Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

13 Svētais kalns

Nosvīdis, sāpošu ķermeni un drudža kratīts, Alek­sandrs Kolds jeb Jaguārs izgāja caur garu, zaļu tuneli, pārkāpa alumīnija slieksnim un ieraudzīja savu māti. Istabā, kur gaisma bija blāva kā atstarota no mēness, pārsegta ar palagu, starp daudziem spilveniem krēslā sēdēja Liza Kolda. Viņas kailajā galvā bija zila vilnas cepure un uzliktas austiņas. Viņa bija ļoti bāla, un zem acīm gūlās tumšas ēnas. Pa tievu zondi no plastmasas maisiņa viņas vēnā pilēja dzeltenīgs šķidrums. Katrs tā piliens dedzināja kā ugunsskudru inde.

Tūkstošiem kilometru tālu, kādā Teksasas slimnīcā, Liza Kolda tika ārstēta ar ķīmijterapiju. Viņa mēģināja nedomāt par zālēm, kas ritēja dzīslās, lai cīnītos ar slimības izraisīto indi, kura bija vēl ļaunāka. Lai kaut mazdrusciņ izklaidētos, sieviete ieklausījās katrā flautas notī; viņa neskaitāmas reizes bija dzirdējusi dēlu mēģi­nām šo skaņdarbu. Tieši tobrīd, kad apdullušais Alekss dziļi džungļos sapņoja par viņu, Liza Kolda pilnīgi skaidri saskatīja savu dēlu. Viņa redzēja, ka puisis stāv uz viņas palātas sliekšņa, garāks un spēcīgāks, pieaugušāks un glītāks, nekā viņa atcerējās. Liza tik daudz bija par dēlu domājusi, ka nemaz nebrīnījās, viņu ieraugot. Viņa ne­prātoja, kā un kādēļ puisis ir ieradies, tikai priecājās par vina klātbūtni. Aleksandr… Aleksandr… vina murmināja. Sieviete pastiepa rokas, un jaunietis pagāja dažus soļus uz priekšu, līdz viņai pieskārās, tad notupās līdzās krēslam un ielika galvu mātei klēpī. Kamēr Liza Kolda atkārtoja dēla vārdu un glāstīja viņam pakausi, aus­tiņās starp flautas skaņām viņa dzirdēja Alekša balsi, kas lūdza cīnīties, nepadoties nāvei un atkal un atkal atkārtoja: Es tevi mīlu, mamma.

Aleksandra Kolda tikšanās ar māti varēja ilgt tikai mirkli vai vairākas stundas neviens no viņiem to neva­rēja pateikt. Kad māte un dēls beidzot atvadījās, reālajā pasaulē abi atgriezās daudz spēcīgāki. Brīdi vēlāk Džons Kolds iegāja sievas istabā un pārsteigts ieraudzīja viņu smaidošu un sārtiem vaigiem.

- Kā tu jūties, Liza? viņš, rūpju mākts, pajautāja.

- Ļoti apmierināta, Džon, jo Alekss bija atnācis mani apraudzīt, viņa atbildēja.

- Ko tu runā, Liza… Aleksandrs ir Amazonē kopā ar manu māti, vai tad tu neatceries? vīrs nomurmināja, izbijies par zāļu dīvaino ietekmi.

- Jā, es atceros, tomēr pirms brīža viņš bija šeit.

- Tas nevar būt… Džons Kolds apstrīdēja.

- Viņš ir izaudzis garāks un izskatās spēcīgāks, tikai kreisā roka viņam ļoti sapampusi… Liza pastāstīja un aizvēra acis, lai atpūstos.

Dienvidamerikas pašā vidū, Pasaules Acī, Aleksandrs Kolds pamodās no drudža. Pagāja pāris minūšu, līdz viņš pazina zeltaino meiteni, kas noliecās, lai pasniegtu viņam ūdeni.

- Tagad tu esi vīrietis, Jaguār, Nadja sacīja un at­viegloti pasmaidīja, redzot, ka draugs atgriežas dzīvo vidū.

Valimai no augiem sagatavoja masu, ko uzlika uz Alekša rokas, un pēc dažām stundām drudzis un pam­pums pazuda kā nebijis. Šamanis paskaidroja, ka, gluži tāpat kā džungļos sastopamas indes, kas nogalina vienā mirklī, šeit var rast arī tūkstošiem ārstniecisku vielu. Puisis viņam pastāstīja par mātes slimību un jautāja, vai šamanis zina kādu augu, kas varētu viņai palīdzēt.

- Ir kāds svēts augs, ko vajadzētu samaisīt kopā ar veselības ūdeni, šamanis noteica.

- Vai es varu iegūt šo augu un ūdeni?

- Tā var būt un var arī nebūt. Lai līdz tam nokļūtu, daudz kas jāpaveic.

- Es darīšu visu, kas vien nepieciešams! Alekss iesaucās.

Nākamajā dienā zēns jutās kā sadauzīts, katra skud­ras koduma vieta spīdēja koši sarkana, tomēr viņš spēja staigāt un bija izsalcis. Kad viņš par piedzīvoto pastās­tīja Nadjai, viņa teica, ka cilts meitenes nav piedalījušās iesvētīšanas ceremonijā, jo viņām tā nebija nepiecieša­ma; sievietes zina, kad kļūst pieaugušas, jo ķermenis asiņojot pats dod zīmi.

Tā bija viena no tām dienām, kad Tahamam un viņa biedriem medībās neveicās un ciltij bija tik vien kā ku­kurūza un dažas zivis. Alekss nosprieda: ja viņš spēja ēst ceptu anakondu, tad varētu nomēģināt ari zivi, kaut gan tā bija asaku pilna. Pārsteigts viņš atklāja, ka zivs bija ļoti garšīga.

- Padomā tik, no šī gardā ēdiena es atteicos vairāk nekā piecpadsmit gadus! viņš iesaucās, norijis jau otro kumosu.

Nadja ieteica paēst kārtīgi, jo nākamajā dienā kopā ar Valimai viņiem jādodas ceļojumā uz garu pasauli, kur, iespējams, barības nebūs nemaz.

-Valimai sacīja, ka mēs iesim uz svēto kalnu, kur dzīvo dievi, Nadja sacīja.

- Ko mēs tur darīsim?

- Meklēsim trīs kristāla olas, ko redzēju vīzijā. Valimai domā, ka tās palīdzēs izglābt miglāja ļaudis.

Ceļojums sākās rītausmā, tiklīdz virs apvāršņa bija parādījušies pirmie saules stari. Valimai gāja pa priekšu, savas skaistās sievas pavadīts. Viņa, vienmēr klusa un smaidīga, te pieķērās Valimai pie rokas, te lidinājās virs galvas kā taurenītis. Aleksandrs Kolds lepni nesa loku un bultas, jaunos ieročus, ko viņam pēc iesvētīšanas ri­tuāla bija iedevis Tahama. Nadjai rokās bija nešļava: ar banānu zupu pilns ķirbis un maniokas plācenīši, ko Ijomi pagatavoja ceļamaizei. Samanim pārtiku nevajadzēja, jo, kā Valimai apgalvoja, viņš jau bija ļoti vecs un ēda maz. Viņš nemaz nelīdzinājās dzīvam cilvēkam: vecais vīrs pārtika no riekstiem, ko ilgi sūkāja bezzobu mutē, gandrīz nemaz negulēja, tomēr viņam pietika spēka soļot, kad jaunieši aiz noguruma jau krita no kājām.

Viņi sāka iet pa krūmainiem Augstkalnes līdzenumiem visaugstākā tepui virzienā: tas bija melns un spīdīgs tornis, līdzīgs obsidiāna[1] skulptūrai. alekss ieskatījās kompasā un redzēja, ka viņi joprojām dodas austrumu virzienā. Te nebija ne miņas no kādas takas, tomēr Valimai ienira augu biežņā ar apbrīnojamu pārliecību un starp kokiem, pakalniem, upēm un ūdenskritumiem orientējās tā, it kā turētu rokā apvidus karti.

Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk mainījās apkārtne. Valimai norādīja uz ainavu un teica, ka šī ir Ūdens mātes val­stība, un apkārt tik tiešām bija neticams daudzums ūdenskritumu. Meklējot zeltu un dārgakmeņus, līdz še­jienei vēl nebija nokļuvis neviens garimpeiros, tomēr tas bija tikai laika jautājums. Kalnrači darbojās grupiņās pa četriem pieciem cilvēkiem un bija pārāk nabadzīgi, lai iegūtu savā rīcībā lidaparātus, tāpēc pa šķēršļoto teritoriju pārvietojās kājām vai kanoe laiviņās. Tomēr te bija arī tādi ļaudis kā Mauro Karijass, kas labi ap­zinājās šīs teritorijas milzīgās bagātības un kam bija pieejamas visas modernās pasaules iespējas. Vienīgais, kas viņus atturēja raktuvēs izmantot augstspiediena ūdensstrūklas, kuras varēja saberzt putekļos mežu un pārvērst ainavu dubļu jūrā, bija jaunie dabas un indiāņu aizsardzības likumi. Pirmos viņi vieglu roku neievēroja, bet vairs nebija tik vienkārši to pašu darīt arī ar otra­jiem, jo Amazones indiāņiem, pēdējiem, kas vēl dzīvoja akmens laikmetā, bija pievērsta visas pasaules uzma­nība. Neizraisot starptautisku nosodījumu, viņus vairs nevarēja izsvēpēt ar uguni un lodēm, kā tas bija noticis vēl tikai pirms pāris gadiem.

Alekss vēlreiz pārdomāja, cik nozīmīgas ir dakteres Omairas Torresas vakcīnas un vecmāmiņas reportāža International Geographic, kas par indiāņu situāciju varē­tu brīdināt arī citu valstu iedzīvotājus. Ko gan nozīmēja trīs kristāla olas, ko Nadja bija redzējusi sapnī? Kāpēc viņiem ar samani bija jādodas šai ceļojumā? Viņam daudz svarīgāk šķita atkal pievienoties ekspedīcijas dalībnie­kiem, atgūt vakcīnas un publicēt vecmāmiņas rakstu. Ijomi viņu bija iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņu un vēja putniem, bet tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš devās vēl tālāk prom no civilizā­cijas. Tajā, ko viņi darīja, nebija nekādas loģikas, puisis ar nopūtu nodomāja. Aleksam priekšā kā veidojumi no citas planētas slējās noslēpumainie un vientuļie tepui.

Trīs ceļabiedri ātrā solī gāja no saules lēkta līdz rie­tam, apstājoties tikai pie upes atvēsināt kājas un pa­dzerties. Alekss mēģināja nomedīt kādu tukanu, kas pāris metru tālāk sēdēja zarā, tomēr viņa raidītā bulta aizlidoja mērķim garām. Pēc tam puisis notēmēja uz pērtiķi, kurš atradās tik tuvu, ka labi varēja saskatīt viņa dzeltenos zobus, bet atkal netrāpīja. Pērtiķis tikai novaikstījās, un Aleksam viņa grimase šķita sarkasma pilna. Puisis nodomāja, cik gan maz jēgas ir no viņa jaunajiem ieročiem; ja ceļabiedri būtu atkarīgi no viņa mākas medīt, tie nomirtu badā. Valimai parādīja jau­niešiem riekstus, kas izrādījās garšīgi, un augļus kādā augstā kokā, kuriem viņi tā arī netika klāt.

Indiāņiem kāju pirksti auga atstatu, spēcīgi un lokani, un viņi ar neticamu veiklību varēja uzrāpties pilnīgi gludos kokos. Lai arī kājas bija raupjas kā krokodila āda, tās bija arī ļoti jutīgas: indiāņi ar tām pina pat grozus un virves. Ciemata bērni sāka vingrināties kāpšanā, tikko iemācījās stāvēt kājās; turpretim Aleksandrs, par spīti visai savai kalnos kāpšanas praksei, nespēja uzrāpties kokā, lai salasītu augļus. Valimai, Nadja un Boroba no smiekliem apraudājās par puiša veltīgajiem mēģināju­miem, un neviens no viņiem neizrādīja ne vismazā­ko līdzjūtību, kad Alekss no krietna augstuma nošļūca zemē, traumējot sēžamvietu un stakli. Viņš jutās smags un neveikls kā behemots.

Iestājoties krēslai, pēc daudzām pārgājienā pavadī­tām stundām Valimai ļāva jauniešiem atpūsties. Viņš līdz ceļgaliem iebrida upē, kluss un nekustīgs stāvēja ūdenī, līdz zivis aizmirsa par viņu un sāka peldēt ap­kārt. Kad medījums bija gana tuvu, viņš uzdūra to uz savas harpūnas un pasniedza Nadjai skaistu sudrabainu zivi, kas vēl spirinājās.

- Kā viņš to tik viegli var izdarīt? Alekss, savu iepriekšējo neveiksmju apkaunots, gribēja zināt.

- Viņš lūdz zivij atļauju un paskaidro, ka tā jānoga­lina nepieciešamības dēļ; un pēc tam pateicas, ka tā at­devusi savu dzīvību, lai mēs nenomirtu badā, meitene paskaidroja.

Aleksandrs nodomāja, ka ceļojuma sākumā viņš būtu smējies par šādu paskaidrojumu, taču tagad uzmanīgi ieklausījās draudzenes vārdos.

- Zivs to saprot, jo agrāk ir apēdusi citas; tagad pienā­kusi viņas kārta tikt apēstai. Tā tās lietas notiek, mei­tene piebilda.

Šamanis iekūra nelielu ugunskuru, lai uzceptu vaka­riņas, kas jauniešiem deva spēkus, tomēr pats iedzēra tikai ūdeni. Alekss un Nadja devās pie miera starp vare­nām koka saknēm, viens otra līkumā iespiedušies, lai tā pasargātos no aukstuma, jo nebija laika no koka mizām pagatavot guļamtīklus, kādus viņi bija redzējuši ciemā; jaunieši bija noguruši, un nākamajā rīta agri viņiem vajadzēja ceļu turpināt. Katru reizi, kad viens no viņiem pakustējās, otrs piespiedās cieši klāt, lai aukstajā naktī saglabātu kaut drusciņu siltuma. Tikmēr vecais Valimai, sakņupis un nekustīgs, vēroja debesjumu, un viņam apkārt kā caurspīdīga ragana lidinājās viņa sieva, tēr­pusies vien savos garajos, tumšajos matos. Kad jaunieši pamodās, vecais vīrs bija tieši tai pašā pozā kā iepriek­šējā vakarā, aukstuma un noguruma nepieveikts. Alekss jautāja, cik ilgi viņš jau nodzīvojis un no kurienes nāk viņa neticamā enerģija un veselība. Sirmgalvis paskaid­roja, ka ir redzējis piedzimstam daudzus bērnus, kas vēlāk kļūst par vectēviem, ka ir redzējis nomirstam šos vectēvus un piedzimstam viņu mazbērnus. Cik gadu? Šamanis paraustīja plecus: viņš to nezināja, vai arī tas viņam nešķita svarīgi. Viņš sacīja, ka esot dievu ziņnesis un mēdzot doties uz nemirstīgo pasauli, kur nepastāv slimības, kas nogalē cilvēkus. Alekss atcerējās leģendu par Eldorado, kur atradās ne vien milzu bagātības, bet arī mūžīgās jaunības avots.

Mana mamma ir ļoti slima… Alekss nomurmināja, jo šīs domas viņu bija satraukušas. Atmiņas par nereālo ceļojumu uz Teksasas slimnīcu bija tik spilgtas, ka viņš nevarēja aizmirst detaļas, sākot ar medikamentu smaržu palātā un beidzot ar palaga klātajām Lizas Koldas izģindušajām kājām, uz kurām viņš bija nolicis galvu.

- Mēs visi mirsim, šamanis sacīja.

- Jā, tomēr viņa vēl ir ļoti jauna.

- Vieni mirst jauni, citi sirmā vecumā. Esmu dzīvo­jis jau pārāk ilgi, man gribētos, lai mani kauli atpūšas ļaužu atmiņās, Valimai noteica.

Nākamās dienas pusdienlaikā viņi nonāca Pasaules Acs visaugstākā tepui pakājē. Tas bija milzenis, kura virsotne pazuda biezu, baltu mākoņu klājā. Valimai pa­skaidroja, ka tie nekad neizklīst un neviens, pat vare­nais Rahakanariva, bez dievu uzaicinājuma nebija tur viesojies. Šamanis piebilda, ka jau pirms tūkstošiem gadu, kad dzīvība tikai aizsākās un no Tēva Saules siltuma, Mēness asinīm un Mātes Zemes dubļiem tika radīti cilvēki, miglāja ļaudis zināja, ka šai kalnā atrodas dievu miteklis. Katrā paaudzē bija viens cilvēks, kāds šamanis, kas bija veicis daudzus šķīstīšanās un atteik­šanās rituālus un varēja apmeklēt tepui kā ziņnesis. Tagad šim uzdevumam bija izvēlēts viņš, un Valimai bija pabijis tur daudzas reizes, dzīvojis kopā ar dieviem un zināja viņu paradumus. Šamanis stāstīja, ka viņš ir noraizējies, jo vēl nav sagatavojis sev pēcteci. Ja viņš nomirtu, kurš gan varētu uzņemties ziņneša pienāku­mus? Katrā garīgajā ceļojumā viņš bija meklējis tādu cilvēku, tomēr neviena no vīzijām viņam šai ziņā nebija līdzējusi. Šim pienākumam nevarēja sagatavot jebkuru, tam bija jābūt cilvēkam, kurš piedzimis ar šamaņa dvē­seli, kāds, kuram piemīt spēja ārstēt, dot padomus un tulkot sapņus. Šim cilvēkam jau no agras jaunības bija jāapliecina talants; viņam bija jābūt ļoti disciplinētam, lai varētu uzveikt kārdinājumus un pārvaldīt savu ķer­meni labam šamanim nebija ne vēlmju, ne vajadzību. To īsumā jaunieši saprata no burvja garā stāstījuma viņš runāja aplinkus un laiku pa laikam atkārtojās, it kā deklamētu nebeidzami garu dzejoli. Tomēr jauniešiem kļuva skaidrs, ka tikai Valimai atļauts šķērsot dievu mājokļa slieksni, kaut gan pāris īpašos gadījumos tur bija iegājuši arī citi indiāņi. Šī būs pirmā reize, kad tur savu kāju spers kāds ienācējs.

- Kāds ir tas dievu ciems? Alekss jautāja.

- Daudz lielāks par jebkuru shabonos, mirdzošs un dzeltens kā saule.

- Eldorado! Vai tiešām tā būs tā leģendārā zelta pil­sēta, kuru meklēja konkistadori? puisis satraukti iesaucās.

- Tā var būt un var arī nebūt, Valimai atbildēja, jo nespēja iztēloties ne pilsētu, ne konkistadorus, tāpat arī pazīt zeltu.

- Kādi ir dievi? Vai tādi kā radījums, ko mēs saucam par Briesmoni?

- Tā var būt un var arī nebūt.

- Kādēļ tu mūs esi atvedis uz šejieni?

- Vīziju dēļ. Miglāja ļaudis var izglābt ērglis un jagu­ārs, tāpēc jūs esat uzaicināti uz dievu slepeno mājokli.

- Mēs būsim šīs uzticības cienīgi. Mēs nekad nevie­nam neatklāsim ieeju tajā… Alekss apsolīja.

- Jūs to nemaz nevarēsiet. Ja iziesiet no turienes dzīvi, tad to aizmirsīsiet, indiānis mierīgi atbildēja.

Ja iziešu dzīvs… Aleksandrs nekad nebija iedomājies, ka varētu mirt jauns. Dvēseles dziļumos viņš domāja, ka nāve ir kas nepatīkams un gadās tikai citiem. Par spīti visām pēdējo nedēļu bīstamajam sadursmēm, viņš ne reizi nebija šaubījies, ka atkal satiks savu ģimeni. Viņš pat klusībā sacerēja stāstus par piedzīvoto, kaut gan bija maz cerību, ka kāds viņam ticēs. Kurš no draugiem gan varētu iedomāties, ka viņš ir saticis ļaudis, kas dzīvo akmens laikmetā, un turklāt pabijis Eldorado?

Tepui pakājē puisis apjauta, ka dzīve ir pārsteigumu pilna. Agrāk viņš neticēja liktenim, tas viņam šķita fatālistu izdomājums, un Alekss uzskatīja, ka katrs ar savu dzīvi var darīt, kas vien viņam ienāk prātā, un viņš no savējās izveidos ko ļoti labu, triumfēs un būs laimīgs. Tagad viņam tas viss šķita absurdi. Alekss vairs nevarēja paļauties tikai uz saprātu, viņš bija nokļuvis* nedrošajā sapņu, intuīcijas un maģijas valstībā. Liktenis pastāvēja, un reizēm vajadzēja mesties piedzīvojumā un vienalga kādā veidā nokļūt līdz krastam, tieši tāpat kā viņš to bija izdarījis, kad vecmāmiņa četru gadu vecumā iegrūda viņu ūdenī un puisēnam neatlika nekas cits kā iemācīties peldēt. Tagad nebija citas izejas, kā vien ienirt apkārtējos noslēpumos. Viņš vēlreiz pārdomāja risku. Alekss viens pats bija nokļuvis visnomaļākajā planētas vietā, kur nedarbojās viņam zināmie likumi. To nu va­jadzēja atzīt: izraujot no Kalifornijas ierastās drošības un iemetot šai dīvainajā pasaulē, vecmāmiņa viņam bija izdarījusi milzīgu pakalpojumu. Ne tikai Tahama un ugunsskudras bija iesvētījušas viņu pieaugušo kārtā, te savu roku bija pielikusi arī nepārspējamā Keita Kolda.

Valimai aizveda ceļabiedrus pie kāda strauta, lika uzgaidīt un aizgāja prom viens. Šai Augstkalnes vietā augu valsts vairs nebija tik blīva un pusdienlaika saules stari neizturami karsēja. Izbiedējot elektriskos zušus un bruņurupučus, kas laiski zvilnēja strautiņa dibenā, Nadja un Alekss metās ūdenī, bet Boroba tikām kras­tā ķēra mušas un blusojās. Ar šo meiteni Alekss jutās pavisam brīvi, viņi kopā uzjautrinājās, un puisis varēja viņai pilnībā uzticēties, jo šai vidē viņa bija daudz gud­rāka nekā viņš. Aleksam šķita dīvaini just tādu apbrīnu pret meiteni savas māsas vecumā. Reizēm viņš krita kārdinājumā salīdzināt Nadju ar Sesiliju Bārnsu, bet jaunietis nekādi nevarēja saprast, kā lai to izdara, jo abas meitenes bija pavisam atšķirīgas.

Sesilija Bārnsa džungļos justos tikpat apjukusi, cik Nadja pilsētā. Sesilija bija ātri attīstījusies un savos piec­padsmit gados jau bija izveidojusies par jaunu sievieti; Alekss nepavisam nebija vienīgais, kas viņā iemīlējās, vi­siem skolas puišiem bija tādas pašas iedomas. Turpretī Nadja joprojām bija gara un tieva kā skals, viņai vēl ne­bija sievišķīgu formu, tikai kauli un iedegusi āda kā pēc meža smaržojošai bezdzimuma būtnei. Par spīti savam bērnišķīgajam izskatam, Nadja iedvesa cieņu: viņai bija stāja un pašlepnums. Iespējams, tāpēc, ka viņai nebija brāļu un māsu vai sava vecuma draudzeņu, meitene uzvedās kā pieaugušie; viņa bija nopietna, klusa, prātīga un neklīrējās kā skuķis, kas Alekšu tā kaitināja citās meitenēs. Viņš nevarēja ciest, ka meitenes sačukstējās un smējās, puisim šķita, ka apsmej viņu. "Mēs nemaz nerunājam par tevi, Aleksandr Kold, ir arī citas, daudz interesantākas lietas," reiz visas klases priekšā viņam bija teikusi Sesilija Bārnsa. Puisis nodomāja, ka Nadja nekad viņu tā nepazemotu.

Vecais šamanis, kā vienmēr svaigs un mierīgs, pēc pāris stundām atgriezās, nesot rokās divas nūjas, kas bija apsmērētas ar gumiju līdzīgu tai, ko indiāņi iz­mantoja, kāpjot augšup pa ūdenskrituma klinti. Viņš paziņoja, ka ir atradis ceļu uz dievu kalnu, un pēc tam, kad bija noslēpis loku un bultas, ko tur nevarēja lietot, aicināja jauniešus sekot.

Tepui pakājē auga tikai milzīgas papardes, kas bija savijušās mudžeklī. Uz priekšu varēja virzīties tikai ļoti uzmanīgi un lēni, pašķirot lapas un ar grūtībām laužot ceļu. Kad ceļabiedri ienira zem milzu papardēm, debesis pazuda un viņi bija nokļuvuši augu pasaulē, kur laiks apstājas un realitāte zaudē ierasto apveidu. Viņi pārvie­tojās pa lapu, pēc muskusa smaržojošas rasas, mirdzošu kukaiņu un biezu, zilu un leknu medus puķu labirintu. Gaiss te bija smags kā savvaļas dzīvnieka elpa, apkārt nemitīgi kaut kas zumēja, akmeņi bija karsti kā ogles, un zemei bija asiņu krāsa. Aleksandrs ar vienu roku pie­ķērās Valimai pie pleca un ar otru balstīja Nadju, pilnīgi pārliecināts, ka, attālinoties citam no cita kaut pāris centimetru, viņus aprītu papardes un viņi vairs nekad nesatiktos. Boroba, kluss un uzmanīgs, bija pieķēries savai saimniecei. Ceļabiedriem nācās pastumt malā ar moskītiem un rasas lāsēm pilnus smalkus zirnekļu tīk­lus, kas savienoja lapas kā mežģīnes. Gājēji gandrīz vai nevarēja saskatīt savas kājas, tāpēc centās daudz nedo­māt, no kā sastāv krāsainā, biezā un mīkstā masa, kurā viņi iegrima līdz pat potītēm.

Puisis nespēja iedomāties, kā šamanis var pazīt ceļu, iespējams, viņu vadīja sievas gars; tomēr Alekss bija pārliecināts, ka viņi riņķo vienā un tai pašā vietā un nav pavirzījušies ne soli uz priekšu. Nemanīja nekāda atskaites punkta, apkārt pletās vieni vienīgi lekni augi, kas ietvēra viņus savās dzīvelīgajās skavās. Puisis gri­bēja paskatīties kompasā, bet bultiņa kā jukusi griezās uz riņķi, tā vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka arī viņi met lokus. Drīz vien Valimai apstājās, pabīdīja malā papardes lapas, kas ne ar ko neatšķīrās no pārējām, un kalna nogāzē atklājās kas līdzīgs lapsas alai.

Burvis četrrāpus ierāpās alā, un jaunieši viņam se­koja. Tā bija trīs četrus metrus gara šaura eja, kas veda uz plašu alu, kuru izgaismoja tikai no ārpuses krītošie retie gaismas stari un kurā ceļabiedri varēja piecelties kājās. Valimai sāka pacietīgi šķilt akmeņus, lai iegūtu uguni, bet Alekss nodomāja, ka vairs nekad neizies no mājas bez sērkociņiem. Beidzot dzirkstelīte salmiem lika uzliesmot un Valimai aizdedza vienu no divām lāpām.

Plandošajā gaismā viņi ieraudzīja paceļamies gaisā tumšu un blīvu mākoni, ko veidoja tūkstošiem un tūk­stošiem sikspārņu. Viņi atradās alā klints iekšienē, vis­apkārt no sienām tecēja ūdens straumītes, kas uz zemes saplūda tumšā ezeriņā. Dažādos virzienos veda vairāki dabiski izveidojušies tuneļi, daži no tiem plašāki nekā citi, un visi kopā tie veidoja sarežģītu pazemes labirin­tu. Indiānis nevilcinoties devās uz priekšu pa vienu no gaiteņiem, un jaunieši viņam cieši sekoja.

Alekss atcerējās grieķu mitoloģijas stāstu par Ariadnas pavedienu, kas ļāva Tēsējam atrast atpakaļceļu no labi­rinta dziļumiem, kad viņš bija nogalinājis Mīnotauru.

Viņam pašam gan nebija neviena kamolīša, lai iezīmētu ceļu, un puisis domās sev jautāja, kā gan viņi varētu atgriezties vieni paši bez Valimai. Tā kā kompasa adata vienā laidā griezās uz riņķi, Alekss nosprieda, ka to ietekmē magnētiskais lauks. Puisis gribēja ar nazi sie­nās ieskrāpēt zīmes, tomēr klintis bija cietas kā granīts un zīmju iekalšanai būtu nepieciešamas stundas. Viņi gāja no viena tuneļa otrā, pa tepui iekšieni nepārtraukti virzoties uz augšu, un apkārtējo tumsu kliedēja vie­nīgi improvizētā lāpa. Zemes iekšienē nevaldīja kapa klusums, kā Alekss bija iedomājies agrāk. Te varēja dzirdēt sikspārņu spārnu vēdas, žurku pīkstoņu, mazu dzīvnieciņu solīšus, ūdens pilēšanu un skaļus, ritmis­kus sirdspukstus, kas radīja iespaidu, ka viņi atrodas dzīva organisma iekšienē, kādā lielā, gulošā dzīvniekā. Neviens neteica ne vārda, tikai reizēm Boroba izbiedēti iekliedzās, un tad labirintā vēl kādu brīdi skanēja atbal­sis. Zēns prātoja, kādi dzīvnieki mitinās šādā dziļumā, iespējams, te bija sastopamas arī indīgas čūskas un skor­pioni, tomēr viņš nolēma nedomāt par šīm varbūtībām un saglabāt vēsu mieru, kāds, šķiet, piemita arī Nadjai, kas klusi un uzticīgi sekoja Valimai.

Pamazām iezīmējās garās labirinta ejas gals. Viņi ieraudzīja vāru, zaļganu gaismu un brīdi vēlāk jau at­radās lielā pazemes alā, kuras skaistumu bija grūti ap­rakstīt. Nez no kurienes te iekļuva gana daudz gaismas, kas apspīdēja visu plašo telpu, tik lielu kā baznīca. Tur bija redzami brīnišķīgi klinšu un minerālu veidojumi, līdzīgi skulptūrām. Aiz muguras palikušais labirints bija veidots no tumša akmens, taču tagad ceļabiedri atradās apaļā un izgaismotā alā, virs kuras slējās katedrāles cie­nīgas velves, ko ieskāva kristāli un dārgakmeņi. Alekss no minerāliem neko daudz nesaprata, tomēr spēja pazīt opālus, topāzus, ahātus, kvarca gabalus un alabastru, nefrītu un turmalīnu. Viņš redzēja dimantiem līdzīgus kristālus, citi bija pienaini balti, vēl daži izskatījās no iekšienes izgaismoti, tonēti zaļā, brūnganā un sarkanā krāsā, it kā tajos būtu inkrustēti smaragdi, ametisti vai rubīni. No griestiem kā lāstekas nokarājās caur­spīdīgi stalaktīti, pa kuriem lēni tecēja kaļķains ūdens. Smaržoja pēc mitruma un pārsteidzošā kārtā arī pēc ziediem. Šis aromāts bija sastāvējies, spēcīgs un nomā­cošs, mazliet šķebināja un atgādināja kapsētas smaržas. Gaiss bija auksts un skanīgs kā ziemā, kad tikko uzsni­dzis sniegs.

Drīz vien viņi pamanīja, ka alas otrā galā kaut kas kustas, un mirkli vēlāk no kristālzilas klints sienas atdalījās dīvainam putnam līdzīgs radījums, tāds kā spārnots reptilis. Dzīvnieks, it kā gribēdams lidot, iz­pleta spārnus, un tieši tad Alekss skaidri apjauta: tas bija līdzīgs zīmējumos redzētiem pūķiem, tikai mazāks, apmēram pelikāna lielumā, un ļoti skaists. Eiropas le­ģendu baisie pūķi, kas vienmēr sargāja kādus dārgumus vai ieslodzītu princesi, bija ārkārtīgi atbaidoši. Šis bija daudz līdzīgāks pūķiem, ko Alekss svētkos bija redzējis Sanfrancisko ķīniešu kvartālā: dzīvnieks izstaroja prieku un vitalitāti. Lai vai kā, puisis tomēr atvāza savu Šveices nazi un bija gatavs aizstāvēties, bet Valimai viņu ar žestu nomierināja.

Samaņa sieva, viegla kā spāre, pārlidoja pāri zālei un kā jātniece nolaidās starp pūķa spārniem. Boroba sabi­jies kliedza un rādīja zobus, bet Nadja, pūķa apburta, lika dzīvnieciņam apklust. Nedaudz atguvusies, viņa putnu un reptiļu valodā sauca pūķi, mēģinot piesaistīt tā uzmanību, bet burvīgais dzīvnieks ar savām krāsai­najām acīm tikai pa gabalu noskatījās uz ciemiņiem un meitenes aicinājumam neatsaucās. Pēc tam viņš pacēlās spārnos, lai aplidotu goda apli ar Valimai sievu mugurā, it kā tikai vēlētos parādīt sava ķermeņa un spīdīgo zvīņu skaistumu. Beidzot dzīvnieks nolaidās uz zilā kristāla klints, salocīja spārnus un apsēdās kā rāms kaķis.

Sievietes gars atgriezās pie vīra un palika lidināmies gaisā. Alekss domāja, kā gan vēlāk varētu aprakstīt to, ko pašlaik redzēja viņa acis; puisis būtu atdevis jebko, lai tikai viņam būtu pie rokas vecmāmiņas fotokamera, kas varētu apliecināt, ka šī vieta un būtnes tiešām pa­stāv un nav tikai viņa iedomas un vīzijas.

Ar zināmu nožēlu ceļabiedri pameta brīnišķīgo alu un spārnoto pūķi, tā arī nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs. Alekss joprojām pūlējās rast racionālu izskaidrojumu visam notikušajam, bet Nadja priecājās par brīnumiem un jautājumus neuzdeva. Puisis nojauta, ka šie tepui, tik nošķirti no pārējās pasaules, bija pēdējās paleolīta ēras saliņas, kur vēl bija saglabājušies tūkstošiem gadu seni augi un dzīvnieki. Iespējams, viņi pašlaik atradās sava veida Galapagu salās, kur bez mutācijām bija saglabā­jušās vissenākās sugas. Šis pūķis droši vien bija kādas nezināmas putnu sugas pārstāvis. Pasakās un mītos šie dzīvnieki bija sastopami ļoti dažādās vietās gan Ķīnā, kur simbolizēja veiksmi, gan Anglijā, kur bija drosmes pārbaudījums tādiem bruņiniekiem kā Svētais Džordžs. Iespējams, Alekss nosprieda, tie bija dzīvnieki, kuri dzī­vojuši vienā laikā ar pirmcilvēkiem un kurus māņticīgā tauta atcerējās kā milzīgus reptiļus, kas spļauj uguni. Klinšu alas pūķis liesmas nespļāva, bet gan smaržoja kā uzbāzīga kurtizāne.

Par spīti visam, Alekss nespēja saprātīgi izskaidrot Valimai sievas eksistenci, šī cilvēkveida ragana pavadīja viņus visu dīvainā ceļojuma laiku. Labi, gan jau vēlāk viņam kas ienāks prātā…

Jaunieši sekoja Valimai jaunā tunelī, un lāpas gaisma tikmēr kļuva aizvien vārgāka. Viņi izgāja cauri citām alām, tomēr neviena no tām nebija tik pārsteidzoša kā pirmā, lai arī tur bija citi dīvaini dzīvnieki: putni sar­kanām spalvām un četriem spārniem, kas rūca kā suņi, balti un akli kaķi, kas gandrīz uzbruka ceļabiedriem, bet nomierinājās, kad Nadja tos uzrunāja plēsoņu valodā. Šķērsojot kādu applūdušu alu, viņiem nācās brist līdz kaklam ūdenī un nest Borobu virs galvas paceltās rokās. Ūdenī vīdēja zeltainas zivis ar spārniem, kas peldēja vi­ņiem starp kājām un tad pēkšņi pacēlās gaisā, pazūdot tuneļu tumsā.

Citā alā, kur bija bieza, purpursarkana migla, kāda dažreiz redzama rītausmā, uz kailām klintīm auga ne­parastas puķes. Valimai pieskārās vienai no tām ar savu harpūnu, un no ziedlapiņām uzreiz izšāvās gaļīgi taus­tekļi, kas staipījās, meklējot medījumu. Lāpas oranžīgajā un nespodrajā gaismā viņi kādā sienas padziļinājumā ieraudzīja ko līdzīgu gumijā iespīlētam bērnam gluži kā kukaini dzintara gabalā. Alekss iedomājās, ka šī būtne savā cieši noslēgtajā kapā bija atradusies jau kopš cilvēces pirmsākumiem un neskarta šeit būs arī pēc tūkstošiem gadu. Kā gan tā šeit bija nokļuvusi? Kā tā bija mirusi?

Visbeidzot viņi bija sasnieguši milzīgā labirinta pē­dējo telpu. Ceļabiedri atradās atklātā vietā, kur viņus uz mirkli apžilbināja baltas gaismas kūlis. Kad acis pie­rada, viņi ieraudzīja, ka stāv uz tāda kā balkona, klints izvirzījuma doba kalna viducī gluži kā vulkāna krāterī. Labirints, kam viņi bija izgājuši cauri, veda pa tepui iekšpusi, savienojot ārpasauli ar pasakaino, kalna iek­šienē paslēpto valstību. Bija skaidrs, ka pa tuneļiem viņi bija uzkāpuši vairākus metrus uz augšu. Tagad augšup stiepās vertikālas, augiem apaugušas klintis, kas snie­dzās līdz pašiem mākoņiem. Debesis nevarēja redzēt, tikai biezu un baltu jumtu kā vati, caur kuru izlauzās saules stari, radot dīvainu optisku fenomenu: pienbaltajās debesīs peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas. Tādas pašas, kādas Alekss bija redzējis savās vīzijās. Gaisā lidoja nekad neredzēti putni, daži no tiem bija caurspī­dīgi un viegli kā medūzas, citi smagi kā melnie kondori, bet daži kā pūķis, ko viņi bija redzējuši klints alā.

Daudzus metrus zemāk bija liela un apaļa ieleja, kas, no augšas skatoties, šķita kā zilizaļš miglā tīts dārzs. Ūdenskritumi, tērcītes un nelielas upītes, kas plūda gan šur, gan tur, satecēja ezeros, kas izskatījās tik simet­riski un kārtīgi, ka nešķita dabīgi. Pašā viducī, spīdīgs kā kronis, lepni mirdzēja Eldorado. Nadjai un Aleksam aizrāvās elpa, viņus apžilbināja zelta pilsētas dievu mitekļa spožums.

Valimai nogaidīja, kamēr jaunieši atgūstas no pār­steiguma, un tad norādīja uz akmenī iecirstajiem pa­kāpieniem, kas aizlocījās no izvirzījuma klintī, kur viņi atradās patlaban, līdz pat ielejai. Jo zemāk viņi kāpa, jo skaidrāk apjauta, cik pārsteidzoša bija no augšas re­dzētā fauna; nogāzē augošie augi, puķes un krūmi bija vienreizēji. Kāpjot zemāk, gaiss kļuva aizvien karstāks un mitrāks, augu valsts aizvien biezāka un bagātīgāka, koki augstāki un varenāki, puķes smaržīgākas un augļi sulīgāki. Apkārt valdošais varenais skaistums, gluži kā Veneras pasakainā ainava, neradīja vis miermīlīgu, bet gan diezgan draudīgu iespaidu. Daba visapkārt pulsēja, elsa un acu priekšā plauka un deva augļus. Viņi redzēja topāziem līdzīgas dzeltenas un caurspīdīgas mušas, zilas, ragainas vaboles, lielus gliemežus, kas bija tik krāsaini, ka no attāluma izskatījās pēc puķēm, neparas­tas svītrainas ķirzakas, grauzējus ar asiem, izliektiem priekšzobiem, un starp zariem kā kaili rūķi lēkāja vā­veres bez spalvām.

Nolaižoties ielejā un tuvojoties Eldorado, ceļabiedri saprata, ka tā nemaz nav pilsēta un nav arī no zelta. Tie bija ģeometriski dabas veidojumi, līdzīgi klinšu alās re­dzētajiem kristāliem. Zeltaino krāsu radīja vizla, pilnīgi nevērtīgs minerāls, un dzelzs sulfīds tā sauktais kaķu zelts. Alekss pasmaidīja un nodomāja: ja konkistatori un visi citi laimes meklētāji būtu spējuši pārvarēt daudzos šķēršļus ceļā uz Eldorado, viņiem nāktos doties prom daudz nabadzīgākiem, nekā bija šeit ieradušies.