Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

5 Šamanis

Negaiss beidzās tikpat pēkšņi, kā sācies, un nakts šķita skaidra. Alekss un Nadja atgriezās viesnīcā. Tur ap Sesaru Santosu un Omairu Torresu, kas pētīja reģiona karti un pārrunāja ceļojuma sagatavošanas darbus, bija sapulcējušies arī citi ekspedīcijas dalībnieki. Profesors Leblāns, mazliet atguvies no saguruma, pievienojās pā­rējiem. Viņš no galvas līdz kājām bija ieziedies ar pretodu līdzekli, kā arī nolīdzis kādu indiāni, ko sauca Karakave, lai tas viņu apvēdinātu ar banānkoka lapu. Leblāns uz­stāja, ka ekspedīcijai uz Orinoko augstieni jādodas ceļā jau nākamajā dienā, jo viņš nedrīkstot zaudēt laiku šai necilajā ciematiņā. Profesors teica, ka viņa rīcībā esot tikai trīs nedēļas, lai sagūstītu dīvaino meža dzīvnieku.

- Nu jau vairākus gadus nevienam to nav izdevies izdarīt, profesor… Sesars Santoss iebilda.

- Tad drīz vien tam ir jānotiek, jo man ar semināru ciklu jāuzstājas visā Eiropā, viņš atbildēja.

- Ceru, ka Briesmonis ņems vērā tik svarīgus iemes­lus, gids noteica, tomēr profesors izlikās nemanām viņa vārdos slēpto ironiju.

Keita Kolda bija pastāstījusi mazdēlam, ka Amazone antropologiem ir bīstama vieta, jo viņi šeit mēdz zaudēt veselo saprātu. Vieni izgudro pretrunīgas teorijas un pēc tam nikni plēšas savā starpā; citi tiranizē vietējās ciltis un galu galā pievēršas elku pielūgsmei. Vienu no viņiem, jau pavisam sajukušu, vajadzējis ar varu vest atpakaļ uz dzimteni.

- Profesor Leblān, manuprāt, esat sapratis, ka arī es piedalos ekspedīcijā, daktere Omaira Torresa piebilda, jo antropologs, sievietes skaistuma apburts, katrā izde­vīgā brīdī viņai pievērsa skatienu.

- Tas man būtu liels prieks, jaunkundz, bet…

- Daktere Torresa, mediķe viņu pārtrauca.

- Jūs varat mani saukt par Ludoviku, Leblāns ko­ķeti piedāvāja.

- Sauciet mani par dakteri Torresu, viņa sausi at­teica.

- Diemžēl nevarēšu ņemt jūs līdzi, cienījamā daktere. Tik tikko pietiek vietas mums pašiem. Budžets ir dāsns, tomēr nav neierobežots, Leblāns atbildēja.

- Tādā gadījumā, profesor, arī jūs nekur nedosieties. Es pārstāvu Nacionālo veselības dienestu. Esmu šeit, lai aizsargātu indiāņus. Neviens svešinieks nedrīkst kon­taktēties ar indiāņiem, pirms viņi nav saņēmuši nepie­ciešamos medikamentus. Slimības ir ļoti postošas, īpaši balto cilvēku slimības, daktere teica.

- Visparastākā saaukstēšanās viņiem ir nāvējoša. Pirms trim gadiem, pēc tam kad daži žurnālisti uzņēma dokumentālo filmu par indiāņiem, vesela cilts nomira no kādas elpošanas ceļu slimības. Kādam žurnālistam bija klepus, viņš iedeva ievilkt dūmu no sava cigāra in­diānim, un inficējās visa cilts, Sesars Santoss piebilda.

Šai brīdi ieradās kazarmu priekšnieks kapteinis Ariosto un apkārtnes bagātākais uzņēmējs Mauro Karijass. Nadja čukstus pastāstīja Aleksam, ka šis vīrs ir ļoti varens un tirgojas ar vairāku Dienvidamerikas valstu prezidentiem un ģenerāļiem. Viņa piebilda, ka Mauro sirds atrodas nevis krūtīs, bet nelielā čemodāniņā, ko viņš visur nēsāja līdzi, un, to sakot, norādīja uz ādas koferīti, ko Karijass turēja rokā. Turpretim uz Ludoviku Leblānu Mauro Karijasa parādīšanās atstāja lielu iespaidu, jo eks­pedīcija bija noorganizēta, izmantojot šā vīra starptau­tiskos kontaktus. Tieši viņš ieinteresēja International Geographic leģendārā Briesmoņa meklēšanā.

- Šis dīvainais radījums iedveš bailes Orinoko aug­stienes iedzīvotājiem. Neviens nevēlas uzturēties vietā, kur viņš it kā dzīvo, Karijass teica.

- Cik saprotu, tā zona vēl joprojām nav apgūta, Keita Kolda piebilda.

- Tieši tā.

- Spriežu, ka tai jābūt ļoti bagātai ar minerāliem un dārgakmeņiem, rakstniece turpināja.

- Amazones bagātība pirmām kārtām ir tās zeme un kokmateriāli, uzņēmējs atbildēja.

- Un augi, daktere Omaira Torresa papildināja. Mēs nepazīstam ne desmit procentu no ārstnieciska­jām sastāvdaļām, ko glabā šie augi. Pazūdot indiāņu šamaņiem un pūšļotājiem, šīs zināšanas izgaisīs uz vi­siem laikiem.

- Domāju, ka Briesmonis traucē jūsu darījumiem gluži tāpat kā vietējās indiāņu ciltis, Karijasa kungs, Keita

Kolda turpināja, jo nekad neatlaidās, ja temats viņu tiešām interesēja.

- Briesmonis rada problēmas visiem. No viņa baidās pat kareivji, Mauro Karijass piebilda.

- Ja vien Briesmonis vispār eksistē, es viņu atradīšu. Vēl nav piedzimis tāds cilvēks, un vēl jo mazāk dzīvnieks, kurš varētu pasmieties par Ludoviku Leblānu, profe­sors iesaucās, jo par sevi mēdza runāt trešajā personā.

- Jūs varat rēķināties ar maniem zaldātiem, profesor. Pretēji tam, ko stāsta mans draugs Karijass, viņi ir dros­mīgi puiši, kapteinis Ariosto piedāvāja.

- Godātais profesor Leblān, jūs varat rēķināties ar visām manām iespējām. Man pieder vairākas motorlai­vas un labs radioraidītājs, Mauro Karijass piebilda.

- Savukārt uz mani jūs varat paļauties, ja ir kādas vese­lības problēmas vai nelaimes gadījumi, daktere Omaira Torresa mīlīgi noteica, it kā neatcerētos Leblāna nega­tīvo attieksmi pret viņas iekļaušanu ekspedīcijas sastāvā.

- Kā jau es teicu, jaunkundz…

- Daktere, viņa atkal izlaboja.

- Kā jau es teicu, šīs ekspedīcijas budžets ir ierobe­žots, un mēs nevaram ņemt līdzi tūristus, Leblāns izteiksmīgi sacīja.

- Es neesmu tūriste. Ekspedīcija nevar turpināt ceļu bez mediķa un nepieciešamajām vakcīnām.

- Dakterei ir taisnība. Kapteinis Ariosto jums izskaid­ros likumu, Sesars Santoss iejaucās, jo dakteri pazina un acīm redzami viņai simpatizēja.

- Khm, labi… taisnību sakot… militārists neskaidri nomurmināja un apjucis paskatījās uz Mauro Karijasa pusi.

- Nebūs nekādu problēmu iekļaut Omairu ekspedīci­jas sastāvā. Es apmaksāšu visus izdevumus, uzņēmējs smaidot noteica un aplika roku jaunajai dakterei ap pleciem.

- Paldies, Mauro, tomēr tas nebūs nepieciešams, jo visus izdevumus apmaksā valdība, viņa atbildēja un graciozi atbrīvojās no apskāviena.

- Labi, tādā gadījumā vairs nav par ko runāt. Ceru, ka mēs atradīsim Briesmoni, citādi šis ceļojums būtu bezjēdzīgs, fotogrāfs Timotijs Brūss apņēmīgi noteica.

- Paļaujieties uz mani, jaunekli. Man ar šāda veida dzīvniekiem ir liela pieredze, un esmu izdomājis nepār­spējamas lamatas. Vienu no paraugiem jūs varat atrast manā traktātā par Himalaju cilvēku, profesors pa­skaidroja ar pašapmierinātu sejas izteiksmi un norādīja Karakavem, lai tas viņu apvēdina spēcīgāk.

- Vai jums izdevās viņu noķert? Alekss pajautāja ar tēlotu vientiesību, lai gan atbildi zināja ļoti labi.

- Viņš nemaz neeksistē, jaunais cilvēk. Šis Himalaju radījums ir tikai izdomājums. Iespējams, tāpat kā mūsu slavenais Briesmonis.

- Ir cilvēki, kas viņu redzējuši, Nadja iebilda.

- Tie, bērns, bez šaubām, ir neizglītoti cilvēki, pro­fesors secināja.

- Tēvs Valdomero nav neizglītots, Nadja ietiepās.

- Kas tas tāds?

- Tas ir kāds katoļu misionārs, kuru nolaupīja in­diāņi, un kopš tā laika viņš ir mazliet jucis, Ariosto paskaidroja. Viņš runāja angliski ar stipru Venecuēlas akcentu, turklāt mutes kaktiņā viņam vienmēr atradās cigārs, tāpēc bija grūti saprast kapteiņa teikto.

- Viņu neviens nenolaupīja, un viņš nav traks! Nadja iesaucās.

- Apklusti, skaistulīti Mauro Karijass pasmaidīja un noglāstīja Nadjas matus, bet meitene aši atkāpās drošā attālumā.

- Īstenībā tēvs Valdomero ir mācīts vīrs. Viņš runā vairāku indiāņu cilšu valodās, labāk nekā jebkurš cits pazīst Amazones floru un faunu; viņš ārstē lauztus kau­lus, rauj zobus un pāris reižu ir operējis kataraktu ar paša izgatavotu skalpeli, Sesars Santoss piebilda.

- Jā, tomēr viņš nav spējis izskaust Santamaria de la Ljuvijas netikumus un indiāņus pievērst kristietībai, jūs jau redzējāt viņi joprojām staigā kaili, Mauro Karijass smējās.

- Nedomāju vis, ka indiāņiem kristietība būtu nepie­ciešama, Sesars Santoss iebilda.

Viņš paskaidroja, ka indiāņi ir ļoti apgaroti un tic, ka it visam ir sava dvēsele: kokiem, dzīvniekiem, upēm un mākoņiem. Viņi garu un matēriju uztver kā veselumu. Indiāņi nespēj saprast atnācēju reliģijas vienkāršību un apgalvo, ka tas ir daudzas reizes atkārtots viens un tas pats stāsts, turpretim viņiem bija daudzi stāsti par dieviem, dēmoniem, debesu un zemes gariem. Tēvs Valdomero bija atmetis domu skaidrot viņiem, ka Kristus ir miris pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēka ziedo­šanās ideja indiāņus apstulbināja. Vainas apziņa viņiem bija sveša. Tāpat viņi nejuta nepieciešamību šajos klima­tiskajos apstākļos valkāt apģērbu vai uzkrāt materiālus labumus, jo mirstot neviens nevar paņemt sev līdzi pilnīgi neko.

- Cik žēl, ka viņi izmirst, indiāņi ir katra antropo­loga sapnis, vai ne, profesor Leblān? Mauro Karijass izsmējīgi piebilda.

- Tieši tā. Tomēr laimīgā kārtā indiāņu kultūra ir ap­rakstīta, pirms to paguvis samalt progress. Pateicoties Ludovikam Leblānam, vēsture viņus neaizmirsīs, pro­fesors atbildēja, tā arī nespējot uztvert sarunu biedra sarkasmu.

Todien vakariņās bija cepts tapīrs, pupiņas un maniokas plācenīši. Par spīti milzu izsalkumam, Alekss no tā visa neko nevēlējās pat nogaršot.

Pēc vakariņām, kamēr vecmāmiņa kopā ar vīriešiem iedzēra degvīnu un aizdedza pīpi, Alekss kopā ar Nadju devās uz piestātni. Mēness šķita kā debesīs iekārta dzel­tena lampa. Kā klusināta mūzika viņus apņēma džungļu trokšņi: putnu kliedzieni, pērtiķu bļāvieni, krupju kurk­stēšana un sienāžu sisināšana. Tūkstošiem jāņtārpiņu lidoja viņiem visapkārt un pieskārās sejai. Nadja vienu no tiem noķēra un iepina matu sprogās, kur kukainis izskatījās pēc sīkas laterniņas. Meitene sēdēja uz laipas, iemērkusi kailās kājas upes tumšajā ūdenī. Alekss viņai jautāja par piraijām, kuru izbāzeņus viņš bija redzējis tūristiem domātajos veikalos Manausā. Tās atgādināja miniatūras haizivis: apmēram plaukstas lieluma zivīm bija apbrīnojami spēcīgi žokļi un zobi asi kā dunči.

- Piraijas ir ļoti noderīgas, tās iztīra ūdeni no līķiem un atkritumiem. Tētis domā, ka viņas uzbrūk tikai tad, ja sajūt asins smaržu vai ir ļoti izsalkušas, meitene paskaidroja.

Viņa pastāstīja, ka reiz bija redzējusi, kā jaguāra ievainots krokodils ieslīd ūdenī, piraijas caur brūci iekļūst tā ķermenī un aprij dzīvnieku pāris minūšu laikā, atstājot ādu pilnīgi neskartu.

Piepeši meitene kļuva ļoti uzmanīga un pamāja, lai Alekss netrokšno. Pērtikītis Boroba uztraukumā sāka lēkāt un spalgi kliegt, bet Nadja dzīvnieku uzreiz no­mierināja, iečukstot tam kaut ko ausī. Zēnam šķita, ka pērtiķis saprot ikvienu savas saimnieces vārdu. Viņš redzēja tikai augu ēnas un melno ūdens spoguli, tomēr kaut kas nenoliedzami bija piesaistījis Nadjas uzma­nību, jo viņa piecēlās kājās. Varēja dzirdēt, ka ciematā kāds spēlē ģitāru, bet šeit viņi bija tikai divi vien.

Nadja gari un spalgi iekliedzās. Zēnam tas izklausījās pēc pūces kliedziena, un brīdi vēlāk no otra upes krasta atskanēja tieši tāds pats troksnis. Meitene atkārtoja aicinājumu vēl divas reizes un saņēma tieši tādu pašu atbildi. Tad viņa paņēma Alekšu aiz rokas un norādīja, lai viņš seko. Puisis atcerējās Sesara Santosa brīdinā­jumu tumsā neatstāt ciematu, kā arī visus par čūskām, plēsīgiem zvēriem, bandītiem un bruņotiem dzērājiem dzirdētos stāstus. Nemaz nerunājot par Leblāna aprak­stītajiem mežonīgajiem indiāņiem vai Briesmoni… Taču viņš negribēja meitenei parādīt, ka ir bailulis, un, ne­sakot ne vārda, sekoja viņai, tomēr drošības dēļ atvāza savu Šveices armijas nazi.

Aiz muguras palika ciemata pēdējās mājeles, bet jau­nie draugi mēnesgaismā uzmanīgi virzījās uz priekšu. Džungļi izrādījās ne tik blīvi, kā Alekss bija iztēlojies; upes krasti bija biezi noauguši, tomēr tālāk no krasta augu bija mazāk un bērni bez grūtībām varēja virzīties uz priekšu. Viņi nebija tikuši necik tālu, kad atkal iz­dzirdēja pūces kliedzienu. Alekss un Nadja bija nonā­kuši nelielā klajumiņā, no kura skaidri varēja saredzēt debesīs spīdošo mēnesi. Nadja apstājās un nekustīgi sastinga; pat Boroba bija mierīgs, it kā saprastu, kas viņus sagaida. Drīz vien Alekss no pārsteiguma salēcās: apmēram trīs metru attālumā no nakts tumsas negaidīti iznira kāds noslēpumains, spokam līdzīgs stāvs. Zēns ciešāk satvēra nazi un gatavojās aizstāvēties, tomēr Nadjas mierīgā izturēšanās viņu atturēja.

Aija, meitene klusi nomurmināja.

-Aija, aija… atbildēja balss, kas Aleksam vairāk atgādināja vēja šalkas.

Stāvs tuvojās un pienāca Nadjai cieši klāt. Tobrīd Alekša acis jau bija apradušas ar tumsu, un blāvajā mēnesgaismā viņš samanīja neticami vecu vīrieti. Par spīti staltajam stāvam un veiklajām kustībām, viņš izskatījās kā pāris gadu simteņus vecs. Vīrs bija ļoti neliela augu­ma. Alekss nodomāja, ka pat mazāks nekā viņa māsa Nikola, kurai bija tikai deviņi gadi. Viņš valkāja no au­giem pītu priekšautu, un viņa krūtis sedza kāds ducis gliemežvāku, sēkliņu un meža cūku zobu kaklarotu. Svešinieka āda bija krunkaina kā tūkstoš gadu vecam zilonim un uz trauslā skeleta veidoja krokas. Viņam rokās bija īss šķēps un nūja, no kuras nokarājās daudzi ādas maisiņi, un kvarca cilindrs, kas skanēja gluži kā maza bērna grabulis. Nadja pacēla roku pie matiem, atbrīvoja jāņtārpiņu un piedāvāja to dīvainajam viesim; vecais vīrs labprāt paņēma kukaini un iekarināja to starp savām krellēm. Nadja nometās četrrāpus un no­rādīja, lai Alekss šādi apliecina cieņu. Arī indiānis tūdaļ pat noliecās, un nu viņi visi trīs bija vienā augumā.

Boroba palēcās, uzkāpa vecajam vīram uz pleciem un sāka raustīt viņa ausis; saimniece ar roku viegli uz­šāva dzīvnieciņam, un večuks apmierināti sāka smieties. Aleksam šķita, ka indiānim mutē nav neviena zoba, tomēr vājās gaismas dēļ viņš par to nebija pilnīgi drošs. Indiānis un Nadja sāka garu sarunu, kas sastāvēja no žestiem un valodas, kuras skaņas bija ļoti maigas un līdzinājās vēja šalkām, ūdens šļakstiem un putnu dzies­mām. Puisis nojauta, ka runa ir arī par viņu, jo saru­nas biedri ik pa laikam norādīja uz viņu ar pirkstu. Kādā brīdī vecais vīrs pielēca kājās un nikni sāka kratīt savu šķēpu, bet meitene viņu nomierināja ar gariem pa­skaidrojumiem. Beidzot večuks noņēma no kakla kādu amuletu no grebta kaula un pielika pie lūpām, lai tajā iepūstu. Atskanēja tas pats pūces kliedziens, ko viņi bija dzirdējuši iepriekš un ko Alekss labi pazina, jo šie putni dzīvoja arī viņa mājas apkārtnē Kalifornijā. Dīvainais sirmgalvis uzkāra amuletu Nadjai kaklā, atvadoties uz­lika rokas meitenei uz pleciem un pazuda tikpat pēkšņi, kā parādījās. Zēns varēja apzvērēt, ka nebija redzējis viņu attālinoties, večuks vienkārši izgaisa.

- Tas bija Valimai, Nadja pačukstēja.

- Valimai? zēns pārjautāja. Šī dīvainā tikšanās viņu bija satraukusi.

- Klusu! Nesaki to skaļā balsī! Nekad nedrīkst izru­nāt kāda indiāņa vārdu viņa klātbūtnē, tas ir tabu. Vēl jo vairāk nedrīkst izrunāt mirušo vārdus, tas ir daudz lielāks tabu, briesmīgs apvainojums, Nadja skaidroja.

- Un kas viņš ir?

- Viņš ir šamanis, ļoti varens burvis. Viņš skaidro sapņus un vīzijas un var ceļot uz garu pasauli, kad vien vēlas. Viņš ir vienīgais, kurš zina ceļu uz Eldorado.

- Eldorado? Zelta pilsēta, ko izdomāja konkistadori? Bet tā taču ir tikai absurda leģenda! Alekss izsaucās.

-Valimai kopā ar sievu tur ir bijis daudzas reizes. Viņi vienmēr staigā kopā, meitene palika pie sava.

- Es viņu neredzēju, Alekss noteica.

- Viņa ir gars. Garus visi neredz.

- Un tu viņu redzēji?

- Jā. Viņa ir jauna un ļoti skaista.

- Un ko tas burvis tev iedeva? Ko jūs abi runājāt? Alekss jautāja.

- Viņš man iedeva talismanu. Tas mani vienmēr sar­gās; neviens ne cilvēki, ne dzīvnieki, ne spoki man nevarēs nodarīt pāri. Ar to es varēšu burvi izsaukt, vajag tikai iepūst, un viņš būs klāt. Līdz šim nevarēju viņu pasaukt, man bija jāgaida, kamēr viņš atnāks pats. Valimai teica, ka man tas būšot nepieciešams, jo apkārt esot daudz briesmu, Rahakanariva briesmīgais cilvēk­ēdāja putna gars brīvi staigā apkārt. Viņš vienmēr nes līdzi nāvi un iznīcību, bet mani sargās talismans.

- Tu nu gan esi dīvaina meitene… Alekss nopūtās, jo neticēja ne pusei no dzirdētā.

-Valimai domā, ka ārzemniekiem nevajadzētu iet meklēt Briesmoni. Viņš uzskata, ka vairāki no tiem mirs. Bet tev un man ir jāiet, jo mēs esam aicināti, tāpēc ka mums ir balta dvēsele.

- Kas mūs aicina?

- Nezinu, bet, ja Valimai to saka, tad tā arī ir.

- Un tu tiešām tam visam tici, Nadja? Tu tici burv­jiem, cilvēkēdājiem putniem, Eldorado, neredzamām sievām un Briesmonim?

Meitene neko neatbildēja, tikai pagriezās un sāka iet uz ciemata pusi. Alekss viņai sekoja, jo negribēja apmaldīties.