Kad Gulošais mostas

23 GREHEMS SAKA SAVU VĀRDU

Kādu laiku Pasaules Valdnieks neparko netika galā ar savām domām. Likās, ka pat griba nav viņa paša, un jebkura rīcība viņu pārsteidza un šķita esam tikai dīvainu ārējo iespaidu atbalss. Trīs lie­tas gan bija skaidras: drīz būs klāt melnā policija, tautu par tās ierašanos brīdinājusi Elena Votone un viņš bija Pasaules Valdnieks. Šīs trīs domas cīnījās viņa apziņā. Tās nedeva miera ne pārpildītajās zā­lēs, ne istabās, kur apspriedās vadoņi, ne kinemato­grāfu un telefona telpās, ne pie logiem, pa kuriem varēja redzēt mutuļojam ļaužu jūru. Dzeltenā ģērb­tais vīrs un tie, kurus Grehems uzskatīja par vado­ņiem, it kā rāva viņu sev līdzi, it kā klausīja vi­ņam — grūti bija spriest. Varbūt viņi darīja kā vienu, tā otru. Varbūt viņus visus dzina kāds nere­dzams spēks. Grehems izlēma, ka uzrunās pasaules tautas, un sāka apdomāt dažas spārnotas frāzes, ku-r ras derētu pateikt. Viņš atradās blakus cilvēkam dzeltenā, un abi kopā iegāja nelielā istabiņā, no kuras vajadzēja pasludināt uzsaukumu.

Šī istabiņa bija iekārtota atbilstoši jaunajam sti­lam. No augšas kā spilgts, ovāls plankums krita elektriskā gaisma. Telpas pārējā daļa slēpās ēnā, dubultdurvis, pa kurām viņš bija ienācis, neielaida ne skaņas no trokšņainās Atlanta zāles. Grehemu pārsteidza durvju dobjā dunoņa, tām aizveroties, pēkšņais klusums pēc nemierā pavadītajām stun­dām, mirgojošais gaismas aplis un puskrēslā stāvošo pavadoņu čuksti un ātrās, nedzirdamās kustības. Fonogrāfu milzu ausis gatavojās uztvert viņa vār­dus, lielas fotokameras melnās acis gaidīja, kad viņš sāks, bāli vizēja metāla vadi un spoles, un augšā kaut kas vienmuļi dūca. Viņš iegāja apgaismotajā centrā, un melnā ēna saruka un kā neliels plankums palika guļot viņam pie kājām.

Grehems jau bija pārdomājis, ko teiks. Taču šādu klusumu, vientulību, atrautību no pūļa, kas bija viņu iekvēlinājis, šādu noklausīšanās un noskatīša­nās mašīnu auditoriju viņš gan nebija gaidījis. Viņš nejuta vairs nekāda atbalsta, un viņam šķita, ka viņš piepeši palicis viens ar savām domām. Noska­ņojums acumirklī mainījās. Tagad viņš baiļojās, ka nespēs izteikt savas domas, baiļojās kļūt teatrāls, baiļojās, vai neaizlūzīs balss un vai pietiks attapī­bas. Viņš lūdzoši pamāja cilvēkam dzeltenā.

— Vēl acumirkli, — viņš sacīja. — Man jāsaga­tavojas. Nebiju gaidījis, ka tā būs. Man vēlreiz jā­pārdomā, ko teikt.

Kamēr Grehems stāvēja neziņā, ieradās satraukts kurjers ar vēsti, ka pirmie aeroplāni jau pārlidojuši pāri Madridei.

— Bet kādas vēstis saņemtas no aerodromiem? — Grehems jautāja.

— Dienvidrietumu rajonu ļaudis ir gatavi.

— Gatavi!

Viņš nepacietīgi pagriezās pret aparāta spīdoša­jām lēcām.

— Es domāju, ka teikšu nelielu runu. Ja es zi­nātu, kas jāsaka! Aeroplāni pie Madrides! Droši vien tie izlidojuši ātrāk par galvenajiem gaisa spē­kiem. Starp citu, vai nav vienalga, vai es norunāšu labi vai slikti? — viņš noteica un manīja, ka gaisma kļūst spilgtāka.

Viņam jau bija gatavas dažas vispārējas frāzes par demokrātiju, kad pēkšņi uzmācās šaubas. Viņa ticība savai varonībai, savam aicinājumam bija sa­šķobījusies, paļāvība izkūpējusi. Viņam šķita pil­nīgi skaidrs, ka sacelšanās pret Ostrogu ir bijusi pāragra un lemta neveiksmei, tā bijusi kaismīga, bet bezmērķīga cīņa ar nenovēršamo. Viņš domāja par aeroplānu ātro, liktenīgo lidojumu un bija pār­steigts, ka redz notikumus citādā gaismā. Viņš šau­bījās, tad apņēmīgi atraisījās no šaubām, nolem­dams cīnīties līdz galam, lai maksātu ko maksādams. Un tomēr piemēroti vārdi kā neradās, tā neradās. Grehems stāvēja neziņā, ar drebošām lūpām un jau gribēja 'atvainoties par savu samulsumu, kad kļuva dzirdami kliedzieni un soli.

— Pagaidiet! — kāds sauca, un durvis atvērās.

Grehems pagriezās, un gaisma padzisa.

Atvērtajās durvīs viņš ieraudzīja tuvojamies mei-

tenīgu stāvu. Sirds iepukstējās straujāk. Tā bija Elena Votone. Dzeltenā ģērbtais cilvēks, kas bija stāvējis ēnā, ienāca gaismas lokā.

— Šī ir tā meitene, kas paziņoja par Ostroga no­devību, — viņš sacīja.

Elena rāmi ienāca un palika klusi stāvam, it kā negribētu pārtraukt Grehema runu. Taču viņa šau­bas un jautājumi bija izgaisuši jau pirms meitenes ienākšanas. Viņš atcerējās visu, ko bija gribējis teikt. Viņš nostājās pret kameru, un gaisma apkārt iedegās spožāk.

Pagriezies pret Elenu, viņš stomīgi teica:

— Jūs palīdzējāt man… palīdzējāt man loti daudz … Tas ir ļoti grūti.

Brīdi Grehems klusēja, tad uzrunāja tautas ma­sas, kas skatījās uz viņu ar šīm ērmotajām melna­jām acīm. Sāka viņš lēni:

— Jaunā laikmeta vīrieši un sievietes! Jūs esat cēlušies cīņai par cilvēci… Mūs negaida viegla uzvara.

Grehems apklusa, meklēdams vārdus. Viņš no visas sirds vēlējās, kaut prastu tekoši runāt.

— Šī nakts ir sākums, — viņš teica. — Gaidāmā cīņa, šīs nakts cīņa ir tikai sākums. Varbūt jums vajadzēs cīnīties visu mūžu. Bet nenokariet galvas pat tad, ja es būšu uzvarēts, ja es būšu galīgi sa­lauzts. Var gadīties, ka mani salauž.

Viņam pietrūka vārdu. Viņš apstājās un sāka at­kārtot nenoteiktas frāzes, līdz atguva runasspēju. No teiktā daudz kas bija tikai vecu laiku sociālis­tisko ideju vispārējs izklāsts, bet viņa balsī skanošā pārliecība darīja tās dzīvas. Viņš stāstīja par pa­gātni jaunā laikmeta cilvēkiem, blakus stāvošajai meitenei.

— Esmu atnācis pie jums no pagātnes, ar atmi­ņām par laikmetu, kas dzīvoja cerībās. Mans laik­mets bija sapņu un spārnotu cerību laikmets. Mēs darījām galu verdzībai visā pasaulē. Mēs visā pa­saulē viesām cerību, ka izzudīs kari, ka visi vīrieši un sievietes būs brīvi un sāksies mierīga, skaista dzīve … Tā mēs kādreiz cerējām. Vai šīs cerības ir piepildījušās? Kas noticis divsimt gados? Milzu pilsētas, varena tehnika, kolektīvā darba dižums pārspēj mūsu sapņus. Mēs netiecāmies pēc tā, bet tas ir atnācis. Bet kā ir ar mazajām būtnēm? kas rada šo lielo dzīvi? Kā dzīvo vienkāršie cilvēki? Kā vienmēr — rūpesti un darbs, nožēlojama eksistence, nepiepildīti sapņi, alkas pēc varas, alkas pēc bagā­tības, neprāts un spēku izšķiešana. Vecie ideāli ir miruši vai mainījušies, jaunie … Vai vispār pastāv jauni ideāli?

Tuvāku mīlestība un žēlsirdība, skaistums un skaistuma mīlestība, darbs sviedriem vaigā un uz­upurēšanās. Esiet tikpat pašaizliedzīgi kā Kristus, kas lāva sevi sist krustā! Nav svarīgi, vai jūs to sa­protat. Nav svarīgi, ka jums neizdodas. Jūs zināt, jūs ar sirdi to zināt. Tas nav solījums, tā nav ga­rantija — tas ir ideāls.

Grehems juta, ka sāk ticēt tam, kam tā bija gri­bējis ticēt. Viņš runāja ātri, saraustītiem, nepilnī­giem teikumiem, ielikdams savos vārdos visu jaunā ideāla iedvesto degsmi un pārliecības spēku. Viņš runāja par pašaizliedzības cēlumu, par savu ticību tam, ka cilvēce, kuras sastāvdaļa mēs esam, dzīvos mūžīgi. Grehema balss cēlās un plaka, aparāti dūca, ēnā stāvošie cilvēki klausījās viņā .. .

Klusās klausītājas tuvums iedvesmoja Grehemu. Šajās svinīgajās minūtēs viņš bija kā spārnots, viņš nešaubījās par savu varonību un saviem varonīga­jiem vārdiem, un viņa valoda plūda brīvi. Viņa daiļrunība bija atraisījusies. Noslēgumā Grehems teica:

— Un tagad es darīšu jums zināmu savu gribu. Visu, kas man pieder, es atdodu pasaules tautām. Jums visiem. Atdodu jums visu to un pats sevi. Lai notiek dieva griba — es dzīvošu jūsu dēl un miršu jūsu dēļ!

Viņš beidza un ieraudzīja meitenes sejā atspogu­ļojamies paša iedvesmu. Viņu acis sastapās; viņas acīs mirdzēja entuziasma asaras.

— Es zināju, — viņa čukstēja. — Pasaules tēvs … Valdnieks! Es zināju, ka jūs tā teiksiet…

— Es teicu to, ko varēju, — Grehems lēni sacīja un paspieda viņas izstieptās rokas.