Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

2 Ekscentriskā vecmāmiņa

Aleksandrs Kolds stāvēja Ņujorkas lidostā, satrauk­tu ļaužu pūļa vidū. Cilvēki viņam apkārt stiepa saiņus un koferus, grūstījās un skrēja cits citam virsū. Viņi izskatījās pēc robotiem: aptuveni puse pie auss turēja piespiestu mobilo telefonu un gluži kā vājprātīgi tērgāja ar neredzamiem sarunu biedriem. Alekss bija pavisam viens ar mugursomu plecos un saburzītu banknoti rokā. Vēl trīs tādas salocītas naudaszīmes bija iebāztas zāba­kos. Tēvs bija ieteicis būt piesardzīgam, jo dzīve šajā milzīgajā pilsētā bija citāda nekā dzimtajā Kalifornijas piekrastes ciematiņā, kur nekad nekas nenotika. Visi trīs Koldu bērni bija uzauguši, spēlējoties uz ielas ar citiem bērniem, viņi pazina visus pilsētiņas iedzīvotājus un kaimiņu mājās jutās gluži kā savā ģimenē.

Lai šķērsotu kontinentu no viena krasta līdz otram, puisis bija lidojis sešas stundas. Viņam līdzās sēdēja no­svīdis resnis, kura tauku krokas vēlās pāri sēdekļa roku balstiem un sašaurināja Alekša sēdvietu vismaz uz pusi. Ik pa brīdim blakussēdētājs ar grūtībām noliecās, iebāza roku maisiņā ar pārtiku un ņēmās gremot kādu našķi, tā neļaujot zēnam mierīgi gulēt vai skatīties filmu. Alekss bija ļoti noguris un domās jau skaitīja stundas, kas atli­kušas, līdz šīs mocības būs galā. Beidzot lidmašīna pieze­mējās un viņš varēja izstaipīt kājas. Puisis atvieglots iz­kāpa no lidmašīnas un ar skatienu meklēja vecmāmiņu, tomēr, pretēji cerētajam, nevarēja viņu nekur ieraudzīt.

Arī pēc stundas no Keitas Koldas joprojām nebija ne minas un Alekss no tiesas sāka dusmoties. Viņš divas reizes bija lūdzis izsaukt vecomāti pa skaļruni, tomēr tas nedeva nekādus rezultātus, un tagad viņam nācās samainīt banknoti sīknaudā, lai varētu piezvanīt pa telefonu. Alekss priecājās par savu labo atmiņu: tikai no retajām pastkartēm viņš nešaubīgi varēja atcerē­ties Keitas telefona numuru un adresi, lai gan nekad nebija pie viņas viesojies. Vecāsmātes telefons zvanīja velti, tāpat kā viņš velti mēģināja sakopot visus dvēseles spēkus, lai liktu Keitai pacelt klausuli. "Ko man tagad darīt?" puisis pie sevis apmulsis prātoja. Aleksam ienāca prāta piezvanīt tēvam un lūgt padomu, tomēr tas viņam varēja maksāt visas monētas. Turklāt zēns negribēja uz­vesties kā tāds puņķutapa. Ko gan vecāki varēja viņam palīdzēt no tik liela attāluma? Nē, viņš nolēma, nevar zaudēt galvu tikai tāpēc, ka vecmāmiņa mazliet kavējas; iespējams, viņa nokļuvusi kādā sastrēgumā vai klīst tepat kaut kur pa lidostu un viņi gluži vienkārši nav satikušies.

Pagāja vēl pusstunda, un Alekšu jau pārņēma tik liels niknums pret Keitu Koldu, ka viņš būtu gatavs sarunāt vecaimātei rupjības, ja vien dabūtu viņu rokā. Zēns atce­rējās pretīgos jokus, ko viņa centās izstrādāt jau gadiem ilgi, piemēram, kasti šokolādes konfekšu ar asas mērces pildījumu, ko viņa mazdēlam bija atsūtījusi uz dzimša­nas dienu. Neviena normāla vecmāmiņa nebūtu gatava ar šļirci iztukšot katru konfekti, piepildīt to ar Tabasco mērci, ietīt spīdīgajā papīrā un sakārtot atpakaļ kastē, lai tikai pasmietos par saviem mazbērniem.

Viņš atcerējās arī šausmu stāstus, ko viņa klāstīja viesošanās reizēs, un to, kā vecmāmiņa uzstāja, lai tiktu nodzēsta gaisma. Tagad šie stāsti jau bija zaudējuši savu efektu, bet bērnībā bailes viņu gandrīz nogalēja. Māsām joprojām rādījās murgi ar vampīriem un vilkačiem, kas slēpās kapos, par ko sasodītā vecmāmiņa tumsas aizsegā bija viņiem sastāstījusi. Tomēr Alekss nevarēja noliegt, ka bērnus šie baisie stāsti bija apbūruši. Tāpat viņi nekad neatteicās klausīties par reālām un izdomātām briesmām, ko vecmāmiņa bija piedzīvojusi savos ceļo­jumos pa pasauli. Iemīļotākais no tiem bija par kādu astoņus metrus garu Malaizijas pitonu, kurš bija aprijis Keitas fotokameru. "Žēl, ka viņš neaprija tevi, vecmāmiņ," Alekss bija noteicis pirmajā reizē, kad dzirdēja stāstu, bet viņa neapvainojās. Šī sieviete iemācīja viņam peldēt nepilnās piecās minūtēs, četru gadu vecumā ie­grūžot Alekšu baseinā. Viņš tikai aiz izmisuma izpeldēja otrā krastā, bet varēja taču arī noslīkt! Liza Kolda gluži pamatoti satraucās katru reizi, kad mājās viesojās vī­ramāte: lai pasargātu bērnu veselību, viņai nācās veltīt dubultu uzmanību drošībai.

Pēc pusotras stundas gaidīšanas lidostā Alekss vairs nezināja, ko darīt. Viņš iedomājās, cik apmierināta kļūtu Keita Kolda, redzot viņu tik dusmīgu, un nolēma liegt vecmāmiņai šo prieku; viņam bija jārīkojas kā īstam vīrietim. Puisis uzvilka jaku, sakārtoja mugursomas lences un izgāja uz ielas. Kontrasts starp apsildītajām, spoži izgaismotajām un ļaužu pilnajām telpām un āra aukstumu, klusumu un tumsu viņu satrieca. Aleksam nebija ne jausmas, ka Ņujorkas ziema ir tik nepatīka­ma. Smirdēja pēc benzīna, ietves klāja netīrs sniegs, un sejā gluži kā daudzas sīkas adatiņas cirtās putenis. Viņš aptvēra, ka, satraukumā atvadoties no ģimenes, bija aizmirsis paņemt līdzi cepuri un cimdus, ko Kalifornijā nekad neizmantoja un līdz ar pārējo slēpošanas ekipē­jumu glabāja garāžā kādā lādē. Alekss sajuta, ka brūce rokā, kas līdz šim nebija viņu traucējusi, sāk pulsēt, un nodomāja, ka, tiklīdz ieradīsies pie vecmāmiņas, nomai­nīs apsēju. Viņam nebija ne jausmas, cik tālu no lidostas atradās viņas dzīvoklis, ne arī cik līdz turienei varētu maksāt brauciens taksometrā. Viņam vajadzēja karti, tomēr puisis nezināja, kur to meklēt. Ar nosalušām ausīm, sabāzis rokas kabatās, viņš devās uz autobusa pieturas pusi.

Sveiks! Tu viens pats? viņam uzsauca kāda mei­tene.

Viņai plecā karājās brezenta soma, cepure bija uz­maukta līdz uzacīm, nagi nolakoti zilā krāsā un degunā vīdēja sudraba riņķis. Alekss izbrīnā sastinga kā zemē iemiets. Par spīti apdriskātām biksēm, zaldāta zāba­kiem, diezgan netīram izskatam un izsalkušam ska­tienam, meitene bija gandrīz tikpat pievilcīga kā puiša slepenā mīlestība Sesilija Bārnsa. Meitenes vienīgais virsapģērbs bija oranža mākslīgās ādas jaka, kas tikko sniedzās līdz viduklim. Viņai nebija cimdu. Alekss kaut ko neskaidri atbildēja. Tēvs bija piekodinājis nerunāt ar dīvaiņiem, bet šī meitene nekādi neizskatījās bīstama, viņa bija labi ja pāris gadu vecāka, gandrīz tikpat tieva un neliela kā mamma. Patiesībā viņai līdzās Alekss jutās spēcīgs.

- Uz kurieni tu dodies? nepazīstamā uzstājīgi jau­tāja un aizdedzināja cigareti.

- Pie vecmāmiņas, viņa dzīvo uz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūra. Vai tu zini, kā līdz turienei var nokļūt? Alekss izprašņāja.

- Protams, es dodos uz to pašu pusi. Mēs varam braukt ar autobusu. Mani sauc Morgana, meitene stādījās priekšā.

- Nekad neesmu dzirdējis tādu vārdu, Alekss no­teica.

- Es pati to izvēlējos. Mana stulbā māte man ielika tikpat vulgāru vārdu kā viņa pati. Un kā tevi sauc? meitene jautāja, pa degunu izpūšot dūmus.

- Aleksandrs Kolds. Mani parasti sauc par Alekšu, viņš atbildēja, pārsteigts, ka kāds runā par savu ģimeni šādiem vārdiem.

Apmēram desmit minūtes viņi gaidīja autobusu, mī­dot kājām sniegu, lai kaut cik sasildītos, un Morgana šo laiku izmantoja, lai sniegtu saīsinātu pārskatu par savu dzīvi: viņa jau pāris gadu negāja uz skolu tā esot domāta tikai stulbeņiem un bija aizbēgusi no mājām, jo nevarēja ciest patēvu, kas bija viens pretīgs cūka.

- Mans sapnis ir spēlēt kādā rokgrupā, viņa piebilda. Vienīgais, kas man nepieciešams, ir elektriskā ģitāra. Kas ir tajā kastē, kas tev piesieta pie mugursomas?

- Flauta.

- Vai elektriskā?

- Nē, tā darbojas ar baterijām, Alekss nosmējās.

Kad puiša ausis bija pārvērtušās divos ledus gabaliņos, parādījās autobuss un abi jaunieši iekāpa. Zēns samak­sāja par biļeti un saņēma atlikumu, kamēr Morgana rak­ņājās vienā oranžās žaketes kabatā un pēc tam otrā.

- Mans maks! Man to ir nozaguši… viņa stostījās.

- Man žēl, bērns. Tev vajadzēs kāpt ārā, šoferis norādīja.

- Neesmu vainīga, ka mani apzaga! meitene izsau­cās skaļā balsī. Alekss satraucās, viņam nepatika pie­vērst sev uzmanību.

- Es arī neesmu vainīgs. Ziņo policijai, šoferis sausi noteica.

Meitene atvēra brezenta somu un izbēra tās saturu autobusa ejā: drēbes, kosmētika, grauzdētas saulespuķu sēkliņas, vairākas dažāda lieluma kastītes un paciņas un augstpapēžu kurpes, kas, šķiet, piederēja kādai citai per­sonai, jo bija grūti iedomāties Morganu ar šīm kurpēm kājās. Viņa ļoti lēnām izkratīja katru apģērba gabalu, apskatīja to no visām pusēm, atvēra katru kastīti un sainīti un visu pasažieru acu priekšā pārcilāja apakš­veļu. Alekss novērsās un jutās aizvien nelāgāk. Viņš negribēja, lai ļaudis domātu, ka viņi abi ir kopā.

- Skuķi, es nevaru gaidīt te visu vakaru. Tev jākāpj ārā, šoferis nu jau draudīgi atkārtoja. Morgana viņā neklausījās. Viņa bija novilkusi oranžo žaketi un pār­baudīja oderi, kamēr citi pasažieri sāka kurnēt.

- Aizdod man kaut ko! meitene visbeidzot palūdza Aleksam.

Puisis juta, kā uz viņa ausīm kūst ledus, un nosprieda, ka tās kļūst sarkanas satraukuma brīžos tā parasti no­tika. Tas bija Alekša krusts: ausis viņu vienmēr nodeva, it īpaši, ja tuvumā atradās Sesilija Bārnsa, meitene, kurā viņš bezcerīgi un nelaimīgi bija iemīlējies jau bērnudārzā. Alekss bija nolēmis, ka uz pasaules nav iemesla, kādēļ Sesilijai būtu viņš jāievēro, jo viņa varēja izvēlēties jeb­kuru no koledžas labākajiem atlētiem. Viņš ne ar ko ne­izcēlās, viņa vienīgie talanti bija kalnos kāpšana un flau­tas spēlēšana, bet neviena daudzmaz saprātīga meitene neinteresējās ne par kalniem, ne flautām. Tā nu Aleksam nekas cits neatlika, kā klusībā mīlēt Sesiliju visu atli­kušo dzīvi vai vismaz tik ilgi, līdz notiks kāds brīnums.

- Aizdod man biļetei, Morgana atkārtoja.

Parastos apstākļos Aleksam nebūtu žēl naudas, bet

pašreizējā situācija pārlieku dāsnumu neveicināja. To­mēr, viņš prātoja, neviens vīrietis nevar pamest sievieti šādā situācijā. Naudas bija tieši tik daudz, lai izpa­līdzētu, atstājot neskartas salocītās un zeķēs ieliktās banknotes. Alekss samaksāja par otru biļeti. Morgana ar pirkstu galiem viņam iedeva smieklīgu buču un pa­rādīja mēli šoferim, kas uz viņu dusmīgi atskatījās. Tad meitene ātri savāca savas mantas un sekoja Aleksam uz autobusa aizmuguri, kur abi apsēdās.

- Tu paglābi manu ādu. Tiklīdz varēšu, naudu tev atdošu, viņa nosolījās.

Alekss neatbildēja. Viņš turējās pie principa: ja tu aiz­dod naudu cilvēkam, kuru vairs nekad neredzēsi, tad tā ir labi izlietota nauda. Morgana viņā izraisīja vienlaikus apbrīnu un nepatiku, viņa bija pilnīgi citāda nekā dzim­tās pilsētiņas meitenes, pat pašas izaicinošākās. Lai kā pamuļķis neskatītos uz jauno paziņu ar pavērtu muti, lielāko brauciena daļu puisis klusējot vērās tumšajā logā, kur atspīdēja Morgana un arī viņa paša kalsnā seja ar apaļajām brillēm un no mātes mantotajiem tumša­jiem matiem. Diez, kad viņš varēs sākt skūties? Alekss vēl nebija tā izaudzis kā daži viņa draugi; viņš vēl bija puišelis bez bārdas, viens no pašiem īsākajiem klasē. Pat Sesilija Bērnsa bija garāka nekā viņš. Vienīgais labums, ka atšķirībā no citiem koledžas pusaudžiem viņam bija vesela āda, jo, tiklīdz parādījās kāda pumpa, tēvs viņam injicēja kortizonu. Mamma apgalvoja, ka nav par ko uztraukties, vieni izaug ātrāk, citi vēlāk, un Koldu ģimenē visi vīrieši ir gari; bet Alekss zināja, ka ģenētis­kais mantojums ir kaprīzs, un tikpat labi viņš varēja būt atsities savas mātes ģimenē. Liza Kolda pat kā sieviete bija neliela auguma; no mugurpuses viņa izskatījās pēc četrpadsmitgadīgas meitenes, it īpaši tagad, slimības novārdzināta. Alekss juta, ka, domājot par mammu, sažņaudzas krūtis un kļūst grūtāk elpot, it kā kāda milzīga dūre viņu būtu sagrābusi aiz rīkles.

Morgana bija novilkusi oranžo ādas jaku. Zem tās bija īsa, melna mežģīņu blūze, kas nenosedza vēderu, un ādas kaklasiksna ar metāla dzelkšņiem kā niknam sunim.

Es atdotu pusi dzīves par vienu dūmu, viņa teica.

Alekss norādīja uz zīmi, kas autobusā aizliedza smē­ķēt. Morgana paskatījās apkārt. Neviens viņiem nepie­vērsa uzmanību; tuvumā bija vairākas tukšas sēdvietas, un citi pasažieri gulēja vai lasīja. Pārliecinājusies, ka neviens uz viņiem neskatās, meitene iebāza roku blū­zītē un izvilka no krūštura nosmulētu maisiņu. Vina iebakstīja Aleksam sānos un pavicināja maisiņu viņam gar degunu.

Zālīte, viņa nočukstēja.

Aleksandrs Kolds noliedzoši pašūpoja galvu. Viņš ne­uzskatīja sevi par puritāni, pavisam ne, tieši tāpat kā gandrīz visi vidusskolas biedri, viņš pāris reižu bija pa­mēģinājis marihuānu un alkoholu, bet tā arī nebija izju­tis nekādu valdzinājumu, ja neņem vērā aizliegtā augļa vilinājumu. Aleksam nepatika zaudēt kontroli. Kalnos kāpšana viņam bija likusi novērtēt prieku, kādu sniedz spēja kontrolēt savu ķermeni un prātu. No šiem pārgā­jieniem kopā ar tēvu viņš atgriezās noguris, izbadējies un sāpošiem muskuļiem, tomēr bezgala laimīgs, pilns enerģijas, lepns, ka vēl vienu reizi ir uzvarējis savas bailes un kalnu pretestību. Viņš jutās kā elektrizēts, va­rens un gandrīz vai neuzvarams. Šādās reizēs kā balvu par varoņdarbu tēvs viņam draudzīgi uzsita pa muguru, tomēr neteica ne vārda, lai neveicinātu dēla godkāri. Džonam Koldam nepatika glaimi, bija grūti sagaidīt no viņa kādu uzslavu, un, lai gan dēls ļoti kāroja to dzirdēt, parasti viņam pietika ar šo vīrišķīgo žestu.

Atdarinot tēvu, Alekss bija iemācījies veikt savus pie­nākumus, cik vien labi spēja, un neizlikties izcilākam, nekā īstenībā bija, tomēr slepenībā zēns bija lepns par trim savām īpašībām: drosmi kāpt kalnos, talantu spē­lēt flautu un domas skaidrību. Daudz grūtāk bija atzīt savus trūkumus, kaut gan puisis saprata, ka ir vismaz divas lietas, ko vajadzētu censties izlabot un uz ko vairā­kas reizes bija aizrādījusi arī mamma: skepticisms, kas viņam lika par visu šaubīties, un sliktais raksturs, kas parasti izpaudās pašā nepiemērotākajā brīdī. Pēdējais gan bija kas jauns, jo vēl tikai pirms dažiem mēnešiem viņš bija priecīgs un vienmēr labā garastāvoklī. Mamma apgalvoja, ka tās ir pārejas vecuma problēmas un ar laiku pāries, tomēr Alekss par to nebija tik drošs. Jebkurā gadījumā Morganas piedāvājums viņu nesaistīja. Tajās reizēs, kad viņš bija pamēģinājis narkotikas, Alekss ne­juta, ka lidotu uz paradīzi, kā stāstīja daži draugi; viņa galva pieplūda ar dūmiem un kājas kļuva mīkstas kā no vates. Puisim labāk patika karāties virvē simts metru augstumā un skaidri zināt, kāds ir nākamais solis, ko tagad vajadzētu spert. Nē, narkotikas nebija domātas viņam. Un arī cigaretes ne, jo Aleksam bija nepiecieša­mas veselas plaušas, lai kāptu kalnos un spēlētu flautu. Viņš nevarēja nepasmaidīt, kad atcerējās, kā vecmāmiņa Keita viņam uz visiem laikiem atņēma vēlmi uzsmēķēt. Tolaik viņam bija kādi vienpadsmit gadi, un, neņemot vērā tēva nolasīto sprediķi par plaušu vēzi un citām ni­kotīna izraisītajām slimībām, viņš ar draugiem aiz skolas slepus mēdza uzpīpēt. Toreiz Keita Kolda ieradās kopā ar ģimeni nosvinēt Ziemassvētkus un ar savu pēddziņa degunu ātri vien saoda cigarešu smārdu, ko zēns bija mēģinājis notušēt ar košļājamo gumiju un odekolonu.

Aleksandr, tik jauns un jau pīpē! viņa labsirdīgi izsaucās. Zēns mēģināja visu noliegt, bet vecmāmiņa nemaz neklausījās. Nāc man līdzi, izmetīsim kādu līkumu, viņa teica.

Alekss iekāpa mašīnā, uzlika drošības jostu un caur zobiem nomurmināja lūgšanu, jo vecmāmiņa pie stūres uzvedās kā īsta teroriste. Atrunājoties, ka Ņujorkā jau neviens ar mašīnu nebrauc, viņa to vadīja, it kā bēgtu no sekotājiem. Spēji uzņemot ātrumu un strauji bremzējot, viņi aizbrauca līdz lielveikalam, kur nopirka četrus lielus melnās tabakas cigārus; pēc tam devās uz kādu klusu ie­liņu, kur tālu no svešiem skatieniem katrs aizdedzināja pa vienam smēķim. Viņi pīpēja un pīpēja. Automašīnas logi un durvis bija aizvērti, dūmi piepildīja salonu, līdz pa logu vairs neko nevarēja saskatīt. Alekss juta, ka galva sāk griezties un kuņģis raujas te uz augšu, te uz leju. Drīz vien viņš vairs nevarēja izturēt, atvēra durvis, kā maiss izkrita uz ielas un jutās slims līdz pat matu ga­liņiem. Vecmāmiņa smaidīja un nogaidīja, līdz mazdēls iztukšo kuņģa saturu, nemaz nepiedāvājoties noslaucīt pieri vai mierināt, kā to būtu darījusi mamma; pēc tam Keita aizdedzināja otru cigāru un pasniedza to Aleksam.

- Uz priekšu, Aleksandr, pierādi, ka esi īsts vīrs, un izpīpē vēl vienu, viņa jautri aicināja.

Nākamās divas dienas zēnam nācās pavadīt gultā, viņš bija zaļš kā ķirzaka un pārliecināts, ka sliktā dūša un galvassāpes viņu nobeigs. Tētis domāja, ka tas ir kāds vī­russ, bet mamma uzreiz turēja aizdomās vīramāti, lai gan neuzdrošinājās viņu tieši apvainot mazdēla saindēšanā. Kopš tā laika smēķēšana, kas starp dažiem viņa drau­giem bija ļoti iecienīta, Aleksam uzdzina tikai nelabumu.

- Šī ir ļoti laba zālīte, Morgana uzstāja, norādot uz maisiņa saturu. Ja tu gribi, man ir arī šīs, viņa pie­bilda un plaukstā parādīja baltas tabletītes.

Alekss neatbildēja un atkal paskatījās ārā pa auto­busa logu. Viņš no pieredzes zināja, ka šādos gadījumos labāk klusēt vai sākt runāt par ko citu. Jebkas, ko viņš tagad teiktu, izklausītos muļķīgi, un meitene nodomātu, ka viņš ir nīkulis vai reliģisks fanātiķis. Morgana pa­raustīja plecus un noglabāja savus dārgumus līdz kādam veiksmīgākam brīdim. Viņi iebrauca autoostā, kas atra­dās pašā pilsētas centrā, un nu bija laiks izkāpt.

Lai arī pulkstenis jau rādīja vēlu vakara stundu, sa­tiksmes plūsma un cilvēku straumes ielās nebija mazi­nājušās biroji un veikali bija slēgti, bet apmeklētājus gaidīja bāri, teātri, kafejnīcas un restorāni. Alekss gāja garām ļaudīm, neizšķirot sejas, viņš redzēja tikai tum­šos mēteļos ievīstījušās un steidzīgi skrejošas figūras. Līdzās notekcauruļu atverēm, pa kurām augšup cēlās tvaiks, viņš pamanīja uz ielas gulošus saiņus. Zēns sa­prata, ka tie ir klaidoņi, kas sarāvušies guļ līdzās apku­res caurulēm vienīgajam siltuma avotam šai ziemas naktī.

Griezīgā neona gaisma un automašīnu starmeši pie­šķīra mitrajām un netīrajām ielām nereālu izskatu. Uz ielu stūriem bija redzami krāvumi no melniem maisiem, daži no tiem bija saplīsuši, un apkārt mētājās atkritumi. Kāda klaidone noskrandušā mētelī ar nūju rokās rakņā­jās pa maisiem un pati savā valodā skaitīja nebeidzamu litāniju. Aleksam vajadzēja palēkt malā, lai izvairītos no žurkas ar sakostu un asiņainu asti, kas tupēja ietves vidū un nekustējās, kad tai tuvojās. Bez apstājas skanēja automašīnu taures un policijas sirēnas, kurām laiku pa laikam pievienojās arī ātrās palīdzības ūjināšana. Ļoti garš, jauns un klumzīgs vīrietis klaigāja, ka pasaule drīz ies bojā, un iespieda Aleksam rokā saburzītu reklāmas lapiņu, kurā puskaila blondīne ar pilnīgām lūpām pie­dāvāja veikt masāžu. Kāds skrituļskrējējs ar pleijera austiņām uz galvas uztriecās zēnam, un viņš atsitās pret sienu. "Skaties, kur ej, idiot!" uzbrucējs nokliedzās.

Alekss juta, ka brūce rokā no jauna sāk pulsēt. Viņš iedomājās, ka ir nokļuvis kādā no murgainajiem zi­nātniskās fantastikas romāniem, briesmīgā cementa, tērauda, stikla, piesārņojuma un vientulības megapolē. Puisi pārņēma nostalģija pēc pilsētiņas pie jūras, kurā viņš bija pavadījis savu līdzšinējo dzīvi. Mierīgais un garlaicīgais miests, no kura viņš tik bieži bija vēlējies aizbēgt, tagad šķita brīnišķīgs. Viņa sērīgās pārdomas pārtrauca Morgana.

- Es vai mirstu aiz izsalkuma. Varbūt mēs kaut ko varētu iekost? vina izmeta.

- Ir jau vēls, man jānokļūst pie vecmāmiņas, Alekss atvainojās.

- Esi nu mierīgs, es tevi uz turieni aizvedīšu. Mēs jau esam pavisam tuvu, bet nenāktu par ļaunu kaut ko ielikt vēderā, viņa uzstāja.

Neļaujot apdomāties, meitene aiz rokas ievilka Alekšu kādā trokšņainā kafejnīcā, kur gaisā vēdīja alus, ilgi vā­rītas kafijas un cepameļļas smārds. Pie garas lamināta letes, ēdot ko taukainu, sēdēja daži aziātu izcelsmes strādnieki. Morgana apsēdās viņiem līdzās un sāka lasīt uz tāfeles ar krītu uzrakstīto ēdienkarti. Alekss saprata, ka viņam nāksies maksāt par ēdienu, tādēļ devās uz tualeti, lai izvilktu zābakos paslēptās banknotes.

Tualetes sienas bija noklātas ar rupjībām un piedau­zīgiem zīmējumiem, uz grīdas mētājās saburzīti papīri un lāsoja no sarūsējušām caurulēm satecējuša ūdens peļķes. Zēns iegāja kādā nodalījumā, aizkrampēja durvis un nolika mugursomu uz grīdas. Par spīti pretīgumam, Alekss apsēdās uz poda malas, lai novilktu zābakus, kas tik ierobežotā telpā, turklāt vēl ar apsaitētu roku, nepavisam nebija viegli izdarāms. Viņš domāja par mik­robiem un neskaitāmām slimībām, ko, pēc tēva teiktā, var iegūt publiskajās tualetēs. Turklāt Aleksam bija jāuzmana savs ierobežotais kapitāls.

Zēns ar nopūtu pārskaitīja naudu; viņš negrasījās ieturēties un cerēja, ka Morgana apmierināsies ar kādu lētu ēdienu, viņa neizskatījās pēc tādas, kas daudz ēd. Kamēr Alekss nebija nokļuvis Keitas Koldas dzīvokļa drošībā, trīs salocītās banknotes bija viss, kas viņam uz šīs pasaules piederēja; tās pārstāvēja atšķirību starp glābiņu un bada nāvi aukstumā uz ielas kā tiem klaido­ņiem, kurus puisis bija redzējis pirms neilga brīža. Ja viņam neizdodas atrast vecmāmiņas dzīvokli, viņš vien­mēr var atgriezties, pārlaist nakti kādā lidostas stūrī un nākamajā dienā lidot atpakaļ. Tieši tāpēc viņam bija biļete atpakaļceļam. Alekss uzvilka zābakus, noglabāja naudu kādā mugursomas kabatiņā un izgāja no noda­lījuma. Tualetē neviena nebija. Viņš nostājās pie izliet­nes, nolika mugursomu uz grīdas, sakārtoja pārsēju uz kreisās rokas un ļoti rūpīgi ar ziepēm nomazgāja labo roku. Viņš diezgan bagātīgi apšļakstīja galvu ar ūdeni, lai aizskalotu nogurumu, un pēc tam noslaucīja seju papīra dvielī. Noliecies, lai paņemtu mugursomu, viņš ar šausmām saprata, ka tā ir pazudusi.

Ar trīcošu sirdi Alekss metās ārā no tualetes. Zādzība bija notikusi pirms nepilnas minūtes, zaglis nevarēja būt tālu ticis, ja viņš pasteigtos, tad varētu to notvert, vēl pirms ļaundaris pazūd ielas burzmā. Kafejnīcā viss bija kā iepriekš, tie paši nosvīdušie strādnieki aiz letes, tie paši vienaldzīgie apmeklētāji, tas pats taukainais ēdiens, tā pati trauku šķinda un rokmūzika pilnā ska­ļumā. Neviens neievēroja zēna satraukumu, neviens nepagriezās, kad viņš kliedza, ka ir apzagts. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Morgana vairs nesēdēja tur, kur viņš meiteni bija atstājis. No viņas vairs nebija ne miņas.

Vienā mirklī Alekss saprata, kurš viņam bija neuz­krītoši sekojis, kurš bija stāvējis otrpus tualetes durvīm, gaidot izdevīgu brīdi, kurš vienā acumirklī bija pievācis viņa mugursomu. Alekss iesita sev pa pieri. Kā gan viņš varēja būt tik naivs! Morgana bija viņu apvedusi ap stūri kā tādu maziņo un pievākuši visu viņa mantību, atstājot tikai drēbes, kas Aleksam bija mugurā. Viņš bija zaudējis visu naudu, lidmašīnas biļeti un pat savu dārgo flautu. Viņam bija palikusi tikai pase, kas, par laimi, atradās jakas iekškabatā. Aleksam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu milzīgo vēlmi apraudāties kā tādam sīkam puišelim.