Kad Gulošais mostas

11 VECAIS VISZINIS

Grehems satrūkās, izdzirdēdams turpat blakus kādu nokāsējamies.

Viņš strauji pagriezās un ieraudzīja dažus metrus tālāk iežogojuma paēnā sēžam sīciņu, kuprainu stāvu.

— Vai jums ir kādi jaunumi? — cilvēks jautāja sevišķi drebošā balsi.

Grehems uzreiz neattapa, ko atbildēt.

— Nav gan, — viņš teica.

— Es nogaidu te, lai atkal iedegas gaisma, — sa­cīja večuks. — Šie zilie nelieši ir visur . .. visur.

Grehems kaut ko atmurmināja. Veltīgi viņš centās saskatīt tumsā sirmgalvja seju. Viņš gribēja runāt, bet nezināja, kā iesākt.

— Tumšs un nemīlīgs, — piepeši ierunājās večuks. — Tumšs un nemīlīgs. Vajadzēja man līst ārā no mājām tādā briesmu laikā!

— Viegli nav, — piebalsoja Grehems. — Jums ir grūti.

— Tik tumšs! Vecam tādā tumsā itin viegli pazust. Visi kā prātu zaudējuši. Karo un plēšas. Policija tos izklīdināja, un tagad visur vazājas klaidoņi. Kādēļ viņi neatved nēģerus, lai tie gādā par kārtību? Man šīs tumšās ejas ir līdz kaklam. Es uzkritu virsū kādam līķim. Drošāk tomēr ir kompānijā, — večuks turpi­nāja, — ja vien tā ir kārtīgu cilvēku kompānija.

Tad večuks piecēlās un pienāca tuvāk Grehemam. Acīmredzot viņš bija atstājis patīkamu iespaidu. Ve­cais apsēdās, nopriecādamies, ka vairs nav viens.

— Jā, — viņš sacīja, — ir gan briesmīgi laiki. Karo un plēšas, visur vāļājās līķi. Tumšos kaktos mirst vīrieši, stipri, veseli vīrieši. Dēli! Man ir trīs dēli. Dievs zina, kur viņi ir patlaban!

Večukam aizlūza balss, tad viņš atkārtoja:

— Dievs zina, kur viņi ir patlaban.

Grehems gudroja, ko atbildēt, lai nenodotu sevi.

— Šis Ostrogs uzvarēs, — večuks atsāka. — Viņš

noteikti uzvarēs. Neviens lāgā nezina, kas viņam pa­domā. Mani dēli ir pie vēj dzinējiem, visi trīs. Viena no manām vedeklām kādu joni bija viņa mīļākā. Viņa mīļākā! Mēs neesam nekādi vienkāršie cilvēki, lai gan šonakt man jāklimst tumsā … Es zinu, kas notiek. Paredzēju ātrāk par visiem. Bet šī tumsa! Padomājiet, tumsā uzkrist virsū līķim!

Večukam no krūtīm lauzās gārdzoša elpa.

— Ostrogs … — ierunājās Grehems.

— Dižākais vadonis, ko pasaule jebkad redzē­jusi, — večuks viņu pārtrauca.

Grehems koncentrēja domas.

— Padomei tautā ir maz draugu, — viņš nedroši iebilda.

— ļoti maz. īpaši starp trūcīgajiem. Viņu laiks ir pagājis. Jā! Viņiem vajadzēja rīkoties gudrāk. Vēlē­šanas bija divreiz. Un Ostrogs . .. Bet tagad ir jau sācies, un nekas vairs nelīdzēs, nekas vairs nelī­dzēs. Divreiz viņi noraidījuši Ostrogu, Ostrogu va­doni! Es dzirdēju, cik nikns viņš toreiz kļuvis, bries­mīgi nikns. Lai dievs viņam stāv klāt! Nekas zemes virsū viņam nelīdzēs, ja viņš sakūdījis pret tiem Strādnieku Sabiedrības. Neviens cits to nebūtu iedro­šinājies. Visi zilie apbruņoti un izgājuši ielās. Gan viņš uzvarēs. Viņš uzvarēs. .

Brīdi večuks klusēja.

— Šis Gulošais … — viņš sāka un aprāvās.

— Jā, nu? — jautāja Grehems.

Vecišķā balss sāka konfidenciāli čukstēt, bālā seja pieliecās tuvāk.

— īstais Gulošais . ..

— Nu?

— Pirms daudz gadiem miris.

— Kā tā? — Grehems asi noprasīja.

— Pirms daudz gadiem. Miris. Pirms daudz ga­diem.

— Kā jūs tā varat runāt? — Grehems nenoturējās.

— Varu. Varu tā runāt. Viņš ir miris. Gulošo, kas pamodās tagad . .. viņi naktī apmainīja. Kāds līdz nemaņai piedzirdīts nabags. Bet es nedrīkstu stāstīt jums visu, ko zinu. Es nedrīkstu stāstīt jums visu, ko zinu.

Kādu laiku viņš kaut ko murmināja pie sevis. No­slēpums viņam acīmredzot nedeva mieru.

— Es nepazīstu tos, kas viņu iemidzināja, — tas notika vēl pirms manis, — bet es pazīstu cilvēku, kas viņam iešļircinājis uzbudinošu līdzekli un atmo­dinājis viņu. Izredzes bija desmit pret vienu, — vai nu atmodināt, vai nogalināt. Atmodināt vai nogali­nāt. Tur savu roku pielicis Ostrogs.

Grehems bija tik pārsteigts, ka vairākkārt pār­trauca sirmgalvi, likdams viņam atkārtot stāstīto un kāri iztaujādams, lai spētu ticēt savām ausīm. Tātad viņa atmoda nav bijusi dabiska! Vai tie būtu vecā vīra murgi, vai arī visā tajā ir kripatiņa patiesības? Kādā atmiņas apcirknī viņam bija aizķēries, ka tādi gadījumi ir iespējami, ja pastāv stimulējoši līdzekli. Ienāca prātā, ka viņam laimējies, sastopot šo sirm­galvi: taču viņš uzzinās kaut ko vairāk par jauno pasauli. Vecais vīrs ilgi šņākuļoja un krekšķināja, tad ierunājās augstā, aizsmakušā balsī:

— Pirmoreiz viņi to noraidīja. Es to visu zinu.

— Ko noraidīja? — Grehems jautāja. — Gulošo?

— Gulošo? Nē jel. Ostrogu. Viņš bija briesmīgs, briesmīgs! Viņam toreiz tika apsolīts, apsolīts nā­kamreiz. Muļķi viņi bija, noniecinādami tādu cil­vēku. Tagad visa pilsēta lej ūdeni uz viņa dzirnavām un viņš samaļ tādus kā mēs abi. Samaļ miltos. Iekams viņš atjaunos kārtību, strādnieki būs paguvuši pār­kost cits citam rīkli un apkaut visādus ķīniešus un strādnieku policiju, bet mūs, pārējos, liks mierā. Līķi! Laupīšanas! Tumsa! Nekas tamlīdzīgs pēdējā gadu grosā nav noticis. Eh, plāni klājas mazajiem ļautiņiem, kad lielie saiet matos! Plāni gan!

— Kā jūs teicāt? Kas nav noticis pēdējā gadu grosā?

— Ko? — pārjautāja večuks.

Rūkdams, ka Grehems neskaidri izrunā vārdus, viņš lika tam atkārtot jautājumu vairākas reizes.

— Nebija kautiņu, asinsizliešanas, ieroču žvadzi- nāšanas, un muļķi nekladzināja par brīvību un tam­līdzīgām blēņām, — vecais paskaidroja. — Visā savā mūžā neesmu pieredzējis kaut ko tādu. Tagad atkār­tojas tas pats, kas vecos laikos, kad Parīzē sacēlās tauta. Tas bija pirms trīs gadu grosiem. Es saku, nekā tāda nav bijis. Bet tāda jau tā pasaule radīta. Viss atkārtojas. Es zinu. Es zinu. Ostrogs ir strādājis pie­cus gadus, un visur ir rūguši nemieri, ir piedzīvots bads, draudi, augstas runas un ieroču šķinda. Zilais audekls un kurnēšana. Neviens nevar justies drošs. Katrs cenšas nemanīts nozust un ielīst kādā spraugā. Un, lūk, kur mēs esam! Sacelšanās, cīņa — un Pa­domei beigas.

— Jūs jau esat labi informēts par visiem notiku­miem, — sacīja Grehems.

— Es atstāstu to, ko esmu dzirdējis. Manī nav Pļāpu Mašīnas.

— Nē, — noteica Grehems, gudrodams, kas tā par mašīnu. — Un jūs droši zināt, ka Ostrogs … ka tieši Ostrogs noorganizējis šo dumpi un sarīkojis Gulošā atmodu? Tādēļ vien, ka nav uzņemts Padomē?

— Manuprāt, visi to zina, — atbildēja sirmgalvis.

— Izņemot galīgus muļķus. Viņš nodomājis pats pār­valdīt valsti. Vai nu Padomē, vai bez tās. Katrs to zina. Un te nu mēs sēžam tumsā starp līķiem! Bet kur tad jūs esat bijis, ka nezināt par cīņu starp Os­trogu un Verneju? Un kāds, pēc jūsu domām, ir šo nemieru cēlonis? Gulošais, jā? Jūs domājat, ka Gulo­šais tiešām eksistē un ir atmodies pats?

— Es maz zinu un esmu vecāks, nekā izskatos, — Grehems atbildēja. — Bez tam man ir vāja atmiņa. Daudz ko, kas noticis … it īpaši pēdējos gados .. . Taisnību sakot, diez vai es zinu vairāk par pašu Gulošo.

— Ak tā? — nobrīnījās večuks. — Jūs sakāt, ka esat vecs? Starp citu, jūs nemaz neizskatāties vecs. Tiesa, ne visi saglabā atmiņu tik ilgi kā es. Bet tie taču ir svarīgi notikumi! Un jūs neesat tik vecs, cik es, nebūt ne. Bet lai nu paliek. Negribu spriest par citiem pēc sevis. Es liekos jaunāks, nekā patiesībā esmu. Varbūt jūs izskatāties vecāks par saviem ga­diem?

— Tā tas ir, — atteica Grehems. — Pie tam ar mani notika dīvainas lietas. Es zinu gaužām maz. Pie­mēram, vēsture. Vēsturi es nezinu gandrīz nemaz. Gulošais un Jūlijs Cēzars man ir viens un tas pats. Interesanti, ko jūs par visu to teiksiet.

— Es nezinu pārāk daudz, — sacīja večuks. — Šo to zinu, bet… Tss!

Abi apklusa un ieklausījās. No tālienes atvēlās smaga duna, zem sēdošo kājām nodrebēja zeme. Ga­rāmgājēji piestāja un sāka sasaukties. Ziņkāres tir­dīts, sirmgalvis uzrunāja kādu, kas steidzās garām. Grehems, viņa piemēra iedrosmināts, piecēlās un iz­vaicāja citus. Neviens nezināja, kas noticis.

Atgriezies vecajā vietā, Grehems izdzirdēja sirm­galvi pusbalsī kaut ko purpinām. Pāris minūtes abi klusēja.

Grehemu mocīja doma par tik tuvu un vienlaikus tomēr tik tālu gigantisku cīņu. Vai patiesi šim ve­čukam ir taisnība, vai var ticēt garāmgājēju ziņām, ka revolucionāri uzvarēs? Bet varbūt viņi maldās un sarkanā policija attīra ielas? Kuru katru brīdi kauja var pārsviesties uz šo kluso pilsētas daļu un atkal ieraut viņus notikumu virpulī. Vajadzēja izmantot iespēju un, kamēr vēl laiks, izdibināt no vecā visu, ko var.

Grehems pagriezās pret sirmgalvi, bet jautājums palika viņam uz mēles. Večuks ierunājās pats:

— Re, kā tas viss satrāpījies! Tas Gulošais, kam tic visi muļķi! Es zinu par viņu visu, vēsture man al­lažiņ ir padevusies. Kad es biju puika, es lasīju ie­spiestas grāmatas. Jūs man neticēsiet. Iespējams, ka jūs nevienu no tām neesat pat redzējis. Tās visas ir sabirzušas putekļos, un Sanitārā Sabiedrība tās sade­dzina, lai taisītu no šīm grāmatām flīzes. Tomēr savs labums no tām bija. Šo to no tām varēja iemācīties. Šīs jaunmodīgās Pļāpu Mašīnas — jums tās vairs ne­šķiet jaunmodīgas, vai ne? — ir viegli klausīties, bet tikpat viegli arī aizmirst. Es tomēr esmu izpētījis visu, kas attiecas uz Gulošo.

— Tas izklausīsies neticami, — nedroši teica Gre­hems, — bet es zinu tik maz . .. esmu bijis tik aiz­ņemts ar savām sīkajām personiskajām darīšanām .. . apstākļi tā sagadījušies, ka es neko nezinu par Gu­lošo. Kas viņš bija?

— Es zinu, — teica večuks, — es zinu. Viņš bija nenozīmīga persona un sapinās, nabadziņš, ar viegl­prātīgu sievieti. Tad viņš iegrima letarģiskajā miegā. Vēl ir saglabājušās tādas nobrūnējušas fotogrāfijas,

kurās viņš redzams gulošs pirms pusotra simta grosu gadu, pirms pusotra simta grosu gadu.

— Sapinās, nabadziņš, ar vieglprātīgu sie­vieti … — Grehems atkārtoja pie sevis, tad skaļi piebilda: — Labi, turpiniet.

— Redziet, viņam bija brālēns, vārdā Vormings, neprecējies cilvēks, bez bērniem. Tolaik parādījās idemita ceļi, un, izmantojot to, Vormings ar spekulā-

1 cijām kļuva stāvus bagāts. Jūs, protams, esat dzirdē­jis? Neesat? Viņš nopirka visus patentus un izvei­doja lielu sabiedrību. Tais laikos vēl pastāvēja grosu grosi individuālu uzņēmumu un sīku sabiedrību. Grosu grosi! Viņa ceļi nonāvēja dzelzceļus pārdesmit gados. Viņš uzpirka tos un pārvērta par idemita ce­ļiem. Negribēdams savu lielo īpašumu Sadrumstalot vai atstāt akcionāriem, viņš novēlēja visu Gulošajam un iecēla īpašu Aizbildnības Padomi. Viņš domāja, ka Gulošais nekad neatmodīsies, ka viņš gulēs tik ilgi, kamēr miegs kļūs par nāvi. Viņš to zināja pār­lieku labi, un še tev — iekrita! Kāds amerikānis, kam abi dēli bija gājuši bojā kuģa katastrofā, arī novēlēja savu lielo īpašumu Gulošajam. Tādā kārtā Aizbildnības Padomes rīcībā jau pašā sākumā bija aptuveni divpadsmit miriādu lauvu, ja ne vairāk.

— Kā viņu sauca?

— Grehems.

— Nē, es domāju to amerikāni.

— Izbisters.

— Izbisters! — Grehems iesaucās. — Es taču nezi­nāju pat viņa vārdu!

— Kāds tur brīnums, — atteica večuks, — kāds tur brīnums. Mūsdienās cilvēki skolās sevišķi daudz vis neiemācās. Bet es par viņu zinu visu. Viņš bija bagāts amerikānis, ieceļojis no Anglijas, un atstāja

Gulošajam pat vairāk nekā Vormings. Kā viņš tika pie īpašuma? Ko nezinu, to nezinu. Laikam taisīja gleznas ar mašīnām. Vārdu sakot, viņš kļuva bagāts, novēlēja visu savu īpašumu, un tā radās Padome. Sā­kumā tā bija Aizbildnības Padome.

— Un kā tā izauga?

— Ak, kā jūs nesaprotat! Kur nauda ir, tur nauda rodas, un divpadsmit galvas ir gudrākas par vienu. To viņi nostrādāja veikli. Ar naudu viņi ietekmēja politiku un palielināja kapitālu, laižot to apgrozībā un nosakot tarifus. Kapitāls auga un auga. Sie aiz­bildņi gadiem ilgi darbojās ar Gulošā firmas nosau­kumu, zem sabiedrību maskas un tamlīdzīgiem pa­ņēmieniem. Padome kārtoja juridiskus darījumus, hipotēku un akciju lietas, uzpirka jebkuru politisko partiju, jebkuru avīzi. Ja jūs paklausīsieties tolaiku vēsturi, jūs redzēsiet, ka Padome auga vienā aug­šanā. Tās rokās koncentrējās biljoniem lauvu — viss Gulošā īpašums. Un sākums tam visam bija nejau­šība — Vorminga testaments un negadījums ar Iz- bistera dēliem.

Ir gan tas cilvēks dīvains radījums, — večuks turpināja. — Es nekādi netieku gudrs, kā Padome tik ilgi varēja sastrādāt. Divpadsmit cilvēku — tas ir daudz. Jau no pašas pirmās dienas viņi darbojās uz vienu roku. Un tomēr viņi krita. Manās jaunības dienās Padome nozīmēja to pašu, ko muļķim dievs. Mēs nedrīkstējām pat domās pieļaut, ka Padome va­rētu rīkoties aplami. Par viņu sievietēm mēs nedrīk­stējām ne sapņot! Tagad esmu kļuvis gudrāks.

Ir gan cilvēks dīvains radījums. Te mēs esam, jūs — jauns un neko nezināt, bet es — septiņdesmit- gadīgs vecis. Man būtu piedodams, ka es aizmir­stu, — es jums visu to skaidroju septiņdesmit, septiņdesmit… Un tomēr es vēl dzirdu un redzu, dzirdu labāk, nekā redzu. Galva man ir skaidra, un es par visu esmu lietas kursā. Septiņdesmit! … Dzīve ir savāda. Man bija divdesmit, kad Ostrogs bija mazs puiķelis. Es pazinu viņu vēl pirms tam, kad viņš bija izsities līdz Vējdzinēju Pārvaldes vadītāja postenim. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Es arī kādreiz staigāju zilā. Un, lūk, esmu nodzīvojis līdz šai dienai, lai redzētu šo dumpi, tumsu, jucekli un līķu kaudzes uz ielām. Un tas viss ir viņa roku darbs! Tas viss ir viņa roku darbs!

Un večuks sāka klusi murmināt, laikam cildināja Ostrogu.

Grehems domāja.

— Atļaujiet, — viņš ierunājās un izstiepa roku, it kā grasītos skaitīt pirkstus. — Tātad Gulošais bija aizmidzis …

— Viņš tika apmainīts, — iestarpināja sirmgalvis.

— Pieņemsim. Bet Gulošā īpašums pa to laiku div­padsmit aizbildņu rokās auga un auga, līdz beidzot aprija gandrīz visu pasauli. Pateicoties šim īpašu­mam, divpadsmit aizbildņi kļuva par pasaules vald­niekiem, tāpēc ka viņiem bija cenzs, gluži kā vecos laikos Anglijas parlamentā . ..

— Jā, — atsaucās večuks, — tas ir trāpīgs salīdzi­nājums. Jūs nemaz neesat tik …

— Un tagad šis Ostrogs uzkurinājis pasauli ar ne­gaidītu Gulošā atmodu, kam neticēja neviens, izņe­mot māņticīgos vienkāršos ļautiņus. Gulošais piepra­sīja no Padomes savu īpašumu.

Večuks apstiprināja teikto nokāsēdamies.

— Savādi, — viņš teica, — sastapt cilvēku, kas dzird šīs lietas pirmo reizi.

— Kā tad, ka savādi, — Grehems piebalsoja.

— Vai jūs esat bijis Baudu Pilsētā? — večuks jau­tāja. — Visu mūžu esmu ilgojies. .. — Viņš iesmē­jās. — Vēl tagadīt es mlļuprāt papriecātos. Kaut vai paskatītos, arī tad būtu labi.

Viņš nomurmināja vēl vienu frāzi, ko Grehems ne­saprata.

— Kad Gulošais pamodās? — negaidot iejautājās Grehems.

— Pirms trim dienām.

— Kur viņš ir patlaban?

— Viņš ir Ostroga rokās. Viņš izbēga Padomei pirms kādām četrām stundām. Manu dārgo ser, kur jūs visu laiku esat bijis? Viņš ir bijis tirgu zālē, kur notikusi cīņa. Visa pilsēta par to klaigā. Visas Pļāpu Mašīnas. Par to dzirdams malu malās. Muļķi, kas aizstāv Padomi, — pat tie runā tā. Visi joza turp, lai redzētu viņu, un katrs dabūja ieroci. Vai tad jūs bijāt pilnā vai gulējāt? Tādā reizē! Nē, jūs dzenat jokus! Izliekaties, ka neko nezināt. Arī elektrību no­dzēsa tādēļ, lai apklusinātu Pļāpu Mašīnas un ne­ļautu cilvēkiem pulcēties. Varbūt jūs gribat teikt…

— Esmu dzirdējis, ka Gulošais izbēdzis, — Gre­hems sacīja. — Taču drīz būšot rokā. Bet vai jūs' esat pārliecināts, ka viņš ir pie Ostroga?

— Ostrogs nelaidīs viņu vaļā, — sirmgalvis at­teica.

— Bet Gulošais? Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš nav īsts? Es neesmu dzirdējis …

— Tā domā visi muļķi. Jā, tā viņi domā. It kā ne­būtu dzirdējuši tūkstošiem visdažādāko lietu. Es pā­rāk labi pazīstu Ostrogu. Vai es jums nestāstīju? Savā ziņā mēs ar viņu esam radi. Jā gan, radi. Ar manas vedeklas starpniecību.

— Es domāju . ..

— Ko?

— Es domāju, diezin vai Gulošajam izdosies tikt pie varas. Es domāju, ka viņš būs lelle vai nu Os­troga, vai Padomes rokās, līdzko cīņa būs beigusies.

— Ostroga rokās katrā ziņā. Kādēļ lai viņš nebūtu lelle? Iedomājieties sevi viņa vietā. Viņa labā tiek darīts viss, viņam pieejamas visas baudas. Kādēļ lai viņš tiektos pēc varas?

— Kas tās par Baudu Pilsētām? — jautāja Gre­hems.

Večuks lika atkārtot jautājumu. Beidzot pārlieci­nājies, ka saklausījis pareizi, viņš pikti iebukņīja Grehemu ar elkoni.

— Tas nu ir par traku! — viņš teica. — Jūs ņirgā­jaties par vecu vīru. Man jau sen ir aizdomas, ka jūs zināt vairāk nekā izliekaties.

— Varbūt, — atbildēja Grehems. — Bet kādēļ lai es izliktos? Es patiesi nezinu, kas ir Baudu Pilsēta.

Večuks noķiķināja.

— Vēl vairāk — es neprotu lasīt jūsu uzrakstus, es nezinu, kāda nauda patlaban ir apgrozībā, es ne­zinu, kādas ārvalstis ir pasaulē. Es nezinu, kur es at­rodos. Es neprotu skaitīt. Es nezinu, kur dabūt ēdienu, dzērienu un pajumti.

— Gana, gana! — sacīja večuks. — Ja jums tagad pasniegtu glāzi ar dzērienu, ko jūs ar to darītu — liktu pie auss vai pie acīm?

— Es lūgšu jūs pastāstīt man par visu.

— Kā tad, zīdā tērpies džentlmenis var atļauties sev joku. — Grehema piedurknei uz brīdi pieskārās krunkaina roka. — Zīds. Tā, tā… Lai nu kā, es to­mēr gribētu būt Gulošā vietā. Viņam ies augsti. Grez­nība un visādi prieki. Viņam ir tāda savāda seja. Kad varēja brīvi piekļūt viņam klāt, es nopirku biļetes un gāju skatīties. Seja uz mata kā īstajam, spriežot pēc fotogrāfijām, tikai tāda dzeltenīga. Bet viņš drīz atlabs. Ir gan tā pasaule dīvaina! Padomājiet, tāda laime! Tāda laime! Es domāju, ka viņu sūtīs uz Kapri. Sākumam neko labāku nevar vēlēties.

Večukam atkal uznāca kāss. Pēc tam viņš sāka skaudīgi runāt par visādiem priekiem un labumiem.

— Tavu laimi, tavu laimi! Visu mūžu esmu nodzī­vojas Londonā, cerēdams, ka arī man kaut kas kritīs.

— Bet jūs taču teicāt, ka īstais Gulošais esot mi­ris, — Grehems viņu pārtrauca.

Večuks lika viņam atkārtot šos vārdus.

— Cilvēks nedzīvo ilgāk par duci gadu desmitu. Tas nav iespējams, — teica večuks. — Es neesmu no dumjām mājām. Lai muļķi tic tam, ja grib.

Vecā vīra ietiepība Grehemu sadusmoja.

— Vai jūs esat muļķis vai neesat, — viņš teica, — bet par Gulošo jūs samelojāties.

— Kā tā?

— Par Gulošo jūs samelojāties. Sākumā es neko neiebildu, bet tagad es jums pateikšu. Jums nav tais­nība par Gulošo.

— Kā jūs zināt? Es domāju, ka jūs nezināt neko, pat kas ir Baudu Pilsētas,

Grehems klusēja.

— Jūs pats neko nezināt, — večuks palika pie sava. — Kā jūs varat zināt? Ir tikai nedaudzi cil­vēki .. .

— Es esmu Gulošais.

Grehemam vajadzēja' atkārtot šos vārdus. Kādu brīdi abi klusēja.

— Atvainojiet, ser, bet nav prātīgi runāt tādas lietas. Tik nemierīgā laikā jūs varat iekulties nepa­tikšanās, — teica večuks.

Mazliet samulsis, Grehems uzstājīgi atkārtoja:

— Es saku, ka esmu Gulošais. Pirms daudziem ga­diem mani tiešām pārņēma letarģiskais miegs mazā ciematiņā, kur mājas bija celtas no akmeņiem vēl tajos laikos, kad pastāvēja dzīvžogi, ciematiņi un viesnīcas un visa zeme bija sadalīta nelielos gabalos, nelielos lauciņos. Vai esat dzirdējis par tiem laikiem? Un tas esmu es, kas atmodās pirms četrām dienām.

— Pirms četrām dienām! Gulošais! Bet viņi taču ir pievākuši Gulošo! Pievākuši un neparko nelaidīs vaļā. Blēņas! Līdz šim jūs runājāt diezgan prātīgi. Es zinu visu, lai gan pats neesmu tur bijis. Viņam līdzās pastāvīgi jābūt Linkolnam. Vienu viņi to ne­laidīs ne soli, kā likts. Jūs esat savāds cilvēks. No tiem, kam patīk jokot. Tagad es saprotu, kādēļ jūs tā kropļojat vārdus, bet.. .

Viņš aprāvās un novicināja roku.

— It kā Ostrogs ļautu Gulošajam klaiņāt apkārt vienam! Nē, stāstiet to kādam citam, bet ne man. Kā tad, es jau nu ticēšu . .. Kādēļ jūs izliekaties? Vai es jūs nepavedināju uz to ar savām runām par Gu­lošo?

Grehems piecēlās un teica:

— Paklausieties, es esmu Gulošais.

— Jūs esat dīvains cilvēks, — atteica večuks. ••— Sēžat tumsā, runājat lauzītā valodā un pūšat pīlī­tes. Bet…

Grehems nomierinājās un iesmējās.

— Cik muļķīgi, — viņš iesaucās, — cik muļķīgi! Sapnim taču reiz jābeidzas. Tas kļūst aizvien nejē­dzīgāks. Es, kas nekad agrāk neesmu sapņojis tumsā, divsimt gadu vecs anahronisms, sēžu šajā sasodītajā tumsā un mēģinu iestāstīt kaut kādam muļķa sa­kārnim, kas es tāds esmu, bet pa to laiku… Uh!

Aizkaitināts viņš strauji piecēlās un gāja projām. Večuks uz pēdām sekoja.

— Neejiet prom! — viņš lūdzās.—Lai esmu vecs muļķis, tikai neejiet prom! Nepametiet mani vienu šajā tumsā.

Grehems neziņā apstājās. Kā viņš tik vieglprātīgi bija izpaudis savu noslēpumu?

— Neticēdams jums, es negribēju jūs aizvainot, — nākdams tuvāk, teica večuks. — Es nedomāju neko ļaunu. Sauciet sevi par Gulošo, ja jums tīk. Tas ir muļķīgs joks .. .

Grehems vēl brīdi pastāvēja, tad apcirtās un gāja projām. Kādu laiku aiz muguras vēl bija dzirdami sirmgalvja šļūcošie soļi un aizsmakušie kliedzieni. Tad veco viszini aprija tumsa, un viņš nozuda Gre­hema skatienam.