Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

6 Plāns

Tonakt Aleksandrs Kolds gulēja nemierīgi. Viņš jutās kā zem klajas debess, it kā trauslās sienas, kas viņu no­robežoja no džungļiem, būtu izzudušas un nu viņš būtu pakļauts visām šīs svešās pasaules briesmām. Viesnīca bija uz pāļiem celta dēļu ēka ar cinka jumtu un tukšām logu ailām, tā derēja tikai tam, lai paglābtos no lietus. Krupju un citu dzīvnieku radītais troksnis sasaucās ar istabas biedru krākšanu. Guļam tīkls pāris reižu apme­tās apkārt, sāpīgi nosviežot Alekšu uz grīdas, iekams viņš atcerējās, ka tajā vajag iekāpt pa diagonāli, lai no­turētu līdzsvaru. Nebija karsts, tomēr puisis svīda. Viņš ilgi nevarēja aizmigt un pustumsā skatījās uz pretodu lī­dzekli piesūcināto moskītu tīklu, domāja par Briesmoni, tarantuliem, skorpioniem, čūskām un citām šausmām, kas uzglūnēja no tumsas. Viņš atcerējās dīvaino, šo­vakar redzēto ainu ar Nadju un indiāni. Samanis bija paredzējis, ka vairāki ekspedīcijas dalībnieki mirs.

Aleksam šķita neticami, ka viņa dzīve dažu dienu laikā var tik krasi mainīties, ka viņš pēkšņi atrodas pasakainā vietā, kur, kā bija stāstījusi vecmāmiņa, gari pastaigājas kopā ar dzīvajiem. Realitāte bija sašķobījusies, un viņš vairs nezināja, kam ticēt. Zēns stipri ilgojās pēc mājām, ģimenes un pat pēc sava suņa Pončo. Viņš jutās vientuļš un ļoti tāls no visa pazīstamā. Ja vismaz varētu pārlie­cināties, kā klājas mammai! Bet zvanīt no šī ciemata uz Teksasas slimnīcu bija tas pats, kas censties nodibināt sakarus ar Marsu. Keita nebija nekāda sabiedrotā un vēl jo mazāk mierinātāja. No vecmāmiņas gan varēja vēlēties daudz vairāk, taču viņa pat nepapūlējās atbildēt uz mazdēla jautājumiem, jo uzskatīja, ka vienīgais, ko cilvēks iemācās, ir tas, par ko viņš pārliecinās pats. Viņa uzskatīja, ka ikviens piedzīvo tieši tik daudz, cik viņam nepieciešams.

Alekss joprojām grozījās guļamtīklā, pūloties aizmigt, kad sadzirdēja neskaidru balsu murdoņu. Tie varēja būt tikai džungļu trokšņi, tomēr zēns nolēma par to pārliecināties. Basām kājām un vienā apakšveļā viņš klusi virzījās uz kopējās istabas otru malu, kur līdzās tēvam šūpuļtīklā gulēja Nadja. Puisis uzlika plaukstu meitenes mutei un čukstus pasauca viņu, mēģinot nepamodināt pārējos. Nadja sabijusies atvēra acis, bet tad pazina Alekšu, nomierinājās un veikli kā kaķis izkāpa no sava tīkla, vienlaikus pamājot ar roku Borobam un liekot tam uzvesties rāmi. Pērtiķītis paklausīja uz vārda, saritinājās guļamtīklā, un Alekss domās salīdzināja to ar savu suni Pončo, kuram tā arī nebija izdevies iemā­cīt pat vienkāršāko komandu. Bērni piesardzīgi izgāja ārā un slīdēja gar viesnīcas terases sienu, jo Alekss bija dzirdējis atskanam troksni tieši no šejienes. Bērni no­slēpās durvju ailā, pieplaka sienai un ieraudzīja kapteini

Ariosto un Mauro Karijasu sēžam pie neliela galdiņa, pī­pējam, iedzeram un klusā balsī sarunājamies. Viņu sejas degošo cigāru un uz galda gruzdošā pretodu smaržkociņa gaismā bija skaidri redzamas. Alekss nopriecājās, ka ir pasaucis sev līdzi Nadju, jo vīrieši runāja spāniski.

- Tu jau zini, kas tev jādara, Ariosto, Karijass teica.

- Tas nebūs viegli.

-Ja tas būtu viegli, tu, puis, man nebūtu nepiecie­šams un tāpat man nevajadzētu tev maksāt, Mauro Karijass atgādināja.

- Man nepatīk tie fotogrāfi, šitā mēs varam iekulties nepatikšanās. Kas attiecas uz rakstnieci, jāteic, ka tā vecene izskatās baigi viltīga, kapteinis sacīja.

- Bez antropologa, rakstnieces un fotogrāfiem mūsu plāns nav neko vērts. Viņi no šejienes aizbrauks, iegau­mējuši pareizo stāstiņu, un tas no mums novērsīs jeb­kādas aizdomas. Tā mēs izvairīsimies no Kongresa faktu izpētes komisijas. Šoreiz kā apliecinājums būs International Geographic ekspedīcija, Karijass pa­skaidroja.

- Nekādi nesaprotu, kādēļ valdība tik ļoti uzmana šo džungļu gabalu. Tas aizņem tūkstošiem kvadrātkilo­metru, ko pieklātos izdalīt kolonistiem, lai šajā elles nostūrī ienāk progress, kapteinis neslēpa savas domas.

- Visam savs laiks, Ariosto. Šai teritorijā ir smaragdi un dimanti. Pirms kolonisti ieradīsies cirst kokus un audzēt govis, mēs ar tevi jau būsim stāvus bagāti. Es šeit vēl negribu redzēt nevienu laimes meklētāju.

- Tādā gadījumā to šeit arī nebūs. Tādēļ jau, mans draugs, ir karaspēks lai liktu ievērot likumu. Vai tad mums nav jāaizsargā indiāņi? kapteinis Ariosto sacīja, un abi vīri apmierināti iesmējās.

- Es jau visu esmu izplānojis, man uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai.

- Kurš tas būs?

- Pagaidām nevēlos izpaust viņa vārdu. Briesmoņa dēļ tas stulbais Leblāns un žurnālisti ies tieši turp, kur mēs vēlamies, un teiks to, ko mēs gribam. Viņi sastap­sies ar indiāņiem, tas ir neizbēgami. Viņi nevar klaiņot pa Orinoko augstieni, meklējot Briesmoni, un tos ne­uziet, uzņēmējs piebilda.

- Tavs plāns šķiet diezgan sarežģīts. Man ir ļoti uzti­cami ļaudis, mēs to varētu izdarīt tā, ka neviens neko ne­mana, kapteinis Ariosto iebilda, ceļot glāzi pie lūpām.

- Nē! Vai tad es tev neesmu simtiem reižu teicis, ka mums jābūt pacietīgiem? Karijass uzstāja.

- Izstāsti man to plānu vēlreiz, Ariosto palūdza.

- Neuztraucies, par plānu es parūpēšos pats. Vēlākais trīs mēnešu laikā mēs šo teritoriju būsim atbrīvojuši.

Tieši tobrīd Alekss sajuta kaut ko sev uz kājas un gandrīz iekliedzās: pār viņa baso pēdu slīdēja čūska. Nadja pielika pirkstu pie lūpām un rādīja, lai zēns ne­kustas. Karijass un Ariosto satraukti piecēlās kājās un vienlaikus izvilka ieročus. Kapteinis ieslēdza kabatas bateriju, un gaismas kūlis aizslīdēja tikai pāris centi­metru attālumā no bērnu paslēptuves. Alekša bailes bija tik lielas, ka viņš no laba prāta būtu izvēlējies stāties pretī šauteņu stobriem, nevis purināt nost čūsku, tomēr Nadjas roka turēja viņu ciet un zēns nevarēja riskēt arī ar draudzenes dzīvību.

- Kas tur ir? kapteinis pusbalsī vaicāja, lai nepamodinātu viesnīcā guļošos.

Klusums.

- Ejam prom, Ariosto, Karijass pavēlēja.

Militārista laternas staru kūlis vēlreiz pārskrēja ap­kārtnei, un tad abi vīri, joprojām turot rokā ieročus, devās uz kāpnēm, kas veda uz ielu. Pagāja pāris mi­nūšu, līdz bērni saprata, ka var kustēties, nepievēršot sev uzmanību. Tikmēr čūska bija apvijusies lielam, tās galva jau atradās pie zēna ceļgala, un sviedri straumēm tecēja pa viņa augumu. Nadja novilka krekliņu, ietina tajā labo roku un ļoti uzmanīgi paņēma čūsku gandrīz pie pašas galvas. Alekss uzreiz juta, ka čūskas tvēriens kļūst spēcīgāks, tomēr meitene rāpuli turēja cieši un bez asām kustībām pamazām atbrīvoja jaunā drauga kāju, līdz čūska palika karājoties viņas izstieptajā rokā. Nadja ievēzēja roku kā vējdzirnavas spārnu un pārmeta rāpuli pār terases margām tumsā. Pēc tam pavisam mierīgi atkal uzvilka krekliņu.

- Vai tā bija indīga? zēns apjautājās klusā un trīcošā balsī.

- Jā, domāju, ka tā bija surukuku, tomēr vēl pavisam neliela. Viņai bija tik maza mutīte, ka, atplēšot žokli, tā varēja tev iekost tikai pirkstā, kājā jau nu nekādi ne, Nadja atbildēja un Aleksam atstāstīja Karijasa un Ariosto sarunu.

- Kāds īsti ir šo bandītu plāns? Ko mēs varam darīt? Nadja prātoja.

- Nezinu. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir pastāstīt to visu vecmāmiņai, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņa man ticēs; Keitai šķiet, ka esmu slimīgi aizdomīgs, jo man it visur rādās ienaidnieki un briesmas, zēns atbildēja.

Pašlaik, Aleks, mēs varam tikai gaidīt un novē­rot… Nadja nopūtās.

Bērni atgriezās savos guļamtīklos. Alekss bija tik no­guris, ka uzreiz aizmiga un tikai rītausmā pamodās no spalgas pērtiķu gaudošanas. Viņš jutās tik izsalcis, ka labprāt būtu apēdis pat tēva ceptās pankūkas, bet tu­vumā nebija atrodams nekas ēdams, tāpēc nācās gaidīt vēl divas stundas, līdz ceļabiedri bija gatavi brokastot. Viņam piedāvāja melnu kafiju, siltu alu un atliekas no iepriekšējā vakarā ceptā tapīra. Alekss no visa ar riebu­mu atteicās. Viņš nekad nebija redzējis tapīru un iztēlo­jās to kā lielu žurku; pēc dažām dienām puisis piedzīvoja varenu pārsteigumu, uzzinot, ka tapīrs ir vairāk nekā simts kilogramu smags, cūkai līdzīgs dzīvnieks, kura gaļu šeit augstu vērtē. Zēns norāva banānu, bet tas izrā­dījās rūgts un mutē atstāja nepatīkamu garšu. Pēc tam viņš uzzināja, ka šos banānus parasti ēd ceptus. Nadja, kas kopā ar citām meitenēm agri no rīta bija devusies uz upi peldēties, atgriezās, aiz vienas auss aizspraudusi svaigu puķi un to pašu vakardienas zaļo spalvu aiz otras. Meitenei ap kaklu bija apķēries Boroba ar pusi ananasa rokās. Alekss bija lasījis, ka tropiskajā klimatā droši var ēst tikai tos augļus, ko cilvēks nomizo pats, tomēr nolēma, ka iespēja saķert tīfu tomēr bija patī­kamāka nekā bada nāve, un pateicīgi aprija meitenes piedāvāto ananasu.

Brīdi vēlāk parādījās arī gids Sesars Santoss, kurš bija nomazgājies tikpat rūpīgi kā viņa meita, un uzaicināja nosvīdušos ekspedīcijas dalībniekus paplunčāties upē. Viņam sekoja visi, izņemot profesoru Leblānu, kas aiz­sūtīja Karakavi sameklēt vairākus spaiņus ar ūdeni, lai varētu nomazgāties turpat uz terases, jo doma peldēties raju sabiedrībā viņu īpaši neiedvesmoja. Dažas no zivīm bija paklāja lielumā, un to varenās astes ne tikai bija asas kā zāģis, bet arī izšļāca indi. Alekss nolēma, ka pēc vakarnakts pieredzes ar čūsku viņš tagad nepiekāpsies kaut kādas zivs dēļ, lai arī cik slikta slava tai būtu, un uz galvas metās upē.

- Ja tev uzbrūk raja, tas nozīmē, ka šie ūdeņi nav do­māti tev, tas bija vienīgais, ko sacīja vecmāmiņa, kopā ar citām sievietēm dodoties peldēties uz otru pusi.

- Rajas ir lēnīgas un dzīvo upes dibenā. Pamanot ūdenī kustību, viņas lielākoties bēg, tomēr nekad nav par ļaunu staigāt, velkot kājas pa grunti, lai neuzmītu kādai no tām, Sesars Santoss pamācīja.

Pelde bija lieliska, un visi atgriezās svaigi un tīri.