Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

10 Ķīlnieki

Nākamā diena vilkās lēni un apnicīgi, lija tik stipri, ka viņi nepaguva izžāvēt drēbes, kad sākās jau nākamā lietusgāze. Tai pašā naktī sardzes laikā bija pazuduši divi zaldāti, un drīz vien atklājās, ka arī laivas vairs nav. Vīri, kas kopš biedru nāves dzīvoja vienās bailēs, bija aizbēguši lejup pa upi. Zaldāti bija gatavi sadumpoties jau tad, kad viņiem ar pirmo laivu neļāva atgriezties Santamaria de la Ljuvijā; neviens mums nemaksā, lai mēs riskētu ar dzīvību, viņi teica. Sesars Santoss atbil­dēja, ka viņiem maksā tieši par to: vai tad viņi nav zaldāti? Lēmums bēgt viņiem varēja maksāt ļoti dārgi, tomēr kareivji labprātāk izvēlējās karatiesu nekā nāvi indiāņu vai Briesmoņa nagos. Pārējiem ekspedīcijas dalībnie­kiem šī laiva nozīmēja iespēju atgriezties civilizācijā; bez tās un bez radio viņi jutās pilnīgi nošķirti no pasaules.

- Indiāņi zina, ka mēs esam šeit. Mēs te nevaram palikt! profesors Leblāns izsaucās.

- Uz kurieni jūs vēlaties doties, profesor? Ja mēs tagad aiziesim, neviens mūs neatradīs, kad atlidos heli­kopteri, Sesars Santoss paskaidroja.

- Vai nevaram iet gar upes krastu un mēģināt atgriez­ties Santamaria de la Ljuvijā paši saviem spēkiem? Keitai Koldai ienāca prātā.

- Kājām ejot, tas nav iespējams. Ir pārāk daudz šķēr­šļu un apkārtceļu, gids atbildēja.

- Tā ir jūsu vaina, Kolda! Mums visiem vajadzēja atgriezties Santamaria de la Ljuvijā, kā es ierosināju, profesors gaudās.

- Ļoti labi, lai nu tā būtu. Un ko tad jūs iesāksiet tagad? rakstniece vaicāja.

- Es jūs atmaskošu! Es izpostīšu jūsu karjeru!

- Profesor, vai neesat iedomājies, ka tā esmu es, kas var izpostīt jūsējo? rakstniece mierīgi atbildēja.

Sesars Santoss viņus pārtrauca, sakot, ka tagad nav īstais laiks strīdēties, jo nepieciešams apvienot spēkus un novērtēt situāciju: indiāņi viņiem neuzticējās un ne­izrādīja nekādu interesi par dāvanām, tomēr viņi nebija apmetnei arī uzbrukuši, tikai to novērojuši.

- Vai tas, ko viņi izdarīja nabaga zaldātam, jums lie­kas par maz? Leblāns sarkastiski vaicāja.

- Domāju, ka tie nebija indiāņi, viņi necīnās šādām metodēm. Ja mums paveiksies, šī var izrādīties kāda pavisam miermīlīga cilts, gids sacīja.

- Un, ja mums nepaveiksies, viņi mūs apēdīs, an­tropologs noņurdēja.

- Tas gan būtu lieliski, profesor. Jums būtu nepārspē­jama iespēja pārliecināties par savas briesmīgo indiāņu teorijas pareizību, Keita nosmējās.

- Labi, pietiks runāt blēņas. Nepieciešams pieņemt lē­mumu. Vai nu mēs paliekam tepat, vai arī ejam prom… viņus pārtrauca Timotijs Brūss.

- Ir pagājušas gandrīz trīs dienas, kopš ceļā devās pirmā laiva. Tā peldēja pa straumi, un Matuve labi zina ceļu, tātad laivai jau vajadzētu būt Santamaria de la Ljuvijā. Rīt vai, ilgākais, pēc divām dienām ieradīsies kapteiņa Ariosto helikopters. Viņi lidos dienas laikā, tāpēc mums visu laiku jāuzmana ugunskurs, lai no lid­aparāta būtu redzami dūmi. Situācija, kā jau teicu, ir sa­režģīta, tomēr tā nav pārāk smaga, daudzi cilvēki zina, kur mēs atrodamies, un ieradīsies mūs meklēt, Sesars Santoss apgalvoja.

Nadja bija ļoti mierīga un stāvēja, apķērusi savu pērtiķīti, it kā nesaprastu notiekošā nopietnību. Turpretim Alekss atzina, ka vēl nekad mūžā nav atradies tādās briesmās, pat ne toreiz, kad palika karājoties Elkapitano stāvā klintī, kurā rāpās tikai pieredzējuši alpī­nisti. Ja viņš nebūtu gājis sasaistē ar tēvu, tagad jau būtu miris.

Sesars Santoss ekspedīcijas dalībniekus bija brīdinājis no dažādiem džungļu dzīvniekiem un kukaiņiem, sākot ar tarantuliem un beidzot ar čūskām, tomēr bija aizmir­sis minēt skudras. Alekss bija pārstājis nēsāt zābakus ne vien tāpēc, ka tie vienmēr bija mitri un nelabi oda, bet arī tāpēc, ka apavi spieda; viņš domāja, ka mitrumā tie bija sarāvušies. Par spīti tam, ka pirmajās dienās viņš nēsāja Sesara Santosa dotās iešļūcenes, pēdas pārklājās ar krevelēm un sacietējumiem.

- Šī nav piemērota vieta maigām kājiņām, bija vie­nīgā vecmāmiņas atbilde, kad zēns viņai rādīja asiņai­nās plaisas pēdās.

Viņas vienaldzība pārvērtās satraukumā, kad maz­dēlam iekoda ugunsskudra. Zēns nespēja apvaldīt bļā­vienu. Viņš juta, ka potīti dedzina kā ar uguni. Skudras kodiena vieta sākumā bija mazs, balts punktiņš, kas dažās minūtēs kļuva sarkans un piepampa ķirša lielu­mā. Sāpes kāpa augšup pa kāju, un Alekss vairs nevarē­ja paspert ne soli. Daktere Omaira Torresa zināja teikt, ka inde darbojas vairākas stundas un nav citas iespējas, kā vien paciest sāpes un likt silta ūdens kompreses.

- Ceru, ka tev nav alerģijas, jo tad sekas ir daudz no­pietnākas, daktere sacīja.

Alekss nebija alerģisks, tomēr skudras kodiens viņam sabojāja gandrīz visu dienu. Pēcpusdienā, kad puisis tik tikko varēja pielikt kāju pie zemes, Nadja viņam pastāstīja, ka Karakave grozījies ap vakcīnu kastēm, kamēr visi bijuši aizņemti ar saviem pienākumiem. Kad indiānis aptvēris, ka meitene viņu vēro, viņš to saņēmis aiz rokas tik spēcīgi, ka uz ādas palikuši pirkstu nospie­dumi, un piedraudējis, ka, izpaužot kādam par šo lietu, viņai nāksies dārgi samaksāt. Meitene bija pārliecināta, ka šis vīrs savus draudus izpildīs. Tomēr Alekss uzskatī­ja, ka viņi nedrīkst klusēt un noteikti jābrīdina daktere. Nadja, kurai daktere patika tāpat kā viņas tēvam un kura jau sāka lolot cerības reiz saukt Omairu par savu pamāti, vēlējās viņai izstāstīt arī sarunu starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto, ko bērni bija noklausī­jušies Santamaria de la Ljuvijā. Meitene joprojām bija pārliecināta, ka tieši Karakave ir tas cilvēks, kuram Karijass uzticējis savus nelietīgos plānus.

- Pagaidām par to vēl neko neteiksim, Alekss uz­stāja.

Viņi nogaidīja, kad Karakave aizgāja uz upi zvejot, un pastāstīja Omairai Torresai, ka indiānis interesējies par vakcīnu kastēm. Daktere klausījās ļoti uzmanīgi un pirmo reizi izrādīja patiesu satraukumu. Pat ceļojuma dramatiskākajos brīžos šī jaukā sieviete nebija zaudējusi mieru; viņai piemita samurajiem raksturīga dzīves uz­tvere. Arī šoreiz viņa nekrita izmisumā, tikai iztaujāja visu līdz pēdējam sīkumam. Uzzinājusi, ka Karakave bija atvēris kastes, bet nebija aizticis aizzīmogotās pu­delītes, viņa atviegloti uzelpoja.

- Šīs vakcīnas ir indiāņu vienīgā cerība izdzīvot. Mums tās jāsargā kā acuraugs, viņa noteica.

- Mēs ar Alekšu uzmanām Karakavi; mums šķiet, ka viņš sabojāja radioraidītāju, tomēr tētis uzskata, ka bez tiešiem pierādījumiem viņu apvainot nedrīkst, Nadja pastāstīja.

- Neapgrūtini savu tēti ar šīm aizdomām, Nadja, viņam jau tā ir gana daudz, par ko satraukties. Kopā ar jums abiem mēs varam padarīt Karakavi nekaitīgu. Nenolaidiet no viņa ne acu, Omaira Torresa piekodi­nāja, un bērni to apsolīja.

Diena pagāja bez jaunumiem. Sesars Santoss jopro­jām pūlējās iedarbināt radioraidītāju, tomēr nesekmīgi. Timotijam Brūsam bija radioaparāts, ar kuru viņi ceļo­juma sākumā klausījās ziņas no Manausas, tomēr ra­dioviļņi tik tālu džungļos nesniedzās. Visi garlaikojās, jo bija nomedīti daži putni un zivis un vairāk neko nevarēja iesākt; nebija jēgas medīt vai zvejot, jo gaļu tūdaļ pat apēda skudras vai arī tā dažu stundu laikā sabojājās. Alekss beidzot saprata, kāpēc indiāņi neko neuzkrāja. Ekspedīcijas dalībnieki pa kārtai rūpējās par ugunskuru, lai tā dūmi liecinātu par viņu atrašanās vietu, kaut arī, pēc Sesara Santosa domām, vēl bija pār­agri gaidīt helikopteru. Timotijs Brūss izvilka no somas nobružātu kāršu komplektu, un viņi spēlēja pokeru, Melno Pēteri un cūkas, līdz sāka krēslot. Briesmoņa baisā smaka tā arī vairs neuzvējoja.

Nadja, Keita Kolda un daktere aizgāja pie upes maz­gāties un nokārtot dabiskās vajadzības; viņi joprojām nepameta apmetni pa vienam. Arī intīmākajās darīša­nās visas trīs sievietes devās kopā; pārējās lietas viņi darīja pa pāriem. Sesars Santoss iemanījās vienmēr būt kopā ar Omairu Torresu, kas savukārt ne pa jokam sadusmoja Timotiju Brūšu, kurš arī bija ļāvies dakteres valdzinājumam. Neņemot vērā Keitas Koldas brīdinā­jumu pataupīt filmiņas indiāņiem un Briesmonim, ce­ļojuma laikā fotogrāfs bija Omairu fotografējis tik ilgi, līdz viņa atteicās pozēt. Rakstniece un Karakave bija vienīgie, kurus neskāra jaunās sievietes valdzinājums. Keita noņurdēja, ka ir jau pārāk veca, lai pievērstu uzmanību glītām sejiņām, bet Aleksam šis komentārs vairāk izklausījās pēc greizsirdības apliecinājuma, ko varētu izdomāt vienīgi kāds tik gudrs cilvēks kā viņa vecmāmiņa. Profesors Leblāns, kas nevarēja mēroties izveicībā ar Sesaru Santosu un jaunībā ar Timotiju Brūšu, uz jauno sievieti mēģināja atstāt iespaidu ar savu slavu un nekad nelaida garām iespēju nolasīt viņai dažas rindkopas no grāmatas, kurā ļoti smalki bija ap­rakstījis visas bīstamās situācijas, ko viņš reiz piedzī­vojis kopā ar indiāņiem. Dakterei bija grūti iedomāties nervozo Leblānu, ģērbtu vienā gurnu apsējā, plecu pie pleca cīnāmies kopā ar indiāņiem, šaujot ar loku un bez jebkādas palīdzības pārdzīvojot visas iespējamās dabas katastrofas. Lai vai kā, tomēr grupas vīriešu sacensība par Omairas Torresas uzmanību bija radījusi zināmu spriedzi, kas aizvien palielinājās, drudžaini gaidot heli­koptera atlidošanu.

Alekss aplūkoja savu potīti: tā joprojām smeldza un bija mazliet pietūkuši, tomēr apsārtums koduma vietā izzudis siltā ūdens kompreses bija līdzējušas. Lai kaut cik izklaidētos, zēns paņēma flautu un sāka spēlēt mātes iemīļoto skaņdarbu, maigu un romantisku mūziku, kas lieliski sasaucās ar apkārtējo mežu un ko bija sarak­stījis kāds nu jau gadsimtu miris Eiropas komponists. Vectētiņam Džozefam Koldam bija taisnība: mūzika ir universāla valoda. Izskanot pirmajām notīm, atsteidzās Boroba un kā nopietns mūzikas kritiķis apsēdās pie puiša kājām, pēc brīža atgriezās arī Nadja ar dakteri Torresu un Keitu Koldu. Meitene nogaidīja, līdz pieau­gušie sāk gatavot apmetni naktij, un ar zīmēm rādīja Aleksam, lai viņš tai nekavējoties seko.

- Jaguār, viņi atkal ir šeit, viņa čukstēja zēnam ausī.

- Indiāņi?…

- Jā, miglāja ļaudis. Domāju, ka viņus pievilina mū­zika. Netrokšņo un seko man.

Viņi iegāja dažus metrus dziļāk mežā un, tāpat kā iepriekšējo reizi, klusi nogaidīja. Lai kā Alekss sasprin­dzināja redzi, starp kokiem viņš neko nevarēja ieraudzīt: indiāņi saplūda ar apkārtni. Drīz vien puisis sajuta, ka kāds spēcīgi saņem viņu aiz rokām, un apgriezies vis­apkārt ieraudzīja indiāņus. Viņi nestāvēja pa gabaliņu kā iepriekšējā reizē; tagad Alekss varēja sajust viņu ķermeņu saldeno smaržu. Viņš pamanīja, ka indiāņi ir neliela auguma un kalsni, tomēr pārliecinājās, ka viņi ir arī spēcīgi un indiāņu izturēšanās veidā ir kas biedējošs. Vai tiešām Leblānam būs bijusi taisnība, kad viņš runāja par indiāņu cietsirdību un nežēlību?

Aija, zēns neveikli sveicināja.

Kāda roka aizspieda viņam muti, un, pirms puisis saprata, kas notiek, viņš jau bija satverts aiz potītēm un padusēm. Alekss sāka locīties un spārdīties, tomēr svešās rokas nelaida viņu vaļā. Zēns juta, ka viņam iesit pa galvu. Nebija skaidrs ar dūri vai akmeni, tomēr viņš saprata, ka labāk ļaut sevi nest nekā sist vai pat nogalināt. Viņš iedomājās par Nadju un par to, vai arī viņu tagad ar varu stiepj prom. Aleksam šķita, ka tālu­mā dzird vecmāmiņas balsi, kas viņu sauc, bet indiāņi tikmēr kā gari pazuda tumsā, aiznesot zēnu sev līdzi.

Skudras koduma vieta Aleksandra Kolda potītē sāpī­gi pulsēja, kad četri indiāņi viņu nesa dziļāk džungļos. Nolaupītāji negāja vienā solī, un zēna ķermenis bries­mīgi kratījās; pleci sāpēja tā, it kā viņu raustītu gabalos. Indiāņi Aleksam bija novilkuši kreklu un aptinuši to ap galvu, aizsienot acis un muti. Viņš tik tikko varēja paelpot, un galva sitiena vietā briesmīgi sāpēja, tomēr zēns nebija zaudējis samaņu, un tas nozīmēja, ka indiāņi nevēlējās viņu nogalināt. Nu, vismaz pašlaik vēl ne…

Puisim likās, ka viņi ir nogājuši lielu gabalu, līdz gūstī­tāji beidzot apstājās un nometa viņu zemē kā kartupeļu maisu. Muskuļu un kaulu sāpes tūdaļ pat mitējās, kaut gan potīti joprojām neizturami dedzināja. Lai nesadus­motu indiāņus, viņš kādu bridi neuzdrošinājās noņemt kreklu no galvas, tomēr, kad nekas nenotika, sadūšojās un to norāva. Neviens viņu neaizkavēja. Kad acis piera­da pie vārās mēnesgaismas, viņš saprata, ka sēž meža vidū uz trūdainas zemes. Visapkārt ciešā lokā Alekss juta indiāņus, kaut arī tik dziļā tumsā un bez brillēm nevarēja tos saskatīt. Viņš atcerējās par savu Šveices armijas nazi un stiepa roku pie jostas, lai to sataustītu, tomēr mērķi sasniegt neizdevās: plaukstas locītavu ķēra spēcīgs sitiens. Tad viņš izdzirda Nadjas balsi un sajuta matos Borobas mazās roķeles. Puisis iekliedzās, jo pērtiķītis bija pieskāries sāpīgajam punam.

- Mierīgi, Jaguār. Citādi būs nepatikšanas, meitene brīdināja.

- Kas notika?

- Viņi nobijās, domāja, ka tu kliegsi, tāpēc atveda tevi uz šejieni ar varu. Indiāņi tikai grib, lai mēs ietu viņiem līdzi.

- Uz kurieni? Kādēļ? zēns murmināja un mēģināja apsēsties. Galva dunēja kā bungas.

Nadja palīdzēja viņam iekārtoties un iedeva padzer­ties ūdeni no izžāvēta ķirbja. Tagad acis jau bija piera­dušas pie krēslas, un Alekss ieraudzīja, ka indiāņi viņu pēta, sarunājas skaļā balsī un nebaidās, ka viņus kāds varētu izdzirdēt vai notvert. Puisis domāja, ka pārējie ekspedīcijas dalībnieki pašlaik viņus meklē, kaut gan nakts vidū neviens neuzdrošināsies doties pārāk tālu prom no nometnes. Viņš nosprieda, ka šoreiz gan vec­māmiņa būs norūpējusies: kā gan viņa varēs paskaidrot savam dēlam Džonam, ka mazdēlu pazaudējusi džun­gļos? Acīmredzot indiāņi pret Nadju bija izturējušies daudz maigāk meitene brīvi staigāja viņu vidū. Pilnīgi atjēdzies, Alekss sajuta kaut ko siltu tekam pa labajiem deniņiem un pilam uz pleca. Viņš pārvilka straumītei ar pirkstu, ko pēc tam pielika pie lūpām.

- Viņi man pārsita galvu, zēns satrūcies nomurmi­nāja.

- Izliecies, ka tev nesāp, Jaguār, īsti cīnītāji tā dara, Nadja centās viņu pārliecināt.

Zēns nosprieda, ka pienācis īstais brīdis, lai parādītu drosmi: cenšoties savaldīt trīcošās potītes, viņš piecē­lās kājās, izslējās, cik vien taisni spēja, un sita sev pa krūtīm, kā bija redzējis filmās par Tarzānu, vienlaikus izdvešot garu rūcienu gluži kā Kingkongs. Indiāņi pāris soļus atkāpās un pārsteigti izslēja ieročus. Alekss, drošs, ka izraisījis trauksmi pretinieka rindās, vēlreiz piesita sev pie krūtīm un norūcās, tomēr tā vietā, lai bailēs mestos bēgt, indiāņi sāka smieties. Arī Nadja smaidīja, un Boroba lēkāja un, histēriski smejoties, rādīja zobus. Smiekli kļuva aizvien skaļāki, daži indiāņi apsēdās, citi smejoties jau vārtījās pa zemi un tirināja kājas, un vēl kāds atdarināja Alekšu gaudojam kā Tarzānu. Smieklu vētra turpinājās vēl kādu laiku, līdz pielipa arī Aleksam, lai gan viņš jutās galīgi izgāzies. Beidzot visi nomieri­nājās un, slaukot asaras, draudzīgi uzsita cits citam uz pleca.

Tad viens no indiāņiem, kurš pustumsā šķita visīsā­kais un visvecākais un kura kailā ķermeņa vienīgā rota bija spalvu kronis galvā, sāka garu runu. Nadja saprata tās jēgu, jo pārzināja vairākas indiāņu valodas un, kaut gan miglāja ļaudis runāja paši savā mēlē, daudzi vārdi bija līdzīgi. Meitene bija droša, ka var ar viņiem sapras­ties. No spalvu kroņa valkātāja vārdu plūdiem viņa sa­prata, ka runa ir par Rahakanarivu, Valimai pieminētā cilvēkēdāja putna garu, par nahab, kā sauca atnācējus, un par vareno šamani. Kaut arī pēdējais netika nosaukts vārdā, jo tā no runātāja puses būtu pārāk necienīga rīcība, meitene saprata, ka teiktais attiecas uz Valimai. Liekot lietā pazīstamus vārdus un žestus, Nadja norā­dīja uz grebto kaulu, burvja dāvanu, ko valkāja pakārtu kaklā. Vīrs, kas izturējās kā vadonis, labu brīdi pētīja talismanu, izrādot izbrīnu un cieņu, bet pēc tam turpi­nāja runu, šoreiz vēršoties pie saviem ciltsbrāļiem, kas cits pēc cita pienāca, lai pieskartos amuletam.

Vēlāk indiāņi apsēdās puslokā un turpināja sarunā­ties, kamēr sadalīja savā starpā masu, kas atgādināja bez rauga ceptu maizi. Alekss pēkšņi aptvēra, ka jau ilgu laiku nebija ēdis un ir ļoti izsalcis; viņš paņēma savu porciju, daudz nepētot un nejautājot, no kā tā pa­gatavota; puiša vaikstīšanās par ēdienu nu jau piederēja pagātnei. Tūdaļ pat indiāņi palaida pa apli zvērādas maisu ar lipīgu, asi smaržojošu un pēc etiķa garšojošu šķidrumu un sāka dziesmu, lai aizgaiņātu spokus, kas uzsūta sliktus sapņus. Viņi nepiedāvāja dzērienu Nadjai, tomēr bija tik laipni, lai padalītos ar Alekšu, kuru ne­pavisam nevilināja dziras smarža un vēl mazāk iespēja dzert no viena trauka ar tik daudziem ļaudīm. Viņš atcerējās Sesara Santosa stāstu par cilti, kura inficējās no vienas žurnālista cigaretes. Viņš neparko nevēlējās pielaist savus baciļus šiem indiāņiem, kuru imūnsistēma nespētu tiem pretoties, tomēr Nadja pārliecināja draugu pieņemt dzērienu, jo pretējā gadījumā indiāņi to uztvertu kā apvainojumu. Meitene pastāstīja, ka tas ir rnasato, dzēriens, ko raudzē no sakošļātās maniokas un siekalām un ko lieto tikai vīrieši. Aleksam šķita, ka jau no apraksta vien viņam paliek slikta dūša, tomēr zēns neuzdrošinājās atteikties.

Pēc sitiena pa galvu un masato puisis bez jebkādas piepūles aizceļoja uz zelta smilšu un spožās debesīs pel­došu sešu mēnesnīcu planētu, ko bija redzējis jau Mauro Karijasa pagalmā. Viņš bija tik apjucis un apreibis, ka nebūtu varējis paspert ne soli, un, par laimi, viņam to nevajadzēja darīt, jo arī indiāņi izjuta dzēriena ietekmi un drīz vien krākdami gulšņāja kur kurais. Alekss ap­jauta, ka viņi neies tālāk, līdz nebūs uzaususi gaisma, un mierināja sevi ar vārgu cerību, ka rītausmā viņu atradīs vecmāmiņa. Saritinājies uz kailas zemes, ne­atminoties ne par murgu spokiem, ne ugunsskudrām, ne tarantuliem un čūskām, Alekss saldi aizmiga. Viņu nespēja pamodināt pat Briesmoņa šķebinošā smaka, kas vēdīja gaisā.

Tikai Nadja un Boroba bija pie skaidras apziņas un nomodā, kad ieradās Briesmonis. Pērtiķītis sastinga kā akmens, un, iekams no smakas zaudēja samaņu, mei­tene mēnesgaismā saskatīja milzīgu stāvu. Vēlāk viņa draugam stāstīja to pašu, ko bija teicis tēvs Valdomero: būtne bija līdzīga cilvēkam, staigāja uz pakaļkājām, bija aptuveni trīs metrus gara, ar spēcīgām rokām un gariem, līkiem nagiem un lielajam ķermenim nepropor­cionāli mazu galvu. Nadjai šķita, ka tas kustas ļoti lēni, tomēr, ja vien gribētu, Briesmonis varētu uzšķērst viņus visus. Smirdoņa, ko viņš izplatīja, vai varbūt tās bija nāves bailes, ko būtne iedvesa saviem upuriem, para­lizēja kā stiprākās narkotikas. Pirms krist bezsamaņā, Nadja gribēja kliegt vai bēgt, tomēr nespēja pakustināt ne pirkstiņa; apziņas uzplaiksnījumā viņa atcerējās mi­rušo zaldātu un spēja iztēloties šā vīra šausmas, neva­rību un baiso nāvi.

Alekss pamodās apdullis un centās atcerēties noti­kušo. Viņa ķermenis viegli trīcēja no iepriekšējā vakarā baudītā dīvainā dzēriena un dvakas, kas vēl virmoja gaisā. Viņš ieraudzīja Nadju un gurnautā ietinušos Borobu. Meitene sēdēja, kājas sakrustojusi, un raudzījās nekurienē. Cenšoties vēderā apvaldīt nelabumu, puisis aizrāpoja līdz viņiem.

- Jaguār, es viņu redzēju, dīvainā balsī, it kā atras­tos transā, Nadja noteica.

- Ko tu redzēji?

- Briesmoni. Viņš bija šeit. Viņš ir liels, milzīgs…

Alekss aizgāja aiz kādas papardes, lai iztukšotu kuņģi,

un pēc tam jutās daudz labāk, pat par spīti smakai, kas atkal uzdzina sliktu dūšu. Kad zēns atgriezās, indiāņi jau bija gatavi soļot tālāk. Rīta gaismā viņš beidzot varēja tos kārtīgi saskatīt. Viņu izskats tiešām atbilda Leblāna aprakstam: viņi bija kaili, ķermeņi notriepti ar sarkanu, melnu un zaļu krāsu, ap rokām spalvu rotas, bļodiņā apgriezti mati un izskūts galvvidus gluži kā garīdznieku tonzūra. Uz muguras viņi nēsāja lokus un bultas, kā arī nelielu, ar ādu pārsegtu ķirbīti, kurā, kā paskaidroja Nadja, glabājas nāvējošā curare bultām un šautriņām. Vairākiem indiāņiem bija resni mieti un gandrīz vi­siem arī rētas uz galvas, kas tika vērtētas kā atzinības zīmes: drosmi un spēku šeit mēroja pēc sitienu pēdām.

Aleksam nācās sapurināt Nadju, jo naktī pārciestās bailes, ieraugot Briesmoni, meiteni bija gaužām apstul­binājušas. Par pieredzēto viņa centās pastāstīt arī in­diāņiem, kuri uzmanīgi noklausījās, tomēr neizrādīja nekādu pārsteigumu, tāpat arī nebilda ne vārda par neciešamo dvaku.

Pulciņš bez kavēšanās devās ceļā un izkārtojās rindā, kuras priekšgalā gāja virsaitis, ko Nadja nolēma saukt par Mokaritu, jo nevarēja pajautāt, kāds ir viņa īs­tais vārds. Spriežot pēc ādas, zobiem un deformētajām kājām, Mokarita bija daudz vecāks, nekā Aleksam likās, ieraugot vīriņu puskrēslā, tomēr vecajam vīram piemita tāda pati veiklība un izturība kā pārējiem indiāņiem. Viens no jaunākajiem vīriešiem izcēlās citu vidū, viņš bija garāks, druknāks un atšķirībā no pārējiem viscaur melni krāsots, sarkana bija tikai piere un laukums ap acīm. Jaunais indiānis vienmēr gāja līdzās virsaitim, it kā būtu viņa vietnieks, un pats sevi sauca par Tahamu; Nadja un Alekss vēlāk uzzināja, ka tas ir goda nosau­kums, jo puisis bija labākais mednieks ciltī.

Lai gan apkārtne šķita nemainīgi vienmuļa un bez jebkādām atšķirības zīmēm, indiāņi labi zināja, uz ku­rieni dodas. Viņi ne reizi nepaskatījās, vai ārzemnieku bērni joprojām seko: indiāņi saprata, ka jauniešiem nav citas izejas, kā vien iet līdzi, jo citādi viņi džungļos va­rētu pazust. Reizēm Aleksam un Nadjai šķita, ka viņi ir vieni paši, jo miglāja ļaudis starp augiem kļuva it kā neredzami, tomēr šī sajūta nebija ilga; tikpat viegli kā izkūpējuši, indiāņi varēja atkal parādīties, un likās, ka viņi vingrinās izgaišanā. Alekss nosprieda, ka mākslu pazust nevarēja piedēvēt tikai maskējošam ķermeņa krā­sojumam, pirmām kārtām tā bija prāta darbība. Kā gan viņi to spēja? Puisis nosprieda, ka izgaišanas triks dzīvē varētu lieti noderēt, un nolēma to apgūt. Turpmākajās dienās viņš saprata, ka runa nav par burvestību, bet gan spējām, ko var izkopt ar cītīgu vingrināšanos un koncentrāciju gluži kā flautas spēli.

Vairākas stundas viņi bez apstājas soļoja vienmērīgi ātrā solī; reizi pa reizei apstājās pie kāda strauta, lai padzertos. Alekss jutās izsalcis, tomēr bija priecīgs, ka vismaz ugunsskudras kodums potītē vairs nesāpēja. Sesars Santoss bija stāstījis, ka indiāņi ēd tad, kad var, ne vienmēr tas notiek katru dienu un viņu or­ganisms ir pieradis uzkrāt enerģiju; turpretim viņam mājās pa rokai vienmēr bija ar produktiem piekrauts ledusskapis, nu, vismaz tolaik, kad mamma vēl bija vesela, un, ja palaikam nācās izlaist ēdienreizi, Alekss jutās saguris. Puisis varēja tikai pasmaidīt par to, cik krasi bija mainījušies viņa ieradumi. Nu jau vairākas dienas viņš nebija ne tīrījis zobus, ne pārvilcis citas drē­bes. Viņš nolēma nepievērst uzmanību tukšumam kuņģī un pieveikt bada sajūtu ar pilnīgu vienaldzību. Vairākas reizes uzmetis skatienu kompasam, Alekss secinaja, ka vini dodas ziemeļaustrumu virzienā. Vai kāds viņus ar

Nadju meklēja? Kā varētu iezīmēt ceļu? Vai no helikop­tera viņus varētu pamanīt? Tomēr puisis nebija diez ko optimistiski noskaņots, patiesībā situācija bija diezgan bezcerīga. Kā par brīnumu, Nadja neizrādīja nekādas noguruma pazīmes izskatījās, ka draudzene pilnībā ļaujas šim piedzīvojumam.

Četras vai piecas stundas vēlāk bija grūti noteikt precīzu laiku viņi nonāca pie skaidras un dziļas upes. Kad pulciņš gar upes krastu bija nogājis dažas jūdzes, pārsteigtā Alekša acu priekšā parādījās ļoti augsts kalns un brīnišķīgs ūdenskritums, kas dunēdams gāzās lejup, radot milzīgu putu un ūdens šļakatu mākoni. Šī ir upe, kas tek no debesīm, Tahama teica.