Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

16 Veselības ūdens

Kamēr Nadja Santosa kāpa tepui virsotnē, Aleksandrs Kolds pa šauru eju devās uz zemes klēpja pusi, uz no­slēgtu pasauli karstu, tumšu un nomācošu kā ļaunākie murgi. Ja viņam vismaz būtu baterija… Puisim nācās kustēties uz priekšu taustoties, reizēm arī rāpojot un lienot, turklāt pilnīgā tumsā. Viņa acis pie tumsas nepierada, jo tā bija pilnīgi melna. Viņš pastiepa roku un aptaustīja klinti, lai apjaustu tuneļa virzienu un platu­mu, pēc tam pavirzīja uz priekšu ķermeni, centimetru pa centimetram dodoties aizvien dziļāk. Jo tālāk, jo tunelis kļuva šaurāks, un puisis nodomāja, ka nespēs apgriezties, lai tiktu atpakaļ. Mazumiņš gaisa bija kļu­vis smacīgs un smirdīgs; Alekšu pārņēma sajūta, it kā viņš atrastos kapā. Šeit melnā jaguāra īpašības viņam nenieka nepalīdzēja; te bija nepieciešams cits totēma dzīvnieks, piemēram, kurmis, žurka vai tārps.

Puisis vairākas reizes apstājās un jau grasījās doties atpakaļ, iekams nav par vēlu, tomēr atmiņas par māti katru reizi lika viņam kustēties uz priekšu. Ar katru mirkli bailes krūtīs pieauga un briesmas šķita aizvien lielākas. Alekss atkal izdzirda kādas sirds pukstus, ko bija saklausījis, jau esot labirintā kopā ar Valimai. Viņa satrauktais prāts iztēlojās visvisādas briesmas, kas tepat vien gaidīja; ļaunākais būtu, ja viņš tiktu aprakts dzīvs šā dīvainā kalna iekšienē. Cik garš ir tunelis? Vai viņš nokļūs līdz galam vai pakritīs kaut kur pa ceļam? Vai tur vēl būs skābeklis, vai arī viņš noslāps?

Kādu brīdi Aleksandrs pārguris sakņupa un ievaidē­jās. Viņa muskuļi bija saspringti, deniņi pulsēja un visas maliņas sāpēja; puisis vairs nespēja domāt, tikai juta, ka bez gaisa viņa galva tūdaļ pārsprāgs. Vēl nekad mūžā viņš nebija izjutis tādas bailes, pat garajā iesvētīšanas naktī, ko pavadīja kopā ar indiāņiem, ne. Alekss mēģi­nāja atcerēties izjūtas, kad viņš virvē karājās Elkapitano kalnā, tomēr šīs lietas nebija salīdzināmas. Toreiz viņš atradās kalna virsotnē, turpretim tagad bija tā iekšienē. Toreiz līdzās stāvēja tēvs, bet nu viņš bija pilnīgi viens. Trīcošs un bezspēcīgs Alekss ļāvās izmisumam. Nemitīgā tumsa pārņēma puiša prātu, viņš nesaprata, uz kurieni doties, un pilnīgi satriekts klusībā piesauca nāvi. Un brīdī, kad Alekša gars jau taisījās viņu pamest, cauri bie­zajai tumsai līdz puiša smadzenēm izlauzās tēva balss, kas sākumā šķita gandrīz kā nedzirdams čuksts, bet pēc laiciņa skanēja jau daudz skaidrāk. Ko tēvs bija atkār­tojis tik daudzas reizes, mācot viņam rāpties klintīs? Mierīgi, Aleksandr, meklē smaguma centru sevī, tur ir tavs spēks. Elpo. Ieelpojot tu uzņem enerģiju, izelpojot tu atbrīvojies no spriedzes. Nedomā, paļaujies uz instinktu. Tieši to pašu viņš bija teicis arī Nadjai, kad viņi kāpa Pasaules Acī. Kā gan viņš to varēja aizmirst?

Alekss koncentrējās uz elpošanu: ieelpot enerģiju, nedomājot par skābekļa trūkumu, un izelpot bailes, at­slābināties, pārvarēt sliktās domas, jo tās paralizē. "Es to varu, es to varu…" viņš atkārtoja. Pamazām Alekss atkal atgriezās savā ķermenī. Viņš iztēlojās kāju pirk­stus un citu pēc cita atslābināja tos, pēc tam kājas, ceļ­galus, gurnus, muguru, rokas līdz pat pirkstu galiņiem, pakausi, žokli, plakstiņus. Nu jau varēja elpot labāk, un puisis pārstāja šņukstēt. Viņš iegremdējās savā centrā, sarkanā un vibrējošā vietā kaut kur nabas augstumā. Viņš dzirdēja savus sirdspukstus. Sajuta ādas kņudēšanu, tad arī siltumu plūstam pa vēnām, un beidzot ķermenī atgriezās spēks, maņas un saprāts.

Aleksandrs Kolds atviegloti iekliedzās. Skaņa dažus mirkļus kavējās, tad atsitās pret kaut ko un atkal at­griezās. Puisis apjauta, ka tieši tā izmantojot skaņu tumsā pārvietojas sikspārņi. Viņš atkal iekliedzās un gaidīja, kad atskanēs atbalss, norādot viņam virzienu un attālumu, un nu Alekss varēja "dzirdēt ar sirdi", kā to tik daudzas reizes bija atkārtojusi Nadja. Viņš bija atklājis paņēmienu, kā tumsā virzīties uz priekšu.

Atlikušo ceļu pa tuneli Alekss veica pusnemaņā: ķer­menis kustējās pats, it kā zinātu, kurp iet. Reizi pa rei­zei puisis uz brīdi lika lietā arī savu loģisko domāšanu un kādā apziņas uzplaiksnījuma mirklī apjauta, ka šis ar nezināmām gāzēm pilnais gaiss droši vien ietekmējis viņa prāta darbību. Jau vēlāk viņam šķita, ka piedzīvo­tais ir tikai sapnis.

Kad likās, ka šaurā eja nekad nebeigsies, Alekss sa­dzirdēja ūdens šalkoņu. Tā atgādināja upes tecējumu, un silta gaisa plūsma sasniedza viņa nomocītās plaušas un atjaunoja spēkus. Viņš steidzās uz priekšu, un aiz kāda alas līkuma piķa melnajā tumsā puiša acis jau spēja ko samanīt. Gaisma, sākumā ļoti blāva, pamazām kļuva stiprāka. Cerību spārnots, viņš līda uz priekšu un manīja, ka gaismas un gaisa kļūst arvien vairāk. Drīz vien Alekss atradās alā, kurai kaut kādā ziņā vajadzēja būt saistītai ar ārpasauli, jo tā bija izgaismota. Nāsīs cirtās dīvaina smarža, asa un šķebinoša, vienlaikus at­gādinot etiķi un vāzē sastāvējušās puķes. Alā slējās tie paši mirdzošie minerālu veidojumi, ko Alekss bija redzējis labirintā. Veidojumu šķautnes bija spožas kā spoguļi, un, daudzkārt pavairojoties, tajās atspīdēja vārā gaisma, kas spēja nokļūt līdz šejienei. Alekss atradās pie kāda neliela ezeriņa, kurā ieplūda ūdens, balts kā piens. Pēc līdzšinējās šaurības ezeriņš un baltā upīte Aleksam šķita skaistākais, ko viņš jebkad dzīvē redzējis. Vai šis varētu būt mūžīgās jaunības avots? No smaržas griezās galva, un puisis nodomāja, ka tā droši vien ir kāda gāze, kas nāk no zemes dzīlēm. Iespējams, ka pat toksiska un apdullinoša.

Alekša uzmanību saistīja kāda maiga un čukstoša balss. Mazā ezeriņa otrā krastā, tikai dažu metru at­tālumā, viņš pārsteigts kaut ko samanīja un, kad acis aprada ar alā valdošo krēslu, varēja redzēt, ka tā ir cilvēka figūra. To nevarēja labi saskatīt, tomēr apveids un balss atgādināja meiteni. Tas nav iespējams, viņš nodomāja, sirēnas neeksistē, un es laikam esmu sajucis prātā no gāzes un smakas; tomēr meitene šķita pavi­sam īsta, viņas garie mati mazliet plīvoja, āda izskatījās mirdzoša, kustības bija cilvēcīgas un balss pavedinoša. Alekss vēlējās mesties baltajā ūdenī, kārtīgi padzerties un nomazgāt putekļu kārtu no ķermeņa un asinis no nobrāztajiem elkoņiem un ceļgaliem. Vilinājums tuvo­ties daiļajai radībai, kas viņu sauca, un nodoties baudai, bija nepārvarams. Viņš jau grasījās tam pakļauties, kad pēkšņi saprata, ka meitene pārsteidzošā kārtā ir līdzīga Sesilijai Bārnsai: tie paši brūnie mati, zilās acis un lēnās kustības. Tā daļa smadzeņu, kurā vēl bija sagla­bājies veselais saprāts, brīdināja, ka šī sirēna ir iztēles radīta, gluži tāpat kā želejveida caurspīdīgās medūzas, kas lidinājās pa alu. Alekss atcerējās, ko bija dzirdējis par indiāņu mitoloģiju, Valimai stāstus par pasaules izcelšanos, kuros bija arī Piena upe ar dzīvības sēklām un nāves puvekļiem. Nē, šis nebija brīnumainais ūdens, kam būtu mātei jāatdod veselība, Alekss nosprieda; tā bija tikai viņa prāta viltība, lai kaut cik izklaidētos grūtā uzdevuma veikšanas laikā. Viņš nedrīkstēja zau­dēt laiku, svarīga bija katra minūte. Alekss ar kreklu aizspieda degunu, lai nomāktu uzmācīgo un apstulbi­nošo smaržu. Puisis pamanīja, ka gar krastu aizvijas šaura ala, kurā ietek arī upīte, un devās turp.

Aleksandrs Kolds gāja pa taciņu, atstājot aiz muguras ezeriņu un apburošo meiteni. Viņam šķita dīvaini, ka apkārt joprojām samanāma vāra gaisma un nevajadzēja iet taustoties. Smarža kļuva aizvien vājāka, līdz izgaisa pavisam. Alekss gāja, cik vien ātri spēja, viņš pieliecās, lai nesasistu galvu pret ejas griestiem, centās noturēt līdzsvaru uz šaurās karnīzes un nodomāja, ka būtu pazemojoši iekrist upē, kas tek tepat apakšā. Puisim bija žēl, ka nav gana daudz laika, lai pārbaudītu, kas ir šis baltais, pienam līdzīgais un pēc salātu mērces smaržojošais šķidrums. Taku klāja slidenas sūnas, kurās mudžēt mudžēja tūkstošiem sīku radībiņu: kāpuri, ku­kaiņi, tārpi un lieli, zilgani krupji ar tik caurspīdīgu ādu, ka varēja redzēt pulsējošos iekšējos orgānus. Kā čūskām garās krupju mēles centās aizsniegt puiša kājas. Alekss ilgojās pēc saviem zābakiem, jo tagad visiem šiem mūdžiem bija jākāpj virsū basām kājām un to mīkstie, aukstie želejveida ķermeņi uzdzina riebumu. Apmēram divsimt metru tālāk sūnu sega un krupji izzuda un taciņa kļuva platāka. Puisis atvieglots pameta apkārt skatienu un tikai tad pamanīja, ka alas sienas mirdz brīnišķās krāsās. Papētot tuvāk, viņš saprata, ka tie ir dārgakmeņi un dārgmetālu dzīslas. Alekss atvāza savu Šveices armijas nazi un, paskrāpējis klinti, pārliecinājās, ka dārgakmeņi atdalījās diezgan viegli. Kas tie bija par akmeņiem? Dažus viņš pazina pēc krāsas sulīgo zaļos smaragdus un purpursarkanos rubīnus. Viņam visap­kārt bija pasakaini dārgumi: šī bija īstā Eldorado pilsēta, pēc kuras gadsimtiem ilgi alka laimes meklētāji.

Atlika tikai ar nazi paskrāpēt alas sienas, lai sa­vāktu veselu bagātību. Piepildot Valimai doto ķirbi ar šiem dārgakmeņiem, viņš varētu atgriezties Kolorado kā miljonārs, savai mātei apmaksāt vislabāko ārstēšanu, nopirkt vecākiem jaunu māju un izskolot māsas. Un sev pašam? Sev viņš nopirktu sporta auto, lai draugi mirst no skaudības un Sesilija Bārnsa paliek ar vaļēju muti. Šie dārgumi bija atrisinājums visam mūžam: viņš varētu nodarboties ar mūziku, kāpt kalnos vai darīt, kas vien ienāk prātā, turklāt neuztraucoties par naudas pelnīšanu… Nē! Par ko gan viņš tagad domāja? Šie dārg­akmeņi nepiederēja viņam vien, tiem bija jāpalīdz arī indiāņiem. Ar šo neticamo bagātību viņš varētu iegūt varu, lai īstenotu Ijomi uzdoto: pārrunas ar nahab. Viņš kļūtu par cilts, mežu un ūdenskritumu aizstāvi; ar vecmāmiņas rakstiem un savu naudu viņi abi kopā pār­vērstu Pasaules Aci par plašāko dabas parku pasaulē. Dažu stundu laikā Alekss varētu piepildīt ķirbi, mainīt miglāja ļaužu un savas ģimenes likteni.

Puisis ar naža asmeni sāka urbināt kādu zaļu akme­ni, un no klints atlūza nelieli minerāla gabaliņi. Dažas minūtes vēlāk viņam izdevās atdalīt akmeni no sienas, un, paņēmis to rokā, Alekss dārgakmeni varēja apskatīt kārtīgi. Tam nepiemita pulēta smaragda spīdums, tomēr krāsa, bez šaubām, bija tā pati. Viņš jau grasījās likt guvumu ķirbī, kad atcerējās, kādēļ bija devies zemes dzīlēs: piepildīt ķirbi ar veselības ūdeni. Nē. Nejau par dārglietām varēja nopirkt mātes veselību; bija nepiecie­šams brīnums. Puisis nopūtās, iebāza zaļo akmeni bikšu kabatā un norūpējies devās uz priekšu viņš bija velti izšķiedis vērtīgo laiku, turklāt nezināja, cik tāls ceļš vēl mērojams līdz brīnumainajam avotam.

Pie kāda akmeņu nogruvuma taciņa pēkšņi beidzās. Alekss uzmanīgi skatījās apkārt, jo bija pārliecināts, ka tepat kaut kur jābūt iespējai ceļu turpināt. Nevarēja būt, ka taka tik spēji apraujas. Ja jau Valimai bija viņu sūtījis šai briesmīgajā ceļojumā kalna iekšienē, tad avots tiešām pastāvēja, vajadzēja tikai to atrast; tomēr varēja gadīties, ka viņš izvēlējies nepareizo ceļu un kādā alas līkumā bija vēl cits atzars. Iespējams, vajadzēja šķēr­sot pienaino ezeriņu, jo meitene varēja būt ne tikai vilinājums, lai viņu izklaidētu, bet arī ceļa rādītāja uz veselības avotu… Šaubas puiša galvā atbalsojās kā skaļi kliedzieni. Viņš pielika rokas pie deniņiem un mēģināja nomierināties, dziļi ieelpoja, kā to bija darījis alā, un centās saklausīt tēva tālo balsi, kas viņu vadīja. Man ir jākoncentrējas uz savu esības centru, kur mīt miers un spēks, viņš murmināja. Alekss nolēma nešķiest spēkus, domājot par iespējamām kļūdām, bet pievērsties šķērs­lim, kas atradās viņa priekšā. Iepriekšējā gada ziemā mamma bija lūgusi pārnest lielu kaudzi malkas no pa­galma uz garāžas aizmuguri. Kad Alekss iebilda, ka to nespētu izdarīt pat Herkuless, mamma viņam parādīja lielisku veidu, kā darbu paveikt: pa vienai pagalei vien.

Alekss sāka novākt akmeņus vispirms oļus, tad vi­dēji lielus klints gabalus, kas bija viegli izkustināmi, un visbeidzot lielos bluķus. Tas bija lēns un smags darbs, tomēr pēc kāda laika skatienam pavērās neregulāras formas caurums. Sejā iesitās silta tvaika strūkla, it kā viņš būtu attaisījis cepeškrāsns durvis, un karstums atturēja doties tālāk. Alekss nogaidīja, nezinādams, ko tagad darīt, bet no cauruma tikmēr plūda ārā gaiss. Puisis neko nesaprata no raktuvēm, tomēr bija lasījis, ka tur mēdz notikt gāzes noplūdes, un tādā gadījumā viņam tagad ir beigas. Tomēr pēc pāris minūtēm Alekss manīja, ka gaisa strāva kļūst arvien vājāka, it kā būtu bijusi zem spiediena, līdz izzuda pavisam. Vēl brītiņu nogaidījis, viņš caurumā iebāza galvu.

Tur puisis ieraudzīja alu. Tās centrā atradās dziļa aka, no kuras augšup cēlās tvaika mākoņi un sārta gaisma. Varēja dzirdēt klusu sprādzienu troksni, it kā tur virstu un burbuļotu kas biezs. Nevajadzēja nemaz pieiet tuvāk, lai saprastu, ka tā ir verdoša lava, iespējams, pēdējās paliekas no sensenā un kādreiz aktīvā vulkāna. Alekss taču atradās pašā krātera sirdī. Puisis apsvēra iespēju, ka tvaiks varētu būt indīgs, tomēr sliktu smaku neva­rēja just, tāpēc viņš nolēma doties dziļāk alā. Izspraucies pa caurumu, Alekss nokļuva uz siltas akmens grīdas. Viņš uzmanīgi paspēra soli, tad vēl vienu un nolēma izpētīt apkārtni. Karstums bija trakāks nekā saunā, un drīz vien puisis bija nosvīdis cauri slapjš, tomēr gaisa bija pietiekami daudz, lai elpotu. Viņš novilka kreklu un apsēja to ap muti un degunu. Acis asaroja. Alekss saprata, ka uz priekšu jāvirzās ļoti piesardzīgi, lai ne­iekristu akā.

Plašajai alai bija neregulāra forma, uguns apakšā meta uz sienām sarkanīgu un mirgojošu gaismu. Pa labi no Alekša atradās vēl viena ala, un puisis taustoties tajā iegāja. Šī telpa bija daudz tumšāka nekā pirmā, jo gaisma šeit vairs neiespīdēja. Arī temperatūra bija daudz ciešamāka, iespējams tāpēc, ka pa kādu plaisu ieplūda svaigs gaiss. Alekss jau bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam, nosvīdis, izslāpis un pilnīgi pārliecināts, ka viņam nepietiks spēka, lai veiktu garo atpakaļceļu. Kur gan atradās meklētais avots?

Pēkšņi viņš sajuta spēcīgu vēja pūsmu, kurai tūdaļ sekoja šausmīga vibrācija, kas atbalsojās visos puiša nervu galos, it kā viņš būtu nokļuvis milzīgu metāla bungu iekšienē. Viņš instinktīvi aizspieda ausis, tomēr tas nebija troksnis, bet gan neizturami spēcīga enerģija, no kuras nekādi nebija iespējams izvairīties. Alekss pa­griezās, lai redzētu, no kurienes tā nāca. Un tad viņš ieraudzīja gigantisku sikspārni. Ja tas izplestu spārnus, tad no viena spārna gala līdz otram droši vien būtu kādi pieci metri. Dzīvnieka žurkas ķermenis bija divas reizes lielāks nekā Alekša suns Pončo, un milzīgajā galvā ple­tās mute, pilna ar gariem plēsoņas zobiem. Sikspārnis nebija melns, bet gan pilnīgi balts tas bija albīns.

Pārbiedētais Alekss saprata, ka šis dzīvnieks, gluži tāpat kā briesmoņi, ir pēdējais tā laikmeta pārstāvis, kad tūkstošiem un tūkstošiem gadu tālā senatnē pirmās cilvēciskās būtnes pacēla skatienu no zemes, lai pār­steigumā pavērtos zvaigznēs. Dzīvnieka aklums nekādi nebija Alekša priekšrocība, jo šī vibrācija bija sikspārņa izlūksistēma: vampīrs pilnīgi precīzi zināja, kur un kādā pozā atrodas iebrucējs. Atkal sacēlās vējš: gatavi uzbru­kumam, sakustējās dzīvnieka spārni. Vai šis bija indiāņu Rahakanariva, briesmīgais asinssūcējs putns?

Alekša prāts sāka drudžaini meklēt izeju. Viņš apzinā­jās, ka nebija nekādu iespēju aizbēgt, jo nevarēja atkāp­ties otrajā ejā un mesties skriešus, neriskējot ātri vien ievelties lavas akā. Instinkta vadīts, viņš pastiepa roku pēc Šveices armijas naža, ko nēsāja pie jostas, kaut gan labi saprata, ka šis ierocis bija smieklīgs. Pirksti atdūrās pret flautu, kas karājās pie jostas, un, ilgi nedomājot, viņš to atsēja un pacēla pie lūpām. Alekss vēl nočuk­stēja sava vectēva Džozefa Kolda vārdu, lūgdams viņa palīdzību šai dzīvībai bīstamajā mirklī, un sāka spēlēt.

Pirmās skaņas baisajā vietā izskanēja kristāldzidras, gaišas un tīras. Milzīgais, uz skaņu ļoti jutīgais vam­pīrs saglauda spārnus un šķita saraujamies mazāks. Iespējams, ka šajā pazemes pasaulē viņš vairākus gad­simtus bija dzīvojis vientulībā un klusumā. Flautas ska­ņas dzīvnieka smadzenēs radīja ko līdzīgu sprādzienam, un viņš tās juta kā miljonus smailu šautriņu. Sikspārnis izkliedza vēl vienu, cilvēka ausīm nedzirdamu naidīgu saucienu, taču šoreiz tā radītās vibrācijas sajaucās ar mūziku un apjukušais vampīrs tās vairs nekādi nevarēja izmantot.

Kamēr Alekss spēlēja flautu, lielais, baltais sikspār­nis pamazītēm kāpās atpakaļ, līdz palika nekustīgi stā­vam stūrī kā balts, spārnots lācis, ilkņus un nagus rādīdams, tomēr paralizēts. Alekšu vēlreiz pārsteidza flautas spēks, kas viņam bija nācis palīgā ikvienā šā piedzīvojuma izšķirīgā brīdī. Dzīvniekam atkāpjoties, puisis ieraudzīja vāru ūdens straumīti, kas tecēja pa alas sienu, un saprata, ka viņš ir nonācis pie mērķa: šis bija mūžīgās jaunības avots. Tas nebija priecīgi burbuļojošs strauts dārza vidū, kā mēdza stāstīt leģendās. Tās bija tikai retas piles, kas tecēja pa kailo klinti.

Aleksandrs Kolds uzmanīgi, soli pa solim virzījās uz priekšu. Nepārtraucot spēlēt flautu, viņš tuvojās bai­sajam vampīram un centās domāt ar sirdi, nevis galvu. Šis bija tik īpašs gadījums, ka puisis nevarēja uzticēties vienīgi prātam un loģikai. Bija pienācis brīdis izmantot to pašu līdzekli, kas viņam palīdzēja, kāpjot kalnos un sacerot mūziku, intuīciju. Alekss mēģināja iedomā­ties, kā jūtas dzīvnieks, un nosprieda, ka tas droši vien ir tikpat pārbijies kā viņš pats. Sikspārnis pirmo reizi redzēja cilvēcisku būtni, turklāt viņš nekad nebija dzir­dējis flautas skaņas, troksnis viņa ausīm droši vien šķita apdullinošs un tāpēc dzīvnieks bija kā lēmēts. Alekss atcerējās, ka viņam ķirbī jāsavāc ūdens un jāatgrie­žas, pirms satumst nakts. Nebija iespējams apjaust, cik stundu viņš jau pavadījis pazemes pasaulē, un vienīgais, ko viņš pašlaik vēlējās, bija pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom.

Kamēr Alekss, vienā rokā turot flautu, spēlēja vienu un to pašu noti, otru viņš izstiepa uz avota pusi un gan­drīz jau pieskārās vampīram, tomēr, kad ķirbī iekrita pirmās lāses, tērcīte kļuva aizvien vājāka, līdz izsīka pavisam. Alekša izmisums bija tik liels, ka viņš bija gatavs mesties pret klinti ar dūrēm. Vienīgais, kas viņu atturēja, bija briesmīgais dzīvnieks, kas, saslējies pakaļ­kājās, stāvēja tepat līdzās.

Un tad Alekss atcerējās Valimai vārdus par negrozāmo dabas likumu: saņem tikpat, cik dod. Puisis prātā ātri pārlika visu savu pieticīgo mantību: kompass, Šveices armijas nazis un flauta. Viņš varēja atstāt divus pirmos priekšmetus, ar kuriem tik un tā neko daudz nevarēja iesākt, bet nespēja atteikties no burvju flautas, slavenā vectētiņa mantojuma, sava spēka iemiesojuma. Bez tās viņš bija pazudis. Puisis nolika kompasu un nazi uz zemes un gaidīja. Nekas nenotika. Pa klinti vairs nenotecēja ne pilīte.

Tad viņš saprata, ka šis veselības ūdens viņam pašam bija lielākais dārgums uz pasaules, vienīgais, kas varēja glābt mātes dzīvību. Par to viņam vajadzēja sniegt pretī savu vērtīgāko īpašumu. Kamēr pēdējās skaņas vēl at­balsojās alas sienās, Alekss nolika flautu zemē. Nīkulīgā ūdens straumīte uzreiz atsāka tecēt. Neizlaižot no acīm vampīru, kas arī viņu uzmanīgi vēroja, puisis gaidīja garas kā mūžība minūtes, kamēr ķirbis pielija pilns. Sikspārnis atradās tik tuvu, ka Alekss varēja saost viņa smaku, saskaitīt zobus un izjust patiesu līdzjūtību par dziļo vientulību, kas apņēma dzīvnieku, tomēr, par spīti visam, puisis nenovērsās no veicamā uzdevuma. Kad ķirbis bija līdz malām pilns, Alekss lēnām, lai sikspārni nesadusmotu, kāpās atpakaļ. Puisis iegāja otrajā alā, kur varēja dzirdēt verdošās lavas burbuļošanu zemes dzīlēs, un visbeidzot izlīda pa caurumu. Viņš pārdomāja, vai nevajadzētu salikt akmeņus atpakaļ vietā, tomēr Aleksam nebija laika, un zēns nosprieda, ka vampīrs ir pārāk liels, lai izlīstu pa šo caurumu un viņam sekotu.

Atpakaļceļu puisis veica daudz ātrāk, jo tas jau bija pazīstams. Viņam neuzmācās kārdinājums salasīt dārg­akmeņus, un, ejot garām piena ezeriņam, kur gaidīja Sesilijas Bārnsas atspulgs, puisis aizklāja degunu, lai pasargātos no smaržīgās gāzes, kas aptumšoja prātu, un arī šeit viņš lieki nekavējās. Visgrūtāk bija iespraukties šaurajā tunelī, pa kuru viņš bija nokļuvis pazemē, jo šoreiz bija jācenšas noturēt ķirbi vertikāli, lai ūdens neizlītu. Trauku gan varēja aizsiet ar striķa galu un ādu, tomēr šis vāks nebija hermētisks, un Alekss nevēlējās zaudēt ne pilīti brīnišķā veselības ūdens. Šaurā eja, kaut arī nomācoša un tumša, vairs nešķita tik šausmīga, jo puisis zināja, ka tās galā viņu gaida gaisma un gaiss.

Mākoņu klājienā, kas aizsedza tepui krātera muti, atspīdēja pēdējie saules stari, iekrāsojot to sārtenu no tumši sarkana līdz pat zeltainam. Kad Nadja Santosa un Aleksandrs Kolds atgriezās, sešas mēnesnīcas sāka iz­zust dīvainajā tepui debesjumā. Valimai kopā ar Borobu viņus sagaidīja zelta pilsētā iepretī briesmoņu pado­mes pulcēšanās vietai. Tiklīdz pērtiķītis ieraudzīja saim­nieci, tā atvieglots metās viņai pretī un uzkārās kaklā. Jaunieši bija pagalam pārguruši, ķermeni klāja nobrāzumi un brūces, tomēr abi atnesa dārgumus, pēc kuriem bija devušies. Vecais burvis neizrādīja pārsteigumu, viņš jauniešus sagaidīja ar tādu pašu mieru kā citkārt un norādīja, ka pienācis brīdis, lai dotos prom. Vairs nebija laika atpūsties, pa nakti viņiem vajadzēja iziet cauri kalna iekšienei un nokļūt līdz Pasaules Acij.

- Man bija jāatstāj talismans, apjukusī Nadja drau­gam pastāstīja.

- Un man flauta, viņš atbildēja.

- Tu vari dabūt citu. Mūziku radi tu, nevis flauta, Nadja sacīja.

- Arī talismana spējas ir tevī pašā, Alekss mierināja draudzeni.

Valimai rūpīgi apskatīja trīs olas un paošņāja ūdeni no ķirbja. Viņš visu darīja ļoti mierīgi. Pēc tam burvis atsēja kādu no ādas maisiņiem, kas karājās viņam pie nūjas, un pasniedza to Aleksam. Vīrs paskaidroja: lai māte atveseļotos, lapas jāsamaļ un jāsajauc ar šo ūdeni. Puisis ar asarām acīs pakāra maisiņu kaklā. Tad Valimai kādu brīdi kratīja kvarca cilindru Aleksam virs galvas, pūta dvašu puisim krūtīs, deniņos un mugurā un ar savu spieķi pieskārās viņam pie rokām un kājām.

- Ja tu nebūtu nahab, tu kļūtu par manu pēcteci, tu esi dzimis ar samaņa dvēseli. Tev ir spējas ārstēt, lieto tās prātīgi, viņš noteica.

- Vai tas nozīmē, ka ar šo ūdeni un lapām māti varu izārstēt?

- Tā var būt un var arī nebūt…

Alekss saprata, ka viņa cerībām nav nekāda loģiska pamata un jāuzticas nevis ķirbim ar ūdeni un žāvētām lapām, ko Amazones džungļu vidū saņēmis no kaila sirmgalvja, bet gan Teksasas klīnikas modernajām ārstē­šanas metodēm. Tomēr šai ceļojumā puisis bija iemācī­jies ticēt brīnumiem. Pastāvēja arī pārdabiskas spējas un citas dimensijas, piemēram, šis aizvēsturisko būtņu apdzīvotais tepui. Tiesa, gandrīz visu bija iespējams ra­cionāli izskaidrot, pat briesmoņus, tomēr Alekss nevēlē­jās to darīt un gluži vienkārši ļāvās brīnuma gaidām.

Dievu padome bija pieņēmusi ienācēju jauniešu un burvja Valimai brīdinājumus. Viņi vairs nedosies noga­lināt nahab, jo tas bija bezjēdzīgi ienācēju bija tikpat daudz, cik skudru, un beigto vietā vienmēr atnāks citi. Briesmoņi turpinās dzīvot svētajā kalnā, kur vismaz pašlaik ir drošībā.

Nadja un Alekss ar skumjām atvadījās no lielajiem sliņķiem. Labākajā gadījumā, ja viss izdosies, kā cerēts, ieeju tepui labirintā tā arī neviens neuzies un helikop­teri šeit nekad nenolaidīsies. Ja paveiksies, briesmoņi nodzīvos vēl vienu gadsimtu, iekams cilvēku ziņkārība sasniegs pēdējo aizvēsturisko laiku slēptuvi. Ja tā tomēr nenotiks, jaunieši cerēja, ka vismaz zinātnieki aizsargās šīs brīnumainās būtnes, pirms laimes meklētāju alkatība tās nolemj iznīcībai. Katrā ziņā abi jaunieši briesmoņus nekad vairs neredzēs.

Kad viņi devās uz pirmajām labirinta alām, jau sa­tumsa un vienīgais gaismas avots bija Valimai gumijotā lāpa. Ilgi nekavējoties, viņi izgāja cauri sarežģītajam tuneļu tīklam, ko šamanis zināja no galvas. Nevienu reizi viņi neatdūrās strupceļā, nekad viņiem nevajadzēja griezties atpakaļ vai vēlreiz mērot to pašu ceļa gabalu, jo labirinta karte burvim bija ierakstīta prātā. Alekss atteicās no vēlmes atcerēties visus pagriezienus. Pat ja viņš tos atminētos un varētu uzzīmēt uz papīra, puisim nebija nekādu atskaites punktu, tāpēc viņš tik un tā šeit nevarētu orientēties.

Ceļabiedri nonāca līdz alai, kur viņi pirmo reizi bija redzējuši pūķi, un atkal jūsmoja par dārgakmeņu, kris­tālu un dārgmetālu skaistajām krāsām. Šī bija īsta Alibabas ala ar pasakainākajiem dārgumiem, ko vien prāts spēj iedomāties. Alekss atcerējās par zaļo akmeni, ko bija ielicis kabatā, un izvilka to, lai varētu salīdzināt. Zāles blāvajā gaismā akmens vairs nebija zaļš, bet gan dzeltenīgs, un puisis saprata, ka šo akmeņu krāsa bija atkarīga no gaismas un ka tie, iespējams, bija tikpat nevērtīgi kā Eldorado vizla. Atteikdamies no kārdinā­juma piepildīt ķirbi ar akmeņiem veselības ūdens vietā, viņš bija rīkojies pareizi. Alekss neīsto smaragdu iebāza atpakaļ kabatā viņš to uzdāvinās mātei.

Spārnotais pūķis atradās tai pašā stūrī, kur ceļabiedri bija viņu redzējuši pirmo reizi, bet tam līdzās bija vēl viens mazāks un sārts, varbūt pūķa draudzene. Ieraugot trīs cilvēkus, radījumi nekustējās un palika kā sastin­guši arī tad, kad Valimai sieva kā laumiņa aizlidoja ar tiem sasveicināties.

Arī tagad, gluži tāpat kā ceļojumā uz zemes dzīlēm, Aleksam šķita, ka atpakaļceļš ir īsāks un vieglāks, jo tas bija pazīstams un viņus negaidīja nekādi pārsteigumi. Tā tiešām arī bija, un, izejot cauri pēdējai pasāžai, ceļa­biedri nokļuva alā, kas atradās dažus metrus no izejas. Tur Valimai norādīja jauniešiem, lai viņi apsēžas, atvēra vienu no noslēpumainajiem maisiņiem un izņēma no tā tabakai līdzīgas lapas. Viņš īsos vārdos paskaidroja, ka jauniešiem ir "jāattīrās", lai izdzēstu no atmiņas visu piedzīvoto. Alekss nevēlējās aizmirst briesmoņus, arī savu ceļojumu un zemes dzīlēm, tāpat Nadja negribēja atteikties no tā, ko iemācījusies, tomēr Valimai aplieci­nāja, ka viņi to visu atcerēsies, bet no atmiņas izzudīs ceļš, lai abi nekad vairs nevarētu atgriezties svētajā kalnā.

Zintnieks sarullēja lapas, salipināja tās ar siekalām, aizdedzināja kā cigāru un sāka to smēķēt. Viņš ieelpoja un pēc tam ar spēku iepūta dūmus vispirms Alekša un tad Nadjas mutē. Tā nebija nekāda patīkamā proce­dūra dūmi, smirdoņa, karstums un asums, tas viss nāca tieši virsū, un bija sajūta, it kā jaunieši ieelpotu piparus. Viņi sajuta asu dūrienu galvā, nepārvaramu vēlmi šķaudīt un drīz vien bija apreibuši. Aleksam prātā pazibēja atmiņas par pirmo piedzīvojumu ar tabaku, kad vecmāmiņa Keita kopā ar viņu ieslēdzās mašīnā un smē­ķēja, kamēr mazdēls kļuva gandrīz slims. Šoreiz simpto­mi bija līdzīgi, turklāt apkārt viss sāka griezties.

Tad Valimai smēķi nodzēsa. Alā vairs neiespīdēja vārie gaismas stari kā pāris dienu iepriekš, un tumsa bija piķa melna. Jaunieši sadevās rokās, un Boroba bailēs kunkstēja, apķēries saimniecei ap vidukli. Abi draugi, iegrimuši tumsā, manīja, ka viņiem tuvojas nezvēri, un dzirdēja draudīgus rēcienus, tomēr bailes nejuta. Ar mazumiņu skaidrā saprāta, kas vēl bija atlicis, abi jau­nieši saprata, ka šīs mežonīgās vīzijas izraisīja ieelpotie dūmi un jebkurā gadījumā, kamēr vien līdzās ir draugs burvis, viņiem ne no kā nav jābaidās… Viņi iekārtojās uz alas grīdas, apkampās un pēc brīža jau bija zaudējuši samanu.

Nevarēja saprast, cik ilgi Nadja un Alekss bija gulē­juši. Viņus pamodināja Valimai balss un rokas, kas tumsā mēģināja jauniešus sataustīt. Ala vairs nebija pilnīgi tumša, viegla krēsla ļāva nojaust priekšmetu kontūras. Samanis norādīja uz šauru gaiteni, pa kuru viņiem bija jāizkļūst ārā, un jaunieši, vēl mazliet apreibuši, sekoja burvim. Ceļabiedri atkal nokļuva paparžu mežā. Pār Pasaules Aci ausa jauna diena.