Kad Gulošais mostas

14 SKATS NO VĀRNU LIGZDAS

Un tā, pārvarējis visdažādākos šķēršļus un no­gājis šaubu un cīņas ceļu, deviņpadsmitā gadsimta cilvēks beidzot bija nostājies šīs sarežģītās pasaules priekšgalā.

Pamodies no ilgā un dziļā miega pēc izglābšanās un Padomes gāšanas, Grehems neapjēdza, kas ap viņu notiek. Viņš ar lielām pūlēm noķēra kādu at­miņu pavedienu un tad atcerējās visu, bet tas likās tik nereāls, it kā būtu dzirdēts no kāda cita vai izlasīts grāmatā. Un, iekams atmiņa bija tapusi skaidra, Grehems sajuta brāzmainu prieku, ka ir izbēdzis un ieņem tik augstu posteni. Viņam pie­derēja zemeslode, viņš bija Pasaules Valdnieks. Šis jaunais, lielais laikmets vārda pilnā nozīmē bija viņa laikmets. Tagad viņš vairs nevēlējās, kaut tas būtu sapnis vien; viņš centās sev iegalvot, ka viss notiekošais ir īstenība.

Iztapīgs sulainis palīdzēja viņam apģērbties; šo procedūru novēroja cienīgs virsadjutants, pamaza auguma cilvēks, kas izskatījās pēc japāņa, kaut gan runāja angliski kā anglis. No viņa Grehems uzzināja šādus tādus sīkumus. Revolūcija bija beigusies, dzīve pilsētā iegriezusies parastajā gultnē. Vairums

ārvalstu vēsti par Padomes krišanu uzņēmušas ar sajūsmu. Padome nekur nav bijusi populāra, un tūkstošiem Rietumamerikas pilsētu, kas pat pēc div­simt gadiem vēl apskaudušas Ņujorku un Londonu, un Austrumi vienoti sacēlušies, uzzinot par Grehema apcietināšanu. Parīzē rit cīņa. Pārējā pasaule no­gaida.

Kad Grehems brokastoja, istabas stūrī ietrinkšķē- jās telefons un viņa virsadjutants laipni ziņoja, ka Ostrogs vaicājot, kā Grehemam klājas. Viņš pār­trauca brokastis, lai atbildētu. Drīz ieradās Lin­koins, un Grehems izteica vēlēšanos runāt ar tautu un iepazīties ar jauno dzīvi, kas viņam pavērusies. Linkoins informēja, ka pēc trim stundām Vējdzinēju Pārvaldē notiks sēde, kurā piedalīsies augstākās amatpersonas ar savām sievām. Grehema vēlēšanās pabraukāt pa pilsētas ielām gan vēl nav izpildāma, tādēļ ka ļaudis ir augstākā mērā satraukti. Toties var izmantot vējdzinēju uzrauga Vārnu Ligzdu, lai. aplūkotu pilsētu no putna lidojuma. Grehemu pava­dīs viņa adjutants. Linkoins, izteicis adjutantam komplimentus, atvainojās, ka nevarēs piedalīties pa­staigā sakarā ar steidzamajiem administratīvajiem pienākumiem.

Šī diskam līdzīgā Vārnu Ligzda, nostiprināta ar trosēm, rēgojās daudzšķautņainas metāla smailes galā augstāk par visaugstāko vējdzinēju, ap tūkstoš pēdu virs jumtiem. Grehems nokļuva līdz turienei ar nelielu trosēs iekārtu liftu. Šķietami trauslajam stiebram ap vidu bija iekārtota viegla galerija ar daudzām caurulēm — no augšas tās izskatījās tik mazas —, kas uz ritentiņiem lēni griezās pa ārējo sliedi. Tie bija objektīvi, kas bija saistīti ar spogu­ļiem, vienā no kuriem Ostrogs tika rādījis Grehe- mam savu nākšanu pie varas. Adjutants japānis iz­kāpa pirmais, un viņi nostāvēja gandrīz stundu jau­tādami un atbildēdami.

Tā bija pavasarīgi daudzsološa diena. Pūta silts vējš. Debesis bija spilgti zilas, un lejā nepārredzama pletās rīta saules apspīdētā Londona. Gaiss bija bez dūmiem un mākoņiem, tīrs kā kalnu ielejā.

Izņemot nepareizi ovālās formas, drupas ap Pado­mes namu un virs tā plīvojošo melno karogu, vare­najā pilsētā nemanīja nekādas citas pēdas no revo­lūcijas, kas vienā diennaktī bija apgriezusi otrādi visu pasauli. Drupās aizvien vēl drūzmējās ļaudis, un milzīgie aerodromi, no kuriem miera laikā aero- plāni bija devušies uz dažādām lielām Eiropas un Amerikas pilsētām, arī bija nosēti melni ar uzvarē­tājiem. Pa šaurām sastatnēm, kas bija uzslietas uz skrāģiem, skraidelēja strādnieki, ar skubu atjauno­dami sakarus starp pilsētu un Padomes namu, uz kurieni no Vējdzinēju Pārvaldes bija paredzēts pār­celt Ostroga rezidenci.

Citur saules apspīdētajā pilsētā nekur nemanīja nekādus postījumus. Šajā visu aptverošajā mierā Grehems gandrīz aizmirsa tūkstošiem cilvēku guļam mākslīgajā gaismā pazemes labirintā mirušus vai no dabūtajiem ievainojumiem mirstošus, aizmirsa im­provizētos hospitāļus ar drudžaini strādājošiem ārstiem, žēlsirdīgajām māsām un sanitāriem, aizmirsa visus elektriskajā gaismā pieredzētos brīnumus, pār­steigumus un jaunumus. Viņš zināja, ka dziļi lejā ielu pūznī revolūcija svin uzvaru un visur triumfē melnā krāsa — melnas lentes, melni karogi, melnas sijas pāri ielām. Bet te, žilbinošajos saules staros, ārpus cīņas krātera, it kā pasaulē nekas nebūtu no­ticis, slējās vēj dzinēj i, kas pamazītēm vien bija izauguši Padomes valdīšanas laika un tagad miermī­līgi dūca, veikdami savu mūžseno pienākumu.

Tālu pamalē, izroboti un puslīdz vējdzinēju aiz­segti, ziloja Serejas pakalni, mazliet tuvāk ziemeļ­pusē iezīmējās Haigeitas un Masvelas pakalnu kon­tūras. Droši vien visā zemē, uz katra paugura un pa- kalniņa, kur kādreiz aiz žogiem koku ielokā bija slēpušās mājiņas, baznīcas, viesnīcas un fermas, rēgojās tie paši reklāmu izraibinātie vējdzinēji, izdē­dējušie un acīs krītošie jaunā laikmeta simboli, kas meta ērmīgas ēnas un bez mitas ražoja enerģiju, kura ieplūda pilsētas artērijās. Bet zemāk vientuļu ganu uzraudzībā klīst neskaitāmi Britu Pārtikas Tresta lopu bariņi un ganāmpulki.

Starp vienveidīgajām gigantiskajām celtnēm acs neatrada nevienu pazīstamu apveidu. Grehems zi­nāja, ka Svētā Paula katedrāle ir palikusi neskarta, tāpat arī daudzas sirmās Vestminsteras būves, bet tās no visām pusēm aizseguši grandiozās celtniecī­bas laikmeta milži. Pat Temzas sudraba lente neiz­jauca pilsētas vienmuļību; izslāpušās ūdensvada caurules izdzēra visu valgmi, iekams tā bija sasnie­gusi pilsētas sienas. Tās iztīrītā un padziļinātā gultne un grīva tagad bija kļuvušas par jūras kanālu, un īdzīgi laivinieki veda pa to smagas kravas no Pūlas. Austrumos miglā starp debesīm un zemi slējās biezs mastu mežs Pūlas ostā. Kravas, kam nekur nebija jāsteidzas, no visām pasaules malām veda šurp gigantiski buru kuģi, turpretī steidzamās kravas pār­vadāja nelieli ātrgaitas mehāniskie kuģīši.

Uz dienvidiem pāri pakalniem aizstiepās akve­dukti, pa kuriem kanalizācijas sistēmā ievadīja jū­ras ūdeni. Trīs dažādos virzienos aizlocījās gaišas līnijas — ceļi ar kustīgiem, pelēkiem plankumiņiem. Grehems nolēma apskatīt tos, tiklīdz radīsies izde­vība. Bet pirmām kārtām viņš gribēja iepazīties ar lidaparātiem. Adjutants aprakstīja viņam šos ceļus kā apmēram simts jardu platas, viegli izliektas jos­las, pie tam kustība notiek pa katru tikai vienā vir­zienā; ceļi taisīti no idemita — mākslīgas vielas, kura, kā Grehems noprata, līdzinās elastīgam stik­lam. Ar ātrumu no vienas līdz sešām jūdzēm minūtē pa ceļu šurpu turpu drāzās šauras gumijotas mašī­nas gan ar vienu lielu riteni, gan ar diviem vai čet­riem mazākiem riteņiem. Dzelzceļi bija pazuduši; vietumis bija saglabājušies uzbērumi ar rūsainām joslām. Daži no tiem bija izmantoti par pamatu ide­mita ceļiem.

Grehema uzmanību vispirms pievilka lielas reklā­mas gaisa balonu flotiles abpus aerodromam. Nere­dzēja neviena aeroplāna. Tie vairs nemeta lokus, un tikai viens vienplāksnis kā gaisā uzrauts krislītis riņķoja zilajā tālienē virs Serejas kalniem.

Grehems jau bija dzirdējis — un viņam bija grūti tam ticēt —, ka gandrīz visas provinces pilsētas un ciemi ir nozuduši. Neizmērojamu druvu vidū stāvēja milzu hoteļi, kas vēl glabāja pilsētu nosaukumus, piemēram, Bucnmansa, Vorhema, Svanedža .. . Taču pavadonis ātri pierādīja viņam šādu pārmaiņu neiz- bēgamību. Vecās iekārtas pastāvēšanas laikā visa zeme bijusi kā nosēta ar fermeru mājiņām, ik pēc divām vai trim jūdzēm bijusi muiža, krogs, kurp­nieka darbnīca, veikals un baznīca — vesels ciems. Ik pēc astoņām jūdzēm bijusi provinces pilsēta, kur dzīvojis advokāts, labības tirgotājs, vilnas uzpircējs, seglinieks, veterinārārsts, ārsts, tapsētājs, dzirnav­nieks utt. Astoņas jūdzes bijis ļoti izdevīgs attālums fermerim, lai aizbrauktu uz tirgu un tajā pašā dienā tiktu atpakaļ. Bet tad parādījušies dzelzceļi, pēc tam aizvien jauni ātri automobiļi, kas izspie­duši ratus un zirgus; kad lielos ceļus sākuši būvēt no koka, kaučuka, idemita un citiem elastīgiem materiāliem, atkritusi nepieciešamība pēc tik bieži izvietotām pilsētām. Lielās pilsētas vērsušās plašumā. Strādniekus tās pievilkušas ar šķietami daudzveidī­gām iespējām atrast darbu, uzņēmējus ar it kā neiz­smeļamām iespējām kļūt bagātiem.

Tā kā prasības pieaugušas un dzīves veids kļuvis sarežģītāks, dzīve laukos tapusi dienu no dienas dār­gāka un grūtāka. Kad izzudis garīdznieks un pār­valdnieks, kuru vietā nākuši pilsētas speciālisti, ciemam laupītas pēdējās kultūras iezīmes. Kad tele­foni, kinematogrāfi un fonogrāfi nomainījuši avīzes, grāmatas, skolotājus un pat vēstules, dzīvot ārpus elektrības kabeļa sfēras nozīmējis dzīvot kā mežo­ņiem. Provincē nav bijis iespējams ne kārtīgi ap­ģērbties, ne paēst (saskaņā ar izsmalcinātajām laik­meta prasībām), nav bijis iespējams atrast ne labu ārstu, ne sabiedrību, ne peļņu.

Mehāniskās ierīces novedušas pie tā, ka lauk­saimniecībā viens inženieris aizstājis trīsdesmit strādniekus. Tādējādi pretstatā tiem laikiem, kad Londonā bijis pavisam maz cilvēku, jo ierēdņi, pa­beiguši darbu, steigušies projām no dūmiem un kvē­piem piesātinātās pilsētas, strādnieki tieši devušies uz pilsētu, lai atpūstos un izklaidētos, bet no rīta brauktu atpakaļ uz darbu. Pilsēta aprijusi cilvēci; cilvēks sasniedzis jaunu attīstības pakāpi. Vispirms viņš bijis nomads, mednieks, tad zemkopis attīstītas lauksaimniecības valstī, kur pilsētas un ostas nav bijis nekas cits kā provinces centri un tirgi. Un šī pašreizējā cilvēku koncentrēšanās bija izgudrojumu laikmeta loģiskas sekas.

Šie fakti uzbūra Grehema iztēlē ainu. Taču, kad viņš mēģināja iztēloties, kas notiek «otrā pusē», kon­tinentā, fantāzija viņam neklausīja.

Grehemam rādījās pilsēta aiz pilsētas, pilsētas līdzenumos, platu upju krastos, jūras malā, sniegotu kalnu ielokā. Vairums cilvēku runā angļu valodā vai tās spāņu-amerikāņu, indiešu, nēģeru un «pi- džina» [3] dialektos: divām trešdaļām cilvēces tā ir ikdienas valoda. Kontinentā, ja neskaita dažas gan­drīz izmirušas valodas, pastāv trīs galvenās valodas: vācu, kas izplatīta līdz Salonikiem un Dženovai un atspiedusi spāņu-angļu dialektu līdz Kadišai, pār- franciskota' krievu valoda, kas sajaucas ar indiešu- angļu dialektu Persijā un Kurdistanā un ar «pidžinu» Pekinā, un joprojām tīrā, skanīgā un izsmalcinātā franču valoda, kas saglabājusies Vidusjūras krastos līdztekus indiešu-angļu un vācu valodām un iespie­dusies āfrikāņu dialektos līdz pat Kongo.

Un visur uz zemes, kas no vienas vietas apbūvēta ar pilsētām, izņemot «melno tropu joslu», valda tā pati kosmopolītiskā sabiedriskā sistēma, un visur, no poliem līdz ekvatoram, plešas viņa īpašumi- Visa pasaule ir civilizēta, visi cilvēki dzīvo pilsētās, visa pasaule pieder viņam . ..

Dienvidaustrumos cauri dūmakai mirdzošas vīdēja savā ziņā biedinošās Baudu Pilsētas, par kurām Gre­hems bija uzzinājis no kinematogrāfa-fonogrāfa un vecā vīra uz ielas. Dīvainas vietas, kas atgādināja leģendāro Sibarisu, mākslas un dailes pilsētas, pēr­kamas mākslas un dailes pilsētas, kur valda rosme un mūzika un kurp traucas visi, kuriem uzsmaidī­jusi laime apkaunojošajā, mežonīgajā ekonomiskajā cīņā elektriskās gaismas pielietajā labirintā tur apakšā.

Grehems zināja, ka šī cīņa ir nežēlīga. Par to lie­cināja fakts, ka dzīve deviņpadsmitā gadsimta An­glijā tagad likās idiliska, ja ne ideāla. Skatīdamies uz leju, Grehems centās stādīties priekšā šīs sarež­ģītās pilsētas lielās rūpnīcas …