Kad Gulošais mostas

22 CĪŅA PADOMES NAMĀ

Steigdamies uz drupām pie Padomes nama, Asano un Grehems visur vēroja pieaugam tautas satrau­kumu.

— Visi savos posteņos! Visi savos posteņos!

Zilās formās ģērbušies vīrieši un sievietes ar

skubu kāpa augšup no pazemes fabrikām. Vienā vietā Grehems redzēja revolucionārās komitejas ar­senālu, ko bija apsēdis klaigājošu ļaužu bars, citā vietā — dažus ienīstajās dzeltenajās formās ģērbtus policistus, kuri, glābdamies no pūļa, pa kaklu, pa galvu uzlēca uz pretējā virzienā slīdošas platformas.

Valdības ēku tuvumā kliedzieni «Visi savos pos­teņos!» pārauga nebeidzamā rēkoņā. Atsevišķi klie­dzieni nebija izšķirami.

— Ostrogs ir piekrāpis jūs! — kāds aizsmakušā balsī auroja Grehemam pie pašas auss, un šie vārdi vairs neatstājās no Grehema. Šis cilvēks stāvēja bla­kus Grehemam un Asano uz ātrgaitas platformas un kaut ko kliedza cilvēkiem uz zemākajām platfor­mām. Reizēm šīs frāzes vietā viņš izkliedza nesapro­tamas pavēles. Tad viņš nolēca no platformas un pazuda.

Grehemam ausis džinkstēja no šī kliedziena. Vi­ņam nebija nekādu noteiktu plānu. Viņš gribēja uzrunāt pūli no kāda paaugstinājuma, izrēķināties ar Ostrogu. Viņā virda dusmas, muskuli saspringa no uztraukuma, pirksti savilkās dūrēs, lūpas bija sakniebtās.

Tikt uz Padomes namu pāri drupām bija neiespē­jami, bet Asano izveda Grehemu caur galveno pasta pārvaldi. Pārvalde bija atvērta, bet zilās formās ģērbtie pastnieki vai nu negribīgi strādāja, vai stā­vēja zem galeriju arkām, nolūkodamies uz ļaužu pārpilnajām ielām.

— Katrs savā postenī! Katrs savā postenī!

Te Grehems, paklausot Asano padomam, pateica, kas viņš ir.

Uz Padomes namu viņi pārbrauca ar trosē paka- rinātu kabīnīti. Neilgajā laikā pēc padomnieku kapi­tulācijas drupas bija pārveidojušās. No pārplīsuša­jām caurulēm plūstošās jūras ūdens kaskādes bija iegrožotas un savaldītas, pāri galvām stiepās uz viegliem stabiem balstīts pagaidu ūdensvads. Kā mežģines debesis aizsedza atjaunotie kabeļi un vadi, kas bija nepieciešami Padomes namam, un pa kreisi no baltās ēkas, kur pilnā sparā strādāja celtņi un būvmašīnas, auga jauns korpuss.

Kustīgie ceļi arī bija atjaunoti, kaut gan pagai­dām vēl atradās zem klajas debess. Šos ceļus Gre­hems bija redzējis no mazā balkoniņa pēc atmodas, pirms nepilnām deviņām dienām, un zāle, kur viņš bija gulējis letarģiskajā miegā, bija pārvērtusies bezveidīgu akmens šķembu kaudzē.

Jau bija liela diena un spoži spīdēja saule. Ātrie ceļi nesa ārā no zilas elektriskās gaismas piespīdē- tām alām milzumu laužu, kas saplūda kopā drupās. Gaiss vibrēja no kliedzieniem, un visi spiedās tuvāk centrālajai ēkai. Grehems šajā nekārtīgajā masā to­mēr pamanīja dažas disciplinētības iezīmes. Un šajā haosā bija dzirdams aicinājums:

— Visi savos posteņos! Katrs savā postenī!

Kabelis noveda viņus kādā telpā, un Grehems uz­reiz pazina Atlanta zāles vestibilu virs galerijas, pa kuru viņš stundu pēc savas atmodas bija gājis ar Hovardu, lai pa»rādītos vairs neesošajai Padomei. Tagad te atradās tikai divi kabeļa dežuranti. Viņi bija bezgala pārsteigti, ieraugot, ka cilvēks, kas iz­kāpj no kabīnes, ir Gulošais.

— Kur ir Ostrogs? — Grehems noprasīja. — Man uz karstām pēdām jāsatiek Ostrogs. Viņš ir pievīlis mani. Esmu atgriezies, lai atņemtu viņam varu.

Negaidīdams Asano, Grehems šķērsoja telpu, stūrī mazliet pakapies, atrāva aizkaru un atradās aci pret aci ar nerimtīgi strādājošo titānu.

Zāle bija tukša. Tā izskatījās stipri savādāk nekā tajā dienā, kad Grehems bija redzējis to pirmo reizi. Sacelšanās laikā zāle bija pamatīgi cietusi. Pa labi no milzīgās statujas sienas augšējā dala bija sa­grauta gandrīz divsimt pēdu garumā, un caurums bija aizpildīts ar tādu pašu stiklveida masu, kādu Grehems ieraudzīja pamodies. Tas apslāpēja, taču nebūt neapklusināja pilnīgi pūla šalkoņu ārpusē. Izklausījās, ka visu laiku tiek atkārtots viens vārds: «Posteņos! Posteņos! Posteņos!» Stiklam cauri rēgo­jās sijas un metāla sastatņu balsti, kas tika gan pa­celti, gan nolaisti atkarībā no tā, kā vajadzēja dau­dzajiem strādniekiem. Uz šī zaļganā fona izcēlās būvmašīna, kas laiski snaikstīja tievas, sarkanas metāla rokas. Uz mašīnas stāvēja strādnieki un no­skatījās uz pūli. Grehems uz brīdi piestāja, un Asano panāca viņu.

— Ostrogs ir tur, valdes kancelejā, — Asano teica. Mazā cilvēciņa seja bija kjuvusi zilganbāla, un viņš pētījoši palūkojās uz Grehemu.

Viņi nebija paguvuši noiet ne desmit soļus, kad panelis sienā pa kreisi no Atlanta pacēlās un no tu­rienes Linkolna un divu melnā un dzeltenā ģērbtu nēģeru pavadībā iznāca Ostrogs. Likās, ka viņi do­das uz pretējo stūri, kur bija pacēlies otrs panelis.

—• Ostrog! — Grehems uzsauca, un, izdzirdējuši viņa balsi, visi četri pārsteigti atskatījās.

Ostrogs kaut ko pateica Linkolnam un pienāca klāt Grehemam.

Grehems ierunājās pirmais. Viņa balss bija asa un pavēloša.

— Ko es dzirdu? — viņš jautāja. — Jūs aicinot šurp nēģerus, lai turētu paklausībā tautu?

— Tas ir nepieciešams, — atbildēja Ostrogs. — Pēc revolūcijas viņi izlaižas ar katru dienu vai­rāk un vairāk. Es pārāk zemu novērtēju …

— Tātad šī velna policija ir jau ceļā?

— Jādomā gan. Jūs taču redzējāt, kas notiek pil­sētā?

— Nav nekāds brīnums! Bet jūs taču man apso­lījāt … Jūs esat uzņēmies pārāk daudz, Ostrog.

Ostrogs neko neatbildēja, bet pienāca tuvāk.

— Šie melnie nedrīkst parādīties Londonā, — teica Grehems. — Es esmu Valdnieks, un es to ne­pieļaušu.

Ostrogs paskatījās uz Linkolnu, kurš ar abiem pavadoņiem pienāca klāt.

— Kādēļ ne? — jautāja Ostrogs.

— Baltajiem pašiem jābūt noteicējiem. Bez tam . ..

— Melnie ir tikai rīks.

— Tas nav svarīgi. Es esmu Valdnieks un gribu rīkoties pats. Un es jums saku, ka melnā policija nedrīkst te ierasties.

— Tauta …

— Es ticu tautai.

— Tādēļ, ka jūs esat anahronisms. Jūs esat pa­gātnes cilvēks, nejaušība. Varbūt jums pieder pa­saule vārda pēc, bet Valdnieks jūs nespējat būt. Jūs pārāk maz zināt, lai būtu Valdnieks.

Ostrogs paskatījās uz Linkolnu.

— Tagad es zinu, ko jūs domājat un ko esat no­lēmis darīt. Kamēr nav par vēlu, brīdinu jūs. Jūs sapņojat par cilvēku vienlīdzību, par sociālistisku iekārtu! Jūsos ir dzīvi šie novazātie deviņpadsmitā gadsimta sapņi, un jūs gribat vadīt jauno gadsimtu, kuru jūs nesaprotat!

— Paklausieties! — teica Grehems. — Jūs dzir­dat — tas skan kā bangas. Nevis balsis, bet viena balss. Vai jūs to saprotat?

— Mēs viņiem to iemācījām, — atbildēja Ostrogs.

— Varbūt. Bet vai jūs varat iemācīt viņiem aiz­mirst to? Taču gana runāts! Melnā policija nedrīkst te ierasties!

Brīdi klusējis, Ostrogs ielūkojās Grehemam acīs.

— Un tomēr tā ieradīsies! — viņš paziņoja.

— Es aizliedzu!

— Tā jau ir izsaukta.

— Es to nevēlos.

— Nē! — atcirta Ostrogs. — Diemžēl, man jārī­kojas tāpat, kā rīkojās Padome… Jūsu pašu labā jūs nedrīkstat nostāties dumpinieku pusē. Un tagad,

kad jūs esat še… Jūs darījāt ļoti labi atgriezda­mies.

Linkoins uzlika Grehemam roku uz pleca. Piepeši Grehems atskārta, cik aušīgi rīkojies, atgriezdamies Padomes namā. Viņš pagriezās pret aizkaru, kas at­dalīja zāli no vestibila. Asano aizturēja viņu. Lin­koins sagrāba Grehemu aiz drēbēm.

Grehems pagriezās un iesita Linkolnam pa seju, bet nēģeris tūlīt sagrāba viņu aiz apkakles un pie­durknes. Ar stirkšķi pārplīstot piedurknei, Grehems izrāvās, bet otrs nēģeris aizlika viņam priekšā kāju. Viņš smagi nolikās uz grīdas un lūkojās zāles aug­stajos griestos.

Tad viņš iekliedzās, apvēlās, sakampa viena pa­vadoņa kāju, nogāza viņu zemē un pielēca kājās.

Grehemam pieskrēja klāt Linkoins, bet, saņēmis belzienu pa žokli, saļima. Grehems grīļodamies pa­spēra divus soļus. Tad Ostrogs sagrāba viņu aiz rīk­les un nogāza augšpēdu zemē. Grehema rokas bija piespiestas pie grīdas. Velti izmēģinājies tikt vaļā, viņš palika guļam un skatījās uz smagi elsojošo Ostrogu.

— Jūs… esat… apcietināts… — izdvesa Os­trogs. — Jūs … rīkojāties muļķīgi… nākdams atpakaļ.

Grehems pagrieza galvu un pa zaļgano logu zāles sienā ieraudzīja, ka strādnieki pie ceļamkrāniem satraukti kaut ko skaidro pūlim lejā. Tātad viņi ir redzējuši!

Ostrogs paskatījās uz to pašu pusi. Viņš kaut ko uzsauca Linkolnam, bet tas nekustējās. Ciļņos virs Atlanta ietriecās lode. Dubultstikis caurumā sašķīda, izveidojušās spraugas malas kļuva tumšas, ieliecās.

izpletās, un Padomes telpā ieplūda āra gaisa šalts. Tai līdzi ielauzās kliedzieni no drupām: «Glābiet Valdnieku!», «Ko viņi dara ar Valdnieku?», «Vald­nieks ir nodots!».

Tad Grehems, manīdams, ka Ostroga uzmanība ir novērsta un viņa tvēriens kļuvis vaļīgāks, atbrīvoja rokas un uzrāvās ceļos. Mirkli vēlāk Ostrogs bija nogāzts uz muguras un Grehems bija sagrābis viņu aiz rīkles. Ostroga roka tvarstīja viņa zīda ap­kakli.

Bet pie viņiem no estrādes jau steidzas cilvēki, kuru nodomu Grehems uzreiz neizprata. Pazibēja cilvēks, kas skrēja pie vestibila priekškara, tad Ostrogs izslīdēja Grehemam 110 rokām, bet atnā­kušie metās viņam virsū. Viņi sagrāba to, Grehe­mam par lielu brīnumu paklausīdami Ostroga pavē­lēm.

Viņu vilka vairākus jardus, iekams viņš atskārta, ka tie nav draugi un ka viņu stiepj pie sienā atvēr­tām durvīm. Grehems atspērās, krita zemē un skali sauca palīgā. Šoreiz viņa kliedzieni nepalika bez atbildes.

Rokas, kuras turēja viņu aiz apkakles, atspringa, un cauruma apakšējā stūrī, kliegdami un ieročus vicinādami, parādījās vairāki stāvi. Viņi pa cau­rumu ielēca gaišajā galerijā, kas veda uz Klusa­jām Istabām. Viņi paskrēja Grehemam tik tuvu garām, ka viņš varēja saskatīt ieročus tiem rokās. Ostrogs kaut ko sauca cilvēkiem, kas turēja Gre­hemu, un viņš no visa spēka pretojās, neļaujot vilkt sevi uz caurumu.

— Viņi nevar nokāpt lejā! — elsodams kliedza Ostrogs. — Viņi neuzdrošināsies šaut. Viss kārtībā. Mēs viņu izglābsim no tiem!

Grehemam šķita, ka šī apkaunojošā cīņa velkas diezgan ilgi. Viņa apģērbs bija saplēsts, viena roka samīta. Viņš dzirdēja savu piekritēju kliedzienus un pat šāvienus. Viņš juta, ka spēki izsīkst un ka pre­toties ir bezjēdzīgi. Palīdzība kā nenāca, tā nenāca, un melnais caurums neatvairāmi tuvojās kā plati atvāzta rīkle.

Pēkšņi žņaugi atlaidās, un Grehems piecēlās. Viņš redzēja attālināmies Ostroga sirmo galvu un manīja, ka viņu vairs netur. Viņš pagriezās un sadūrās ar melnā ģērbtu cilvēku. Pavisam tuvu nosprakšķēja zaļais ierocis, sejā iesitās kodīgu dūmu strūkla, un nozibēja tērauda asmenis. Milzīgā istaba sāka griez­ties ap viņu.

Dažus jardus no viņa gaiši zilā ģērbts cilvēks no­dūra vienu no dzeltenajiem policistiem. Tad kāds viņu atkal saķēra.

Tagad Grehemu rāva uz visām pasēm. Ļaudis viņam laikam kaut ko kliedza. Viņš centās, bet ne­varēja saprast. Kāds apķēra Grehema kājas un ar varu pacēla viņu. Beidzot viņš saprata un vairs ne­pretojās. Viņu pacēla uz pleciem un nesa. Atskanēja ļaužu tūkstošu kliedzieni.

Viņš redzēja, ka zilā un melnā ģērbti ļaudis vajā ostrogiešus un šauj. Pacelts uz pleciem, viņš redzēja visu zāles dalu Atlanta priekšā un saprata, ka viņu nes uz paaugstinājumu zāles vidū. No zāles otras malas pretī jau skrēja ļaudis. Visi skatījās uz Gre­hemu un klaigāja.

Viņš drīz ievēroja, ka ap viņu ir it kā miesas­sargi. Visaktīvākie deva pavēles. Netālu kāds dzel­tenā ģērbies melnūsains vīrs, kurš bija redzēts starp Grehema apsveicējiem teātrī, skaļā balsī izrīkoja ci­tus. Zāle bija jau tik pārpildīta, ka ābolam nebūtu

kur nokrist, mazā metāla galerija aurojošu ļaužu pilna, priekškars zāles galā norauts, un arī vestibilā drūzmējās ļaudis. Apdullinošajā troksnī Grehemam blakus stāvošais cilvēks tikko sadzirdēja viņa jau­tājumu:

— Kur palicis Ostrogs?

Jautātais pāri galvām norādīja uz zāles zemāka­jiem caurumiem pretējā pusē. Paneļi bija vaļā, un zilā ģērbušies apbruņoti vīri ar platām jostām ap vidu nozuda istabās un gaiteņos otrpus paneļiem. Grehe­mam izklausījās, it kā šautu. Viņu nesa pāri lielajai zālei uz caurumu blakus izlauzumam.

Viņš ievēroja, ka daži cenšas ievērot disciplīnu, attur pūli un lauž ceļu. Izkļuvis no zāles, viņš ierau­dzīja savā priekšā jaunu, neapdarinātu sienu un virs tās zilas debesis. Grehemu nolaida zemē; kāds saņēma viņu aiz rokas un veda. Līdzās nāca ūsai­nis dzeltenajā apģērbā. Viņu veda pa šaurām ak­mens kāpnēm, pāri galvai slējās sarkani krāni, svi­ras un milzīgas būvmašīnas daļas.

Tad Grehems bija kāpņu augšgalā. Tālāk viņš soļoja pa šauru galeriju ar margām, un piepeši viņa priekšā pavērās drupu amfiteātris.

— Valdnieks ir ar mums. Valdnieks! Valdnieks!

Gaviles aizdrāzās pāri galvu jūrai kā bangas, at­sitās pret drupu klintīm un vēlās atpakaļ kā atbalss:

— Valdnieks ir mūsu pusē!

Grehems pamanīja, ka viņš stāv uz mazas metāla pagaidu platformas, kas veido daļu no milzīgā topošā Padomes- nama sastatnēm. Cik tālu vien sniedza ska­tiens, drupās kustējās ļaužu masas; šur un tur plī­voja revolucionāro biedrību melnie karogi, kas lie­cināja par zināmu organizētību šajā haosā. Stāvās

kāpnes, sienas un sastatnes, pa kurām viņu atbrīvo­tāji bija nokļuvuši līdz caurumam Atlanta zālē, bija sētin nosētas ar ļaudīm, un pie kolonām un izciļņiem karājās mazas, melnas, enerģiskas figūriņas, kas centās aizraut līdzi blīvo masu. Aizmugurē vairāki vīri pašā sastatņu augšā pūlējās nostiprināt milzīgu, melnu karogu. Pa caurumu sienā Grehems varēja redzēt satraukto pūli Atlanta zālē. Tālie aerodromi dienvidos neparasti dzidrajā gaisā bija pavisam labi saskatāmi. No centrālā skrejceļa pacēlās vientuļš vienplāksnis, varbūt lai sagaidītu šurp lidojošos aeroplānus.

— Kas noticis ar Ostrogu? — Grehems jautāja un šajā brīdī ieraudzīja, ka visu skatieni pievērsti Padomes nama jumtam. Arī viņš paraudzījās turp. Sākumā neredzēja neko vairāk kā izrobotu sienas stūri, kas asi iezīmējās pret debesīm. Tad viņš sāka paēnā izšķirt kādu istabu un pārsteigts pazina sava nesenā cietuma zaļo un balto krāsojumu. Dodoties uz pašu drupu malu, šo atklāto istabu ātri šķērsoja mazs, balts stāvs, ko pavadīja divi mazāki, ģērbušies melnā un dzeltenā. Kāds turpat tuvumā iekliedzās: «Ostrogsf» — un Grehems pagriezās, lai pajautātu, bet nepaguva. Kāds viņam blakus satraukti izsaucās un rādīja kaut ko ar tievu pirkstu. Un, rau, no skrejceļa bija pacēlies vienplāksnis un lidoja viņiem tieši virsū. Ātrais lidojums piesaistīja Grehema uz­manību.

Vienplāksnis strauji kļuva aizvien lielāks, līdz, pārlidojis pāri drupu attālākajai malai, parādījās pūlim. Tas nolaidās zemāk, bet pie Padomes nama pacēlās augstāk. Vienplāksnis šķita trausls un caur­spīdīgs, un cauri tā ribām bija redzams pilots. Tad tas nozuda aiz drupu līnijas.

Grehems pievērsa uzmanību Ostrogam. Tas rādīja kaut kādas zīmes, un viņa pavadoņi ar skubu lauza sienu blakus viņam. Vienplāksnis no jauna parādī­jās tālumā, apmeta platu loku un palēnināja gaitu.

Cilvēks dzeltenā iekliedzās:

— Ko viņi vilcinās? Ko cilvēki vēl vilcinās? Kā­dēļ Ostrogs ir atstāts? Kādēļ viņš nav arestēts? Viņi to paņems … vienplāksnis to paņems! Ai!

Kā šī izsauciena atbalss drupās atskanēja klie­dzieni. Pāri bezdibenim līdz Grehemam atnāca zaļo ieroču spraksti, un, palūkojies lejup, viņš ieraudzīja daudz melnos un dzeltenos formas tērpos ģērbtu cilvēku skrienam pa vienu no atklātajām galerijām zem izciļņa, uz kura stāvēja Ostrogs. Skriedami viņi šāva uz neredzamajiem pretiniekiem. Tad parādījās gaiši zilā ģērbti vajātāji. Sīkās cīnītāju figūriņas atstāja dīvainu iespaidu; no tālienes tās izskatījās pēc spēļu zaldātiņiem.

Šajā atvērtajā ēkā cīņa starp mēbelēm un gaiteņos atgādināja teātra izrādi. Tas viss notika varbūt div­simt jardu no viņa un piecdesmit pēdu augstumā virs pūļa. Melni dzeltenie, paskrēja zem arkas, pa­griezās un izšāva zalvi. Viens no zilajiem vajātā­jiem, kas skrēja pa priekšu, pie pašas cauruma ma­las savēcināja rokas un sagrīļojās. Grehemam šķita, ka mirkli tas vēl turas uz malas, tad zilais gāzās lejup. Viņš atsitās pret stūri un, vairākas reizes ap­metis gaisā kūleni, nozuda aiz būvmašīnas sarkanā krāna.

Pēkšņi sauli aizsedza kāda ēna. Viņš pacēla galvu, taču debesis bija tīras. Grehems saprata, ka tur aizlidojis vienplāksnis. Ostrogs bija kā ūdenī iekri­tis. Cilvēks dzeltenā izlauzās priekšā un satraukts sauca:

— Viņi laižas lejā! Viņi laižas lejā! Sakiet ļau­dīm, lai šauj uz viņu! Sakiet, lai šauj uz viņu!

Grehems nesaprata. Viņš tikai dzirdēja citus skali atkārtojam šo mīklaino pavēli.

Piepeši virs drupām parādījās vienplākšņa de­guns, un lidaparāts spēji apstājās. Grehems aptvēra, ka vienplāksnis nolaidies, lai paķertu Ostrogu. Augšup cēlās zilgani dūmi, un viņš noprata, ka no apakšas šauj uz vienplāksni.

Kāds cilvēks blakus piekrītoši nokrekšķināja. Zi­lie bija sasnieguši arku, ko pirms īsa brīža bija aiz­stāvējuši melni dzeltenie, un kā nebeidzama straume ielauzās atvērtajā ieejā.

Vienplāksnis noslīdēja no Padomes nama sienas un krita lejup kā bezdelīga. Tas krita četrdesmit piecu grādu leņķī tik stāvus, ka Grehemam un droši vien arī visiem pārējiem tur lejā likās, ka tas vairs nepacelsies.

Vienplāksnis palidoja garām tik tuvu, ka Gre­hems saskatīja sēdeklī ieķērušos Ostrogu ar plīvo­jošiem sirmiem matiem. Bālais aeronauts spieda visas sviras, lai -uzrautu vienplāksni augšā. Viņš dzirdēja nobažījušos laužu kliedzienus.

Grehems pieķērās pie margām un smagi elpoja. Sekunde šķita mūžību gara. Vienplākšņa apakšējais spārns tikko neskāra cilvēkus, kuri kliedza un grūs­tīja cits citu.

Tad vienplāksnis pacēlās.

Sākumā radās iespaids, ka tas netiks pāri pretējai sienai, tad — ka tas aizķers vēj dzinējus.

Taču vienplāksnis sasvēries lidoja tālāk un tālāk.

Kad pūlis saprata, ka Ostrogs aizbēdzis, sasprieg­tās gaidas nomainīja dusmu uzplūdi. Ar novēloju­šos sparu ļaudis atsāka šaušanu, līdz atsevišķu -šāvienu sprakšķi saplūda vienlaidu dunoņā, gaiss kļuva zils no dūmiem un sāka ost pēc deguma.

Par vēlu! Lidaparāts kjuva aizvien mazāks un ma­zāks un, apliecis slaidu loku, nolaidās laukumā, no kura nesen bija pacēlies. Ostrogs bija aizbēdzis.

Pūlis ilgi kurnēja, tad visu uzmanība tika atkal pievērsta Grehemam, kas stāvēja pašā sastatņu augšā. Viņš redzēja visu sejas pagriežamies pret viņu, dzirdēja gaviles par viņa izglābšanu. Kā spirgts vējš pāri šai viļņojošajai dzīvajai jūrai aiz- brāzās revolucionāru himna.

Tuvākie apsveica viņu. Cilvēks dzeltenā apģērbā lūkojās uz Grehemu starojošām acīm. Himna pie­ņēmās spēkā: tram, tram, tram, tram! …

Grehems uzreiz neaptvēra, ka viņa stāvoklis ir izmainījies. Ostrogs, kopā ar kuru viņš bija skatījies uz kliedzošo pūli, tagad atradās tālu projām un bija viņa ienaidnieks. Nebija vairs neviena, kas varētu valdīt viņa vietā. Pat tie, kas stāvēja apkārt viņam, pūļa vadoņi un organizētāji, skatījās uz viņu, gai­dīja, ko viņš darīs, kādus rīkojumus dos. Viņš bija īsts valdnieks. Marionetes loma bija izspēlēta.

Grehems bija gatavs darīt visu, ko no viņa gai­dīja. Viņa nervi un muskuļi drebēja, domās jautās neliels apjukums, taču viņš nemanīja nedz baiļu, nedz dusmu. Tikai samītā roka pulsēja un bija karsta. Grehemu mazliet nervozēja neziņa, kā iztu­rēties. No bailēm nebija ne miņas, bet Grehems bažījās, ka tikai viņu nenotur par nobijušos. Senāk viņš ne vienu reizi vien bija izjutis satraukumu sporta spēļu laikā. Viņš alka darboties, viņš saprata, ka nav ko lauzīt galvu par grandiozo cīņu, kas risi-. nās ap viņu, jo tas paralizētu viņa gribu.

Tur aiz zilajiem kvadrātiem, aiz aerodromiem bija Ostrogs; viņš, kas bija tik nenoteikts un nedrošs, cīnīsies pret tik pārliecināto un enerģisko Ostrogu, par visas pasaules nākotni.