Kad Gulošais mostas

2 LETARĢIJA

Kataleptiskā stinguma stāvoklis, kas bija pārņēmis svešo, turpinājās diezgan ilgi, tad viņa ķermenis kļuva ļengans kā bezrūpīgi gulošam cilvēkam. Viņa acis izdevās aizvērt.

No viesnīcas aizmigušo nogādāja Boskāslas slim­nīcā, bet no slimnīcas pēc pāris nedēļām — Londonā. Taču viņu nekādi neizdevās atmodināt. Beidzot no­lēma likt viņu mierā. Kādēļ, tas tiks paskaidrots vē­lāk. Ilgu laiku nepazīstamais gulēja šajā dīvainajā stāvoklī inerts un nekustīgs, ne dzīvs, ne miris, it kā sastindzis uz robežas starp nebūtību un esamību. Viņu skāva akla tumsa, kurā neuzzibsnīja ne sīkākais do­mas vai sajūtas stariņš, miegs bez sapņiem, visu ap­tverošs miers. Viņa domu virpulis bija izzudis pēk­šņā klusuma uzplūdā. Kur atradās šis cilvēks? Kur vispār atrodas cilvēks, kad to savā varā paņēmusi ne jutība?

— Man šķiet, ka tas bija vakar, — teica Izbisters.

— Es atceros visu, it kā tas būtu noticis vakar. Var­būt pat skaidrāk nekā tad, ja tas tiešām būtu noticis vakar.

Tas bija tas pats Izbisters, ar kuru mēs iepazinā­mies pirmajā nodaļā, tikai viņš vairs nebija jauns. Kādreiz brūnajos, pēc modes īsi apgrieztajos matos tagad vīdēja sirmums, bet kādreiz sārti baltā seja bija savītusi un kļuvusi dzeltena. Arī smailajā bār­diņā vizēja sudrabs. Viņš runāja ar kādu vieglā vasaras uzvalkā ģērbušos vecāku vīru (vasara tagad bija neparasti karsta). Tas bija Vormings, Grehema, letarģiskajā miegā iegrimušā cilvēka, Londonas uzti­cības persona un tuvākais radinieks. Sarunas biedri stāvēja blakus kāda Londonas nama istabā un vēroja aizmigušo.

Ieģērbts garā kreklā, ar krunkainu seju, neskūtu zodu, vārgiem locekļiem un zilganiem nagiem tas kā nedzīvs gulēja viņu priekšā uz piepūšamā matrača. Tam pāri jumās plāna stikla vāks. Likās, ka stikls šķir gulētāju no dzīves īstenības, pārvērš par dīvainu mūmiju. Abi sarunu biedri ar acīm urbās caur stiklu gulošajā.

— Tas man bija trieciens, — sacīja Izbisters.

— Man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, atce­roties viņa baltās acis. Ziniet, tās bija baltas, pārbo- lītas. Te man tas viss nevilšus ataust atmiņā.

— Vai kopš tās reizes jūs netikāt viņu redzējis? — jautāja Vormings.

— Ne vienreiz vien gribēju atnākt, — atteica Izbisters, — bet kā neizdevās, tā neizdevās izbrīvēt kādu brīdi. Es gandrīz visu laiku biju Amerikā.

— Ja atmiņa mani nevil, — teica Vormings, — jūs bijāt mākslinieks?

— Biju. Bet tad es apprecējos un drīz sapratu, ka ar mākslu maizi nevar nopelnīt, vismaz viduvēji ap­dāvināts cilvēciņš ne, un es nācu pie prāta. Reklā­mas uz Duvras klintīm ir mans darbs.

— Labas reklāmas, — piezīmēja advokāts, — kaut gan man nav sevišķa prieka tās redzēt.

— Ja vien būs vajadzība, tās noturēsies tikpat ilgi, cik klintis, — pašapmierināts sacīja Izbisters. — Pa­saule mainās. Pirms divdesmit gadiem, kad viņš iemiga, es dzīvoju Boskāslā, man bija tikai kaste ar akvarelkrāsām un cildeni, vecmodīgi sapņi. Man ne­nāca ne prātā, ka vienā jaukā dienā manas krāsas daudzinās visu svētīto Anglijas piekrasti no Lendsen- aas līdz Lizardai. Laime nereti atnāk tad, kad cilvēks to negaida.

Šķita, ka Vormings šaubās, vai tāda ir tā laime.

— Cik atceros, tad mēs abi toreiz izmainījāmies ceļā.

— Jūs atgriezāties ar to pašu ekipāžu, kas bija aizvedusi mani uz Kemelfordas dzelzceļa staciju. Tas bija tieši jubilejas laikā, Viktorijas jubilejas laikā, tāpēc ka es atceros tribīnes un karogus Vestminsterā un kariešu rindu Celsijā.

— Tā bija otrā, briljanta jubileja, — teica Vor­mings.

— Jā gan! Pirmās, piecdesmit gadu, jubilejas laikā es biju mazs puisēns un dzīvoju Vukejā. To visu es palaidu garām . . . Cik daudz uztraukumu bija ar to svešo! Mana saimniece negribēja viņu turēt — sa­stindzis viņš izskatījās tik atbaidošs! Mēs ar visu krēslu pārnesām viņu uz viesnīcu. Boskāslas ārsts — ne tas, bet otrs, kas dzīvoja tur agrāk, — noņēmās ar viņu līdz diviem naktī. Mēs abi ar viesnīcas saim­nieku rādījām gaismu un visādi palīdzējām viņam.

— Tātad jūs apgalvojat, ka viņš bija stīvs?

— Viņš bija sastindzis. Jūs varējāt locīt viņu, kā patīk. Ja nostādītu viņu uz galvas, viņš neapkristu. Es vēl nekad nebiju redzējis tādu stingumu. Ta­gad, — Izbisters ar galvas kustību norādīja uz gulošo stāvu, — ir pavisam citādi. Tas mazais ārsts … Kā viņu sauca?

— Smizers.

— Jā. Smizers . .. pazaudēja tik daudz laika, cerē­dams dabūt viņu pie samaņas! Ko visu viņš nedarīja! Atceroties vēl tagad kļūst nelabi. Sinepju plāksteri, mākslīgā elpināšana, injekcijas . .. Un kur nu vēl tie mazie, velnišķīgie aparātiņi, ne dinamo .. .

— Indukcijas spoles?

— Jā. Viņa muskuļi trīsēja un cilājās, ķermenis raustījās. Iedomājieties, divas ar blāvu, dzeltenu gaismu degošas sveces, svaidīgas ēnas, mazais, kus­tīgais ārsts un viņš ar savu nedabiski izlocīto ķer­meni. Viņš rādās man vēl tagad.

Viņi apklusa.

— Dīvains stāvoklis, — ierunājās Vormings.

— Pilnīga atšķirtība no šīs pasaules, — Izbisters turpināja. — Te guļ ķermenis, nekas vairāk. Ne dzīvs, ne miris. Kā tukša vieta ar uzrakstu «Aiz­ņemts». Ne sajūtu, ne gremošanas, ne pulsa, pat ne miņas no pulsa. Sajūta ir tāda, it kā es neredzētu_cil­vēku. Viņš ir beigtāks par īstenībā mirušu. Ārsti man teica, ka viņam pat mati neaugot, turpretī mi­roņiem tie turpina augt.

— Zinu, — Vormings atbildēja, un pār viņa seju noslīdēja sāpju ēna.

Viņi atkal paskatījās caur stiklu. Grehems tiešām gulēja dīvainā transa stāvoklī, kam nebija prece­denta visā medicīnas vēsturē. Dažreiz transs bija il- dzis apmēram gadu, bet beidzies vai nu ar atmodu, vai ar nāvi, dažreiz vispirms ar pirmo, pēc tam ar otro. Izbisters pamanīja dūrienu pēdas, ko bija atstā­juši ārsti, injicējot barības vielas, lai neļautu izdzist dzīvībai; viņš norādīja uz šīm zīmēm Vormingam, kurš centās neredzēt tās.

— Kamēr viņš gulēja te, — Izbisters sacīja paš­apmierināti kā cilvēks, kam dzīvē gājis kā pa tau­kiem, — es grozīju savus uzskatus par dzīvi, appre­cējos, audzināju bērnus. Mans vecākais dēls — toreiz dēli man nebija ne prātā — ir Amerikas pilsonis un drīz beigs Harvarda universitāti. Matos man jau pa­rādījies sirmums. Bet viņš nav kļuvis ne vecāks, ne gudrāks, — tāds pats kā es jaunībā. Cik savādi, kad tā padomā!

Vormings pagriezās.

— Es arī esmu kļuvis vecs. Zēns būdams, es spē­lēju ar viņu kriketu. Taču viņš izskatās vēl gluži jauns. Varbūt tikai drusku padzeltējis. Par spīti tam viņš tomēr ir jauns. '

— Un šajā laikā vēl bija karš, — teica Izbisters.

— Jā, tas bija jāpārlaiž.

— Cik es nopratu, — pēc brīža ierunājās Izbisters, — viņam bija neliels īpašums.

— Bija gan, — atteica Vormings. Viņš māksloti nokāsējās. — Un es esmu tā aizbildnis.

— Ak tā . . . — Izbisters novilka, padomāja un tad sacīja: — Tā uzturēšanas izdevumi, bez šaubām, nav lieli. .. īpašums, bez šaubām, pieaug?

— Tā tas ir. Ja vien viņš pamodīsies, viņš būs daudz bagātāks nekā agrāk.

— Man kā praktiskam cilvēkam, — sacīja Izbis­ters, — gluži dabiski, šī doma ne vienreiz vien ir ienākusi prātā. Es pat domāju, zināms, no komer­ciālā viedokļa, ka šis miegs viņam ir gaužām izde­vīgs. Viņš, jāsaka, zināja, ko dara, kad iegrima letar- ģijā. Ja viņš būtu vēl dzīvojis . . .

— Šaubos, vai viņš darīja to tīšām, — sacīja Vor­mings. — Viņš nebija no tālredzīgajiem. īstenībā .. .

— Ak tā?

— Šajā ziņā mūsu uzskati atšķīrās. Es viņam biju kaut kas līdzīgs aizbildnim. Jūs droši vien esat daudz pieredzējis un saprotat, ka ir tādi apstākļi. .. Bet, ja tā arī būtu bijis, maz ticams, ka viņš atmodīsies. Šis miegs izsūc lēni, taču izsūc. Acīmredzot viņš lēni, ļoti lēni un neatturami virzās pretī nāvei, vai tā nav?

— Pamodies viņš laikam būtu gaužām pārsteigts. Šajos divdesmit gados daudz kas ir mainījies. Būtu gluži tāpat kā ar Ripu van Vinklu. [1]

— Mainījies ir tiešām daudz kas, — Vormings piekrita. — Starp citu, arī es esmu pārvērties. Esmu kļuvis par večuku.

Izbisters liekuļotā izbrīnā iesaucās:

— Es gan to neteiktu!

— Man bija četrdesmit trīs gadi, kad viņa baņ­ķieri — atcerieties, jūs telegrāfējāt viņa baņķie­riem — griezās pie manis.

— Adrese bija čeku grāmatiņā, ko es atradu viņa kabatā, — teica Izbisters.

— Tātad nav grūti saskaitīt, — nobeidza Vor­mings.

Iestājās klusums. Tad Izbisters lāva vaļu ziņkārei.

— Bet ja nu viņš guļ vēl gadiem ilgi? — viņš jau­tāja un pēc brīža turpināja: — Tas mums ir jāap­sver. Jūs saprotat, vienā jaukā dienā viņa īpašums var nonākt svešās rokās.

— Ticiet man, mister Izbister, šis jautājums neliek mierā arī mani. Man nav tādu radu, kam es varētu nodot aizbildnību. Neredzēti ērmota situācija.

— Tā ir, — sacīja Izbisters.

— Manuprāt, ir jābūt kādai sabiedriskai iestādei, kādam juridiski nemirstīgam aizbildnim, jo viņš tie­šām var atmosties, kā daži ārsti domā. Es faktiski jau esmu apjautājies vienam otram sabiedriskam darbi­niekam. Bet vairāk nekas nav darīts.

— Nudien nav slikta doma — nodot aizbildnību kādai sabiedriskai iestādei, teiksim, Britu muzejam vai Karaliskajai medicīnas akadēmijai. Tiesa, izklau­sās mazliet neparasti, bet jau pats gadījums ir ne­parasts.

— Grūti pierunāt viņus, lai pārņem aizbildnību.

— Kavē birokrātisms, vai ne?

— Daļēji.

Viņi apklusa.

— Tas tomēr ir interesanti, — pirmais ierunājās Izbisters. — Procenti aug un aug.

— Protams, — teica Vormings. — Kurss aizvien ceļas.

— Esmu dzirdējis, — saviebies atbildēja Izbisters. — Viņam tas nāk par labu.

— Ja tikai viņš atmodīsies.

— Ja tikai viņš atmodīsies, — atkārtoja Izbisters.

— Bet vai jūs redzat, cik smails viņam izskatās de­guns un kā nolaisti plakstiņi?

Vormings bridi skatījās uz aizmigušo.

— Diezin vai viņš atmodīsies, — viņš beidzot sa­cīja.

— Es tomēr netieku gudrs, — sacīja Izbisters,

— no kā sākās šī letarģija. Viņš gan teica man kaut ko par pārmācīšanos. Es bieži esmu domājis par to.

— Viņš bija diezgan apdāvināts, bet pārlieku ner­vozs un jūtīgs cilvēks. Viņam bija nepatikšanas ģi­menē, šķiršanās no sievas, un, es domāju, lai aiz­mirstos, viņš pa galvu pa kaklu metās iekšā politikā. Viņš bija fanātisks radikālis, sociālists jeb tipisks liberālis, kā viņi paši mēdza sevi dēvēt, progresīvu uzskatu cilvēks. Enerģisks, kaismīgs, nesavaldīgs. Pārpūlējās polemikā, un, lūk, kas iznāca. Es atceros viņa uzrakstīto pamfletu — interesants darbs. Dīvs, neprātīgs sacerējums. Tajā bija vairāki pravie­tojumi. Daži 110 tiem nav piepildījušies, citi ir noticis fakts. Vispār iepazīstoties ar viņa atziņām, tu sāc apjaust, cik daudz negaidīta ir pasaulē. Viņam daudz būs jāmācās un daudz kas jāiemācās no jauna, kad viņš atmodīsies. Ja viņš kādreiz vispār atmodī­sies . . .

— Es dotu nezin ko, — sacīja Izbisters, — lai dzir­dētu, ko viņš teiks, ieraudzīdams visur tik daudz pār­maiņu.

— Es arī, — sacīja Vormings. — Jā, es arī. — Un negaidot, kā vecs cilvēks ar nožēlu piebilda: — Bet man nebūs lemts piedzīvot viņa atmodu.

Vormings stāvēja, domīgi lūkodamies uz vaska figūru.

— Viņš nekad nemodīsies, — Vormings beidzot sacīja nopūzdamies. — Viņš nekad vairs nemodīsies.