Kad Gulošais mostas

10 CĪŅA TUMSĀ

Viņš vairs neatradās zālē. Viņš gāja pa galeriju, kas bija pārmesta pār vienu no kustīgajām platfor­mām, kuras šķērsoja pilsētu. Pa priekšu un aiz mu­guras soļoja svīta. Visa kustīgo ceļu ieleja bija pilna ar cilvēkiem, kas, soļodami no labās uz kreiso pusi, kliedza un vicināja rokas un ieročus, kliedza, parādī­damies redzeslokā, kliedza, iedami garām, un klie­dza attālinādamies, kad elektriskās gaismas bumbas sakusa ar apvārsni un paslēpa neapsegto galvu mežu. Tram, tram, tram, tram!

Dziesma, palikusi bez mūzikas pavadījuma, ska­nēja aizsmakusi un asi, un kāju izsistais raksts — tiam, tram, tram, tram! — sajaucās ar nekārtīgi so­ļojošā pūļa kāju dipoņu pa augšējiem ceļiem.

Grehemu pārsteidza kontrasts. Nami ielas pretējā pusē šķita tukši, pār sānejām nostieptās troses un tilti tāpat bija tukši un neapgaismoti. Pazibēja doma, ka ari tiem jābūt laužu pārpildītiem.

Drīz viņš pamanīja kaut kādu neizprotamu pulsē- šanu un apstājās. Pa priekšu ejošā svīta soļoja tikai tālāk, bet apkārtējie apstājās līdz ar viņu. Viņu sejās jautās bažas un izbailes. Acīmredzot pulsēja elek­triskā gaisma. Viņš arī pacēla galvu.

Sākumā Grehemam likās, ka šī pulsēšana ir ne­jauša un tai nav nekāda sakara ar notikumiem te apakšā. Katra žilbinoši spožā bumba pulsēja, te sarā­vās, te izpletās, te atkal sarāvās kā milža ķetnā sa­spiesta: tumsu ātri nomainīja gaisma, gaismu — tumsa.

Grehems noģida, ka šai parādībai ir sakars ar cil­vēkiem te apakšā. Nami, ielas un blīvās laužu masas pārvērtās brīnumainā gaismas un ēnu rotaļā. Ēnas zibenīgi lēkāja, stiepās garumā, pletās platumā, tad piepeši noplaka un uzradās no jauna. Dziesmu un soļu dimdoņu vairs nedzirdēja. Tūkstošu vienotais maršs bija aprāvies, pūlis šķēlās. Malu malās atska­nēja saucieni: «Gaisma! Gaisma!» Grehems raudzījās lejup. Neprātīgajā gaismas dejā iela izskatījās fan­tastiska. Desmit sekundēs gaisma pilnīgi nodzisa, un piķa nielna tumsa aprija ļaužu miriādes.

Izcēlās juceklis, kāds sagrāba- Grehemu aiz rokas. Kaut kas sāpīgi iebelza viņam pa liela kaulu. Kāds ierēca viņam tieši ausī:

— Viss kārtībā!

Grehems atbrīvojās no sākotnējā apmulsuma. Viņš atdūrās ar pieri pret Linkolna pieri un skaļi jautāja:

— Ko nozīmē šī tumsa?

— Padome pārgriezusi vadus, pa kuriem pilsētai pienāk elektrība. Mums būs jāpagaida. Ļaudis neap­stāsies. Viņi grib . . .

Viņa balss noslīka kliedzienu uzplūdos:

— Glābiet Gulošo! Sargājiet Gulošo!

Kāds no apsardzes uzgrūdās virsū Grehemam un nevilšus iesita viņam pa roku ar ieroci. Ap Grehemu sagriezās dzīvs virpulis, kas mutuļoja ar katru brīdi trokšņaināk un trakāk. Viņš dzirdēja atsevišķas frā­zes, bet nepaguva uztvert to jēgu. Vieni deva pret­runīgas pavēles, citi atbildēja. Piepeši tuvumā atska­nēja griezīgi kliedzieni.

— Sarkanā policijā! — kāds nokliedza Grehemam pie pašas auss un aizsteidzās.

Tālumā kaut kas nobrikšķēja, un acumirklī gar ceļa malu uzmirgoja sīki zibšņi. To gaisma izrāva no apkārtējās tumsas milzumu cilvēku, kas bija apbru­ņoti tāpat kā Grehema apsardze. Visur sāka sprak­šķēt un šaudīties ašas gaismas svītras, un tumsa no­krita kā parauts priekškars. Acis apžilbināja spoža gaisma, un pārsteigtais Grehems ieraudzīja cilvēku ķermeņu kamolu. Ielas otrā pusē atskanēja uzmun­drinoši saucieni. Grehems gribēja izdibināt, no kurie­nes nāk gaisma. Augstu gaisā trosē karājās cilvēks, turēdams rokā spožu jo spožu laternu, kas bija izklie­dējusi tumsu.

Grehems atkal paskatījās uz kustīgajiem ceļiem. Acīs dūrās sarkans plankums tālumā. Tā bija sar­kanās formās ģērbtu cilvēku gūzma, ko, aizsprostojot augšējo eju, bija ielencis un spieda atpakaļ pret ne­jūtīgo mūri paprāvs pretinieku pūlis. Tur notika cīņa. Cēlās un krita ieroči, dažas galvas šajā cīkstiņā pa­gaisa, un to vietā uzradās citas; mazās liesmiņas, ko izspļāva zaļi ieroči, gaismā izskatījās pēc pelēkām dūmu strūkliņām.

Piepeši gaisma nodzisa, un ielas no jauna ietina piķa melna tumsa un verdošs haoss.

Kāds uzgrūdās Grehemam virsū. Viņu stūrna pa galeriju. Kāds kaut ko kliedza, acīmredzot viņam, taču Grehems bija pārāk satraukts, lai saprastu. Viņu piespieda pie sienas, un garām aizklunkuroja vairāki cilvēki. Šķita, ka viņa sargi cīnās cits ar citu.

Negaidot atkal parādījās trosē iekārtais cilvēks ar laternu un pār notikuma vietu nolija žilbinoša gaisma. Sarkansvārču bars aizvien vairāk tuvojās, tā priekšējās nodaļas jau bija pusceļā uz ēkas centrālo daļu. Paskatījies uz augšu, Grehems ieraudzīja, ka tie jau ielauzušies pretējās puses zemajās, tumšajās galerijās un pāri savu biedru galvām šauj uz apakšā murdošo pūli. Grehems saprata, kas notiek. Sacēlu­šies jau pašā sākumā uzdūrušies slēpnim. Sarkanie policisti izmantoja apjukumu, kas bija izcēlies, no­dziestot gaismai, un uzbruka viņiem. Tad Grehems attapās, ka ir viens, ka viņa sargi un Linkoins ir pa­likuši iepakaļ. Steigdamies palīgā, viņi izmisīgi māja tam. Cilvēki uz ielas kaut ko pilnā kaklā kliedza. Pretējās puses ēkas fasāde bija sētin nosēta ar sar­kanā ģērbtiem cilvēkiem, kas rādīja uz viņu ar pirk­stiem un auroja.

— Gulošo! Glābiet Gulošo! — kliedza pūlis.

Kaut kas ietriecās sienā Grehemam virs galvas. Metāla sienas sudrabainajā virsmā viņš ieraudzīja zvaigžņveida caurumu. Linkoins bija pavisam tuvu. Grehems juta, ka tiek satverta viņa roka. Garām aiz- spindza divas lodes.

Pirmajā mirklī Grehems neaptvēra, ka šauts uz viņu. Viss bija iegrimis tumsā.

Sagrābis Grehemu aiz rokas, Linkoins veda viņu pa galeriju.

— Ātrāk, iekams no jauna nav iedegusies gaisma! — viņš steidzināja.

Viņa satraukums pielipa ari Grehemam. Pašsagla­bāšanās instinkts uzveica pārsteiguma stingumu. Kādu bridi Grehems bija aklu nāves baiļu varā. Viņš skrēja, tumsā neredzēdams, kur liek kāju, un uzgrūz- damies līdzās skrejošajiem sargiem. Viņa vienīgā vēlēšanās bija izbēgt no šīs bīstamās galerijas, kur viņš ir tik labi saskatāms. Trešo reizi gaisma noplaik- snījās pavisam tuvu. No ielas atskanēja satraukti kliedzieni, sākās neiedomājams sajukums. Sarkan- svārči gandrīz bija sasnieguši centrālo eju. Neskai­tāmas acis bija vērstas pret. Grehemu, un arī viņi kliedza. Pretējā fasāde bija nosēta ar cilvēkiem sar­kanos tērpos. Un viņš bija visu šo apbrīnojamo no­tikumu ass. Tā bija Padomes policija, kas mēģināja viņu sagūstīt.

Viņam par laimi šauts tika steigā no simts piec­desmit metru attāluma. Pāri galvai aizdžinkstēja lo­des, ausi apsvilināja izkusušā metāla strūkla, un Gre­hems bez skatīšanās zināja, ka visa pretējā fasāde ir aplipuši ar sarkanās formās ģērbtiem policistiem, kas iznākuši no slēpņa un šauj uz viņu.

Priekšā nokrita viens no viņa sargiem, un Gre­hems, nespēdams apstāties, pārlēca pāri konvulsiju raustītajam ķermenim.

Pēc īsa brīža viņš neskarts ienira tumšā ejā, un kāds pilnā sparā uzdrāzās viņam virsū. Aklā tumsā Grehems vēlās lejup pa kāpnēm. Ripodams viņš ar kādu sadūrās, tad ar rokām ieskrēja sienā. Kautiņā saķērušies stāvi apgrieza viņu apkārt un atstūma nost. Grehemu spieda no visām pusēm. Viņam jau trūka elpas, likās, ka brīkšķ ribas. Tad viņš jutās brīvāk, pūlis rāva viņu līdzi, un drīz Grehems atra- dēs tajā pašā lielajā teātri, no kura nesen bija izgā­jis. Brīžiem kājas pat neskāra grīdu. Viņš klupa un darbojās ar elkoņiem. Atskanēja saucieni: «Viņi tu­vojas!» un apslāpēti kliedzieni. Grehema kāja atsitās pret kaut ko, un viņš izdzirdēja aizsmakušu vaidu. Skanēja ari saucieni: «Gulošais!» — bet Grehems bija pārāk apdullis, lai varētu atbildēt. Sāka tarkšķēt zaļie ieroči. Grehems bija zaudējis pats savu gribu, akli, bez domāšanas, automātiski kā atoms ļāvās pa­nikā bēgošajam pūlim. Viņu stumdīja, grūstīja, mai­dzīja, viņš atsitās pret pakāpienu un attapās uz no- gāzenas virsmas. Piepeši no tumsas iznira krīta bālas un pārsteigtas, izbiedētas un sviedriem noplūdušas sejas. Kāda jaunekļa seja bija Grehemam pavisam tuvu, nepilnas divdesmit collas atstatu. Tobrīd Gre­hems nepievērsa šim faktam nekādu uzmanību, tur­pretī vēlāk tas viņam bieži rādījās sapņos. Šis pūļa saspiestais jauneklis bija nošauts un jau beigts.

Arī ceturto spožo zvaigzni laikam bija iededzinājis cilvēks troses galā. Caur platajiem logiem un arkām plūstošā gaisma atklāja Grehemam, ka viņš atrodas bēgošo vidū pašā lielā teātra apakšā. Melnās ēnas vērta šo ainu drūmu. Netālu no Grehema policijas nodaļa lauzās cauri pūlim. Grehems nezināja, vai viņš ir pamanīts vai nav. Viņš meklēja Linkolnu un savu apsardzi. Linkoins stāvēja pie pašas skatuves melnā ģērbtu revolucionāru lokā, slējās pirkstgalos un raudzījās uz visām pusēm, savukārt meklēdams Grehemu. Viņam aiz muguras bija tukšu krēslu rin­das, no kurām viņu šķīra ne visai augsta barjera. Grehemam kaut kas ienāca prātā, un viņš sāka lauzt sev ceļu uz barjeru. Kad viņš bija to sasniedzis, gaisma nodzisa.

Grehems veicīgi atbrīvojās no garās mantijas, kura ne tikai traucēja kustēties, bet arī piesaistīja uzma­nību. Kāds sapinās mantijas krokās. Grehems pārrā­pās pāri barjerai un nolēca otrā pusē tumsā. Taustī­damies viņš devās uz eju, kas veda augšup. Tumsā šaušana mitējās, soļu dipoņa un kliedzieni pierima. Piepeši Grehemam kāja aizķērās aiz kāda pakāpiena, viņš paklupa un pakrita. Tumsā atkal uzliesmoja spožas saliņas, no jauna uzbangoja kņada, un pa platiem atvērumiem teātra sienā iespīdēja piektās žilbinoši baltās zvaigznes gaisma.

Veldamies pāri krēsliem, Grehems izdzirdēja ko­mandas un šāvienu blīkšķus, uzrausās kājās un pie­liecās, pamanījis, ka grupiņa melnā ģērbtu cilvēku ap viņu šauj uz sarkanajiem apakšā, lēkdami no krēsla uz krēslu un slēpdamies aiz tiem, lai pārlādētu ieročus. Viņš instinktīvi parāvās aiz krēsliem, redzē­dams, ka nomaldījušās lodes uzšķērž gaisa spilvenus un sakapā to mīkstos metāla ietvarus. Instinktīvi viņš apsvēra celiņu izvietojumu un drošāko ceļu, lai bēgtu, kad visu atkal klās tumsas plīvurs.

Uz krēsla uzlēca jauns cilvēks izbalējušā zilā ap­ģērbā.

— Hallo! — viņš izkliedza. Viņa kājas bija collas sešas no Gulošā galvas.

Viņš paskatījās uz Grehemu, taču nepazina to, tad pagriezās, izšāva un iesaucās: «Pie velna Padomi!» — un atkal notēmēja. Grehemam šķita, ka jaunekļa kakls kļuvis uz pusi mazāks. Kaut kas uzpilēja Gre­hemam uz vaiga. Zaļais ierocis sastinga puspacelts. Mirkli jaunais cilvēks stāvēja ar trulu izteiksmi sejā, tad sāka svērties uz priekšu. Viņam ieliecās ceļi. Viņš nogāzās zemē, un to pašu brīdi kļuva tumšs. Izdzirdējis nokrītam ķermeni, Grehems pielēca kājās un, dzīvību glābdams, skrēja uz celiņu. Viņš nostie­pās garšļaukus, uzrausās kājās un metās skriet pa celiņu uz augšu.

Kad gaisma iedegās sesto reizi, Grehems jau bija tuvu pie izejas. Ko nagi nes viņš metās turp, kamēr gaisma nav nodzisusi. Kad viņš pagriezās ap stūri, viss atkal iegrima absolūtā tumsā. Zemē notriekts, viņš veicīgi uzrausās kājās. Viņš bija iekļuvis nere­dzamu bēgļu pūlī, kas drāzās vienā virzienā. Viņš domāja to pašu, ko visi, — kā tikt tālāk no kaujas vietas. Viņš grūstījās, lauzās uz priekšu, klupa, skrēja, tika saspiests tā, ka zaudēja pamatu zem kā­jām, līdz izkļuva brīvībā.

Dažas minūtes viņš skrēja pa tumšu, līkumotu gai­teni, tad šķērsoja platu atklātu vietu, aiz kuras sākās gara nogāze, un beidzot nokāpa līdzenā laukumiņā. Visapkārt kliedza: «Viņi tuvojas! Policija drīz būs klāt! Viņi šauj! Ejiet tālāk no sadursmes vietas!

Policisti šauj! Uz Septītā Ceļa būs droši. Prom uz Septīto Ceļu!»

Pūlī bija ne tikvien sievietes un bērni, bet arī vīrieši.

Pūlis cauri arkai izspraucās vāji apgaismotā at­klātā vietā. Melni stāvi lēca un rāpās augšā pa gi­gantiskiem pakāpieniem. Ļaudis izklīda pa labi un pa kreisi . . . Drīz Grehems bija palicis viens. Viņš apstājās pie pēdējā pakāpiena, priekšā bija sēdvie­tas un neliels kiosks. Izgājis laukumiņā, viņš apstājās kioska dzegas ēnā un, smagi elsodams, apskatījās apkārt.

Visu slēpa pelēka pustumsa, un tomēr Grehems saskatīja, ka tie ir tagad nekustīgo «ceļu» platformu augstie pakāpieni. Platformas aizlocījās katra uz savu pusi, pāri tām slējās varenas celtnes ar nesalasāmiem uzrakstiem un sludinājumiem, un cauri sijām un

\partrosēm balsnīja saraustīta debesu josliņa. Garām aiz- trauca vairāki cilvēki. Cik varēja noprast no saru­nām un izsaucieniem, viņi steidzās iesaistīties cīņā. Citi slapstījās pa tumšiem kaktiem.

No tālienes nāca cīnās troksnis. Skaidrs bija viens — šī nebija tā iela, uz kuras atradās teātris. Kaujas iespaidi pamazām gaisa. Viņi taču cīnījās par viņu!

Grehems līdzinājās cilvēkam, kas atlicis sāņus aiz­raujošu grāmatu, un viņu pārņēma šaubas, vai notie­košais bijis realitāte. Detaļas viņš vairs neatcerējās, pārāk spēcīgs bija kopiespaids. Atmiņā bija iespie­dusies bēgšana no Padomes gūsta, ļaužu pārpildītā zāle un sarkano policistu uzbrukums, toties ar pūlēm Grehems atcerējās savu atmodu un mokošās gaidas Klusajās Istabās. Pirmo reizi atmiņā atausa Pentar­genas ūdenskritums, kas šķieda vējā šļakatas, un sau­les apspīdētā drūmīgā Kornišas piekraste. Kontrasts bija pārsteidzošs, tad aiza aizbruka ciet un viņš sāka apjaust savu stāvokli.

Noslēpumainība, kas viņu bija apņēmusi Klusajās Istabās, bija zudusi, un Grehems sāka atšķirt īstenī­bas kontūras. Nesaprotamā kārtā viņš ir kļuvis par pasaules saimnieku, un lielās politiskās partijas cīnās viņa dēļ. Vienā pusē — Padome ar savu sarkano po­liciju, kas piesavinājusies viņa īpašumu un dzīrās viņu nonāvēt, otrā pusē — revolūcija ar tās noslē­pumaino vadoni Ostrogu, kas bija viņu atbrīvojis. Un visa gigantiskā pilsēta raustās abu partiju cīņas konvulsijās. Šī viņa pasaule nudien ir zaudējusi prātu!

— Es nesaprotu! — Grehems iesaucās. — Es nesa­protu!

Starp karojošajām partijām viņš bija izslīdējis brī­vībā. Kas būs tālāk? Kas notiek patlaban? Viņš iztē­lojās, kā sarkanā ģērbtie vīri meklē viņu rokā, klīdi­nādami melnā ģērbtos revolucionārus.

Lai nu kā, viņš bija guvis atelpu. Nemanīts viņš vēroja notikumu norisi. Saspringti ielūkodamies celtņu tumsā, viņš atcerējās, ka augšā aust saule, ka visu pasauli joprojām apspīd dienas gaisma. Drīz Grehems jutās spēcināts. Caurcaurēm izmirkušās drā­nas bija gandrīz izžuvušas. Viņš nogāja pa šiem krēslainajiem ceļiem vairākas jūdzes, ne ar vienu nepārmīdams vārdu, neviena neuzbilsts, tumšs rēgs starp citiem tumšiem rēgiem — iekārots atnācējs no pagātnes, nejaušs pasaules valdnieks. Baidīdamies, ka viņu varētu pazīt, Grehems vairījās no vietām, kas bija apgaismotas vai kur pulcējās cilvēki; tādos gadījumos viņš vai nu pavēroja un griezās atpakaļ, vai arī gāja pa citām kāpnēm. Kaut gan tuvumā ne­kur cīņas nenotika, visa pilsēta bija satraukta. Reiz viņam pat vajadzēja bēgt, lai nesastaptos ar nodaļu, kas soļoja pa ielu un savāca visus pretimnācējus. Likās, ka nav neviena neitrālā.

Nodaļa sastāvēja galvenokārt no vīriešiem, un tiem visiem bija ieroči. Cīņas degpunkts acīmredzot bija tajā pilsētas daļā, no kuras Grehems nāca. No tās puses laiku pa laikam atlidoja attāla dunoņa. Gre- hemā uzliesmoja cīņa starp piesardzību un ziņkāri. Virsroku guva piesardzība, un viņš aizvien vairāk attālinājās no sadursmes vietas. Viņš gāja neviena netraucēts un nepamanīts. Drīz noklusa pat cīņas at­balsis, ceļā pagadījās mazāk un mazāk cilvēku, līdz beidzot ielas kļuva pavisam tukšas. Namu fasādes te bija vienkāršākas un rupjākas; Grehemam likās, ka viņš iemaldījies tukšu noliktavu rajonā. Vientulības apņemts, viņš palēnināja soli.

Ķermeni bija ielijis nogurums. Reizēm viņš nogrie­zās sāņus, lai atpūstos uz kāda augšējo ceļu soliņa. Taču urdošais nemiers un doma par aktīvo līdzdalību šajā cīņā nekur nedeva miera. Vai tiešām cīnījās ti­kai viņa dēl?

Tad pa kādu izmirušu ielu atvēlās zemestrīces dār­diem līdzīgs troksnis: pilsētai cauri brāzās salta gaisa strāva, šķindēja stikli, kā krampjos raustījās, šķobījās un bruka sienas. Nepilnu simts metru attālumā no vidējās galerijas jumta nobira stikli un dzelzs, vēl tā­lāk bija dzirdami kliedzieni un šāvieni. Grehems me­tās skriet, pats nezinādams, kurp.

Kāds skrēja viņam pretī. Grehems atguva saval­dību.

— Ko viņi uzspridzināja? — aizelsies jautāja cil­vēks. — Tas taču bija sprādziens. — Grehems nepa­guva atbildēt, kad cilvēks jau bija projām.

Priekšā slējās krēslā tītas ēkas, lai gan debesis jau apgaismoja ausma. Grehema acīm atklājās daudz svešāda un nesaprotama; dažus uzrakstus viņš izbur­toja. Ar lielu acu un prāta piepūli viņam no sveša­jiem burtiem izdevās salikt vārdus «Te ir Idemits» un «Darba Birojs — Sānmalā». Ērmoti tā iedomāties, ka visi šie klintīm līdzīgie nami pieder tev!

Gadījums bija palīdzējis viņam atgriezties dzīvē. Grehemam tiešām bija izdevies tāds lēciens laikā, par kādu bija fantazējuši romānu autori. Viņš bija gatavs vērot jauno pasauli. Bet izrādes vietā Gre­hemu pārsteidza nāves briesmas, biedinošas ēnas un tumsība. Varbūt kādā melnā labirintā viņu gaida nāve. Varbūt viņu nogalina, iekams viņš kaut ko uz­zinājis. Ej nu sazini, vai slepkava neglūn aiz šī paša stūra . .. Grehemā modās kaisla vēlēšanās visu re­dzēt., kaislas ilgas visu uzzināt.

Viņš centās izvairīties no tumšiem nostūriem. Tā vien gribējās paslēpties. Bet kur tverties, lai neliktos uzkrītoši, kad atkal iedegsies gaisma? Beidzot viņš apsēdās uz kāda soliņa, pārliecināts, ka ir viens.

Viņš aizsedza nogurušās acis ar rokām. Ja nu, at­vēris acis, viņš vairs neierauga šīs tumsas klātās pa­ralēlo ceļu siles un neskaitāmās ēkas? Ja nu atklājas, ka pēdējo dienu notikumi, viņa atmoda, satrauktais pūlis, tumsa un cīņas — tas viss ir tikai māņu tēls, kāds jauna veida sapnis? Jā, tam jābūt sapnim, ne velti tas ir tik nesakarīgs, tik neloģisks. Kāpēc ļau­dis cīnījās par viņu? Kāpēc šī jaunā, pilnīgākā pa­saule turēja viņu par savu kungu un pavēlnieku?

Tā Grehems prātoja, sēdēdams ar aizvērtām acīm. Un tad, neticēdams ausīm, viņš atvēra acis cerībā ieraudzīt pazīstamo deviņpadsmitā gadsimta dzīves ainu, mazo Boskāslas ostu, Pentargenas klintis vai savu guļamistabu. Taču īstenībai nav nekādas daļas par cilvēku cerībām. No tumsas iznira cilvēku grupa ar melnu karogu, lai iesaistītos cīņā, bet aizmugurē slējās reibinoši augsta fasāde ar grūti saburtojamiem, izplūdušiem uzrakstiem.

— Tas nav sapnis, — Grehems sacīja, — nē, tas nav sapnis.

Un viņš atkal aizsedza seju ar rokām.