Kad Gulošais mostas

13 VECĀS IEKĀRTAS GALS

Cik Grehems varēja spriest bija ap pusdienlaiku, kad tika nolaists Padomes baltais karogs. Tomēr bija jāpaiet vēl pāris stundām, iekams tika izstrādāti ka­pitulācijas noteikumi. Noturējis «runu», Grehems atgriezās jaunajos apartamentos Vējdzinēju Pār­valdē. Pēdējo divpadsmit stundu nepārtrauktie pār­dzīvojumi bija viņu galīgi salauzuši, bet interese bija pagaisusi. Viņš stingi un vienaldzīgi sēdēja, līdz iemiga. Viņu uzmodināja divi ārsti, kas bija ieradu­šies ar spēcinošiem dzērieniem. Ieņēmis atnestās zā­les un, paklausot ārstu padomam, nomazgājies aukstā vannā, Grehems manīja, ka strauji atgūst in­teresi un enerģiju, un tūlīt bija ar mieru pievienoties Ostrogam vairākas jūdzes (kā viņam šķita) tālā pastaigā pa pārejām, liftiem un lejupceļiem, lai būtu klāt, kad kapitulēs Baltā Padome.

Ceļš nepārtraukti līkumoja pa namu labirintu. Iedami pa līkloču eju, viņi pa iegarenu caurumu ieraudzīja saulrieta apspīdētus mākoņus un nopos­tītā Padomes nama robainās kontūras. Līdz viņiem atvēlās pūla dūkoņa. Pēc brīža viņi bija nonākuši līdz sagrautas ēkas malai, kas izcēlās pāri gruvešu kaudzei. Pavēries skats bija ne mazāk dīvains par nesen ovālajā spogulī redzēto.

Viņu priekšā pletās gandrīz jūdzi plats nepareizs amfiteātris. Kreisā puse bija rieta apzeltīta, labais spārns un apakšējā daļa tinās vēsā un dzidrā ēnā. Virs pelnu pelēkā Padomes nama uz liesmojošā saulrieta fona joprojām līgani plandīja lielais, melnais uzva­rētāju karogs. Pretī ņirdza tukšas istabas, zāles un ejas, no drupām, biedīgi izspraukušās, rēgojās sa­kropļotas metāla sijas, kā jūraszāļu mudžekļi karā­jās sapinušies vadi. No lejas nāca neskaitāmu balsu dunoņa, pērkonīgi dārdi un trompešu skaņas. Ap šīm lielajām, baltajām drupām visur bija postaža: bezveidīgas, nomelnējušas akmeņu kaudzes, pēc Padomes pavēles uzspridzinātu fabriku pamati un eksplozijas spēka saliektas sijas, ēku skeleti, titā­niskas sienu masas un smagnēju kolonu mežs. Lejā cauri drūmīgajai postažai mirguļodams tecēja ūdens, un tālumā starp ēku milzeņiem no vītnē sa­grieztas ūdensvada caurules gala divsimt pēdu aug­stumā krākdama šlācās ārā dzirkstoša kaskāde. Un ļaužu, ļaužu bez sava gala.

Visur, kur vien varēja nostāties, drūzmējās sīki, rieta zelta aplieti cilvēciņi. Viņi rāpās pa grūstoša­jām sienām, vītnēm un grupiņām lipa ap augstajām kolonām, mudēja amfiteātra drupu lokā. Gaisu trici­nāja kliedzieni, visi spiedās tuvāk centram.

Padomes nama augšējie stāvi šķita esam tukši, ne­manīja ne dzīvas dvēseles. Vienīgi uzvarētāju ka­rogs melnoja pret debesīm. Beigtie bija vai nu Pa­domes namā, vai aiznesti, vai arī tos aizsedza pūlis. Daži aizmirsti bija iestrēguši spraugās un gulēja ūdenī.

— Vai jūs viņiem neparādītos, ser? — ievaicājās Ostrogs. — Viņi deg nepacietībā jūs redzēt.

Brīdi vilcinājies, Grehems piegāja pie pašas pus­sagrautās sienas malas. Viņa vientuļais, slaidais stāvs asi izcēlās pret debesīm.

Tie, kas čumēja un kustēja tur lejā, drupās, uz­reiz nepamanīja viņu. Nelielas melnos formas tēr­

pos ģērbtu cilvēku nodaļas ar pūlēm lauza sev ceļu uz Padomes namu. Grehems redzēja mazās, melnās galviņas pārvēršamies gaišos plankumos, un pū­lim pāri aizvēlās tāda kā šalka, liecinot, ka viņu ir pazinuši. Grehemam iešāvās prātā, ka viņam jādod kāda zīme. Viņš pacēla roku, norādīja uz Padomes namu, tad nolaida roku. Kliedzieni saplūda vien­balsīgā rēkoņā, un līdz viņam atšļāca gaviļu viļņi.

Jau pirms Padomes galīgās kapitulācijas debesis rietumos bija nokrāsotas palsos zilganzaļos toņos un dienvidpusē spīdēja Jupiters. Debesis nemanāmi satumsa, pār pilsētu nolaidās rāma, skaista nakts; lejā ļaudis steidzās, uztraucās, drudžaini deva pavē­les, stājās rindās un pajuka kur kurais. Noguruši, nosvīduši vīri, kliedzienu pavadīti, nesa ārā tos, kas bija krituši tuvcīņā garajos gaiteņos un zālēs . . .

Abpus ceļam, pa kuru vajadzēja nākt Baltās Pa­domes locekļiem, izvietojās melnā ģērbta apsardze; cik tālu drupu zilgajā krēslainībā vien iesniedzās skatiens, visur — ieņemtajā Padomes namā un uz apkārtējo namu gruvešiem — ņudzēja ļaužu tūk­stoši; pat pieklususi, balsu dunoņa izklausījās pēc viļņu čalas oļainā piekrastē. Ostrogs bija izvēlējies vietu uz sagruvuša mūra, un tur uz ātru roku no baļķiem un metāla sijām bija uzbūvēts paaugstinā­jums. Tas bija gandrīz gatavs, bet šīs pagaidu būves paēnā dūkdamas un šķindēdamas vēl kustējās ma­šīnas.

. Uz nelielā paaugstinājuma nostājās Grehems, cieši blakus viņam — Ostrogs un Linkoins, bet mazliet attālāk — grupa zemāku ierēdņu. Lejāk uz platākas platformas bija novietojusies revolucio­nārā apsardze melnos formas tērpos ar maziem, zaļiem ieročiem, kuru nosaukumu Grehems vēl

nezināja. Apkārt stāvošie redzēja, ka Grehema ska­tiens nepārtraukti klīst no pūļa krēslainajās drupās uz tumšo Baltās Padomes namu, no kurienes drīz vajadzēja nākt ārā aizbildņiem, uz tuvāko drupu sablīvējumu un atpakaļ uz pūli. Dobjā dunoņa pār­auga apdullinošā rēkoņā.

Tad melnajā arkā, gaismas apspīdēti, parādījās Padomes locekļu baltie stāvi. Padomes namā viņi bija sēdējuši tumsā. Viņi tuvojās pa elektrisko zvaigžņu iezīmēto ceļu; pūlis, pār kuru viņi bija valdījuši simts piecdesmit gadu, nepārtraukti drau­doši rēca. Jo tuvāk viņi nāca, jo skaidrāk saredza­mas kļuva viņu nogurušās, bālās un raižpilnās sejas. Nācēji uzlūkoja viņu un Ostrogu. Šie skatieni bija pilnīgs pretstats stingajiem skatieniem tur, Atlanta zālē .. . Dažus no viņiem Grehems pazina: to, kas, sarunādamies ar Hovardu, bija bliezis pa galdu, druknu vīrieti ar rudu cekulu, un vēl kādu ar smalkiem sejas pantiem, tumšiem matiem un īpatnēju iegarenu galvu. Grehems pamanīja, ka divi no viņiem sačukstas, skatīdamies uz Ostrogu. Nopakaļ nāca garš, tumšmatains, patīkama izskata vīrietis. Piepeši viņš pacēla galvu un, pārlaidis acis Grehemam, pievērsās Ostrogam. Ceļš bija iekārtots tā, ka Padomes locekļiem, metot plašu loku, bija jānodefilē garām pūlim, iekams viņi sasniedza slīpu dēļu laipu, kas veda uz skatuvi, kur vajadzēja no­tikt kapitulācijai.

— Valdnieks, valdnieks! Dievs un valdnieks! — auroja tauta. — Pie velna Padomi!

Grehems paraudzījās vispirms uz kliedzošo melno masu, tad uz Ostrogu, kas stāvēja bāls, nekustīgs un nesatricināmi mierīgs. Tad viņš pievērsa skatienu Baltās Padomes locekļiem. Pacēlis galvu, Grehems

ieraudzīja pazīstamās vienaldzīgās zvaigznes. Cik neparasts bija viņa liktenis! Vai tiešām tā dzīve pirms divsimt gadiem, no kuras viņa atmiņā sagla­bājies tik maz, un šī dzīve ir viena un tā pati?