Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

18 Asins lāmas

Daktere Omaira Torresa nezaudēja mieru. Viņa sa­cīja, ka tā ir tikai karstuma radīta bērnu fantāzija, un lika kapteinim Ariosto viņus aizvest. Daktere jau gatavojās turpināt pārtraukto darbu, lai arī cilts no­skaņojums nu bija krasi mainījies. Brīdī, kad kapteinis Ariosto bija gatavs ar ieročiem atkal ieviest kārtību un kareivji ar spēku savaldīja Nadju un Alekšu, priekšā iz­nāca Karakave, kas visa ceļojuma laikā nebija izrunājis vairāk par pusduci vārdu.

- Uzgaidiet brītiņu! viņš izsaucās.

Vispārējā apjukumā šis vīrs, kas visa ceļojuma laikā bija pateicis tikai pāris vārdu, paziņoja, ka pārstāv Indiāņu aizsardzības departamentu un viņa uzdevums ir noskaidrot, kādēļ masveidā izmirst Amazones indiāņu ciltis, īpaši tās, kas dzīvo tuvu zelta un dimantu iegu­ves vietai. Jau ilgu laiku viņš turēja aizdomās Mauro Karijasu, vīru, kas guva vislielāko labumu no reģiona apgūšanas.

- Kapteini Ariosto, konfiscējiet vakcīnas! Karakave pavēlēja. Es tās likšu pārbaudīt laboratorijā. Ja man

ir taisnība, tad šajās pudelītēs nav vakcīnas, bet gan nāvējoša doza masalu vīrusa.

Par atbildi kapteinis Ariosto notēmēja un iešāva Karakavem krūtīs. Indiānis tūdaļ pat nokrita zemē miris. Mauro Karijass pagrūda malā Omairu Torresu, paņēma ieroci, un Sesars Santoss tūdaļ pat metās aizsargāt sie­vieti ar savu ķermeni, bet uzņēmējs iztukšoja pistoles aptveri, šaujot uz galda saliktajās pudelītēs un pārvēršot tas lauskās. Šķidrums iztecēja zemē.

Viss noritēja tik ātri, ka vēlāk neviens vairs skaid­ri neatcerējās turpmāko notikumu secību un katram bija sava, atšķirīga versija. Timotija Brūsa videokamera iemūžināja daļu notiekošā, bet pārējo Keitas Koldas fotokamera.

Redzot saplēstās pudelītes, indiāņi nodomāja, ka Rahakanariva ir izlauzies no cietuma un atkal ieguvis cilvēkēdāja putna veidolu, lai viņus aprītu. Pirms kāds ko paspēja iesākt, Tahama baisi iekliedzās un ar nūju iesita Mauro Karijasam pa galvu. Uzņēmējs nokrita zemē kā pelavu maiss. Kapteinis Ariosto pavērsa ieroci pret Tahamu, bet Alekss triecienā metās kapteiņa kājās, un Nadjas pērtiķītis Boroba uzlēca viņam uz galvas. Kapteiņa raidītās lodes pazuda kaut kur gaisā, indiāņi paguva uzvilkt lokus, un Tahama varēja atkāpties, citu cīnītāju aizsargāts.

Pāris sekundēs, kas kareivjiem bija nepieciešamas, lai atjēgtos un pielādētu pistoles, indiāņu cilts jau bija pa­zudusi. Sievietes un bērni aizbēga kā vāveres un iejuka starp augiem; pirms tām sekot, vīri vēl paguva raidīt dažas bultas. Zaldāti šāva uz labu laimi, bet Alekss, palīdzot Nadjai un Borobam, tikmēr vēl cīnījās ar Ariosto. Kapteinis iebelza puisim pa žokli ar pistoles spalu un pamatīgi apdullināja viņu, pēc tam ar sitienu atbrīvojās arī no Nadjas. Keita Kolda skrēja palīgā mazdēlam un izvilka viņu no notikumu degpunkta. Vispārējā apju­kumā un troksnī neviens nedzirdēja kapteiņa Ariosto pavēles.

Dažas minūtes vēlāk ciemata zemi klāja asins lāmas: te bija trīs ar bultām ievainoti kareivji, vairāki miruši indiāņi, turklāt vēl arī Karakaves līķis un nekustīgais Mauro Karijasa ķermenis. Kāda indiāņu sieviete bija nošauta, un bērns, ko viņa bija nesusi rokās, gulēja uz zemes dažus soļus no līķa. Ludoviks Leblāns, kurš kopš cilts parādīšanās brīža bija turējies drošā attālumā, aiz­slēpies aiz kāda koka, sāka rīkoties pavisam negaidīti. Līdz šim viņš bija uzvedies kā pēdējais gļēvulis, taču, ieraugot neaizsargāto bērnu, skriešus šķērsoja kaujas lauku un paņēma nabaga mazuli rokās. Tas bija tikai dažus mēnešus vecs bērniņš, kas izmisīgi bļāva, no­triepts ar savas mātes asinīm. Leblāns palika turpat, pašā haosa vidū, cieši piespiedis zīdaini pie krūtīm, drebēdams no niknuma un apjukuma. Bija piepildījušies viņa ļaunākie murgi: mežoņi nebija indiāņi, bet gan viņi paši. Beidzot pie profesora piegāja Keita Kolda, kas ar drusciņu ūdens bija pamanījusies notīrīt sava mazdēla asiņaino muti, un Leblāns mazuli pasniedza viņai.

Kolda, jūs esat sieviete, jūs zināsiet, ko ar viņu iesākt.

Pārsteigtā rakstniece saņēma bērniņu izstieptās ro­kās, it kā tā būtu puķu vāze. Bija pagājuši tik daudzi gadi, kopš viņa bija turējusi rokās kādu zīdaini, ka rakstniece īsti nezināja, ko ar bērnu iesākt.

Tobrīd arī Nadja bija piecēlusies kājās un vēroja lī­ķiem nosēto lauku. Viņa piegāja pie indiāņiem, mēģinot tos atpazīt, bet tēvs lika meitenei atkāpties, apskāva viņu, sauca vārdā un murmināja kaut ko mierinošu. Nadja bija paspējusi pamanīt, ka Ijomi un Tahamas nav starp mirušajiem un nodomāja, ka miglāja ļaudīm vēl atlikuši divi virsaiši, jo abi pārējie, Ērgle un Jaguārs, viņus bija pievīluši.

- Nostājieties visi pie tā koka! kapteinis Ariosto iz­rīkoja ekspedīcijas dalībniekus. Militārists bija bāls kā krīts, un ierocis viņam rokā trīcēja. Viss bija izvērties loti slikti.

Keita Kolda, Timotijs Brūss, profesors Ludoviks Leblāns un abi jaunieši paklausīja. Aleksam bija nolauzts zobs, asinīm pilna mute un no sitiena pa žokli vēl diezgan apdullusi galva. Šķita, ka Nadja atrodas šoka stāvoklī ar krūtīs iesprūdušu kliedzienu, mirušajiem indiāņiem un vaidošajiem kareivjiem pievērstu skatienu. Daktere Omaira Torresa, tāla no visa, kas notika apkārt, asarās mirkstot, turēja uz ceļgaliem Mauro Karijasa galvu. Viņa skūpstīja Karijasa seju un lūdza, lai viņš nemirst, lai neatstāj viņu vienu, bet sievietes drēbes tikmēr pie­sūcās ar asinīm.

- Mēs jau grasījāmies precēties… viņa ik pa brīdim atkārtoja.

- Daktere ir Mauro Karijasa līdzzinātāja. Karijass runāja par viņu, kad teica, ka kāds uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai, atceries? Un mēs apvainojām Karakavi! Alekss čukstēja Nadjai, bet meiteni bija pārņēmušas šausmas, un viņa draugu nedzirdēja.

Puisis saprata, ka uzņēmējs vēlējās iznīcināt indiāņus ar masalu epidēmiju un tādēļ viņam bija nepieciešama dakteres Omairas Torresas palīdzība. Par spīti varas iestāžu pūliņiem indiāņus aizsargāt, jau vairākus gadus viņi masveidā gāja bojā no šīs un citām slimībām. Ja epidēmija uzliesmoja, vairs nebija iespējams neko līdzēt, jo indiāņi nespēja aizsargāties; pēc tūkstošiem gadu ilgas dzīvošanas pilnīgā noslēgtībā viņu imūnsistēma nespēja pretoties balto cilvēku vīrusiem. Nemaz neru­nājot par daudz nopietnākām saslimšanām, arī gluži pa­rasta saaukstēšanās pāris dienās viņus varēja nogalināt. Ārsti, kas pētīja šo problēmu, nespēja saprast, kāpēc neviens no piesardzības pasākumiem nedeva nekādus rezultātus. Neviens nevarēja iedomāties, ka tieši dak­tere Omaira Torresa, persona, kurai bija uzdots vakci­nēt indiāņus, viņiem injicēja nāvi, lai palīdzētu savam mīļākajam iegūt indiāņu zemes.

Neradot nekādas aizdomas, šī sieviete jau bija iznīci­nājusi vairākas ciltis un to pašu būtu izdarījusi arī ar miglāja ļaudīm. Ko gan Karijass viņai bija apsolījis, lai daktere pastrādātu tik smagu noziegumu? Iespējams, viņa to nedarīja naudas dēļ, bet gan aiz mīlestības uz šo vīrieti. Jebkurā gadījumā, mīlas vai alkatības dēļ, rezul­tāts bija vienāds: simtiem nogalinātu vīriešu, sieviešu un bērnu. Ja ne Nadja Santosa, kas redzēja Omairu Torresu un Mauro Karijasu skūpstāmies, šā pāra iece­res tā arī nebūtu atklātas. Kad iejaucās Karakave un samaksāja par to ar dzīvību šie nodomi izgāzās.

Tagad Aleksandrs Kolds saprata, kādu lomu Mauro Karijass bija iecerējis International Geographic ekspedī­cijas dalībniekiem. Dažas nedēļas pēc vakcinēšanas ciltī uzliesmotu masalu epidēmija, kas ātri vien izplatītos arī citos ciematos. Tad pārsteigtais profesors Leblāns pasau­les presei apliecinātu, ka viņš piedalījies pirmo kontaktu nodibināšanā ar miglāja ļaudīm, un nevienu nevarētu vainot: būtu ievēroti visi priekšraksti, lai aizsargātu ciematu. Antropologs, kura viedokli apstiprinātu arī Keitas Koldas reportāža un Timotija Brūsa fotogrāfijas, varētu liecināt, ka visi cilts locekļi ir vakcinēti. Pasaules acīs epidēmija kļūtu par neizbēgamu nelaimi, nevienam nenāktu prātā citas domas, un līdz ar to Mauro Karijass izvairītos no valdības izmeklēšanas. Tā bija pilnīgi droša un efektīva metode, kas neatstāja asins pēdas, kā to būtu darījušas lodes un bumbas, ko ilgus gadus izman­toja cīņā pret indiāņiem, "iztīrot" Amazones teritoriju un atbrīvojot ceļu kalnračiem, kontrabandistiem, kolo­nistiem un laimes meklētājiem.

Dzirdot Karakaves paziņojumu, kapteinis Ariosto bija zaudējis galvu un ar domu aizsargāt Karijasu vienā mirklī indiāni nogalināja. Viņš rīkojās ar pārliecību, ko piešķīra uniforma. Šai attālajā un gandrīz neapdzīvo­tajā nostūrī, kur nesniedzās likuma garā roka, neviens nešaubījās par kapteiņa vārdu pareizību. Tas piešķīra viņam bīstamu varu. Kapteinis bija raupjš vīrs, kas necieta no sirdsapziņas pārmetumiem, daudzus gadus bija dienējis pierobežas rajonos un pie vardarbības jau pieradis. Līdztekus ierocim pie jostas un amatperso­nas statusam kapteinis vēl varēja rēķināties ar Mauro

Karijasa aizbildniecību. Savukārt uzņēmējam bija sa­kari visaugstākajā valdības līmenī, viņš piederēja val­došajām aprindām, viņam bija daudz naudas un augsts prestižs, turklāt neviens viņam nelūdza atskaitīties par paveikto. Sadarbība starp Ariosto un Karijasu abiem vīriem bija izdevīga. Kapteinis lēsa, ka apmēram pēc diviem gadiem viņš varēs iekārt uniformu skapī un, kļuvis par miljonāru, pārcelties uz Maiami; bet tagad Mauro Karijass gulēja zemē ar ielauztu galvaskausu un vairs neko nevarēja līdzēt. Tas nozīmēja vienu kaptei­ņa nesodāmībai ir pienācis gals. Viņam nāksies atbildēt valdībai par Karakaves slepkavību un par to indiāņu nošaušanu, kuri tagad gulēja beigti apmetnes vidū.

Keita Kolda, joprojām ar bērnu uz rokām, sprieda, ka viņas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku, tostarp abu jauniešu dzīvība pakļauta briesmām, jo kapteinim Ariosto tagad par katru cenu vajadzēja panākt, lai ziņas par notikumiem Tapiravateri neizplatās. So lietu vairs nevarēja atrisināt, aplejot līķus ar benzīnu, aizdedzi­not un ļaujot tiem izkūpēt gaisā. Situācija bija krasi mainījusies: International Geographic ekspedīcijas klāt­būtne no priekšrocības bija pārvērtusies par lielu pro­blēmu. Kapteinim ļoti piesardzīgi vajadzēja atbrīvoties no lieciniekiem, viņš nevarēja tos gluži vienkārši no­šaut, lai vēlāk neiedzīvotos vēl lielākās nepatikšanās. Ārzemniekiem par nelaimi, viņi atradās ļoti tālu no civilizācijas un kapteinim bija viegli slēpt pēdas.

Keita Kolda bija pārliecināta, ka militārists vēlas viņus nogalināt un kareivji nepakustinās ne pirkstiņa, lai to novērstu, tāpat arī neuzdrošināsies nodot savu komandieri. Džungļi aprīs visas nozieguma pēdas. Viņi nedrīkstēja salikt rokas klēpī un gaidīt žēlsirdības šā­vienu, vajadzēja kaut ko darīt. Vairs nebija ko zaudēt, situācija nevarēja pasliktināties vēl vairāk. Ariosto bija īsts nelietis, turklāt arī nervozs, viņš varēja likt tiem sekot Karakaves pēdās. Keitai bija nepieciešams plāns, tomēr pirmām kārtām viņa nolēma sēt apjukumu ienaid­nieka rindās…

- Kapteini, es domāju, ka tagad galvenais būtu nosū­tīt šos vīrus uz slimnīcu, viņa teica pirmo, kas ienāca prātā, un norādīja uz Karijasu un ievainotajiem kareiv­jiem.

- Aizveries, vecene! militārists norēcās.

Tomēr pēc pāris minūtēm Ariosto pavēlēja, lai Mauro Karijasu un trīs zaldātus ieceļ vienā no diviem helikopte­riem. Pirms tam viņš lika Omairai Torresai izvilkt bultas no ievainojumiem, tomēr daktere kapteini pilnīgi igno­rēja: viņa redzēja tikai savu mirstošo mīļāko. Keita Kolda un Sesars Santoss ķērās pie darba un pagatavoja improvi­zētus pārsējus, lai nabaga zaldātiem apturētu asiņošanu.

Kamēr militāristi iekārtoja helikopterā savus ievai­notos biedrus un bez rezultātiem mēģināja sazināties ar Santamaria de la Ljuviju, Keita klusā balsī uzticēja pro­fesoram Leblānam savas bažas par situāciju, kādā viņi pašreiz atradās. Arī antropologs bija nonācis pie līdzīga secinājuma: lielākas briesmas ekspedīcijai draudēja no Ariosto nekā no indiāņiem vai Briesmoņa.

- Ja vien mēs varētu aizbēgt džungļos… Keita čuk­stēja.

Šoreiz profesors viņu pārsteidza, reaģējot visnotaļ sa­prātīgi. Keita bija tik ļoti pieradusi pie profesora drebelības un izvairības, ka, redzot Leblānu mierīgu, negribot sāka viņu respektēt.

- Tas būtu pilnīgi muļķīgi, Leblāns stingri iebilda. Vienīgais veids, kā tikt no šejienes prom, ir helikopters. Mums jāizmanto Ariosto. Jādomā, ka viņš ir stulbs un godkārīgs, un tas nāktu tikai par labu. Mums jāizliekas, ka neturam viņu aizdomās, un kapteinis jāpieveic ar viltu.

- Kā tad? rakstniece neticīgi jautāja.

- Manipulējot. Viņš ir nobijies, tāpēc mēs viņam pie­dāvāsim izdevību glābt savu ādu un turklāt aizbraukt no šejienes kā varonim, Leblāns sacīja.

- Nekad! Keita izsaucās.

- Neesiet dumja, Kolda. Mēs viņam to piedāvāsim, bet tas vēl nenozīmē, ka savus solījumus pildīsim. Kad būsim drošībā aiz šīs zemes robežām, Ludoviks Leblāns pirmais ziņos varas iestādēm, kuras personas cīnās pret šiem nabaga indiāņiem.

- Šķiet, jūsu viedoklis par indiāņiem ir mazliet mai­nījies, Keita Kolda noburkšķēja.

Profesors neuzdrošinājās atbildēt. Vien izslējās, cik nu to ļāva viņa necilais augums, sakārtoja ar dubļiem un asinīm notriepto kreklu un devās pie kapteiņa Ariosto.

- Kā mēs atgriezīsimies Santamaria de la Ljuvijā, godātais kapteini? Mēs visi nesatilpsim otrā helikop­terā, viņš teica, norādot uz zaldātiem un ekspedīcijas locekļiem, kas gaidīja pie koka.

- Nebāziet degunu, kur nevajag! Te komandēju es! Ariosto norēcās.

- Protams! Ir tāds atvieglojums zināt, ka jūs uzņe­maties šīs rūpes, pretējā gadījumā mēs atrastos ļoti sa­režģītā situācijā, Leblāns maigi noteica. Apmulsušais Ariosto ieklausījās. Ja ne jūsu varonība, mēs visi tagad būtu šo indiāņu nagos, profesors piebilda.

Jau drusciņ nomierinājies, Ariosto saskaitīja savus ļaudis, saprata, ka Leblānam ir taisnība, un nolēma pusi zaldātu sūtīt projām ar pirmo helikopteru. Viņa rīcībā palika vairs tikai pieci vīri un ekspedīcijas dalībnieki, bet, tā kā pēdējie nebija bruņoti, tas neradīja nekādas briesmas. Saceļot uz zemes sarkanīgu putekļu mākoni, lidaparāts uzšāvās gaisā. Tas attālinājās virs zaļajiem džungļiem un pazuda debesīs.

Nadja Santosa sekoja notikumiem sava tēva un Borobas skavās. Viņa nožēloja, ka bija atstājusi Valimai talismanu kristāla olu ligzdā, jo bez amuleta spēka jutās kā pazudusi. Drīz vien viņa sāka kliegt kā pūce. Apjukušais Sesars Santoss nosprieda, ka no visa pārdzīvotā nabaga meiti­ņai sācies nervu sabrukums. Ciematā izcēlusies cīņa bija ļoti nežēlīga, ievainoto zaldātu vaidi un Mauro Karijasa asins lāmas uzdzina šermuļus; nošauto indiāņu līķi vēl joprojām atradās turpat, kur pakrituši, jo neviens pat nepapūlējās tos aizvākt. Gids nolēma, ka Nadju ir satrie­kusi šo notikumu brutalitāte. Kā gan citādi lai izskaidro viņas dīvainos kliedzienus? Turpretim Aleksandram Koldam nācās apslēpt lepnu smaidu par savas drau­dzenes rīcību: Nadja ķērās pie pēdējās glābiņa iespējas.

- Dodiet man uzfilmēto materiālu! kapteinis Ariosto pieprasīja Timotijam Brūsam.

Fotogrāfam tas nozīmēja to pašu, kā atdot dzīvību. Kas attiecas uz negatīviem, viņš bija īsts fanātiķis, nekad nevienu nebija pazaudējis un fotogrāfa Londonas studijā visas filmas bija rūpīgi klasificētas.

- Man šķiet ļoti apsveicami, ka jūs rūpējaties, lai šie vērtīgie negatīvi neiet zudumā, kapteini Ariosto, Leblāns iestarpināja. Tie ir pierādījums šeit notikuša­jam tam, kā indiānis uzbruka Karijasa kungam un kā no bultām krita jūsu varonīgie vīri un jums vajadzēja izšaut uz Karakavi.

- Viņš saņēma, ko bija pelnījis! kapteinis nokliedza.

- Protams! Viņš taču bija jucis. Gribēja aizliegt dak­terei Torresai pildīt uzticēto pienākumu. Viņa apvai­nojumi bija pilnīgi vājprātīgi! Man žēl, ka kautiņā tika sašķaidītas vakcīnu pudelītes. Tagad mēs nekad neuz­zināsim, kas tur bija iekšā, un Karakaves melus vairs nevarēs pierādīt, Leblāns viltīgi noteica.

Ariosto savieba grimasi, ko citos apstākļos varētu uztvert arī kā smaidu. Viņš ielika ieroci makstī un, aizmirsis par negatīviem, pirmo reizi neatbildēja ar uzkliedzienu. Iespējams, šie ārzemnieki ir daudz stulbāki, nekā viņš līdz šim domājis, kapteinis pie sevis prātoja.

Keita Kolda klausījās antropologa un kapteiņa sa­runā ar pavērtu muti. Viņa nekad nebūtu varējusi iedo­māties, ka mīkstčaulīgais Leblāns ir spējīgs uz tādu aukstasinību.

- Nadja, lūdzu, apklusti! Sesars Santoss teica, kad Nadja jau desmito reizi iekliedzās kā pūce.

- Droši vien nakti mēs pavadīsim šeit pat. Vai vēlaties, lai pagatavojam kaut ko vakariņās, kapteini? Leblāns laipni piedāvāja.

Militārists atļāva pagatavot ēdienu un pārvietoties pa apmetni, tomēr lika visiem turēties trīsdesmit metru rādiusā, lai ekspedīcijas dalībniekus varētu paturēt acīs. Viņš norīkoja zaldātus savākt mirušos indiāņus un no­vietot tos visus vienā vietā, lai nākamajā dienā līķus apglabātu vai sadedzinātu. Nakts stundās viņam būs laiks visu pārdomāt un pieņemt lēmumu par ārzemnie­kiem. Santoss un viņa meita varētu pazust, un neviens par viņiem neinteresētos, tomēr ar pārējiem bija jābūt uzmanīgam. Ludoviks Leblāns bija slavens cilvēks, sa­vukārt vecene un puišelis amerikāņi. Pēc viņa piere­dzes, ja kas notika ar kādu amerikāni, vienmēr sekoja sīka izmeklēšana; tie vīzdegunīgie jeņķi sevi iedomājās par pasaules saimniekiem.

Kaut vakariņu gatavošana bija Leblāna ideja, pie darba ķērās Sesars Santoss un Timotijs Brūss, jo antro­pologs nebija spējīgs pat novārīt olu. Keita Kolda atvai­nojās un paskaidroja, ka māk tik vien kā uzcept kotletes, bet pašlaik nebija pieejamas to pagatavošanai nepiecie­šamās sastāvdaļas; turklāt viņa bija ļoti aizņemta, mē­ģinot ar karotīti zīdainim iebarot ūdens un kondensētā piena maisījumu. Tikmēr Nadja cītīgi vēroja biežņu, ik pa brīdim atkārtojot pūces kliedzienu. Borobam viņa nemanāmi bija pavēlējusi aizskriet un pazust džun­gļos. Pusstundu vēlāk kapteinis Ariosto atcerējās par negatīviem un pavēlēja Timotijam Brūsam tos atdot, aizbildinoties ar Leblāna izdomāto ieganstu: kapteiņa rokās tie būs drošībā. Angļu fotogrāfs nekādi nevarēja izvairīties vai pārliecināt kapteini tas palika nelokāms.

Viņi pa kārtai paēda, un zaldāti tikmēr turpināja stā­vēt sardzē. Pēc tam Ariosto ekspedīcijas dalībniekiem lika doties pie miera teltīs, kur uzbrukuma gadījumā viņi būtu labāk aizsargāti, kaut patiesais iemesls bija vēlme ārzemniekus vieglāk kontrolēt. Nadja un Keita Kolda ar mazuli devās uz vienu telti, bet Ludoviks Leblāns, Sesars Santoss un Timotijs Brūss uz otru. Kapteinis nebija aizmirsis arī par Alekša uzbrukumu, kas viņā bija izraisījis aklu naidu. Šo smurguļu dēļ, īpaši jau tā nolādētā amerikāņu žeņķa dēļ, viņš tagad bija iekūlies milzīgās nepatikšanās. Mauro Karijasa smadzenes bija samaltas putrā, indiāņi aizbēguši un viņa plāni kļūt par miljonāru un pārcelties uz Maiami nopietni apdraudēti. Aleksandrs bija bīstama persona, tāpēc pelnījis sodu. Kapteinis nolēma nošķirt puisi no pārējiem un deva pavēli piesiet viņu pie koka vienā apmetnes malā, tālu no teltīm, citiem ekspedīcijas dalībniekiem un petrolejas lampām. Keita Kolda nikni iebilda pret šādu rīcību, bet kapteinis lika viņai apklust.

- Varbūt tā arī labāk, Keita. Jaguārs ir ļoti gudrs, viņš noteikti izdomās, kā aizbēgt, Nadja čukstēja.

-Ariosto pa nakti grib viņu nogalināt, par to esmu pilnīgi droša, dusmās trīcošā rakstniece iebilda.

- Boroba aizgāja meklēt palīdzību, Nadja sacīja.

- Tu domā, ka tas pērtiķītis mūs varētu izglābt, Keita nošķaudījās.

- Boroba ir ļoti gudrs.

- Meitiņ, tev nav viss kārtībā ar galvu! vecā kundze iesaucās.

Pagāja vairākas stundas, bet apmetnē neviens negu­lēja, tikai zīdainis beidzot bija noguris no raudāšanas un aizmidzis. Keita Kolda bija viņu iekārtojusi uz pāris drēbju gabaliem un jautāja sev, ko gan lai iesāk ar šo nelaimīgo radījumu: pēdējais, ko viņa dzīvē vēlējās, bija uzņemties rūpes par kādu bāreni. Rakstniece bija modra, jo viņu nepameta pārliecība, ka jebkurā brīdī Ariosto varēja nogalināt viņas mazdēlu un pēc tam arī visus pārējos, vai varbūt otrādi vispirms viņus un tad atriebties Aleksam, liekot viņam mirt lēnā un šausmīgā nāvē. Šis vīrs bija bīstams. Timotijs Brūss un Sesars Santoss arī uzmanīgi klausījās caur telts audekla sie­nām, cenšoties atminēt ārpusē staigājošo zaldātu kus­tības virzienu. Turpretim profesors Ludoviks Leblāns izgāja no telts, aizbildinoties ar dabiskajām vajadzībām, un palika ārpusē tērzējam ar kapteini Ariosto. Saprotot, ka katra stunda palielina viņiem draudošās briesmas un saruna var iztraucēt kapteiņa pārdomas, profesors uzaicināja militāristu uz kāršu spēli un pudeli degvīna, ko bija sagādājusi Keita Kolda.

- Profesor, tikai necentieties mani piedzirdīt! Ariosto brīdināja, tomēr piepildīja glāzi.

- Kas gan jums nāk prātā, kapteini! Tādam vīram kā jūs malciņš šņabja nenodarīs neko ļaunu. Nakts ir gara, mēs tikai mazliet izklaidēsimies, Leblāns atbildēja.