Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

20 Krustceles

Lidojums atpakaļ uz Santamaria de la Ljuviju bija briesmīgs, jo Sesaram Santosam vajadzēja vairāk nekā stundu, lai iemācītos līgani vadīt helikopteru. Šīs stun­das laikā neviens lāgā neticēja, ka viņi sasniegs civi­lizāciju, un pat Keita Kolda, kas bija aukstasinīga kā dziļūdens zivs, ar spēcīgu rokasspiedienu jau atvadījās no mazdēla.

Ardievu, Jaguār. Šķiet, ka tālāk mēs netiksim. Man žēl, ka tava dzīve bija tik īsa, viņa teica mazdēlam.

Zaldāti skaļā balsī skaitīja lūgšanas un, lai nedaudz nomierinātos, pa kārtai iedzēra liķieri, savukārt Timotijs Brūss savu ārkārtējo nepatiku pauda, uzraujot kreiso uzaci tā viņš parasti darīja, kad grasījās eksplodēt. Mierīgi uzvedās tikai Nadja, kas bija atbrīvojusies no augstuma bailēm un pilnīgi uzticējās tēvam, un profe­sors Ludoviks Leblāns, kuram bija tik slikti, ka viņš jau vairs nesaprata, kas īsti notiek.

Pāris stundu vēlāk, pēc piezemēšanās, kas izvērtās tikpat šaušalīga kā pacelšanās gaisā, ekspedīcijas dalīb­nieki beidzot varēja iekārtoties noplukušajā Santamaria de la Ljuvijas viesnīciņā. Nākamajā dienā viņi atgriezās Manausā, no kurienes grasījās lidot atpakaļ uz dzimte­ni. Tāpat kā ceļā uz šejieni, viņiem atkal nācās kuģot pa Riunegru upi, jo, par spīti jaunajam motoram, Sesara Santosa lidmašīniņa negribēja pacelties gaisā. Timotija Brūsa palīgs Džoels Gonsaless, kurš bija gana atguvies, arī devās ceļā kopā ar pārējiem. Mūķenes bija izgatavo­jušas improvizētu ģipša korseti, kas fotogrāfu padarīja nekustīgu no kakla līdz pat gurniem, un apliecināja, ka viņa ribas sadzīs bez starpgadījumiem, kaut gan nelaimīgais, iespējams, nekad netiks vaļā no murgiem. Gonsaless katru nakti sapņoja, ka viņu satver anakonda.

Mūķenes apgalvoja, ka izveseļosies arī trīs ievainotie kareivji, jo, par laimi, bultas nebija saindētas. Toties Mauro Karijasa nākotne rādījās visai bēdīga. Tahamas rungas sitiens bija savainojis uzņēmēja smadzenes, un labākajā gadījumā visu atlikušo mūžu viņš pavadīs ratiņkrēslā, zaudējis prāta spējas, un barību uzņems caur zondi. Viņa lidmašīna Karijasu un Omairu Torresu, kas ne soli neatkāpās no mīļotā, jau bija aizvedusi uz Karakasu. Daktere nezināja, ka Ariosto bija miris un vairs nevarēja viņu aizsargāt; tāpat viņa nezināja, ka, tiklīdz ārzemnieki pastāstīs par notikumiem ar vilto­tajām vakcīnām, viņai nāksies stāties tiesas priekšā. Nabaga sieviete atradās uz nervu sabrukuma robežas un ik pa brīdim atkārtoja, ka tā ir viņas vaina, ka Dievs viņus ar Mauro sodījis par masalu vīrusa izplatī­šanu. Neviens nesaprata viņas dīvainās runas, bet tēvs Valdomero, kas mirstošajam sniedza pēdējo garīgo stip­rinājumu, pievērsa tām uzmanību un visu pierakstīja.

Gluži tāpat kā Karakave, arī priesteris jau ilgu laiku nojauta, ka Mauro Karijasa plāns bija apgūt indiāņu zemes, tomēr viņš nebija spējis saprast, kā uzņēmējs to grasās īstenot. Dakteres nesaprātīgā muldēšana palī­dzēja priesterim atrast notikumu kopsakarību.

Kamēr garnizonu vadīja kapteinis Ariosto, uzņēmējs šai teritorijā varēja darīt, ko vien gribēja. Misionārs ne­bija tik ietekmīgs, lai varētu atmaskot šos vīrus, tomēr viņš par savām aizdomām jau daudzus gadus bija infor­mējis Svēto Krēslu. Viņa brīdinājumus ignorēja, jo ne­bija pieejami pierādījumi, turklāt uzskatīja, ka priesteris ir pa pusei jucis; Mauro Karijass bija parūpējies izplatīt baumas, ka, kopš tēvu Valdomero bija sagūstījuši in­diāņi, viņš ik pa laikam murgo. Tēvs pat bija devies uz Vatikānu, lai sūdzētos par indiāņu apspiešanu, tomēr re­liģiskie priekšstāvji atgādināja, ka priestera uzdevums ir nest Kristus vārdu Amazonē, nevis iesaistīties politikā. Tēvs Valdomero atgriezās, neguvis nekādus panākumus, un jautāja sev, kā gan viņš var glābt dvēseles un vadīt tās uz debesīm, pirmām kārtām neglābjot dzīvību uz zemes. Turklāt viņš nebija pārliecināts par nepiecieša­mību kristianizēt indiāņus, kuriem piemita pašiem sava garīguma izpratne. Viņi tūkstošiem gadu bija dzīvojuši harmonijā ar dabu, gluži kā Ādams un Ieva paradīzē. Vai maz bija nepieciešams iedvest viņiem domu par grēku? tā prātoja tēvs Valdomero.

Uzzinājis par International Geographic ekspedīcijas atgriešanos Santamaria de la Ljuvijā un par kapteiņa Ariosto neizskaidrojamo nāvi, misionārs ieradās viesnīcā.

Zaldātu versijas par notikumiem augstkalnē bija pretru­nīgas: vieni vainoja indiāņus, otri Briesmoni, un bija arī tādi, kas rādīja ar pirkstu uz ekspedīcijas dalībnieku pusi. Jebkurā gadījumā bez Ariosto bija kaut neliela iespēja lemt taisnu tiesu. Drīz vien karaspēka priekšgalā nostāsies cits militārists, un nebija nekādas garantijas, ka viņš būs godīgāks nekā Ariosto, arī sekotājs varēja krist kārdinājumā, kā tas Amazonē notika itin bieži.

Tēvs Valdomero iedeva visu savākto informāciju Ludovikam Leblānam un Keitai Koldai. Fakts, ka Mauro Karijass ar dakteres Omairas Torresas līdzdalību izpla­tīja epidēmijas un turklāt darīja to karaspēka amatper­sonas aizbildniecībā, bija tik klajš noziegums, ka bez pierādījumiem neviens tam neticētu.

- Ziņa, ka viņi šādā veidā nogalina indiāņus, saceltu kājās visu pasauli. Cik žēl, ka mēs to nevaram pierā­dīt, rakstniece sacīja.

- Domāju, ka varam gan, Sesars Santoss atbildēja un izvilka no vestes kabatas vienu no vakcīnas pudelī­tēm.

Viņš paskaidroja, ka Karakave paguvis to izmakšķerēt no dakteres bagāžas, īsi pirms Ariosto viņu nogalināja.

- Aleksandrs un Nadja pārsteidza indiāni rakņājamies pa vakcīnu kastēm, un, par spīti Karakaves draudiem, jaunieši man par to pastāstīja. Mēs domājām, ka indiāni ir sūtījis Karijass, mums tā arī neienāca prātā, ka viņš varētu būt valdības aģents, Keita Kolda pastāstīja.

- Es zināju, ka Karakave strādā Indiāņu aizsardzības departamentā, un tādēļ ieteicu, lai profesors Leblāns nolīgst viņu par personisko asistentu. Tādējādi indiānis varēja pavadīt ekspedīciju, neradot aizdomas, Sesars Santoss paskaidroja.

- Tātad jūs, Santos, esat mani izmantojis! profesors precizēja.

- Jūs vēlējāties, lai kāds jūs apvēdina ar banāna lapu, un Karakave gribēja doties līdzi ekspedīcijai. Tā nu sanāca, ka visi bija ieguvēji, profesor, gids pasmaidīja un piebilda, ka Karakave jau daudzus mēnešus pētīja Mauro Karijasa aktivitātes un bija savācis biezu mapi ar liecībām par šī vīra aizdomīgajiem darījumiem un par veidu, kādā viņš ieguva indiāņu zemes. Karakave noteikti nojauta saikni starp Mauro Karijasu un dakteri Omairu Torresu, tāpēc nolēma šai sievietei sekot.

- Karakave bija mans draugs, tomēr viņš bija ļoti noslēgts cilvēks un nerunāja vairāk nekā nepieciešams. Viņš nekad man nestāstīja par savām aizdomām saistībā ar Omairu Torresu, Santoss sacīja. Es domāju, ka viņš meklēja izskaidrojumu indiāņu masveida bojāejai un tāpēc ieguva vienu no vakcīnas pudelītēm un uzticēja man to noglabāt drošā vietā.

- Tā mēs pilnīgi droši varam pierādīt, cik nelietīgā veidā Karijass izplatīja epidēmijas, Keita Kolda sacīja, pret gaismu pētīdama mazo pudelīti.

- Man arī tev, Keita, kaut kas ir, Timotijs Brūss pasmaidīja un parādīja viņai filmas rullīšus.

- Kas tas ir? rakstniece ziņkārīgi jautāja.

- Te uzņemts, kā Ariosto tiešā trāpījumā nogalina Karakavi, kā Mauro Karijass sašauj vakcīnu pudelī­tes, un arī indiāņu slaktiņš. Pateicoties profesoram Leblānam, kurš pusstundu izklaidēja kapteini, man bija laiks apmainīt šīs filmas, pirms viņš tās iznīcina. Lai paglābtu šo, es vietā noliku ekspedīcijas pirmajā daļā uzņemto materiālu, Timotijs Brūss skaidroja.

Keita Kolda reaģēja sev neierasti: viņa metās Santosam un Brūsam ap kaklu un abus skanīgi nobučoja uz vaiga.

- Lai Dievs jūs svētī, zēni! viņa laimīgi iesaucās.

-Ja pudelītē, kā mums šķiet, ir vīruss, tad Mauro

Karijass un tā sieviete ir īstenojuši īstu genocīdu un vi­ņiem nāksies par to atbildēt… tēvs Valdomero noteica, turot ieguvumu divos izstieptos pirkstos, ir kā baidītos, ka inde viņam var iesprāgt sejā.

Tieši priesterim ienāca prātā doma izveidot Pasaules Acs indiāņu, it īpaši miglāja ļaužu, aizsardzības fondu. Viņš aizrāvies paskaidroja, ka ar Keitas Koldas veiklās rokas un Ludovika Leblāna starptautiskā prestiža at­balstu viņš ir pilnīgi drošs par panākumiem. Tiesa, trūka finansējuma, tomēr par visiem viņi sarūpēs arī to: vērsīsies pie baznīcām, politiskajām partijām, starp­tautiskajām organizācijām, valdībām, klauvēs pie visām durvīm, līdz savāks nepieciešamos līdzekļus. Vajag glābt ciltis, sprieda misionārs, un pārējie viņam piekrita.

- Jūs būsiet fonda prezidents, profesor, Keita Kolda ierosināja.

- Es? patiesi pārsteigts un iepriecināts, Leblāns jautāja.

- Vai tad ir kāda vēl piemērotāka kandidatūra? Kad runā Ludoviks Leblāns, visa pasaule klausās… Keita Kolda atdarināja antropologa uzpūtīgo toni, un visi sāka smieties, izņemot, protams, pašu Leblānu.

Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa sēdēja Santamaria de la Ljuvijas piestātnē, kur pirms pāris nedēļām bija tikušies pirmo reizi un kur bija sākusies viņu drau­dzība. Gluži kā toreiz, satumsa un sāka dziedāt varžu koris, klaigāt pērtiķi, tomēr šoreiz abus draugus neap­spīdēja mēness. Tumšajā debesjumā mirdzēja zvaigznes. Aleksandrs nekad nebija redzējis tādas debesis un pat nevarēja iedomāties, ka ir tik daudz zvaigžņu. Jaunieši apjauta, ka kopš iepazīšanās daudz kas bija noticis, šajās nedēļās viņi abi bija kļuvuši pieauguši un pārvērtušies. Viņi labu brīdi klusēja, skatījās debesīs un domāja, ka pavisam drīz būs jāšķiras. Tad Nadja atcerējās par gro­ziņu, ko bija atnesusi draugam, to pašu, ko atvadoties viņai iedeva Valimai. Alekss to ar cieņu paņēma un at­vēra: tur mirdzēja trīs olas no svētā kalna.

- Paglabā tās, Jaguār. Tās ir ļoti vērtīgas, tie ir pa­saulē lielākie dimanti, Nadja čukstus teica.

- Tie ir dimanti? Alekss izbiedēts teica un neuzdro­šinājās dārgakmeņiem pieskarties.

- Jā. Tie pieder miglāja ļaudīm. Es vīzijā redzēju, ka tie glābs indiāņus un mežu, kurā tie visu laiku dzīvojuši.

- Kāpēc tu dod tos man?

- Tāpēc, ka tevi iecēla par virsaiti sarunām ar nahab. Dimanti tev šai lietā palīdzēs, viņa paskaidroja.

- Ai, Nadja! Esmu tikai piecpadsmit gadus vecs puņķutapa, man šai pasaulē nav nekādas teikšanas, es nevaru ne ar vienu vest sarunas un jo vairāk uzņemties atbil­dību par visu šo bagātību.

- Kad atgriezīsies dzimtenē, iedod tos savai vecmāmi­ņai. Viņa noteikti zinās, ko ar tiem iesākt. Šķiet, tava vecmāmiņa ir ļoti varena sieviete, viņa var palīdzēt in­diāņiem, meitene apliecināja.

- Tie izskatās pēc stikla gabaliņiem. Kā tu zini, ka tie patiešām ir dimanti? Alekss jautāja.

- Es dimantus parādīju tētim, un viņš uzreiz tos pa­zina. Tomēr neviens par to nedrīkst zināt, līdz dimanti nebūs drošā vietā, citādi tev tos nozags. Vai saproti, Jaguār?

- Saprotu. Vai tos ir redzējis profesors Leblāns?

- Nē, tikai tu, mans tētis un es. Ja profesors par tiem uzzinās, viņš izstāstīs puspasaulei, meitene apgalvoja.

- Tavs tētis ir ļoti godprātīgs cilvēks, jebkurš cits būtu dimantus paturējis.

- Vai tu to darīsi? -Nē!

- Tētis arī to nedarīja. Viņš pat negribēja dimantiem pieskarties, teikdams, ka tie nes nelaimi un ļaudis šo akmeņu dēļ nogalina cits citu, Nadja atbildēja.

- Un kā es iziešu caur Savienoto Valstu muitu? pui­sis jautāja, apjaušot brīnumaino olu vērtību.

- Ieliksi tās kabatā. Ja kāds olas redzēs, nodomās, ka tie ir Amazonē darināti suvenīri tūristiem. Neviens nenojauš, ka eksistē tik lieli dimanti un, jo vairāk, ka tie varētu piederēt puišelim ar apcirptiem matiem, Nadja iesmējās, pārlaižot pirkstus pār Alekša skūto galvvidu.

Ilgu laiku viņi sēdēja klusēdami un skatīdamies ūdenī zem kājām un augiem apkārtējā tumsā. Abi draugi bija bēdīgi, jo pēc pāris stundām viņiem bija jāsaka ardie­vas. Alekss un Nadja domāja, ka viņu dzīvē nekad vairs nenotiks nekas tik pārsteidzošs kā šis piedzīvojums.

Kas gan varēja līdzināties briesmoņiem, zelta pilsētai, Aleksandra ceļojumam uz zemes dzīlēm un Nadjas kā­pienam līdz brīnišķīgo olu ligzdai?

- Vecmāmiņu ir nolīguši rakstīt vēl vienu reportāžu International Geographic. Tagad viņai būs jādodas uz Zelta pūķa karaļvalsti, Alekss pastāstīja.

- Izklausās tikpat interesanti kā Pasaules Acs. Kur tā atrodas? jautāja meitene.

- Himalajos. Man gribētos doties viņai līdzi, bet…

Puisis saprata, ka tas bija gandrīz neiespējami. Viņam

vajadzēja atgūt ierasto dzīves ritumu. Viņš bija prom nu jau vairākas nedēļas, bija pienācis laiks atkal atgriezties klasē, vai arī viņš zaudēs veselu mācību gadu. Aleksam gribējās redzēt ģimeni un apskaut savu suni Pončo. Un katrā ziņā viņam bija jāiedod veselības ūdens un Valimai augs mātei; Alekss bija pārliecināts, ka šis ūdens un ķīmijterapija viņu tiešām izārstēs. Tomēr puisim bija ļoti grūti šķirties no Nadjas, un viņš vēlējās, lai nekad neuzaust gaisma, vēlējās kopā ar draudzeni sēdēt zem zvaigznēm mūžīgi. Neviens visā plašajā pasaulē viņu nepazina tik labi, neviens nebija piekļuvis tik tuvu viņa sirdij kā šī meduskrāsas meitene, kuru viņš brīnumainā kārtā bija atradis pašā pasaules malā. Kas ar viņu no­tiks nākotnē? Džungļos, ļoti tālu no Alekša, viņa izaugs vieda un mežonīga.

- Vai es tevi kādreiz vēl redzēšu? Alekss nopūtās.

- Protams! meitene atbildēja un apskāva Borobu, izlikdamās priecīga, lai draugs nenojaustu viņas asaras.

- Mēs sarakstīsimies, labi?

- Pasts šajā nostūrī, teiksim tā, nestrādā īpaši labi…

- Tas nekas, ja vēstules noklīdīs, es tev rakstīšu tik un tā. Svarīgākais šajā ceļojumā ir tas, ka mēs iepazi­nāmies. Es nekad, nekad tevi neaizmirsīšu, tu vienmēr būsi mana labākā draudzene, Aleksandrs Kolds aiz­lauztā balsī apsolīja.

- Un tu mans labākais draugs, kamēr vien varēsim sazināties ar sirdi, Nadja Santosa atbildēja.

- Uz redzēšanos, Ērgle…

- Uz redzēšanos, Jaguār…

Isabella Aljende BRIESMOŅU PILSĒTA Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

[1] Obsidiāns vulkāniskais stikls, kas veidojas, magmai strauji atdziestot. (Red. piez.)