Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

17 Cilvēkēdājs putns

Nākamajā dienā ceļotāji devās atpakaļ uz Tapitavateri. Tuvojoties ciematam, viņi redzēja starp kokiem mirdzam helikopterus un saprata, ka nahab civilizā­cija beidzot bija sasniegusi arī miglāja ļaudis. Valimai nolēma palikt mežā; visu mūžu viņš bija turējies pa gabalu no ienācējiem, un šis nebija piemērots brīdis, lai mainītu savus ieradumus. Tāpat kā pārējiem mig­lāja ļaudīm, arī šamanim piemita spēja kļūt gandrīz neredzamam, un nu jau vairākus gadus viņš bija stai­gājis starp nahab, vērojot to apmetnes un ciematus, tomēr neviens no svešiniekiem nenojauta par burvja eksistenci. Veco vīru pazina tikai Nadja Santosa un tēvs Valdomero viņi bija draugi kopš tiem laikiem, kad priesteris dzīvoja pie indiāņiem. Vairākās vīzijās burvis bija saticis "meduskrāsas meiteni", tādēļ bija pārliecināts, ka viņu sūtījuši gari. Večuks uzskatīja, ka Nadja ir ģimenes locekle, tāpēc ļāva saukt sevi vārdā, kad viņi bija divi vien, stāstīja meitenei indiāņu mītus un leģendas, uzdāvināja savu talismanu un aizveda viņu uz svēto dievu pilsētu.

Ieraugot helikopterus, Alekss no prieka salēcās: viņam nevajadzēs uz visiem laikiem palikt šai briesmoņu zemē. Viņš sprieda, ka helikopteri vairākas dienas bija riņķo­juši ap Pasaules Aci, meklējot abus pazudušos draugus. Atklājusi, ka mazdēla nav, vecmāmiņa droši vien bija sa­cēlusi varenu traci, liekot kapteinim Ariosto pārmeklēt šo lielo platību no gaisa. Iespējams, ka viņi bija pama­nījuši Makaritas sārta dūmus un tā atklājuši ciematu.

Valimai paskaidroja jauniešiem, ka paslēpsies un nogaidīs starp kokiem, lai redzētu, kas notiek ciemā. Apmaiņā pret brīnumainajām zālēm, kas palīdzēs mātei atgūt veselību, Alekss vēlējās burvim ko uzdāvināt un iedeva viņam savu Šveices armijas nazi. Indiānis paņē­ma šo sarkano metāla priekšmetu, sajuta tā svaru un dī­vaino formu, nemaz nenojaušot, kam tas domāts. Alekss citu pēc cita atvēra asmeņus, pinceti, šķēres, korķviļķi, skrūvgriezi, līdz priekšmets pārvērtās par mirdzošu ezi. Puisis parādīja šamanim, kā var izmantot katru daļu un kā tās visas var atvērt un aizvērt.

Valimai pateicās par dāvanu, tomēr, nepazīstot me­tālu, viņš bija dzīvojis vairāk nekā simts gadu un vien­kārši jutās par vecu, lai apgūtu nahab trikus; bet burvis nevēlējās būt nepateicīgs, tāpēc pakāra Šveices armijas nazi kaklā līdzās dzīvnieku zobu kaklarotām un citiem amuletiem. Pēc tam atgādināja Nadjai pūces kliedzienu, kas viņiem kalpoja, lai sazinātos. Meitene iedeva veca­jam vīram groziņu ar trim kristāla olām, jo uzskatīja, ka viņa rokās tās būs lielākā drošībā. Nadja nevēlējās parādīties ienācējiem, nesot rokās olas, jo tās piederēja miglāja ļaudīm. Ceļabiedri atvadījās, un jau pēc mirkļa

Valimai pazuda starp augiem, it kā viņa te nemaz ne­būtu bijis.

Nadja un Alekss uzmanīgi tuvojās vietai, kur bija nolaidušies trokšņa un vēja putni, kā helikopterus sauca indiāņi. Viņi slēpās aiz kokiem, no kurienes va­rēja skatīties un paši palikt nepamanīti, tomēr jaunieši atradās pārāk tālu, lai visu varētu skaidri sadzirdēt. Tapiravateri pašā vidū bija nolaidušies trokšņa un vēja putni, turklāt tur bija trīs teltis, liela nojume un pat viena petrolejas krāsniņa. Tur bija novilkta arī stieple, uz kuras karājās dāvanas indiāņu pievilināšanai: naži, katliņi, cirvji un citi metāla un alumīnija priekšmeti, kas atstaroja saules gaismu. Draugi redzēja arī vairākus bruņotus un ļoti tramīgus kareivjus, tomēr te nebija ne miņas no indiāņiem. Miglāja ļaudis bija izgaisuši, kā viņi vienmēr darīja bīstamos brīžos. Šī stratēģija ciltij bija lieliski palīdzējusi, jo citas indiāņu ciltis, kas sastapās ar nahab, tika iznīcinātas vai asimilētas. Tie, kas iekļā­vās civilizācijā, kļuva par ubagiem, zaudēju savu karo­tāja pašcieņu un dzīvoja kā žurkas. Tieši tādēļ virsaitis Mokarita nekad neļāva savai ciltij tuvoties nahab, ne arī ņemt viņu dāvanas, viņš uzskatīja, ka apmaiņā pret mačeti vai cepuri cilts uz visiem laikiem varētu aizmirst savas saknes, valodu un dievus.

Jaunieši prātoja, ko gan vēlas šie zaldāti. Ja viņi bija daļa no plāna, lai iznīdētu indiāņus no Pasaules Acs, labāk bija netuvoties. Abi draugi joprojām atcerējās ik vārdu no sarunas, ko Santamaria de la Ljuvijā bija dzirdējuši starp kapteini Ariosto un Mauro Karijasu. Jaunieši saprata, ka, iejaucoties notikumu gaitā, viņi var pakļaut briesmām savu dzīvību.

Kā tas mēdza notikt divas vai trīs reizes dienā, sāka līt. Tās bija pēkšņas, īsas un spēcīgas lietusgāzes, kas vienā mirklī samērcēja itin visu, drīz vien beidzās un padarīja apkārtni svaigu un tīru. No sava slēpņa starp kokiem abi draugi nu jau gandrīz stundu novēroja ap­metni, kad pamanīja ciematam tuvojamies trīs cilvēkus, kas acīmredzot bija devušies izpētīt džungļus un tagad atgriezās skriešus, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Par spīti diezgan lielajam attālumam, jaunieši tos uzreiz pazina: tur bija Keita Kolda, Sesars Santoss un fotogrāfs Timotijs Brūss. Nadja un Alekss atviegloti nopūtās: tas nozīmēja, ka profesors Leblāns un daktere Omaira Torresa arī bija kaut kur tepat tuvumā. Viņu klātbūtne ciemā atturēja kapteini Ariosto un Mauro Karijasu lie­tot ieročus, lai atbrīvotos no indiāņiem vai arī no abiem jauniešiem.

Draugi pameta slēptuvi un uzmanīgi tuvojās Tapiravateri, tomēr pēc brīža viņus jau pamanīja sargi un apkārt pulcējās cilvēki. Keitas Koldas prieka kliedzienu, atkal ieraugot mazdēlu, varēja salīdzināt tikai ar Sesara Santosa skaļo izsaucienu, ieraugot savu meitu. Abi divi metās pretī pārgurušajiem jauniešiem, kuru netīro ķer­meni klāja nobrāzumi, sīkas brūces un skrandains ap­ģērbs. Turklāt ar indiāņu matu griezumu Alekss izska­tījās citāds, viņam bija skūts galvvidus, kur skatienam pavērās garens, ar kreveli klāts ievainojums. Santoss pacēla Nadju savās spēcīgajās rokās un apkampa ar tādu spēku, ka gandrīz salauza Borobam ribas. Turpretim Keita Kolda spēja apvaldīt prieka un atvieglojuma vilni; tiklīdz mazdēls bija rokas stiepiena attālumā, viņa iecirta tam pamatīgu pļauku.

- Tas, Aleksandr, par bailēm, ko mēs tevis dēļ pār­dzīvojām. Nākamreiz, kad tu pazudīsi man no acīm, es tevi nobeigšu, sacīja vecmāmiņa. Par atbildi Alekss viņu apskāva.

Tūdaļ pat ieradās arī pārējie: Mauro Karijass, kaptei­nis Ariosto, daktere Omaira Torresa un neaprakstāmais profesors Leblāns, kuru viscaur bija sadzēlušas bites. Indiānis Karakave, drūms kā vienmēr, neizrādīja ne mazāko pārsteigumu, atkal ieraugot jauniešus.

- Kā jūs līdz šejienei tikāt? Šeit iespējams nokļūt tikai ar helikopteru, kapteinis Ariosto jautāja.

Neieslīgstot detaļās un nesakot, pa kurieni viņi kāpa augšup, Alekss īsos vārdos pastāstīja par piedzīvojumu ar miglāja ļaudīm. Tāpat viņš neko neminēja par ceļoju­mu uz svēto tepui kalnu. Puisim šķita, ka viņš neizpauž nekādu noslēpumu, jo nahab jau zināja par cilts pastā­vēšanu. Bija acīm redzams, ka indiāņi pametuši ciematu tikai pāris stundu iepriekš: manioka bija salikta grozos, nelielo ugunskuru vietās ogles joprojām bija siltas, jēlo gaļu vecpuišu mītnē apsēda mušas un apkārt klīda arī daži mājdzīvnieki. Zaldāti ar mačetēm bija nogalinājuši pieradinātās boa čūskas, un to izkropļotie ķermeņi saulē lēnām trūdēja.

- Kur ir indiāņi? Mauro Karijass jautāja.

- Viņi aizgāja tālu prom, Nadja noteica.

- Nedomāju gan, ka ar sievietēm, bērniem un vecī­šiem viņi būtu devušies tālumā. Viņi nevar tā pazust, neatstājot nekādas pēdas.

- Vini ir neredzami.

- Tagad parunāsim nopietni, meitiņ! Karijass iz­saucās.

- Es vienmēr runāju nopietni.

- Vai tu apgalvo, ka šie cilvēki lido kā raganas?

- Nelido vis, bet skrien gan ļoti ātri, meitene pa­skaidroja.

- Tu runā šai indiāņu valodā, skaistulīt?

- Mani sauc Nadja Santosa.

- Labi, Nadja Santosa, tu vari ar viņiem saprasties, vai ne? Karijass uzstāja.

-Jā.

Daktere Omaira Torresa iejaucās, lai pastāstītu, ka šīs cilts indiāņus nepieciešams vakcinēt. Ciems jau bija atklāts, un tagad indiāņi vairs nevarēja izvairīties no saskares ar ienācējiem.

- Tu zini, Nadja, ka mēs pat negribot varam aplipi­nāt viņus ar nāvējošām slimībām. Pāris mēnešu laikā veselas ciltis ir izmirušas no parastas saaukstēšanās. Visbriesmīgākās ir masalas. Man ir vakcīnas, un nabaga indiāņus es varu vakcinēt. Tā viņi būs pasargāti. Vai tu vari man palīdzēt? skaistā sieviete lūdza.

- Es mēģināšu, meitene apsolīja.

- Kā tu sazināsies ar cilti?

- To es vēl nezinu, man jāpadomā.

Aleksandrs Kolds ielēja veselības ūdeni pudelē ar hermētisku korķi un uzmanīgi ielika trauku somā. To redzot, vecmāmiņa vēlējās zināt, ko mazdēls dara.

- Tas ir ūdens, kas palīdzēs izveseļoties mammai, viņš teica. Es uzgāju mūžīgās jaunības avotu, to pašu, Keita, ko visi citi meklējuši gadsimtiem ilgi. Mamma

noteikti izveseļosies.

»

Pirmo reizi, kopš Alekss spēja atcerēties, vecmāmiņa viņu samīļoja. Puisis sajuta pieskārāmies viņas kalsnās un muskuļotās rokas, pīpes tabakas smaržu, biezos, ar šķērēm apgrieztos matus, sauso un aso ādu; beidzot Alekss izdzirda, ka vecmāmiņa savā piesmakušajā balsī izrunā viņa vārdu. Tiklīdz Keita Kolda aptvēra, ko dara, viņa asi atrāvās un pabīdīja mazdēlu uz galda pusi, kur viņu jau gaidīja Nadja. Abi izsalkušie un nogurušie jau­nieši metās virsū pupiņām, rīsiem, maniokas plāceņiem un apdegušām, asakainām zivīm. Alekss ēda kā zvērs, un Keita Kolda, kura labi zināja mazdēla izvēlību ēdienu ziņā, tikai pārsteigta noskatījās.

Paēduši abi draugi ilgi peldējās upē. Viņi zināja, ka apkārt ir neredzamie indiāņi, kuri no biežņas seko kat­rai nahab kustībai. Kamēr jaunieši šķaidījās ar ūdeni, viņi juta indiāņu skatienus tikpat cieši, it kā tie būtu pieskārieni. Nadja un Alekss nosprieda, ka miglāja ļau­dis viņiem netuvojas, jo apkārt ir daudz nepazīstamo un tepat stāv arī helikopteri, kurus indiāņi bija redzējuši gaisā, bet nekad tik tuvu. Jaunieši mēģināja nedaudz attālināties ja viņi būtu divi vien, varbūt miglāja ļau­dis parādītos, tomēr ciematā valdīja tik dzīva rosība, ka nebija iespējams to atstāt, nepiesaistot uzmanību. Par laimi, zaldāti neuzdrošinājās spert ne soli ārpus apmet­nes, jo stāsti par briesmoņiem un veids, kādā tika nogalēts viens no viņu kolēģiem, šiem vīriem izraisīja nepār­varamas bailes. Iepriekš neviens zaldāts nebija spēris kāju Pasaules Acī, un apkārt klīda nostāsti par gariem un dēmoniem, kas mīt šai apvidū. Kareivji mazāk bijās no indiāņiem, jo uzticējās saviem šaujamieročiem un arī viņu dzīslās ritēja indiāņu asinis.

Kad satumsa, visi, izņemot maiņas sargus, sasēdās ap ugunskuriem, lai uzsmēķētu un iedzertu. Gaisotne bija nomācoša, un kāds palūdza mazliet mūzikas gara­stāvokļa uzlabošanai. Aleksam nācās atzīt, ka ir pazau­dējis Džozefa Kolda slaveno flautu, tomēr viņš nevarēja paskaidrot, kā tas noticis, nepieminot ceļojumu tepui iekšienē. Vecmāmiņa viņam uzmeta iznīcinošu skatienu, tomēr neko neteica, jo nojauta, ka mazdēls daudz ko slēpj. Kāds zaldāts izvilka mutes harmonikas un nospē­lēja pāris populāras melodijas, tomēr viņa labie nodomi neko daudz nedeva. Tagad bailes bija pārņēmušas visus.

Keita Kolda paveda jauniešus maliņā, lai pastāstītu par notikumiem viņu prombūtnes laikā kopš brīža, kad viņus aizveda indiāņi. Kad ekspedīcijas dalībnieki aptvēra, ka Nadja un Alekss ir pazuduši, viņi tūdaļ pat sāka meklēšanu un, spīdinot laternas, staigāja pa džun­gļiem, meklējot jauniešus gandrīz visu nakti. Leblāns izpelnījās vispārēju sašutumu ar vēl vienu no savām sla­venajām prognozēm: jauniešus bija nolaupījuši indiāņi un šobrīd, ceptus uz iesma, droši vien jau ēda gardām mutēm. Profesors izmantoja gadījumu, lai pastāstītu, ka Kārību jūras salu indiāņi gūstekņiem, vēl dzīviem esot, nogrieza pa gabalam miesas, lai to aprītu. Tiesa, Leblāns atzina, ka viņi pašlaik neatrodas starp Kārību baseina indiāņiem, kurus civilizēja un iznīcināja vairāk nekā pirms simt gadiem, tomēr nekad nevar zināt, cik tālu sniedzas kultūras ietekme. Sesars Santoss jau gra­sījās antropologam mesties virsū ar dūrēm.

Nākamās dienas pēcpusdienā beidzot parādījās ilgi gaidītie helikopteri. Laiva ar nelaimīgo Džoelu Gonsalesu bez starpgadījumiem bija nokļuvusi līdz Santamaria de la Ljuvijai, kur slimnīcas mūķenes uzņēmās vājinieku aprūpēt. Indiāņu gids Matuve uzstāja, ka viņa palīdzība ir nepieciešama, un pats lidoja helikopterā, ar kuru ce­ļoja arī kapteinis Ariosto. Lai arī Matuve nekad nebija lidojis, viņa spējas bija tik izcilas, ka indiānis bez pūlēm orientējās bezgalīgajā džungļu zaļumā un precīzi norā­dīja vietu, kur gaidīja International Geographic ekspe­dīcijas dalībnieki. Tiklīdz helikopteri bija nolaidušies, Keita Kolda piespieda militāristu pa radio izsaukt pa­pildspēkus, lai organizētu pazudušo jauniešu meklēšanu.

Šai brīdī Sesars Santoss pārtrauca rakstnieci, lai pie­bilstu, ka viņa bija piedraudējusi ar presi, Savienoto Valstu vēstniecību un pat Cilāja vien kapteinim Ariosto ienāktu prāta nesadarboties; tā viņi ieguva otru heli­kopteru, ar kuru ieradās pārējie zaldāti un arī Mauro Karijass. Keita bija apliecinājusi, ka nedomā doties prom no šejienes bez mazdēla, pat ja viņai nāktos kājām pār­staigāt visu Amazoni.

- Tu tiešām tā teici, Keita? Alekss uzjautrināts jautāja.

- Nejau tevis dēļ, Aleksandr. Tas bija principa jautā­jums, vecmāmiņa noņurdēja.

Tonakt vienā teltī iekārtojās Nadja Santosa, Keita Kolda un Omaira Torresa, otrā Ludoviks Leblāns un Timotijs Brūss. Mauro Karijass gulēja savā teltī, un pā­rējie ļaudis starp kokiem izkāra guļamtīklus. Visos čet­ros apmetnes stūros norīkoja sargus un atstāja iedegtas petrolejas lampas. Kaut arī neviens to neuzdrošinājās pateikt skaļi, visi cerēja, ka, šādi rīkojoties, briesmonis turēsies pa gabalu. Gaisma viņus padarīja indiāņiem viegli saredzamus, tomēr ciltis nekad neuzbruka tumsas aizsegā, jo baidījās no nakts dēmoniem, kas var izlauz­ties no cilvēku murgiem.

Nadja, kurai bija trausls miegs, nogulēja pāris stun­du, un pēc pusnakts meiteni pamodināja Keitas Koldas krākšana. Viņa palūkojās uz mierīgi guļošo dakteri, lika Borobam palikt savā vietā un klusi izslīdēja no telts. Viņa ļoti rūpīgi bija vērojusi miglāja ļaudis, jo vēlējās iemācīties kļūt neredzama, tādēļ Nadja zināja, ka ar ķermeņa maskēšanu vien nebija līdzēts, bija nepiecie­šama arī spēcīga vēlēšanās kļūt gaisīgam un izzust. Viņa koncentrējās, lai iegūtu spēju, kad bija iespējams atrasties tikai metra attālumā no otras personas un tomēr palikt neredzamam. Meitene zināja, kad viņai šo spēju bija izdevies sasniegt, jo viss ķermenis kļuva ļoti viegls un pārņēma sajūta, ka viņa izirst un izzūd. Tagad bija nepieciešams koncentrēties mērķim un neaizmirsties, neļaut, lai pieviļ nervi, jo šī bija vienīgā iespēja paslēpties un būt neredzamai. Izejot no telts, meitenei vajadzēja paiet garām apmetnes sargiem, tomēr viņa to darīja bez bailēm, pašas radītā dīvainā prāta lauka pasargāta.

Tiklīdz Nadja, mēnesgaismas apspīdēta, mežā jutās droša, viņa divas reizes iekliedzās kā pūce un nogaidīja. Brīdi vēlāk viņa juta Valimai klātbūtni. Meitene lūdza, lai burvis parunā ar miglāja ļaudīm un pārliecina tos atnākt uz apmetni un vakcinēties. Viņi nevarēja mūžīgi slēpties koku ēnā, Nadja teica, un, ja viņi mēģinās uzcelt jaunu ciematu, trokšņa un vēja putni to atklās atkal. Meitene apsolīja, ka uzmanīs Rahakanarivu un Jaguārs vadīs sarunas ar nahab. Viņa pastāstīja, ka draugam ir ļoti varena vecmāmiņa, tomēr nespēja izskaidrot ne rakstīšanas, ne preses nozīmi, tāpēc meitenei šķita, ka šamanis nesaprot, par ko īsti viņa runā, viņš nepazina rakstību un nekad nebija redzējis apdrukātu papīra lapu. Nadja tikai noteica, ka šī vecmāmiņa nahab pa­saulē pārvalda spēcīgu maģiju, par spīti tam, ka ar to neko nevar iesākt Pasaules Acī.

Savukārt Aleksandrs Kolds devās pie miera zem kla­jas debess izkārtā guļamtīklā, nedaudz atstatu no pārē­jiem. Puisis cerēja, ka pa nakti indiāņi mēģinās ar viņu sazināties, tomēr pēc neilga brīža jau gulēja dziļā miegā. Alekss sapņoja par melno jaguāru. Tikšanās ar totēma dzīvnieku bija tik skaidra un reāla, ka nākamajā dienā viņš īsti nevarēja pateikt, vai tā notikusi sapnī vai īste­nībā. Sapnī puisis piecēlās no sava tīkla un uzmanīgi, sargu nepamanīts, atstāja nometni. Ieejot mežā, kur vairs nesniedzās ugunskuru un petrolejas lampu gais­ma, viņš uz milzīga kastaņkoka resnā zara ieraudzīja tupam melnu dzīvnieku. Tā aste kustējās gaisā, acis nakts tumsā spīdēja kā divi spoži topāzi tieši tāpat kā vīzijā pēc Valimai maģiskā dzēriena baudīšanas. Ar zo­biem un nagiem plēsoņa varēja uzšķērst pat krokodilu, viņš varēja skriet kā vējš, viņa spēks un drosme varēja stāties pretī jebkuram naidniekam. Tas bija brīnišķīgs dzīvnieks, zvēru karalis, Tēva Saules dēls, Amerikas mitoloģijas princis. Sapnī puisis apstājās dažus soļus no jaguāra un tieši tāpat kā pirmajā tikšanās reizē Mauro Karijasa pagalmā dzirdēja, ka tas savā dobjajā balsi sauc vinu vārdā: Aleksandr… Aleksandr… Šī balss Alekša smadzenēs sitās kā milzīga bronzas gonga skaņas, vēl­reiz un vēlreiz atkārtojot viņa vārdu. Ko gan nozīmēja šis sapnis? Ko melnais jaguārs viņam vēlējās pateikt?

Alekss pamodās, kad nometnē visi jau bija piecēlu­šies. Iepriekšējā naktī redzētais sapnis viņu satrauca, bija skaidrs, ka tam ir kāda nozīme, tomēr puisis ne­spēja to atminēt. Vienīgais, ko jaguārs izteica, bija viņa vārds Aleksandrs. Neko vairāk. Tuvojās vecmāmiņa ar kafijas un iebiezināta piena tasi. Tas bija kaut kas, ko Alekss agrāk nekad nebūtu pat pagaršojis, tomēr tagad tās šķita gardas brokastis. Jūtu uzplūdā puisis viņai pastāstīja savu sapni.

- Ļaužu aizstāvis, vecmāmiņa teica.

-Ko?

- To nozīmē tavs vārds. Aleksandrs ir grieķu vārds, kas nozīmē aizstāvis.

- Keita, kādēļ man ielika šo vārdu?

- Manis dēļ. Tavi vecāki vēlējās tevi saukt par Džozefu kā vectētiņu, bet es uzstāju uz Aleksandru kā Aleksandrs Lielais, izcilais antīkās pasaules karavado­nis. Tad mēs metām monētu un es vinnēju. Tāpēc tevi tā sauc, Keita paskaidroja.

- Kā gan tev ienāca prātā, ka mani vajadzētu tā saukt?

-Aleksandr, šai pasaulē ir daudz nelaimīgo un cēlu

lietu, ko aizstāvēt. Labs karotāja vārds palīdz cīnīties par taisnību.

- Ar mani, Keita, tev būs jāpiedzīvo sakāve. Es nees­mu nekāds varonis.

To mes vēl redzēsim, viņa noteica un pasniedza puisim kafijas tasi.

Sajūta, ka viņus vēro simtiem acu pāru, visus nomet­nes iedzīvotājus padarīja nervozus. Pirms pāris gadiem dažus valdības darbiniekus, kas bija sūtīti palīdzēt in­diāņiem, nogalināja tās pašas ciltis, kuras viņi grasījās aizsargāt. Reizēm pirmā saskarsme bija sirsnīga, viņi apmainījās ar dāvanām un ēdienu, tomēr indiāņi pēk­šņi varēja paķert ieročus un, par pārsteigumu viesiem, mesties uzbrukumā. Indiāņi bija neaprēķināmi un ciet­sirdīgi, sacīja kapteinis Ariosto, kurš pilnīgi piekrita Leblāna teorijām. Tieši tādēļ viņi tagad nevarēja atcelt sardzi, jo nemitīgi vajadzēja uzmanīties. Nadja iejaucās un teica, ka miglāja ļaudis ir citādi, tomēr neviens viņai nepievērsa uzmanību.

Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka pēdējos des­mit gadus kā ārste bija saskārusies tikai ar miermīlīgām ciltīm; tomēr viņa neko nebija dzirdējusi par indiāņiem, kurus Nadja sauca par miglāja ļaudīm. Lai vai kā, dak­tere cerēja uz lielāku veiksmi nekā iepriekš un uz iespēju vakcinēt indiāņus, pirms viņi ir inficējušies. Viņa atzina, ka vakcīnas vairākkārt lietotas pārāk vēlu. Lai arī jau saņēmuši injekciju, dažas dienas vēlāk indiāņi tik un tā bija saslimuši un simtiem vien gājuši bojā.

Tobrīd Ludoviks Leblāns bija pilnīgi zaudējis pacie­tību. Viņa misija bija izrādījusies veltīga, un tagad viņam vajadzēja atgriezties ar tukšām rokām, bez jebkādām ziņām par slaveno Amazones Briesmoni. Ko gan viņš teiks International Geographic izdevējiem? Ka viens zaldāts miris dīvainos apstākļos, ka viņi sajuta diezgan nepatīkamu smaku un viņš pats nejauši bija ievēlies nezināma dzīvnieka sūdā? Tie tiešām nebija diez ko pār­liecinoši pierādījumi Briesmoņa eksistencei. Profesoram nebija ko piebilst arī par reģiona indiāņiem, jo viņš tos pat nebija īsti redzējis. Viņš bija tikai velti zaudējis laiku. Leblāns kaismīgi vēlējās atgriezties universitātē, kur pret viņu izturējās kā pret varoni un kur nenācās paciest bišu dzēlienus un citas neērtības. Viņa attiecī­bas ar pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nebija diez cik spožas, un ar Karakavi tās bija pilnīgi izjukušas. Indiānis, nolīgts kā profesora personiskais asistents, beidza vēdināt Leblānu ar banāna lapu, tikko viņi bija pametuši Santamaria de la Ljuviju, un nevis palīdzēja, bet gan vēl vairāk sarežģīja profesora dzīvi. Leblāns apgalvoja, ka indiānis ielicis dzīvu skorpionu viņa somā un beigtu tārpu kafijā un ar ļaunu nolūku aizvedis profesoru uz vietu, kur viņu sadzēla bites. Pārējie ek­spedīcijas dalībnieki antropologu pacieta, jo viņš bija ļoti kolorīta persona, un mēdza viņu izjokot, Leblānam to nemaz neapzinoties. Viņš sevi uztvēra tik nopietni, ka nespēja pat iedomāties, ka citi varētu rīkoties pretēji.

Mauro Karijass nosūtīja kareivju grupiņas vairākos virzienos izpētīt apkārtni. Vīri devās prom negribīgi, at­griezās ļoti ātri un bez jebkādām ziņām par indiāņiem. Viņi pārskatīja apgabalu arī no helikoptera, par spīti Keitas Koldas iebildumiem, ka troksnis tikai vēl vairāk izbaidīs indiāņus. Rakstniece ieteica pacietīgi gaidīt: agrāk vai vēlāk viņi atkal atgriezīsies savā ciematā. Tāpat kā Leblānu, arī viņu interesēja Briesmonis, jo rakstniece vēlējās sagatavot rakstu.

- Aleksandr, vai nav tā, ka tu kaut ko zini par Bries­moni un neesi man to pateicis? viņa jautāja maz­dēlam.

- Tā var būt un var arī nebūt… puisis atbildēja, ne­uzdrošinoties paskatīties vecmāmiņai acīs.

- Kas tad tā par atbildi!?

Ap pusdienlaiku apmetnē izcēlās satraukums: kāds stāvs bija iznācis no meža un kautrīgi tuvojās. Pēc tam, kad Mauro Karijass bija licis kareivjiem atkāpties, lai būtni nesabaidītu, viņš ar draudzīgiem žestiem aicināja to tuvāk. Fotogrāfs Timotijs Brūss iedeva savu foto­aparātu Keitai un pats paņēma videokameru: pirmā tikšanās ar kādas cilts pārstāvi bija īpašs gadījums. Nadja un Alekss uzreiz pazina ciemiņu tā bija Ijomi, Tapiravateri cilts virsaišu virsaite. Viņa nāca viena pati, kaila, neticami veca, visa vienās krunkās un bez zobiem, balstīdamās uz līka zara, kas viņai kalpoja par spieķi. Apaļā dzelteno spalvu galvassega bija nošļukusi pār ausīm. Soli pa solim viņa tuvojās apstulbušajiem nahab. Mauro Karijass pasauca Karakavi un Matuvi, lai pajau­tātu, vai viņi pazīst cilti, kurai pieder šī sieviete, tomēr neviens no abiem to nezināja. Nadja pagājās uz priekšu.

- Es varu ar viņu sarunāties, meitene sacīja.

- Saki, ka mēs viņai nedarīsim pāri, ka esam viņas cilts draugi. Lai viņi atnāk mūs apraudzīt bez ieročiem, jo mums ir daudz dāvanu viņai un visiem pārējiem, Mauro Karijass teica.

Nadja brīvi pārtulkoja dzirdēto, izlaižot noteikumu par ieročiem, kas viņai nešķita īpaši prātīga doma, ņe­mot vērā zaldātu bruņojumu.

- Mēs nevēlamies nekādas nahab dāvanas, mēs gri­bam, lai viņi aiziet no Pasaules Acs, Ijomi noteikti atbildēja.

- Tas ir bezjēdzīgi, viņi nekur neies! Nadja iesau­cās.

- Tad mani cīnītāji viņus nonāvēs.

- Atnāks citi, daudz, daudz vairāk, un tad nomirs visi tavi cīnītāji.

- Mani vīri ir spēcīgi, šiem nahab nav ne loku, ne bultu. Viņi ir smagi, neveikli un mīkstām galvām, tur­klāt bailīgi kā bērni.

- Karš nav atrisinājums, virsaišu virsaite. Mums jā­vienojas, Nadja iebilda.

- Ko, pie velna, šī vecene saka? Karijass nepacietīgi jautāja, jo meitene nu jau labu brīdi vairs neko netul­koja.

- Ka viņas cilts vairākas dienas nav ēdusi un tagad visi ir ļoti izsalkuši, Nadja uz ātru roku izdomāja.

- Saki, ka mēs dosim, kādu ēdienu vien viņi vēlas.

- Viņi baidās no ieročiem, meitene piebilda, kaut gan patiesībā indiāņi nekad mūžā nebija redzējuši pis­toli vai kādu citu šaujamieroci un nemaz nespēja iedo­māties, cik nāvējoši tie spēj būt.

Kā labas gribas apliecinājumu Mauro Karijass deva saviem vīriem pavēli nolikt ieročus, tomēr pārbiedē­tais Leblāns iejaucās, lai atgādinātu, ka indiāņi mēdz uzbrukt ar viltu. Ņemot vērā šo apstākli, visi nolika malā automātus, tomēr paturēja pie jostas piekārtās pistoles. Daktere Omaira Torresa Ijomi iedeva bļodiņu ar kukurūzu un gaļu, un indiāniete aizgāja, no kurienes nākusi. Kapteinis Ariosto gribēja viņai sekot, tomēr pēc mirkļa večiņa jau bija izgaisusi starp augiem.

Cītīgi pētot zaļo biežņu, viņi nogaidīja visu atlikušo dienu, tomēr tā arī vairs nevienu neieraudzīja. Tikmēr Leblāns visus brīdināja par iespējamo kanibālu uzbru­kumu. Līdz zobiem bruņotais un kareivju ielenktais profesors bija sācis trīcēt aiz bailēm, ieraudzījis vienu mūžvecu kailu sieviņu ar dzeltenu spalvu galvasrotu. Laiks pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem, ja vien neņem vērā brīdi, kad daktere Omaira Torresa pār­steidza Karakavi rakņājamies pa vakcīnu kastēm. Tas nenotika pirmo reizi. Mauro Karijass iejaucās, lai brīdi­nātu Karakavi, ka, vēlreiz redzot indiāni medikamentu tuvumā, kapteinis Ariosto viņu tūlīt arestēs.

Pēcpusdienā, kad visiem jau šķita, ka večiņa nekad vairs neatgriezīsies, apmetnes priekšā parādījās miglāja ļaužu cilts pilnā sastāvā. Vispirms nāca sievietes un bērni netverami, smalki un noslēpumaini. Pēc dažām sekundēm parādījās arī vīrieši, kas patiesībā bija iera­dušies pirmie un nostājušies pusaplī. Viņi uzradās no nekurienes, mēmi un pašpārliecināti, Tahamas vadīti, nokrāsojušies kara krāsās spilgti sarkanā, ogles melnā, krita baltā un augu zaļā un izrotājušies ar spalvām, zo­biem, nagiem un sēklām, rokā turot visus savus ieročus. Indiāņi atradās apmetnes vidū, tomēr tik ļoti saplūda ar apkārtni, ka vajadzēja uzmanīgi skatīties, lai viņus skaidri redzētu. Miglāja ļaudis bija viegli, ēteriski un šķita tikai ieskicēti ainavā, tomēr nebija nekādu šaubu, ka viņi bija arī bīstami.

Krietnu laika sprīdi abas grupas klusēdamas skatījās viena uz otru. Vienā pusē caurspīdīgie indiāņi, un otrā apjukušie ienācēji. Beidzot Mauro Karijass atmodās no transa un sāka darboties, norīkojot zaldātus izdalīt ēdie­nu un dāvanas. Alekss un Nadja ar nožēlu redzēja, ka sievietes un bērni ņem dažādus niekus, kas viņus bija saistījuši. Jaunieši zināja, ka tieši ar šīm nevainīga­jām dāvanām sākas cilšu ceļš uz iznīcību. Tahama un viņa cīnītāji modri palika stāvam kājās un neizlaida no rokām ieročus. Visbīstamākās bija resnās nūjas, ar kurām viņi vienā sekundē varēja uzbrukt; toties, lai nomērķētu bultu, bija vajadzīgs laiks, un zaldāti tikmēr varēja paspēt izšaut.

- Izstāsti viņiem par vakcīnām, skaistulīt, meitenei pavēlēja Mauro Karijass.

- Nadja, mani sauc Nadja Santosa, viņa kārtējo reizi atkārtoja.

- Tas viņiem nāks par labu, Nadja, tas viņus aizsar­gās, daktere Omaira Torresa piebilda. Viņi droši vien baidīsies no adatām, lai gan patiesībā dūriens sāp mazāk nekā oda dzēliens. Varbūt vīrieši vēlēsies būt pirmie, lai rādītu piemēru sievietēm un bērniem…

- Un kādēļ gan jūs nevarētu viņiem rādīt piemēru? Nadja pavaicāja Mauro Karijasam.

Izdzirdot meitenes izaicinājumu, žilbinošais smaids, kas allaž rotāja uzņēmēja iedegušo seju, pazuda, un viņa acīs uz mirkli pazibēja nāves baiļu ēna. Alekss, kas vēroja notiekošo, nodomāja, ka tā ir pārspīlēta reakcija. Viņš zināja cilvēkus, kas baidās no injekcijām, tomēr Karijasa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņš būtu ierau­dzījis Drakulu.

Nadja tulkoja, un pēc garām diskusijām, kurās ne reizi vien bija dzirdams arī Rahakanarivas vārds, Ijomi piekrita apdomāt šo priekšlikumu un aprunāties ar cilti. Sarunas par vakcīnām bija pašā karstumā, kad Ijomi nomurmināja kādu ienācējiem nedzirdamu pavēli un miglāja ļaudis vienā mirklī izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījušies. Viņi kā ēnas pazuda mežā, un nebija dzir­dams nedz soļu troksnis, nedz nejauši pateikts vārds vai kāda mazuļa šņuksts. Pārējo nakts daļu Ariosto kareivji pavadīja sardzē, jebkuru brīdi gaidot uzbrukumu.

Nadja pamodās nakts vidū, jo sajuta, ka daktere Omaira Torresa atstāj telti. Meitene iedomājās, ka viņa dodas uz krūmiem nokārtot dabiskās vajadzības, tomēr, priekšnojautas vadīta, devās sievietei pakaļ. Keita Kolda, kā tas viņai raksturīgi, cieši gulēja un krāca, tāpēc pat nenojauta par savu biedreņu gaitām. Meitene virzījās uz priekšu klusi kā kaķis, liekot lietā nesen apgūto spēju kļūt neredzamai. Aizslēpusies aiz papardēm, viņa redzēja dakteres siluetu nespodrajā mēness gaismā. Apmēram pēc minūtes tai pievienojās otrs stāvs, kas, Nadjai par lielu pārsteigumu, apņēma dakteri ap vidukli un noskūpstīja.

- Man ir bail, daktere teica.

- Nebaidies, mīļā. Viss būs labi. Pēc pāris dienām mēs visu šeit būsim beiguši un varēsim atgriezties civilizāci­jā. Tu taču zini, ka esi man vajadzīga…

- Vai tu patiešām mani mīli?

- Protams. Es tevi dievinu un darīšu ļoti laimīgu, tev būs viss, ko vien vēlies.

Nadja klusi atgriezās teltī, apgūlās savā guļvietā un izlikās aizmigusi.

Vīrietis līdzās dakterei Omairai Torresai bija Mauro Kar ij ass.

No rīta miglāja ļaudis atgriezās. Sievietes nesa gro­zus ar augļiem un nomedītu lielu tapīru, lai pateiktos par iepriekšējā dienā saņemtajām dāvanām. Cīnītāji izskatījās mierīgāki. Kaut gan vīrieši joprojām neizlaida no rokām nūjas, viņi šķita tikpat ziņkārīgi kā sievietes un bērni. Indiāņi no tālienes noskatījās uz milzīgajiem trokšņa un vēja putniem, aptaustīja nahab apģērbu un ieročus, rakņājās viņu mantās, iegāja teltīs, pozēja ka­merām, kāra sev kaklā plastmasas rotaslietas un pār­steigti izmēģināja mačetes un nažus.

Daktere Torresa nosprieda, ka nu ir piemērots brīdis, lai sāktu darbu. Viņa lūdza, lai Nadja vēlreiz izskaidro indiāņiem nepieciešamību pasargāt viņus no epidēmi­jām, tomēr miglāja ļaudis nebija par to tik pārliecināti. Vienīgais iemesls, kāpēc kapteinis Ariosto viņus ar iero­čiem nepiespieda vakcinēties, bija Keitas Koldas un Timotija Brūsa klātbūtne; viņam rūpēja labais vārds, tāpēc preses pārstāvju klātienē militārists nevēlējās ķer­ties pie spēka. Kapteinim neatlika nekas cits kā pacietīgi nogaidīt, līdz beigsies Nadjas Santosas un cilts pārstāvju nebeidzamās diskusijas. Kapteinim Ariosto ne prātā ne­ienāca doma, cik bezjēdzīgi būtu nogalināt indiāņus, lai tikai pasargātu viņus no kādas slimības.

Nadja atgādināja indiāņiem, ka Ijomi viņu bija izvē­lējusies par virsaiti cīņai ar Rahakanarivu, kas mēdza sodīt cilvēkus ar baisām epidēmijām, tāpēc ļaudīm vajadzēja viņu klausīt. Meitene pieteicās būt pirmā, kam vakcinēs zāles, tomēr Tahamam un viņa cīnītājiem tas šķita aizvainojoši. Viņi būs pirmie, vīri beidzot no­sprieda. Ar apmierinātu nopūtu meitene pārtulkoja šo miglāja ļaužu lēmumu.

Daktere Torresa ēnā uz galda sagatavoja šļirces un trauciņus, un Mauro Karijass tikmēr mēģināja sakārtot cilts ļaudis rindā, lai visi saņemtu savu vakcīnas devu.

Pa tam lāgam Nadja paveda malā Alekšu un izstāstīja naktī redzēto. Neviens no draugiem nemācēja to iz­skaidrot, taču abi jutās šokēti. Kā gan bija iespējams, ka Omaira Torresa uzturētu sakarus ar Mauro Karijasu vīru, kurš savu sirdi nēsāja koferītī? Viņi nosprieda, ka Mauro Karijass acīmredzot bija savaldzinājis labo dakteri. Vai tad viņam nebija liela piekrišana pie sievie­tēm? Nadja un Alekss nespēja saskatīt šī vīra pievilcību, tomēr nosprieda, ka uzņēmēja izturēšanās un nauda varēja ļaudis apmuļķot. Dakteres apbrīnotājos šī ziņa iz­raisītu pamatīgu pārsteigumu it īpaši Sesarā Santosā, Timotijā Brūsā un pat profesorā Ludovikā Leblānā.

- Tas man it nemaz nepatīk, Alekss noteica.

- Tu arī esi greizsirdīgs? Nadja noburkšķēja.

- Nē! puisis iesaucās. Bet krūtīs jūtu baisu sma­gumu.

- Tur vainojama vīzija, kuru mēs redzējām zelta pil­sētā, atceries? Kad iedzērām Valimai dzērienu un visi, pat briesmoņi, redzējām vienu un to pašu sapni.

- Patiešām. Šis sapnis atgādināja kādu citu, ko re­dzēju vēl pirms došanās ceļojumā: milzīgs putns sagrāba manu māti un pa gaisu aiznesa prom. Tolaik es to skaidroju ar slimību, kas apdraud viņas dzīvību, un domāju, ka putns simbolizē nāvi. Tepui sapņojām, ka Rahakanariva salauza kasti, kurā bija ieslodzīts, un indiāņi bija piesieti pie kokiem, atceries?

-Jā, un nahab valkāja maskas. Ko nozīmē maskas, Jaguār?

- Noslēpumi, meli, viltus.

- Kā tu domā, kāpēc Mauro Kar ij ass tik ļoti vēlas vakcinēt indiānus?

Jautājums palika karājamies gaisā gluži kā lidoju­mā apturēta bulta. Abi jaunieši ar šausmām saskatījās. Pēkšņas apskaidrības mirklī viņi saprata, ka visi bija iekrituši briesmīgās lamatās: Rahakanariva bija epidē­mija! Ciltij draudēja nāve, un tas nebija kāds mitoloģisks putns, bet kas daudz konkrētāks un nenovēršamāks. Viņi skrēja uz ciemata centru, kur daktere Omaira Torresa jau grasījās iedurt adatu Tahamas augšdelmā. Nedomājot Alekss kā meteors šāvās uz priekšu un no­trieca cīnītāju zemē uz muguras. Tahama pielēca kājās un pacēla rungu, lai sašķaidītu puisi kā prusaku, tomēr Nadjas izmisuma kliedziens aizturēja ieroci gaisā.

- Nē! Nē! Tur ir Rahakanariva! meitene kliedza, norādot uz vakcīnas pudelītēm.

Sesars Santoss nodomāja, ka viņa meita ir sajukusi prātā, un centās viņu apturēt, tomēr meitene izrāvās no tēva rokām un skrēja Aleksam palīgā, kliedzot un no visa spēka iesitot Mauro Karijasam, kas tūdaļ pat metās viņai pakaļ. Nadja steidzīgi mēģināja izskaidrot notiekošo indiāņiem un sacīja, ka ir kļūdījusies un vak­cīnas viņus nevis izglābs, bet nogalinās, jo šļircē bija Rahakanariva.