Kad Gulošais mostas

7 KLUSAJĀS ISTABĀS

Grehems atsāka aplūkot istabas. Ziņkāre guva virs­roku pār nogurumu. Dibenistaba bija augsta, ar ku­polveida griestiem; to vidū bija garens caurums, kurā griezās ritenis ar platiem spārniem, kas acīm­redzot dzina gaisu šahtā.- Istabas klusumu traucēja vienīgi šo spārnu dūkoņa. Spraugās starp spārniem redzēja debesis. Grehems bija pārsteigts, ieraugot zvaigzni.

Tas lika pievērst uzmanību faktam, ka šo istabu spožais apgaismojums ir atkarīgs no daudzajām gar dzegu izvietotajām spuldzītēm. Logu nebija: Grehems atcerējās, ka nebija redzējis logus arī citās istabās un pārejās, pa kurām viņš bija gājis kopā ar Ho­vardu. Vai te kādreiz ir bijuši logi? Ielas pusē viņš gan ievēroja logus, bet vai tie bija domāti gaismai? Bet varbūt visā pilsētā dienu un nakti deg mākslīgā gaisma, tā ka te vispār nav nakts?

Viņu pārsteidza vēl kaut kas: nevienā istabā ne­bija kamīna. Varbūt tagad bija vasara un šīs bija vasaras telpas vai arī visa pilsēta tika apsildīta un atvēsināta vienlaikus? Šie jautājumi ieinteresēja Gre­hemu, un viņš ņēmās aplūkot gludo sienu drapē­jumi], vienkārši konstruēto gultu un asprātīgās ietai­ses guļamistabas uzkopšanai bez mazākās roku pie­pūles. Nekur nebija rotājumu, acis priecēja tikai krāsas un graciozas formas. Istabā atradās daži ērti krēsli, viegls galds, kas klusi pārvietojās uz ritenti­ņiem, uz galda — pudeles ar kaut kādu šķidrumu, glāzes un divi šķīvji ar dzidru, želejai līdzīgu vielu. Nevienas grāmatas, nevienas avīzes, nekādu rak­stāmpiederumu.

«Ir gan pasaule pārvērtusies,» Grehems nodomāja.

Blakus istabā viņš pamanīja rindās sakārtotus du- bultcilindrus, uz kuru baltās virsmas bija zaļi uz­raksti, kas harmonēja ar istabas vispārējo noskaņu. Sienas vidū bija pakarināts mazs, četrstūrains apa­rātiņš ar baltu un gludu priekšējo daļu. Aparātam pretī stāvēja krēsls. Pazibēja doma, ka šie cilindri varētu būt grāmatas vai moderni grāmatu aizstājēji, kaut gan no pirmā acu uzmetiena tas šķita neticami.

Uzraksti uz cilindriem izbrīnīja viņu. Sākumā šķita, ka tie ir krievu valodā. Tad viņš aptvēra, ka tā ir izkropļota angļu valoda: «Qi Man huwdbi Kin», kam vajadzēja nozīmēt: «Cilvēks, kas gribēja būt kara­lis».

«Fonētiskā metode,» Grehems nodomāja. Viņš at­cerējās lasījis stāstu ar tādu pašu nosaukumu, spilgti atcerējās šo vienu no labākajiem stāstiem pasaulē. Taču šis priekšmets nemaz nelīdzinājās grāmatai. Viņš izburtoja uzrakstu uz diviem blakus cilindriem. Ne viņš bija dzirdējis «Tumsas dvēseli», nedz «Nā­kotnes madonnu»: šīs grāmatas droši vien bija tapu­šas vēlāk par Viktorijas laikmetu.

Viņš appētīja vienu no cilindriem, nolika atpakaļ vietā un pievērsās četrstūrainajam aparātam. Viņš pacēla vāku un atrada iekšā ieliktu dubultcilindru, bet aparāta augšdaļā — uz mata tādu pogu kā elek­triskajam zvanam. Viņš piespieda to, kaut kas no­klikšķēja un apklusa, pēc tam atskanēja balsis un mūzika, bet aparāta priekšpusē sakustējās krāsaini attēli. Pēkšņi atskārtis, kas tas varētu būt, Grehems pakāpās atpakaļ un vēroja.

Uz aparāta plakanās virsmas parādījās maza, krā­saina aina ar kustīgiem stāviem. Tie ne tikvien kus­tējās, bet arī sarunājās tīrās, smalkās balsīs. Radās tāds iespaids, kā apgriežot binokli un skatoties caur lielajiem stikliem un klausoties, ausi pie garas cauru­les piespiedušam. Grehemu uzreiz ieinteresēja notie­košais. Vīrietis staigāja šurpu turpu un kaut ko dus­mīgi klāstīja izskatīgai, bet untumainai sievietei. Abi bija skaistos tērpos, kas Grehemam likās bezgala dīvaini.

— Es strādāju, — teica vīrietis, — bet ko tu da­rīji?

— A! — iesaucās Grehems. Viņš aizmirsa visu uz pasaules un atsēdās. Nepilnu piecu minūšu laikā viņš dzirdēja minam savu vārdu, dzirdēja frāzi «kad Gu­lošais mostas», kas tika izsmējīgi lietota kā sakām­vārds attiecībā uz to, kā nekad nebūs. Drīz Grehems bija iepazinis šīs abas darbojošās personas kā savus tuvākos draugus.

Beidzot miniatūrā drāma bija galā, un aparāta četr­stūrainā seja kļuva nedzīva.

Tā bija savāda pasaule, kurā viņam tika ļauts ielū­koties — nekautra, baudkāra, rosīga un viltīga draus­mīgas ekonomiskās cīņas pasaule; dažus mājienus viņš nesaprata, dažas epizodes liecināja par tikumī­bas ideālu pilnīgu pārvēršanos, daži momenti — par apšaubāmu progresu. Zilas krāsas drēbes, kas bija valdījušas pilsētas ielās, acīmredzot valkāja vien­kāršie cilvēki. Grehems nešaubījās, ka sižets ir mūs­dienīgs, un drāmas atbilstība īstenībai nebija nolie­dzama. Traģiskās beigas atstāja uz viņu satriecošu iespaidu. Viņš sēdēja, stīvi blenzdams uz priekšu.

Grehems satrūkās un izberzēja acis. Redzētais bija viņu tā aizrāvis, ka, attapies zaļajā un baltajā istabā, viņš bija pārsteigts ne mazāk kā pirmajā atmodas brīdī.

Viņš piecēlās un bija atkal savā brīnumzemē. Ki- netoskopa drāmas iespaidi gaisa, to vietā atmiņā at­dzima nemieri platajās ielās, mīklainā Padome un viss pēc atmodas pārdzīvotais. Cilvēki bija runājuši par Padomi kā par spēka un varas iemiesojumu. Viņi bija runājuši arī par Gulošo. Sākumā Grehemu ne­pārsteidza tas, ka viņš jau ir tas Gulošais. Viņš cen­tās atcerēties, ko ļaudis bija teikuši. . .

Grehems iegāja guļamistabā un skatījās caur ven­tilatora spārniem. Tiem griežoties, kā ritmiski viļņi istabā ieplūda dobja motora dunoņa, vairāk ne ska­ņas. Kaut gan istabās vēl joprojām valdīja mūžīgā diena, viņš pamanīja, ka debesu josliņa tapusi zila un ka tā nosēta ar zvaigznītēm .. .

Viņš vēlreiz aplūkoja istabas, taču nekādi neva­rēja atvērt cieši aizslēgtās durvis, ne pazvanīt vai kā citādi pasaukt cilvēkus. Spēja brīnīties jau bija no­trulinājusies, bet Grehemu mocīja ziņkāre, zināšanu alkas. Viņš gribēja precīzi noskaidrot savu vietu šajā jaunajā pasaulē. Viņš centās saņemties, lai sa­gaidītu, kamēr kāds nāks viņu apraudzīt. Gribējās uzsūkt zināšanas, ļauties nemiera virpulim, gūt svai­gus iespaidus.

Viņš atgriezās otrā istabā pie aparāta un drīz bija iemanījies nomainīt cilindrus. Te viņam iešāvās prātā, ka šī nelielā ierīce ir palīdzējusi saglabāt va­lodu tā, ka tā ir saprotama arī pēc divsimt gadiem. Uz labu laimi paņemts cilindrs atskaņoja kādu muzi­kālu fantāziju. Sākumā tā bija skaista, vēlāk kļuva pārlieku juteklīga. Grehems pazina mazliet sagrozītu Tanheizera stāstu. Mūzika bija sveša, bet vārdi ska­nēja pārliecinoši, kaut gan pagadījās arī pa nesa­protamai vietai. Tanheizers devās nevis uz Venus- kalnu, bet uz Baudu Pilsētu. Kas bija Baudu Pilsēta? Bez šaubām, sapnis, baudkāra rakstnieka fantāzijas auglis.

Grehems ieklausījās uzmanīgāk. Bet tad stāstam piejaucās sentimentāla piegarša, un tas vairs negāja piē sirds. Jo vairāk Grehems klausījās, jo mazāk vi­ņam patika.

Mūzika pat kļuva viņam pretīga. Tajā nebija ne iztēles, ne idealizācijas — tikai fotogrāfiska realitāte. Viņam jau pietika divdesmit otrā gadsimta Venus- kalna. Viņš aizmirsa, kāda loma šī skaņdarba parau­gam bija bijusi deviņpadsmitā gadsimta mākslā, un ļāva vaļu savai atpalikuša cilvēka neapmierinātībai.

Viņš piecēlās sapīcis un tāds kā nokaunējies, kaut gan klausījās šo skaņdarbu vientulībā. Viņš pagrūda aparātu, lai apklusinātu mūziku. Kaut kas nosprak- šķēja. Izlēca violeta dzirkstele, viņa rokai cauri iz­skrēja strāva, un aparāts apklusa. Kad Grehems otrā dienā mēģināja izņemt ārā Tanheizera cilindrus un to vietā ielikt citus, izrādījās, ka aparāts ir sabo­jāts . . .

Dažādu domu plosīts, Grehems staigāja krustām šķērsām pa istabu. Tas, ko bija parādījuši cilindri, un paša acīm redzētais mulsināja viņu. Šķita pārstei­dzoši neticami, ka savā trīsdesmit gadu garajā mūžā viņš ne reizi nav mēģinājis iztēloties nākotni.

«Mēs paši bijām šīs nākotnes veidotāji,» Grehems domāja, «bet diezin vai kāds no mums papūlējās pa­domāt, kāda būs šī nākotne. Un te nu tā ir! Ko viņi sasnieguši? Kas ir izdarīts? Kā es ieiešu šinī pa­saulē?» Gigantiskās ielas un namus viņš jau bija re­dzējis, ļaužu pūļus arī. Bet sadursmes pilsētas ielās? Un valdošo šķiru izvirtību?

Grehems atcerējās Belami, kura sociālās utopijas varonis bija tik dīvaini pravietojis to, ko viņš piedzī­voja pašreiz. Bet notiekošais nebija ne utopija, ne sociālisms. Viņš bija redzējis pietiekami daudz, lai saprastu, ka vecvecā pretruna starp greznību, iz­šķērdību un netiklību, no vienas puses, un kliedzošu nabadzību, no otras puses, ir kļuvusi vēl asāka. Viņš pietiekami labi zināja dzīves svarīgākos faktorus, lai novērtētu stāvokli. Gigantiskus apmērus bija sasnie­gušas ne tikai pilsētas celtnes un ļaužu masas gigan­tiskajās ielās: galējo robežu bija sasniegušas arī ie­lās dzirdamās balsis, Hovarda satraukums un vispā­rējās neapmierinātības atmosfēra. Kas tā par valsti? Laikam taču Anglija, bet cik neangliska tā likās.

Viņš centās stādīties priekšā pārējo pasauli, taču visu klāja mīklains plīvurs.

Grehems klīda pa istabām, aplūkodams visu kā krātiņā ieslodzīts zvērs. Viņu bija pārņēmis stiprs nogurums un drudžains satraukums, kas neļāva ie­migt. Viņš ilgi stāvēja zem ventilatora, ieklausīda­mies, vai nedzirdēs sacelšanās atbalsis, jo bija pār­liecināts, ka pilsēta vēl nav rimusi.

Tad Grehems sāka sarunāties pats ar sevi.

— Divsimt trīs gadi! — viņš atkārtoja, muļķīgi smiedamies. — Tātad es esmu divsimt trīs gadus vecs! Visvecākais iedzīvotājs! Droši vien viņi nav noraidījuši mana laika paražu un pieturas pie ve­cākā tiesību likuma. Manas prasības ir neapstrīda­mas. Es atceros Bulgārijas slaktiņu, it kā tas būtu no­ticis vakar. Godājams vecums! Ha, ha!

Viņš bija pārsteigts, izdzirdot savus smieklus, un iesmējās vēl skaļāk. Tad viņš atskārta, ka ir izturē­jies muļķīgi.

— Rāmāk! — viņš sev sacīja. — Rāmāk!

Viņš palēnināja soļus.

— Šī jaunā pasaule … Es to nesaprotu. Kāpēc? Visu laiku šis «kāpēc»! Cilvēki, jādomā, prot lidot un daudz ko citu. Pagaidiet, ļaujiet atcerēties, kā tas sākās.

Grehems bija pārsteigts, ka trīsdesmit gadu garā mūža atmiņas ir tik stipri izbālējušas. Viņš atcerē­jās pa epizodei, lielākoties nenozīmīgus momentus. Vislabāk saglabājušās bija bērnības atmiņas: viņam nāca prātā mācību grāmatas un aritmētikas stundas. Tad Grehemam atausa atmiņā mūža zīmīgākie noti­kumi, sen mirusī sieva, viņas maģiskā ietekme, viņa sāncenši, draugi un nodevēji, dažādi pārsteidzīgi lēmumi, pēdējie bēdu gadi, šaubu uzplūdi un visbei­dzot sasprindzinātais darbs. Drīz jo drīz visa šī ag­rākā dzīve nostājās viņa priekšā, varbūt mazlietiņ apsūbējusi kā ārā atstāts metāls, kas tomēr nav sa­maitāts tā, lai nebūtu derīgs uzspodrināšanai. Atmi­ņas tikai uzplēsa rētas. Vai bija vērts spodrināt me­tālu? Brīnums izrāvis viņu no agrākās nepanesamās dzīves .. .

Grehems sāka apsvērt pašreizējo stāvokli. Velti viņš cīkstējās ar faktiem. Tie veidoja neatšķetināmu samezglojumu. Caur ventilatoru viņš ieraudzīja de­besīs rīta blāzmas sārtumu. No atmiņas dzīlēm izlīda doma, kas nedeva un nedeva miera.

— Man jāguļ, — viņš sev teica.

Miegs būtu brīnumains glābiņš no dvēseles cieša­nām un pieaugošajām miesas sāpēm. Viņš piegāja pie neparastas, mazas gultas, atgūlās un acumirklī iemiga . . .

Grehems bija spiests gribot negribot iepazīties ar savu mājokli, jo ieslodzījums ilga trīs dienas. Šajā laikā istabā neienāca neviens cits, izņemot Hovardu. Viņa pašreizējais stāvoklis bija mīklaināks par at­modu. Viņš, šķiet, bija atgriezies dzīvē tikai tādēļ, lai nokļūtu šīs neizsakāmās vientulības varā. Ho­vards regulāri apmeklēja viņu, atnesdams spēcinošus un barojošus dzērienus un Grehemam nepazīstamus vieglus un gardus ēdienus. Aizejot viņš allaž rūpīgi aizslēdza durvis. Sīkumos Hovards kļuva jo dienas laipnāks, bet par notikumiem aiz šīm skaņu necaur­laidīgajām sienām viņš nebilda ne pušplēsta vārda. Viņš cik vien iespējams pieklājīgi izvairījās no jeb­kādām sarunām par notikumiem ārpasaulē.

Šajās trīs dienās Grehema domām nebija miera.

Viņš salīdzināja visu redzēto ar to faktu, ka viņu cenšas turēt ieslodzītu. Viņš izvirzīja visdažādākos minējumus un pamazām sāka nojaust. Šīs noslēgtī­bas dēļ viņš vēlāk varēja pārdomāt visu patlaban no­tiekošo. Kad beidzot pienāca atbrīvošanas brīdis, Grehems bija tam jau sagatavots . ..

Hovarda izturēšanās stiprināja Grehema apziņu, ka viņš ir nozīmīga persona. Likās, ka laika sprīdī starp durvju atvēršanos un aizvēršanos Hovardam līdzi ienāk kaut kādu svarīgu notikumu vēsmas. Grehema jautājumi kļuva aizvien noteiktāki un pre­cīzāki. Hovards protestēdams atkāpās. Esot sagadī­jies tā, ka Grehema atmoda sakrīt ar šķiru nemie­riem.

— Lai izskaidrotu to, man jāizstāsta jums pusotra grosa gadu vēsture, — iebilda Hovards.

— Tā nu tas ir, — atteica Grehems. — Jums bail, ka es varu kaut ko izdarīt. Es savā ziņā esmu tāds kā šķīrējtiesnesis, vismaz varu būt šķīrējtiesnesis.

— Tā nav. Taču jūsu automātiski pieaugusī bagā­tība — to es varu jums teikt — dod jums lielas tie­sības iejaukties notikumos. Bez tam jums ar saviem astoņpadsmitā gadsimta cilvēka uzskatiem ir zināma ietekme.

— Deviņpadsmitā gadsimta, — Grehems izlaboja.

— Un tomēr jūs esat un paliekat vecās pasaules cilvēks un galīgi neizprotat mūsu valsts iekārtu.

— Vai es esmu tik neaptēsts?

— Nebūt ne.

— Vai es izskatos pēc cilvēka, kurš spēj rīkoties pārsteidzīgi?

— Vispār neviens necerēja, ka jūs varētu rīkoties.

Neviens neticēja jūsu atmodai. Nevienam ir sapņos nerādījās, ka jūs varētu atmosties. Padome ir radī­jusi ap jums antiseptiskus apstākļus. Patiesībā mēs domājām, ka jūs esat miris, ka trūdēšana ir tikai ap­turēta. Bet… nē, tas ir pārāk sarežģīti. Mēs nedrīk­stam tik ātri.. . kamēr jūs neesat pilnīgi atmodies.

— Tas nav tas, — teica Grehems. — Pieņemsim, ka ir tā, kā jūs sakāt. Kāpēc tad mani dienu un nakti nebāž pilnu ar zināšanām un visām šīlaika gudrībām, lai sagatavotu atbildīgajam uzdevumam? Vai es ta­gad esmu gudrāks nekā pirms divām dienām, ja kopš manas atmodas tiešām ir pagājušas divas die­nas?

Hovards saknieba lūpas.

— Es sāku apjaust, ar katru stundu skaidrāk ap­jaušu noslēpumu, kuru jūs glabājat. Vai šī Padome jeb komiteja, jeb kā nu to sauc, cep atskaites par manu īpašumu? Vai tā ir?

— Tāda neuzticība … — Hovards sāka.

— Oho! — Grehems pārtrauca. — Pieminiet manus vārdus: slikti klāsies tiem, kas mani te ieslodzījuši, slikti! Es esmu dzīvs. Varat nešaubīties, ka esmu dzīvs. Pulss man ar katru dienu kļūst stiprāks, prāts skaidrāks un rosīgāks. Es vairs nevēlos miera. Esmu atgriezies dzīvē un gribu dzīvot.. . Dzīvot!

Hovardam kaut kas iešāvās prātā. Viņš pienāca tu­vāk Grehemam un konfidenciālā tonī ierunājās:

— Padome ieslēdza jūs te jūsu paša labā. Jums nav miera. Gluži dabiski — tik enerģisks cilvēks! Jums te ir apnicis. Bet mēs esam gatavi apmierināt katru jūsu vēlēšanos, katru vismazāko vēlēšanos . .. Droši vien jums tādas ir. Varbūt jūs ilgojaties pēc sabiedrības?

Viņš daudznozīmīgi apklusa.

— Jā, — Grehems domīgi atbildēja, — tieši pēc sabiedrības.

Ak tā! Mēs tiešām esam izturējušies pret jums nevērīgi.

— Pēc cilvēkiem, kas piepilda jūsu ielas.

— Diemžēl .. . bet… —• sacīja Hovards.

Grehems sāka staigāt pa istabu. Hovards stāvēja

pie durvīm un vēroja viņu. Hovarda mājieni Grehe­mam nebija īsti skaidri. Sabiedrība? Pieņemsim, ka viņš atsauktos priekšlikumam un pieprasītu sabied­rību. Bet vai no sarunas ar otru viņam rastos kaut aptuvens priekšstats par sīvo cīņu, kas bija iedegu­sies viņa atmodas brīdī? Viņš iegrima domās un sa­prata mājienu. Viņš apsviedās pret Hovardu.

— Ko jūs saprotat ar vārdu «sabiedrība»?

Hovards pacēla acis un paraustīja plecus.

— Cilvēciskas būtnes, — viņš paskaidroja, un pār stingo seju pārslīdēja smaids. — Mums varbūt ir brīvāki uzskati nekā jūsu laikā. Piemēram, ja vīrie­tis vēlas izklaidēties un meklē sievietes sabiedrību, mēs tur nesaskatām nekā pelama. Mēs esam atbrī­vojušies no tādiem aizspriedumiem. Mūsu pilsētā ir šķira, nepieciešama šķira, neviena nenicināta, dis­krēta . . .

Grehems klausījās pamiris.

— Tas jums īsinās laiku, — teica Hovards. — Par to man vajadzēja padomāt agrāk, bet pilsētā risinā­jās tādi notikumi . . .

Viņš norādīja uz ielu.

Grehems bija neziņā. Uz mirkli viņa priekšā no­stājās valdzinošs sievietes tēls, ko bija radījusi iztēle. Tad viņš iedegās dusmās.

— Nē! — viņš iesaucās un sāka skraidīt pa istabu. — Viss, ko jūs sakāt, viss, ko jūs darāt, pār­liecina mani, ka man ir sakars ar lieliem notiku­miem. Es negribu īsināt laiku, kā jūs izteicāties. Iekāre un juteklība ir nāve! Izsūkšana! Pirms iemig­šanas es daudz tiku lauzījis galvu par šo bēdīgo pa­tiesību. Es negribu sākt no gala. Tur ir pilsēta, laužu masas, bet es sēžu te kā trusītis maisā.

Dusmās Grehemam aizcirtās elpa, un viņš pakra­tīja gaisā dūres. Tad viņš sašutuma lēkmē izplūda arhaiskos lāstos. Viņa žesti kļuva draudoši.

— Es nezinu, pie kādas partijas jūs piederat. Es atrodos tumsā, un jūs turat mani tumsā. Taču vienu es zinu: jūs esat ieslodzījuši mani ļaunā nolūkā. Ļaunā nolūkā. Es brīdinu, brīdinu jūs par iespēja­mām sekām. Kad es tikšu pie varas …

Viņš attapās, ka tādi draudi var būt bīstami viņam pašam, un aprāvās. Hovards joprojām stāvēja un ziņkāri vēroja.

— Es darīšu to zināmu Padomei, — viņš teica.

Grehems gandrīz vai gribēja mesties Hovardam

virsū, lai nosistu vai nožņaugtu viņu. Tas laikam bija lasāms viņa sejā, jo Hovards laidās lapās. Vienā mirklī klusās durvis aizcirtās, un deviņpa­dsmitā gadsimta cilvēks bija viens.

Kādu laiku Grehems stāvēja kā sālsstabs, pacēlis dūres. Tad rokas bezspēcīgi nolaidās.

— Cik muļķīgi es izturējos! — viņš nopukojās un, ļaudams vaļu dusmām, sāka staigāt pa istabu un murmināt lāstus. Ilgi, ilgi viņš nespēja rimties, lādēja savu likteni, pats savu ģeķību un neliešus, kas bija viņu ieslodzījuši. Viņš nespēja rāmā garā apsvērt situāciju. Viņš kļuva nikns, jo baidījās par nākotni.

Beidzot viņš nomierinājās. Protams, viņa apcieti­nājumam nebija iemesla, tomēr tam neapšaubāmi bija likumīgs pamats, ko devis jaunais laiks. Tam noteikti bija likumīgs pamats. Šie cilvēki aizsoļojuši pa progresa ceļu divsimt gadu tālāk nekā Viktorijas laika paaudze. Vairāk kā skaidrs, ka viņi bija kļu­vuši mazāk humāni. Tiesa, viņi ir atraisījušies no aizspriedumiem. Bet vai tad humānisms ir tāds pats aizspriedums kā šķīstība?

Grehems lauzīja galvu, ko ar viņu darīs. Visi viņa minējumi, lai cik loģiski tie bija, neko nedeva.

— Ko viņi var man izdarīt? — izprātojies Gre­hems teica pats sev. — Pat visļaunākajā gadījumā es varu piekrist viņu prasībām. Bet ko viņi grib? Un kāpēc viņi nevis uzstāda savas prasības, bet tur mani ieslodzījumā?

Viņš vēlreiz mēģināja atminēt Padomes nolūkus. Viņš gribēja tikt skaidrībā, ko nozīmē Hovarda iztu­rēšanās atsevišķas detaļas — greizie skatieni un ne­izprotamā svārstīšanās. Kādu laiku viņš apsvēra bēgšanas plānu. Bet kur lai paslēpjas šajā biezi ap­dzīvotajā pasaulē? Viņš būtu sliktākā situācijā nekā sakšu brīvzemnieks, kas pēkšņi izmests deviņpa­dsmitā gadsimta Londonā. Bez tam kā lai tiek ārā no šīm istabām?

«Kam no tā būs labums, ja man notiks nelaime?»

Viņš iedomājās nemierus, dumpi, kura ass viņš acīmredzot bija. No atmiņas dzīlēm uzpeldēja vārdi, kam šķietami nebija sakara ar notiekošo, bet kas skanēja diezgan pārliecinoši. Tie bija Padomē dzir­dētie vārdi:

«Mums ir izdevīgāk, ja mirst viens cilvēks, nevis vesela tauta.»