Kad Gulošais mostas

4 SACELŠANĀS DUNA

Pēdējais, ko Grehems dzirdēja krītot, bija zvanu dimdoņa. Vēlāk viņš uzzināja, ka gandrīz stundu no­gulējis bez samaņas, uz dzīvības un nāves robežas. Atguvies viņš konstatēja, ka ir atpakaļ savā caur­spīdīgajā guļasvietā ar karstu kompresi uz krūtīm un uz kakla. Viņš ievēroja, ka melnā lente ir no­ņemta un roka apsaitēta. Baltais ierāmējums jopro­jām karājās virs viņa, bet caurspīdīgās, zaļganās vie­las vairs nebija. Vīrietis spilgti violetā apģērbā, viens no tiem, kas bija redzēti balkonā, stāvēja Gre- hemam blakus un cieši lūkojās viņam sejā.

No tālienes kā plūdusi plūda zvanu dimdoņa un neskaidras skaņas, un Grehema iztēle zīmēja pilnā rīklē kliedzošu laužu pūli. Piepeši kaut kas asi no­skanēja, it kā būtu aizcirstas durvis.

Grehems pacēla galvu.

— Ko tas nozīmē? — viņš lēni vaicāja. — Kur es atrodos?

Viņš pazina rudmati, kas bija pamanījis viņu pir­mais. Kāds apjautājās, ko Grehems teicis, bet viņu strupi aprāva.

Cilvēks violetajā tērpā atbildēja maigā balsī an­gliski ar vieglu ārzemnieka akcentu, Grehemam vis­maz tā izklausījās.

— Jūs esat pilnīgā drošībā. Jūs tikāt atvests šurpu no turienes, kur jūs aizmigāt. Te ir pilnīga drošība. Jūs te kādu laiku gulējāt. Letarģiskajā miegā.

Viņš teica vēl kaut ko, bet Grehems to nedzirdēja. Tad cilvēkam tika pasniegts neliels kauss. Grehems sajuta uz pieres atvēsinošu šalti, tādu kā smaržojošu migliņu, un viņam kļuva labāk. Viņš apmierināts aiz­vēra acis.

— Vai ir labāk? — apjautājās cilvēks violetajā tērpā, kad Grehems atvēra acis.

Tas bija gadus trīsdesmit vecs patīkama izskata vī­rietis ar gaišu ķīļbārdiņu un zelta sprādzi pie kakla izgriezuma.

— Jā, ir, — atbildēja Grehems.

— Jūs kādu laiku gulējāt. Letarģijā. Jūs saprotat? Letarģijā. Tas var likties dīvaini, bet kā es šeit stāvu — jūs esat ticis cauri sveikā.

Grehems neko neatbildēja, taču šie vārdi viņu no­mierināja. Viņš noskatīja visus trīs apkārtstāvošos

Tie ziņkāri lūkojās viņā. Viņš gan domāja, ka atro­das kaut kur Kornvolā, bet nekas par to neliecināja. Grehems atcerējās, ko savā laikā bija iecerējis, bet nebija paguvis izdarīt Boskāslā. Nokremšļojies viņš jautāja:

— Vai jūs aizsūtījāt telegrammu manam brālē­nam? E. Vormings, Čenserileinā 27?

Visi trīs cītīgi klausījās, tomēr viņam vajadzēja atkārtot jautājumu.

— Cik viņam savāda izruna! — nočukstēja rud- matainais.

— Telegrammu, ser? — acīmredzot pārsteigts, pār­jautāja jaunais cilvēks ar ķīlbārdiņu.

— Viņš laikam grib teikt, vai ir nosūtīta elektro- gramma, — ieminējās trešais, deviņpadsmit vai div­desmit gadus vecs patīkama izskata jauneklis.

-— Cik es neattapīgs! — apķēries iesaucās bārdai­nais. — Varat būt drošs, ka viss tiks izdarīts, ser, — viņš uzrunāja Grehemu. — Baidos tikai, ka būs pa­grūti nosūtīt. . . telegrammu jūsu brālēnam. Viņa pašreiz nav Londonā. Bet neraizējieties par tādiem sīkumiem. Jūs nogulējāt diezgan ilgi, un pa to laiku ir noticis ne mazums pārmaiņu, ser. (Grehems no­prata, ka šis vārds ir «ser», kaut gan svešais izru­nāja to «sēr».)

— Ak tā .. . — Grehems noteica un nomierinājās.

Tas viss bija pārmēra dīvaini, bet šie neparasti

ģērbtie cilvēki, bez šaubām, kaut ko slēpa. Viņi bija savādi, un arī telpa bija savāda. Tā laikam bija kāda jauna iestāde. Piepeši viņam radās aizdomas. Vai ti­kai tas nav izstādes paviljons? Gan viņš Vormingam sados par to. Taču tas bija maz ticams. Un izstādē viņu nerādītu kailu.

Pēkšņi Grehemam atausa gaisma. Viņa priekšā it kā tika pavērts aizkars. Viņš noģieda, ka ir gulējis bezgala ilgi: tas bija lasāms pret viņu pavērstajās godbijīgajās sejās. Viņš satraukts palūkojās uz šiem cilvēkiem. Šķita, ka viņi savukārt mēģina kaut ko izlasīt Grehema acīs. Viņš savilka lūpas, lai runātu, taču nespēja neko izteikt. Tajā pašā mirklī radās sa­vāda vēlēšanās neatklāt to svešajiem. Acis nodūris, viņš raudzījās uz savām kailajām kājām. Vēlēšanās runāt bija pazudusi. Grehemu kratīja stipri drebuli.

Viņam iedeva padzerties kaut kādu rožainu šķid­rumu, kas izstaroja zaļganu gaismu un garšoja pēc buljona, un viņš atguva spēkus.

— Tagad . . . tagad man ir labāk, — Grehems aiz­smakušā balsī teica un izdzirdēja apkārtējo piekrīto­šus čukstus. Tagad viņam viss bija pilnīgi skaidrs. Viņš atkal mēģināja ierunāties, bet arī šoreiz nekas neiznāca.

Ar roku saspiedis kaklu, viņš mēģināja trešo reizi.

— Cik ilgi? — viņš apspiestā balsī jautāja. — Cik ilgi es nogulēju?

— Diezgan ilgi, — atteica rudbārdainais, saskatī­damies ar pārējiem.

— Cik ilgi?

— Ļoti ilgi.

— Jā, jā! — Grehems neapmierināts iesaucās.

— Bet es gribu . .. vai tas nozīmē pāris gadus? Daudz gadu? Kaut kas notika . . . esmu aizmirsis, kas. Es nojaušu . . . Bet jūs . .. — Viņš iešņukstējās. — Ne­slēpiet to man. Cik ilgi.. .

Viņš apklusa, aizspieda ar rokām acis un, nevien­mērīgi elpodams, gaidīja atbildi.

Visi trīs pusbalsī sarunājās.

— Piecus, sešus? — Grehems vārgā balsī jautāja.

— Vairāk?

— Daudz vairāk.

— Daudz?

— Daudz.

Grehems raudzījās svešajos vīriešos, un šķita, ka velnēni rausta viņa sejas muskuļus. Viņš gaidīja at­bildi.

— Daudz gadu, — sacīja vīrs ar rudo bārdu. Grehems ar mokām uzslējās sēdus. Ar izģindušu

roku viņš ātri notrausa asaru.

— Daudz gadu … — viņš atkārtoja.

Viņš aizvēra un atkal atvēra acis, lai aplūkotu dau­dzas nepazīstamas lietas.

— Cik ilgi galu galā? — viņš neatlaidās.

— Esiet gatavs izdzirdēt kaut ko pārsteidzošu.

— Un tas būtu?

— Vairāk nekā grosu gadu. Dīvainais vārds viņu pārsteidza.

— Vairāk nekā . ..

Divi no nepazīstamajiem sāka kaut ko pārspriest. Dažas ašas frāzes, kurās bija vārds «decimāls», pa­slīdēja viņam garām.

— Cik gadu jūs teicāt? — Grehems jautāja.

— Cik? Neskatieties taču tā! Atbildiet!

No paklusās sarunās Grehems uztvēra četrus vār­dus — «vairāk nekā divus gadsimtus».

— Ko? — viņš iekliedzās, pagriezdamies pret jau­nekli, kurš,, pēc viņa domām, bija teicis šos vārdus.

— Cik ilgi? Kā jūs teicāt? Divus gadsimtus!

— Jā, — apstiprināja rudbārdainais. — Divsimt gadu.

Grehems atkārtoja šos vārdus. Viņš bija gaidījis pamatīgu skaitli, taču šie divi gadsimti viņu galīgi satrieca.

— Divsimt gadu! — Grehems izdvesa, it kā viņa priekšā lēni vērtos bezdibenis. — Bet tad taču . ..

Neviens neatbildēja.

— Jūs .. . jūs teicāt.. .

— Divsimt gadu. Divus gadsimtus, — atkārtoja rudbārdainais.

Iestājās klusums. Grehems paskatījās viņiem acīs un pārliecinājās, ka viss dzirdētais ir taisnība.

— Nevar būt! — viņš žēlabaini iesaucās. — Es sapņoju. Letarģija .. . letarģijā nevelkas tik ilgi. Nav tiesa. Jūs ņirgājaties par mani! Sakiet man . . . vēl tikai pirms dažām dienām es gāju gar Kornvolas pie­krasti . ..

Viņa balss aizlūza.

Vīrs ar linu krāsas bārdu bija neziņā.

— Es neesmu sevišķi stiprs vēsturē, — viņš negri­bīgi teica un paskatījās uz pārējiem.

— Jums taisnība, ser, — sacīja jaunākais. — Bos- kāsla atrodas agrākajā Kornvolas hercogistē, uz dien­vidrietumiem no pļavām. Tur vēl tagad stāv māja. Es esmu tur bijis.

— Boskāsla? — Grehems pagriezās pret jaunekli. — Jā, tā bija Boskāsla! Mazā Boskāsla . .. Kaut kur tur es iemigu. Lāgā neatceros. Lāgā neatceros.

Viņš saķēra galvu un nočukstēja:

— Vairāk nekā divsimt gadu!

Grehemam sažņaudzās sirds. Sejai raustoties, viņš sāka ātri bērt vārdus:

— Bet ja tiešām ir pagājuši divsimt gadu, tad visi, kurus esmu pazinis, visi, kurus esmu redzējis vai ar kuriem esmu runājis pirms iemigšanas, ir miruši.

Neviens no trim neatbildēja.

— Arī karaliene un karaliskā ģimene, ministri, ga­rīdzniecība un valdība. Dižciltīgais un vienkāršais,

bagātais un nabagais, visi, visi. .. Vai Anglija vēl pastāv? Tavu laimi! Vai Londona pastāv? Šī taču ir Londona, vai ne? Un jūs esat mani palīgi un sargi? Bet tie? Ko? Arī palīgi un sargi?

Mazliet pacēlies, viņš vērās platām acīm.

— Bet kāpēc es atrodos te? Nē, nerunājiet. Cietiet klusu. Ļaujiet man . . .

Viņš sēdēja klusēdams un berzēja acis. Viņam pa­sniedza vēl vienu glāzi rožainā šķidruma. Izdzēris to, Grehems jutās možāks un sāka no visas sirds raudāt.

Palūkojies apkārtstāvošo sejās, viņš negribot maz­liet muļķīgi iesmējās caur asarām.

— Div-simt ga-du, div-simt ga-du! —'viņš atkār­toja, tad savilka seju histēriskā grimasē un atkal pa­slēpa rokās.

Pēc brīža Grehems nomierinājās. Bezspēcīgi no­kāris rokas, viņš sēdēja gandrīz tajā pašā pozā, kādā viņu bija atradis Izbisters pie Pentargenas klintīm. Viņa uzmanību piesaistīja kāda rešņa valdonīga balss un tuvojošies soļi.

— Ko jūs darāt? Kāpēc nepaziņojāt man? Jums taču tika piekodināts! Vainīgais atbildēs par to. Šim cilvēkam ir vajadzīgs miers. Vai durvis ir ciet? Vi­sas? Viņam vajadzīgs absolūts miers. Ar viņu ne­drīkst sarunāties. Vai viņam kaut kas ir teikts?

Vīrietis ar rudo bārdu kaut ko paklusi atbildēja, un Grehems, pametis aci pār plecu, ieraudzīja tuvo­jamies pamaza auguma, resnu vīrieti bez bārdas, ar ērgļa degunu, vērša kaklu un masīvu zodu. Biezās, melnās, ieslīpās uzacis, kas uz virsdegunes gandrīz sagāja kopā un nokarājās pār iedubušajām pelēka­jām acīm, piešķīra sejai nejauku, biedējošu izteik­smi. Viņš paglūnēja uz Grehemu un tad pievērsās vīrietim ar linu krāsas bārdu.

— Pārējie, — viņš aizkaitināts sacīja, — var iet.

— Iet? — jautāja rudbārdainais.

■— Protams. Bet tā kā durvis tiktu aizvērtas.

Uzmetuši ašu mirkli Grehemam, uzrunātie paklau­sīgi pagriezās un devās nevis uz arku, kā viņš bija gaidījis, bet gan pie pretējās sienas. Biezās sienas sloksne ar plīstošu troksni uzritinājās augšup un at­kal nolaidās aiz abiem aizgājušajiem. Telpā palika Grehems, tikko atnākušais un purpura drānās ģērb­tais cilvēks ar linu krāsas bārdu.

Kādu laiku resnais nelikās ne zinis par Grehemu, bet iztaujāja otru, acīmredzot savu padoto, kā viņi pildījuši savu pienākumu. Viņš runāja skaidri, to­mēr Grehems maz ko saprata no viņa vārdiem. Šķita, ka Grehema atmoda viņu nevis pārsteidz, bet sa­nikno. Varēja matīt, ka viņš ir dziji satraukts.

— Nemulsiniet viņu, stāstīdami tādas lietas, — viņš vairākas reizes atkārtoja. — Nemulsiniet viņu.

Saņēmis atbildes uz visiem saviem jautājumiem, viņš strauji apgriezās un ziņkāri paskatījās uz pamo­dušos gulētāju.

— Jūs esat pārsteigts? — viņš jautāja.

— loti.

— Visa apkārtējā pasaule jums liekas savāda?

— Lai cik savāda būtu pasaule, man laikam būs jādzīvo tajā.

— Jādomā gan.

— Bet vai jūs vispirms neiedotu man ko uzvilkt mugurā?

— Tas … — resnais iesāka un aprāvās, bet vīrie­tis ar linu krāsas bārdu, notvēris viņa skatienu, aiz­gāja. — Tūlīt jums atnesīs drēbes.

— Vai tiešām es esmu nogulējis divsimt. . .? — jautāja Grehems.

— Viņi jums to pateica, vai ne? Divsimt trīs ga­dus, tā būs precīzāk.

Uzrāvis uzacis un sakodis zobus, Grehems samieri­nājās ar neapstrīdamo faktu. Brīdi viņš sēdēja klu­sēdams, tad jautāja:

— Vai te tuvumā ir dzirnavas vai dinamo? — Ne­nogaidījis atbildi, viņš piemetināja: — Viss, jādomā, ir šausmīgi izmainījies? Kas tur kliedz?

— Nieki, — nepacietīgi attrauca resnais. — Tā ir tauta. Vēlāk jūs droši vien visu uzzināsiet. Tā ir, kā jūs sakāt, — viss ir izmainījies. — Viņš runāja ap­rauti, piere viņam bija savilkta, un radās iespaids, ka viņš mēģina atrast izeju. — Pirmām kārtām jāsa­dabū jums drēbes. Labāk pagaidīt tepat. Neviens nedrīkst tuvoties jums. Jums ir jānoskujas.

Grehems paberzēja zodu.

Vīrs ar linu krāsas bārdu bija atpakaļ; negaidot pagriezis galvu, brīdi ieklausījās, tad saskatījās ar vecāko un caur arku izsteidzās uz balkona. Troksnis un kliedzieni pieņēmās spēkā. Resnais arī ausījās. Pēkšņi viņš pie sevis nolamājās un uzmeta Grehe- raara nelaipnu skatienu. Balsis kāpa no apakšas kā paisuma viļņi, te uzbangodamas, te pieklusdamas. Reizumis bija dzirdams sitienu troksnis un griezīgi kliedzieni, pēc tam tādi kā lūstošu spieķu brīkšķi. Grehems sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu šajā haosā atsevišķas skaņas.

Tad viņš saklausīja kādu frāzi, kas .tika atkārtota bez sava gala. Sākumā viņš neticēja savām ausīm. Bet tad šaubas izgaisa.

— Rādiet mums Gulošo! Rādiet mums Gulošo!

Resnais aizdrāzās līdz arkai.

— Nolādēts! — viņš iebrēcās. — Kā viņi zina? Viņi zina? Varbūt viņi tikai min?

Kāds laikam atbildēja.

— Es nevaru iziet, — resnais sacīja. — Man jā­pieskata viņš. Uzsauciet viņiem kaut ko no balkona.

Atbildi nevarēja sadzirdēt.

— Sakiet, ka viņš nav atmodies. Vienalga ko! To es atstāju jūsu ziņā. — Viņš steigšus atgriezās pie Grehema. — Tūlīt jums būs ko vilkt mugurā. Jūs nedrīkstat palikt te . .. tas nav iespējams . . .

Viņš aizskrēja, neatbildēdams uz Grehema jautā­jumiem. Drīz viņš bija atpakaļ.

— Es nevaru jums izskaidrot, kas patlaban notiek. Tas ir pārāk sarežģīti. Pēc pāris minūtēm jūsu ap­ģērbs būs gatavs. Jā, pēc pāris minūtēm. Un tad es varēšu aizvest jūs no šejienes. Mūsu uztraukumi būs galā.

— Bet šis troksnis . .. Viņi kliedz . . .

— Par Gulošo. Tas ir par jums. Viņi ir jukuši. Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Es galīgi nekā nesaprotu!

Attālo neatšķiramo trokšņu jucekli pāršķēla grie­zīga zvana skaņa. Resnvēderainais pieskrēja pie kāda aparāta zāles stūrī. Brīdi viņš klausījās, skatī­damies stikla bumbā, piekrītoši pamāja ar galvu un izrunāja dažus vārdus; tad resnais apstājās pie sie­nas, kurai cauri nesen bija izgājuši tie divi. Siena atkal uzrotījās kā priekškars, taču viņš vēl vilcinā­jās.

Grehems pacēla roku un bija pārsteigts, cik stipra tā kļuvusi. Viņš nolaida pār guļasvietas malu vienu kāju, pēc tam otru. Galva vairs nereiba. Viņš gandrīz neticēja, ka ir tik ātri atveseļojies. Viņš apsēdās un ņēmās taustīt locekļus.

No balkona ienāca vīrietis ar linu krāsas bārdu. Tajā pašā brīdī resnā priekšā apstājās lifts un no tā

izkāpa tumši zaļās, šaurās drēbēs ģērbies kalsns cil­vēks ar sirmu bārdu. Rokā viņam bija sainis.

— Lūk, drēbnieks ir klāt, — sacīja resnais, norādī­dams uz ienākušo. — Jums nekad vairs nebūs jā­valkā šis melnais apmetnis. Es nesaprotu, kā tas te gadījies. Bet nedrīkst zaudēt laiku. Nekavējieties! — viņš uzrunāja drēbnieku.

Sirmgalvis paklanījās un, pienācis tuvāk, apsēdās Grehemam blakus uz gultas malas. Viņa kustības bija rāmas, bet acīs spridzēja ziņkāre.

— Kā redzēsiet, mode ir mainījusies, ser, — viņš sāka un pašķielēja uz resnā pusi.

Tad viņš veicīgi attaisīja saini, un viņam klēpī pa­rādījās spilgti audumi.

— Jūs, ser, būtībā dzīvojāt cilindra laikmetā, Vik­torijas laikmetā, kam piemita tendence uz pusapa- ļām platmalēm. Visur pareizas līknes. Turpretī ta­gad . - .

Viņš izvilka nelielu aparatiņu, kas atgadinaja ka­batas pulksteni, piespieda pogu, un uz ciparnīcas parādījās mazs balti ģērbts cilvēciņš, kas kustējās arī uz ekrāna. Drēbnieks paņēma zilganbalta atlasa paraugu.

— Manuprāt, jums būtu piemērots šis, — viņš uzrunāja Grehemu.

Resnais pienāca un apstājās līdzās Grehemam.

— Mums ir ļoti maz laika, — viņš sacīja.

— Paļaujieties uz mani, — atbildēja drēbnieks. — Mana mašīna drīz būs klāt. Ko jūs teiksiet?

— Kas tas ir? — jautāja deviņpadsmitā gadsimta cilvēks.

— Jūsu dienās klientam rādīja modes žurnālus, — paskaidroja drēbnieks, bet tagad ir citādi. Paskatie­ties. — Mazā figūriņa atkārtoja savas kustības, taču

šoreiz citā uzvalkā. — Vai arī šis. — Un uz ciparnī­cas parādījās cita maza figūriņa daudz krāsainākā tērpā. Drēbnieks rīkojās ļoti veicīgi un pāris reizes pameta acis uz lifta pusi.

Lifts atkal nodūca, un no tā izkāpa gaiši zilā rupja auduma uzvalkā ģērbies mazasinīgs zēns ar īsi apgrieztiem matiem un ķīnieša vaibstiem; viņš bez trokšņa iestūma sarežģītu mašīnu uz ritentiņiem. Drēbnieks bez vilcināšanās nolika kinetoskopu, pa­lūdza Grehemu nostāties mašīnas priekšā un nodeva kaut kādus rīkojumus īsi apcirptajam zēnam, kas atbildot veidoja ar rīkles skaņām Grehemam nesapro­tamus vārdus. Kamēr zēns kaktā kaut ko murmināja, drēbnieks vilka ārā no aparāta rokturus ar nelieliem diskiem galā, vilka un tuvināja Grehema ķerme­nim — plecam, elkonim, kaklam un tā tālāk, līdz bei­dzot viss ķermenis un locekļi bija noklāti ar šiem diskiem.

Tajā laikā Grehemam aiz muguras zālē ar liftu uz­brauca vēl vairāki cilvēki. Drēbnieks iedarbināja mehānismu, un tā daļas ar klusu, ritmisku troksni sa­kustējās; pēc tam viņš nospieda sviras un atbrīvoja Grehemu. Drēbnieks atkal aplika viņam apmetni, bet vīrietis ar linu krāsas bārdu pasniedza glāzi ar at­spirdzinošu šķidrumu. Pāri glāzes malai Grehems re­dzēja, ka viens no nupat atnākušajiem vēro viņu sevišķi cieši.

Resnais, kas visu laiku bija satraukti staigājis pa zāli, pagriezās un caur arku devās uz balkonu, no kurienes vēl aizvien joņiem nāca dobja dunoņa. īsi apcirptais zēns iedeva drēbniekam gaiši zila atlasa gabalu, un abi ņēmās nostiprināt to mašīnā apmēram tā, kā deviņpadsmitajā gadsimtā iespiedmašīnās no­stiprināja papīra ruļļus, Tad viņi klusi iestūma

mašīnu telpas attālākajā stūrī, kur pie sienas karājās pīts vads. Viņš kaut ko savienoja, un mašīna sāka darboties.

— Ko viņi dara? — jautāja Grehems, ar tukšo glāzi norādīdams uz rosīgajiem cilvēkiem un pūlēda­mies nelikties zinis par jaunekļa caururbjošo ska­tienu. — Vai šo mehānismu darbina kāda enerģija?

— Jā, — atbildēja vīrs ar linu krāsas bārdu.

— Kas ir šis cilvēks? — Grehems jautāja, norādī­dams uz arkas pusi.

Purpura drānās ģērbtais cilvēks apjucis paplūkāja savu mazo bārdiņu un klusi sacīja:

— Tas ir Hovards, jūsu galvenais aizbildnis. Re­dziet, ser, to grūti paskaidrot. Padome iecel aiz­bildni un viņa palīgus. Lai ļaudis nomierinātos, pa­rasti šajā zālē ielaiž publiku. Pirmo reizi mēs esam aizslēguši durvis. Bet, starp citu, lai viņš pats pa­skaidro jums to.

— Cik savādi! — teica Grehems. — Aizbildnis? Padome?

Tad, pagriezis muguru pret nupat atnākušo, viņš pusbalsī jautāja:

— Kāpēc šis cilvēks tik cieši raugās manī? Vai viņš ir hipnotizētājs?

— Kas viņš par hipnotizētāju! Viņš ir kapilloto- mists.

— Kapillotomists?

— Jā, viens no galvenajiem. Gadā viņš nopelna pusgrosu lauvu.

Tas nu izklausījās gaužām aplami. Grehems netika gudrs.

— Pusgrosu lauvu? — viņš jautāja.

— Vai tad jums nav bijis lauvu? Laikam gan nav bijis. Jums toreiz bija vecās mārciņas, vai ne? Lauvas ir mūsu naudas vienības.

— Bet jūs vēl teicāt. . . pusgrosu?

— Teicu, ser. Seši duči. Pa šo laiku ir izmainīju­šies pat sīkumi. Jūs dzīvojāt decimālās sistēmas, arābu sistēmas laikmetā — desmiti, simti, tūkstoši. Mums desmitnieku vietā ir ducis. Desmit un vienpa­dsmit mēs apzīmējam ar vienzīmes ciparu, divpa­dsmit jeb duci — ar divzīmju, divpadsmit duču kopā sastāda grosu, lielo simtu, divpadsmit grosu — do- candu, bet docandu docands — miriādi. Vienkārši, vai ne?

— Laikam gan, — piekrita Grehems. — Bet kap ,.. ko tas nozīmē?

Vīrietis ar linu krāsas bārdu palūkojās pār plecu.

— Te būs jūsu drēbes, — viņš teica.

Grehems apcirtās un ieraudzīja turpat blakus smai­došo drēbnieku, kam pār roku bija pārmests pilnīgi gatavs apģērbs. īsi apcirptais zēns ar vienu pirkstu stūma sarežģīto mašīnu uz liftu. Grehems pārsteigts skatījās uz gatavo kārtu.

— Vai tiešām … — viņš sāka.

— Tikko šūts, — atbildēja drēbnieks.

Viņš nolika apģērbu Grehemam pie kājām, piegāja pie gultas, kurā Grehems vēl nesen bija atdusējies, novilka no tās caurspīdīgo matraci un pacēla spoguli. Šajā brīdī spalgi noskanēja zvans, kas aicināja resno. Vīrietis ar linu krāsas bārdu piesteidzās viņam klāt un tad izgāja caur arku.

Drēbniekam piepalīdzot, Grehems uzvilka tumšu purpura apakšveļu, zeķes un vesti. Resnais iznāca no sava stūra un devās pretī vīrietim ar linu krāsas bārdu, kurš atgriezās no balkona. Viņi sāka pusbalsī sarunāties, pie tam viņu sejās neapšaubāmi jautās satraukums. Purpura apakšveļai virsū tika uzvilkts gaiši zils apģērbs, kas Grehemam lieliski piestāvēja. Grehems ieraudzīja sevi spogulī bālu, neskuvušos un izspūrušu, taču viņš vismaz nebija vairs kails.

— Man jānoskujas, — viņš sacīja, pētīdams sevi spogulī.

— Tūlīt, — atteica Hovards.

Jaunais cilvēks novērsa caururbjošo skatienu. Viņš aizvēra un atkal atvēra acis un, izstiepis sausnējo roku, tuvojās Grehemam. Apstājies viņš gausi novē- cināja roku un aplaida acis apkārt.

— Krēslu! — Hovards uzsauca, un vīrietis ar linu krāsas bārdu vienā acumirklī pasniedza Grehemam krēslu.

— Sēdieties, lūdzu, — sacīja Hovards.

Grehems vilcinājās, pamanījis dīvainā jaunekļa

rokā pazibam bārdas nazi.

— Vai jūs nesaprotat, ser? — pieklājīgi apjautā­jās vīrietis ar linu krāsas bārdu. — Viņš apgriezīs jums matus.

— Ak tā! — atviegloti iesaucās Grehems. — Bet jūs taču nosaucāt viņu par .. .

— Par kapillotomistu. Pareizi! Tas ir viens 110 la­bākajiem māksliniekiem pasaulē.

Grehems mudīgi apsēdās. Vīrietis ar linu krāsas bārdu aizgāja. Kapillotomists pienāca klāt, apskatīja Grehema ausis, pataustīja pakausi, aplūkoja viņu no visām pusēm. Hovardam jau sāka zust pacietība. Tad, naski darbodamies ar saviem rīkiem, kapillotomists viens divi noskuva Grehemam bārdu, apcirpa ūsas un apgrieza matus. Visu to viņš darīja, nerunādams ne vārda, aizrautīgi kā iedvesmas pārņemts dzej­nieks. Kad viņš bija beidzis, Grehemam iedeva kurpes,

Piepeši skaļa balss — šķita, ka no aparāta telpas stūrī, — uzkliedza:

— Ātrāk, ātrāk! Visa pilsēta jau zina. Neviens vairs nestrādā. Neviens vairs nestrādā. Nav ko ka­vēties, nāciet!

— Šie vārdi sabiedēja Hovardu. Grehems noprata, ka viņš ir neziņā, ko lai iesāk. Beidzot viņš devās uz stūri, kur atradās aparāts un stikla bumba. Pa to laiku no balkona puses plūstošā apslāpētā dunoņa pieņēmās spēkā un, te tuvodamās, te attālinādamās, grandīja kā pērkons. Grehems vairs nevarēja izturēt. Viņš pameta skatienu uz resno un ļāvās iekšējam dzenulim. Pāris lēcienos viņš bija lejā pa kāpnēm, ārā gaitenī un pēc brīža jau uz balkona, kur nesen bija stāvējuši trīs svešie.