Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

6 Ekspedīcija

Ekspedīcijas dalībnieki atkal kuģoja augšup pa upi. Šoreiz tie bija trīspadsmit pieaugušie un divi bērni Mauro Karijasa motorlaivās, ko viņš bija aizdevis Leblānam.

Alekss nogaidīja izdevīgu brīdi, lai pastāstītu vecmā­miņai par dīvaino dialogu, ko bija dzirdējis starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto un ko Nadja viņam pārtul­kojusi. Keita ar interesi noklausījās mazdēla stāstījumu un, par spīti Alekša bailēm, nekādi neizrādīja neticību; gluži pretēji, viņa izskatījās ļoti ieinteresēta.

- Man nepatīk Karijass. Kāds ir viņa indiāņu padzī­šanas plāns? Keita jautāja.

- To es nezinu.

- Vienīgais, ko mēs pašlaik varam darīt, ir gaidīt un modri vērot, rakstniece nolēma.

- To pašu teica arī Nadja.

- Tai meitenei, Aleksandr, vajadzētu būt manai maz­meitai.

Ceļojums pa upi bija tieši tāds kā iepriekšējais no Manausas līdz Santamaria de la Ljuvijai, kaut arī apkār­tne nu jau bija mazliet citāda. Šoreiz zēns bija nolēmis darīt tieši tāpat kā Nadja viņš nevis nosmidzināja sevi ar pretodu līdzekli, bet gan ļāva kukaiņiem sevi dzelt un centās pārvarēt uzmācīgo vēlmi kasīties. Kad Alekss saprata, ka zābaki vienmēr ir mitri un ka dēles piesūcas tik un tā, zēns noāva arī tos. Pirmo reizi viņš pat neko nepamanīja, līdz vecmāmiņa norādīja uz mazdēla asiņai­najām zeķēm. Viņš tās noāva un ieraudzīja pretīgus, no asinīm piebriedušus un ādai piesūkušos tārpus.

Tev nesāp, jo, pirms sūkt asinis, tie izšļāc analgētisku vielu, Sesars Santoss paskaidroja.

Vēlāk viņš puisim iemācīja noņemt dēles, dedzinot tās ar cigareti, lai tārpi nepaliek piesūkušies ādai un neizraisa infekciju. Šī metode Aleksam šķita diezgan sarežģīta, jo viņš nesmēķēja, tomēr nedaudz karstas tabakas no vecmāmiņas pīpes panāca tieši tādu pašu efektu. Daudz vienkāršāk bija atbrīvoties no dēlēm nekā nemitīgi baidīties, ka tās varētu piesūkties.

Jau no paša sākuma Alekšu pārņēma sajūta, ka starp pieaugušajiem pastāv gluži vai taustāms spriegums: ne­viens nevienam neuzticējās. Zēns nespēja izvairīties no sajūtas, ka viņu kāds izseko un laivu kustību novēro tūkstošiem acu pāru. Viņš ik brīdi palūkojās pār plecu, tomēr nevienu sekotāju upē tā arī nemanīja.

Visi pieci kareivji bija šajā pašā apvidū dzimuši caboclos; Sesara Santosa nolīgtais gids Matuve bija indiānis un lieti noderēja kā tulks, lai saprastos ar vietējām ciltīm. Otrs tīrasiņu indiānis bija Leblāna asistents Karakave. Pēc dakteres Omairas Torresas domām, Karakave neuz­vedās kā citi indiāņi un viņš, iespējams, nekad nevarētu atgriezties, lai dzīvotu savā ciltī.

Indiāņi dalījās visā, un vienīgais privātīpašums bija daži ieroči un primitīvi instrumenti, ko katrs varēja pa­ņemt sev līdzi. Katrai ciltij bija savs shabono, liela apļ­veida būda, kas apjumta ar salmiem un atvērta līdz pat iekšpagalmam. Viņi dzīvoja kopā un dalījās visā, sākot ar ēdienu un beidzot ar bērnu audzināšanu. Tomēr saskare ar ārzemniekiem neizbēgami ietekmēja šīs cil­tis: tās inficējās ne tikai ar miesiskām, bet arī ar dvē­seliskām slimībām. Tiklīdz indiāņi izmēģināja mačeti, nazi vai jebkuru citu metāla instrumentu, viņu dzīve pārvērtās uz visiem laikiem. Ar vienu vienīgu mačeti viņi tūkstošiem reižu varēja palielināt ražību savos ma­zajos dārziņos, kur auga manioka un kukurūza. Ar nazi jebkurš kareivis jutās kā dievs. Indiāņi pret dzelzi juta to pašu apsēstību, ko atnācēji pret zeltu. Karakave nu jau bija pārvarējis mačetes posmu un tagad aizrāvās ar šaujamieročiem: viņš nekad nešķīrās no savas vecās pis­toles. Tādam cilvēkam kā viņš, kurš vairāk domāja par sevi, nevis kopienu, ciltī nebija vietas. Individuālisms tur tika uzskatīts par vienu no neprāta veidiem, gluži tāpat kā apsēstība ar dēmoniem.

Karakave bija kluss un mazrunīgs cilvēks, kas uz jautājumiem atbildēja tikai ar pāris atturīgiem vār­diem; viņš nesapratās ne ar ārzemniekiem, ne ar caboclos, ne indiāņiem. Viņš nelabprāt kalpoja Ludovikam Leblānam, un Karakaves acīs uzplaiksnīja naids ikreiz, kad viņam nācās doties pie antropologa. Viņš neēda kopā ar pārējiem, nedzēra ne lāsīti alkohola un allaž atdalījās no grupas, kad tika ierīkota nakts apmetne. Nadja un Alekss reiz pārsteidza viņu rokamies dakteres Omairas Torresas mantās.

Tarantuls, viņš, it kā paskaidrojot, noteica.

Kopš tā brīža Aleksandrs un Nadja sāka indiāni no­vērot.

Jo augstāk viņi virzījās pa upi, jo grūtāk veicās kuģo­šana upe kļuva aizvien šaurāka un straujāka, draudot apgāzt laivas. Citviet ūdens izskatījās sastāvējies un tajā peldēja dzīvnieku līķi, sapuvuši koki un zari, kas traucēja virzīšanos uz priekšu. Viņiem nācās izslēgt motoru un airēt, ar garām bambusa nūjām atbīdot malā atkritumus. Vairākas reizes koka gabali īstenībā izrādī­jās lieli krokodili. Sesars Santoss paskaidroja, ka tad, kad ūdens līmenis ir zems, parādās jaguāri, bet tad, kad augsts, čūskas. Viņi redzēja pāris milzīgu bruņu­rupuču un apmēram pusotru metru garu zuti, kas, pēc Sesara Santosa domām, medīja, izmantojot spēcīgu elek­trisko lādiņu. Šeit bija blīva augu valsts un smaržoja pēc organiska mēslojuma sadalīšanās stadijā, bet satumstot reizēm atvērās milzīgi, kokos ievijušies ziedi un izplatīja saldu vaniļas un medus smaržu. Baltie gārņi nekustīgi vēroja laivas, bradājot pa garo zāli upes krastā, un vis­apkārt lidinājās koši tauriņi.

Sesars Santoss mēdza apstādināt laivas starp kokiem, kuru zari liecās pār ūdeni. Lai noplūktu augļus, pietika tikai pastiept roku. Tādus augļus Alekss nekad nebija redzējis un pat nevēlējās nogaršot, lai gan pārējie ēda ar baudu. Reiz gids aizveda laivas līdz kādam augam, kurš, pēc viņa teiktā, lieliski dziedēja brūces. Daktere Omaira Torresa bija ar viņu vienisprātis un ieteica amerikāņu zēnam paberzēt ar auga sulu rētu uz rokas, kaut gan patiesībā tas nebija nepieciešams, jo brūce jau bija labi sadzijusi. Tik tikko vēl varēja samanīt iesārtu līniju, kas vairs nemaz netraucēja.

Keita Kolda pastāstīja, ka šai apvidū daudzi cilvēki meklējuši mītisko Eldorado pilsētu. Pēc leģendas, tās ielas bijušas bruģētas ar zeltu un bērni spēlējušies ar dārgakmeņiem. Daudzi piedzīvojumu meklētāji bija de­vušies džungļos un pārstaigājuši Amazones un Orinoko krastus, tā arī nekad nesasniedzot šo brīnišķīgo vietu, kur pasaule vēl joprojām bija nesamaitāta kā cilvēces rītausmā. Viņi mira vai atkāpās indiāņu, moskītu, plē­soņu, tropisko slimību, klimata un citu grūtību priekšā.

Ekspedīcija jau bija nokļuvusi Venecuēlas teritorijā, tomēr robežām šeit nebija nozīmes skatienam joprojām pavērās aizvēsturiskā paradīze. Atšķirībā no Riunegru šo upju ūdeņi bija tikpat kā neapdzīvoti. Ekspedīcijas dalībnieki nesastapās ar citiem peldamrīkiem, neredzēja nedz kanoe laiviņas, nedz peldošās mājas, pat nevienu cilvēku. Turpretim augu un dzīvnieku valsts bija brī­nišķīga, fotogrāfi nespēja vien nopriecāties, caur sa­viem objektīviem viņi nekad nebija redzējuši tik daudzas koku, augu, puķu, insektu, putnu un dzīvnieku sugas. Te bija sarkani un zaļi papagaiļi, eleganti flamingo, ka­nārijputniņu un mazo papagailīšu simti, tukani ar tik lieliem un smagiem knābjiem, ka putni tik tikko spēja tos noturēt. Daudzas putnu sugas bija gandrīz izzudu­šas, jo kontrabandisti tos medīja, lai par bargu naudu pārdotu citās zemēs. No kokiem viņus sveicināja dažādi pērtiķi, kuri pēc sejas izteiksmes un izturēšanās bija līdzīgi cilvēkiem. Te bija brieži, skudrulāči, vāveres un citi nelieli zīdītāji. Daži krāšņi papagaiļi tā sauktie gvakamaijas viņiem sekoja garus gabalus. Šie lielie, raibie putni apbrīnojami graciozi lidoja virs laivām, it kā viņus ārkārtīgi interesētu dīvainās radības, kas tajās ceļoja. Leblāns šāva uz tiem no savas pistoles, tomēr Sesars Santoss pasteidzās uzsist viņam pa roku un lodi novirzīt. Šāviena troksnis izbiedēja pērtiķus un citus putnus, debesis piepildīja spārnu vēdas, bet pēc laiciņa papagaiļi atgriezās tik un tā.

- Profesor, tie nav ēdami, šo putnu gaļa ir pārāk rūgta. Nav nekādas jēgas tos nogalināt, Sesars Santoss pārmeta antropologam.

- Man patīk viņu spalvas, Leblāns atbildēja, gida iztraucēts.

- Manausā jūs tās varat nopirkt, Sesars Santoss sausi noteica.

- Gvakamaijas var pieradināt. Manai mātei Boavistā viens tāds ir. Tas viņu visur pavada, lidojot pāris metru virs galvas. Kad viņa dodas uz tirgu, gvakamaija seko au­tobusam, līdz viņa izkāpj, un kādā kokā pagaida, līdz viņa nopērk visu nepieciešamo, lai gluži kā tāds klēpja sunītis atkal atgrieztos mājās, daktere Omaira Torresa stāstīja.

Alekss vēlreiz pārliecinājās, ka viņa flautas skaņas sa­trauc pērtiķus un putnus. Šķita, ka flauta neatvairāmi pievelk Borobu. Kad zēns spēlēja, pērtiķītis nekustīgi klausījās, savilcis svinīgu un ziņkāru sejas izteiksmi; reizēm viņš uzlēca Aleksam virsū un raustīja instru­mentu, lūdzot spēlēt. Alekss vienmēr atsaucās viņa lū­gumam, jo bija priecīgs, ka pēc gadiem ilgušās cīņas ar māsām par iespēju mierīgi vingrināties beidzot kāds vēlas dzirdēt viņa muzicēšanu. Arī ekspedīcijas dalīb­niekus mūzika iepriecināja, jo daba apkārt kļuva aizvien naidīgāka un noslēpumaināka. Zēns spēlēja bez mazākās piepūles, skaņas plūda pašas no sevis, it kā šis smalkais instruments vēl atcerētos iepriekšējā īpašnieka, slavenā Džozefa Kolda nevainojamo meistarību.

Sajūta, ka viņus kāds novēro, nu jau bija pārņēmusi visus. Ekspedīcijas dalībnieki vēroja apkārtni klusējot, jo vārdā nenosauktais šķietami neeksistē. Profesors Leblāns vadīja dienas, ar binokli novērojot upes kras­tus; saspīlējums viņu bija padarījis vēl neciešamāku. Vienīgie, kurus nebija skāris kopējais satraukums, bija Keita Kolda un anglis Timotijs Brūss. Viņi abi kopā bija strādājuši jau vairākkārt, sagatavojot ceļojumu ap­rakstus, apbraukājuši vai puspasaules, pabijuši kara­darbības skartās vietās un revolūciju epicentros, kāpuši kalnos un nolaidušies jūras dzelmē, tāpēc viņu mieru varēja iztraucēt tikai kas ārkārtējs. Turklāt abiem pa­tika izrādīt vienaldzību.

- Keita, vai tev nešķiet, ka mūs kāds novēro? maz­dēls rakstniecei jautāja.

- Tā ir.

- Un tev nav bail?

- Ir vairāki veidi, kā pārvarēt bailes, Aleksandr. Tomēr neviens no tiem nav efektīvs, viņa atbildēja.

Tikko viņa bija izteikusi šos vārdus, viens no ka­reivjiem, kas atradās tai pašā laivā, neizdvešot ne ska­ņas, nokrita pie rakstnieces kājām. Keita Kolda noliecās pār viņu, pirmajā brīdī nesaprotot, kas noticis, bet tad ieraudzīja vīra krūtīs kaut ko līdzīgu garam ērkšķim. Viņa saprata, ka nelaimīgais bija miris vienā acumirklī: ērkšķis bija izdūries tieši starp ribām un skāris sirdi. Alekss un Keita brīdināja citus ceļabiedrus, kuri nebija pamanījuši šo kluso uzbrukumu. Mirkli vēlāk pusducis šaujamieroču raidīja lodes krasta biežņā. Kad noklusa troksnis, izgaisa pulvera dūmi un putnu spārnu vēdas debesīs, viņi redzēja, ka džungļos nekas nebija pakus­tējies. Nāvējošie šāvēji bija noslēpušies, nekustīgi un

klusi. Ar vienu rāvienu Sesars Santoss izrāva ērkški no

>

mirušā krūtīm, un nu bija redzams, ka tas ir apmēram pēdu garš, stiprs un lokans kā tērauds.

Gids deva pavēli turpināt virzīties uz priekšu pilnā ātrumā, jo šajā vietā upe bija šaura un laivas uzbru­cēju bultām viegli aizsniedzamas. Viņi neapstājās vēl divas stundas, kamēr jutās drošībā. Tikai tad viņi va­rēja izpētīt šautriņu, kas bija rotāta ar dīvainām sarka­nām un melnām zīmēm, ko neviens nespēja izskaidrot. Karakave un Matuve apliecināja, ka tādas nekad nav redzējuši un ka tās nepieder ne viņu pašu, ne kādai citai no zināmām ciltīm, tomēr apgalvoja, ka visas šeit dzīvo­jošās indiāņu ciltis izmanto spļaujamtrubiņas. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka gadījumā, ja šautriņa tik pārsteidzoši precīzi nebūtu trāpījusi kareivim sirdī, viņš tik un tā būtu nomiris pāris minūšu laikā, turklāt daudz sāpīgākā veidā, jo tās smaile bija mērcēta curare, nāvējošā indē, kuru indiāņi lietoja medībās un karos un kurai nebija pretindes.

Tas ir nepieļaujami! Šī bulta varēja trāpīt man! Leblāns protestēja.

- Tieši tā, Sesars Santoss piekrita.

- Tā ir jūsu vaina! profesors pārmeta.

- Mana vaina? gids pārjautāja, pārsteigts par negai­dīto sarunas pavērsienu.

- Jūs esat gids! Jūs esat atbildīgs par mūsu drošību, tāpēc jau mēs jums maksājam!

- Mēs neesam devušies gluži tūrisma braucienā, pro­fesor, Sesars Santoss paskaidroja.

- Griezīsimies apkārt un tūdaļ pat brauksim atpakaļ! Vai jūs maz aptverat, kāds zaudējums tas būs zinātnes pasaulei, ja tiks nonāvēts Ludoviks Leblāns?! profe­sors izsaucās.

Pārsteigtie ekspedīcijas dalībnieki neko neteica. Ne­viens nezināja, ko sacīt, līdz ierunājās Keita Kolda.

- Mani nolīga, lai es sagatavotu rakstu par Briesmoni, un esmu nodomājusi to izdarīt, profesor, vienalga ar vai bez saindētām bultām. Ja vēlaties atgriezties, varat to darīt kājām vai peldus, kā jums labāk tīk. Mēs turpi­nāsim ceļu saskaņā ar plānu, viņa teica.

-Vecā rupekle, kā tu iedrošinies!… profesors pilnā balsī iebrēcās.

- Esmu gana pieklājīga, Keita Kolda viņu mierīgi pārtrauca, cieši saņēma profesoru aiz krekla un ar nai­dīgo zilo acu skatienu padarīja neiespējamus tālākos uzbrukumus.

Alekss gaidīja, ka antropologs vecmāmiņai iecirtīs kārtīgu pļauku, un jau paspēra soli uz priekšu, gatavs viņu aizstāvēt, tomēr tas nebija nepieciešams. Keitas Koldas skatiens kā ar burvja spēku Leblānu nomieri­nāja.

- Ko darīsim ar nabaga puiša mirstīgajām atliekām? daktere jautāja, norādot uz nelaiķi.

- Mēs nevaram viņu ņemt līdzi, tu jau zini, ka šai klimatā līķa sadalīšanās notiek ļoti ātri. Šķiet, mums nāksies viņu iemest upē… Sesars Santoss noteica.

-Viņa gars sadusmosies un sekos, lai mūs nogali­nātu, indiāņu gids Matuve šausmās iesaucās.

- Tad darīsim tāpat kā indiāņi, kad viņiem nākas at­likt kremāciju: atstāsim ķermeni, lai putni un dzīvnieki to apēd, Sesars Santoss nolēma.

- Un nebūs pienācīgas ceremonijas? Matuve uzstāja.

- Tam mums nav laika. Bēru ceremonija prasītu vai­rākas dienas. Turklāt šis vīrs bija kristietis, Sesars Santoss paskaidroja.

Beidzot viņi nolēma ietīt līķi audumā un novietot uz nelielas, koka lapotnē izveidotas platformas. Keita Kolda, kas nepavisam nebija reliģioza sieviete, tomēr labi atcerējās bērnībā dzirdētās lūgšanas un improvizēja īsu kristīgās apbedīšanas rituālu. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless kā liecību šim notikumam filmēja un fotografēja mirušo un apbedīšanas ceremoniju. Sesars Santoss iegrieza krustus kokos upes krastā un rūpīgi atzīmēja kartē atrašanās vietu, lai to atkal varētu uz­meklēt un paņemt kaulus, ko atdot mirušā ģimenei Santamaria de la Ljuvijā.

Sākot no šā brīža, ceļojums izvērtās aizvien nomā­cošāks. Augu valsts kļuva vēl blīvāka, un sauli varēja saskatīt, tikai kuģojot pa pašu upes vidu. Viss bija tik saspiests un neērts, ka laivās nebija iespējams gulēt; par spīti iespējamām briesmām, ko radīja indiāņi un dzīv­nieki, bija nepieciešams pārnakšņot upes krastā. Sesars Santoss sadalīja pārtiku, organizēja medības un zveju un noteica, kādā kārtībā vīriešiem pa nakti jāstāv sardzē. No šī saraksta tika svītrots profesors Leblāns, jo bija skaidri redzams, ka vismazākais troksnis viņu ārkārtīgi satrauc. Keita Kolda un daktere Omaira Torresa uzstāja uz savu dalību sardzē: šķita netaisnīgi atteikties tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Arī bērni izteica savu vēlmi sargāt, daļēji tāpēc, ka vēlējās izsekot Karakavi. Viņi bija redzējuši, kā indiānis saber kabatās saujām ložu un aizdomīgi staigā ap radioraidītāju. Sesars Santoss laiku pa laikam ar milzīgām grūtībām pa radio nosūtīja ziņas operatoram Santamaria de la Ljuvijā, lai darītu zināmu viņu atrašanās vietu. Džungļu biezā lapotne darbojās kā lietussargs un nelaida cauri radioviļņus.

- Kas būtu ļaunāk indiāņi vai Briesmonis? Alekss joka pēc pajautāja Ludovikam Leblānam.

- Indiāņi, manu zēn. Viņi ir kanibāli un ēd ne tikai ienaidniekus, bet arī savas cilts mirušos, profesors viszinīgi paskaidroja.

- Tiešām? Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi, dak­tere Omaira Torresa ironiski piebilda.

- Palasiet manu grāmatu, jaunkundz.

- Daktere, viņa izlaboja jau nezin kuro reizi.

- Šie indiāņi nogalina, lai iegūtu sievietes, Leblāns apstiprināja.

- Iespējams, šā iemesla dēļ drīzāk nogalinātu jūs, nevis indiāņi, profesor, jo sieviešu viņiem netrūkst, drī­zāk ir par daudz, daktere noteica.

- Esmu to redzējis savām acīm: viņi uzbrūk citiem shabonos, lai nolaupītu meitenes.

- Cik man zināms, neviens nevar piespiest meitenes palikt pie viņiem pret savu gribu. Ja viņas vēlas, tad iet tiem līdzi. Ja shabonos karo, tad tikai tāpēc, ka kāds no viņiem ir lietojis maģiju, lai nodarītu ļaunu citam. Viņi karo atriebības dēļ, reizēm tie ir arī ceremoniāli kari, kuros viņi cīnās ar nūjām, taču bez nodoma kādu nogalināt, Sesars Santoss iejaucās.

-Jūs kļūdāties, Santos. Noskatieties Ludovika Leblāna dokumentālo filmu, un jūs sapratīsiet manu teo­riju, Leblāns nerimās.

- Cik saprotu, jūs izdalījāt shabono mačetes un nažus un apsolījāt, ka dosiet vēl dāvanas, ja vien viņi kameru priekšā darīs, ko vēlaties… gids noteica.

- Tas ir klajš apmelojums! Saskaņā ar manu teoriju…

- Arī citi antropologi un žurnālisti ierodas Amazonē ar saviem priekšstatiem par indiāņiem. Bija viens, kas uzņēma dokumentālo filmu par to, ka zēni šeit ģērbjas kā sievietes, krāsojas un lieto dezodorantu, Sesars Santoss piebilda.

- A, šim kolēģim vienmēr ir bijušas diezgan dīvainas idejas… profesors atzina.

Gids Aleksam un Nadjai iemācīja pielādēt un lietot pistoles. Meitene gan nešķita īpaši veikla un ieintere­sēta, izskatījās, ka viņa nespēj trāpīt mērķī pat no trīs soļu attāluma, turpretim Aleksam šī lieta ļoti patika. Pistoles svars rokā viņam deva neuzvarama spēka iz­jūtu; pirmo reizi mūžā viņš saprata ļaužu apsēstību ar šaujamieročiem.

- Mani vecāki neatzīst šaujamieročus. Ja viņi mani tagad redzētu, tad zaudētu samaņu, zēns noteica.

- Viņi tevi neredzēs, vecmāmiņa apliecināja un maz­dēlu nofotografēja.

Alekss pieliecās un izlikās šaujam, gluži tāpat kā kād­reiz bērnībā spēlējot karinu.

-Visdrošākais veids, kā aizšaut garām, ir mērķēt un šaut, kad esi neērtā stāvoklī, Keita Kolda noteica. Ja mums uzbruks, Aleksandr, tad tev gluži vienkārši nebūs citas iespējas, bet tu nesatraucies, neviens jau uz tevi neskatīsies. Visticamāk, līdz tam laikam mēs visi jau būsim miruši.

- Tu nedomā, ka es tevi varētu aizstāvēt, vai ne?

- Nedomāju gan. Tomēr es labāk mirtu no indiāņu rokas Amazonē nekā aiz vecuma Ņujorkā, vecmāmiņa piebilda.

- Keita, tu nu gan esi vienreizīga! zēns pasmaidīja.

- Mēs visi tādi esam, Aleksandr, viņa secināja.

Trešajā ceļojuma dienā kādā nelielā upes krasta pļa­viņā viņi pamanīja briežu ģimeni. Šķita, ka pie drošības pieradušos dzīvniekus itin nemaz nesatrauc laivu tuvo­šanās. Sesars Santoss lika apstāties un nošāva vienu no dzīvniekiem, kamēr pārējie lielā izbīlī aizbēga. Tovakar ekspedīcijas dalībnieki lieliski pavakariņoja: lai arī diez­gan stiegraina, brieža gaļa bija garšīga, it īpaši, kad vai­rākas dienas viņi bija pārtikuši tikai no zivīm. Matuve bija paņēmis līdzi īpašas zāles, ko viņa cilts indiāņi bēra ūdenī. Zivis kļuva nekustīgas, un tās bija viegli uzdurt uz šķēpa vai uz liānai piesietas bultas. Zāles neatstāja nekādas pēdas zivs gaļā vai ūdenī, turklāt nenoķertās zivis pēc mirkļa atguvās.

Viņi bija nokļuvuši klusā vietā, kur upe veidoja ne­lielu līcīti, ļoti piemērotu, lai kādu stundu apstātos, paēstu un atgūtu spēkus. Sesars Santoss ieteica uzma­nīties, jo ūdens bija duļķains un pirms kāda laika viņi bija redzējuši krokodilus, tomēr ekspedīcijas dalībnieki bija pārkarsuši un izslāpuši. Kareivji ar garām kārtīm pārbaudīja ūdeni, un, tā kā nemanīja krokodilu pēdas, visi nolēma izpeldēties, tikai profesors Ludoviks Leblāns nepiedalījās, viņu upē nevarēja iedabūt nekādā ziņā. Pērtiķītis Boroba bija mazgāšanās pretinieks, tomēr Nadja reizi pa reizei piespieda viņu samitrināties, lai dzīvnieciņu atpestītu no blusām. Uzkāpis savai saimnie­cei uz galvas, viņš šausmās iebrēcās ik reizi, kad viņam uzšļakstījās kāda ūdens pile. Ekspedīcijas dalībnieki kādu brīdi pašķaidījās ar ūdeni, tikmēr Sesars Santoss un divi no viņa vīriem sadalīja briedi un iekūra uguns­kuru, lai varētu to izcept.

Alekss redzēja, ka vecmāmiņa bez jebkādas kautrības novelk bikses un kreklu un vienā apakšveļā dodas pel­dēties, kaut arī samirkusi izskatījās gandrīz vai kaila. Zēns centās uz viņu neskatīties, bet drīz vien saprata, ka te, dabas vidū un tālu prom no ierastās pasaules, kauns par savu ķermeni bija pilnīgi nevietā. Alekss bija audzis kopā ar māti un māsām un arī skolā bija piera­dis pie pretējā dzimuma klātbūtnes, tomēr pēdējā laikā viss sievišķais viņu pievilka kā sena un aizliegta mis­tērija. Viņš zināja šo sajūtu iemeslu: tie bija hormoni, kas trakoja un neļāva mierīgi domāt. Pusaudža gadi bija vienas vienīgas mokas, ļaunākais, kas vien var no­tikt, viņš nodomāja. Vajadzētu izgudrot tādu lāzerstaru aparātu, kurā tu uz brītiņu ieej un puf! iznāc laukā jau pieaudzis cilvēks. Zēnam iekšā plosījās viesulis, reizēm viņš jutās eiforisks kā pasaules valdnieks un bija gatavs kailām rokām cīnīties ar lauvām; savukārt citreiz Alekss jutās kā pēdējais niekkalbis. Tomēr kopš ceļojuma sā­kuma viņš ne reizi nebija atcerējies par hormoniem un nevienu brīdi nebija nodevies pārdomām, vai vispār vērts dzīvot tālāk, šaubām, kas agrāk viņam uzmācās vismaz reizi dienā. Tagad viņš salīdzināja vecmāmiņas ķermeni sausu, mezglainu un krunkainu ar Omairas Torresas maigajiem un zeltainajiem, neuzkrītošā melnā peldkostīmā tērptajiem izliekumiem un vēl bērnišķīgo Nadjas pievilcību. Viņš vēroja, kā ķermenis mainās da­žādā vecumā, un nolēma, ka visas trīs sievietes savā ziņā ir vienlīdz skaistas. Par šo domu Alekss pat nosarka. Pirms divām nedēļām viņam prātā nebūtu ienācis atzīt par pievilcīgu savu vecmāmiņu. Vai tiešām hormoni bija pavisam sajaukuši viņa prātu?

Šausminošs kliedziens novērsa Alekšu no svarīga­jām pārdomām. Bļāvējs bija Džoels Gonsaless, viens no fotogrāfiem, kas izmisīgi kūļājās upes krastā. Sākumā neviens nesaprata, kas notiek, tikai redzēja vīra rokas tveram gaisā un galvu iznirstam un atkal pazūdam zem ūdens. Alekss, kurš bija arī skolas peldēšanas komandas dalībnieks, ar pāris vēzieniem pirmais piepeldēja pie nelaimē iekļuvušā ceļabiedra. Tuvojoties viņš ar šaus­mām ieraudzīja, ka fotogrāfa ķermenim ir apvijusies čūska ugunsdzēsēju šļūtenes resnumā. Alekss sagrāba

Gonsalesu aiz rokas un centās aizvilkt līdz krastam, tomēr vīra un čūskas svars bija par smagu. Tad viņš ar abām rokām no visa spēka mēģināja atraut rāpuli, tomēr čūska ar katru līkumu aizvien ciešāk apvijās upurim. Alekss atcerējās drebuļus uzdzenošo piedzīvojumu ar surukuku, kas viņam bija apvijusies ap kāju pirms dažām dienām. Šoreiz bija tūkstoš reižu sliktāk. Fotogrāfs vairs nepretojās un nekliedza, viņš bija zaudējis samaņu.

Tēt, tēt! Anakonda! Nadja pievienojās Alekša klie­dzieniem.

Tikmēr jau bija piesteigusies arī Keita Kolda, Timotijs Brūss un divi kareivji, kas mēģināja atbrīvot nelaimīgā Gonsalesa ķermeni no čūskas skāvieniem. Pa visiem viņi bija savandījuši dubļus līča dibenā, un tagad ūdens bija kļuvis tumšs un biezs kā šokolāde. Izveidojās tāds jūklis, ka vairs nevarēja saprast, kas notiek, ikviens kaut ko sauca un izkliedza norādījumus, kuros pārējie neklausījās. Visi pūliņi šķita veltīgi, līdz ieradās Sesars Santoss ar nazi rokā. Gids neuzdrošinājās likt to lietā uz labi laimi, jo baidījās ievainot Džoelu Gonsalesu vai kādu, kurš cīnījās ar čūsku; viņam nācās nogaidīt, līdz anakondas galva uz mirkli iznira, lai ar spēju vēzienu to nocirstu. Asinis sajaucās ar ūdeni, un tas atkal ieguva brūnganu nokrāsu. Bija nepieciešamas vēl piecas minū­tes, lai atbrīvotu fotogrāfu, jo rāpuļa ķermenis, refleksu vadīts, joprojām to cieši žņaudza.

Viņi aizvilka Džoelu Gonsalesu līdz krastam, kur fotogrāfs palika guļam kā beigts. Profesors Leblāns bija tik ļoti sanervozējies, ka no droša attāluma raidīja gaisā šāvienus, vēl vairāk sakarsējot jau tā nokaitēto atmosfēru, līdz Keita Kolda atņēma viņam pistoli un piekodināja norimties. Kamēr pārējie ūdenī cīnījās ar anakondu, daktere Omaira Torresa bija ierāpusies laivā, lai sameklētu savu čemodāniņu, un tagad nometās ceļos pie bezsamaņā gulošā vīra ar šļirci rokā. Viņa darbojās mierīgi un klusi, it kā anakondas uzbrukums būtu gluži ikdienišķs notikums. Daktere iešļircināja Gonsalesam adrenalīnu un, kad bija pārliecināta, ka viņš elpo, tur­pināja izmeklēšanu.

- Viņam ir vairākas lauztas ribas, un pašlaik viņš at­rodas šoka stāvoklī, ārste noteica. Cerēsim, ka kāda riba nebūs skārusi plaušas un ka nebūs lauzts kakls. Viņu nepieciešams iešinēt.

- Kā to izdarīt? Sesars Santoss jautāja.

- Indiāņi izmanto koka mizu, dubļus un liānas, Nadja paskaidroja, pēc visa pieredzētā joprojām trīcot.

- Ļoti labi, Nadja, daktere atzina.

Gids deva nepieciešamos norādījumus, un drīz vien daktere, Keitai un Nadjai piepalīdzot, no gurniem līdz pat kaklam bija ietinušas ievainoto ar dubļiem piesū­cinātās lupatās, kurām pāri ar liānām piesēja garus mizas gabalus. Kad dubļi izžuva, šī primitīvā konstruk­cija nebija sliktāka par modernu ortopēdisko korseti. Apdullušais un sāpju pārņemtais Džoels Gonsaless vēl pilnībā neaptvēra notikušo, tomēr jau bija atguvis sa­maņu un spēja izrunāt pāris vārdu.

- Mums nekavējoties jānogādā Džoels uz Santamaria de la Ljuviju. No turienes Mauro Karijasa lidmašīnā viņu varēs aizvest uz kādu slimnīcu, daktere izlēma.

- Tas ir neiespējami! Mums ir tikai divas laivas. Mēs nevaram sūtīt vienu atpakaļ, profesors Leblāns iebilda.

- Kā tad tā? Vakar jūs vienā no tām gribējāt bēgt, bet šodien nevēlaties izmantot to ievainota drauga glāb­šanai? Timotijs Brūss jautāja, ar pūlēm cenzdamies saglabāt mieru.

- Bez pienācīgas aprūpes Džoels var nomirt, daktere paskaidroja.

- Nepārspīlējiet, mana mīļā. Šim vīram nekas liels nekaiš, viņš tikai ir izbijies. Viņš mazliet atpūtīsies un pēc pāris dienām atkal būs uz kājām, Leblāns sacīja.

- Ļoti gādīgi no jūsu puses, profesor, dūres vīstot, Timotijs Brūss norūca.

- Pietiek, kungi! Lēmumu pieņemsim rīt. Ir pārāk krēslains, lai kuģotu, un tūdaļ satumsīs vēl vairāk. Mums nāksies nakšņot šeit pat, Sesars Santoss izlēma.

Daktere Omaira Torresa palūdza sakurt ugunskuru netālu no cietušā, lai viņš visu nakti būtu sausumā un siltumā. Lai palīdzētu pārciest sāpes, daktere viņam iešļircināja morfinu un, lai izvairītos no infekcijas, sāka dot antibiotikas. Viņa sajauca pudelē pāris ēdamkarošu ūdens un nedaudz sāls un lika Timotijam Brūsam ar karotīti dzirdīt draugu, lai viņa organisms neatūdeņotos, jo bija skaidrs, ka tuvākajās dienās Džoels neko lāgā nespēs ieēst. Angļu fotogrāfs, kurš parasti uzvedās kā savvaļas zirgs, tagad izskatījās patiesi noraizējies un ar mātišķu gādību izpildīja visus norādījumus. Pat neapmierinātais profesors Leblāns klusībā atzina, ka tādā piedzīvojumā kā šis dakteres klātbūtne bija pilnīgi nepieciešama.

Tikmēr trīs zaldāti un Karakave bija atvilkuši līdz krastam anakondu. Izmērot izrādījās, ka čūska bija gan­drīz sešus metrus gara. Profesors Leblāns par katru cenu gribēja nofotografēties ar ķermenim apvijušos ana­kondu tā, lai nevar redzēt, ka tai trūkst galvas. Pēc tam kareivji novilka reptilim ādu un piesita to pie zara žāvēties; šādā veidā ādu varēja pagarināt apmēram par piektdaļu, un tūristi par to samaksās krietnu žūksni naudas. Turklāt šoreiz viņiem to nevajadzēja vest uz pilsētu, jo, pārliecinājies, ka iegūt čūskas ādu par velti nav iespējams, profesors Leblāns piedāvāja to nopirkt tepat uz vietas. Keita Kolda nikni čukstēja mazdēlam ausī, ka pēc pāris nedēļām antropologs ādu noteikti rādīs savās lekcijās kā trofeju, lieloties, ka nomedījis reptili pats savām rokām. Stāstot, ka slepkavniekiem ir divreiz vairāk sieviešu un trīs reizes vairāk bērnu nekā miermīlīgiem vīriešiem, profesors visas pasaules antro­poloģijas studentu vidū bija kļuvis par varoni. Leblāna teorija par tāda dominējoša tēviņa pārākumu, kurš spē­jīgs darīt jebko, lai tikai nodotu tālāk savus gēnus, ļoti aizrāva garlaikotos studentus, kuri bija pieraduši pie rāmas un civilizētas mājas dzīves.

Zaldāti līcītī meklēja anakondas galvu, tomēr neva­rēja to uziet vai nu tā bija nogrimusi dziļumā dubļos, vai arī aizpeldējusi pa straumi. Vīri neuzdrošinājās pār­lieku jaukties ūdenī, jo runāja, ka šie reptiļi vienmēr pārvietojas pa pāriem, un neviens nevēlējās saķerties ar vēl vienu šādu eksemplāru. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka indiāņi un caboclos piedēvē čūskām ārst­nieciskas un maģiskas īpašības. Tās žāvēja, samala un pulveri lietoja tuberkulozes ārstēšanai, pret plikpaurību un kaulu slimībām, kā arī sapņu tulkošanai. Tik lielas čūskas galva būtu augstā vērtē, viņa apliecināja, žēl, ka to pazaudējām.

Vīri sagrieza čūskas gaļu gabalos, apsālīja to un mē­ģināja cept uz iesma. Aleksam, kas līdz šim bija liedzies ēst skudrulāci, tukanu, pērtiķi un tapīru, pēkšņi radās vēlme uzzināt, kā garšo šīs milzīgās ūdensčūskas gaļa. It īpaši tāpēc, ka šī ziņa krietni varētu celt viņa prestižu Sesilijas Bārnsas un citu Kalifornijas draugu acīs, kad viņi uzzinās, ka Amazones džungļu pašā vidū Alekss ēdis anakondas gaļu. Viņš nostājās pie čūskas ādas ar gaļas gabaliņu rokās un lūdza, lai vecmāmiņa iemūžina šo mirkli fotogrāfijā. Neviens no ekspedīcijas dalībnie­kiem nebija labs pavārs, tāpēc gaļa piedega. Tā bija šķiedraina kā tunča gaļa un mazliet garšoja pēc vistas. Salīdzinājumā ar briedi anakonda bija galīgi bezgaršīga, tomēr Alekss iedomājās, ka tā ir daudz labāka par tēva ceptajām gļetainajām pankūkām. Pēkšņās atmiņas par ģimeni zēnu apstulbināja kā negaidīta pļauka. Viņš tu­rēja rokā uz iesma uzdurtu anakondas gabalu un domīgi skatījās tumšajos džungļos.

- Ko tu tur redzi? Nadja čukstus jautāja.

- Mammu, zēns atbildēja, un no viņa lūpām izlauzās klusa nopūta.

- Kā viņai iet?

- Viņa ir slima, ļoti slima, Alekss atbildēja.

- Tavai mammai ir slims ķermenis, bet manai dvē-

» *

sele.

- Vai tu viņu redzi?

- Reizēm, meitene noteica.

- Pirmo reizi redzēju ko tādu, Alekss paskaidroja. Tā bija ļoti dīvaina sajūta, it kā es māti pavisam skaidri redzētu, tomēr nevaru viņai pieskarties.

- Visu izšķir treniņi, Jaguār. Var iemācīties redzēt ar sirdi. Samani, piemēram, Valimai, ar sirdi var pieskar­ties un sarunāties, būdami tālu prom, Nadja sacīja.