Kad Gulošais mostas

5 KUSTĪGAS IELAS

Grehems piegāja pie balkona margām un palūko­jās lejup. Viņam parādoties, atskanēja pārsteiguma saucieni un milzīgais pūlis saviļņojās.

Pirmajā mirklī laukums izskatījās pēc grandiozas celtnes, kas izpletusies uz visām pusēm. Laukuma vidū augstu gaisā kopā sagāja gigantiskas spāres un pret debesīm slējās caurspīdīga materiāla jumts. Aukstā, baltā gaisma, ko izstaroja lielas bumbas, no­māca vājos saules starus, kas lauzās iekšā caur spā­rēm un vadiem. Šur un tur pāri bezdibenim kā zir­nekļa tīkli aizstīdza tilti, kas čumēja un mudžēja no gājējiem, un gaisu caurauda tievi kabeļi. Atgāzis galvu, viņš ieraudzīja ēkas augšējo daļu nokarāja­mies pār balkonu, bet pretējā fasāde bija pelēcīga, drūma, izraibināta ar prāvām arkām, apaļiem cauru­miem, balkoniem, kolonām, torņveida izciļņiem, ne­skaitāmiem platiem un augstiem logiem un sarež­ģītiem arhitektūras rotājumiem. Šķērsām pāri fasādei horizontāli un slīpi stiepās uzraksti svešā valodā. Zem paša jumta vietumis bija piestiprinātas izturīgas virves, kas sniedzās līdz apaļiem caurumiem pretējā sienā. Piepeši Grehema uzmanību piesaistīja sīka zili ģērbta figūriņa. Tā parādījās laukuma otrā pusē aug­stu gaisā pie kādas virves nostiprinājuma vietas, tu­rēdamās pie neskaitāmām auklām, kas atzarojās no resnās virves nelielas mūra dzegas priekšā. Piepeši Grehemam nokņudēja sirds, ieraugot, ka cilvēks zi- benīgi/nošļūc pa virvi un pazūd apaļajā caurumā vir­ves otrā galā.

Iznākot uz balkona, Grehems vispirms bija paska­tījies uz augšu un viņa uzmanība bija pievērsta tur un pretī notiekošajam. Tad viņš ieraudzīja ielu. Īste­nībā tā nebija iela, kādu bija pazinis Grehems, jo deviņpadsmitajā gadsimtā par ielu sauca nekustīgu nomīdītas zemes joslu, pa kuru kā urgas starp šau­riem trotuāriem tecēja ekipāžu rindas. Šī iela bija ap trīssimt pēdu plata un kustējās, kustējās visa, izņemot vidējo, zemāko daļu. Sākumā viņš apmulsa, tad saprata.

Zem balkona šis neparastais ceļš joņoja uz labo pusi, kā deviņpadsmitā gadsimta ātrvilciens — bez­galīga platforma ar nelielām atstarpēm, kas deva tai iespēju izlocīties līdzi ielai. Uz platformas bija sē­dekļi un nelieli kioskiņi, taču tie drāzās garām pārāk strauji, lai tos varētu sīkāk apskatīt. Aiz tuvākās, visātrākās platformas rēgojās virkne citu, kas virzī­jās uz to pašu pusi. Katra platforma kustējās manāmi lēnāk par iepriekšējo, tā ka bija iespējams pāriet no vienas platformas uz otru un tādējādi no visātrākās platformas nokļūt līdz nekustīgajam ielas vidum. Aiz tā bija līdzīgu platformu sērija, kas kustējās uz kreiso pusi.. Milzums ļaužu sēdēja uz divām vispla­tākajām un visātrākajām platformām vai ari pārkāpa no vienas joslas uz otru.

— Jūs nedrīkstat te palikt, — piepeši blakus ieru­nājās Hovards. — Uz karstām pēdām prom no še­jienes!

Grehems neatbildēja. Šķita, ka viņš nekā nedzird. Dārdēdamas skrēja platformas, klaigāja pūlis. Viņš redzēja skaisti ģērbtas sievietes un meitenes ar vējā plīvojošiem matiem un uz krūtīm sakrustotām len­tēm. Tās dūrās acīs vispirms. Tad viņš ievēroja, ka dominējošais tonis šajā apģērbu kaleidoskopā ir gaiši zilais, tā pati krāsa, kādā bija bijis drēbnieka mā­cekļa uzvalks. Tad līdz viņa ausīm atlidoja saucieni:

— Gulošais! Kas noticis ar Gulošo?

Garām skrejošās platformas kļuva aizvien raibākas no bālganajiem cilvēku seju plankumiem. Grehems redzēja, ka rāda ar pirkstiem. Šīs milzu arkādes ne­kustīgā vidusdaļa tieši pretī balkonam bija pieblīvēta ar cilvēkiem zilos apģērbos. Šķita, ka tur notiek tāds kā cīniņš. Ļaudis tika grūsti virsū uz platfor­mām un pret savu gribu vesti projām. Attapušies viņi lēca nost no platformām un drāzās atpakaļ iekšā pūlī.

— Tas ir Gulošais! Tas nudien ir Gulošais! — at­skanēja kliedzieni.

— Tas nav vis Gulošais! — citi kliedza pretī.

Aizvien vairāk seju pagriezās pret Grehemu. Vi­dējā platformā Grehems ievēroja caurumus, tādas kā bedres: acīmredzot tur bija kāpnes, pa kurām cilvēki iekļuva pazemē un izkļuva no tās. Vislielākā drūz­mēšanās notika pie viena no tuvākajiem cauru­miem. Cilvēki drāzās turp no visām pusēm, veikli pārlekdami no vienas platformas uz otru. Tie, kas stāvēja uz augstākām platformām, laiku pa laikam pavērās uz balkonu. Drukni stāvi spilgti sarkanos formas tērpos rosījās gar pašām kāpnēm, mēģinā­dami atturēt pūļa spiedienu. Pūlis ap tiem ātri auga. Košie punkti manāmi izcēlās uz ļaužu masas bālgani zilā fona. Tur norisinājās kaut kāda cīņa.

Grehems skatījās, nelikdamies zinis, ka Hovards kliedz viņam ausī un rausta aiz rokas. Piepeši Ho­vards pazuda un Grehems palika uz balkona viens.

Kliedzieni «Gulošais!» atkārtojās biežāk un biežāk, cilvēki uz tuvākās platformas piecēlās kājās. Tuvākā platforma, kas virzījās uz labo pusi, bija fukša, no pretējās puses nākošā — sētin nosēta ar braucējiem. Neticami ātri Grehema priekšā ielas vidū bija salasī­jies varens pūlis, blīva, viļņojoša masa; atsevišķie kliedzieni saplūda nepārtrauktos daudzbalsīgos auros: «Gulošais! Gulošais!» Pa vidu atskanēja aplausi un gaviles, vietām uzplandīja lakatiņi un bija dzirdami saucieni: «Apturiet ielas!» Bez tam Grehems saklausīja kādu svešu vārdu, it kā «ostrogs». Lēnā­kās platformas drīz vien bija pilnas ar cilvēkiem, kas skrēja pretī kustības virzienam, lai tiktu tuvāk Gre­hemam.

— Apturiet ielas! — viņi sauca. Izveicīgākie no ielas vidusdaļas skrēja uz tuvāko kustīgo joslu, iz­kliegdami kaut ko nesaprotamu, un ieslīpi skrēja atpakaļ uz centrālo platformu. Vienu viņš saprata:

— Tas tiešām ir Gulošais! Tas tiešām ir Gulošais!

Dažas minūtes Grehems stāvēja nekustēdamies.

Tad viņš apjēdza, ka viss šis nemiers ir saistīts ar viņu. Tīkami pārsteigts par tādu popularitāti, viņš paklanījās un sveicinot pamāja ar roku. Troksnis, kas sacēlās pēc tam, pārsteidza viņu vēl vairāk. Spie­šanās pie kāpnēm kļuva vēl mežonīgāka. Balkoni bija aplipuši ar cilvēkiem, daudzi šļūca pa virvēm, citi lidoja pāri laukumam, sēdēdami uz trapecēm. Grehems izdzirdēja aiz muguras balsis, no arkas pu­ses nāca cilvēki. Tad Grehems ieraudzīja savu aiz­bildni Hovardu, kurš, sāpīgi sagrābis viņu aiz rokas, centās atvilkt nost no margām un kaut ko kliedza ausī.

Viņš pagriezās. Hovarda seja bija bāla.

— Atpakaļ! — viņš kliedza. — Viņi tūlīt apstādi­nās ielas. Visa pilsēta sacelsies.

Hovardam nopakaļ pa gaiteni ar zilajām kolonām steidzās vēl citi — rudmatis, vīrietis ar linu krāsas bārdu, kāds garš tēvainis griezīgi sarkanas krāsas tērpā un vesels bars citu sarkanā ģērbtu vīru ar nū­jām rokā, un visu sejās bija lasāms satraukums.

— Vediet viņu prom! — pavēlēja Hovards.

— Kādēļ? — jautāja Grehems. — Es neredzu . . .

— Jums ir jāiet prom no šejienes! — pavēloši teica sarkanā ģērbtais. Viņa skatiens bija stingrs. Grehems nolūkojās visos pēc kārtas, un piepeši vi­ņam kļuva skaidrs, ka tie gatavojas pastrādāt ar viņu vardarbību. Kāds sagrāba viņa roku . ..

Grehemu vilka projām. Pūļa rēkoņa kļuva divtik skaļa, it kā no brīnumainās ielas troksnis būtu iekļu­vis šajā lielajā ēkā un atbalsojies tās sienās. Izbrīnī­jies un apjucis, nespēdams rast sevī spēku pretoties, Grehems juta, ka viņu tā kā ved, tā kā velk garām zilajām kolonām. Negaidot viņš atradās divatā ar Hovardu liftā, kas traucās augšup.