Kad Gulošais mostas

24 AEROPLĀNI TUVOJAS

Nemanot pienāca cilvēks dzeltenā. Viņš pavēstīja, ka dienvidrietumu rajoni jau sākuši sacelšanos.

— Es negaidīju, ka tas būs tik drīzi, — viņš sauca. — Viņi paveikuši brīnumlietas. Sakiet kādu vārdu, lai viņus uzmundrinātu.

Grehems «izklaidīgi paskatījās uz viņu. Tad viņš atkal atcerējās aerodromus.

— Jā, — viņš teica, — tas ir labi, tas ir labi… — Un, apdomājis ziņojumu, piebilda: — Pasakiet vi­ņiem: «Labi nostrādāts, Dienvidrietumi!»

Grehems atkal paraudzījās uz Elenu Votoni. Viņa seja pauda iekšēju cīņu.

— Mums jāieņem aerodromi, — viņš paskaid­roja. — Ja mēs to neizdarīsim, viņi izsēdinās melno policiju. Mums par katru cenu tas jānovērš.

Taču, izrunājot šos vārdus, Grehems aptvēra, ka tas nav tas, ko viņš gribējis teikt. Viņš saskatīja

mazu izbrīnu meitenes acīs. Viņa sāka kaut ko ru­nāt, bet griezīgs zvans apslāpēja viņas balsi.

Grehemam ienāca prātā, ka viņa gaida, lai viņš ved tautu kaujā, un ka tas viņam jādara. Viņš grie­zās pie cilvēka dzeltenā, bet runāja tikai ar Votoni un atbildi izlasīja viņas acīs.

— Te es nedaru nekā, — viņš teica.

— Tas nav iespējams! — protestēja cilvēks dzel­tenā. — Tā ir nevis cīņa, bet slaktiņš. Jūsu vieta ir te.

Viņš sīki izklāstīja, kālab tas nav iespējams, un norādīja uz istabu, kur Grehemam būtu jānogaida, jo citas izejas neesot.

— Mums jāzina, kur jūs atrodaties. Kuru katru mirkli var sākties krīze, un tad būs nepieciešama jūsu klātbūtne un lēmums.

Grehems iztēlojās dramatisko cīņu drupās. Bet no šejienes viņš neredzēs kaujas lauku. Te būs jā­nīkst vienam neziņā. Tikai pēcpusdienā viņu infor­mēja par neredzamo un nedzirdamo kauju četras jūdzes no viņa, pie Rohemptonas aerodroma. Tā bijusi savāda, nepiedzīvota kauja, kas sastāvējusi no simtiem tūkstošu sīku sadursmju, kauja ceļu un kanālu mudžeklī, tālu no saules gaismas, elektris­kajā apgaismojumā. Kara mākslā neizveicīgās tau­tas masas, kas līdz šim bija tikai klausījušas pavē­lēm, masas, ko bija notrulinājis spaidu darbs un izsūkusi divus gadsimtus ilgā verdzība, bija cīnīju­šās ar privilēģiju demoralizēto un izvirtušo aristo­krātiju. Ne vieniem, ne otriem nebija ne artilērijas, ne kādu citu ieroču, ja neskaita zaļās metāla kara- bīnes, kas bija slepeni saražotas un milzīgos kvan­tumos negaidot izdalītas, Ostrogam saceļoties pret Padomi. Daži prata apieties ar šo ieroci, daudzi savu mūžu nebija šāvuši vai ari tiem trūka munīcijas. Karu vēsturē nebija pieredzēta nekārtīgāka šaušana. Tā bija diletantu kauja, šaušalīgs kara eksperiments, bruņotu dumpinieku savstarpēja apslaktēšanās. Tās dalībniekus dzina uz priekšu vārdi, trauksmaina dziesma un masas spēka apziņa; vienlīdz nepiere­dzējušie pretinieki cīnījās šķērsielās, sabojātos lif­tos, no asinīm slidenās galerijās, dūmu pilnās zālēs, zem aerodromiem un, kad atkāpšanās ceļš bija no­griezts, iepazina senlaiku kara šausmas. Augšā uz jumtiem pret debesīm izcēlās dažu snaiperu stāvi un tvaika mutuļi, kas pievakarē sabiezēja un kļuva skaidri saredzami. Ostroga rīcībā acīmredzot nebija bumbu, un lidaparāti sākumā kaujā nepieda­lījās. Pie tīrajām debesīm nepeldēja ne mazākais mā­konītis. Tās it kā gaidīja, kad atlidos aeroplāni.

Par to tuvošanos ziņoja te no vienas, te no otras Spānijas pilsētas, beidzot arī no Francijas. Taču par jaunajiem lielgabaliem, kas pēc Ostroga pavēles bija izlieti un paslēpti pilsētā, Grehems neko neuz­zināja, lai kā pūlējās, tāpat arī par kaujām pie aerodromiem. Strādnieku Sabiedrības sekcijas cita pēc citas ziņoja, ka dodas kaujā, un nozuda asiņai­najos labirintos. Kas tur notika? Pat rosīgie rajonu vadoņi nezināja. Kaut gan klaudzēja durvis, nāca un gāja kurjeri, zvanīja un tarkšķēja aparāti, Grehems jutās vientuļš un nīka bezdarbībā.

Šī vientulība viņam likās savādākais un negai­dītākais no visa, kas bija noticis pēc viņa atmodas. Tā līdzinājās pasīvajam stāvoklim, kādā cilvēku ieaijā miegs. Satraukums, grandiozā cīņa par pa­sauli starp Ostrogu un viņu — un šī mazā klusā istabiņa ar uztvērējiem, zvaniem un sasisto spo­guli!

Aizvērās durvis, un Grehems ar Elenu palika di­vatā, šķietami atšķirti no šīs nepieredzētās pasaules vētras, kas strāvoja ārā, domādami tikai viens par otru. Tad atkal atvērās durvis, ielaizdamas kurjerus, vai skarbi noskanēja zvans, it kā viesuļvētra būtu atgrūdusi logu gaišā mājā. Steiga, nemiers un cīņas atmosfēra iedrāzās un pārņēma viņus. Viņi vairs nebija nekas cits kā notikumu vērotāji. Viņi kļuva nereāli pat paši sev, personības miniatūrā, neizsa­kāmi maziņi, un vienīgā realitāte bija pilsēta, kas tur drebēja un rēca, izmisīgi aizstāvēdamās, un bez tam vēl aeroplāni, kas viņiem nepielūdzami tuvojās pāri pasaules apaļajam plecam.

Piepeši ārpusē sacēlās troksnis, cilvēki skraidīja un kliedza. Meitene ieklausījās, nespēdama ticēt sa­vām ausīm.

Metāliskas balsis kliedza: «Uzvara!» Jā, tā bija uzvara!

. Atrāvis portjeras, istabā iedrāzās cilvēks dzel­tenā, izspūris, un satraukumā drebošs.

— Uzvara! — viņš sauca. — Uzvara! Tauta uzvar! Ostroga piekritēji ir sakauti.

Meitene piecēlās.

— Uzvara?

— Kas noticis? — jautāja Grehems. — Sakiet! Kas?

— Mēs padzinām viņus no apakšējām galerijām Norvudā, Strīthema deg pilnās liesmās, un Ro- hemptona ir mūsu. Mūsu Bez tam mēs sagrābām tur vienplāksni.

Atskanēja zvans. No rajonu vadītāju istabas iz­nāca satraukts sirms cilvēks.

— Viss pagalam! — viņš teica. — Kāda nozīme tam, ka Rohemptona ir mūsu rokās? Aeroplāni jau pie Buloņas!

— Lamanša kanāls… — teica cilvēks dzeltenā un ātri aplēsa.\uc1— Pēc pusstundas …

— Viņu rokās vēl ir trīs aerodromi, — teica sir­mais.

— Bet lielgabali? — jautāja Grehems.

— Pusstundā mēs nevaram tos uzstādīt.

— Tātad tie ir atrasti?

— Par vēlu, — atteica sirmgalvis.

— Kaut mēs varētu aizkavēt viņus stundu! — iesaucās cilvēks dzeltenā.

— Tagad vairs nekas nespēj viņus aizkavēt, — sacīja vecais vīrs. — Pirmajā eskadriļā viņiem ir pie simts aeroplānu.

— Aizkavēt stundu? — Grehems pārjautāja.

— Padomā tik! — teica rajona vadītājs. — Tagad mēs esam dabūjuši lielgabalus. Padomā tik… Ja mēs varētu novietot tos uz jumtiem …

— Cik daudz laika tas prasītu? — iejautājās Grehems.

— Ne mazāk kā stundu.

— Par vēlu, — atkārtoja sirmgalvis, — par vēlu.

— Vai tiešām par vēlu? — jautāja Grehems. — Vēl tagad … Vienu stundu!

Piepeši viņam uzausa doma. Viņš centās runāt mierīgi, taču seja viņam bija bāla.

— Ir vēl viena iespēja. Jūs teicāt, ka ir sagrābts vienplāksnis?

— Rohemptonas aerodromā, ser.

— Bojāts?

— Nē. Stāv šķērsam uz sliedēm. To varētu no­stādīt, kā vajag, pavisam viegli, bet mums nav aeronauta … /

Grehems paskatījās uz abiem vīriešiem, tad uz meiteni un pēc garākas pauzes ierunājās:

— Mums nav aeronauta?

— Neviena.

Viņš apsviedās pret Elenu. Viņš bija izlēmis.

— Tas jādara man.

— Kas?

— Jāiet uz aerodromu, pie vienplākšņa.

— Ko jūs gribat darīt?

— Es esmu aeronauts. Galu galā šo laiku es ne­esmu zaudējis veltīgi.

Viņš pagriezās pret veco vīru dzeltenā.

— Sakiet, lai nostāda vienplāksni.

Sirmgalvis vilcinājās.

— Kas jums prātā? — izsaucās Elena.

— Šis vienplāksnis … tā ir izdevība . ..

— Vai tiešām jūs gribat…?

— Cīnīties, jā. Cīnīties gaisā. Es par to esmu jau domājis. Liels aeroplāns ir neveikls. Drosmīgs cil­vēks …

— Bet nekas tamlīdzīgs līdz šim … — iesāka cil­vēks dzeltenā.

— Līdz šim nebija vajadzības. Tagad ir radusies izdevība. Sakiet viņiem … nododiet viņiem manu pavēli: lai nostāda vienplāksni uz sliedēm. Es zinu, kas man jādara. Tagad es saprotu, kādēļ esmu te!

Vecais vīrs jautājoši palūkojās uz cilvēku dzel­tenā, pamāja ar galvu un izsteidzās ārā.

Elena pienāca Grehemam klāt. Viņas vaigs bija bāls.

— Ser… Ķā jūs viens cīnīsieties? Jūs taču no­galinās!

— Varbūt. Bet, ja to nedarīs… vai spiedīs darīt kādu citu … \par— Jūs nogaliriās, — meitene atkārtoja.

— Es savu vārcļu esmu teicis! Vai tad jūs nesa­protat, ka tas vari izglābt Londonu?

Grehems apklusa, nespēdams runāt tālāk, tad enerģiski novēcināja roku.

Viņi klusēdami raudzījās vieņs otrā. Viņi neap- kampās un neteica atvadu vārdus. Domu par mīles­tību bija nostūmusi malā nepieciešamība rīkoties. Meitenes seja pauda izbailes un piekrišanu. Tikko uztverama rokas kustība apstiprināja Grehema iz­vēli.

Viņš pagriezās pret cilvēku dzeltenā.

— Esmu gatavs, — viņš teica.