Kad Gulošais mostas

8 JUMTI

No otrā istabā rotējošā ventilatora pa caurumu, kurā vīdēja naksnīgās debesis, kļuva dzirdamas ne­skaidras skaņas. Apakšā stāvošo Grehemu izbiedēja kāda balss.

Pavēries augšup, viņš aiz ventilatora ieraudzīja izplūdušus sejas un plecu apveidus. Kāds cilvēks ska­tījās uz viņu. Tad pastiepās tumša roka, strauji joņo­jošie spārni atsitās pret to, un uz to plānajām malām parādījās brūngani plankumiņi; no turienes kaut kas sāka pilēt uz grīdas.

Grehems paskatījās uz leju un ieraudzīja pie sa­vām kājām asinis. Izbailēs viņš atkal pacēla galvu. Siluets bija nozudis.

Grehems stāvēja nekustīgi, ar acīm urbdamies ne­mierīgajā tumsas ielāpā. Viņam likās, ka pa gaisu spurdz attāli, bālgani plankumiņi. Tie svaidīdamies un riņķodami traucās pretī viņam, bet, uzdūrušies ventilatora gaisa strāvai, aizdrāza garām. Iekļuvuši gaismas joslā, plankumiņi balti uzzibsnīja un izdzisa tumsā. Grehems saprata, ka aiz šīs siltās un gaišās telpas sienām, dažas pēdas no viņa, krīt sniegs.

Grehems pārgāja pāri istabai un atgriezās pie ven­tilatora. Pavisam tuvu viņš pamanīja cilvēka galvu. Bija dzirdami čuksti, tad piesardzīgs sitiens ar kādu metāla priekšmetu, brīkšķis, balsis, un spārni apstā­jās. Istabā ielidoja pārslas un, nesasniegušas grīdu, izkusa.

— Nebaidieties, — kāds sacīja.

Grehems stāvēja zem ventilatora.

— Kas jūs tāds esat? — viņš nočukstēja.

Kādu bridi nebija dzirdams nekas cits kā tikai ventilatora čīkstoņa, tad kāds uzmanīgi pabāza pa caurumu galvu. Seja bija pagriezta pret Grehemu, lumšie mati slapji no sniega. Cilvēks pieķērās pie kaut kā ar roku. Viņam bija jauneklīga seja, spri­ganas acis un uz pieres pietūkušas vēnas. Viņš bija sasprindzinājis visus spēkus, lai noturētu līdzsvaru.

Brīdi abi klusēja.

— Jūs esat Gulošais? — beidzot svešais iejautājās.

— Jā, — Grehems atbildēja. — Ko jūs gribat no

manis?

— Es nāku no Ostroga, ser.

— No Ostroga?

Cilvēks ventilatorā pagrieza galvu, un Grehems ieraudzīja viņa seju profilā. Šķita, ka viņš ieklausās. Piepeši svešais īsi iekliedzās un parāvās atpakaļ, tikko izvairīdamies no ventilatora, kas bija sācis griezties. Kad Grehems pacēla acis, ventilatorā bija saskatāmas tikai pārslas, nekas vairāk.

Apmēram pēc stundas ceturkšņa kļuva dzirdams pazīstamais metāliskais troksnis, ventilatora spārni apstājās un caurumā no jauna parādījās galva. Gai­došais un satraukumā drebošais Grehems pa šo laiku nebija izkustējies no vietas.

— Kas jūs esat? Ko jūs vēlaties? — viņš jautāja.

— Mēs gribam parunāt ar jums, ser, — atbildēja svešais. — Mēs gribam … es nevaru noturēt riteni. Jau trīs dienas mēs mēģinām tikt jums klāt.

— Vai tas ir glābiņš? — čukstus jautāja Grehems. — Bēgšana?

— Jā, ser, ja jūs piekrītat.

— Vai jūs esat no manas partijas, no Gulošā par­tijas?

— Jā, ser,

— Ko tad lai es daru? — vaicāja Grehems.

Kaut kas nobrīkšķēja, un caurumā parādījās sveši­nieka roka ar asiņojošu delnu, bet pēc tam arī ceļi.

— Paej iet nost, — svešais nosēca un, sasizdams ro­kas un plecu, smagi nolēca uz grīdas, Vaļā palaistais ventilators šņākdams sāka griezties. Svešais apvēlās, žigli pielēca kājās un elsodams ņēmās berzēt apdau­zīto plecu. Viņa mirdzošās acis vērās Grehemā.

— Jūs patiešām esat Gulošais! — viņš sacīja. — Es jūs redzēju guļam. Toreiz katrs varēja redzēt jūs.

— Es esmu tas, ku*š gulēja letarģiskajā miegā, — Grehems paskaidroja. — Viņi mani ieslēguši te. Es atrodos te jau kopš savas atmodas brīža, vismaz trīs dienas.

Svešais dzīrās atbildēt, bet, kaut ko izdzirdējis, atskatījās uz durvīm un pēkšņi metās pie tām, bēr­dams nesakarīgus vārdus. Viņam rokā pazibēja tē­rauda asmens, un viņš sāka raut nost durvju viras.

— Sargies! — kāds uzkliedza. Balss nāca no augšas.

Grehems ieraudzīja virs sevis divas pazoles, pielie­cās, un kaut kas smags uzgāzās viņam uz pleca, no­triecot viņu četrrāpus zemē. Smagums pārvēlās vi­ņam pāri galvai. Grehems paslējās uz ceļiem un ieraudzīja pretī sēžam otru svešinieku.

— Es jūs neredzēju, ser, — tas izdvesa un piecē­lies palīdzēja piecelties arī Grehemam. — Vai jūs nesasitāties, ser?

No ārpuses tika sists pa ventilatoru, un, gandrīz skarot Grehema seju, nokrita balts metāla gabals.

— Kas tas? — iesaucās pārsteigtais Grehems, rau­dzīdamies uz ventilatoru. — Kas jūs esat? Ko jūs darāt? Iegaumējiet, ka es neko nezinu.

— Paej iet nost, — teica svešais un atvilka Gre- / _

hemu tālāk no ventilatora, no kura atkal izkrita prāvs metāla gabals.

— Mēs gribam aizvest jūs projām, ser, — els­dams teica svešais. Viņam pierē sārtojās rēta, un no tās sūcās asinis. — Jūsu tauta jūs aicina.

— Kurp aizvest? Kāda mana tauta?

— Uz zāli pie tirgus. Te jūsu dzīvībai draud bries­mas. Mums ir spiegi. Mēs laikus dabūjām zināt, ka Padome nolēmusi jau šodien pat noindēt vai noga­lināt jūs. Viss ir jau sagatavots. Ļaudis ir apmācīti, vēj dzinēj u apsardze, inženieri un puse ielu mehāniķu ir ar mums. Visa pilsēta ir sacēlusies pret Padomi. Mums ir ieroči. — Viņš norausa ar plaukstu asinis. — Par jūsu dzīvību te nedod .. .

— Bet kādēļ vajadzīgi ieroči?

— Tauta ir sacēlusies, lai aizstāvētu jūs, ser. Nu?

Viņš apsviedās pret savu biedru, kas bija nolēcis pirmais un tagad vilka gaisu caur zobiem. Tas deva viņam zīmi paslēpties un pats nostājās tā, lai durvis atvērušās viņu aizsegtu.

Tajā brīdī, acis nodūris, ar paplāti rokās istabā ienāca Hovards. Viņš satrūkās, pacēla acis, durvis ar blākšķi aizcirtās ciet, paplāte viņam rokās sašū­pojās, un Hovardam deniņos ieurbās tērauda asmens. Viņš nogāzās kā aizcirsts koks un palika - guļam šķērsām pāri istabai. Dūrējs noliecās, uzmanīgi aplū­koja nogalinātā seju un, pagriezies pret durvīm, darīja tālāk savu darāmo.

— Jūs gribēja noindēt, — kāds iečukstēja Grehe­mam ausī.

Piepeši viņus apņēma tumsa. Neskaitāmās gar dzegu degošās spuldzītes bija nodzisušās. Ventilatora caurumā spokaini virpuļoja pārslas un rosījās trīs tumši stāvi. No augšas tika nolaistas kāpnes, un kā­dam rokā uzzibēja raksturīgā dzeltenā gaisma.

Mirkli Grehems svārstījās. Taču šo cilvēku izturē­šanās, drudžainā steiga un vārdi tik ļoti saskanēja ar viņa paša bailēm no Padomes, ar cerībām uz bēg­šanu, ka Grehems pārāk ilgi neprātoja. Tauta taču gaida viņu!

— Es neko nesaprotu, — viņš teica, — bet ticu. Sakiet, kas man jādara.

Vīrs ar rētu pierē satvēra Grehemu aiz rokas.

— Kāpiet augšā, — viņš skubināja. — Veicīgi. Viņi laikam ir izdzirdējuši. . .

Izstiepis rokas, Grehems sataustīja kāpnes, uzcēla kāju uz zemākā pakāpiena un, pagriezis galvu, pār vistuvāk stāvošā cilvēka plecu kabatas baterijas dzeltenajā gaismā ieraudzīja, ka tas, kurš bija iera­dies pirmais, pie durvīm vēl ņemas ar Hovardu, jāte­niski uztupies viņam virsū. Svešajam un ventilatora caurumā stāvošajam piepalīdzot, Grehems kāpa augšā, līdz atradās uz cietas, aukstas un slidenas virsmas.

Viņš drebinājās. Temperatūra bija strauji mainī­jusies. Apkārt stāvēja savs pusducis kaut kādu cil­vēku. Pārslas krita uz rokām, uz sejas un ātri kusa Brīdi bija tumšs, tad paspīdēja bāla, violeta gaisma, un pēc tam viss atkal ietinās tumsā.

Viņš saprata, ka atrodas uz milzum lielas pilsētas būves, kas aizstāj Viktorijas laika Londonas atseviš­ķos namus, ielas un laukumus. Jumts bija plakne, pār kuru kā čūskas krustām šķērsām uz visām pu­sēm aizlocījās resnas tauvas. Caur tumsu un pārslu biežņu rēgojās vējdzinēju riteņi, kas trokšņaini grie­zās, vējam te pieņemoties spēkā, te atslābstot. Izlau­zušies kaut kur no apakšas, sniega vērpetes taustīja balta mirkšķinošas gaismas strēle. Dziļi lejā gan te, gan tur bija viedamas vēja darbinātu mehānismu aprises, gaisā ņirbēja zilganas dzirkstis.

Visu to Grehems paguva saskatīt dažās sekundēs, kamēr viņa glābēji stāvēja viņam apkārt. Kāds uz­meta Grehemam plecos biezu, mīkstu mēteli no ādai līdzīgas drānas un aizpogāja cilpiņas uz krūtīm un pleciem. Runāts tika īsām, aprautām frāzēm. Kāds stūma Grehemu uz priekšu.

— Šurp! — teica neredzamais pavadonis, skubi­nādams pasteigties un rādīdams uz neskaidru gais­mas pusapli tālumā.

Grehems paklausīja.

— Uzmanīgāk! — brīdināja tā pati balss, kad Gre­hems paklupa uz tauvas. — Ejiet starp tauvām, ne­vis taisni. Mums maz laika.

— Kur ir ļaudis? — Grehems vaicāja. — Ļaudis, kuri mani gaidot.

Svešais neatbildēja. Viņš palaida vaļā Grehema roku, jo eja kļuva šaurāka, un gāja pa priekšu. Gre­hems paklausīgi sekoja. Drīz viņš jau skrēja.

— Vai pārējie arī nāk? — viņš jautāja, smagi elsodams, bet atbildes nebija.

Viņa pavadonis tikai atskatījās un skrēja tālāk. Viņi nonāca pie tādas kā no šķērsām saliktiem me­tāla stieņiem taisītas laipas un nogriezās uz tās. Gre­hems arī atskatījās, bet sniegputenī neviena nere­dzēja.

— Nāciet! — pavadonis steidzināja.

Viņi skriešus tuvojās mazam vēj dzinējam, kas griezās augstu gaisā.

— Stāt! — pavadonis uzsauca. Viņi bija uzdūru- šies vadam, kas aizstiepās uz ventilatora šahtu. — Pieliecieties. — Viņi līdz potītēm iestiga ar slapju sniegu pilnā notekā starp divām zemām sienām, kas sniedzās līdz jostas vietai.

— Es iešu pirmais, — sacīja pavadonis.

Ietinies mētelī, Grehems sekoja viņam. Viņu priekšā pavērās šaurs bezdibenis, kam pāri bija pār­mesta tekne. Zagšus paskatījies lejā, Grehems re­dzēja tikai melnu aku. Mirkli viņš nožēloja, ka pie­kritis bēgt. Otrreiz paskatīties viņam bija bail, un, brienot tālāk pa kūstošo sniegu, sāka reibt galva.

Beidzot tikuši pāri bezdibenim, viņi izgāja piepu­tinātā, no iekšienes spīdošā laukumiņā. Grehems baidījās spert soli uz šā nedrošā pamata, bet viņa pavadonis gāja vien tālāk. Uzrāpušies pa slidenām kāpnēm, viņi atradās liela stikla kupola pakājē. Viņi a Pgāja apkārt kupolam. Tālu lejā rēgojās dejojošu ļaužu pūļi, kupolam cauri lauzās mūzika. Grehemam. izklausījās, ka vētras kaucieniem cauri skan klie­dzieni, un pavadonis atkal jo sparīgi ņēmās viņu mudināt. Elsdami pūzdami viņi uzkāpa laukumiņā, kur slējās daudz vējdzinēju; viens no tiem bija tik liels, ka varēja redzēt tikai daļu tā spārna, kas ātri parādījās redzeslokā, lai tūlīt pagaistu sniegā un tumsā. Izkūlušies cauri metāla balstu biezoknim, viņi beidzot iznāca virs kustīgajām platformām, kas atgā­dināja Grehemam no balkona redzētās. Viņi rāpus līda pa caurspīdīgo jumtu, kas klāja platformu ielu un ko sniegs bija padarījis slidenu.

Stikli bija aizsvīduši, un lejā Grehemam viss rādī­jās kā dūmakā tīts, toties tuvāk caurspīdīgā jumola virsotnei stikli bija tīri un viņš varēja saskatīt vai­rāk. Pavadonis gan steidzās, taču Grehems juta rei­boni un kā paralizēts pieplaka pie stikliem. Tālu apakšā, nepazīdama miega, mūžīgās dienas gaismā kā skudru pūznis čumēja pilsēta, nerimtīgi slīdēja platformas. Pa viegli nostieptajām virvēm šaudījās vēstneši un nezināmu profesiju cilvēki, gaisa tilti bija laužu pilni. Tas bija tikpat kā skatīties aizstik- lotā stropā, un no šaušalīga kritiena viņu sargāja tikai plāna stikla kārtiņa. Ielās šķita esam silts un gaišs, bet Grehems bija līdz ādai slapjš no kūstošā sniega, un kājas viņam bija aukstas kā ledus. Kādu laiku viņš pat nejaudāja pakustēties.

— Nāciet! — izbailēs sauca pavadonis. — Nāciet!

Grehems ar pūlēm aizkļuva līdz jumola virsotnei.

Darīdams tāpat kā viņa pavadonis, Grehems šļūca

lejā pa kori, raudams līdzi mazu sniega lavīnu. Šļūk­dams viņš domāja, kas notiktu, ja ceļā pagadītos dziļa aiza. Malā, ar kājām smagi ietriecies sniega putrā, viņš tencināja dievu, ka ticis cauri sveikā. Viņa pavadonis pa plānu metāla sienu jau rāpās augšā uz līdzenas virsmas.

Šķidrajam pārslu autam cauri varēja saredzēt citas vējdzinēju rindas miglainos apveidus. Pēkšņi vien­mērīgi rotējošo riteņu dūkoņā ielauzās apdullinošs kauciens, kas nāca no kāda mehānisma un bija dzir­dams visās debess pusēs.

— Viņi dzenas mums pakaļ! — šausmās iekliedzās Grehema pavadonis, un šajā mirklī žilbinoša gaisma pārvērta nakti par dienu. Starp vējdzinēju stāviem no puteņa vērpetēm iznira augsti masti ar bumbām, kas izstaroja spilgtas gaismas kūļus. Tie skrēja uz visām pusēm, cik tālu vien sniedza skatiens.

— Šurp! — sauca pavadonis un uzgrūda Grehemu uz metāla restēm, kas kā gara lente aizstiepās starp divām apsnigušām virsmām. Grehema sastingušajām kājām pat kļuva silti, un no tām sāka celties viegls tvaiks^

— Ātrāk! — sauca pavadonis, kas gāja metrus desmit pa priekšu, un, negaidīdams Grehemu, cauri gaiši apspīdētai telpai skrēja pie nākamās vējdzinēju balstu rindas. Attapies no pārsteiguma, Grehems sekoja pārliecībā, ka bojā eja ir nenovēršama . . .

Dažas minūtes viņi gāja cauri gaismas un dziļu ēnu mudžeklim, ko veidoja briesmīgie mehānismi. Piepeši Grehema pavadonis nogriezās sāņus un no­zuda kāda milzu balsta ēnā. Pēc mirkļa Grehems stāvēja viņam blakus.

Smagi elsodami, viņi skatījās apkārt.

Grehema acīm pavērās savāds skats. Vairs gandrīz nemaz nesniga, gaisā lidinājās retas novēlojušās pārslas. Plata, līdzena virsma spīdēja spokaini baltā gaismā, uz kuras fona kustējās kaut kādi stāvi un garas necaurredzamas tumsas sloksnes, kas atgādi­nāja neveiklus ēnu titānus. Tam visam pāri pacēlās metāla konstrukcijas, dzelzs savijumi un vējdzinēju riteņi, kas lēni griezās pierimušajā vējā, mezdami plašus lokus spīgajā miglā. Kur vien vizošām pār­slām piebārstītā gaismas josla paslīga zemāk, baļķi, sijas un nepārtraukti slīdošas lentes acumirklī savijās neatšķetināmā mudžeklī. Un kaut gan tas viss kustē­jās, kaut gan tam it kā bija jēga un gala mērķis, šis sniega klātais mehānismu tuksnesis šķita neapdzī­vots, vientulīgs un visu aizmirsts kā nepieejams Alpu ledājs.

— Viņi mūs panāks, — sauca pavadonis, — bet mēs esam vēl tikai pusceļā. Lai būtu cik auksts būdams, mums kādu laiku jānogaida, lai sāk snigt vairāk.

Viņam klabēja zobi.

— Kur tad ir tirgi? — jautāja Grehems. — Kur ir ļaudis?

Otrs neatbildēja.

— Skatieties! — Grehems nočukstēja, pieplaka pie sniega un apklusa.

Pārslas bija sākušas krist biezāk, un no melnā de­besu bezdibeņa strauji iznira kāda liela mašīna. Tā stāvus nāca lejā, tad, izpletuši platos spārnus un at­stājusi aiz sevis baltu tvaiku strūkliņu, apsviedās apkārt un apbrīnojami ātri un viegli slīdēja pa gaisu, aprakstīja slaidu horizontālu loku, lai pēc tam pa­zustu sniegputenī. Cauri mašīnas ribām Grehems sa­skatīja divus sīkus, rosīgus cilvēciņus, kuri, kā viņam šķita, pētīja apkārtni ar binokli. īsu brīdi viņš tos redzēja skaidri jo skaidri, tad pārslu virpuļos tie kļuva blāvāki, līdz beidzot nozuda pavisam.

— Tagad var! — uzsauca pavadonis. — Iesim!

Viņš saķēra Grehemu aiz piedurknes, un abi skrēja

prom pa vējdzinēju dzelzs balstu mežu. Grehems, kas skrēja kā ar aizsietām acīm, uzdrāzās virsū sa­vam pavadonim, kad tas negaidot pagriezās pret viņu. Divpadsmit metru attālumā priekšā vērās dziļa aiza. Tā aizstiepās ir pa labi, ir pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens. Šķita, ka ceļš viņiem ir pilnīgi nogriezts.

— Dariet tāpat kā es, — čukstēja pavadonis. Viņš nogūlās zemē, pierāpoja pie malas, noliecās un pār­kāra vienu kāju pāri. Viņš laikam mēģināja sataustīt kādu atbalstu, atrada arī un ieslīdēja bezdibenī. Tad parādījās viņa galva.

— Te ir kur atsperties, — viņš čukstēja. — Visu ceļu būs tumšs. Dariet tāpat kā es.

Grehems vilcinādamies nometās četrrāpus, pielīda pie malas un ielūkojās samtainajā melnumā. Kādu brīdi viņš nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ, tad apsēdās, nolaida lejā kājas, sajuta pastiepjamies pa­vadoņa roku, sajuta, ka slīd bezdibenī, un attapās dubļainā iedobē, kur bija tik tumšs, ka vai acī du­rams.

— Uz šejieni, — atskanēja čuksti, un, piespiedies pie sienas, viņš rāpoja pa kūstoša sniega pildītu iedobi. Tā viņi rāpoja vairākas minūtes. Grehemam likās, ka viņš izbauda visu izmisuma dziļumu, ka šim aukstajam, slapjajam un nogurdinošajam ceļam ne­būs gala. Vēl pēc kāda laika viņš vairs nejuta ne rokas, ne kājas.

Noteka gāja uz leju. Grehems ievēroja, ka ēkas jumtmala atrodas vairākus metrus virs viļņiem. Aug­stāk stiepās spokaini baltu plankumu rindas, tādi kā cieši aizslēģoti logi. Viņi nonāca pie tauvas; tā bija nostiprināta virs viena no šiem logiem un nozuda tumsā. Pavadonis sagrāba Grehemu aiz rokas.

— Klusu! — viņš nočukstēja.

Pacēlis acis, Grehems ar šausmām ieraudzīja lid­aparāta platos spārnus lēni un klusi slīdam pa snie­gotajām pelēkzilajām debesīm. Viens mirklis, un tā vairs nebija.

— Nekustieties! Viņi vēl atgriezīsies.

Abi sastinga. Tad Grehema ceļa biedrs piecēlās un, satvēris tauvu, mēģināja to kaut kur piestiprināt.

— Kas tas ir? — apjautājās Grehems.

Par atbildi atskanēja vārgs kliedziens. Pavadonis nekustējās. Grehems pagriezās un redzēja viņa iz­plūdušos vaibstus. Viņš vērās debesīs, un Grehems, sekodams sava pavadoņa skatienam, ieraudzīja tā­luma dēļ vēl pavisam maziņo lidaparātu. Tā spārni pletās un pletās, mašīna ātri auga lielāka. Tā tuvojās viņu bezdibenim.

Pavadonis sāka drudžaini darboties. Viņš iespieda Grehemam rokā divas krustām saliktas kārtis. Gre­hems tumsā tikai sataustīja to formu. Ar tievām sai­tēm tās bija piestiprinātas pie tauvas. Saitēs karājās mīkstas cilpas, kur iebāzt rokas.

— Sēstieties krustam virsū, — satraukts čukstēja pavadonis, — un turieties pie cilpām. Stingrāk turie­ties, stingrāk!

Grehems darīja, kā likts.

— Leciet! — uzsauca pavadonis. — Dieva dēļ, Ieciet!

Grehems nespēja neko atbildēt. Vēlāk viņš prie­cājās, ka viņa seju slēpusi tumsa. Viņš klusēja un trīcēja kā drudzī. Viņš lūkojās uz ēnu, kas joņoja tieši virsū.

— Leciet! Leciet, dieva dēļ, citādi viņi dabūs mūs rokā, — pavadonis kliedza un pagrūda Grehemu.

Grehems sagrīļojās, nevilšus iekliedzās un brīdī, kad lidaparāts bija tieši virs galvas, gāzās lejup tum­sas bezdibenī, sēdēdams uz kokiem un ar rokām konvulsīvi ieķēries virvēs. Kaut kas nobrīkšķēja, kaut kas spēcīgi atsitās pret sienu. Grehems dzirdēja, kā, slīdot pa virvi, dūc trīsis ar tajā iekārto šūpuli. Viņš dzirdēja kliedzam aeronautus. Viņš juta, ka viņam pret muguru atspiežas kāda ceļgali . . . Viņš kā akmens krita ar galvu uz priekšu. Savu vienīgo glā­biņu viņš turēja rokās. Viņš gribēja kliegt, bet ne­jaudāja.

Grehems drāzās pretī žilbinošai gaismai, un tas lika viņam vēl stiprāk ieķerties virvē. Jau bija saska­tāmas kustīgās ielas, gaismas bumbas un saaudušās sijas. Tas viss zibēja viņam garām. Radās iespaids, ka ir atvērusies liela rīkle, lai aprītu viņu.

Viņš atkal bija tumsā, krita un krita, ar sāpošām rokām turēdamies pie virves, tad kaut kas noska­nēja, acīs iecirtās gaisma, un viņš bija spilgti apgais­motā, ļaužu pilnā zālē. Tauta! Viņa tauta! Pretī skrēja skatuve, un viņš pa tauvu nolaidās apaļā caurumā pa labi no skatuves. Grehems matīja, ka ātrums aiz­vien vairāk samazinās, un drīz viņš kustējās pavisam lēni. Atskanēja līksmi saucieni: «Glābts! Mūsu vald­nieks! Viņš ir izglābies!» Skatuve lēni tuvojās. Tad . ..

Grehems izdzirdēja, ka viņam aizmugurē sēdošais pavadonis izbailēs iekliedzas, un viņa kliedzienu at­kārtoja pūlis apakšā. Viņš nevis vairs slīdēja pa trosi, bet gan krita kopā ar to. Sacēlās klaigas, vai­manas un spiedzieni. Viņa izstieptās rokas atdūrās pret kaut ko mīkstu.

Grehemu pacēla uz rokām. Drošs par to viņš ne­bija, bet vēlāk šķita, ka viņš pārvests uz platformu. Viņš neredzēja, kas noticis ar pavadoni. Atguvies viņš jau bija uz kājām; viņu balstīja palīdzīgas ro­kas. Viņš atradās dziļā nišā, kas, spriežot pēc agrākās pieredzes, varēja būt teātra loža. Varbūt tas patie­šām bija teātris.

Ausīs dunēja nepārredzamā pūļa pērkonīgie auri:

— Tas ir Gulošais! Gulošais ir ar mums!

Gulošais ir ar mums! Mūsu Valdnieks! Vald­nieks ir ar mums! Viņš ir glābts!

Lielā zāle bija ļaužu pilna. Atsevišķas sejas nebija atšķiramas: tikai sārtas putas šajā dzīvajā jūrā, roku un lakatiņu vēcienus; Grehems juta, ka šis pūlis iedarbojas uz viņu hipnotizējoši, ka tas uzmundrina viņu. Aiz balkoniem, galerijām un lielām arkām pa­vērās tālas perspektīvas, un viss bija bāztin piebāzts ar gavilējošiem cilvēkiem. Netālu, saplakusi kā beigta čūska, gulēja trose. Ļaudis no lidaparāta bija to augšgalā pārgriezuši pušu, un tā bija nokritusi zālē. Laikam tā tika jau vākta nost no ceļa. Iespaids bija satricinošs, visa ēka drebēja 110 pūļa rēkoņas.

Grehems ielūkojās apkārtstāvošajos. Kāds balstīja viņu zem rokas.

— Vediet mani uz mazo istabiņu, — viņš lūdza, —i uz mazo istabiņu.

Vairāk neko viņš nevarēja izteikt.

Kāds melnā ģērbies vīrietis panācās uz priekšu un saņēma viņa vaļā palaisto roku. Citi pakalpīgi atvēra durvis. Kāds pieveda viņu pie krēsla. Viņš saļodzījās, smagi apsēdās un aizklāja seju ar rokām. Nespēdams vairs valdīt pār sevi, Grehems drebēja pie visām miesām. Kāds bija noņēmis viņam no pleciem mēteli, bet viņš to pat nebija pamanījis, purpura zeķes izska­tījās melnas no slapjuma. Apkārt rosījās cilvēki, risi­nājās svarīgi notikumi, taču viņš to neievēroja.

Viņš bija glābts. Tūkstošiem balsu to apstiprināja. Viņš bija drošībā. Šie ļaudis visi bija viņa pusē. At­vilcis elpu, Grehems sēdēja, neatņemdams rokas no sejas. Gaisu tricināja nepārredzamā pūļa kliedzieni.