Kad Gulošais mostas

17 TRĪS DIENAS

Linkoins gaidīja Grehemu telpā zem aerodroma. Acīmredzot viņu interesēja lidojuma detaļas, un viņš priecājās, dzirdot, ka Grehemam tā paticis lidot. Grehems rija gluži kā spārnos.

— Man jāiemācās lidot, — viņš teica. — Man jā­apgūst šī prasme. Man žēl visu to, kas nomiruši, neizbaudījuši lidošanas prieku. Cik tur augšā brī­nišķīgs gaiss! Lidot — tā ir vislielākā bauda.

— Gan jūs redzēsiet, ka mūsu jaunajā pasaulē baudu ir bez sava gala, — teica Linkoins. — Nezinu, kas jums ir padomā pašlaik. Mums ir mūzika, tā aiz­stāj romānus.

— Pašlaik, — Grehems atbildēja, — mani saista aviācija. Ļaujiet man iepazīties ar to tuvāk. Jūsu aeronauts teica, ka pastāvot kaut kādi korporāciju likumi, kas ierobežo apmācīšanu.

— Tas tiesa, — teica Linkoins, — bet jums . .. Ja tas jūs tā aizrauj, mēs varam padarīt jūs par īstu aeronautu kaut vai rīt.

Grehems ar prieku piekrita un sāka stāstīt savus iespaidus.

— Bet kā ir ar darīšanām? — viņš piepeši iejau­tājās. — Kādā stāvoklī ir tās?

— To jums rīt pastāstīs Ostrogs, — Linkoins ne­gribīgi atbildēja. — Viss rit kā pa diedziņu. Revo­lūcija uzvar visā pasaulē. Protams, gadās arī aizķer­šanās, taču jūsu valdīšana ir nodrošināta. Ja lieta ir Ostroga rokās, varat nebažīties.

— Bet vai es nevaru kļūt, kā jūs sakāt, par īstu aeronautu jau šodien pat? — jautāja Grehems, stai­gādams pa telpu. — Tad rīt no rīta " es atkal va­rētu …

— Manuprāt, tas ir iespējams, — domīgi teica Linkoins. — Pilnīgi iespējams. Jā, tas tiks izdarīts. — Viņš iesmējās. — Es jau gribēju piedāvāt jums šo un to laika pakavēšanai, bet jūs pats esat atradis sev nodarbošanos. Es no šejienes piezvanīšu Gaiskuģnie- cības Pārvaldei, un mēs atgriezīsimies jūsu mītnē Vējdzinēju Pārvaldē. Kamēr jūs pusdienosiet, aero- nauti pagūs salasīties. Bet varbūt jūs pēc pusdienām vēlētos . ..

Viņš nepabeidza.

— Ko? — Grehems jautāja.

— Mēs esam ataicinājuši dejotājus no Kapri te* ātra.

— Es nevaru ciest baletu, — strupi atteica Gre­hems. — Nekad neesmu varējis ciest. To es negribu redzēt. Mūslaikos arī bija dejotāji. Vēl vairāk —• tie bija pat senajā Ēģiptē. Bet lidošana .. .

— Jums taisnība, — Linkoins piekrita. — Lai gan mūsu dejotāji…

— Viņi var pagaidīt, — Grehems viņu pārtrauca. — Viņi var pagaidīt. Es zinu. Es neesmu nekāds se­nais romietis. Gribu aprunāties ar speciālistiem par jūsu mašīnām. Mani interesē tehnika. Man nav va­jadzīga izklaidēšanās.

— Viss ir jūsu rīcībā, — teica Linkoins. — Ko vien jūs vēlaties, viss ir jūsu.

Ieradās Asano, un viņi stiprā apsardzībā pa pil­sētas ceļiem atgriezās Grehema mītnē. Apsveikt viņu ar atgriešanos bija salasījies vēl lielāks pūlis nekā aizbraucot, un pūļa auri reizēm noslāpēja Linkolna atbildes uz Grehema nebeidzamajiem jautājumiem, kurus bija ierosinājis lidojums. Sākumā Grehems reaģēja uz sveicieniem ar paklanīšanos un žestiem, bet Linkoins brīdināja viņu, ka to var iztulkot kā nekorektu uzvedību. Grehemam jau sāka apnikt šie sveicieni, un viņš nelikās par tiem ne zinis.

Tiklīdz viņi bija atgriezušies, Asano devās meklēt kinematogrāfiskos ziņojumus par mašīnām, bet Lin­koins nodeva tālāk Grehema rīkojumu sadabūt divu pēdējo gadsimtu visu iespējamo mašīnu modeļus, kas raksturotu tehnikas progresu. Dažas telegrāfa ierīces tā ieinteresēja Valdnieku, ka viņš aizmirsa pusdienas, ko bija pasniegušas skaistas un izveicī­gas meitenes. Smēķēšanas netikums bija iznīdēts, bet, kad Grehems izteica vēlēšanos uzsmēķēt, tika nosūtīti pieprasījumi, un viņš vēl nebija beidzis pus­dienot, kad no Florīdas pa pneimatisko pastu pie­nāca daži lieliski cigāri. Pēc tam ieradās aeronauti un inženieri ar jaunāko mašīnu modeļiem. Labu laiku Grehems aizrautīgi aplūkoja gudros aritmometrus, skaitītājus, būvniecības mašīnas, aušanas iekārtas, iekšdedzes dzinējus, labības un ūdens elevātorus, lopkautuvju mašīnas un pļaujmašīnas. Tas viss sais­tīja vairāk par bajadērām.

— Mēs esam bijuši mežoņi, — viņš vienā laidā atkārtoja, — mēs esam bijuši mežoņi. Mūsu laik­mets ir akmens laikmets salīdzinājumā ar taga­dējo … Kas vēl jums ir?

Ieradās psiholoģijas praktiķi, kas izdarīja dažus interesantus hipnozes eksperimentus. Grehems uz­zināja tādus vārdus kā Milns Bremvels, Fehners, Libo, Viljams Džeims, Maijers un Garnejs; tie bija tādā godā, ka viņa laikabiedri būtu pārsteigti. Ļoti iecienīti bija daži psiholoģiskās iedarbības paņē­mieni, kas bija izspieduši medicīnā daudzas zāles, antiseptiskus un anestezējošus līdzekļus; tos izman­toja gandrīz visi garīgā darba darītāji. Šķita, ka, pa­teicoties tieši šiem paņēmieniem, tā attīstījušās cil­vēka spējas. Sarežģīti aprēķini, ko agrāk bija veikuši «dzīvie aritmometri», un hipnozes brīnumi tagad bija pieejami katram, kas izmantoja pieredzējuša hipno­tizētāja pakalpojumus. Vecās eksaminēšanas metodes izglītībā jau sen bija aizstātas ar šiem paņēmieniem. Lai atkristu ilgie mācīšanās gadi, pāris nedēļās skolniekiem hipnozes seanss iedvesa nepiecieša­mās zināšanas, un pēc hipnozes viņi spēja pareizi atbildēt, jo zināšanas bija stabili palikušas atmiņā. Sevišķi sekmīgi metode tika pielietota matemātikā; negrozāmi stingri tā bija ieņēmusi vietu šahā un spēlēs, kas prasīja fizisko veiklību. Faktiski neviena mehāniska operācija vairs neprasīja prātu un ie- jūtu, tās visas tika veiktas ar nebijušu precizitāti. Strādnieku bērni no mazām dienām ar hipnozes pa­līdzību tika pārvērsti par apbrīnojami precīzām un uzticamām mašīnām, kas brīvas no jaunības jūsmas un ilgām. Aeronautu skolniekus, kam reiba galva, hipnoze bija atpestījusi no bailēm. Katrā ielā va­rēja atrast hipnotizētājus, kas bija gatavi nostiprināt cilvēkiem atmiņu. Šī metode nāca talkā, ja cilvēks gribēja paturēt prātā kādu vārdu, kādu garāku skaitli, dziesmu vai runu, un otrādi — palīdzējā aiz­mirst, ja bija vajadzība, vai arī iznīdēja jebkuru vē­lēšanos; šī metode — īsta psihiskā ķirurģijā — bija lielā cieņā. Tā varēja aizmirst apvainojumus un pāridarījumus, atraitnes izdzēsa no atmiņas miru­šos vīrus, nelaimīgi iemīlējušies atraisījās no savu jūtu žņaugiem. Iedvest vēlēšanos gan vēl nebija ie­spējams, un domu pārraide pagaidām atradās ek­sperimentu stadijā. Savas atziņas psihologi ilus­trēja, izdarot pārsteidzošus pneimoniskus eksperi­mentus ar zilās drēbēs ģērbtu bālu bērna grupu.

Grehems kā jau agrāko laiku cilvēks hipnozei ne­uzticējās un nelāva atbrīvot savas smadzenes no daudziem aizspriedumiem. Lai kā Linkoins centās Grehemu pārliecināt, viņš palika pie sava, jo uz­skatīja, ka ļauties hipnozei nozīmētu pakļaut savu personību svešai ietekmei, atteikties no gribas brī­vības. Šajā brīnum jaukajā pasaulē viņš gribēja par katru cenu palikt tas, kas viņš bija.

Nākamā, aiznākamā un aizaiznākamā diena Gre­hemam pagāja šajās nodarbībās. Ik ritu viņš ļāvās aizraujošajam lidošanas priekam. Trešajā dienā viņš pārlidoja pāri Vidusfrancijai un redzēja sniegotos Alpus. Pēc sparīgajiem vingrinājumiem viņš saldi gulēja un gandrīz pilnīgi atlaba no anēmijas. Lai kur Grehems atradās, Linkoins gādāja, lai viņam būtu laika kavēkli. Grehemu iepazīstināja ar visiem jaunākajiem izgudrojumiem, līdz beidzot viņa zināt­kāre bija pamatīgi notrulinājusies. Veselā ducī sē­jumu nebūtu bijis iespējams satilpināt visu viņam parādīto. Katru pēcpusdienu apmēram stundu viņš vingrinājās. Viņš sāka interesēties par apkārtējiem cilvēkiem. Sākumā viņi Grehemam likās neparasti un savādi; viņu aizskāra šo cilvēku aušīgie tērpi, viņu stāvokļa un manieru nesaderība ar viņa priekšsta­tiem par cēlumu. Bet drīz Grehems pats bija pār­steigts, cik ātri viņā izzudušas naidīgās jūtas, cik ātri viņš iedzīvojies pašreizējā situācijā un kā izbā­lējušas atmiņas par Viktorijas laikiem.

Sevišķi Grehemam patika Eiropas Cūkaudzētavu pārvaldnieka rudmatainā meita. Nākamajā dienā pēc pusdienām viņš iepazinās ar kādu jauno laiku bale­rīnu un bija sajūsmā par viņas mākslu. Un kur nu vēl hipnozes brīnumi! Trešajā dienā Linkoins iero­sināja aizbraukt uz Baudu Pilsētu, bet šoreiz Gre­hems atteicās un noraidīja arī hipnotizētāju pakal­pojumus viņa lidojumos. Visvairāk viņu saistīja Londona; viņam bija milzīgs prieks redzēt pazīsta­mas vietas, bet ārzemēs tas nebija iespējams.

— Te vai, pareizāk sakot, tur, simts pēdas ze­māk, — viņš teica, — es parasti ēdu šniceli, kad studēju Londonas universitātē. Tur dzīli lejā bija Vaterlo stacija ar savu nogurdinošo burzmu. Bieži vien es stāvēju tur ar čemodānu rokā, pāri signāl- uguņu mežam raudzījos debesīs un man nebija ne jausmas, ka reiz es pastaigāšos simts jardu augstumā. Un tagad es tajās pašās debesīs, kas toreiz izskatījās pēc peleka dumu aizsega, riņķoju vien- plāksnī.

Grehemu tā aizrāva lidojumi, ka lielie politiskie notikumi ārpus viņa mītnes viņu tikpat kā neinte­resēja. Katru dienu ieradās Ostrogs, Vadonis, liel- vezīrs, Grehema pils priekšnieks, lai miglainās frā­zēs ziņotu par stāvokli: «galvaspilsētā zināmas grū­tības, kas drīz tiks novērstas», «nelieli nemieri». Līdz Grehemam vairs neatskanēja revolucionāru himna; viņš nekad neuzzināja, ka pilsētas robežās tā ir aizliegta. Viņš aizmirsa, ko bija domājis toreiz Vārnu Ligzdā.

Piepeši Grehemam, kaut gan viņš bija aizrāvies ar Cūkaudzētavu pārvaldnieka meitu, ienāca prātā Elena Votone un dīvainā saruna ar viņu Vējdzinēju Pārvaldē. Viņa bija atstājusi stipru iespaidu uz Gre­hemu, kaut gan nebeidzamajā pārsteidzošo jaunumu plūsmā viņš nebija atradis vaļas brīdi, lai padomātu par šo meiteni. Tagad Grehema apziņā atdzīvojās viņas tēls. Grehems lauzīja galvu, ko varētu nozīmēt viņas puslīdz aizmirstās aprautās frāzes. Jo vairāk mazinājās viņa interese par mehāniku, jo dzīvākas viņam rādījās meitenes acis un domīgā seja.