Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

7 Melnais jaguārs

Pirms doties prom, ekspedīcijas dalībnieki bija uz­aicināti uz Mauro Karijasa apmetni. Daktere Omaira Torresa atvainojās un sacīja, ka viņai ar armijas heli­kopteru jānosūta jaunie mormoņi atpakaļ uz Manausu, jo tiem bija kļuvis vēl sliktāk. Apmetne sastāvēja no vairākiem treileriem, kas bija atvesti ar helikopteriem un novietoti pusaplī kādā meža pļaviņā pāris kilometru no Santamaria de la Ljuvijas. Salīdzinājumā ar cinku apjumtajām ciemata mājelēm Karijasa dzīvesvieta bija luksusa apartamenti. Te bija elektrības ģenerators, radioantena un saules baterijas.

Vairākās stratēģiski svarīgās Amazones vietās Karijass bija izveidojis līdzīgas apmetnes un tā veiksmīgi varēja kontrolēt savus daudzos darījumus sākot ar koksnes ieguvi un beidzot ar zelta raktuvēm, tomēr viņš ap­metnēs nedzīvoja. Runāja, ka Karakasā, Riodežaneiro un Maiami viņam piederot karaliskas savrupmājas un katrā no tām arī pa sievai. Karijass pārvietojās ar savu reaktīvo vai vieglo lidmašīnu, kā arī izmantoja kara­spēka transportlīdzekļus, ko daži draugi ģenerāļi laipni nodeva viņa rīcībā. Santamaria de la Ljuvijā nebija lid­lauka, kur varētu nosēsties reaktīvā lidmašīna, tāpēc viņš lietoja divmotoru lidaparātu, kas iepretī Sesara Santosa grabažai šķita visai iespaidīgs. Keitas Koldas uzmanību saistīja fakts, ka apmetni apjoza elektrības vadi un visur bija apsargi.

Ko gan tik ļoti sargājamu šis cilvēks te varētu gla­bāt? viņa mazdēlam noteica.

Mauro Karijass bija viens no retajiem laimes meklētā­jiem, kas Amazonē bija kļuvis bagāts. Tūkstoši un tūk­stoši garimpeiros kājām vai kanoe laiviņās lauzās cauri džungļiem un upēm, meklējot zelta atradnes un diman­ta iegulas, viņi ar mačeti izcirta ceļu zaļajā augu sienā, kas bija pilna ar skudrām, dēlēm un moskītiem. Daudzi mira no malārijas, citi no šāvieniem, vēl citi no bada un vientulības; viņu ķermeņi satrūdēja kopējos kapos, vai tos aprija dzīvnieki.

Runāja, ka Karijass pirmo lielo naudu nopelnījis ar vistām: viņš tās palaidis džungļos un pēc tam uzšķērdis putnu kuņģus, lai savāktu zelta gabaliņus, ko tie bija norijuši. Tomēr šis, gluži tāpat kā citi līdzīgi stāsti par šā vīra pagātni, droši vien bija pārspīlēts, jo patiesībā jau zelts kā kukurūzas graudi nemētājas pa Amazones zemi. Lai vai kā, Karijasam nekad nenācās riskēt ar savu veselību, kā to darīja nelaimīgie garimpeiros, jo viņam bija labi sakari un ass darījumu vīra skatiens, viņš mācēja pavēlēt un likt sevi cienīt; to, ko nevarēja iegūt ar labu, Karijass paņēma ar spēku. Aiz muguras daudzi čukstēja, ka viņš ir noziedznieks, tomēr neviens neuzdrīkstējās pateikt viņam to acīs; neviens neuzdroši­nājās pārbaudīt, vai Karijasa dzīslās tiešām plūst asinis. No skata uzņēmējs nebija ne biedējošs, ne aizdomīgs, viņš bija simpātisks un patīkams saules nobrūnināts vīrs ar koptām rokām un sniegbaltiem zobiem, tērpies smalkā sporta apģērbā. Viņa balss bija melodiska, un sarunu biedram viņš skatījās tieši acīs, it kā vēlētos pārliecināties par sacītā patiesīgumu.

Uzņēmējs sagaidīja International Geographic ekspe­dīcijas dalībniekus vienā no treileriem, kas bija iekārtots kā viesistaba ar visām ērtībām, kādas nebija sastopa­mas ciematā. Viņu pavadīja divas jaunas un atraktīvas sievietes, kas pasniedza dzērienus un aizdedzināja cigā­rus, bet neteica ne pušplēsta vārda. Alekss nodomāja, ka viņas nerunā angliski. Puisis tās salīdzināja ar Morganu, meiteni, kas Ņujorkā bija viņam nozagusi mugursomu, jo sievietes izturējās tikpat bezkaunīgi. Domājot par Morganu, puisis nosarka un prātoja, kā gan viņš varēja būt tik naivs un ļaut sevi piekrāpt aplam muļķīgā veidā. Cik varēja spriest, abas meitenes apmetnē bija vienīgās sievietes, pārējie ļaudis te bija līdz zobiem bruņoti vī­rieši. Mājastēvs viesiem piedāvāja brīnišķīgas vakariņas ar dažādiem sieriem, auksto gaļu, jūras veltēm, aug­ļiem, saldējumu un citiem gardumiem, kas bija atvesti no Karakasas. Pirmo reizi pēc aizbraukšanas no savas zemes amerikāņu zēns varēja paēst pēc sirds patikas.

- Izskatās, ka tu ļoti labi pazīsti šo reģionu, Santos. Cik ilgi tu šeit dzīvo? Mauro Karijass apvaicājās.

- Visu dzīvi. Es nemaz nevarētu dzīvot citur, gids atbildēja.

- Dzirdēju, ka tava sieva šeit saslima. Izsaku līdzjū­tību… Tas gan mani neizbrīna, ļoti maz ārzemnieku spēj dzīvot šādā klimatā un tik lielā nošķirtībā. Vai tava meitiņa apmeklē skolu? Karijass izstiepa roku, lai pie­skartos Nadjai, bet Boroba viņam parādīja zobus.

- Man nav jāiet uz skolu. Es māku lasīt un rakstīt, Nadja aizkaitināta noteica.

- Un vairāk tev tiešām nekas nav nepieciešams, skaistulīt, Karijass pasmaidīja.

- Nadja pazīst dabu, runā angļu, spāņu, portugāļu un vairāku indiāņu cilšu valodās, meitenes tēvs pie­bilda.

- Kas tev tur karājas kaklā, skaistulīt? Karijass maigā balsī pajautāja.

- Mani sauc Nadja, meitene attrauca.

- Parādi man savu kaklarotu, Nadja, uzņēmējs pa­smaidīja, atsedzot nevainojamu zobu rindu.

- Tai piemīt burvju spēks, un es to nevaru noņemt.

- Vai vēlies to pārdot? Es to nopirkšu, Mauro Karijass smējās.

- Nē! meitene nokliedzās un pavirzījās nostāk.

Sesars Santoss iejaucās sarunā un atvainojās par mei­tas uzvedību. Viņam šķita dīvaini, ka tik svarīgs vīrs šķiež laiku, jokojot ar mazu bērnu. Agrāk neviens par Nadju neinteresējās, tomēr pēdējo mēnešu laikā meita sāka pievērst vispārēju uzmanību, un tas viņam it nemaz nepatika. Mauro Karijass klāstīja, ka, dzīvojot visu mūžu Amazonē, meitene nespēs iekļauties sabiedrībā. Kāda gan nākotne viņu sagaida? Viņa izskatās gudra un ar labu audzināšanu varētu tikt tālu, uzņēmējs no­teica. Viņš pat piedāvāja paņemt meiteni līdzi uz pilsētu, kur viņa varētu iet skolā un kļūt par īstu jaunkundzi.

- Nevaru šķirties no savas meitas, tomēr jebkurā ga­dījumā es jums pateicos, Santoss atbildēja.

- Padomājiet par to. Es viņai būtu kā audžutēvs… uzņēmējs piebilda.

- Es saprotu arī dzīvnieku valodu, Nadja Karijasu pārtrauca. Šos vārdus pavadīja vispārēji smiekli. Vienīgie, kas nesmējās, bija meitenes tēvs, Alekss un Keita Kolda.

- Ja tu spēj ar viņiem sarunāties, tad varētu iztulkot, ko saka viens no maniem dzīvniekiem. Nāciet līdzi, uz­ņēmējs maigā balsī aicināja.

Viņi sekoja Mauro Karijasam uz pagalmu, kuru veido­ja puslokā izvietoti treileri un kur atradās improvizēts, no mietiem un drāšu režģa pagatavots sprosts. Tajā ar sagūstītiem savvaļas dzīvniekiem raksturīgu satrauku­mu meta lokus liels kaķis. Tas bija melnais jaguārs, viens no skaistākajiem eksemplāriem, kādi šaipusē bija redzēti, ar spīdīgu spalvu un hipnotizējošu topāza krā­sas acu skatienu. To ieraugot, Boroba spalgi iekliedzās, nolēca no Nadjas pleca un ātri laidās prom; meitene, veltīgi saucot, skrēja dzīvnieciņam nopakaļ. Alekss jutās izbrīnīts, jo līdz šim nebija redzējis, ka pērtiķītis lab­prātīgi šķirtos no saimnieces. Fotogrāfi neminstinoties pievērsa objektīvus jaguāram, un arī Keita Kolda izvilka no somas savu mazo automātisko kameru. Profesors Leblāns ieturēja piesardzīgu distanci.

- Melnie jaguāri ir bīstamākie dzīvnieki Dienvidame­rikā. Jaguārus nevar apturēt nekas, tie ir ļoti dros­mīgi, Karijass teica.

- Ja jūs to tā apbrīnojat, kāpēc tad nepalaižat brīvībā? Šis nabaga kaķis labāk izvēlētos nāvi nekā ieslodzīju­mu, Sesars Santoss sacīja.

Atlaist brīvībā? Nekādā gadījumā! Man Riodežaneiro mājā ir neliels zooloģiskais dārzs. Pašlaik gaidu, kad piegādās piemērotu būri, lai jaguāru nosūtītu uz turieni.

Pārsteigts par šo milzīgo savvaļas zvēru, Alekss kā transā bija piegājis būrim. Vecmāmiņa viņam nopakaļ izkliedza brīdinājumu, kuru zēns nedzirdēja, un nu jau pieskārās režģim, kas viņu atdalīja no jaguāra. Kaķis apstājās, iespaidīgi noņurdējās un ar savām dzeltenajām acīm ieurbās Aleksā; dzīvnieks bija nekustīgs, saspring­tiem muskuļiem un kažoku melna dzintara krāsā. Zēns noņēma brilles, ko valkāja jau no septiņu gadu vecuma, un lāva tām nokrist zemē. Vini abi atradās tik tuvu, ka Alekss varēja samanīt ikvienu zeltīto lāsumiņu dzīv­nieka zīlītēs, kamēr viņu acis sarunājās bez vārdiem. Viss pazuda: melnu torņu ieskautā plašā līdzenumā zem baltām debesīm, kurās kā medūzas peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas, bija tikai Alekss un jaguārs. Zēns redzēja, ka dzīvnieks paver muti, kurā spīdēja lieli, pērļaini zobi, un cilvēka balsī, kas šķita nākam no dziļas alas, izrunāja viņa vārdu: Aleksandrs. Un viņš atbildēja pats savā balsī, kas arī izklausījās kā atbalss no alas: Jaguārs. Dzīvnieks un zēns trīs reizes atkārtoja šos vārdus: Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, un tad ielejas smiltis sāka spīdēt, debesis kļuva melnas un sešas mēnesnīcas kā nesteidzī­gas komētas sāka griezties savās orbītās.

Tikmēr Mauro Karijass bija kaut ko pateicis vienam no saviem strādniekiem, un tas atveda striķī piesietu pērtiķi. Ieraugot jaguāru, pērtiķis sāka uzvesties kā Boroba kliedza, lēkāja un izmisīgi žestikulēja, tomēr nespēja atbrīvoties. Pirms vēl kāds nojauta Karijasa nodomu, viņš sagrāba pērtiķi aiz skausta un ar vienu precīzu rokas vēzienu iemeta pārbiedēto dzīvnieku būrī.

Apstulbušie fotogrāfi bija aizmirsuši par savām kame­rām. Leblāns fascinēts vēroja ikvienu nelaimīgā pērtiķa mēģinājumu atrast izeju un jaguāru, kas tikai ar acīm sekoja medījumam un, gatavojoties lēcienam, pietupās. Nedomājot par to, ko dara, Alekss sāka skriet, pa ceļam saminot savas brilles, kas joprojām atradās zemē. Viņš steidzās pie būra durvīm, gatavs atbrīvot abus dzīvnie­kus pērtiķi no drošas nāves un jaguāru no ieslodzīju­ma. Redzot mazdēlu veram vaļā aizbīdni, pie būra metās arī Keita, tomēr divi Karijasa strādnieki pasteidzās pir­mie, sagrāba zēnu aiz rokām un centās viņu savaldīt. Viss notika vienlaikus, turklāt tik ātri, ka vēlāk Alekss vairs nevarēja atcerēties notikumu secību. Vienā acu­mirklī jaguārs metās virsū pērtiķim, iecirta viņā savus spēcīgos žokļus un dzīvnieku saplosīja. Asins šķīda uz visām pusēm. Tieši tai pašā brīdī Sesars Santoss izvilka no maksts pistoli un iešāva jaguāram tieši pierē. Alekss juta trāpījumu, it kā lode starp acīm būtu ieurbusies viņam, un puisis būtu nokritis, ja vien Karijasa sargi viņu neturētu aiz rokām.

- Ko tu, nolādēts, izdarīji! uzņēmējs kliedza, satve­rot arī savu ieroci un notēmējot uz Sesaru Santosu.

Sargi atbrīvoja Alekšu, kurš tūliņ pat zaudēja līdzsva­ru un nokrita. Tie metās pie gida, tomēr neuzdrošinā­jās viņam pieskarties, jo Santoss joprojām turēja rokās kūpošu pistoli.

- Es palaidu viņu brīvībā, Sesars Santoss pārstei­dzoši mierīgi atbildēja.

Mauro Karijass pūlējās saņemt sevi rokās. Viņš sapra­ta, ka, žurnālistiem un Leblānam klātesot, nav iespējams laist darbā ieroci.

- Mierā! uzņēmējs sargiem pavēlēja.

- Viņš to nogalināja! Viņš to nogalināja! vienā laidā atkārtoja no satraukuma piesarkušais Leblāns. Pērtiķa un pēc tam arī jaguāra nāve viņu bija pamatīgi izsitusi no līdzsvara, un tagad profesors uzvedās kā ārprātīgs.

- Neuztraucieties, profesor Leblān, es varu iegūt dzīv­niekus, cik vien vēlos. Atvainojiet, šķiet, ka šī nebija maigām sirdīm īsti piemērota atrakcija, Karijass no­teica.

Neļaujot situācijai kļūt vēl asākai, Keita Kolda palī­dzēja mazdēlam piecelties, pēc tam paņēma pie rokas Sesaru Santosu un devās uz izeju. Gids ļāva rakstniecei sevi vest, un, Aleksam sekojot, viņi visi izgāja ārā. Tur jau stāvēja Nadja un nobijies, pavadā sapinies Boroba.

Alekss mēģināja pastāstīt Nadjai, kas bija noticis starp viņu un jaguāru, pirms Mauro Karijass iemeta būrī pērtiķi, tomēr viņa prātā viss jaucās kopā. Zēns bija piedzīvojis ko tik reālu, ka varēja apzvērēt kādu brīdi viņš bija atradies mirdzošu smilšu un sešu mēnes­nīcu pasaulē, kur jaguārs un viņš runāja vienā valodā. Kaut arī puisim trūka vārdu, lai izstāstītu draudzenei pārdzīvoto, izskatījās, ka viņa visu saprot un meitenei nav nepieciešams zināt ko sīkāk.

- Jaguārs tevi pazina, jo viņš ir tavs totēma dzīv­nieks, Nadja teica. Katru no mums pavada kāda dzīvnieka gars. Tas ir kā dvēsele. Ne visi sastop savu dzīvnieku, tikai ievērojami cīnītāji un šamaņi, tomēr tu to atradi nemeklējot. Tavs vārds ir Jaguārs, sacīja Nadja.

- Jaguārs?

- Aleksandrs ir vecāku dotais vārds. Jaguārs ir tavs īstais vārds, bet, lai to lietotu, tev jāiemanto jaguāra daba.

- Un kāda ir šī daba? Cietsirdīga un asinskāra? Alekss jautāja, domājot par plēsoņas rīkli, kad tas būrī plosīja pērtiķi.

- Dzīvnieki nav tik cietsirdīgi kā cilvēki, viņi noga­lina, lai aizsargātos vai remdētu izsalkumu.

- Vai tev, Nadja, arī ir savs totēma dzīvnieks?

- Jā, tomēr tas man vēl nav atklājies. Sievietēm nav nemaz tik svarīgi atrast savu totēma dzīvnieku, jo mēs gūstam spēku no zemes. Mēs esam daba, meitene pa­skaidroja.

- Un kā tu to visu zini? Alekss jautāja. Viņš jaunās draudzenes teiktajam nu jau ticēja vairāk.

- Man to iemācīja Valimai.

- Vai tad šamanis ir tavs draugs?

- Jā, Jaguār, tomēr es nevienam neesmu teikusi, ka runāju ar viņu, pat tētim ne.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka Valimai dod priekšroku vientulībai. Vie­nīgā sabiedrība, ko viņš var izturēt, ir viņa sievas gars. Tikai reizēm viņš parādās kādā shabono, lai izārstētu kādu slimību vai piedalītos ceremonijā par godu miru­šajiem, tomēr nekad neparādās nahab.

-Nahab?

- Atnācējiem.

- Bet, Nadja, tu taču arī esi ārzemniece.

- Valimai saka, ka es nepiederu nevienai pusei, ka ne­esmu ne indiāniete, ne ārzemniece, ne sieviete, ne gars.

- Un kas tad tu īsti esi? Jaguārs jautāja.

- Esmu es pati, un viss, meitene atbildēja.

Sesars Santoss izskaidroja ekspedīcijas dalībniekiem, ka uz augšu pa upi, indiāņu apdzīvotajās teritorijās līdz pat Orinoko augstienei, viņi brauks motorlaivās. Tur viņi iekārtos apmetni un, ja būs iespējams, izcirtīs ga­baliņu meža, lai ierīkotu nelielu laukumu, kur piezemē­ties lidmašīnai. Pats gids atgriezīsies Santamaria de la Ljuvijā pēc aeroplāna, kas vēlāk varēs ātri nogādāt viņus pilsētiņā. Santoss apgalvoja, ka tikmēr jaunais motors jau būs klāt un to vajadzēs tikai uzstādīt. Lidmašīniņā viņi varēs nokļūt arī grūti sasniedzamos kalnu apvidos, kur, pēc dažu indiāņu un piedzīvojumu meklētāju stās­tītā, varētu mitināties mītiskais Briesmonis.

- Kā gan tik milzīgs radījums spēj pārvietoties pa šādu apvidu, ja, šķiet, pat mēs to nevaram? Keita Kolda jautāja.

- Par to varēsim pārliecināties paši, Sesars Santoss atbildēja.

- Un kā pārvietojas indiāņi? Viņiem taču nav lidma­šīnu, rakstniece uzstāja.

- Viņi labi pazīst apkārtni. Indiāņi var uzrāpties vis­augstākajā palmā, kuras stumbru klāj dzelkšņi. Viņi var tikt augšā arī pa ūdenskrituma klintīm, kas ir gludas kā spogulis, gids piebilda.

Lielāko daļu rīta viņi pavadīja, piekraujot laivas. Profesoram Leblānam bija vairāk saiņu nekā abiem fotogrāfiem kopā viņš ņēma līdzi arī veselu krājumu pudeļu ar ūdeni, ko izmantoja pat skujoties, jo baidījās no dzīvsudraba saindēta ūdens. Sesars Santoss velti at­kārtoja, ka viņi apmetīsies upes augštecē, tālu no zelta raktuvēm. Pēc gida piedāvājuma Leblāns kā savu per­sonisko asistentu bija nolīdzis Karakavi indiāni, kurš iepriekšējā vakarā bija apvēdinājis profesoru un kuram tagad ceļojuma laikā vajadzēs uzklausīt visas viņa vēlē­šanās. Leblāns paskaidroja, ka cieš no muguras sāpēm un nevar pārnēsāt smagumus.

Jau kopš ceļojuma sākuma Alekša pienākumos ietilpa rūpēties par vecmāmiņas lietām. Tas bija sava veida darbs, un, kārtīgi to izpildot, puisis saņēma arī atal­gojumu. Katru dienu Keita Kolda burtnīciņā atzīmēja mazdēla nostrādātās stundas un lika viņam parakstī­ties tā vini veica uzskaiti. Kādā atklātības brīdī Alekss >

bija izstāstījis vecmāmiņai par grautiņu istabā vēl pirms došanās ceļojumā. Viņai tas nelikās nekas briesmīgs. Keita bija pārliecināta, ka cilvēkam šai pasaulē nepie­ciešams pavisam maz, bet piedāvāja zēnam maksāt par paveikto, ja viņš nodomājis atpelnīt nodarītos postīju­mus. Vecmāmiņa ceļojumā bija paņēmusi līdzi trīs kok­vilnas drēbju kārtas, degvīnu, tabaku, šampūnu, ziepes, pretodu līdzekli, moskītu tīklu, segu, papīru un kastīti zīmuļu, un tas viss bija salikts brezenta somā. Vēl viņai bija gluži parasta automātiskā fotokamera, kas profe­sionālajiem fotogrāfiem Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam bija izraisījusi skaļu smieklu lēkmi. Keita ļāva viņiem izsmieties, neko nepaskaidrojot. Aleksam līdzi bija vēl mazāk drēbju nekā vecmāmiņai, viena karte un pāris grāmatu. Pie jostas viņš bija piestiprinā­jis Šveices armijas saliekamo nazi, flautu un kompasu. Ieraugot mērinstrumentu, Sesars Santoss puisim bija paskaidrojis, ka džungļos tas neko daudz nelīdzēs, jo tur nav iespējams virzīties taisni uz priekšu.

Aizmirsti par savu kompasu, Aleks! Labākais, ko vari darīt, ir neizlaist mani no acīm, viņš piekodināja.

Tomēr Aleksam patika doma, ka ikvienā vietā viņš spēj noteikt, uz kuru pusi ir ziemeļi. Pulkstenis gan viņam te nebija vajadzīgs, jo Amazonē laiku nemērīja kā pārējā pasaulē stundās, bet gan rītausmās, gadalaikos un lietusgāzēs.

Kapteiņa Ariosto laipni atvēlētie pieci kareivji un Sesara Santosa nolīgtais indiāņu gids Matuve bija labi bruņoti. Matuve un Karakave bija ieguvuši vārdus atnā­cēju dēļ; tikai viņu ģimenes locekļi un tuvi draugi varēja abus saukt īstajos vārdos. Vēl būdami ļoti jauni, abi bija pametuši savas ciltis, lai dotos mācīties uz misionāru skolu, kur bija arī nokristīti, bet tik un tā uzturēja kon­taktus ar pārējiem indiāņiem. Neviens nespēja orientē­ties apvidū labāk par Matuvi, kurš nekad nebija ieskatī­jies kartē, lai noskaidrotu, kurā vietā atrodas. Karakave tika uzskatīts par "pilsētas cilvēku", jo bieži ceļoja uz Manausu un Karakasu, un viņam, kā jau daudziem pil­sētā dzīvojošiem ļaudīm, piemita krietna deva neticības.

Sesaram Santosam bija līdzi viss apmetnes iekārto­šanai nepieciešamais: teltis, ēdiens, virtuves piederumi, lukturi un radio ar baterijām, instrumenti, tīkli lama­tām, mačetes, naži un pāris stikla un plastmasas karošu, ko iemainīt indiāņiem kā dāvanu. Pēdējā brīdī parādījās arī Nadja ar melno pērtiķīti, Valimai amuletu kaklā un tik vien bagāžas kā ap kaklu apsieta saplēsta kok­vilnas veste un paziņoja, ka ir gatava doties ceļā. Viņa bija apsolījusi tēvam, ka negrasās palikt pie mūķenēm Santamaria de la Ljuvijas slimnīcā, kā tas bija noticis citas reizes, jo te apkārt vazājās Mauro Karijass un meitenei nepatika, kā šis vīrs uz viņu skatās un mēģina pieskarties. Viņai bija bail no cilvēka, kurš "nēsāja sirdi somā". Profesors Leblāns kļuva zvērīgi nikns. Iepriekš viņš bija stingri iebildis pret Keitas Koldas mazdēla piedalīšanos ekspedīcijā, tomēr, tā kā bija neiespējami nosūtīt viņu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm, profeso­ram nācās piekāpties; taču tagad viņš neparko nebija noskaņots atļaut braukt līdzi arī gida meitai.

Sis nav nekāds bērnudārzs, šī ir augstas riska pakā­pes zinātniska ekspedīcija, Ludovikam Leblānam ir pie­vērsta visas pasaules uzmanība, viņš nikni izsaucās.

Tā kā neviens viņa vārdus īpaši neievēroja, Leblāns atteicās iekāpt laivā. Bez viņa doties ceļā nebija iespē­jams; tikai viņa augsti prestižais vārds bija garantija International Geographic, apgalvoja profesors. Sesars Santoss mēģināja pārliecināt, ka meitene vienmēr ceļo­jusi kopā ar viņu un nekad nav traucējusi, gluži pretēji, krietni palīdzējusi, jo pārzināja vairākus indiāņu dialek­tus. Leblāns palika nelokāms. Pusstundu vēlāk karstums jau bija sasniedzis četrdesmit grādu atzīmi, mitrums rasoja it visur un gaisotne ekspedīcijas dalībnieku vidū nebija ne nieku vēsāka. Beidzot iejaucās Keita Kolda.

Man arī sāp mugura, profesor. Man nepieciešama personīgā asistente. Esmu nolīgusi Nadju Santosu, lai viņa rūpētos par manām burtnīcām un apvēdinātu mani ar banāna lapu, rakstniece paziņoja.

Visi sāka smieties. Meitene paklausīgi iekāpa laivā un apsēdās līdzās Keitai Koldai. Pērtiķītis iekārtojās uz viņas svārkiem un rādīja no aizvainojuma piesarkušajam profesoram Leblānam mēli un visādas grimases.