Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

14 Briesmoņi

Dažas minūtes vēlāk Alekss un Nadja ieraudzīja Briesmoni. Viņš bija pusjūdzi tālāk un virzījās uz pilsē­tas pusi. Viņš izskatījās pēc milzīga cilvēkveida pērtiķa. Vairāk nekā trīs metrus garā būtne pārvietojās uz pakaļ­kājām, spēcīgās rokas sniedzās līdz zemei, sejā vīdēja me­lanholiska izteiksme, un galva bija neproporcionāli maza varenajam ķermenim. Briesmoņa augums bija klāts ar drātīm līdzīgām asām spalvām, un pie katras priekšķepas vīdēja trīs gari, asi un līki nagi. Būtne pārvietojās tik neticami lēni, it kā nemaz nekustētos. Nadja acumir­klī pazina Briesmoni, jo bija to redzējusi jau iepriekš. Baiļu un pārsteiguma paralizēti, jaunieši nopētīja radī­jumu. Tas viņiem atgādināja kādu jau pazīstamu dzīv­nieku, tomēr abi nespēja atcerēties, tieši kuru.

Viņš izskatās pēc sliņķa, beidzot Nadja čukstus noteica.

Tad arī Alekss atcerējās, kā Sanfrancisko zooloģis­kajā dārzā bija redzējis dzīvnieku, kurš reizē atgādināja pērtiķi un lāci, dzīvoja kokos un kustējās tikpat lēni kā Briesmonis, tāpēc bija iesaukts par sliņķi. Tas bija pil-

nīgi neaizsargāts radījums, jo viņam trūka ātruma, lai uzbruktu, bēgtu vai aizsargātos, tomēr tam bija arī ļoti maz ienaidnieku: sliņķa biezā āda un skābā gaļa nebija iekārojams guvums pat izsalkušākajam plēsoņam.

- Un smaka? Briesmonis, ko es redzēju, šausmīgi smirdēja, Nadja joprojām klusā balsī jautāja.

- Šis nesmird, vismaz no šejienes neko nevar saost… Alekss atbildēja. Tas droši vien ir kāds sekrēts kā seskiem, un smakas izplatīšana ir pakļauta gribai to izmanto, lai aizsargātos vai paralizētu medījumu.

Briesmonis sadzirdēja jauniešu čukstus un ļoti lēnām pagriezās, lai redzētu, kas runā. Alekss un Nadja ap­stājās, bet Valimai, sievas gara pavadīts, nesteidzīgi turpināja iet uz priekšu, atdarinot būtnes pārsteidzošo apātiju. Briesmonis večuka priekšā slējās kā varens tornis, un šamanis, kas bija neliela auguma vīrs, snie­dzās viņam tikai līdz gurnam. Burvis un viņa sieva nokrita būtnes priekšā ceļos, un tad jaunieši skaidri sadzirdēja dziļu un dobju balsi, kas runāja miglāja laužu valodā.

- Viņš runā kā cilvēks! Alekss nomurmināja, pilnīgi pārliecināts, ka sapņo.

- Tēvam Valdomero bija taisnība.

- Tas nozīmē, ka viņam piemīt arī cilvēka prāts. Vai tu domā, ka varētu ar viņu sarunāties?

- Ja to var Valimai, tad varu arī es, bet man ir bail iet tuvāk, Nadja čukstēja.

Viņi labu brīdi gaidīja, jo vārdi no radījuma mutes vēlās laukā tikpat lēni, kā viņš kustējās.

- Viņš jautā, kas mēs tādi esam, Nadja tulkoja.

- Es to apjautu. Saprotu gandrīz visu… Alekss mur­mināja, pavirzoties uz priekšu. Valimai viņu ar žestu apturēja.

Saruna starp šamani un Briesmoni turpinājās tik­pat gausi, un neviens no viņiem nekustējās, līdz lēnām sāka dzist gaisma un baltās debesis iekrāsojās oranžas. Jaunieši pieļāva, ka ārpus šā krātera sāk rietēt saule. Beidzot Valimai piecēlās kājās un atgriezās pie jauniešiem.

- Dievi dos padomu, viņš paziņoja.

- Kā? Vai tad te ir vēl kāds bez šiem radījumiem? Cik viņu ir? jautāja Alekss, bet Valimai nevarēja kliedēt viņa šaubas, jo nemācēja skaitīt.

Pa tepui iekšieni burvis aizveda draugus pāri klaju­mam līdz nelielai dabiskai klinšu alai, kur lika jaunie­šiem ērti iekārtoties, bet pats devās pārtikas meklēju­mos. Viņš atgriezās ar ļoti smaržīgiem augļiem, kādus neviens no abiem iepriekš nebija redzējis, bet viņi bija tik izsalkuši, ka aprija visu līdz pēdējam, neuzdodot nekādus jautājumus. Pēkšņi satumsa un viņi attapās pilnīgā tumsā; viltus zelta pilsēta, kas pirms tam bija tik žilbinoši mirdzējusi, tagad pazuda krēslā. Valimai nemēģināja aizdegt otru lāpu, kuru droši vien taupī­ja atpakaļceļam labirintā, un nekur nemanīja nevienu gaismiņu. Alekss nosprieda, ka radījumi, lai arī spēj runāt kā cilvēki un, iespējams, ir apguvuši atsevišķas uzvedības normas, tomēr ir primitīvāki par alu cilvē­kiem un vēl nav atklājuši uguns ieguves paņēmienus. Salīdzinājumā ar briesmoņiem indiāņi šķita daudz vai­rāk attīstīti. Kādēļ gan miglāja ļaudis viņus uzskatīja par dieviem, ja paši bija evolucionējuši krietni tālāk?

Karstums un mitrums nemazinājās, jo viņi atradās kalna iekšienē, it kā būtu nokļuvuši kāda apdzisuša vul­kāna krāterī. Doma, ka no elles ugunīm šķir tikai plāna zemes un klinšu garoza, nebija diez ko mierinoša, tomēr Alekss nosprieda: ja vulkāns nav bijis aktīvs tūkstošiem gadu, par ko liecināja bagātīgā augu valsts visapkārt, tad jābūt īstam nelaimes putnam, lai tas sāktu darboties tieši šonakt, kad ieradies viņš. Nākamās stundas vilkās ļoti lēni. Jaunieši šajā nepazīstamajā vietā gandrīz ne­spēja aizmigt. Viņi vēl ļoti labi atcerējās, kā izskatījās mirušais kareivis. Briesmonis droši vien bija izmantojis savus milzīgos nagus, lai tik šausmīgā veidā uzšķērstu nelaimīgo. Kādēļ gan tas vīrs nebija bēdzis vai licis lietā savu ieroci? Radījuma gausums viņam būtu devis gana daudz laika. Izskaidrojums varēja būt vienīgi Briesmoņa izdalītā baisā smaka. Ja radījums laida darbā smirdīgo sekrētu, aizsargāties pret to vairs nevarēja neviens. Nebija nekādas jēgas aizspiest degunu, smirdoņa iesū­cās caur katru ķermeņa poru un pārņēma savā varā smadzenes un gribu; tā bija tikpat nāvējoša inde kā curare.

- Vai viņi ir cilvēki vai dzīvnieki? Alekss jautāja, bet Valimai nespēja atbildēt, jo nesaskatīja nekādu atšķirību starp vieniem un otriem.

- No kurienes vini nāk?

- Viņi te ir bijuši vienmēr, viņi ir dievi.

Alekss iedomājās, ka tepui iekšiene ir kā ekoloģisks rezervāts, kurā vēl dzīvo pārējā pasaulē izzudušās sugas. Puisis apgalvoja Nadjai, ka šie noteikti bija viņiem pa­zīstamo sliņķu priekšteči.

- Viņi neizskatās pēc cilvēkiem, Ērgle. Mēs neesam redzējuši ne celtnes, ne darbarīkus, ne ieročus neko, kas liecinātu par sabiedrību, viņš piebilda.

- Bet viņi tomēr runā kā cilvēki, Jaguār, meitene iebilda.

- Tie droši vien ir dzīvnieki ar ļoti lēnu vielmaiņu un noteikti dzīvo vairākus simtus gadu. Ja viņiem ir atmi­ņa, tad savas garās dzīves laikā tie var iemācīties ļoti daudzas lietas, arī runāt. Vai tev tā nešķiet? Alekss prātoja.

- Viņi runā miglāja ļaužu valodā. Kurš to izgudroja? Vai tad indiāņi to iemācīja briesmoņiem? Vai briesmoņi - indiāniem?

- Lai vai kā, tomēr šķiet, ka starp indiāņiem un sliņ­ķiem gadsimtiem ilgi ir pastāvējusi simbioze, Alekss teica.

- Kas? meitene jautāja, jo nekad vēl nebija šo vārdu dzirdējusi.

- Tas nozīmē, ka viņi ir vajadzīgi viens otram, lai varētu izdzīvot.

- Kāpēc?

- Nezinu, tomēr mēģināšu to noskaidrot. Es reiz la­sīju, ka dieviem cilvēki nepieciešami tieši tāpat, kā cil­vēkiem dievi, Alekss sacīja.

- Briesmoņu padoms noteikti būs aplam garš un ļoti nepatīkams. Labāk mēģināsim mazliet atpūsties, tad rīt būsim daudz možāki, Nadja noteica un grasījās iet gulēt. Viņai nācās atbrīvoties no Borobas un likt viņam pavirzīties nostāk, jo meitene nevarēja izturēt dzīvnie­ciņa miesas karstumu. Pērtiķītis bija kļuvis par daļu no meitenes; viņi bija tik ļoti pieraduši pie ķermeniska kontakta, ka šķiršanās, lai cik īsa tā būtu, jau šķita kā smags sods.

Līdz ar rīta gaismu modās arī visas zelta pilsētas dzī­vās būtnes un dievu ieleja atmirdzēja visos iespējamos sarkanos, oranžos un rozīgos toņos. Tomēr briesmoņiem bija nepieciešamas vairākas stundas, lai izberzētu miegu no acīm un izlīstu no savām alām starp klintīm un kristāla veidojumiem. Alekss un Nadja saskaitīja vienpa­dsmit radījumus, trīs tēviņus un astoņas mātītes, dažas no tām bija lielākas par citām, tomēr visas izskatījās pieaugušas. Nemanīja nevienu jaunu šīs īpašās sugas radījumu, un jaunieši iedomājās, kā gan briesmoņi vai­rojas. Valimai sacīja, ka tikai retumis kāds piedzimstot un šamaņa dzīves laikā tas ne reizi neesot noticis. Tāpat kā neviens vēl nebija nomiris, viņš piebilda, kaut gan labirintā bija viena eja, kur varēja redzēt radījumu kau­lus. Alekss nosprieda, ka tas saskan ar viņa teoriju, ka briesmoņi dzīvo gadsimtiem ilgi, un nodomāja, ka šiem aizvēsturiskajiem zīdītājiem, iespējams, ir tikai viens vai divi pēcnācēji; lai arī kā, viņu dzimšana droši vien bija ļoti dīvains notikums. Aplūkojot radījumus tuvumā, puisis saprata, ka ar savām gausajām kustībām viņi neko nespēja nomedīt un, visticamāk, bija veģetārieši. Un šausmīgie nagi nebija domāti nogalināšanai, bet gan kāpšanai. Tā varēja izskaidrot briesmoņu spēju uzrāp­ties un nokāpt pa klintīm aiz ūdenskritumiem, kurās bija uzlīduši arī jaunieši. Sliņķi izmantoja tās pašas iedobes, izvirzījumus un plaisas klintīs, kas noderēja indiāņiem. Cik gan daudz radījumu bija ārpusē? Viens vai vairāki? Kā Aleksam gribētos paņemt līdzi kādu pierādījumu par redzēto!

Dažas stundas vēlāk sākās sapulce. Briesmoņi izvie­tojās pusaplī zelta pilsētas vidū, un Valimai kopā ar jau­niešiem nostājās tiem pretim. Līdzās šiem milžiem viņi izskatījās niecīgi. Šķita, ka radījumu ķermeņi vibrē un tāpēc to kontūras ir neskaidras, tomēr vēlāk izrādījās, ka briesmoņu vilnā mitinās milzum daudz visdažādāko insektu, no kuriem daži lidinājās tiem apkārt gluži kā mušas ap augļiem. Gaisa ņirboņa radīja iespaidu, ka briesmoņus ieskauj mākonis. Ceļabiedri atradās tikai pāris metru no radījumiem, piemērotā attālumā, lai va­rētu viņus kārtīgi aplūkot un tai pašā laikā arī aizbēgt, lai gan abi jaunieši skaidri zināja: ja kaut viens no šiem vienpadsmit milžiem nolems palaist smaku, nekas uz pasaules vairs nevarēs viņus glābt. Valimai kustējās ļoti lēni un goddevīgi, tomēr neizskatījās nobijies.

Sie ir Ergle un Jaguārs, miglāja ļaužu draugi ienā­cēji. Viņi ir ieradušies, lai saņemtu rīkojumus, večuks sacīja.

Pēc šī ievada iestājās ilgs klusums, it kā vārdiem būtu nepieciešams laiks, lai nokļūtu līdz radījumu smadze­nēm. Pēc tam Valimai nodeklamēja garu dzejoli, kurā stāstīja par cilts dzīvi, sākot ar pēdējiem jaundzimuša­jiem un beidzot ar virsaiša Mokaritas nāvi, neatstājot bez ievērības arī vīzijas, kurās parādījās Rahakanariva, ciemošanos līdzenuma zemēs, ienācēju ierašanos un Ijomi iecelšanu par jauno virsaiti. Starp burvi un radī­jumiem sāka raisīties ļoti lēns dialogs, kuru Nadja un Alekss saprata bez grūtībām, jo viņiem bija gana daudz laika, lai pārdomātu un pārrunātu ikvienu vārdu. Tā viņi uzzināja, ka miglāja ļaudis jau daudzus gadsim­tus zināja par zelta pilsētas pastāvēšanu un bija rūpīgi glabājuši šo noslēpumu, aizsargājot dievus no ārpasau­les, un tai pašā laikā šīs pārsteidzošās būtnes rūpējās par katru cilts vēstures notikuma saglabāšanu. Pa šo laiku bija notikušas lielas kataklizmas, pēc kurām tepui ekoloģija piedzīvoja ilgus panīkuma periodus un augu valsts vairs nespēja apmierināt kalna iekšienē dzīvojošo būtņu vajadzības. Tad indiāņi nesa ziedojumus: kukurū­zu, kartupeļus, manioku, augļus, riekstus. Nešķērsojot slepeno labirintu, viņi nolika to visu netālu no tepui un dieviem nosūtīja ziņnesi. Starp atnestajām dāvanām bija arī olas, zivis un indiāņu nomedītie dzīvnieki; laika gaitā briesmoņu veģetārā diēta mainījās. Aleksandrs Kolds nodomāja: ja šīm senajām un apbrīnojami lēnī­gajām būtnēm būtu nepieciešama kāda dieveklība, tad viņu dievi noteikti būtu neredzamie Tapiravateri indi­āņi vienīgās dzīvās būtnes, ko viņi pazina. Briesmoņu uztverē indiāņiem piemita maģija: viņi ātri kustējās, varēja ātri vairoties, viņiem piederēja ieroči un darba­rīki, uguns un visa plašā ārpasaule, viņi bija visvareni. Tomēr milzīgie sliņķi vēl nebija sasnieguši tādu evolūci­jas pakāpi, kurā būtu jādomā par savu nāvi vai dieviem. Viņu garā dzīve risinājās tikai materiālajā pasaulē.

Briesmoņi saglabāja atmiņā visu, ko ziņneši viņiem bija stāstījuši: viņi bija kā dzīvs arhīvs. Indiāņi nepa­zina rakstību, tomēr viņu vēsture neizzuda, jo sliņķi neaizmirsa neko. Ja bija gana daudz laika un viņus pacietīgi izprašņāja, varēja uzzināt cilts vēsturi kopš tās pirmsākumiem divdesmit tūkstošu gadu garumā. Sa­mani, tādi kā Valimai, apmeklēja briesmoņus un garos dzejoļos viņiem izstāstīja senāko un jaunāko cilts vēs­turi. Ziņneši nomira, un viņus aizstāja citi, tomēr katrs šo dzejoļu vārds tika noglabāts briesmoņu smadzenēs.

Kopš laika gala visa cilts tikai divas reizes bija ienā­kusi tepui iekšienē, un abos gadījumos, glābjoties no ļoti varena naidnieka. Pirmā reize bija pirms četrsimt gadiem, kad miglāja ļaudīm vairākas nedēļas nācās slēp­ties no spāņu kareivjiem, kas pamanījās nokļūt līdz pat Pasaules Acij. Kad indiāņi ieraudzīja, ka ārzemnieki bez jebkādas piepūles ar dūmu un trokšņa nūjām var nogalināt no attāluma, viņi saprata, ka viņu pašu ieroči pret iebrucējiem ir pilnīgi nederīgi. Tad viņi nojauca savas būdas, apraka mazumiņu, kas viņiem piederēja, pārklāja ciema paliekas ar zemi un zariem, aizslaucīja savas pēdas un kopā ar sievietēm un bērniem devās uz svēto tepui. Dievi ļāva viņiem tur uzturēties, līdz visi ārzemnieki nomira. Zaldāti meklēja Eldorado, alkatība viņus bija padarījusi aklus, līdz viņi cits citu noslepka­voja. Tos, kas vēl bija palikuši dzīvi, nonāvēja briesmoņi un indiāņi. Tikai viens no spāņu konkistadoriem izglā­bās un spēja atgriezties pie saviem tautiešiem. Taču viņš sajuka prātā un atlikušo dzīves daļu pavadīja, piesiets pie staba kādā Navarras garā vājo patversmē, murgojot kaut ko par mitoloģiskiem milžiem un pilsētu no tīra zelta. Leģenda saglabājās Spānijas impērijas hroniku lappusēs un nodarbināja daudzu jo daudzu dēkaiņu iz­tēli līdz pat mūsdienām. Otra reize bija tikai pirms trim gadiem, kad nahab trokšņa un vēja putni nolaidās

Pasaules Acī. Miglāja ļaudis atkal paslēpās un nogaidīja, līdz vīlušies svešzemnieki dodas prom viņiem nebija izdevies uziet zelta atradnes. Tomēr indiāņi, Valimai vīziju brīdināti, gatavojās jaunai svešzemnieku atnākša­nai. Šoreiz nebūs jāgaida četri simti gadu, kamēr nahab atkal uzdrošināsies doties uz augstkalni, jo tagad viņi bija iemācījušies lidot. Tad nu briesmoņi nolēma iziet un tos nogalināt, nemaz nenojaušot, ka svešzemnieku ir tik daudz. Pieraduši pie neliela skaita sev līdzīgo, viņi domāja, ka pa vienam vien var iznīcināt arī naidniekus.

Alekss un Nadja klausījās, kā briesmoņi stāsta vēs­turi, un nāca pie vairākām atziņām.

- Tādēļ viņi neaiztika indiāņus, tikai ienācējus, Alekss apstulbis sacīja.

- Un tēvs Valdomero? Nadja viņam atgādināja.

- Viņš dzīvoja kopā ar indiāņiem. Briesmonis noteikti viņu atšķīra pēc smaržas un tieši tāpēc neuzbruka.

- Un es? Tonakt viņš neaiztika arī mani… meitene piebilda.

- Mēs bijām kopā ar indiāņiem. Ja Briesmonis mūs būtu redzējis kopā ar ekspedīciju, mēs būtu miruši tieši tāpat kā tas zaldāts.

- Ja pareizi saprotu, briesmoņi ir izgājuši sodīt ienā­cējus, Nadja secināja.

- Tieši tā, bet viņi ir panākuši gluži pretējo. Tu pati redzi, kas noticis: viņi ir pievērsuši uzmanību indiāņiem un Pasaules Acij. Manis šeit nebūtu, ja kāds žurnāls nenolīgtu vecmāmiņu uziet Briesmoni, Alekss noteica.

Tuvojās pēcpusdiena un tad arī vakars, tomēr sanāks­mes dalībnieki tā arī nenonāca pie kopēja slēdziena.

Alekss pajautāja, cik daudzi dievi bija izgājuši ārpus kalna, un Valimai atbildēja, ka divi, kam gan īsti neva­rēja ticēt, jo tiklab tas varēja būt arī pusducis. Puisis mēģināja paskaidrot briesmoņiem, ka vienīgā cerība viņiem paglābties ir palikt tepui iekšienē, bet indiāņiem nodibināt zināmus kontaktus ar civilizāciju. Saskarsme bija neizbēgama, viņš sacīja, jo agrāk vai vēlāk helikop­teri no jauna nolaidīsies Pasaules Acī, un šoreiz nahab atnāks uz palikšanu. Daži nahab grib iznīcināt miglāja ļaudis un pārņemt savā varā Pasaules Aci. To bija grūti izskaidrot, jo ne briesmoņi, ne Valimai nevarēja saprast, kā iespējams savā īpašumā iegūt zemi. Alekss stāstīja, ka ir arī citi nahab, kas vēlas glābt indiāņus un noteikti darīs jebko, lai aizsargātu arī dievus, jo viņi bija pēdējie savas sugas pārstāvji uz Zemes. Puisis atgādināja šamanim, ka Ijomi bija viņu iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab, un lūdza atļauju izpildīt savu uzdevumu.

- Mēs nedomājam, ka nahab ir varenāki par die­viem, Valimai atbildēja.

- Reizēm viņi tomēr ir. Dievi nevarēs aizsargāties pret viņiem, un miglāja ļaudis tāpat. Tomēr vieni nahab var aizturēt citus nahab, Alekss skaidroja.

- Manās vīzijās Rahakanariva klīst apkārt, izslāpis pēc asinīm, Valimai sacīja.

- Savukārt mani iecēla par virsaiti Rahakanarivas atvairīšanai, Nadja atgādināja.

- Mums vairs nevajag karu. Dieviem jāatgriežas kalnā. Nadja un es, mēs panāksim, ka nahab ar cieņu izturas pret miglāja ļaudīm un dievu mitekli, Alekss apsolīja un cen­tās, lai viņa balss izklausītos pēc iespējas pārliecinošāk.

Patiesībā viņš nespēja iedomāties, kā varēs pieveikt Mauro Karijasu, kapteini Ariosto un daudzus citus lai­mes meklētājus, kas bija iekārojuši šā apgabala bagā­tības. Viņš pat nezināja Mauro Karijasa rīcības plānu, nedz arī lomu, kādu indiāņu iznīcināšanas plānā viņš bija atvēlējis International Geographic ekspedīcijas da­lībniekiem. Uzņēmējs bija skaidri pateicis, ka viņi būs liecinieki, tomēr Alekss nespēja iedomāties kam.

Puisis klusībā sprieda, ka vecmāmiņas ziņa par bries­moņu un ekoloģiskās paradīzes eksistenci tepui iekšienē satrauks visu pasauli. Ja paveiksies, veikli manipulē­jot ar presi, Keita Kolda varētu panākt, ka Pasaules Acij piešķir dabas rezervāta statusu un to savā aizsar­dzībā ņem valdības. Tomēr šis risinājums varēja nākt arī pārāk vēlu. Ja Mauro Karijass tomēr panāktu savu, tad vēlākais trīs mēnešu laikā indiāņi būs pagalam, kā viņš bija apgalvojis sarunā ar kapteini Ariosto. Vienīgā cerība bija pēc iespējas ātrāk piesaistīt starptautisko palīdzību. Kaut gan nevarētu izvairīties no zinātnieku ieinteresētības, ne arī no televīzijas kamerām, vismaz būtu iespējams aizturēt laimes meklētājus un kolonis­tus, kuri bija gatavi apgūt mežu un iznīdēt tā iedzīvo­tājus. Puiša galvā pazibēja nelāga priekšnojauta, ka kāds Holivudas uzņēmējs tepui varētu pārvērst par sava veida Disnejlendu vai Juras laikmeta parku. Viņš cerēja, ka vecmāmiņas reportāžu radītais iespaids varētu aiz­kavēt vai pat nepieļaut šo murgu.

Briesmoņi dzīvoja dažādās slavenās pilsētas istabās. Viņi bija vientulību mīloši radījumi, kas savu dzīves telpu cits ar citu nedalīja. Par spīti milzīgajam augu­mam, viņi ēda maz, ilgas stundas košļājot augus, augļus, saknes un reizēm arī kādu sīku dzīvnieciņu, kas miris vai ievainots nokrita pie viņu kājām. Nadja spēja saru­nāties ar radībām labāk nekā Valimai. Pāris sieviešu dzimtas radījumu izrādīja par meiteni zināmu interesi un ļāva viņai sevi glāstīt, jo Nadja ļoti vēlējās pieskarties kādam no briesmoņiem. Kad viņa bija uzlikusi plaukstu uz raupjā kažoka, vesels bars dažādu kukaiņu rāpoja uz augšu pa meitenes roku, līdz pārklāja visu ķermeni. Nadja izmisīgi purinājās, tomēr tā arī nespēja atbrīvoties no daudzajiem kukaiņiem, kas bija pieķērušies matiem un apģērbam. Valimai viņai parādīja kādu no ezeriņiem, un meitene ielēca ūdenī, kas izrādījās patīkami silts un gaisa burbulīšiem pilns. Iegremdējoties ūdenī, viņa juta, cik patīkami tie kņudina ādu. Viņa aicināja pievienoties arī Alekšu, un abi draugi ilgu laiku plunčājās pa saulē sasilušo ūdeni, līdz beidzot pēc tik daudzām uz zemes pārlaistām naktīm un svīstot pavadītām dienām atkal tīri izrāpās krastā.

Tikmēr Valimai ķirbī bija samīcījis kāda augļa mīk­stumu, kuru uzreiz sajauca ar zilu un dzidru vīnogu sulu. Galu galā viņš pagatavoja violetu putriņu, kas pēc konsistences bija līdzīga kaulu zupai, ko viņi bija dzēruši Mokaritas bērēs. Tomēr šoreiz šķidrums garšoja ļoti labi un tā smarža atgādināja medus un ziedu nektāru. Šamanis piedāvāja dziru briesmoņiem, pēc tam iedzēra pats un pa­sniedza ķirbi arī jauniešiem un Borobam. Šis biezais dzē­riens kā uz burvja mājienu remdēja izsalkumu, un draugi jutās mazliet noreibuši, it kā būtu dzēruši alkoholu.

Tonakt viņiem ļāva apmesties kādā zelta pilsētas telpā, kur nebija tik karsts kā alā. Starp dažādiem mine­rāliem auga vēl nekad neredzētas orhidejas, dažas bija tik trauslas, ka to tuvumā gandrīz vai nevarēja elpot. Ilgu laiku lija silts un blīvs lietus kā duša, kas saslapi­nāja pilnīgi visu un gāzās lejup pa kristālu spraugām kā upe, radot bungu rīboņai līdzīgu skaņu. Kad lietus bei­dzot mitējās, siltajā gaisā viss ātri izžuva un nogurušie jaunieši, jūtoties tā, it kā vēders būtu pilns ar ziedošām puķēm, uz Eldorado cietās grīdas ļāvās miegam.

Valimai pagatavotais dzēriens iedarbojās maģiski un aiznesa viņus kopīgu sapņu un mītu pasaulē, kur visi, dievi un cilvēki, varēja redzēt vienas un tās pašas vīzijas. Tā bija iespējams aiztaupīt daudzus vārdus un paskaid­rojumus. Viņi sapņoja, ka Rahakanariva ir iesprostots slēgtā koka kastē, no kuras izmisīgi mēģina tikt laukā, plosīdamies ar savu spēcīgo knābi un briesmīgajiem na­giem, kamēr dievi un cilvēki, piesieti pie kokiem, cer uz veiksmi. Viņi sapņoja, ka tiahab, paslēpuši sejas aiz mas­kām, nogalina cits citu. Redzēja, kā cilvēkēdājs putns salauž kasti un izsprūk brīvībā, gatavs aprīt visu, kas trāpās ceļā, tomēr balts ērglis un melns jaguārs nostājas tam ceļā, gatavi cīnīties līdz nāvei. Kā jau tas sapņos daždien mēdz notikt, arī šim cīniņam nebija atrisinā­juma. Aleksandrs Kolds pazina Rahakanarivu, jo bija to redzējis jau iepriekš, kad kādā murgā tas parādījās kā milzīgs melns putns, saplēsa loga rūti un baisajos nagos aiznesa prom māti.

No rīta pamostoties, nevienam redzētais nebija jā­stāsta citiem, jo visi, pat mazais Boroba, bija sapņojuši vienu sapni. Kad dievu padome atkal sanāca kopā, lai turpinātu pārrunas, vairs nebija nepieciešams vairākas stundas atkārtot vienu un to pašu kā iepriekšējā dienā. Viņi zināja, kā rīkoties, katram bija skaidra viņa loma gaidāmajos notikumos.

- Jaguārs un Ērgle cīnīsies ar Rahakanarivu. Ja viņi to uzvarēs, kāds būs atalgojums? pēc ilgas šaubīšanās beidzot noteica viens no slinkiem.

- Trīs kristāla olas no ligzdas, Nadja nevilcinoties atbildēja.

- Un veselības ūdens, Alekss piebilda, domājot par māti.

Šausmu pārņemtais Valimai sacīja jauniešiem, ka viņi pārkāpuši vienkāršākos pieklājības likumus: nevar ņemt, neko nedodot pretī. Tas bija dabas likums. Jaunieši bija uzdrošinājušies dieviem ko pieprasīt, neko nedodot pretim… Briesmoņa jautājums bija gluži formāls, un pareizi būtu bijis atbildēt, ka viņi nevēlas nekādu atal­gojumu un darīs to aiz cieņas pret dieviem un līdzjūtības pret cilvēkiem. Tiešām, izskatījās, ka ienācēju prasības briesmoņus ir samulsinājušas un nepatīkami pārstei­gušas. Daži lēnām un draudīgi piecēlās kājās, ņurdēja un cilāja rokas, resnas kā ozola zari. Valimai padomes priekšā nokrita ceļos un bubināja paskaidrojumus un atvainošanos, tomēr nekādi nespēja mazināt nokaitē­to gaisotni. Baidoties, ka kāds no briesmoņiem varētu viņus nogāzt gar zemi ar savu smaku, Alekss ķērās pie pēdējā salmiņa: sava vectētiņa flautas.

- Man ir kāds dāvinājums dieviem, viņš trīcēdams teica.

Instrumenta maigā skaņa pamazām pārņēma tepui silto gaisu. Pagāja pāris minūšu, līdz pārsteigtie bries­moņi spēja reaģēt, un, kad viņi beidzot to izdarīja, Alekss jau bija ļāvies iedvesmai un pilnīgi nodevies mūzikas ra­dīšanas priekam. Šķita, ka flauta ieguvusi visas Valimai pārdabiskās spējas. Skaņas atbalsojās dīvainās zelta pil­sētas sienās un nebeidzamās virtenēs atgriezās atpakaļ gluži citādas. No mūzikas drebēja orhidejas augstajos kristāla veidojumos. Puisis vēl nekad nebija tā spēlējis un vēl nekad nebija juties tik varens: ar flautas maģiju viņš mežonīgus dzīvniekus spēja padarīt par maigiem jēriem. Viņš jutās it kā pieslēgts jaudīgam sintezatoram, stīgu orķestrim, pūšamajiem un sitamajiem instrumen­tiem, kas spēlēja melodijas pavadījumu. Briesmoņi sā­kumā nekustīgi klausījās un tad sāka šūpoties kā lieli koki vējā; viņu mūžvecās ķepas bungoja zemi, un šis troksnis tepui auglīgajā ielejā aizskanēja kā zvanu ska­ņas. Tad Nadja, pēkšņa impulsa vadīta, izlēca padomes pusapļa centrā, bet Boroba, it kā saprastu mirkļa svarī­gumu, palika mierīgi sēžam pie Alekša kājām.

Zemes enerģija kā gaismas stars caurstrāvoja meitenes smalkos kaulus, un tās ietekmē Nadja sāka dejot. Viņa nekad nebija redzējusi baletu, tomēr atcerējās daudzreiz dzirdētos ritmus: Brazīlijas sambu, Venecuēlas salsu un horopo, kā arī pa radio dzirdēto Amerikas mūziku. Viņa bija redzējusi, ka melnie cilvēki, mulati, caboclos un baltie Manausas karnevālā dejo līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un vērojusi indiāņu svinīgās dejas ceremo­niju laikā. Neaptverot, ko īsti dara, instinktu vadīta, viņa veidoja savu dāvanu dieviem. Meitene lidoja. Viņas ķermenis kā transā kustējās pats no sevis, bez jebkādas apziņas līdzdalības vai iepriekšēja nodoma. Nadja šūpo­jās kā staltākās palmas, cēlās augšup kā ūdenskritumu putas, virpuļoja kā vējš. Viņa attēloja sarkanā aras li­dojumu, jaguāra skrējienu, delfīna peldēšanu, kukaiņu zumēšanu un čūskas locīšanos.

Tepui iekšienē dzīvība bija pastāvējusi tūkstošiem un tūkstošiem gadu, bet līdz šim brīdim te nekad nebija skanējusi mūzika, pat ne vienkāršākā bungu rīboņa. Tās divas reizes, kad miglāja ļaudis bija raduši patvērumu leģendārajā pilsētā, viņi visiem spēkiem centās nesaniknot dievus, uzvedās, cik vien klusi varēja, un izmantoja savu prasmi kļūt neredzamiem. Briesmoņi nenojauta par cilvēku spēju radīt mūziku, tāpat kā nebija redzējuši kustamies ķermeni ar tādu vieglumu, kaismi, ātrumu un grāciju, kā tagad dejoja Nadja. Šie lēnīgie radījumi tik tiešām nekad nebija saņēmuši tik iespaidīgu dāvanu. Viņu slinkās smadzenes uztvēra katru skaņu un katru kustību, lai saglabātu tās nākamajiem gadsimtiem. Šo ciemiņu dāvana paliks kopā ar briesmoņiem, lai kļūtu par daļu no viņu leģendas.