Kad Gulošais mostas

15 PROMINENTI ĻAUDIS

Vējdzinēju Pārvaldes priekšnieka apartamenti būtu pārsteiguši Grehemu, ja viņš būtu iegājis tajos ar gluži svaigām atmiņām par deviņpadsmitā gad­simta dzīvi, taču viņš bija apradis ar jaunā laikmeta vērienu. Pa jau pazīstamajām slīdošajām durvīm Grehems izgāja laukumiņā, no kura uz leju veda platas un skaistas kāpnes; pa tām staigāja līdz šim neredzēti grezni ģērbušies vīrieši un sievietes. No šīs vietas bija redzami daždažādi smalki arhitektūras rotājumi matēti baltā, viegli violetā un purpura krāsā; tos savienoja tilti, kas likās darināti no por­celāna un filigrāni apstrādāta sudraba; zāles dzi­ļumā stāvēja miglaini, sacaurumoti ekrāni.

Augstāk Grehems ieraudzīja citu virs citas sē­dekļu rindas, no kurām uz viņu skatījās ļaudis. Gaisu drebināja neskaitāmu balsu murdoņa un līk­sma, bravurīga militārā mūzika. Tā nāca no augšas, bet no kurienes īsti — Grehems nevarēja saprast.

Centrālā aile bija pilna ar cilvēkiem, bet nelikās, ka tā būtu pārpildīta; te bija sapulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Visi bija ģērbušies grezni, pat fan­tastiski, vīrieši ne mazāk neparasti kā sievietes, jo vīriešu apģērba puritāniskās atturības iespaids jau sen piederēja pagātnei. Reti kādam vīrietim nebija īsi un rūpīgi sasprogoti mati, plikpauru nebija ne­maz. īsie, iecirtotie mati būtu sajūsminājuši Roseti, bet vienam no džentlmeņiem, kas bija norīkots līdzi Grehemam ar noslēpumainu titulu «amorists», tīri labi piestāvēja divas bizītes ā la Margarita. Vairu­mam bija bizes; acīmredzot ķīnieši vairs nekaunējās savas izcelsmes. Apģērbu bija vislielākā dažādība. Slaidie vīrieši dižojās biksēs līdz ceļiem; bija re­dzami uzpūši un šķēlumi, īsi apmetņi un garas man­tijas. Valdošais bija Leona X laiku stils, bet varēja manīt arī Austrumu estētisko uzskatu iespaidu. Vīriešu tuklumu, ko Viktorijas laikos būtu slēpis no galvas līdz kājām cieši aizpogāts apģērbs, tagad sedza cēlas, brīvi krītošas krokas. Pārsvarā bija gra­ciozs slaidums. Grehemam, tipiski atturīga laikmeta tipiski atturīgam cilvēkam, visi šie vīrieši, spriežot pēc viņu sejām, šķita ne vien pārsmalcināti, bet arī pārāk ekspansīvi. Viņi žestikulēja, pauda savu iz­brīnu, interesi, sajūsmu, bet par visu vairāk pār­steidzoši atklāti izteica jūtas, kuras viņos izraisīja dāmas. Jau no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka sievietes te ir vairākumā.

Dāmas atšķīrās no kungiem ar apģērbiem, gaitu un .izturēšanos, kas nebija tik izteiksmīga, toties bija mākslotāka. Dažām mugurā bija klasiski vienkāršie un daiļi sakrokotie ampīra stila tērpi, valdzinoši vi­zēja roku un plecu baltums. Bija arī tādi tērpi, kas cieši apkļāva augumu, bez vīlēm un jostām, un tērpi, kas krita no pleciem garās krokās. Vakartērpu tīkamā pārdrošība divu gadsimtu gaitā nebija zudusi.

Visu kustības pārsteidza ar savu grāciju. Grehems ieminējās Linkolnam, ka šie cilvēki atgādina viņam Rafaela zīmējumus. Linkoins atbildēja, ka bagātās ģimenēs graciozu žestu apgūšana ir audzināšanas ne­atņemama sastāvdaļa.

Grehemu saņēma ar atturīgiem aplausiem. Šie cil­vēki pierādīja, cik labi viņi ir audzināti, — nedrūz- mējās ap Grehemu un neuzbāzās ar jautājumiem, kad viņš pa kāpnēm devās lejā uz zāli.

Linkoins jau bija informējis Grehemu, ka te sapul­cējusies Londonas augstākā sabiedrība; gandrīz visi klātesošie bija ietekmīgas amatpersonas vai cilvēki, kam ar tādām cieši sakari. Daudzi bija atgriezušies no Eiropas Baudu Pilsētām, vienīgi lai apsveiktu viņu. Te bija gaisa flotiļu komandieri, kuru pārnāk­šana Grehema pusē bija palīdzējusi gāzt Padomi, Vējdzinēju Pārvaldes vadošie darbinieki un daži Pārtikas Tresta augstākie ierēdņi. Eiropas Cūkaudzē- tavu kontrolieri izcēlās ar melanholisku ārieni, inte­resantiem vaibstiem un izsmalcināti ciniskām manie­rēm. Ģērbies saskaņā ar baznīcas likumiem, garām aizgāja bīskaps, sarunādamies ar džentlmeni, kas bija ģērbies tradicionālajā Čosera uzvalkā un ar lauru vainagu galvā.

— Kas tas par cilvēku? — Grehems iejautājās gandrīz neviļus.

— Londonas bīskaps, — atteica Linkoins.

— Nē, tas otrs.

— Dzejnieks laureāts.

— Vai tiešām vēl līdz šim …

— Nē, dzejoļus viņš neraksta. Viņš ir Votona, kāda padomnieka, attāls radinieks. Bet viņš pieder pie «Sarkanās Rozes» rojālistiem — ir tāds labs klubs, kuri turas pie vecām tradīcijām.

— Asano teica, ka te esot karalis.

— Karaļa vairs nav. Viņš ir izraidīts. Runa droši vien bija par kādu no Stjuartiem, bet. . .

— Vai viņu ir daudz?

— Pārāk daudz.

Grehems to lāgā neizprata, bet nojauta, ka tā pie­deras jaunajam laikmetam. Grehems laipni pakla­nījās pirmajam cilvēkam, ar kuru viņu iepazīstināja. Acīmredzot pat šajā sabiedrībā pastāvēja sava hie­rarhija un Linkoins stādīs priekšā viņam tikai vis­svarīgākās personas. Pirmais bija gaisa flotes pavēl­nieks, kura iedegusi seja krasi izcēlās izmeklētās publikas vidū. Atkrišana no Padomes bija padarī­jusi viņu par loti svarīgu personu.

Grehems nosprieda, ka šis cilvēks ar savu vien­kāršo izturēšanos stipri atšķiras no klātesošo vai­ruma. Viņš izteica dažas vispārējas piezīmes, aplie­cināja savu lojalitāti un apvaicājās par valdnieka veselību. Viņš kustējās strauji un nerunāja tik ap­rauti kā pārējie. Viņš pārsteidza Grehemu, nosauk­dams sevi par vienkāršu «gaisa suni» — tieši tā viņš teica —, bet Grehemam tas neizklausījās pēc nejē­dzības, jo aeronauts bija vecā kaluma cilvēks, kas nepretendēja uz pārmērīgi lielām zināšanām un zināja tikai nepieciešamo. Viņš strupi, bez mazākās pieglaimības paklanījās un aizgāja.

— Prieks redzēt, ka tādi cilvēki vēl ir dzīvi, — sacīja Grehems.

— Fonogrāfi un kinematogrāfi, — mazliet nicīgi noteica Linkoins. — Viņš ir izgājis dzīves skolu.

Grehems vēlreiz paskatījās uz drukno stāvu. Tas atgādināja viņam pagājību.

— Fakts ir tāds, ka mēs viņu uzpirkām, — teica Linkoins. — Pa daļai uzpirkām, pa daļai viņš baidī­jās no Ostroga. Kad viņš pārnāca mūsu pusē, viss risinājās ātrāk.

Linkoins strauji pagriezās, lai stādītu priekšā Skolu Tresta galveno inspektoru. Tas bija smuidrs vīrietis zili pelēkā akadēmiska piegriezuma apģērbā; viņš skatījās uz Grehemu caur vecmodīgu pensneju un katru savu piezīmi pavadīja ar rūpīgi koptās rokas žestu. Grehems tūlīt painteresējās par viņa pienākumiem un uzdeva dažus elementārus jautāju­mus. Likās, ka galveno inspektoru uzjautrina vald­nieka absolūtā nezināšana. Viņš īsumā pastāstīja par tresta monopolu audzināšanā; monopols bija iz­veidojies, trestam noslēdzot līgumu ar neskaitāma­jām Londonas municipalitātēm. Inspektors jūsmīgi stāstīja par progresu, kas noticis izglītības laukā kopš Viktorijas laikiem.

— Mēs esam iznīdējuši iekalšanu, — viņš teica,

— pilnīgi iznīdējuši. Eksāmeni vairs nav jākārto. Jūs esat apmierināts, vai ne?

— Kā jūs to panācāt? — Grehems jautāja.

— Mēs padarījām mācības aizraujošas, cik aiz­raujošas vien iespējamas. Ja skolēniem kaut kas ne­patīk, mēs ļaujam visam iet savu gaitu. Mums jāap­strādā nepārredzams lauks.

Viņš sāka izklāstīt detaļas, un saruna ieilga. Gre­hems uzzināja, ka augstskolās vēl tiek lietota lek­ciju metode, tikai citādā formā.

— Ir, piemēram, tādas meitenes, — būdams liels sava pienākuma apziņā, teica galvenais, inspektors,

— kam ir zināma vēlēšanās mācīties, ja vien tas nav pārāk grūti. Tādu mums ir tūkstošiem. Šobrīd, —

• viņš teica ar Napoleona žestu, — turpat vai pieci simti fonogrāfu dažādās Londonas daļās lasa lekci­jas par Platona un Svifta ietekmi uz Šellija, Hezlita un Bernsa intīmajiem piedzīvojumiem. Pēc tam viņi uz šo lekciju pamata raksta esejas un nopelniem ba­gātāko vārdi kļūst plaši pazīstami. Vai redzat, cik tālu mēs esam aizgājuši? Jūsu laika neizglītotās vidusšķiras ir palikušas pagātnē.

— Bet kā ir ar sabiedriskajām pamatskolām? — jautāja Grehems. — Vai jūs tās vadāt?

— Protams, — atbildēja galvenais inspektors.

Grehems, kas, būdams demokrāts, sen bija nodar^

bojies ar šo problēmu, ieinteresējās un sāka iztaujāt. Viņam nāca prātā atsevišķas nejaušas frāzes, ko bija izmetis tumsā uz ielas sastaptais večuks. Galvenais inspektors apstiprināja vecā vīra vārdus.

— Mēs cenšamies padarīt un arī padarām pamat­skolu mazajiem interesantu. Viņiem taču pavisam drīz jāsāk strādāt. Tikai daži gaužām vienkārši likumi — paklausība, uzticība.

— Tātad sevišķi daudz jūs viņiem nemācāt?

— Kālab lai mēs mācītu? Tas noved pie nepatik­šanām un nemiera. Mēs viņus uzjautrinām. Un pat tad vēl visur nemiers, aģitācija. Neviens nezina, kur strādnieki sagrābstījuši tās idejas. Droši vien cits no cita. It visur sociālistiski murgi, pat anarhija! Aģi­tatoriem būs plašs darba lauks strādnieku vidū. Esmu pārliecināts — es allaž esmu bijis pārlieci­nāts —, ka mans visupirmais uzdevums ir cīnīties ar tautas neapmierinātību. Kādēļ lai tauta justos ne­laimīga?

— Es brīnos, — domīgi noteica Grehems. — Es vēl daudz ko nesaprotu.

Linkoins, kas sarunas laikā bija vērojis Grehema sejas izteiksmi, iejaucās.

— Citi gaida, — viņš pusbalsī teica.

Galvenais skolu inspektors paklanījās.

— Varbūt, — uztvēris nejaušu Grehema skatienu, ierosināja Linkoins, — jūs gribat iepazīties ar kādu no šīm dāmām?

Eiropas Cūkaudzētavu pārvaldnieka meita bija maza, apburoša būtne ar ugunīgiem matiem un spridzīgām, zilām acīm. Linkoins pagāja sāņus, un meitene tūlīt paziņoja, ka esot «veco labo laiku» pielūdzēja — tā viņa devēja laiku, kad Grehems bija iegrimis letarģiskajā miegā. Runādama viņa smaidīja un koķeti miedza acis.

— Cik reižu esmu mēģinājusi, — viņa mēļoja, — iedomāties tos vecos romantiskos laikus. Jūs tos at­ceraties. Cik dīvaina un nemierpilna jums droši vien šķita šī pasaule! Esmu redzējusi tālaika foto­grāfijas un gleznas: nelielas mājiņas, kas celtas no apdedzinātu mālu ķieģeļiem un melnas no jūsu pa­vardu kvēpiem, dzelzceļa tilti, naivi sludinājumi, svarīgi, drūmi puritāņi jocīgos melnos svārkos un lielās cepurēs, dzelzs vilcieni uz dzelzs tiltiem, zirgi un ragulopi, pa ielām skrejoši pustraki suņi. Un te uzreiz jūs atrodaties mūsu pasaulē!

— Mūsu pasaulē, — atkārtoja Grehems.

— Atrauts no savas dzīves, no visa, kas jums tuvs un pazīstams.

— Vecā dzīve nebija nekāda laimīgā, — sacīja Grehems. — Man nav žēl tās.

Meitene uzmeta viņam ātru mirkli un pēc īsa brī­tiņa līdzjūtīgi nopūtās.

— Nav?

— Nē, — Grehems apstiprinaja — Ta bija sīka, nožēlojama dzīvīte. Turpretī tagad .. . Mēs uzskatī­jām, ka mūsu pasaule ir pietiekami sarežģīta, apdzī­

vota un civilizēta. Tagad, kaut gan esmu nodzīvojis šajā pasaulē tikai četras dienas, paraugoties atpakaļ uz savu laiku, es redzu, ka tas bijis nejēdzīgs, barba­risks laiks, pats modernās pasaules sākums. Jā, tikai sākums. Jūs neticēsiet, cik maz es zinu.

— Jautājiet man, ko vien vēlaties, — smaidīdama sacīja meitene.

— Tad pasakiet man, kas ir šie cilvēki. Pagaidām vēl es nevienu nepazīstu. Tas ir grūti aptverams. Vai tie ir kādi ģenerāļi?

— Cepurēs un ar spalvām?

— Nē jel, nē. Droši vien tie ir svarīgas amatper­sonas. Kas ir tas iespaidīga izskata cilvēks?

— Tas? Ļoti svarīga persona. Mordens, Pretžults Pilulu Sabiedrības galvenais direktors. Esmu dzir­dējusi, ka reizumis viņa strādnieki diennaktī ražojot miriādu miriādu pilulu. Padomājiet — miriādu miri- ādu!

— Miriādu miriādu .. . Tas nav nekāds brīnums, ka viņš tik lepni nolūkojas uz visiem, — teica Gre­hems. — Pilulas! Apbrīnojams laikmets! Bet tas purpura tērpā?

— Ziniet, tas nepieder pie mūsu aprindām. Bet mums viņš patīk. Viņš tiešām ir gudrs un komisks. Viņš ir viens no Londonas universitātes medicīnas fakultātes vadītājiem. Visi mediķi, ziniet, valkā pur­pura tērpus. Bet ja jau nu cilvēkiem maksā par to, ka viņi kaut ko dara … — Un meitene iecietīgi pa­smaidīja.

— Vai te ir arī kāds no jūsu izcilajiem mākslinie­kiem vai autoriem?

— Nav neviena autora. Tie pa lielākai daļai ir ērmoti cilvēki, kas iemīlējušies paši sevī. Un mūždien viņi strīdas! Daži no viņiem plēšas pat par vietu pie galda. Drausmīgi, vai ne? Bet Reisberijs, mūsu modē nākušais kapillotomists, jādomā, ir te. Viņš ir no Kapri.

— Kapillotomists? … — novilka Grehems. —Ār atceros! Mākslinieks! Un tad?

— Mums viņš ir jāsaudzē, — kā atvainodamās sacīja meitene. — Mūsu galvas taču ir viņa ro­kās. — Viņa pasmaidīja.

Grehems tikko atturējās no komplimenta, kuru viņa lūgti lūdza, taču viņa skatiens bija pietiekami daiļrunīgs.

— Vai mākslas attīstība ir gājusi kopsolī ar visas civilizācijas attīstību? — viņš jautāja. — Vai varat nosaukt savus izcilākos gleznotājus?

Meitene paraudzījās uz Grehemu neizpratnē. Tad iesmējās.

— Acumirkli, — viņa teica. — Jūs laikam domā­jat… — Meitene atkal iesmējās. — Jūs droši vien domājat tos lādzīgos savādniekus, kurus jūs augstu vērtējāt tādēļ, ka tie noklāja ar eļļas krāsām lielus audekla gabalus? Lielus taisnstūrus. Un laikabiedri lika šos audeklus apzeltītos rāmjos un kāra pie sie­nām savos kvadrātveida dzīvokļos. Mums tādu vairs nav. Cilvēkiem šīs mantas ir apnikušas līdz kaklam.

— Bet ko tad jūs nodomājāt?

Viņa zīmīgi pielika pirkstu pie vaiga, kas lies­moja nepārprotamā sārtumā, un pasmaidījusi šķel­mīgi palūkojās Grehemā.

— Un te, — viņa piebilda, norādīdama uz savām skropstām.

Kādu brīdi Grehems bija neizpratnē. Tad atmiņā

piepeši atdzīvojās kaut kad redzētā glezna «Tēvocis Toms un atraitne». Viņam -kļuva neērti. Grehems juta, ka tūkstošiem acu pāru ziņkāri veras viņā.

— Redzu, — viņš nevietā atbildēja un apmulsis novērsās no pievilcīgās kārdinātājas. Viņš paskati- " jās apkārt un pamanīja, ka visi izliekas neko nere­dzam. Viņš laikam pat pietvīka.

— Kas sarunājas ar dāmu safrāna krāsas kleitā? — viņš jautāja, vairīdamies skatīties acīs meitenei.

Izrādījās, ka cilvēks, kas ieinteresējis Grehemu, ir viens no Amerikas teātru direktoriem un nule atgriezies no Meksikas. Viņa seja atgādināja Grehe­mam Kaligulas bisti. Otrs vīrietis, kas piesaistīja Grehema uzmanību, bija Melnā Darba priekšnieks. Šī nosaukuma jēga uzreiz nenogāja līdz Grehema apziņai, bet vēlāk viņš atkārtoja:

— Melnā Darba priekšnieks?

Ne mazākā mērā nesamulsdama, meitene norā­dīja uz apburošu miniatūru sievieti un nosauca to par Londonas anglikāņu bīskapa blakus sievu. Viņa pat uzslavēja bīskapa drosmi, jo līdz šim garīdznie­kiem vajadzējis ievērot monogāmiju.

— Tas nav nedz dabiski, nedz pieklājīgi. Vai vi­ņam būtu jāapspiež savas dabiskās vēlēšanās tādēļ vien, ka viņš ir garīdznieks? Starp citu, — meitene piemetināja, — vai jūs piederat pie anglikāņu baz­nīcas?

Grehemam jau bija uz mēles jautājums, ko no­zīmē «blakus sieva», — acīmredzot tā bija eifemis- tiska frāze —, kad rosinošajā un saistošajā sarunā iejaucās Linkoins. šķērsojuši zāli, viņi piegāja pie gara auguma cilvēka aveņkrāsas apģērbā un divām valdzinošām būtnēm birmiešu (kā likās Grehemam)

tērpos. Sasveicinājies ar šīm kautrajam sievietem, viņš devās tālāk.

Iespaidu gūzma ieguva noteiktāku formu. Sākumā skats uz šo spožo sanāksmi bija pamodinājis Gre- hemā demokrātu, viņš izturējās pret visu naidīgi un izsmējīgi. Bet cilvēka dabā nav ilgi pretoties glai­miem. Drīz vien Grehems bija mūzikas, gaismas, krāsu rotaļas, vizošu roku un plecu, rokasspiedienu, smaidošu seju, tukšu pļāpu, komplimentu atmosfē­ras, uzmanības un godbijības varā. Uz laiku viņš aizmirsa pārdomas tur augšā. Viņš ļāva, lai iemanto­tās varas inde viņu pamazītēm apreibina; viņa iztu­rēšanās kļuva brīva un karaliska, gaita drošāka, melnā mantija krita lejup cēlās krokās, balss ska­nēja skaļāk un tvirtāk. Galu galā šī pasaule bija in­teresanta un skaista.

Uz porcelāna tiltiņa pavīdēja un tūlīt arī pazuda pēc bēgšanas no Padomes nama mazajā istabiņā aiz teātra skatuves redzētās meitenes seja. Viņa nolūko­jās Grehemā.

Sākumā Grehems neaptvēra, kur redzējis šo mei­teni, tad atcerējās viņu saviļņojošo tikšanos. Bet ap­kārt virmojošā balles mūzika nomāca revolucionārā marša skaņas.

Sieviete, ar kuru viņš sarunājās, atkārtoja savu piezīmi, un tikai tad Grehems atsāka pārtraukto šķietami valdniecisko flirtu.

Viņu pārņēma nemiers, sajūta, kas pārauga neap­mierinātībā. It kā viņam būtu izkritis no prāta kāds pienākums, kas paslīdējis garām šajā mirdzumā un spožumā. Apkārtējo sieviešu valdzinājums zuda. Grehems vairs mīklaini un neskaidri neatbildēja uz maskētajiem mīlestības apliecinājumiem, un viņa skatiens klīda pulī, cenšoties uzmeklēt meiteni, kas viņu bija tā satraukusi.

Kur viņš bija to redzejis?

Vienā no augšējām galerijām Grehems sarunā­jās ar kādu gaišacainu dāmu par idemitu; sarunas tematu bija izvēlējies Grehems. Viņš bija pārtrau­cis dāmas dedzīgos uzticības apliecinājumus ar lie­tišķu jautājumu. Viņš konstatēja, ka šai, tāpat kā daudzām citām jaunāko laiku sievietēm, šajā jautā­jumā ir mazāk sajēgas nekā valdzināšanas mākslā. Piepeši cauri tuvajai līganajai melodijai viņš it kā saklausīja revolucionāro dziesmu, vareno pacilājošo himnu, ko bija dzirdējis teātrī.

Tā, tagad viņš atcerējās!

Pacēlis galvu, Grehems ieraudzīja tādu kā ilumi­natoru, no kura bija nākusi skaņa, kabeļu mudžekli, gabaliņu zilas debess un ielās ņirbošas ugunis. Dzie­dāšana negaidot pārvērtās balsu dūkoņā. Tagad viņš izšķīra kustīgo platformu čīkstoņu un ļaužu čalas. Viņš neskaidri nojauta, ka ārpusē pie ēkas, kur uz­jautrinās valdnieks, salasījies milzīgs pūlis.

Dziesma gan bija aprāvusies, atsākās balles mū­zika, bet maršveida dziesmas motīvs joprojām ska­nēja Grehemam ausīs.

Gaišacainā dāma vēl juceklīgi klāstīja par ide­mitu, kad viņš atkal ieraudzīja teātrī redzēto mei­teni. Viņa nāca tam pretī pa galeriju; Grehems ie­raudzīja meiteni pirmais. Mugurā viņai bija spīdīga, pelēka kleita, mati ieskāva pieri kā tumšs mākonis. No apaļā cauruma krītošā aukstā gaisma apspīdēja skumīgus vaibstus.

Sieviete, kas nopūlējās ar idemitu, ievēroja, ka Grehema sejas izteiksme ir mainījusies, un izmantoja izdevību, lai pārtrauktu šo sarunu.

— Vai nevēlaties iepazīties ar šo meiteni, ser? — viņa droši jautāja. — Tā ir Elena Votone, Ostroga radiniece. Viņa daudz ko zina. Viņa ir viens no no­pietnākajiem cilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka mei­tene jums patiks.

Drīz Grehems jau runāja ar meiteni, bet gaiš- acainā dāma bija aizspurgusi.

— Es jūs atceros, — teica Grehems. — Jūs bijāt tai mazajā istabiņā. Kad visi dziedāja un sita ar kāju takti. Pirms es vēl nebiju izgājis zālē.

Meitenes sākotnējais mulsums bija pāri, un viņa mierīgi paskatījās uz Grehemu.

— Tas bija brīnišķīgi, — viņa sacīja un pēc brī­tiņa piebilda: — Visa tauta bija gatava mirt par jums, ser. Cik daudz ļaužu tonakt aizgāja bojā jūsu dēļ!

Viņas vaigs staroja. Viņa ātri paraudzījās apkārt, vai kāds nedzird.

Galerijā parādījās Linkoins, viņš lēnām lauzās caur biezo pūli. Ieraudzījusi viņu, meitene pagriezās pret Grehemu un dedzīgi un paļāvīgi teica:

— Ser, patlaban es nevaru izstāstīt jums visu. Vienkārši tauta ir ļoti nelaimīga. To apspiež, tai dara pāri.. . Neaizmirstiet cilvēkus, kas gāja nāvē, lai jūs varētu dzīvot.

— Es nekā nezinu … — Grehems sāka.

— Es nevaru tagad runāt.

Linkoins pienāca un paklanījās meitenei.

— Kā jums patika jaunā pasaule, ser? — Linkoins smaidīdams jautāja, ar daudznozīmīgu žestu norā­dīdams uz spožo zāli. — Katrā ziņā jūs redzat, ka tā ir mainījusies.

— Jā, — Grehems atbildēja, — ir mainījušies. Bet ne tik stipri.

— Pagaidiet, kad tiksiet gaisā, — teica Linkoins.

— Vējš ir rimies, un aeroplāns jau gaida jūs. Varēja redzēt, ka meitene iet projām. Grehems paskatījās uz viņu un jau grasījās kaut

ko jautāt, bet, pamanījis viņas sejā brīdinošu izteik­smi, paklanījās un piebiedrojās Linkolnam.