Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

4 Amazones upe

Keita un Aleksandrs Koldi lidoja virs Brazīlijas zie­meļiem. Jau stundām ilgi viņi zem sevis redzēja nebei­dzamu meža klājienu. Vienādi spilgto zaļumu kā spīdī­gas čūskas šķērsoja upes. Visbrīnišķīgākā no tām bija kā kafija ar pienu.

"Amazone ir pati platākā un garākā upe uz Zemes, piecas reizes garāka nekā jebkura cita. Tikai astronauti ceļā uz Mēnesi to visu var aplūkot kopumā," Alekss la­sīja tūrisma ceļvedī, ko vecmāmiņa viņam bija nopirkusi Riodežaneiro. Bukletā nekas nebija teikts par to, ka šo milzīgo apgabalu, pēdējo paradīzi uz planētas, sistemā­tiski izposta uzņēmēju un laimes meklētāju alkatība, kā viņš bija mācījies skolā. Amazones džungļos būvēja automaģistrāli, pa kuru ieradās nebeidzamas kravas mašīnu kolonnas, kas aizveda tonnām vērtīgās koksnes un minerālu.

Keita pastāstīja mazdēlam, ka viņi kuģos uz augšu pa Riunegru upi līdz Orinoko augstienei, gandrīz neiz­pētītai teritorijai, kur dzīvo lielākā daļa indiāņu cilšu. Domājams, ka tieši tur arī mitinās Briesmonis.

- Šai grāmatā ir rakstīts, ka indiāņi tur dzīvo vēl kā akmens laikmetā. Viņi joprojām nav izgudrojuši rite­ni, Alekss stāstīja.

- Viņiem tas nav nepieciešams. Tur ar riteni neko nevar iesākt, indiāņiem nav nekā pārvadājama, un viņi nekur nesteidzas, Keita Kolda atbildēja. Vecmāmiņai nemaz nepatika, ka viņu traucē. Gandrīz visu ceļojuma laiku viņa sīkiem burtiem, gluži kā mušas pēdām, bija rakstījusi piezīmes savās burtnīcās.

- Viņiem nav rakstības, Alekss piebilda.

- Toties noteikti ir laba atmiņa, Keita atbildēja.

- Nav sastopamas arī nekādas mākslinieciskas for­mas, viņi apglezno un izgrezno ar spalvām tikai savu ķermeni, Alekss nerimās.

- Viņiem nav svarīgi atstāt liecības par sevi vai izcel­ties starp citiem. Lielākajai daļai tā dēvēto mākslinieku vajadzētu sekot viņu piemēram, vecmāmiņa noteica.

Viņi devās uz Manausu, Amazones apdzīvotāko pil­sētu, kas kaučuka ieguves dēļ bija strauji attīstījusies 19. gadsimtā.

- Tu, Aleksandr, iepazīsi noslēpumainākos džungļus pasaulē. Tur ir vietas, kur gari parādās gaišā dienas laikā, Keita skaidroja.

- Protams, tieši tāpat kā mūsu meklētais baisais džun­gļu cilvēks, mazdēls sarkastiski nosmēja.

- Viņu sauc Briesmonis. Iespējams, ka viņš nav viens vien, varbūt tur ir vesela briesmoņu ģimene vai cilts.

- Tu, Keita, esi pārāk naiva savam vecumam, zēns noteica, nespējot izvairīties no dzēlīgā toņa, kam par iemeslu bija vecmāmiņas ticība šādiem blēņu stāstiem.

Ar vecumu, Aleksandr, cilvēks iemācās būt pieti­cīgs. Ar gadiem saprotu, cik maz es zinu. Tikai jaunieši var visu izskaidrot. Tavā vecumā cilvēks vēl var būt iedomīgs un viņu īpaši nesatrauc iespēja kļūt smieklī­gam, Keita Kolda sausi atteica.

Manausā, izkāpjot no lidmašīnas, viņus kā karstā ūdenī samitrināts dvielis apņēma sutīgs gaiss. Te viņi satikās ar citiem International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Bez Keitas Koldas un viņas mazdēla tajā piedalījās arī Timotijs Brūss, angļu fotogrāfs ar garu zirga ģīmi un nikotīna nodzeltējušiem zobiem, viņa pa­līgs meksikānis Džoels Gonsaless un slavenais antropo­logs Ludoviks Leblāns. Alekss Leblānu bija iedomājies kā zinātnieku ar baltu bārdu un iespaidīgu stāvu, taču izrādījās, ka profesors ir apmēram piecdesmit gadus vecs, mazs, sausnējs un nervozs vīrelis ar nievājošu sejas izteiksmi, nicīgi saviebtām lūpām un dziļi vaigos iegrimušām mazām žurkas actiņām. Viņš bija ģērbies kā mednieks no vesterniem netrūka ne ieroču pie jostas, ne smagu zābaku un krāsainām spalviņām izrotātas austrāliešu platmales. Keita starp zobiem norūca, ka Leblānam vēl vajadzētu vienīgi mirušu tīģeri, uz kura atspiesties, pozējot fotogrāfiem. Jaunībā Leblāns neilgu laiku bija pavadījis Amazonē un pēc tam sarakstījis apjo­mīgu pētījumu par indiāņiem, kas akadēmiskajās aprin­dās sacēla lielu troksni. Brazīliešu gids Sesars Santoss, kuram vajadzēja viņus satikt Manausā, nebija varējis ierasties, jo viņa lidaparāts bija sabojājies, tāpēc gids gaidīja ekspedīciju Santamaria de la Ljuvijā, līdz kurie­nei tagad vajadzēja nokļūt ar kuģi.

Alekss pārliecinājās, ka Amazones un Riunegru satekā uzbūvētā Manausa bija liela un moderna pilsēta ar augs­tām ēkām un dzīvu satiksmi, bet vecmāmiņa viņam pa­skaidroja, ka daba šeit joprojām ir mežonīga un ka plūdu laikā māju pagalmos un liftu šahtās iepeld krokodili un čūskas. Šai pilsētā likumi darbojās vāji un tos viegli va­rēja pārkāpt, tādēļ Manausa bija kontrabandistu pilsēta: narkotikas, dimanti, zelts, cēlkoksne, ieroči. Pirms ne­pilnām divām nedēļām muitnieki uzgāja kādu ar zivīm pielādētu kuģi… un katrā zivī bija paslēpts kokaīns.

Amerikāņu zēnu, kas no savas valsts bija izbraucis tikai vienu reizi, lai iepazītu Itāliju, mātes senču dzim­teni, ārkārtīgi pārsteidza milzīgais kontrasts starp vie­nas cilvēku grupas bagātību un citu pilnīgo nabadzību, turklāt vienkopus. Zemnieki bez zemes un strādnieki bez darba ieradās pilsētā jaunu iespēju meklējumos, tomēr daudziem no viņiem nācās dzīvot nožēlojamās būdās bez līdzekļiem un cerībām. Todien svinēja kādus svētkus, tāpēc vietējie iedzīvotāji bija priecīgi un val­dīja karnevāla noskaņa: uz ielām muzicēja ansambļi, cilvēki dejoja un dzēra, daudzi no viņiem bija maskās. Ekspedīcijas dalībnieki apmetās kādā modernā viesnīcā, tomēr skaļā mūzika, petaržu un raķešu troksnis neļā­va viņiem aizmigt. Pēc slikti pavadītās nakts profesors Leblāns no rīta bija nejaukā noskaņojumā un vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz kuģi, jo šai bezkaunīgajā pilsētā, kā viņš to nosauca, negribēja pavadīt ne minūti ilgāk, kā nepieciešams.

Lai nokļūtu Santamaria de la Ljuvijā, ciematā, kas atradās jau indiāņu apdzīvotā teritorijā, International

Geographic ekspedīcija devās uz augšu pa Riunegru upi, kas savu tumšo krāsu bija iemantojusi no ūdens sanestajām nogulsnēm. Kuģis bija diezgan liels, ar vecu, skaļu un dūmojošu motoru un pavirši uzslietu plēves nojumi tā aizsargāja no saules un lietusgāzēm, kas uz­nāca vairākas reizes dienā un bija līdzīgas dušai. Kuģis bija piebāzts ar ļaudīm, saiņiem, maisiem, banānu ķe­kariem, būros iesprostotiem mājdzīvniekiem un tādiem, kam tikai bija sasietas kājas. Tur bija arī pāris letes, gari soli sēdēšanai un vairākos stāvos izkārti šūpuļtīkli.

Apkalpe un lielākā daļa pasažieru bija caboclos, kā te sauca Amazones iedzīvotājus, vairāku rasu balto, indi­āņu un melno sajaukums. Transportlīdzekli izmantoja arī pāris zaldātu, daži amerikāņu jaunieši mormoņu misionāri un venecuēliešu ārste Omaira Torrese, kas devās vakcinēt indiāņus. Viņa bija trīsdesmit piecus gadus veca, ļoti skaista mulate ar melniem matiem, dzintarkrāsas ādu un zaļām mandelveida acīm kā kakenei. Ārste kustējās ļoti graciozi, it kā visu laiku dejotu sev vien dzirdamas mūzikas pavadījumā. Vīrieši viņai nemitīgi sekoja ar skatienu, bet daktere izlikās to ne­ievērojam.

Mums ir labi jāsagatavojas, Leblāns noteica, norā­dot uz saviem ieročiem. Viņš šķietami runāja ar visiem, bet bija redzams, ka profesors vērsās tikai pie dakteres Torresas. Sastapties ar Briesmoni vēl ir tas mazākais. Tur ir arī brutāli, cietsirdīgi un viltīgi karotāji. Kā esmu to aprakstījis savā grāmatā, viņi nogalina tikai tāpēc, lai apliecinātu savu nozīmību, jo vairāk slepkavību pa­strādāts, jo augstāku vietu cilts hierarhijā cilvēks ieņem.

- Un kā jūs to skaidrotu, profesor? neslēpti ironiskā tonī jautāja Keita Kolda.

- Tas ir ļoti vienkārši, kundze… Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?

- Keita Kolda, rakstniece paskaidroja jau trešo vai ceturto reizi; profesors Leblāns acīmredzot nespēja ie­gaumēt sieviešu vārdus.

- Tātad atkārtoju: tas ir ļoti vienkārši. Šis fenomens saistīts ar dabisko konkurenci. Primitīvās kultūrās do­minē spēcīgi vīrieši. Domāju, esat dzirdējusi terminu "alfa tēviņš". Vilku barā, piemēram, agresīvākais tēviņš kontrolē visus pārējos un viņam tiek labākās mātītes. Cilvēku sabiedrībā notiek tieši tāpat: spēcīgie vīrieši valda, viņiem ir vairāk sieviešu, un viņu gēni tiek nodoti lielākam skaitam pēcnācēju. Pārējiem ir jāsamierinās ar to, kas paliek pāri, saprotat? Izdzīvo spēcīgākais, Leblāns skaidroja.

- Jūs gribat teikt, ka cietsirdība ir dabiska?

- Tieši tā. Līdzjūtība ir moderns izgudrojums. Mūsu civilizācija aizsargā vārgos, nabadzīgos un slimos. No ģenētikas skatpunkta tā ir briesmīga kļūda. Tieši tādēļ cilvēce deģenerējas.

- Un ko tad jūs sabiedrībai ieteiktu darīt ar vārga­jiem, profesor? viņa jautāja.

- To pašu, ko dara daba: ļaut, lai viņi izzūd. Šai ziņā indiāņi ir daudz gudrāki par mums, Leblāns piebilda.

Ārste Omaira Torresa, kas uzmanīgi bija sekojusi līdzi sarunai, vairs nespēja izturēt, nepaudusi arī savas domas.

- Visu cieņu, profesor, tomēr es nu gan nedomāju, ka indiāņi būtu tik bezsirdīgi, kā jūs viņus aprakstāt.

Tieši pretēji, viņiem karš daudz lielākā mērā ir ceremo­nija rituāls, lai apliecinātu varonību. Viņi apglezno savu ķermeni, sagatavo ieročus, dzied, dejo un dodas gājienā uz citas cilts shabono. Viņi draud cits citam un cērt ar šķēpiem, tomēr tikai retu reizi ir viens vai divi kritušie. Mūsu civilizācijā viss notiek otrādi: nav nekā­das ceremonijas, tikai slaktiņš, ārste sacīja.

- Es jums uzdāvināšu vienu savas grāmatas eksem­plāru, jaunkundz. Jebkurš nopietns zinātnieks jums ap­liecinās, ka Ludoviks Leblāns šai jomā ir autoritāte… profesors viņu pārtrauca.

- Neesmu tik izglītota kā jūs, daktere Torresa pa­smaidīja. Esmu vienkārša lauku mediķe, kas vairāk nekā desmit gadus strādājusi šai pusē.

- Ticiet man, cienījamā daktere, šie indiāņi ir ap­liecinājums tam, ka cilvēks nav nekas vairāk kā vien slepkavojošs pērtiķis, Leblāns iebilda.

- Un sievietes? Keita Kolda viņu pārtrauca.

- Man ar nožēlu jāteic, ka primitīvajās ciltīs sievietes netiek augsti vērtētas. Viņas ir tikai kara laupījums.

Daktere Torresa un Keita Kolda pasmaidīja un pār­mija uzjautrinātus skatienus.

Ceļojuma sākums pa Riunegru upi bija īsta pacietī­bas pārbaude. Viņi kustējās uz priekšu bruņurupuča ātrumā, un, tiklīdz norietēja saule, bija jāpiestāj kras­tā, lai izvairītos no sadursmes ar straumes nestiem kokiem. Bija šausmīgi karsts, tomēr naktī kļuva vēss un vajadzēja meklēt segas. Ja upe bija tīra un mierīga, ļaudis izmantoja izdevību un kādu brīdi peldējās vai makšķerēja. Divas pirmās dienas viņi sastapās ar dažā­diem peldamrīkiem sākot ar motorlaivām un peldošām mājām un beidzot ar vienkāršiem vienkočiem -, tomēr vēlāk bezgalīgajā ainavā viņi palika vieni. Šī bija ūdens zeme: dzīve ritēja, lēni kuģojot un sekojot upes rit­mam ūdens kāpumiem un kritumiem, lietusgāzēm un plūdiem. Ūdens, visapkārt tikai ūdens. Te bija vairāki simti ģimeņu, kuru piederīgie laivās piedzima un nomi­ra, tā arī nepavadījuši nevienu nakti uz sauszemes; citi upes krastos dzīvoja mājās uz pāļiem. Visu nepieciešamo transportēja pa upi, un vienīgā iespēja nosūtīt un saņemt ziņas bija radio. Amerikāņu zēnam dzīve bez telefona šķita neiespējama. Viena Manausas radiostacija bez ap­stājas raidīja personiskus vēstījumus, un cilvēki no tiem uzzināja jaunumus par savām ģimenēm un darījumiem. Upes augštecē naudu gandrīz neizmantoja, te joprojām darbojās maiņas tirdzniecība: zivis mainīja pret cukuru, benzīnu vai vistām un pakalpojumus pret kasti alus.

Piekrastē sākās bīstami džungļi. Kapteiņa rīkojums bija ļoti skaidrs: nekādā ziņā neatiet no krasta, jo džun­gļos zūd orientācijas spēja. Bija ārzemnieki, kas tikai dažu metru attālumā no upmalas bija bezcerīgi nomal­dījušies un gājuši bojā. Gaismai austot, ūdenī varēja re­dzēt lēkājam rozā delfīnus un gaisā paceļamies simtiem putnu. Viņi redzēja arī jūrasgovis, lielus zīdītājus, kuru mātītes bija cēlonis stāstiem par sirēnām. Vakarā krū­mājos parādījās krāsaini punktiņi: tās bija tumsā medī­jošo aligatoru acis. Kāds caboclo Aleksam iemācīja pēc attāluma starp acīm noteikt dzīvnieka lielumu. Ja tas bija neliels rāpulis, caboclo viņu apžilbināja ar laternu, ielēca ūdenī un sagūstīja, ar vienu roku saķerot aiz žokļiem un ar otru aiz astes. Turpretim, ja atstatums starp acīm bija iespaidīgs, viņš no tā vairījās kā no mēra.

Laiks ritēja lēni, un stundas vilkās nebeidzami, tomēr Alekss negarlaikojās. Viņš apsēdās kuģa priekšgalā un vēroja dabu, lasīja vai spēlēja vectēva flautu. Šķita, ka džungļi atdzīvojas un atbild instrumenta skaņai, pat trokšņainie apkalpes locekļi un kuģa pasažieri apklusa, lai paklausītos; tie arī bija vienīgie brīži, kad Keita Kolda viņam pievērsa uzmanību. Rakstniece nemēdza daudz runāt, viņa vadīja dienas, lasot vai rakstot savās burtnīcās, un lielākoties ignorēja mazdēlu vai izturējās pret viņu tieši tāpat kā pret jebkuru citu ekspedīcijas da­lībnieku. Bija pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt parunāt ar viņu par kādu vitāli svarīgu problēmu, saistītu, piemēram, ar ēdienu, veselību vai drošību. Viņa ar neslēptu nepatiku skatījās uz zēnu no augšas un atbildēja, ka ir tikai divu veidu problēmas tās, kas atrisinās pašas, un tās, kuras atrisināt nav iespējams, un tāpēc turpmāk nebūtu vērts traucēt viņu ar šādām muļķībām. Vismaz labi, ka roka bija ātri sadzijusi, citādi vecmāmiņa būtu spējīga atrisi­nāt šo problēmu pavisam vienkārši ar amputāciju. Viņa vienmēr izvēlējās galējus līdzekļus. Keita bija aizdevusi mazdēlam vairākas grāmatas un Amazones kartes, lai viņš pats varētu sameklēt interesējošo informāciju. Ja Alekss viņai stāstīja, ko bija lasījis par indiāņiem, vai klāstīja savas teorijas par Brazīliju, vecmāmiņa, nepa­ceļot acis no lapas, atbildēja: "Aleksandr, nekad nepalaid garām lielisku iespēju paklusēt."

Šai ceļojumā viss bija tik atšķirīgs no pasaules, kurā zēns bija audzis, ka viņš jutās kā viesis no citas galakti­kas. Aleksam vairs nebija pieejamas ērtības, kuras viņš agrāk izmantoja nedomājot, gulta, vanna, ūdens un elektrība. Viņš sāka fotografēt ar vecmāmiņas kameru, lai, atgriežoties Kalifornijā, varētu to visu parādīt arī pārējiem. Citādi draugi nekad neticētu, ka viņš turējis rokās gandrīz metru garu krokodilu.

Lielākā Alekša problēma bija pārtika. Ēšanas ziņā viņš vienmēr bija izvēlīgs, bet tagad viņam pasniedza ēdie­nu, kuram puisis nezināja pat nosaukumu. Vienīgais, ko viņš uz kuģa spēja pazīt, bija konservētas pupiņas, sālīta gaļa un kafija nekas no tā, kas viņam garšoja. Apkalpes locekļi nomedīja pāris pērtiķu un kādā vakarā, kad kuģis bija piestājis krastā, tos izcepa. Tomēr dzīv­nieciņi izskatījās tik cilvēcīgi, ka Aleksam palika slikti, uzmetot acis vien: pērtiķi izskatījās pēc apdegušiem bēr­niem. Nākamajā rītā izdevās nozvejot pirarucū, milzīgu zivi, kuras gaļu par gardu atzina visi, tikai ne viņš, jo puisis to atteicās pat pagaršot. Trīs gadu vecumā Alekss bija izlēmis, ka zivis viņam negaršo. Mamma bija nogu­rusi, mēģinot piespiest viņu tās ēst, tāpēc atmetusi ar roku un kopš tā laika gatavoja tikai ēdienus, kas dēlam garšoja. To nebija daudz. Šie ierobežojumi visu ceļoša­nas laiku zēnam lika justies izsalkušam; viņš pārtika tikai no banāniem, kondensētā piena un cepumiem. Vecmāmiņu viņa izsalkums nesatrauca un pārējos tāpat. Neviens tam nepievērsa uzmanību.

Vairākas reizes dienā nolija īsa tropiskā lietusgāze; puisim nācās pierast pie nepārtraukta mitruma un tā, ka apģērbs nekad pilnīgi neizžuva. Pēc saullēkta uzbru­kumā metās moskītu mākoņi. Ārzemnieki mēģināja no tiem aizsargāties, nopūšot sevi no galvas līdz kājām ar pretodu līdzekli, īpaši jau Ludoviks Leblāns, kurš nekad nepalaida garām iespēju noskaitīt visu insektu pārnē­sāto slimību sarakstu, sākot ar tīfu un beidzot ar malā­riju. Lai aizsargātu seju, viņš bija piesējis savai platmalei blīva auduma gabalu un lielāko dienas daļu pavadīja zem moskītu tīkla, ko bija licis izkārt kuģa pakaļgalā. Toties caboclos šķita imūni pret kukaiņu kodumiem.

Trešajā dienā, kad bija uzausis skaidrs un saulains rīts, kuģis piestāja krastā, jo bija radušās problēmas ar motoru. Kamēr kapteinis mēģināja novērst bojājumu, ļaudis jumta paēnā atpūtās. Bija pārāk karsts, lai daudz kustētos, tomēr Alekss nolēma, ka šī ir piemērota vieta peldei. Viņš ielēca ūdenī, kas izskatījās mierīgs un rāms kā zupas šķīvī, un nogrima kā akmens.

Tikai muļķis mēra ūdens dziļumu ar abām kājām, vecmāmiņa noteica, kad viņš sprauslādams atkal izbāza galvu no ūdens.

Zēns peldēja prom no kuģa viņam bija stāstījuši, ka krokodili vairāk uzturas krastu tuvumā tad apgriezās uz muguras kā jūraszvaigzne, izstiepa rokas un kājas un ļāvās, lai siltais ūdens viņu nes, tikmēr domājot par astronautiem, kas visu šo varenību redzēja no kosmosa. Viņš jutās tik drošs, ka brīdī, kad kaut kas ātri paslīdēja garām un pieskārās viņa rokai, kavējās atskatīties. īsti neapjaušot, kādas briesmas viņam varētu draudēt galu galā krokodili, iespējams, nemedīja tikai pie krasta -, Alekss cik spēka sāka peldēt uz kuģa pusi, bet viņu apturēja vecmāmiņas sausā balss, kas sauca, lai mazdēls nekustas. Tikai ieraduma pēc puisis paklausīja, lai gan paša instinkti viņam lika darīt pretējo. Viņš pēc iespējas mierīgāk centās ļauties straumei un tad ieraudzīja sev līdzās milzīgu zivi. Aleksam ienāca prātā, ka tā varētu būt haizivs, un viņam pamira sirds, tomēr zivs spēji apmetās apkārt un atkal ziņkārīgi tuvojās, piepeldot tik tuvu, ka zēns varēja redzēt tās smaidu. Šai brīdī Alekša sirds salēcās un viņam vajadzēja saņemties, lai no prieka neiekliegtos. Viņš peldēja kopā ar delfīnu!

Nākamās divdesmit minūtes, kad zēns spēlējās ar delfīnu gluži tāpat, kā to agrāk bija darījis ar Pončo, bija laimīgākās viņa dzīvē. Brīnišķīgais dzīvnieks riņķo­ja ap viņu lielā ātrumā, lēca viņam pāri, apstājās tikai pāris centimetru no puiša sejas un labvēlīgi viņu vēroja. Reizēm delfīns ļoti tuvu nopeldēja garām un zēns varēja pieskarties tā ādai, kas nepavisam nebija tik maiga, kā Alekss bija iztēlojies, bet gan raupja. Puisis vēlējās, lai šī rotaļa nekad nebeigtos, viņš bija gatavs uz mūžīgiem laikiem palikt upē, tomēr drīz vien jaunais draugs uz atvadām novicināja asti un pazuda.

- Vecmāmiņ, vai tu redzēji? Neviens man neticēs! Alekss sauca, atgriežoties pie kuģa tik satraukts, ka gandrīz nevarēja parunāt.

- Te tam būs liecība, viņa pasmaidīja, norādot uz kameru. Arī ekspedīcijas fotogrāfi Brūss un Gonsaless nebija palaiduši garām šo brīdi.

Kuģim dodoties augšup pa Riunegru upi, daba kļuva aizvien mežonīgāka, gaiss aizvien biezāks un smar­žīgāks, laiks aizvien lēnāks un attālumi aizvien neaprēķināmāki. Viņi kā pa sapņiem virzījās uz priek­šu pa šo fantastisko ainavu. Kuģis pamazām tukšojās, pie būdiņām vai nelieliem ciematiņiem izkāpa pasažieri ar saiņiem un mājdzīvnieku būriem. Klāja radio no Manausas vairs nesaņēma personiskos ziņojumus un neraidīja populāru mūziku, cilvēki pieklusa, bet džungļu putnu un pērtiķu orķestris lika gaisam vibrēt. Tikai mo­tora skaņa liecināja par cilvēku klātbūtni džungļu bie­dējošajā vientulībā. Kad viņi beidzot ieradās Santamaria de la Ljuvijā, uz klāja bija palikusi tikai kuģa apkalpe, International Geographic ekspedīcijas dalībnieki, dak­tere Omaira Torresa un divi kareivji. Arī abi jaunie mormoņi, kurus bija pieveikusi kāda gremošanas trakta infekcija. Par spīti dakteres antibiotikām, viņi jutās tik slikti, ka gandrīz nespēja atvērt acis un brīžiem noturēja karstos džungļus par saviem sniegotajiem Jūtas kalniem.

- Santamaria de la Ljuvija ir pēdējais civilizācijas bas­tions, kuģa kapteinis teica, kad upes līkumā parādījās ciemats.

- Šeit sākas maģiska teritorija, Aleksandr, Keita Kolda mazdēlam apliecināja.

- Vai te joprojām dzīvo kāda indiāņu cilts, kura nav saskārusies ar civilizāciju? viņš jautāja.

- Tiek lēsts, ka tādu ir vēl kādi divi vai trīs tūkstoši, tomēr skaidri zināt to nav iespējams, Omaira Torresa atbildēja.

Santamaria de la Ljuvija izskatījās pēc cilvēka kļūdas, kuru ieskauj krāšņa daba, gatava šo veidojumu jebkuru mirkli aprīt. Ciematā bija kādas divdesmit mājas, liels šķūnis, kas nepieciešamības gadījumā tika izmantots arī kā viesnīca, un otrs mazāks, kur mūķenes bija ierī­kojušas slimnīcu, kā arī pāris nelielu noliktavu, katoļu baznīca un karaspēka kazarmas. Kareivji kontrolēja robežu starp Venecuēlu un Brazīliju. Saskaņā ar likumu viņiem vajadzēja aizsargāt arī indiāņus no kolonistiem un laimes meklētājiem, tomēr praktiski viņi to nedarīja. Atnācēji apguva jo lielākas un lielākas platības, atstum­jot indiāņus aizvien dziļāk grūti pieejamās teritorijās, nesodīti tos slepkavoja, un neviens viņiem to neliedza. Santamaria de la Ljuvija piestātnē ekspedīciju sagaidīja garš vīrs ar putna profilu, vīrišķīgiem vaibstiem un laipnu sejas izteiksmi. Viņa āda bija vēja aprauta un tumšie mati pakausī saņemti astītē.

Sveicināti! Es esmu Sesars Santoss, un šī ir mana meita Nadja, viņš iepazīstināja.

Alekss nosprieda, ka meitenei bija aptuveni tikpat daudz gadu, cik viņa māsai Andreai, kādi divpadsmit vai trīspadsmit. Viņai bija saules izbalināti, sprogaini un izspūruši mati un meduskrāsas acis un āda; meitene bija ģērbusies šortos, krekliņā un plastmasas iešļūcenēs. Ap rokas locītavu viņai bija apsietas vairākas krāsainas prievītes, aiz vienas auss aizsprausta dzeltena puķe un aiz otras gara, zaļa spalva. Alekss nodomāja, ka, ierau­got šos rotājumus, Andrea tos uzreiz atdarinātu; savu­kārt Nikola, viņa jaunākā māsa, nomirtu aiz skaudības, redzot Nadjai uz pleca sēdošo melno pērtiķīti.

Kamēr daktere Torresa, divām mūķenēm piepalīdzot, aizveda mormoņu misionārus uz nelielo slimnīcu, Sesars .Santoss uzraudzīja ekspedīcijas daudzo saiņu izkraušanu.

Gids atvainojās, ka nebija sagaidījis viņus Manausā, kā bija sarunāts. Viņš paskaidroja, ka savulaik lidmašīna esot pārlidojusi visam Amazones baseinam, bet pašreiz tā jau ir ļoti veca un pēdējā nedēļā motors bieži niķo­jies. Kad gids sapratis, ka tas tūliņ var izjukt pavisam, viņš nolēmis pasūtīt citu motoru, kuram bija jābūt klāt kuru katru dienu. "Turklāt," viņš smaidot piebilda, "es nevaru atstāt bāreņos Nadju." Pēc tam viņš aizveda eks­pedīcijas dalībniekus līdz viesnīcai, kas izrādījās vien­kārša, uz pāļiem celta koka ēka upes krastā, gluži tāda pati kā citas ciemata mājeles. Visās malās bija sakrautas alus kastes, un pie nama sienas, saliktas rindā, stāvēja alkoholisko dzērienu pudeles. Alekss jau ceļojuma laikā bija pamanījis, ka, par spīti karstumam, ļaudis izdzēra litriem alkohola. Primitīvā celtne viesiem kalpoja kā dažādu operāciju štābs, apmešanās vieta, restorāns un bārs. Keita Kolda un profesors Ludoviks Leblāns varēja apmesties improvizētās istabiņās, ko no pārējās telpas šķīra virvēs piekārta audekla sienas. Pārējie gulēja mos­kītu tīklu ieskautos šūpuļtīklos.

Santamaria de la Ljuvija bija tik kluss un nomaļš ciemats, ka nebija atzīmēts gandrīz nevienā kartē. Pāris kolonistu šeit audzēja govis ar ļoti gariem ragiem; citi nodarbojās ar zelta meklēšanu upēs vai ar koksnes un kaučuka ieguvi mežos; daži drošsirži vieni paši devās džungļos, lai uzmeklētu dimanta atradnes; tomēr lie­lākā daļa dzīvoja ar cerību, ka reiz debesis tiem dāvās kādu brīnišķīgu izdevību. Šīs bija redzamākās iedzīvotā­ju aktivitātes. Bija arī citas putnu, narkotiku un ieroču kontrabanda. Kareivji piesvīdušos kreklos un šautenēm plecos spēlēja kārtis vai, sasēduši ēnā, pīpēja. Nedaudzos iedzīvotājus nogurdināja karstums un garlaicība. Alekss redzēja, kā paši ar sevi žestikulē un runā vairāki bez­zobaini, pusakli un izsitumu nomākti plikpauri; tie bija ar dzīvsudrabu saindējušies ogļrači, nolemti lēnai nāvei. Viņi nira upes dzelmē un cerēja uziet zelta dzīslas. Daži nomira aiz noguruma, citi tāpēc, ka konkurenti viņiem pārgrieza skābekļa pievadus; bet pārējie lēnām saindē­jās ar dzīvsudrabu, ko izmantoja, lai nošķirtu smiltis no zelta.

Turpretim ciemata bērni kopā ar pāris pieradinā­tiem pērtiķiem un kārniem suņiem laimīgi spēlējās dub­ļos. Te bija ari daži šortos un kreklos ģērbti indiāņi, tomēr pārējie staigāja kaili, kā no mātes miesām nākuši. Sākumā Alekss mulsa un centās neskatīties uz sieviešu krūtīm, tomēr ātri pierada un drīz vien tas viņu vairs nesatrauca. Šie indiāņi jau vairākus gadus kontaktējās ar civilizāciju un, kā paskaidroja Sesars Santoss, bija zaudējuši daudzas no savām tradīcijām un ieradumiem. Gida meita Nadja runāja indiāņu valodā, un iezemieši pret viņu izturējās kā ciltij piederīgu.

Ja šie bija Leblāna aprakstītie cietsirdīgie indiāņi, tad tas nebija nekas iespaidīgs: viņi bija augumā nelieli vī­rieši, īsāki par metru piecdesmit, un bērni izskatījās pēc liliputiem. Pirmo reizi mūžā Alekss jutās garš. Indiāņiem bija bronzas krāsas mati un augsti vaigu kauli; vīrieši nēsāja līdz ausīm bļodiņā apgrieztus matus, kas vēl vai­rāk izcēla viņu aziātiskos vaibstus. Viņi bija cēlušies no Ziemeļķīnas iedzīvotājiem, kas caur Aļasku te bija iera­dušies pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Sešpadsmitajā gadsimtā, spāņu iekarojumu laikā, viņi izvairījās no vergu jūga, jo dzīvoja ļoti nošķirti. Spāņu un portugāļu kareivji nespēja pieveikt purvus, moskītus, augus, platās upes un Amazones baseina ūdenskritumus.

Kad visi bija iekārtojušies viesnīcā, Sesars Santoss kopā ar Keitu Koldu un fotogrāfiem sāka pārlūkot eks­pedīcijas krājumus un plānot turpmāko ceļojumu, jo profesors Leblāns nolēma neilgi atpūsties, līdz gaiss mazdrusciņ atdzisīs. Viņš necieta karstumu. Tikmēr Nadja, gida meita, uzaicināja Alekšu apskatīt apkārtni.

- Pēc saules rieta neizejiet ārpus ciema robežām, tas ir bīstami, Sesars Santoss viņiem piekodināja.

Sekojot džungļu eksperta Leblāna padomiem, Alekss, lai izvairītos no asinssūcēju kodieniem, sabāza bikšu galus zeķēs un zeķes zābakos. Nadja, kas staigāja ap­kārt gandrīz vai basām kājām, par to tikai smējās.

- Ar laiku tu pieradīsi pie kukaiņiem un karstuma, viņa teica. Meitene runāja ļoti labā angļu valodā, jo viņas māte bija kanādiete. Pirms trim gadiem mana mamma no šejienes aizbrauca, meitene paskaidroja.

- Kāpēc?

- Viņa nevarēja pierast, viņai bija slikta veselība, un tā vēl vairāk pasliktinājās, kad apkārt sāka vazāties Briesmonis. Viņa juta tā smaku, gribēja aizbēgt, nevē­lējās palikt viena pati un kliedza… Galu galā daktere Torresa viņu ar helikopteru aizveda. Tagad viņa dzīvo Kanādā, Nadja teica.

- Un kādēļ tu nebrauci viņai līdzi?

- Ko gan Kanādā darītu tētis?

- Un kāpēc viņa neņēma sev līdzi tevi? Alekss uz­stāja, jo nekad nebija dzirdējis par māti, kas pamestu savu bērnu.

- Tāpēc, ka viņa atrodas sanatorijā. Turklāt es nevē­los atstāt tēti.

- Vai tev ir bail no Briesmoņa?

- Visi no viņa baidās. Ja vien viņš nāktu šurp, Boroba mani jau laikus brīdinātu, meitene noteica un noglās­tīja melno pērtiķēnu, kas nekad no viņas nešķīrās.

Nadja iepazīstināja jauno draugu ar ciematu, kura ap­skate aizņēma apmēram pusstundu te nebija daudz, ko redzēt. Pēkšņi sākās vētra, zibeni šķēla debesis uz visām pusēm, un lietus gāza kā ar spaiņiem. Tas bija silts kā zupa un šaurās ieliņas uzreiz pārvērta dubļu jūrā. Ļaudis lielākoties meklēja patvērumu zem kāda jumta, tomēr bērni un indiāņi turpināja iesākto, pilnīgi vienal­dzīgi pret lietusgāzi. Alekss saprata, ka vecmāmiņai bija taisnība, kad viņa uzstāja, lai mazdēls nomaina džinsus pret kādu vieglāku kokvilnas apģērba gabalu, kas būtu daudz atvēsinošāks un ātrāk žūtu. Lai paglābtos no lie­tus, abi iespruka baznīcā, kur sastapa garu un lielu vīru ar ļoti platu mežcirtēja muguru un sirmiem matiem. Nadja sacīja, ka tas esot tēvs Valdomero. Priesterim nemaz nepiemita mācītājam raksturīgais svētsvinīgums: viņš bija ģērbies tikai apakšbiksēs un kaļķoja sie­nas. Netālu no mācītāja uz grīdas atradās ruma pudele.

- Tēvs Valdomero šeit dzīvoja jau pirms skudru uz­brukuma, Nadja iepazīstināja ar dīvaino vīru.

- Es šeit ierados, kad ciemu vēl tikai dibināja, pirms kādiem četrdesmit gadiem, un biju šeit, kad uzbruka skudras. Mums nācās visu pamest un glābties, bēgot lejup pa upi. Skudras nāca virsū kā milzīgs tumšs mā­konis un nenovēršami tuvojās, iznīcinot savā ceļā pilnīgi visu, garīdznieks stāstīja.

- Un kas notika pēc tam? Alekss jautāja, nespēdams iedomāties, ka vesels ciemats varētu kļūt par kukaiņu upuri.

- Mēs aizdedzinājām mājas. Ugunsgrēks skudras ap­turēja, un pēc pāris mēnešiem mēs jau varējām atgriez­ties. Nevienai no mājām, ko tu šeit redzi, nav vairāk par piecpadsmit gadiem, viņš paskaidroja.

Garīdzniekam bija dīvains mājdzīvnieks ūdenssuns, kurš, pēc viņa saimnieka teiktā, bija Amazones iedzimtais, tomēr šī suga nu jau bija gandrīz izmirusi. Viņš lielu daļu dzīves pavadīja upē un varēja izturēt vairākas minūtes ar ūdensspainī iebāztu galvu. Dzīvnieks no cienīga attāluma neuzticīgi noskatījās uz ciemiņiem. Viņa rejas atgādināja putnu ķērcienus, un izklausījās, ka viņš mēģina dziedāt.

- Tēvu Valdomero nolaupīja indiāņi. Ko tik es neatdo­tu par tādu veiksmi! Nadja ar apbrīnu izsaucās.

- Mani, meitenīt, nenolaupīja. Es apmaldījos džun­gļos, un viņi man izglāba dzīvību. Ar viņiem nodzīvoju kopā vairākus mēnešus. Indiāņi ir jauki un brīvību mī­loši ļaudis, viņiem brīvība ir nozīmīgāka nekā dzīvība, jo bez tās viņi nespēj dzīvot. Sagūstīts indiānis mirst: viņš noslēdzas sevī, vairs neēd, neelpo un nobeidzas, tēvs Valdomero stāstīja.

- Vieni cilvēki apgalvo, ka indiāņi ir miermīlīgi, sa­vukārt citi ka pilnīgi mežonīgi un cietsirdīgi, Alekss sacīja.

- Visbīstamākie ļaudis, ko šai pusē esmu redzējis, nav indiāņi, bet gan ieroču, narkotiku, dimantu un kaučuka kontrabandisti, zelta meklētāji, zaldāti un marodieri, kas piesārņo un ļaunprātīgi izmanto šo apvidu, ga­rīdznieks atspēkoja zēna teikto un piebilda, ka indiāņi ir primitīvi materiālā ziņā, tomēr ļoti attīstīti garīgi un joprojām kā bērns ar māti cieši saistīti ar dabu.

- Pastāstiet mums par Briesmoni. Vai tiesa, tēvs, ka jūs viņu esat redzējis savām acīm? Nadja jautāja.

- Domāju, ka tiešām viņu redzēju, tomēr bija jau tumšs, un manas acis vairs nerāda tik labi kā kādreiz, tēvs Valdomero atbildēja, ieraudams pamatīgu malku no ruma pudeles.

- Un kad tas notika? Alekss pajautāja, nodomādams, ka vecmāmiņa priecāsies par šādu informāciju.

- Pirms pāris gadiem…

- Un ko tieši jūs redzējāt?

- Esmu to stāstījis jau daudzas reizes: vairāk nekā trīs metrus garu gigantu, kas lēni kustējās un izplatīja šausmīgu smaku. Aiz šausmām es sastingu.

- Un viņš jums neuzbruka, tēvs?

- Nē. Viņš tikai kaut ko noteica, pagriezās un pazuda mežā.

- Kaut ko noteica? Jūs droši vien gribat sacīt, ka viņš kaut ko neartikulētu nomurmināja, vai ne? Alekss uzstāja.

- Nē, dēls. Tas radījums tiešām runāja. Protams, ne­sapratu ne vārda, tomēr tā neapšaubāmi bija valoda. Nokritu bezsamaņā… Kad attapos, ne mirkli nešaubījos par to, kas bija noticis. Turklāt tā smaka bija iesūkusies manās drēbēs, matos un ādā. Tā es zināju, ka neesmu to visu nosapņojis.