Kad Gulošais mostas

18 GREHEMS ATCERAS

Beidzot Grehems sastapa meiteni mazajā galerijā, kas savienoja Vējdzinēju Pārvaldi ar viņa aparta­mentiem. Galerija bija gara un zema, ar daudzām nišām, kuru logi izgāja uz palmām piestādītu pa­galmu. Viņš nejauši ieraudzīja to sēdam vienā no šīm nišām. Izdzirdējusi viņa soļus, meitene pagrieza galvu un nodrebēja. No sejas nozuda pēdējais sār­tums. Viņa piecēlās, panācās viņam mazliet pretī, it kā gribētu, bet neuzdrīkstētos kaut ko teikt. Gre­hems apstājās un gaidīja. Viņš iedomājās, ka ga­rais klusuma brīdis sasaistījis meitenei mēli un ka viņa droši vien gaidījusi viņu še, lai izrunātos.

— Es sen gribēju redzēt jūs, — viņš teica. — Pirms dažām dienām jūs gribējāt man teikt kaut ko… jūs gribējāt man teikt kaut ko par tautu. Kas jums bija uz sirds?

Meitene skumji palūkojās uz Grehemu.

— Jūs teicāt, ka tauta esot nelaimīga?

Meitene vilcinājās atbildēt.

— Laikam tas jums izklausījās dīvaini, — beidzot viņa ierunājās.

— Jā gan. Bez tam …

— To es izteicu satraukumā.

— Jā?

— Tas arī ir viss.

Varēja redzēt, ka viņa šaubās. Viņa runāja ar piepūli.

— Jūs esat aizmirsis … — viņa teica, dziļi ievil­kusi elpu.

— Ko?

— Tautu …

— Jūs tā domājat?

— Jūs esat aizmirsis tautu.

Grehems paskatījās uz viņu jautājoši.

— Jā, es zinu, ka esat pārsteigts. Jūs nesaprotat, kas jūs esat. Jūs nezināt visu, kas notiek.

— Un kas tad notiek?

— Jūs to nezināt.

— Varbūt. Tad pasakiet man.

Meitene apņēmīgi pagriezās pret Grehemu.

— To ļoti grūti izskaidrot. Esmu bieži domājusi par to, gribējusi pateikt un, lūk, nevaru. Man trūkst vārdu. Kas attiecas uz jums… Tas ir brīnums! Jūsu miegs, jūsu atmoda… Tam pat grūti noticēt. Vis­maz man un visiem vienkāršajiem cilvēkiem. Jūs dzīvojāt, cietāt un nomirāt, bijāt vienkāršs pilsonis, tad pamodāties un kļuvāt gandrīz vai par visas pa­saules valdnieku.

•— Pasaules Valdnieks … — Grehems atkārtoja. — Tā viņi man saka. Bet padomājiet, cik maz es zinu.

— Pilsētas, tresti, Strādnieku Sabiedrība . ..

— Virsvaldība, vara, kolonijas — spēks un slava. Jā, es dzirdēju, kā pūlis kliedz. Es zinu. Es esmu pavēlnieks, karalis, ja vēlaties. Bet Ostrogs — vado­nis .. .

Viņš apklusa.

Meitene ziņkāri paskatījās uz viņu.

— Nu un?

Grehems pasmaidīja.

— Viņš vada visu.

— No tā mums arī jābaidās.

Kādu brīdi viņa nebilda ne vārda.

— Nē, — viņa klusi teica. — Jums ir jāuzņemas atbildība. Jā, jums ir jāuzņemas atbildība. Tauta cer uz jums.

Viņa pazemināja balsi.

— Paklausieties! Paaudžu paaudzes ir gaidījušas jūsu atmodu, ir lūgušas, kaut jūs pamostos, jā, lūgu­šas.

Grehems gribēja atbildēt, bet noklusēja. Meitene šaubījās, un viņas vaigos atplaiksnījās sārtums.

— Vai jūs zināt, ka laužu miriādēm jūs bijāt ka­ralis Arturs, Barbarosa, karalis, kas atnāks īstajā brīdī kā glābējs?

— Manuprāt, laužu iztēle . ..

— Vai jūs neesat dzirdējis parunu «kad Gulošais mostas»? Kad jūs gulējāt nejūtīgs un nekustīgs, pie jums nāca tūkstošiem cilvēku. Tūkstošiem. Katra mēneša pirmajā dienā jūs ieģērba baltā tērpā un ļaudis gāja jums garām. Kad es biju maza meite­nīte, es jūs redzēju tādu — ar baltu un rāmu seju,

Viņa pagriezās pret Grehemu un stingi lūkojās apgleznotajā sienā savā priekšā. Viņas balss aizlūza.

— Kad es biju maza meitenīte, es bieži skatījos jūsu sejā … Tā man likās dievišķas pacietības ap­garota. Lūk, ko mēs domājām par jums. Lūk, kāds jūs mums šķitāt.

Viņa pacēla pret viņu savas starojošās acis, vi­ņas balss kļuva dzidra un skanīga.

— Pilsētā, visā zemē miriādu miriādes vīriešu un sieviešu dīvainu gaidu pilni cer uz jums.

— Tiešām?

— Ostrogs … neviens … nevar jūs aizstāt,

Grehems pārsteigts lūkojās satrauktās meitenes

sejā. Sākumā šķita, ka viņa runā ar piepūli, bet tad pašas runa viņu aizrāva.

— Vai jūs domājat, — meitene turpināja, —- ka jūs, kas tik sen pagātnē esat nodzīvojis īsu mūžu, jūs, kas bijāt iemidzis un pamodāties no sava brī­numainā miega, vai jūs domājat, ka pēc apbrīnas, godbijības un cerībām, ko puse pasaules saistījusi ar jums, jūs drīkstat nodzīvot vēl vienu īsu, nevērtīgu mūžu?… Ka varat novelt atbildību uz citu ple­ciem?

— Es zinu, ka mana vara ir liela, — Grehems stostīgi atbildēja. — Tā šķiet liela. Bet vai tā ir īs­tenībā? Tas viss ir neticams kā sapnis. Vai mana vara ir reāla vai arī tie ir tikai lieli maldi?

— Tā ir reāla, — teica meitene, — ja vien jūs uzdrošināsieties …

•— Bet galu galā mana vara, tāpat kā jebkura cita, ir ilūzija. Ļaužu prātos tā ir ilūzija.

— Ja vien jūs uzdrošināsieties, — meitene atkār­toja.

— Bet…

— Kamēr vien ļaužu prātos dzīvos šī ilūzija, ļaužu masas sekos jums.

— Bet es nekā nezinu. Lūk, kas man prātā. Es nezinu nekā. Visi šie padomnieki, Ostrogs… Viņi ir gudrāki un aukstasinīgāki, viņi zina tik daudz, katru sīkumu. Par kādiem nelaimīgajiem jūs runā­jat? Vai jūs domājat…

Viņš apklusa.

— Es vēl esmu jauna, — atbildēja meitene, — bet pasaule man liekas neģēlību pilna. Pasaule kopš jūsu laikiem ir izmainījusies, stipri izmainījusies. Es lūdzu, kaut varētu satikt jūs un izstāstīt jums visu. Pasaule ir izmainījusies. It kā pasauli būtu pār­ņēmis vēzis, kas grauž to un saindē dzīvi. — Viņa pagrieza pret Grehemu savu kvēlojošo seju. —Jūsu laikos cilvēki bija brīvi. Jā, es esmu domājusi. Es nevarēju nedomāt, jo mana dzīve nav bijusi lai­mīga. Cilvēki ir zaudējuši brīvību, viņi vairs nav ne tik diži, ne tik labi kā jūsu laikos. Bet tas vēl nav viss. Šī pilsēta ir cietums. Tagad katra pilsēta ir cietums. Atslēgas ir Mamona rokās. Miriādes, ne­skaitāmas miriādes cilvēku mokās no šūpuļa līdz kapam. Vai tas ir taisnīgi? Vai tiešām tā būs vien­mēr? Jā, daudz sliktāk nekā jūsu laikos. Visur bēdas un raizes. Jums apkārt viss ir pievilcīgs, bet turpat līdzās valda neaprakstāms trūkums un verdzība. Jā, nabagie to apzinās, viņi apzinās, ka cieš. Tie paši, kuri pirms dažām dienām jūsu dēļ gāja nāvē . . . Jūs esat viņiem parādā dzīvību.

■ — Jā, — klusi teica Grehems. — Jā, es esmu vi­ņiem parādā dzīvību.

— Jūsu laikos, — meitene turpināja, — pilsētu tirānija tikko sākās. Tā ir tirānija, īsta tirānija. Jūsu laikos lordu feodālās tirānijas vietā nāca bagātības tirānija. Puse zemeslodes iedzīvotāju vēl brīvi dzī­voja laukos. Tos vēl nebija aprijušas pilsētas. Esmu lasījusi vecās grāmatās — cik daudz cēluma bijis viņos! Vienkāršie cilvēki pazinuši mīlestību un pie­nākuma apziņu, daudz skaistu lietu! Un jūs, jūs taču esat tā laika cilvēks.

— Tas nebija . . . Bet kāda tam nozīme. Vai tad tagad . ..? #

— Peļņa un Baudu Pilsētas vai verdzība, mūžīga, pazemojoša verdzība.

— Verdzība?

— Jā, verdzība.

— Jūs gribat teikt, ka ar cilvēkiem apietas kā ar nedzīvām būtnēm?

— Vēl sliktāk. To es arī gribu jums darīt zināmu, tādēļ gribēju sastapt jūs. Es zinu, ka jūs neesat lie­tas kursā. Viņi to slēps no jums, viņi drīz vedīs jūs uz Baudu Pilsētu. Bet vai esat ievērojis vīriešus, sievietes un bērnus gaiši zilās audekla drēbēs, ar iz­dēdējušām, bālām sejām un gurdenām acīm?

— Un ne vienu vien.

— Tādus, kas runā rupjā žargonā?

— Esmu dzirdējis.

— Tie ir vergi, jūsu vergi. Tie ir jūsu Strādnieku Sabiedrības vergi.

— Strādnieku Sabiedrība! … Tā kā pa ausu galam būtu dzirdēts. A, atceros! Es redzēju to, klīzdams pa pilsētu, kad bija iedegta iluminācija — milzīgas, gaiši zilas fasādes. Vai tiešām jūs domājat.. .?

— Jā. Kā lai jums to izskaidro? Protams, zilā forma jūs pārsteidza. To valkā trešā dala mūsu ie­dzīvotāju, un viņu skaits kļūst ar katru dienu lie­lāks. Šī Strādnieku Sabiedrība ir neaptverami izau­gusi.

— Kas ir šī Strādnieku Sabiedrība? — Grehems jautāja.

— Kā jūs vecos laikos rīkojāties ar badā mirsto­šiem ļaudīm?

— Pastāvēja darba nami, ko uzturēja draudzes.

— Darba nami! Par kaut ko tamlīdzīgu mums stāstīja. Vēstures stundās. Tagad es atceros. Strād­nieku Sabiedrība ir izspiedusi darba namus. Tā ra­dās pa daļai — varbūt jūs atceraties — no reliģis­kas organizācijas, ko sauca par Pestīšanas armiju un kas pārvērtās par komerciālu iestādījumu. Pirmajā vietā bija labdarība. Tās mērķis bija glābt ļaudis no darba nama šausmām. Tā aktīvi aģitēja pret darba namiem. Tagad es atceros, ka tā bija viena no pirmajām organizācijām, ko savās rokās sagrāba jūsu Aizbildnības Padome. Tā nopirka Pestīšanas armiju un reorganizēja to. Sākotnējā iecere bija sa­gādāt darbu bada cietējiem un bezpajumtniekiem.

— Tā, tā . ..

— Tagad vairs nav ne darba namu, ne patversmju, ne labdarības iestāžu. Ir tikai šī iestāde. Tās kantori atrodami malu malās. Zilā krāsa ir šīs sabiedrības krāsa. Katram vīrietim, sievietei un bērnam, kas ir izbadējies un nonīcis un kam nav ne jumta virs gal­vas, ne draugu, ne kāda glābiņa, tam vai nu jālien sabiedrības nagos, vai jāmirst. Eitanāzija nav na­bagiem, viņiem nav ko cerēt uz vieglu nāvi. Un jeb­kurā laikā dienu un nakti katrs atnācējs sabiedrībā var atrast ēdienu, pajumti un zilo formas tērpu; forma — tas ir pirmais noteikums, kas jāievēro ie­stājoties. Par to, ka sabiedrība dod dienu pajumti, tā prasa no strādnieka dienu darba. Kad tas padarīts, strādniekam vai strādniecei atdod apģērbu un viņš tiek izsviests uz ielas.

— Vai patiešām?

— Varbūt tas jums nemaz neizklausās briesmīgi. Jūsu laikos ļaudis mira badā uz ielām. Tas bija slikti. Bet viņi mira kā cilvēki. Turpretī šie ļaudis zilā … Ir tāds sakāmvārds: «Kā uzvilksi zilo, tā līdz kapa malai». Sabiedrība tirgojas ar viņu darbu un gādā, lai netrūktu darbaspēka. Ļaudis ierodas sa­biedrībā izsalkuši un izmisuši, vienu diennakti ēd un guļ, tad dienu nostrādā, lai vakarā dotos atpakaļ tur, no kurienes nākuši. Ja strādāts labi, viņi saņem pensu. Ar to pietiek, lai aizietu uz teātri, lētu deju zāli un kinematogrāfu, paēstu pusdienas vai pār­nakšņotu. Kamēr nauda nav iztērēta, viņi klīst pa pilsētu. Ubagot neļauj ielu policija. Un neviens jau arī nedod. Nākamajā un aiznākamajā dienā viņi at­kal ierodas sabiedrībā, lai pārdotos tāpat kā iepriek­šējo reizi. Galu galā viņu pašu drānas novalkājas vai lupatas kļūst tik netīras, ka viņi sāk kaunēties.

Tad viņi spiesti strādāt mēnešiem, lai nopelnītu jaunas drēbes. Sabiedrībā dzimst daudz bērnu. Mā­tēm par to jāatstrādā mēnesis, bet bērniem, kurus au­dzina un skolo līdz četrpadsmit gadu vecumam, — divi gadi. Ticiet man, šos bērnus audzina, lai viņi ietērptos zilajās formās. Tāda ir šī sabiedrība!

— Tātad pilsētā nav nenodarbinātu strādnieku?

— Neviena. Viņi vai nu valkā zilo formu, vai sēž cietumā. Mēs esam likvidējuši nenodarbinātību. Tas ir ierakstīts sabiedrības karogā.

— Bet ja nu kāds nevēlas strādāt?

— Vairums piekrīt. Sabiedrība ir visvarena. Ir dažādu grūtuma pakāpju darbi, var neizsniegt ēdienu, vīrietim vai sievietei, kas atteikusies strā­dāt, iezīmē īkšķi tā, lai šo cilvēku nepieņemtu ne­viens sabiedrības kantoris visā pasaulē. Bez tam, kur tāds nabags lai dējas? Brauciens uz Parīzi maksā divus lauvas. Nepaklausīgajiem ir cietumi, tumši, drausmīgi, kaut kur dziļi zemē. Pie mums nokļūst cietumā itin viegli.

— Un trešā, daļa visu iedzīvotāju valkā zilos for­mas tērpus?

— Pat vairāk nekā trešā daļa. Tie ir darbarūķi, kas dzīvo bez prieka un cerībām. Ausis viņiem pie­skandinātas ar nostāstiem par Baudu Pilsētām, viņi paši ņirgājas par savu nožēlojamo stāvokli, par savu trūkumu un nedienām. Viņi ir pārāk nabadzīgi, lai meklētu glābiņu eitanāzijā, kas pieejama tikai bagā­tiem pašnāvniekiem. Visā pasaulē miljoni, neskai­tāmi miljoni garīgi aprobežotu, sakropļotu cilvēku, kas nepazīst nekā cita kā vienīgi ierobežojumus un nepiepildītas vēlēšanās. Viņi piedzimst, nomokās un nomirst. Tādu jauno pasauli mēs esam uzcēluši.

Kādu laiku Grehems satriekts klusēja.

— Bet nupat notika revolūcija, — viņš beidzot sacīja. — Viss mainīsies. Ostrogs .. .

— Mēs ceram. Visa pasaule cer. Bet Ostrogs ne­grib neko darīt. Viņš ir politikānis. Viņam šķiet, ka viss ir tā, kā jābūt. Viņam par to nav nekādas da­ļas. Ostrogs uzskata,, ka tam tā jābūt. Visi bagātie, visi ietekmīgie, visi laimīgie ir vienis prātis ar viņu. Viņi izmanto ļaudis par savas politikas ieroci, dzīvo cepuri kuldami uz viņu nelaimes rēķina. Bet jūs . . . jūs esat atnācis no laimīgāka laikmeta, un ļaudis cer uz jums. Uz jums.

Grehems palūkojās uz meiteni. Viņas acīs mir­dzēja asaras. Grehems jutās aizkustināts. Meitenes apgarotā skaistuma savaldzināts, viņš piemirsa šo pilsētu, cīņu un ļaužu masu.

— Bet ko lai es daru? — viņš jautāja, nenovērs­dams no meitenes acu.

—- Valdiet, — viņa atbildēja, pieliekdamās viņam tuvāk un pieklusinādama balsi. — Valdiet tā, kā ne­kad vēl nav valdīts, — lai cilvēki būtu apmierināti un laimīgi. Jūs varat valdīt, jums tas jādara. Tauta ir satraukta. Cilvēki visā pasaulē ir satraukti. Viņi gaida vienu pašu vārdu, vārdu no jūsu mutes, lai saceltos. Pat virsējie slāņi ir neapmierināti un kurn. Viņi nestāsta jums visu, kas notiek. Tauta vairs ne­grib nokļūt vergu jūgā, atsakās nodot ieročus. Ost­rogs ir pamodinājis tautā kaut ko lielāku, nekā viņš cerēja, — viņš ir pamodinājis cerību.

Grehema sirds strauji pukstēja. Viņš centās iedzi­ļināties meitenes vārdos.

— Viņiem vajadzīgs tikai vadonis, — meitene tur­pināja.

— Un pēc tam?

— Jūs varat sagrābt visu pasauli.

Grehems sēdēja un neskatījās uz meiteni. Tad ie­runājās:

— Vecais sapnis, ko arī es kādreiz esmu lolojis, — sapnis par brīvību un laimi. Vai tas ir tikai sapnis? Vai var viens cilvēks . . . viens cilvēks .. .?

Viņa balss aprāvās.

— Ne viens, bet visi. Dodiet tikai viņiem vadoni, kas ietērptu vārdos viņu apslēptās ilgas.

Grehems pašūpoja galvu. Kādu brīdi abi klusēja.

Piepeši viņš pacēla galvu un abu acis sastapās.

— Man nav jūsu ticības, — Grehems teica. — Man nav jūsu jaunības. Šī vara mani nomāc. Nē, ļaujiet man runāt. Es gribētu — neteikšu, ka atdzemdināt taisnību, nē, tam man nepietiek spēka" —, es gribētu izdarīt cilvēkiem kaut ko labu. Es nevaru apsolīt zelta laikmetu, bet esmu stingri apņēmies valdīt pats. Jūsu vārdi atmodināja mani. . . Jums ir tais­nība. Ostrogam jāzina sava vieta. Un es iemācī­šos . . . Vienu es jums apsolu — verdzībai tiks darīts gals.

— Un jus valdīsiet?

— Jā. Ar vienu noteikumu …

— Un tas būtu?

— Ka jūs man palīdzēsiet.

— Es? Jauna meitene?

— Jā. Vai tad jūs neredzat, ka esmu pilnīgi viens?

Viņas acīs pavīdēja līdzcietība.

— Nav vārdam vietas, ka esmu gatava palīdzēt jums, — viņa sacīja.

— Es esmu ļoti nevarīgs.

— Tēv un Valdniek, — teica meitene, — pasaule pieder jums.

Iestājās saspīlēts klusums, tad nozvanīja pulkste* nis. Grehems piecēlās.

— Arī pašlaik mani gaida Ostrogs, — viņš teica. — Man viņš par daudz ko jāiztaujā. Es zinu gau­žām maz. Var būt, ka es pats savām acīm redzēšu to, par ko jūs man stāstījāt. Un kad es atgriezī­šos . . .

— Es uzzināšu, kad jūs iesiet un kad nāksiet. Es jūs gaidīšu šajā pašā vietā.

Viņi viens otru jautājoši uzlūkoja, tad Grehems pagriezās, lai dotos uz Vējdzinēju Pārvaldi.