Kad Gulošais mostas

1 BEZMIEGS

Kādu pēcpusdienu bēguma stundā misters Izbis­ters, jauns mākslinieks, kas bija apmeties Boskāslā, devās uz gleznaino Pentargenas līci apskatīt turienes alas. Kāpdams lejup pa stāvo taku uz Pentargenas piekrasti, viņš negaidot uzdūrās vīrietim, kas galīgi izmisis sēdēja zem pārkārušās klints blīvas. Vīrieša rokas bija gjēvi noguldītas uz ceļiem, piesarkušās acis stīvi blenza vienā punktā un seja bija saraudāta.

Izdzirdējis Izbistera solus, vīrietis satrūkās. Abi izskatījās apjukuši, visvairāk Izbisters, kurš, meklē­dams izeju no neērtās situācijas, dziļdomīgi ierunājās par sezonai neparasti karsto laiku.

— Ļoti karsts, — svešais strupi atbildēja un pēc brītiņa vienmuļā tonī piemetināja: — Nevaru iemigt.

Izbisters apstājās kā iemiets.

— Tiešām? — tas bija viss, ko Izbisters teica, bet viņa izturēšanās pauda vissirsnīgāko vēlēšanos palī­dzēt.

— Tas var izklausīties neticami, — svešais

turpināja, gurdi pavērdamies Izbisterā un ar vāru kustību apstiprinādams savus vārdus, — bet es ne­esmu gulējis, neesmu pat acu aizdarījis sešas naktis.

— Vai pie ārsta bijāt?

— Jā. Taču nelīdz. Zāles gan iedeva. Mana nervu sistēma . .. Varbūt citiem tās līdz. Tas grūti izskaid­rojams. Es nedrīkstu ieņemt lielāku devu.

— Tad ir grūtāk, — sacīja Izbisters.

Viņš stāvēja uz šaurās taciņas un nezināja, ko iesākt. Bija skaidrs, ka šis cilvēks grib izkratīt sirdi. Apstākļi, gluži dabiski, spieda turpināt sarunu.

— Es pats nekad neesmu cietis no bezmiega, — ikdienišķā tonī teica Izbisters, — bet, cik man zi­nāms, cilvēki šādos gadījumos atrod līdzekļus . ..

— Es nedrīkstu eksperimentēt.

Svešais runāja gurdeni. Viņš noraidoši atmeta ar roku, un sarunas pavediens aprāvās.

— Bet fiziskie vingrinājumi? — nedroši ieminējās Izbisters, novērsdams skatienu no sarunu biedra izmocītās sejas un aplūkodams viņa ceļinieka ap­ģērbu.

— Esmu mēģinājis. Laikam veltas pūles. Jau kuro dienu eju kājām gar piekrasti, no pašas Ņūkejas. Garīgajam nespēkam klāt nāk fiziskais, un tas ir viss. Sā nemiera cēlonis ir pārpūle un nepatikšanas. Re­dziet . . .

Svešais apklusa kā piepeša nespēka pārņemts. Tad viņš novilka ar kaulaino roku pār pieri un atsāka, it kā sarunātos pats ar sevi:

— Esmu vientuļš, pamests un klīstu pa pasauli kā dieva nepieņemts. Man nav ne sievas, ne bērnu .. . Kas to teicis, ka cilvēki bez bērniem ir līdzīgi nokal­tušiem dzīves koka zariem? Man nav sievas, nav bērnu, man nav pienākuma. Manā sirdī pat nemājo nekāda vēlēšanās. Beidzot es nolēmu kaut ko uzsākt. Es sacīju sev: «Es to izdarīšu,» — un, lai to piepil­dītu, lai uzveiktu šīs iesūnojušās vārgās miesas, ķē­ros pie zālēm. Ak dievs, cik zāļu es neesmu izdzēris! Es nezinu, vai jūs jūtat, cik smaga nasta ir miesa, cik daudz laika un dzīves tā laupa dvēselei. Dzīve! Mēs dzīvojam tikai starpbrīžos. Ir jāēd, bet, kad esam paēduši, mūs pārņem gremošanas procesa trulā pašapmierinātība vai arī īgnums. Mums vajadzīgs gaiss, citādi mūsu domas top kūtras, bezjēdzīgas un noklīst maldu ceļos. Mūsu uzmanību izkliedē tūksto­tis iekšēju un ārēju kairinājumu, līdz mūs pieveic snaudiens un miegs. Tā vien šķiet, ka cilvēks dzīvo, lai gulētu. Pat labākajā gadījumā cilvēkam pieder gaužām niecīga dienas dala. Un tad vēl talkā nāk šie viltus draugi alkaloīdi, kas remdē dabisko nogurumu un nogalina nemieru. Melnā kafija, kokaīns . ..

— Es saprotu, — teica Izbisters.

— Es panācu savu, — iekarsis turpināja bezmiega mocītais vīrs.

— Un šī ir tā cena?

— Jā.

Brīdi abi klusēja.

— Jūs nespējat iedomāties manas alkas pēc miera. Tās ir stiprākas par izsalkumu un slāpēm. Šīs sešas garās dienas, kopš esmu pabeidzis savu darbu, mans prāts ir kā straujš un neapturams atvars, nevaldāmā domu straume, mežonīgi virpuļojot, drāžas nezin uz kurieni… — Pēc īsa brīža viņš piemetināja: — Uz bezdibeni.

— Jums ir jāiemieg, — Izbisters sacīja pārlieci­nāti, it kā būtu atradis radikālu līdzekli. — Jums katrā ziņā ir jāiemieg.

•— Prāts man ir skaidrāks par skaidru. Savu mūžu tas nav bijis tik skaidrs. Un tomēr es jūtu, ka mani ievilks atvarā. Pavisam drīz . . .

— Tā?

— Vai jūs esat redzējis, kā ierauj atvarā skaidu? Projām no dienas gaismas, šķirties no saules gais­mas, no saprāta .. .

— Bet… — Izbisters gribēja iejaukties.

Svešais pavēloši pacēla roku, acis viņam nikni

zvēroja, balss kļuva griezīga.

— Es izdarīšu pašnāvību. Ja ne citur, tad, lūk, tur, melnās aizas dibenā, kur klintis apskalo zaļi viļņi, kur ceļas un krīt baltas čauvas un trīs šaura ūdens josliņa. Tur es katrā ziņā atradīšu . . . miegu.

— Tas nebūtu prātīgi darīts, — iebilda Izbisters, kuru bija pārsteigusi svešā vīrieša histēriskā jūtu izpausme. — Tad jau labāk lietot zāles.

— Tur es katrā ziņā atradīšu miegu, — svešais at­kārtoja, nelikdamies zinis par Izbistera vārdiem.

Izbisters paraudzījās uz viņu.

— Ziniet, nav teikts, — viņš ierunājās. — Lulvortā ir tāda pati klints, nebūs mazāka par šo. Reiz no klints virsotnes nokrita meitenīte, un vēl šobaltdien viņa ir sveika un vesela.

— Bet tie klinšu bluķi?

— Var gadīties, ka jums visu nakti jānonīkst ar salauztiem locekļiem, ļaujot ledainajam ūdenim šļāk- ties virsū. Vai tas jums patiktu?

Viņu skatieni sastapās.

— Man žēl sagraut jūsu ilūzijas, — Izbisters tur­pināja ar sardonisku smīnu, — bet lekt no šīs vai vienalga no kuras klints … es runāju no mākslinieka viedokļa, — viņš iesmējās, — šāds pašnāvības veids nudien ir bezgala diletantisks.

— Bet kas cits man atliek? — aizkaitināts ieklie­dzās nelaimīgais. — Kas? Prātu var zaudēt, kad tu nevienu nakti. ..

■— Vai ceļu gar piekrasti jūs mērojat viens?

— Jā.

— Jūs esat rīkojies diezgan aušīgi. Piedodiet, ka es tā saku. Viens! Jūs pats atzināt, ka fiziskā piepūle nav nekāds līdzeklis pret garīgo piepūli. Kas jums ieteica šo līdzekli? Pastaiga nav nekāds joks. Augu dienu cepina saule, svelme, nogurums, vientulība . Vakarā jūs, jādomā, liekaties gultā un par katru cenu mēģināt iemigt, vai ne?

Izbisters apklusa un caururbjoši paskatījās uz cie­tēju.

— Palūkojieties uz šīm klintīm! — sēdošais vīrie­tis pēkšņi iesaucās. — Palūkojieties uz jūru, kas mir­guļo un viļņojas te kopš mūžseniem laikiem! Vai redzat baltās putas, kas saplok varenās klints pie- kājē? Un zilo velvi, no kuras augstumiem žilbinošā saule dāsni lej savu gaismu? Tā ir jūsu pasaule! Jums tā patīk, jūs tajā jūtaties kā dieva ausī. Šī pasaule silda, uztur un priecē jūs. Bet man . ..

Viņš pagrieza galvu, un Izbisters ieraudzīja līķa bālu seju ar asinīm pieplūdušām acīm un bezkrāsai­nām lūpām. Viņš gandrīz čukstēja:

— Šī pasaule ir manas nelaimes iemiesojums. Visa pasaule … ir manas nelaimes iemiesojums.

Izbisters skatījās te uz saules apspīdētajām pir­matnīgajām klintīm, te bezcerības pārņemtā cilvēka sejā. Kādu brīdi viņš nebilda ne vārda.

— Mēģiniet naktī iemigt, — viņš sacīja, — un jūsu izmisums pagaisīs kā nebijis. Pieminiet manus vārdus.

Tagad Izbisters bija pārliecināts, ka tā ir liktenīga sastapšanās. Vēl pirms pusstundas viņš bija juties ārkārtīgi vientuļš. Turpretī tagad viņam bija veicams grūts un cēls uzdevums. Izbisters saprata to uzreiz. Vispirms šai nelaimīgajai būtnei bija vajadzīga sa­biedrība. Izbisters atlaidās uz sūnainas klints malas blakus nekustīgi sēdošajam svešiniekam un kā vien prazdams mēģināja viņu izklaidēt, bet klausītājs bija iegrimis apātijā. Viņš drūmi raudzījās uz jūru un atbildēja tikai uz Izbistera tiešiem jautājumiem un arī ne uz visiem. Taču svešais neiebilda pret šo laipno iejaukšanos viņa izmisumā.

Šķita, ka viņš ir pat pateicīgs, un, kad pēc īsa brīža Izbisters, matīdams, ka bez atbildes viņa runa draud apsīkt, ieminējās, vai viņi nevarētu kāpt lejā no kraujas un kopā atgriezties Boskāslā, lai pamie­lotu acis ar Blekapitu, svešais labprāt piekrita. Ejot viņš sāka sarunāties pats ar sevi un piepeši pagrieza bālo seju pret ceļa biedru.

— Ar ko tas beigsies? — viņš jautāja, pavēzē- dams roku. — Viss griežas, griežas, griežas. Viss griežas un griežas, griežas un griežas vienā laidā.

Viņš apstājās, vilkdams ar roku gaisā apļus.

— Viss būs labi, draudziņ, — Izbisters atteica veca paziņas tonī. — Esiet bez bažām. Ticiet man.

Vīrietis nolaida roku. Viņi kāpa augstāk gar krau­jas malu, dodamies uz zemesragu aiz Penellijas, un bezmiega mocītais bez mitas žestikulēja un izmeta atsevišķas frāzes, kas bija radušās nemiera uzvandī­tajās smadzenēs. Nonākuši līdz ragam, viņi apstājās tajā vietā, kur paveras skats uz drūmo, noslēpumaino Blekapitu, Un svešinieks apsēdās atvilkt elpu. Tik­līdz taciņa kļuva platāka, viņi sāka soļot blakus un Izbisters atjaunoja sarunu. Viņš tikko bija sācis stāstīt par grūtībām, kādas jāpārvar sliktā laikā, būvējot Boskāslas ostu, kad ceļa biedrs negaidot pārtrauca viņu.

— Man kaut kas nav kārtībā ar galvu, — sveši­nieks teica. — Vairs nav tā, kā bija. Es jūtu tādu kā spiedienu, kā smagumu. Nē, tā nav miegainība. Tas ir kaut kas līdzīgs ēnai, melnai ēnai, kas pēkšņi un ātri uzkrīt kaut kam dzīvam, darbīgam. Domu jūk­lis — atvars, kas atvars. Tas nav izstāstāms. Es tikko spēju koncentrēties un runāt ar jums par to.

Viņš kā paguris apstājās.

— Neraizējieties, draudziņ, — mierināja Izbisters. — Man šķiet, ka es jūs saprotu. Vismaz nav nekādas vajadzības stāstīt par to.

Bezmiega mocītais ņēmās berzēt acis. Izbisters mē­ģināja atsākt sarunu, tad viņam iešāvās prātā kāda doma.

— Nāciet man līdzi, — viņš teica, — pasēdēsim, uzsmēķēsim. Es parādīšu jums savas Blekapitas ski­ces. Gribat?

Svešinieks paklausīgi piecēlās un sekoja. Viņa kustības bija gausas un nedrošas, un Izbisters dzir­dēja, ka ceļa biedrs, kāpjot lejā, vairākas reizes pa­klūp.

— Nāciet iekšā, — aicinā-ja Izbisters, — un no­baudiet pāris cigaretes un dievišķo alkohola indi. Vai jūs lietojat alkoholu?

Pie dārza vārtiņiem svešais saminstinājās. Šķita, ka viņš nav drošs, vai rīkojas pareizi.

— Es nedzeru, — viņš lēni atteica, iedams pa dārza celiņu, un pēc brīža piemetināja: — Es neko ne­dzeru. Viss griežas, griežas kā ritenī…

Uz sliekšņa viņš atkal paklupa un iegāja istabā, it kā neko neredzētu.

Tad viņš smagi atkrita vienkāršā krēslā. Atspiedis galvu rokās, viņš noliecās uz priekšu un sastinga. No krūtīm viņam izlauzās apslāpēta nopūta.

Izbisters rosījās pa istabu nervozi, kā maz piere­dzējis namatēvs, izmezdams pa frāzei, kas gandrīz neprasīja atbildes. Viņš paņēma mapi, nolika to uz galda un palūkojās kamīna pulkstenī.

— Cerams, ka neatteiksieties paēst kopā ar mani vakariņas, — Izbisters sacīja, turēdams rokā neaizde­dzinātu cigareti un domādams, ka viņa viesis cieš no pārmērīgas narkotisko vielu lietošanas. — Varu piedāvāt tikai aukstu jēra gaļu, taču tā ir vienkārši lieliska. Velsas gaumē. Jā, un vēl, man šķiet, augļu pīrāgu.

Brīdi nogaidījis, viņš atkārtoja uzaicinājumu.

Viesis neatbildēja. Izbisters apstājās ar sērkociņu rokā un uzlūkoja svešo.

Klusums ieilga. Sērkociņš nokrita zemē, un neaiz­dedzinātā cigarete tika nolikta uz galda. Šķita, ka svešais ir aizmidzis. Izbisters paņēma mapi, atvēra to, nolika uz galda un, nezinādams, ko iesākt, šaubīda­mies nočukstēja:

— Varbūt.. .

Viņš palūkojās vispirms uz durvīm, pēc tam uz krēslā sēdošo viesi. Tad Izbisters, atskatīdamies uz svešinieku, uz pirkstgaliem izzagās no istabas.

Viņš klusiņām aizvēra durvis. Ārdurvis palika vaļā, un viņš izgāja dārzā un palika stāvam pie kur­pīšu krūma. No šīs vietas pa atvērto logu varēja redzēt svešinieku, kas aizvien vēl sēdēja, atspiedis galvu rokās. Viņš nebija pakustējies.

Pa ceļu ejošie bērni apstājās un ziņkāri raudzījās uz mākslinieku. Kāds jūrnieks pasveicināja viņu. Izbisters nosprieda, ka viņa gaidošā poza laikam izliekas neparasta. Smēķējot viņš varbūt izskatīsies dabiskāk. Viņš izņēma no kabatas pīpi un tabak- maku un sāka lēnām stampāt pīpē tabaku.

— Savādi, — viņš nočukstēja mazliet neapmieri­nāts. — Katrā ziņā jāļauj viņam izgulēties.

Viņš sparīgi uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja.

Šajā mirklī viņš izdzirdēja tuvojamies dzīvokļa saimnieci, kas ar aizdedzinātu lampu nāca ārā no virtuves. Izbisters pagriezās un, pametis saimniecei ar pīpi, apstādināja viņu uz viesistabas sliekšņa. Viņš mēģināja čukstus paskaidrot, kas notiek, jo sieviete nezināja, ka pie viņa kāds atnācis. īsti neno­ticējusi viņam, saimniece ar visu savu lampu iegāja atpakaļ, bet Izbisters, pietvīcis un juzdamies drusku neērti, paslēpās aiz verandas stūra.

Kad pīpe jau sen bija izdzisusi un visapkārt sāka laidelēties sikspārņi, ziņkāre beidzot guva virsroku un viņš ielavījās atpakaļ tumšajā viesistabā. Atvēris durvis, viņš apstājās. Svešinieks sēdēja kā sēdējis, viņa stāvs iezīmējās pret logu. Vakars bija kluss, tikai no tālienes, no mazajiem kuģīšiem, kas pārva­dāja šīferi, atlidoja matrožu dziesma. Uz tumšā pa­kalnu fona taisni un nekustīgi slējās kurpīšu un del- fīniju pīķi. Piepeši Izbisters satrūkās, noliecās pār galdu un ieklausījās. Nelāgās aizdomas izvērtās pār­liecībā. Pārsteigumu nomainīja bailes.

Krēslā sēdošais cilvēks neelpoja!

Izbisters lēni un klusi apgāja apkārt galdam, divas reizes apstādamies un ieklausīdamies. Beidzot viņš uzlika roku uz krēsla atzveltnes un noliecās, tā ka viņu galvas gandrīz saskārās.

Tad Izbisters noliecās vēl zemāk, lai ielūkotos ap­meklētājam sejā. Viņš nodrebēja un iekliedzās. Acu vietā viņš ieraudzīja tikai baltumus.

Viņš ielūkojās vēlreiz un redzēja, ka acis ir vaļā, bet zīlītes paslēpušās zem plakstiņiem. Izbisters no­bijās. Viņš sagrāba svešinieku aiz pleca un sapuri­nāja.

— Vai jus guļat? — viņš skaļi uzsauca. — Vai-jus guļat?

Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka cilvēks ir miris. Izbisters sarosījās, sāka šaudīties pa istabu, uzgrūdās galdam un piezvanīja.

— Nesiet, lūdzu, ātrāk lampu! — viņš sauca gai­tenī. — Ar manu draugu nav labi.

Viņš atgriezās pie nekustīgi sēdošā svešinieka, vēl­reiz saņēma to aiz pleca, sapurināja un uzrunāja. Saimniecei ienākot ar lampu, istabu piepildīja dzel­tenīga gaisma. Izbistera seja bija bāla, kad viņš pa­griezās pret sievieti.

— Jāsameklē ārsts, — viņš sacīja. — Tā ir vai nu nāve, vai lēkme. Vai ciemā ir ārsts? Kur es varu atrast ārstu?