Kad Gulošais mostas

19 OSTROGA UZSKATI

Ostrogs jau bija ieradies un gaidīja Grehemu ar ziņojumu. Parasti Grehems bija centies pēc iespējas ātrāk pabeigt šo ceremoniju, lai nodotos gaiskuģ- niecībai, bet šodien viņš sāka uzdot īsus jautājumus. Viņu interesēja valsts lietas. Stāvokli ārlietās Ost­rogs raksturoja kā spīdošu. Parīzē un Berlīnē gan notikuši nemieri, bet tā bijusi nejauša rīcība, nevis organizēta pretošanās.

— Pēdējos gados, — Ostrogs paskaidroja, kad Grehems nemitējās jautāt, — Komūna atkal ir pacē­lusi galvu. Tas arī bija par iemeslu nemieriem.

Kārtība šajās pilsētās tomēr esot atjaunota. Gre­hems, ko ziņojums rosināja uz pārdomām, jautāja, vai notikusi arī cīņa.

— Neliela, — atteica Ostrogs. — Tikai vienā kvartāļā. Taču āfrikāņu agrārpolicijas — Apvieno­tajai Āfrikas Sabiedrībai ir lieliski apmācīta poli­cija — senegāliešu divīzija bija gatavībā un aero- plāni tāpat. Mēs gaidījām nenozīmīgus nemierus

kontinenta pilsētās un Amerikā. Bet Amerikā viss ir mierīgi. Viņi ir apmierināti ar Padomes gāšanu. Tāds ir stāvoklis pašreiz.

— Kādēļ jūs gaidījāt nemierus? — negaidot jau­tāja Grehems.

— Ir daudz tādu, kas nav apmierināti ar sociālo iekārtu.

— Ar Strādnieku Sabiedrību?

— Jūs jau zināt? — drusku pārsteigts, atjautāja Ostrogs. — Jā. Nav apmierināti galvenokārt ar Strādnieku Sabiedrību. Mums uzvarēt palīdzēja šī neapmierinātība un jūsu atmoda.

— Ak tā?

Ostrogs smaidīja. Viņš ņēmās skaidrot:

— Mēs paši uzkurinājām viņos nemieru, mēs paši atdzīvinājām senseno sapni par vispārēju laimi: visi cilvēki ir vienlīdzīgi, visi ir laimīgi, nav greznības, kas būtu pieejama tikai nedaudziem… Šīs idejas bija nodotas aizmirstībai veselus divus gadsimtus. Vai jūs tās pazīstat? Mēs atdzīvinājām šīs nepiepil­dāmās idejas, lai gāztu Padomi. Bet tagad . . .

— Kas tagad?

— Mūsu revolūcija ir izdevusies, Padomes vairs nav, bet cilvēki, kurus mēs esam iekvēlinājuši, ne­spēj rimties. Diez vai ir gaidāma asinsizliešana . . . Mēs, pats par sevi saprotams, viņiem daudz ko ap­solījām. Gluži neticami, cik spēcīgi un strauji atdzī­vojušās un izplatījušās šīs sociālistiskās idejas. Pat mēs, kas esam sējuši šo sēklu, jūtamies pārsteigti. Parīzē, kā jau teicu, mums vajadzēja lūgt palīdzību no ārpuses.

— Bet te?

— Arī te rūgst nemiers. Masas negrib ķerties at­kal pie darba. Notiek ģenerālstreiks. Puse fabriku ir tukšas, un ļaudis drūzmējas ielās. Viņi runā par Komūnu. Tie, kas ģērbušies zīdā un atlasā, baidās rādīties uz ielām. Zilie apģērbi gaida no jums visu ko .. . Taču jums nav ko uztraukties. Mēs esam ie­darbinājuši Pļāpu Mašīnas, lai tās aicinātu ievērot kārtību un likumību. Mums stingri jātur groži, un tas ir viss.

Grehems iegrima pārdomās. Viņš gribēja parādīt savu stingrību, taču runāja savaldīgi:

— Un pat aicinājāt palīgā nēģeru policistus.

— Tie ir derīgi, — atteica Ostrogs. — Tie ir lie­liski, uzticami dzīvnieki bez kripatiņas domu, kas saindē mūsu sabiedrību. Ja Padome būtu izmantojusi to kā ceļu policiju, sacelšanās iznākums varētu būt citāds. Protams, jābaidās ir vienīgi no dumpja un sa- botāžas. Tagad jums pašam ir spārni un jūs katrā laikā varat aizlidot uz Kapri, ja te izceļas nekārtības. Mūsu rokās ir visi galvenie pavedieni. Aeronauti ir privileģēti un bagāti; tā ir vissaliedētākā korporā­cija pasaulē, tāpat kā vējdzinēju inženieri. Mums pieder gaisa telpa, un kas ir gaisa telpas valdnieks, tas ir arī zemes valdnieks. Visas ietekmīgākās per­sonas ir mūsu pusē. Viņiem nav vadoņu, ja neskaita nelielu slepenu organizāciju vadītājus. Šīs organi­zācijas mēs nodibinājām jau pirms jūsu atmodas. Taču tie ir intriganti un sentimentāli sapņotāji un ēdas savā starpā. Neviens no viņiem neder par va­doni. Vienīgās nepatikšanas varētu sagādāt slikti organizēta sacelšanās. Nav ko slēpt — tāda var no­tikt. Bet jums nav jāpārtrauc vingrinājumi gaisā. Tie laiki, kad tauta varēja taisīt revolūciju, ir pa­gājuši.

— Varbūt, — piekrita Grehems, — varbūt tā ir.

Šī jūsu pasaule man ir pārsteigumu pilna. Manos lai­kos cilvēki sapņoja par brīnum jauku demokrātisku iekārtu, par laikiem, kad visi būs vienlīdzīgi un lai­mīgi.

Ostrogs cieši paskatījas uz viņu.

— Demokrātijas dienas ir pagājušas, — viņš teica. — Uz visiem laikiem. Tās sākās Grieķijā jau tad, kad cilvēki vēl lietoja loku un bultas, un beidzās, kad parādījās regulārā armija, kad tautas masām pasaules konfliktos vairs nebija nozīmes, kad par izšķīrēju faktoru karā kļuva dārgie lielgabali, sma­gie bruņukuģi un stratēģiskie dzelzceļi. Mūsu laik­mets ir kapitāla laikmets. Kapitāls tagad ir tik stiprs kā vēl nekad, tas valda uz zemes, ūdenī un gaisā. Viss spēks ir rokās tiem, kam pieder kapitāls. Par labu jums . . . Tādi ir fakti, un jums ar tiem jārēķi­nās. Pasaule pūlim! Valda pūlis! Jau jūsu laikos šis princips tika nosodīts un noraidīts. Šodien tam tic vienīgi naivais bara cilvēks, pūla cilvēks.

Grehems nesteidzās atbildēt. Viņš stāvēja, drū­mās pārdomās iegrimis.

— Jā, — Ostrogs turpināja, — vienkāršā cilvēka dienas ir pagājušas. Laukos cilvēki ir līdzīgi vai gandrīz līdzīgi cits citam. Agrākajai aristokrātijai piemita apšaubāms spēks un drosme. Tā bija patva­ļīga. Tā ķildojās, rīkoja divkaujas, plītēja. Pirmā īstā, pirmā pastāvīgā aristokrātija parādījās līdz ar pilīm un bruņojumu un izzuda pēc tam, kad bija izgudrotas musketes. Tā bija otra aristokrātija. īstā. Pulvera un demokrātijas pastāvēšanas laiks bija pārejas posms vēstures gaitā. Vienkāršais cilvēks mūsu dienās ir nevarīgs radījums. Viņa izpratne nesniedzas līdz pilsētas pārvaldes mehānismam un sarežģītajai organizācijai.

— Un tomēr, — ierunājās Grehems, — pastav kaut kas tāds, kas izraisa pretestību.

— Gan jau jūs redzēsiet, — atbildēja Ostrogs, piespiesti smaidīdams, it kā gribētu atkratīties no šīs nepatīkamās sarunas. — Ticiet man, es velti nemo­dināšu spēku, kas varētu iznīcināt mani pašu.

— Dīvaini, — noteica Grehems.

Ostrogs uzmanīgi palūkojās uz viņu.

— Vai pasaulei katrā ziņā jāiet pa šo ceļu? — jautāja satrauktais Grehems. — Vai tiešām nav cita? Vai mūsu cerības ir bijušas veltas?

— Ko jūs ar to gribat teikt? — jautāja Ostrogs. — Kādas cerības?

— Es esmu demokrātijas laikmeta dēls. Un es at­rodu aristokrātu tirāniju!

— Bet jūs pats taču esat galvenais tirāns!

Grehems pašūpoja galvu.

— Labi, — sacīja Ostrogs, — iztirzāsim jautā­jumu pēc būtības. Tā vienmēr ir bijis un būs. Aris­tokrātija, stiprākais uzvar, vājākais cieš un aiziet bojā, viss mainās uz labo pusi.

— Aristokrātija! Bet cilvēki, kurus es satieku . . .

— O, neba tie, — Ostrogs viņu pārtrauca. — Lie­lākā daļa viņu ir lemti iznīcībai. Netikums un bauda! Viņiem nav bērnu. Šis slānis izmirs. Pasaule virzās pa šo ceļu, atpakaļceļa nav. Pārmērības un eitanā- zija liesmās degošajiem baudas meklētājiem — lūk, rases uzlabošanas ceļš!

— Jaukas izredzes, — teica Grehems. — Bet… — Viņš brīdi padomāja. — Bet ir vēl arī citi — pūlis, trūcīgo ļaužu masas. Vai arī tām lemts izmirt? Tas nenotiks. Masas cieš, un šīs ciešanas pat jūs …

Ostrogs nepacietīgi sakustejas, un( kad viņš ieru­nājās, viņa balss skanēja tikpat līdzeni kā iepriekš.

— Neraizējieties par to, — viņš teica. — Vēl da­žas dienas, un viss būs kārtībā. Pūlis ir milzīgs, stulbs dzīvnieks. Un kas par to, ja tas neaiziet bojā? Tādā gadījumā pūli var pieradināt un iejūgt. Man nepatīk verdziski pieglaimīgie. Pirms dažām dienām jūs dzirdējāt, kā šie ļaudis klaigā un dzied. Viņi domāja, ka dzied. Pajautājiet jebkuram, kad viņš būs nomierinājies, par ko viņš kliedzis, un viņš ne­varēs jums atbildēt. Viņi domā, ka ir klieguši par jums, pauzdami savu lojalitāti un uzticību jums. .Vakar viņi bija gatavi saplosīt Padomi. Šodien viņi jau kurn par tiem, kas gāzuši Padomi.

— Nē, nē, — iebilda Grehems, — viņi kliedza tā­dēļ, ka viņu dzīve ir drausmīga, ka tajā neiespīd ne prieka stariņš, tādēļ, ka viņi ticēja . . . viņi cerēja uz mani.

— Uz ko tad viņi cerēja? Uz ko viņi cer tagad? Un kādas viņiem ir tiesības cerēt? Strādā viņi slikti, bet atalgojumu prasa par labu darbu. Uz ko vispār cer cilvēce? Uz to, ka vienā jaukā dienā parādīsies pārcilvēks, ka zemākie, vājākie un atpalikušākie vai nu tiks pakļauti, vai iznīcināti. Ja ne pakļauti, tad iznīcināti. Pasaulē nav vietas neliešiem, muļķiem un neirastēniķiem. Viņu pienākums cēls pienā­kums! — ir mirt. Mirt savas nepiemērotības dēļ! Ejot pa šo ceļu, zvērs kļuva par cilvēku, bet cilvēks paceļas uz augstākās attīstības pakāpes.

Ostrogs apdomājās, tad pagriezās pret Grehemu un turpināja:

— Varu iedomāties, kā mūsu dižo pasauli uztver Viktorijas laika anglis. Jūs nožēlojat visas vecās valdīšanas formas: pasaulē vēl spokojas tautas pār­stāvju palātas, padomes un dažnedažādas citas as­toņpadsmitā gadsimta ākstības. Jūs šausmina mūsu Baudu Pilsētas. Es būtu padomājis par to vairāk, ja nebūtu tik aizņemts. Bet gan jūs pats visu redzēsiet. Tauta ir traka aiz skaudības, tā būs pilnīgi vienis prātis ar jums. Uz ielām jau pieprasa sagraut Baudu Pilsētas. Bet Baudu Pilsētas ir valsts attīrīšanas or­gāni, kas gadu no gada uzsūc visus vārgos un sa­maitātos, visus miesaskārīgos un slinkos, visas pa­saules padibenes, lai patīkami iznīcinātu. Viņi ap­meklē šīs pilsētas, nosit tur savu laiku un nomirst, neatstādami pēcnācējus. Skaistās, samaitātās sievietes nomirst, neatstādamas bērnus, un tas nāk cilvēcei par labu. Ja tauta būtu gudrāka, tā neapskaustu bagātniekus par viņu nāvi. Un jūs gribētu atbrīvot strādniekus, kuriem nav ne kripatiņas smadzeņu, kurus mēs esam pārvērtuši par vergiem. Jūs gribat mēģināt viņu dzīvi padarīt vieglu un patīkamu. Bet viņi neko labāku nav pelnījuši. — Viņš pazemīgi pasmaidīja, tādējādi saniknodams Grehemu. — Jūs gribat būt gudrāks par mums. Man nav svešas šīs idejas: jaunības dienās es lasīju jūsu Šelliju un sap­ņoju par brīvību. Taču nav brīvības bez gudrības un pašsavaldīšanās. Brīvība ir mūsos, nevis ārpus mums. Tā atkarīga no paša cilvēka. Iedomājieties neiespē­jamo — ka šis zilā ģērbto, blaustīgo stulbeņu bars gūst virsroku pār mums. Kas notiks? Viņiem atradī­sies citi saimnieki. Tik ilgi, kamēr ir aitas, daba pa­stāv uz to, ka jābūt arī plēsoņām. Attīstībā notiks aizkavēšanās par pāris simts gadiem, nekas vairāk. Aristokrātijas rašanās ir neizbēgama un droša. Par spīti cilvēces neprātībām galu galā radīsies pārcil­vēks. Lai viņi saceļas, lai uzvar un nonāvē mani un tādus ka es. Vietā naks jauni valdnieki. Tas arī būs viss.

— Brīnums gan, — īdzīgi noteica Grehems.

Kādu brīdi viņš stāvēja, nodūris acis.

— Bet man jāredz tas viss pašam, — piepeši viņš teica tonī, kas nepieļāva iebildumus. — Tikai tad, kad būšu redzējis, es sapratīšu. Man ir, kā nākas, jāiepazīstas. Tieši to es gribēju pateikt jums, Ostrog. Es nevēlos būt Baudu Pilsētu Valdnieks, man nav nekādas patikas. Pietiekami daudz laika esmu iz­šķiedis lidojumiem un tamlīdzīgām lietām. Man jā­redz, kā cilvēki dzīvo, kā ir attīstījusies dzīve. Tad es visā orientēšos labāk. Man jāzina, kā dzīvo vien­kāršie cilvēki, galvenokārt strādnieki, — kā viņi strādā, precas, audzina bērnus, mirst.. .

— To jūs uzzināsiet no mūsu reālistiskajiem ro­mānistiem, — norūpējies sacīja Ostrogs.

— Es gribu iepazīt īsto dzīvi, — teica Grehems.

— Tas ir pagrūti, — Ostrogs atbildēja un iegrima domās. — Varbūt.. .

— Es nebiju gaidījis .. .

— Es domāju .. . Varbūt tas ir iespējams . .. Jūs vēlaties pabraukāt pa pilsētas ceļiem un paskatīties uz vienkāršajiem cilvēkiem?

Piepeši Ostrogs it kā izlēma kaut ko.

— Jums jāpārģērbjas, — viņš teica. — Pilsēta ir stipri satraukta, un jūsu parādīšanās var būt par ie­meslu nemieriem. Jūsu vēlēšanās pastaigāties pa pilsētu … Šī jūsu doma . . . kad tā apsveru, neliekas nepiepildāma. Tā ir iespējama. Ja vien tas interesē jūs. Bez šaubām, jūs esat Valdnieks. Ja vēlaties, va­rat iet jau no rīta. Uzvalku pastaigai sagatavos Asano. Viņš ies jums līdzi. Galu galā tā nav pelama doma.

— Vai jums ir vēl kaut kas man ziņojams? — aizdomu urdīts, jautāja Grehems.

— O nē, galīgi nekā! Domāju, ka savas prombūt­nes laikā varat uzticēt visus pienākumus man, — smaidīdams teica Ostrogs. — Pat ja mums ir da­žādi . ..

Grehems ar acīm ieurbās sarunu biedrā.

— Vai nekādi sarežģījumi nav gaidāmi? — viņš negaidot jautāja.

— Galvoju, ka ne.

— Es domāju par nēģeru policistiem. Neticu, ka tautai būtu padomā kaut kas ļauns pret mani, un galu galā es esmu Valdnieks. Es nevēlos, ka uz Londonu izsauc āfrikāņu policiju. Varbūt tas ir no­vecojis aizspriedums, bet man ir savi uzskati par eiropiešiem un pakļautajām tautām. Pat Parīzē . . .

Ostrogs stāvēja un, saraucis uzacis, vēroja Gre­hemu.

— Es nedomāju izsaukt uz Londonu nēģerus, — viņš lēni teica. — Bet ja .. .

— Jūs nedrīkstat izsaukt uz Londonu bruņotos nēģerus, lai notiktu kas notikdams, — teica Gre­hems. — Šai ziņā es nepiekāpšos.

Ostrogs godbijīgi paklanījās.