nāja, neuzdrošinoties pacelt skatienu.

- Man arī ir bail, dēls.

- Vai mamma mirs? Alekss vārgā balsī pajautāja.

- Es nezinu, Aleksandr. Paliec roku ?em aukstā ūdens strūklas, tēvs izrīkoja.

Džons Kolds nomazgāja asinis, apskatīja brūci un nosprieda injicēt pretsāpju līdzekli, lai varētu izņemt stiklus un sašūt ievainojumu. Alekss, kuram no asinīm parasti palika slikti, šoreiz pārcieta ārstēšanu bez jeb­kādām iebildēm un klusībā jutās pateicīgs, ka ģimenē ir kāds mediķis. Tēvs uzzieda dezinficējošu krēmu un pārsēja roku.

-Mammai tik un tā izkristu mati, vai ne? zēns jautāja.

-Jā, no ķīmijterapijas. Labāk ir nogriezt tos visus uzreiz nekā redzēt krītam šķipsnām vien. Tas jau ir tas mazākais, dēls, mati atkal ataugs. Apsēdies, mums jāaprunājas.

-Atvaino, tēt… Es strādāšu, lai atpelnītu visu, ko salauzu.

- Ir jau labi. Domāju, ka tev bija nepieciešams izlādē­ties. Nerunāsim vairs par to, ir citas, svarīgākas lietas, kas man tev jāsaka. Man būs jāved Liza uz slimnīcu Teksasā, kur viņai veiks ilgu un sarežģītu ārstēšanu. Tā ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt.

- Un tas viņai palīdzēs atveseļoties? zēns pavaicāja.

- Es tā ceru, Aleksandr. Protams, braukšu kopā ar viņu. Uz kādu laiku māju vajadzēs slēgt.

- Kas notiks ar mani un māsām?

- Andrea un Nikola pārvāksies pie vecmāmiņas Karlas. Tu dosies pie manas mātes, tēvs paskaidroja.

- Pie Keitas? Es negribu braukt pie viņas! Kādēļ es nevaru doties līdzi māsām? Vecmāmiņa Karla vismaz māk gatavot…

- Ar trijiem bērniem sievasmātei būs pārāk liela nonemšanās.

- Tēt, man ir piecpadsmit gadu, tas ir pilnīgi pietie­kams vecums, lai tu pajautātu arī manu viedokli. Nav godīgi, ka tu mani nosūti pie Keitas, it kā es būtu kāda bandrole. Tā ir vienmēr, tu pieņem lēmumus, un man tiem ir jāpakļaujas. Es vairs neesmu bērns! Alekss dusmīgi noteica.

- Tomēr reizēm tu uzvedies kā bērns, Džons Kolds iebilda, norādot uz dēla sagriezto roku.

- Tas bija negadījums, ikvienam tā var sanākt. Pie Karlas uzvedīšos labi, es apsolu.

- Zinu, ka tev ir vislabākie nodomi, dēls, tomēr rei­zēm tu zaudē galvu.

- Es taču tev teicu, ka samaksāšu par visu, ko sapos­tīju! Aleksandrs nokliedzās, triecot dūri pret galdu.

- Redzi, kā tu zaudē pašsavaldīšanos? Jebkurā gadī­jumā, Aleksandr, tam nav nekāda sakara ar grautiņu tavā istabā. Ar mammas māti un manu mammu tas bija sarunāts jau agrāk. Jums visiem trijiem būs jādodas pie vecmāmiņām, citas izejas nav. Tu pēc pāris dienām brauksi uz Ņujorku, tēvs noteica.

- Viens pats?

- Viens gan. Sākot no šī brīža, tev daudz kas būs jā­dara vienam. Tu ņemsi līdzi pasi, jo šķiet, ka jūs kopā ar manu māti dosieties kādā piedzīvojumā.

- Uz kurieni?

- Uz Amazoni…

- Uz Amazoni!… Alekss ar šausmām izsaucās. Es redzēju dokumentālo filmu par Amazoni, tur ir pilns ar moskītiem, krokodiliem un bandītiem. Tur ir dažādas slimības, pat lepra!

- Domāju, ka mana māte saprot, ko dara. Viņa neve­dīs tevi uz vietām, kur tavai dzīvībai var draudēt bries­mas, Aleksandr.

- Tēt, Keita mani varētu iegrūst arī piraiju pilnā upē. Ja ir tāda vecmāmiņa kā viņa, ienaidnieki vairs nav ne­pieciešami, zēns noņurdēja.

- Man žēl, dēls, bet tev tik un tā būs jābrauc.

- Un skola? Ir eksāmenu laiks. Turklāt es nevaru tā pēkšņi pamest orķestri.

-Aleksandr, ir jāpiemērojas apstākļiem. Mūsu ģimenē pašlaik ir krīze. Vai tu zini, ar kādām zīmēm ķīniski ap­zīmē krīzi? Briesmas + iespēja. Iespējams, ka briesmas un Lizas slimība tev sniedz lielisku iespēju. Ej sakrāmē somu!

- Ko gan lai es kravāju? Nekas daudz jau nav palicis, Alekss noburkšķēja, joprojām dusmodamies uz tēvu.

- Tad tev būs jāņem līdzi tas pats mazumiņš. Tagad ej, atvadies no mammas! Viņu notikušais ir ļoti satrau­cis. Mammai tas viss ir daudz smagāk nekā jebkuram no mums, Aleksandr. Mums jābūt stipriem, tik stipriem kā viņa, Džons Kolds skumji noteica.

Pirms pāris mēnešiem Alekss bija laimīgs. Viņu nekad īpaši nebija vilinājusi iespēja trakot; viņš cieši ticēja, ka, nedarot muļķības, viss veiksies labi. Puiša nākotnes plāni bija vienkārši, viņš bija nolēmis kļūt par slavenu mūziķi, tāpat kā vectētiņš Džozefs Kolds, apprecēties ar Sesiliju Bārnsu, ja vien viņa tam piekristu, audzināt pāris bērnu un dzīvot kalnu tuvumā. Alekss bija apmie­rināts ar dzīvi, viņš bija labs, kaut arī ne izcils skolēns un sportists, bija draudzīgs un parasti neiekūlās lielās nepatikšanās. Viņš sevi uzskatīja par gluži normālu puisi, nu, vismaz salīdzinājumā ar tādiem dabas brī­numiem kā tie ķīnieši, kas ar automātiem rokās bija ielauzušies kādā Kolorādo koledžā un noslepkavojuši savus biedrus. Piemērus jau nemaz nevajadzēja meklēt tik tālu, viņu pašu skolā bija atrodami daži izcili pretīgi tipi. Nē, Alekss tāds nebija. Patiesībā vienīgais, ko viņš tiešām vēlējās, bija pagriezt laiku par dažiem mēnešiem atpakaļ, kad mamma vēl bija vesela. Viņš negribēja braukt uz Amazoni kopā ar Keitu Koldu. Vecmāmiņa viņam iedvesa bailes.

Divas dienas vēlāk Alekss atvadījās no vietas, kur bija aizritējuši piecpadsmit viņa dzīves gadi. Viņš saglabāja atmiņā ainu ar mammu, kas stāvēja mājas durvīs ar cepuri noskūtajā galvā, smaidīga mājot dēlam ar roku, taču pa vaigiem viņai lija asaras. Viņa izskatījās netica­mi maza, neaizsargāta un, par spīti visam, arī skaista. Zēns iekāpa lidmašīnā, prātojot par viņu un par šausmi­nošo iespēju mammu zaudēt. "Nē! Es nevaru tā domāt, man jābūt optimistam, un mamma izveseļosies," viņš visa garā ceļojuma laikā ik pa brīdim klusībā čukstēja.