Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

12 iesvētīšanas rituāls

Svētki sākās pēcpusdienā un ilga visu nakti. No gal­vas līdz kājām nokrāsotie indiāņi dziedāja, dejoja un sātīgi paēda. Viesim bija ļoti nepieklājīgi atteikties no piedāvātā ēdiena un dzēriena, tāpēc Alekss un Nadja, gluži tāpat kā visi pārējie, kārtīgi pielocīja vēderu. Bērni skraidīja ar garajos matos iesietiem lieliem tauriņiem un spīdīgām vabolēm. Ar jāņtārpiņiem greznojušās sievietes, aizspraudušas aiz auss orhidejas ziedus vai putnu spalvas, sāka svētkus, sadaloties divās grupās un savstarpēji draudzīgi apdziedoties. Vēlāk, atdarinot dzīvnieku kustības riesta laikā, viņas aicināja uz deju vī­riešus. Galu galā vīrieši dejoja vieni paši: vispirms sastā­jās aplī un atveidoja pērtiķus, jaguārus un krokodilus, tad demonstrēja spēku, vicinot ieročus un izpildot kara deju. Nadjai un Aleksam griezās galva, viņus reibināja izrāde, bungu rīboņa, dziesmas, kliedzieni un džungļu trokšņi visapkārt.

Mokaritu novietoja ciemata centrā, un visi viņu god­devīgi sveicināja. Kaut arī viņš maziem malciņiem dzēra masato, tomēr ieēst virsaitis vairs neko nevarēja. Kāds cits sirmgalvis, kas bija izslavēts dziednieks, ieradās, notriepies ar sažuvušiem dubļiem un gumijotu vielu, kas bija aplipuši ar baltām spalvām, padarot vīru līdzīgu dīvainam putnam, kas nule kā izšķīlies. Dziednieks ilgu laiku lēkāja apkārt virsaitim, ik pa brīdim skaļi ieklie­dzoties, lai aizbaidītu ļaunos garus, kas bija apsēduši vājinieka ķermeni. Vēlāk viņš vairākās vietās pasūkāja gulošā vēderu un krūtis un izlikās izsūcam ļaunos garus un aizspļaujam tos tālu prom. Turklāt viņš iezieda vir­saiša ķermeni ar paranary pastu no augiem izgatavotu vielu, kas dziedēja ievainojumus. Tomēr Mokaritam brū­ces nebija redzamas un visām izdarībām nebija nekāda efekta. Alekss domāja, ka kritiens bija sadragājis kādu virsaiša iekšējo orgānu, iespējams, aknas, jo večuks pa­mazām kļuva aizvien vārgāks un no lūpu kaktiņa viņam lēnām sūcās asins tērcīte.

Rītam austot, Mokarita pasauca pie sevis Nadju un Alekšu un pēdējiem spēkiem pastāstīja, ka viņi ir vie­nīgie ienācēji, kas kopš ciemata dibināšanas ir spēruši kāju Tapiravateri.

Šeit dzīvo miglāju ļaužu un mūsu senču dvēseles. Nahab mēle ir melīga, un viņi nepazīst taisnību, viņi var aptraipīt mūsu dvēseles, viņš sacīja.

Viņi ir uzaicināti, večuks piebilda, sekojot lielā šamaņa norādījumiem, kas bija apliecinājis, ka Nadja viņiem palīdzēs. Virsaitis sacījās nezinām, kāda loma visā ir Aleksam, tomēr kā meitenes draugs arī viņš bija laipni aicināts Tapiravateri. Aleksandrs un Nadja saprata, ka vecais vīrs runā par Valimai un viņa pareģojumu par Rahakanariva.

- Kā parādās Rahakanariva? Alekss jautāja.

- Dažādi. Viņš ir cilvēkēdājs putns. Viņš nav labestīgs un uzvedas kā jucis, nekad nevar zināt, ko viņš darīs, viņš vienmēr ir izslāpis asiņu, dusmīgs un nežēlīgs, Mokarita skaidroja.

- Vai jūs esat redzējuši lielus putnus? Alekss atkal jautāja.

- Mēs esam redzējuši putnus, kas saceļ troksni un vēju, bet viņi nepamanīja mūs. Mēs zinām, ka tie nav Rahakanariva, kaut gan tam ļoti līdzīgi, tie ir nahab putni. Viņi lido tikai pa dienu un nekad pa nakti, tāpēc mēs sargāmies kurt uguni, lai putni neredz dūmus. Un dzīvojam paslepus. Tādēļ mēs esam neredzamā tauta, Mokarita stāstīja.

- Nahab tik un tā agrāk vai vēlāk atnāks šurp, tas ir neizbēgami. Ko tad darīs miglāja ļaudis?

- Mans laiks Pasaules Acī ir beidzies. To vajadzēs iz­lemt nākamajam virsaitim, Mokarita vārgi noteica.

Mokarita nomira rītausmā. Vairākas stundas Tapiravateri gaisu drebināja raudu koris: neviens nevarēja atcerēties laiku pirms virsaiša valdīšanas, kas bija ilgusi vairākus desmitus gadu. Dzelteno spalvu galvasrota, viņa varas simbols, bija pakārta uz kāda staba, līdz tiks ievēlēts nākamais cilts vadonis, bet miglāja ļaudis tikmēr noņēma visas rotas un kā apliecinājumu sērām noziedās ar dubļiem, oglēm un pelniem. Visapkārt val­dīja liels satraukums, jo indiāņi ticēja, ka nāve tikai retu reizi iestājas dabisku iemeslu dēļ, lielākoties to izraisa kāda naidnieka maģija. Lai nomierinātu mirušā garu, bija nepieciešams atrast un pieveikt naidnieku, jo citādi gars varēja palikt pasaulē un traucēt dzīvajiem. Ja naid­nieks bija no citas cilts, varēja izvērsties cīņa, bet, ja viņš nāca no tā paša ciema, viņu atbilstošā ceremonijā varēja "nogalināt" simboliski. Indiāņus, kuri visu nakti bija dzēruši masato, ļoti uzbudināja doma pieveikt naid­nieku, kurš bija izraisījis Mokaritas nāvi. Atklāt un satriekt viņu pīšļos nu bija goda un cieņas jautājums. Neviens nealka stāties virsaiša vietā, jo indiāņu vidū ne­bija hierarhijas, te neviens nejutās svarīgāks kā pārējie, virsaitim tikai bija vairāk pienākumu. Mokaritu cienīja nevis viņa sabiedriskā stāvokļa dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš bija ļoti vecs un līdz ar to viņam bija daudz vairāk pieredzes un zināšanu. Piedzērušie un satrauktie ļaudis jebkurā brīdī varēja kļūt vardarbīgi.

Domāju, ka pienācis laiks saukt Valimai, Nadja pačukstēja Aleksam.

Viņa aizgāja uz ciema nomali, noņēma no kakla amu­letu un sāka tajā pūst. Grieztā kaula spalgā skaņa šai vietā skanēja dīvaini. Nadja bija iedomājusies, ka pietiks tikai iepūst talismanā, lai Valimai parādītos tūdaļ kā uz burvja mājienu, tomēr, lai cik ilgi viņa pūta, šamanis tā arī nenāca.

Nākamajās stundās gaisotne ciematā kļuva arvien nokaitētāka. Viens no indiāņiem uzbruka Tahamam. Tas viņam ar rungu iesita pa galvu, atstājot ķīviņa aiz­sācēju asiņainu guļam zemē; vairākiem vīriem vajadzēja iejaukties, lai izšķirtu un nomierinātu sakarsušos cīnī­tājus. Beigu beigās tika izlemts lietu atrisināt ar yopo palīdzību. Tas bija zaļš pulveris, kuru tāpat kā masato lietoja tikai vīrieši. Indiāņi sadalījās pa divi, un katram pārim bija gara, doba un galā nosmailināta niedre, ar kuru viņi viens otram iepūta pulveri tieši degunā. Yopo kā ar āmuru iesita pa smadzenēm, un cilvēks nokrita uz muguras, kliedzot no sāpēm, sāka vemt, raustīties, stenēt, un viņam rādījās vīzijas, bet tikmēr pa nāsīm un muti kāpa zaļas putas. Skats nebija no patīkamākajiem, tomēr tā varēja nokļūt garu pasaulē. Daži vīri pārvērtās dēmonos, citi ieguva dzīvnieka dvēseli, vēl kāds pareģoja nākotni, bet nevienam no viņiem neparādījās Mokaritas gars, lai norādītu savu pēcteci.

Alekss un Nadja nojauta, ka šis ļembasts beigsies ar roku palaišanu, tāpēc abi klusi turējās maliņā, cerot, ka neviens par viņiem neatcerēsies. Tomēr draugiem nepa­veicās, jo drīz vien kādam no indiāņiem parādījās vīzija, ka Mokaritas ienaidnieks un viņa nāves vaininieks ir svešzemju zēns. Vienā mirklī visi bija kājās, lai sodītu virsaiša slepkavu, un, satvēruši rungas, nāca Aleksam virsū. Šis nu tiešām nebija brīdis, kad spēlēt flautu un mēģināt nomierināt sakarsušos prātus, un zēns kā gazele metās skriet. Viņa vienīgā priekšrocība bija izmi­sums, kas viņu spārnoja, un tas, ka vajātāji nebija visai stingri uz kājām. Apreibuši indiāņi klupa, grūstījās un sajukumā sita cits citam ar nūjām, kamēr bērni un sie­vietes skrēja līdzi, uzmundrinot viņus. Alekss domāja, ka pēdējā stundiņa ir klāt, un mātes tēls kā zibens uz­plaiksnīja viņa prātā, kamēr puisis joņoja pa džungļiem.

Ātrumā amerikāņu jauneklis ar indiāņiem sacenties nevarēja, tomēr sekotāji bija apreibinājušies un cits pēc cita pa ceļam pakrita. Beidzot zēns, aizelsies un nomo­cīts, paslēpās zem kāda koka. Kad viņam jau šķita, ka ir paglābies, Alekss sajuta sev apkārt ļaudis, un, pirms puisis paguva no jauna meties skriešus, cilts sievietes sakrita viņam virsū. Viņas smējās, it kā tas būtu tikai tāds neizdevies joks, bet, par spīti Alekša centieniem iz­rauties, turēja puisi cieši un pa visām aizstiepa viņu līdz Tapiravateri, kur piesēja zēnu pie koka. Pāris meiteņu viņam pakutināja sānus, un citas ielika mutē augļu ga­baliņus, bet, par spīti šiem uzmanības apliecinājumiem, mezglus tomēr sasēja jo ciešus. Tobrīd yopo iedarbība pamazām izgaisa un pārgurušie vīri no vīziju pasaules lēnām atgriezās realitātē. Pagāja vēl pāris stundu, līdz viņi pilnībā atguva skaidro saprātu un spēkus.

Aleksam sāpēja visas maliņas, jo līdz ciemam viņu atvilka vilkšus, un tagad, kad sievietes viņu nemitējās ķircināt, puisis atcerējās Ludovika Leblāna briesmīgos stāstus. Ja profesora teorijas bija patiesas, tagad viņu droši vien apēdīs. Un kas notiks ar Nadju? Zēns jutās par viņu atbildīgs. Viņš domāja, ka filmās un grāmatās šis būtu īstais brīdis, kad parādīties glābējiem helikop­teros, un Alekss bezcerīgi pavērās debesīs, jo reālajā dzīvē glābēji nekad neieradās laikā. Tikmēr Nadja bija pienākusi pie koka, un neviens viņu neaizkavēja, jo indiāņi nevarēja iedomāties, ka meitene varētu viņus šādi izaicināt. Satumstot un kļūstot vēsākam, Alekss un Nadja atkal bija uzvilkuši drēbes, un, tā kā miglāja ļaudis jau bija pieraduši redzēt jauniešus apģērbtus, nejuta vajadzību tās atkal novilkt. Alekss bija aplicis jostu, pie kuras karājās flauta, kompass un saliekamais nazis, ar kuru Nadja draugu atbrīvoja. Lai pārgrieztu virves, filmās parasti pietiek ar vienu rokas vēzienu, bet meitenei to nācās darīt krietnu laika sprīdi, un Alekss no satraukuma jau paguva nosvīst. Cilts sievietes un bērni, pārsteigti par tādu uzdrīkstēšanos, pienāca pa­skatīties, ar ko abi nodarbojas, tomēr Nadja ar tādu pārliecību vicināja nazi visu ziņkārīgo degungalā, ka neviens neiejaucās, un pēc desmit minūtēm Alekss jau bija brīvs. It kā nekas nebūtu noticis, abi sāka iet prom, tomēr neuzdrošinājās mesties skriešus, lai nepiesaistītu indiāņu uzmanību. Šai brīdī spēja kļūt neredzamiem viņiem būtu varen noderējusi.

Tomēr jaunieši nekur tālu nepaguva aiziet, jo ciematā ieradās Valimai. Vecais burvis izskatījās kā parasti pie nūjas bija piesiets milzums maisiņu, rokā satverts īss šķēps, un kvarca cilindrs skanēja kā zvaniņš. Tajā bija savākti akmentiņi no zibens spēriena vietas tas bija dziednieku un šamaņu atribūts, kas simbolizēja Tēva Saules spēku. Viņš bija atnācis kopā ar jaunu meiteni. Viņas mati kā apmetnis krita līdz pat jostasvietai, uzacis bija smalkas un koptas, kaklā karājās vairākas zīļu rotas un caur vaigiem un degunu bija izvērti pulēti kociņi. Viņa bija ļoti jauna un izskatījās priecīga, kaut gan ne­bilda ne vārda, tikai nemitīgi smaidīja. Alekss saprata, ka tas bija samaņa sievas gars, un priecājās, ka tagad spēj to redzēt. Tas nozīmēja, ka viņa uztvere un intuīci­ja bija kļuvusi plašāka. Tieši tā, kā viņam bija mācījusi Nadja vajadzēja "skatīties ar sirdi". Viņa bija stāstījusi, ka pirms daudziem gadiem, kad Valimai vēl bija jauns, viņam, ievainojot ar saindētu nazi, nācās nogalināt kādu meiteni, lai to atbrīvotu no verdzības. Šamanis nebija izdarījis noziegumu, bet gan palīdzējis, tomēr meitenes dvēsele tik un tā pielipa viņam pie krūtīm. Paņemot līdzi mirušās dvēseli, Valimai aizbēga tik dziļi mežā, lai neviens viņu nekad nevarētu atrast, un izpildīja visus šķīstīšanās rituālus, gavēja un nekustējās. Tomēr pārgājiena laikā viņi abi bija iemīlējušies, un, veicot unokaimū rituālu, meitenes gars vairs nevēlējās doties prom, bet gan palikt šai saulē kopā ar vīrieti, ko mīlēja. Tas bija noticis gandrīz pirms vesela gadsimta, un kopš tā laika gars vienmēr pavadīja Valimai, gaidot brīdi, kad arī mīļotais pārvērtīsies garā un varēs lidot kopā.

Valimai klātbūtne stipri vien mazināja Tapiravateri valdošo sasprindzinājumu, un indiāņi, kuri vēl pirms brīža bija gatavi Alekšu piebeigt, tagad izturējās visnotaļ laipni. Cilts juta cieņu un bijāšanu pret lielo šamani, jo viņam piemita pārdabiskas spējas tulkot zīmes. Sapņoja un vīzijas redzēja visi, tomēr tikai tādi izredzētie kā Valimai varēja aizceļot uz augstāko garu valstību, kur mācījās tulkot parādības, skaidrot tās citiem un mainīt dabas kataklizmu gaitu.

Večuks pavēstīja, ka zēnam ir melnā jaguāra, svētā dzīvnieka, dvēsele un ka viņš ir ieradies no tālienes, lai palīdzētu miglāja ļaudīm. Samanis paskaidroja, ka šis ir ļoti dīvains laiks, kad izzūd robeža starp šo un pārējo pasauli. Laiks, kad Rahakanariva var aprīt visus. Viņš atgādināja par nahab, kurus vairākums indiāņu zināja tikai no zemieņu ciltsbrāļu nostāstiem. Tapiravateri indiāņi vairākas stundas bija novērojuši International Geographic ekspedīciju, tomēr neviens tā arī nespēja izprast šo dīvaino ienācēju darbību un paradumus.

Valimai, kurš savos simts gados bija pieredzējis daudz, pastāstīja to, ko zināja.

- Nahab ir kā miruši, jo viņiem krūtīs vairs nav dvē­seles, viņš sacīja. Nahab nezina pilnīgi neko, viņi pat nevar ar harpūnu noķert zivi, trāpīt ar šķēpu pērtiķim vai uzkāpt kokā. Viņi netērpjas gaisā un gaismā kā mēs, bet gan nēsā pretīgas drēbes. Viņi nepeldas upē un nepa­zīst tikumus un pieklājības likumus, viņi nedalās ne ar savu māju, ne ēdienu, ne bērniem vai sievām. Viņiem ir mīksti kauli, un pietiek tikai ar vieglu belzienu, lai sa­lauztu galvaskausu. Viņi nogalina dzīvniekus un neapēd tos, bet atstāj zemē sapūt. Visur, kur vien iet, viņi atstāj netīrību un indes pēdas, pat ūdenī. Nahab ir tik jukuši, ka grib aizvest sev līdzi pat akmeņus no zemes, smiltis no upēm un kokus no meža. Daži no viņiem vēlas iegūt

zemi. Mēs viņiem sakām, ka mežu nevar aiznest uz mui "

guras kā beigtu tapīru, bet viņi neklausās. Viņi mums stāsta par saviem dieviem, bet negrib neko dzirdēt par mūsējiem. Viņi ir negausīgi kā krokodili. Šīs briesmīgās lietas esmu redzējis pats savām acīm un dzirdējis pats savām ausīm, un pieskāries tām pats savām rokām.

- Mēs nekad neļausim, lai šie dēmoni nokļūst līdz Pasaules Acij, mēs viņus nogalināsim ar šķēpiem un šaut­riņām, kad viņi kāps augšup pa ūdenskritumu, kā esam da­rījuši ar visiem ienācējiem, kas mēģinājuši šeit nokļūt jau kopš mūsu vectēvu vectēvu laikiem, Tahama paziņoja.

- Viņi tik un tā atnāks. Nahab pieder trokšņa un vēja putni, kas var lidot pāri kalniem. Viņi atnāks, jo vēlas iegūt akmeņus un kokus, un zemi, Alekss indiāni pārtrauca.

- Tieši tā, Valimai piekrita.

-Nahab var nogalināt ar slimībām. Vairākas ciltis jau mirušas, tomēr miglāja ļaudis var izglābties, Nadja sacīja.

- Šī meduskrāsas meitene zina, ko runā, mums viņa jāklausa. Rahakanariva mēdz pieņemt nāvējošu slimību veidolu, Valimai apliecināja.

- Vai tad viņa ir varenāka par Rahakanarivu? Tahama neticīgi apvaicājās.

- Es ne, bet ir kāda sieviete, kas ir ļoti varena. Viņai ir vakcīnas, kas var apstādināt epidēmijas, meitene sacīja.

Nākamo stundu Nadja un Alekss pavadīja, cenšoties pārliecināt indiāņus, ka visi nahab nav ļauni dēmoni, ka daži no viņiem ir draugi kā daktere Omaira Torresa. Saprasties traucēja ne tikai valodas barjera, bet arī kul­tūras atšķirības. Kā gan lai paskaidro, kas ir vakcīna? Viņi paši to īsti labi nezināja, tāpēc abi vienojās, ka to var saukt par īpaši spēcīgu maģiju.

- Šai sievietei būtu jāatnāk vakcinēt visus miglāja ļaudis tas ir jūsu vienīgais glābiņš, Nadja indiāņus centās pārliecināt. Tad, lai nāktu kas nākdams nahab vai pēc asinīm izslāpušais Rahakanariva, slimības jums nenodarīs ļaunu.

- Vini var mums uzbrukt citā veidā, un tad mēs cīnīsimies, Tahama uzstāja.

- Cīnīties ar nahab nav laba doma… Nadja uzdro­šinājās iebilst.

- Tas būs jāizlemj nākamajam virsaitim, Tahama nosprieda.

Valimai uzņēmās vadīt Mokaritas apbedīšanas rituālu saskaņā ar vissenākajām tradīcijām. Par spīti iespējai tikt pamanītiem no gaisa, indiāņi iekūra lielu uguns­kuru, kura liesmas pāris stundu laikā pārvērta virsaiša ķermeni pelnos, bet ciemata iedzīvotāji tikmēr sēroja par viņa aiziešanu. Valimai pagatavoja maģisku dzē­rienu, vareno ayahuascai, lai palīdzētu cilts vīriešiem ieraudzīt savas sirds dzīles. To nobaudīt uzaicināja arī abus jauniešus, jo viņiem jāveic savas dzīves svarīgākais un varonīgākais uzdevums un tam nepieciešama ne tikai dievu palīdzība, bet arī sava spēka apziņa. Alekss un Nadja neuzdrošinājās atteikties no piedāvājuma, kaut gan dzēriens garšoja briesmīgi un prasīja lielas pūles, lai to norītu un paturētu kuņģī. Ilgu laiku viņi nejuta nekādu efektu, līdz brīdi vēlāk zem kājām pēkšņi pazuda zeme un debesis piepildīja ģeometriskas figū­ras un mirdzošas krāsas, savukārt bērnu ķermeni sāka griezties un izgaist, un viņus pašus līdz pat kāju pēdām pārņēma bailes. Kad viņiem jau likās, ka pienākusi pē­dējā stundiņa, draugi juta, kā galvu reibinošā ātrumā traucas cauri bezgalīgām gaismas pielietām telpām, un drīz vien, aicinot viņus ienākt, atvērās arī totēma dzīv­nieku karaļvalsts durvis.

Alekss juta, ka rokas un kājas kļūst garākas un ķer­meni piepilda dedzinošs karstums. Viņš paskatījās uz rokām un redzēja, ka tās kļuvušas par ķetnām ar asiem nagiem. Viņš atvēra muti, un atskanēja bailes iedvesošs rūciens. Zēns saprata, ka ir pārvērties par lielu, melnu un spīdīgu dzīvnieku: par brīnišķīgu melno jaguāru, kuru bija redzējis Mauro Karijasa pagalmā. Viņš nebija dzīvnieks, un dzīvnieks nebija viņš; viņi abi bija kļuvuši par vienu būtni, viņi abi bija vienlaikus zēns un liels kaķis. Alekss paspēra pāris soļu, izstaipījās un saprata, ka viņam piemīt jaguāra vieglums, ātrums un spēks. Pārdabiska spēka pārņemts, viņš lieliem lēcieniem skrēja pa mežu, vienā paņēmienā uzlēca koka zarā un no tu­rienes ar savām zelta krāsas acīm pārlūkoja apkārtni, lēni kustinot melno asti. Viņš apjauta savu spēku, spēju iedvest bailes, savu vientulību un neuzvaramību, apzi­nājās, ka ir Dienvidamerikas mežu karalis. Te nebija neviena cita tik neatkarīga dzīvnieka kā viņš.

Nadja pacēlās debesīs, un pāris mirkļos izzuda bailes no augstuma, kas viņu vienmēr bija nomākušas. Viņas varenie ērgļa spārni gandrīz nemaz nekustējās; viņu noturēja aukstais gaiss, un pietika tikai ar vieglu kus­tību, lai mainītu lidojuma virzienu vai ātrumu. Viņa lidoja lielā augstumā, mierīga, bezkaislīga, atbrīvota un bez ziņkārības vēroja zemi. No augšas varēja redzēt mežu un plakanās tepui virsotnes, kuras kā putu kroņi sedza mākoņi; viņa redzēja arī vārgo dūmu strūkliņu no ugunskura, kurā gruzdēja virsaiša Mokaritas mirstīgās atliekas. Vēja varā ērglis debesīs bija tikpat neuzva­rams kā jaguārs uz zemes: neviens nevarēja to sasniegt. Meitene apmeta vairākus lokus ap Pasaules Aci, no augšas vērojot indiāņu dzīvi. Spalvas uz galvas slējās kā simtiem antenu, lai uztvertu saules siltumu, vēja elpu un satraucošo augstuma izjūtu. Viņa zināja, ka ir indiāņu aizstāve, miglāja cilvēku ērgļu māte. Viņa pār­lidoja pār Tapiravateri ciemu, un milzīgo spārnu ēna kā apmetnis pārklāja mazo, mežā apslēpto mājiņu tikpat kā neredzamos jumtus. Beidzot lielais putns devās uz kāda tepui virsotni, visaugstāko kalnu, kur savā ligzdā, visiem četriem vējiem pieejamas, mirdzēja trīs kristāla olas.

Nākamās dienas rītā, kad bērni atgriezās no totēma dzīvnieku pasaules, abi izstāstīja piedzīvoto.

- Ko gan nozīmē tās trīs olas? Alekss jautāja.

- Nezinu, tomēr tās ir ļoti svarīgas. Tās nav manas olas, Jaguār, bet man tās jāiegūst, lai glābtu miglāja ļaudis.

- Es nesaprotu. Kas gan šīm olām kopīgs ar indiā­ņiem?

- Domāju, ka daudz kas… Nadja noteica, lai gan bija tikpat apmulsusi kā draugs.

Kad sārts bija apdzisis, Ijomi, Mokaritas sieva, izla­sīja no pelniem kaulus, ar akmeni samala tos pulverī un iejauca ūdenī, kuram pievienots banāns, lai pagatavotu zupu. Ķirbja trauks ar šo šķidrumu ceļoja no rokas rokā, un visi, pat bērni, iedzēra no tā pa malciņam. Pēcāk ķirbi apraka un virsaiša vārds tika aizmirsts, lai nekad nevie­nam neienāktu prātā to izrunāt. Atmiņas par virsaiti, tāpat kā viņa pelnos saglabājusies drosme un gudrība, tagad bija nodotas šā vīra pēcnācējiem un draugiem. Tā kāda daļa no viņa palika dzīva vienmēr. Arī Nadjai un Aleksam pasniedza iemalkot kaulu zupu tās bija savā ziņā kristības, jo tagad viņi piederēja ciltij. Paceļot trauku pie lūpām, zēns atcerējās, ka reiz bija lasījis par slimību, kuru var iegūt, "ēdot senču smadzenes". Tomēr viņš pievēra acis un aiz cieņas iedzēra malciņu šķidruma.

Kad bēru ceremonija bija beigusies, Valimai vedināja cilti izvēlēties jaunu virsaiti. Saskaņā ar tradīciju uz šo vietu varēja pretendēt tikai vīrieši, tomēr Valimai paskaidroja, ka šoreiz būs jāizvēlas ar apdomu, jo viņi dzīvo ļoti dīvainā laikā, kad nepieciešams izvēlēties vir­saiti, kurš spētu saprast citu pasauļu noslēpumus, sa­runāties ar dieviem un noturēt Rahakanarivu pienācīgā attālumā. Samanis teica, ka pienācis sešu mēnesnīcu laiks, kad dieviem jāpamet savi mitekļi. Pēc dievu pie­minēšanas indiāņi saķēra galvu rokās un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, skaitot kaut ko, kas Nadjas un Alekša ausīm izklausījās pēc lūgšanas.

Jaunā virsaiša vēlēšanās jāpiedalās visiem Tapiravateri iedzīvotājiem, pat bērniem, Valimai izrīkoja cilts locekļus.

Cilts piederīgie veselu dienu izvirzīja kandidātus un apsprieda tos. Iestājoties naktij, Alekss un Nadja, nogu­ruši, izsalkuši un nogarlaikojušies, aizmiga. Amerikāņu zēns veltīgi bija centies izskaidrot iespēju izlemt šo jau­tājumu balsojot, kā tas pieņemts demokrātiskā iekārtā, bet indiāņi nemācēja skaitīt un balsošana viņiem bija tikpat nesaprotama lieta kā vakcīnas. Viņi izvēlējās, vadoties no vīzijām.

Vēlā naktī jauniešus pamodināja Valimai, lai paziņo­tu, ka visspēcīgākā vīzija bijusi Ijomi, tāpēc Mokarita atraitne tagad ir Tapiravateri virsaite. Cik vien kāds spēja atcerēties, šī bija pirmā reize, kad sieviete stājās cilts priekšgalā.

Pirmais rīkojums, ko vecā Ijomi deva, uzlikusi galvā dzelteno spalvu galvassegu, ko tik daudzus gadus tika nēsājis viņas vīrs, bija pagatavot maltīti. Rīkojums uzreiz tika izpildīts, jo miglāja ļaudis nu jau divas die­nas nebija ēduši neko vairāk par kaulu zupu. Tahama un citi mednieki paņēma ieročus un devās mežā, lai pāris stundu vēlāk atgrieztos ar skudrulāci un briedi, ko sadalīja un izcepa uz oglēm. Tikmēr sievietes bija uzcepušas maniokas maizi un banānus. Kad vēderi bija pilni, Ijoma aicināja savu cilti apsēsties aplī un deva otro rīkojumu.

Tagad izvēlēšos vēl citus virsaišus. Vienu karam un medībām, tas būs Tahama. Vienu virsaiti, lai nomieri­nātu Rahakanarivu, dzintarkrāsas meiteni, sauktu par Ērgli. Vienu virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņa un vēja putniem tas būs ienācējs, saukts par Jaguāru. Vienu virsaiti, kas apciemos dievus Valimai. Un virsaišu virsaite būšu es, Ijomi.

Tā gudrā sieviete sadalīja varu un sagatavoja miglāja ļaudis briesmīgajam laikam, kas arvien tuvojās. Un tā viņa arī Nadju un Alekšu iesaistīja uzņemties atbildību, lai gan neviens no abiem tai nejutās gatavs.

Tūdaļ pat Ijomi deva savu trešo rīkojumu. Viņa notei­ca, ka meitenei Ērglim jāsaglabā sava "dvēsele balta", lai varētu stāties pretī Rahakanarivam, jo tā bija vienīgā iespēja, kā neļaut cilvēkēdājam putnam viņu aprīt, toties jaunajam atnācējam Jaguāram bija jākļūst par vīrieti un jāsaņem ieroči. Ikvienam vīriešu dzimuma pārstāvim, pirms viņš ņēma rokās ieročus vai domāja precēties, bija jāmirst kā bērnam un jāpiedzimst kā vīrietim. Vairs ne­bija laika tradicionālajai ceremonijai, kas ilga trīs dienas un ko parasti piedzīvoja visi pubertāti sasniegušie cilts zēni. Tāpēc Jaguāram jāizdomā kas īsāks, teica Ijomi, jo jauneklim būs jāpavada Ērgle ceļojumā uz dievu kalnu. Miglāja ļaudis bija briesmās, un cilti varēja paglābt tikai šie divi atnācēji, turklāt jauniešiem drīz vien bija jādodas projām.

Valimai un Tahamam vajadzēja sarīkot Alekša iesvē­tīšanas rituālu, kurā piedalījās tikai pieaugušie ciema vīrieši. Vēlāk zēns Nadjai stāstīja: ja vien viņš iepriekš būtu zinājis ceremonijas norisi, iespējams, viss būtu šķi­tis mazāk biedējoši. Ijomi uzraudzībā sievietes Aleksam ar asu akmens šķautni galvvidū nodzina matus. Jāatzīst, ka šī izvērtās diezgan sāpīga procedūra, jo ievainojums vietā, kur indiāņi zēnam bija iesituši pa galvu, vēl nebija sadzijis. Skujamakmenim slīdot pāri, brūce atkal atvē­rās, bet drīz vien beidza asiņot, jo uz tās uzlika mazliet dubļu. Pēc tam sievietes ar vaska un ogļu ziedi viņu nokrāsoja melnu no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem. Tūdaļ pat Aleksam bija jāatvadās no draudzenes un Ijomi, jo sievietes šai ceremonijā piedalīties nevarēja, tāpēc kopā ar bērniem pavadīja dienu mežā. Viņas neat­griezās ciemā līdz pat tumsai, kad indiāņi bija aizveduši Alekšu veikt iesvētīšanas pārbaudījumu.

Tahama un viņa vīri izraka no upes gultnes svētos instrumentus, ko izmantoja tikai iesvētīšanas ceremoni­jām. Tās bija resnas, apmēram metru pusotru garas cau­rules, kurās iepūšot atskanēja dobja un zema skaņa, kas atgādināja buļļa māvienu. Sievietes un vēl neiesvētītie zēni nedrīkstēja instrumentus redzēt, jo maģijas iedar­bībā varēja saslimt un pat nomirt. Mūzikas instrumenti iemiesoja cilts vīrišķo spēku, saikni starp tēviem un dēliem. Ja ne šīs taures, viss spēks piederētu sievietēm, kurām piemita dievišķā spēja dzemdēt bērnus vai, kā teica indiāņi, "taisīt cilvēkus".

Rituāls sākās no rīta, un tam bija jāturpinās visu dienu un nakti. Aleksam iedeva apēst dažas skābas ka­zenes un atstāja viņu, čokurā sarāvušos, guļam zemē; vēlāk Valimai vadībā, nokrāsojušies un izrotājušies kā dēmoni, indiāņi ciešā lokā nostājās apkārt zēnam, sita ar kājām zemi un smēķēja no lapām satītus cigārus. Skābās kazenes, izbīlis un dūmi Alekšu padarīja gluži vai slimu.

Ilgu laiku indiāņi dejoja zēnam apkārt un dziedāja dziesmas, pūšot smagās un svētās taures, kuru gali skāra zemi. Šī skaņa pārņēma zēna apjukušo prātu. Vairākas stundas Alekss klausījās vienas un tās pašas dziesmas par Tēvu Sauli, kurš atradās vēl tālāk aiz saules, kas katru dienu spīdēja debesīs, un bija neredzamā uguns, no kurienes nāca visa radība; viņš klausījās par asins lāsi, kas noritēja no Mēness un radīja pirmo cilvēku; indiāņi dziedāja arī par Piena upi, kur bija ne vien visas dzīvības sēklas, bet arī iznīcība un nāve; šī upe veda uz valstību, kur šamaņi, tādi kā Valimai, satikās ar gariem un citām pārdabiskām būtnēm, lai iegūtu zināšanas un spēju dziedināt. Viņi teica, ka viss, kas pastāv, ir Mātes Zemes sapnis, ka katra zvaigzne nosapņo savus iemīt­niekus un ka viss, kas notiek Visumā, ir tikai ilūzijas, sapņos redzētas ainas. Lai arī gluži apdullis, Aleksandrs Kolds juta, ka šie vārdi attiecās uz lietām, ko viņš jau bija nojautis, tāpēc beidza domāt un ļāvās dīvainajai pieredzei, ko sniedza "skatīšanās ar sirdi".

Gāja stundas, un zēns pilnīgi zaudēja laika, telpas un realitātes izjūtu, un pamazām viņu pārņēma bailes un nogurums. Kādu brīdi Alekss juta, ka viņu pieceļ kājās un liek iet, un tikai tad puisis saprata, ka bija jau satumsis. Spēlējot instrumentus un vicinot ieročus, gājiens devās uz upi, kur puisi vairākas reizes iegremdēja ūdenī, līdz viņam jau sāka šķist, ka gals klāt. Tad viņu norīvēja ar asām lapām, lai nomazgātu melno krāsu, un uz sūr­stošās ādas uzbēra piparus. Šaušalīgi kliedzot, indiāņi ar nūjām sita Aleksam pa kājām, rokām un vēderu, tomēr ne tik spēcīgi, lai nodarītu sāpes; viņi biedēja zēnu ar saviem šķēpiem un reizēm viegli iebakstīja, tomēr ne­ievainoja. Indiāņi visādi mēģināja Alekšu iebiedēt, un viņiem tas arī izdevās, jo amerikāņu zēns nesaprata, kas īsti notiek, un baidījās, ka kuru katru brīdi uzbrucējiem paslīdēs roka un tie viņu no tiesas nogalinās. Viņš mē­ģināja aizsargāties no Tapiravateri indiāņu grūdieniem, tomēr, instinktu vadīts, nemetās bēgt, jo kurp gan lai dodas šai nepazīstamajā un naidīgajā zemē? Tas bija pareizs lēmums, jo bēgt nozīmēja gļēvulību un indiāņu acīs tas bija nepiedodamākais cīnītāja trūkums.

Kad Alekss jau gandrīz zaudēja savaldību un kļuva histērisks, viņš atcerējās savu totēma dzīvnieku. Viņam nenācās īpaši piepūlēties, lai atkal ieietu melnā jaguāra ķermenī, pārmaiņas notika ātri un viegli: rūciens, kas nāca no viņa rīkles, skanēja tieši tāpat kā agrāk, arī asie nagi jau bija pazīstami, un lēciens pār mocītāju galvām iznāca gluži dabisks. Indiāņi sveica jaguāra parādīšanos ar apdullinošu trokšņošanu un tūdaļ pat svinīgā cere­monijā aizveda Alekšu pie svētā koka, kur jau gaidīja Tahama ar pēdējo pārbaudījumu.