Kad Gulošais mostas

20 PILSĒTAS CEĻOS

Tajā pašā naktī Grehems, pārģērbies Vējdzinēju Pārvaldes zemākā ierēdņa formā, kopā ar Asano, kam mugurā bija Strādnieku Sabiedrības zilā audekla forma, neviena nepamanīts, devās uz pilsētu, kur pirms dažām dienām bija maldījies tumsā. Ta­gad pilsēta bija gaismas pielieta un rosmīga, īsts dzīves mutulis. Par spīti revolucionārajiem uzplū­diem, par spīti vispārējai neapmierinātībai, kas vēstīja jaunu, vēl nesaudzīgāku cīņu, ļaudis bija aizņemti ar dažādiem komerciāliem pasākumiem. Grehems jau pazina jaunā laikmeta vērienu, taču tas, ko viņš ieraudzīja tagad, pārsteidza. Viņam pāri brāzās krāsu un spilgtu iespaidu straume.

Pirmo reizi šajās dienās Grehems tik tuvu sa­skārās ar jaunlaiku cilvēkiem. Viņš apjauta, ka viss iepriekš teātros un tirgos vērotais ir noticis samērā šaurās aprindās. Tagad viņš redzēja vakara steigā kūsājošo pilsētu, ļaudis, kas bija atgriezu­šies ikdienas dzīvē, jaunā laika ieražas.

Vispirms viņi nokļuva uz ielas, kuras pretī skrie­nošie ceļi bija pieblīvēti ar zilās formās ģērbtiem ļaudīm. Acīmredzot tā bija kaut kāda procesija, lai gan tās dalībnieki sēdēja. Viņi turēja melnus rupja auduma karogus ar sarkaniem burtiem. «Nost ar atbruņošanos!» vēstīja greizi uztrieptie burti. Ortogrāfija bija visraibākā. «Kādēļ mūs grib atbruņot?», «Nekādu atbruņošanos», «Nost ar at­bruņošanos!» Revolucionāru himnai skanot un kaut kādiem ērmīgiem instrumentiem apdullinoši dārdot, garām aizplīvoja karogs pēc karoga, vesela karogu upe.

— Viņiem visiem ir jābūt darbā, — ierunājās Asano. — Pēdējās divās dienās viņi vai nu neko nav ēduši, vai arī ir zaguši ēdamo.

Asano pagriezās sāņus, lai izvairītos no blīva pūļa, kas blenza uz sēru procesiju: no slimnīcas uz kapiem tika vesti pirmās revolūcijas upuri — nā­ves pļaujā kritušās vārpas.

Šajā naktī gulēja retais, gandrīz visi atradās uz ielām. Grehemam apkārt viļņojās satraukts, nemi­tīgi mainīgs pūlis. Viņu apmulsināja un aizkusti­nāja troksnis un kliedzieni, kas liecināja, ka nupat iedegusies sociāla cīņa. Itin visur izkārtie melnie karogi un rotājumi liecināja par viņa lielo popu­laritāti. Itin visur viņš dzirdēja rupjo žargonu, kādā apmainījās domām neizglītotie ļaudis, kuri nepazina fonogrāfu. Itin - visur atmosfērā strāvoja neapmierinātība ar atbruņošanu, ko viņš nebija ne nojautis Vējdzinēju Pārvaldes apartamentos. Gre­hems nosprieda, ka tūlīt pēc atgriešanās viņam par visu to jāaprunājas ar Ostrogu, pie tam daudz no­pietnāk nekā līdz šim. Augu nakti, pat viņu ceļo­juma pirmajās stundās, viscaur pilsētā valdošais sašutums un nemiers piesaistīja viņa uzmanību tā, ka traucēja saskatīt bezgala daudzās dīvainības, kuras citkārt"būtu viņu ieinteresējušas. Tādēļ viņa iespaidi bija saraustīti.

Neviena personība, lai cik stipra tā būtu, nespēj izvairīties no tik neparastu apstākļu iespaida. Daž­brīd Grehems pilnīgi aizmirsa revolucionāro kus­tību, to aizsedza citi notikumi. Elena bija pamodi­nājusi viņā interesi par sociālām problēmām, bet bija brīži, kad viņam meitene ir neienāca prātā. Reiz, piemēram, Grehems konstatēja, ka viņi atrodas reliģiskā kvartālā, jo labi nostādītais pilsētas trans­ports, ko nodrošināja kustīgie ceļi, deva iespēju ērti nokļūt baznīcās un kapelās.

Grehema uzmanību piesaistīja kādas kristīgo sek­tas ēkas fasāde. Viņi sēdēja uz kāda augšējā ceļa platformas, kad šī fasāde iznira aiz pagrieziena un strauji tuvojās. No augšas līdz apakšai to klāja balti un zili uzraksti, bet fasādes vidū bija spilgti apgaismots ekrāns — uz tā rādīja reālistiskas ai­nas no Jaunās Derības — un gari, melni transpa­renti, kas liecināja, ka arī reliģija izmanto reklāmu. Grehems jau pazina fonētisko rakstību un lasīja šos uzrakstus, kas viņam likās gandrīz neticami zaimojoši: «Glābiņš ir trešajā stāvā, pagriezieties pa labi», «Atdodiet naudu savam Radītājam!», «Visātrākā apkalpošana Londonā, visizveicīgākie operatori! Nekavējieties!», «Ko Kristus teiktu Gu­lošajam?», «Godājiet mūsdienu svētos!», «Jūs varat būt kristietis, un tas tomēr netraucēs būt lie­tišķam», «Šodien sprediķo vislabākie bīskapi, ce­nas kā parasti», «Atri apmierinām aizņemtu cil­vēku vajadzības».

— Tas taču ir šausmīgi! — teica Grehems, kuru bija nomākusi šī apdullinoši kliedzošā veikalnie­ciskā dievbijība.

— Kas ir šausmīgi? — jautāja viņa mazais virs­nieks, acīmredzot veltīgi meklēdams šajā balagānā kaut ko neparastu.

— Tas! Reliģijas būtība taču ir godbijība.

— Ak tas, — Asano paskatījās uz Grehemu.

— Vai tas jūs šokē? — viņš pārsteigts jautāja.

— Jādomā gan. Es pavisam piemirsu. Mūslaikos konkurence ir tik stipra un cilvēki ir tik aizņemti, ka viņiem nav vaļas rūpēties par savām dvēse­lēm. — Viņš pasmaidīja. — Vecos laikos jums bija sestdienas un izbraucieni ārpus pilsētas. Lai gan esmu lasījis, ka svētdienas pēcpusdienās . . .

— Bet tas, — teica Grehems, atskatīdamies uz zi­lajiem un baltajiem uzrakstiem, — var redzēt, pie jums ir parasts . . .

— Ir simtiem dažādu paņēmienu. Protams, ja sekta nereklamē sevi, tai nav ienākumu. Reliģija pa šo laiku ir izmainījusies. Tās ir augstāko slāņu sek­tas, kur viss kalpo apmeklētājam, — dārgais vī­raks, individuālā pieeja un viss pārējais. Tās ir ār­kārtīgi populāras un plaukstošas. Tās maksā desmi­tiem lauvu par šīm telpām Padomei, tas ir, jums, es gribēju teikt.

Grehemam vēl nebija īsta priekšstata par naudas sistēmu, un paziņojums par desmitiem lauvu viņu ieinteresēja. Tempļi ar uzbāzīgajām reklāmām un aicinājumiem atvirzījās otrā plānā. Asano pastās­tīja, ka zelts un sudrabs naudas kalšanai vairs ne­tiekot lietoti, ka kaltais zelts, kura kundzība bija sākusies Feniķijā, beidzot esot nogāzts no troņa. Pārmaiņas notikušas pamazām, bet strauji, izplato­ties čeku sistēmai, kas jau deviņpadsmitajā gadsimtā praktiski gandrīz izspiedusi zeltu visos lielākajos darījumos. Parastās pilsētas tirdzniecības lietas, visi maksājumi kārtoti ar maziem brūniem, zaļiem un sarkaniem čekiem, kuros bijušas minētas- nelie­las summas un uzrādītāja vārds. Asano bija daudz tādu čeku, un pie pirmās izdevības to saradās vēl vairāk. Tie bija iespiesti nevis uz viegli plīstoša papīra, bet gan uz puscaurspīdīga zīda auduma. Šķērsām pāri katram bija Grehema faksimils, un viņš pēc divsimt trim gadiem atkal ieraudzīja savu autogrāfu,

Apkārt nebija nekā ievērības cienīga, un Gre­hems domās atkal pievērsās jautājumam par atbru­ņošanos. Viņi pabrauca garām teozofistu templim, uz kura fasādes liesmojošie, nenormāli lielie burti solīja «BRĪNUMUS», un Nortumberlendas avēnijā ieraudzīja ēdnīcu. Tā Grehemu loti ieinteresēja.

Pateicoties Asano enerģijai un izmanībai, viņi varēja apskatīt šo vietu no mazas, slēgtas galeri­jas, kas bija rezervēta oficiantiem. Eku pildīja at­tāla klusināta taurēšana, svilpoņa un kliedzieni, no kuras Grehems sākumā nespēja uztvert atsevišķus vārdus, bet kas atgādināja to noslēpumaino balsi, ko viņš bija dzirdējis savas nakts pastaigas laikā, atkal iedegoties ugunīm.

Grehems jau bija pieradis pie ļaužu sablīvēju­miem, taču šis skats piesaistīja viņa uzmanību ilgu laiku. Viņš vēroja lejā pusdienojošos cilvēkus, uz­deva daudzus jautājumus un uzklausīja izsmeļošas atbildes, līdz beidzot pilnīgi saprata, ko nozīmē šis vairāku tūkstošu cilvēku mielasts.

Grehems jau ne vienu reizi vien pārsteigts bija konstatējis, ka atsevišķu faktu nozīme viņam kļūst skaidra nevis uzreiz, bet gan tikai uzzinot vairā­kas mazāk svarīgas detaļas. Viņam līdz šim nebija ienācis prātā, ka bezgalīgi plašā, no laika maiņām pasargātā pilsēta, šīs zāles un ceļi ir izspieduši māj­saimniecību, ka tipiskā Viktorijas laika māja — maza ķieģeļu šūniņa ar virtuvi, veļas namiņu; dzī­vojamām istabām un guļamistabu —, kas saglabāju­sies vienīgi drupās, izzudusi tāpat kā pītās cepures. Tagad viņš zināja, ka Londona ir nevis māju sako­pojums, bet grandioza viesnīca, viesnīca ar tūksto­šiem istabu, tūkstošiem restorānu, kapelu, teātru, tirgu, veikalu un sapulču zāļu un ka tas gandrīz viss pieder viņam. Ļaudīm bija savas guļamistabas, var­būt pat tīri un ar zināmu komfortu iekārtoti divis­tabu dzīvoklīši, bet, kas attiecās uz visu pārējo, viņi dzīvoja tāpat kā daudzi Viktorijas laika viesnīcu

iemītnieki: ēda, lasīja, domāja, spēlēja un sarunā­jās sabiedriskās telpās, strādāja pilsētas rūpniecī­bas rajonos vai kārtoja darījumus tirdzniecības kvartālos.

Grehems saprata, ka tāda pilsētas attīstības gaita bijusi neizbēgama. Modernās pilsētas galvenā priekš­rocība vienmēr ir bi jusi tās organizētība. Atsevišķu mājsaimniecību saplūšanu agrāk, viņa paaudzes laikā, bija kavējis galvenokārt ļaužu zemais kultūras lī­menis, stingrais barbariskais lepnums, kaislības, aiz­spriedumi, greizsirdība, sāncensības gars un vidējo un zemāko slāņu apspiestība, kas bija padarījusi ne­pieciešamu pat tuvu mājsaimniecību nošķirtību. Bet jau toreiz bija vērojams straujš progress šajā vir­zienā. Trīsdesmit gadu garajā mūžā Grehems bija pieredzējis iesakņojamies paradumu ēst ārpus mājas; zirgu steliņģiem līdzīgās kafejnīcas atdeva vietu pla­šiem un vienmēr pārpildītiem restorāniem, sāka di­bināties sieviešu klubi, saradās aizvien vairāk lasī­tavu, atpūtas vietu un bibliotēku, kas liecināja par ļaužu pieaugošo tieksmi pēc plašiem sabiedriskajiem kontaktiem. Tagad šie ziedi deva bagātus augļus. In­dividuālā noslēgtā mājsaimniecība savu mūžu bija nodzīvojusi.

Ļaudis lejā, kā viņš uzzināja, piederēja pie vi­dējā slāņa, kas stāvēja mazliet augstāk par zilajās formās ģērbtajiem strādniekiem, un Viktorijas laikā bija tā ieraduši ēdienreizēs nošķirties vientulībā, ka, ja viņiem gadījās pusdienot sabiedrībā, viņi mē­dza slēpt savu apmulsumu zem rupju joku vai uz­krītoši kareivīgas uzvedības maskas. Bet šiem raibi un viegli ģērbtajiem ļaudīm, kaut gan viņi bija ro­sīgi, kustīgi un nerunīgi, piemita izkoptas manieres un viņi izturējās cits pret citu pavisam nepiespiesti.

Grehems ievēroja kaut ko zīmīgu: galdi, cik tālu vien viņš varēja saredzēt, bija un palika tik tīri, ka prieks. Nebija nekārtības, visur izkaisītu dru- paču, gaļas vai mērces atstātu traipu, izlietu dzē­rienu un no vietas nobīdītu puķupodu, kas bija raksturīgi Viktorijas laika vētrainajam progresam. Galda servējums bija stipri mainījies. Nebija ne rotājumu, ne ziedu, ne galdautu. Grehemam pa­skaidroja, ka galda virsa taisīta no cieta materiāla, kas atgādināja atlasu. Šī imitācija bija izraibināta ar acij tīkamām reklāmām.

Iedobumā pretī katram pusdienotājam atradās porcelāna un metāla aparāts, uz galda — viens vie­nīgs balts porcelāna šķīvis; nospiežot pogu, pusdie- notājs pats palaida karsto un auksto ūdeni un pats nomazgāja trauku, kā arī 110 balta metāla gata­voto, skaisto nazi, dakšiņu un karoti.

Zupu un mākslīgo ķīmisko vīnu, kas bija ikdie­nišķs dzēriens, tāpat dabūja, piespiežot pogu, bet ēdieni automātiski virzījās pa galdu gaumīgos trau­kos pa sudraba sliedītēm. Pusdienotājs apturēja va­jadzīgo ēdienu un ņēma, cik gribēja. Ļaudis ienāca pa nelielām durvīm galda vienā galā un izgāja otrā galā. Grehems konstatēja šajos cilvēkos loti stipru demokrātijas, panīkumu un sulainisku dvēseļu šķe­binošo lepnību, kuras dēļ cilvēki kaunas pakalpot cits citam. Šie sīkumi Grehemu tā aizrāva, ka viņš tikai pie izejas pamanīja milzīgās paziņojumu dio- rāmas, kuras majestātiski slīdēja pa sienu un ieteica vislabākās preces.

Atstājuši ēdnīcu, viņi nonāca pārpildītā zālē, un te Grehems atrada neizdibināmā trokšņa cēloni. Viņi apstājās pie griežamām durvīm, kur tika maksāts par pusdienām.

Grehems izdzirdēja skaļu svilpienu, bet pēc tam griezīgu balsi:

«Pasaules Valdnieks guļ mierīgi un jūtas lieliski. Mūža atlikušo daļu viņš nolēmis veltīt gaiskuģnie- cībai. Viņš apgalvo, ka skaistākas par mūsu sievie­tēm viņš nav redzējis. Hallo! Klausieties! Mūsu ap­brīnojamā civilizācija viņu pārsteidz. Bezgala pār­steidz. Hallo! Viņš tic vadonim Ostrogam, pilnīgi paļaujas uz vadoni Ostrogu. Ostrogs būs viņa gal­venais ministrs. Ir nolemts atlaist augstākos ierēd­ņus. Visa vadība būs Ostroga rokās! Padomnieki tiks ieslodzīti cietumā Padomes namā.»

Jau pēc pirmā teikuma Grehems apstājās un, pa­cēlis acis, ieraudzīja tauri, kas izgrūda šos brēcie­nus. Tā bija Galvenā Jaunumu Mašīna. Kādu brīdi likās, ka tā atvelk elpu, un tās cilindriskais ķerme­nis ritmiski drebēja. Tad taure atkal sāka rēkt:

«Hallo, hallo! Parīzē valda miers. Jebkura preto­šanās ir apspiesta. Hallo! Melnā policija ieņēmusi visas svarīgākās pozīcijas pilsētā. Tā cīnījās drošsir­dīgi, dziedādama dziesmas, ko par godu tās sen­čiem sacerējis dzejnieks Kiplings. Divas vai trīs reizes tā kļuva nevaldāma, spīdzināja un sakropļoja ievainotos* insurgentus, vīriešus un sievietes. Mo­rāle — nedumpojieties. Hallo, hallo! Viņi ir lieliski puiši. Lieliski, drosmīgi puiši. Lai tā ir mācība mūsu pilsētas nepaklausīgajiem nekārtību rīkotājiem, ze­mes mēsliem! Hallo, hallo! …»

Balss apklusa. Pūlī atskanēja dobja neapmierinātī­bas murdoņa.

— Nolādētie nēģeri! — netālu kāds nokliedzās. — Vai tiešām to dara Valdnieks, brāli?

— Melnā policija! — paspruka Grehemam. — Ko tas nozīmē? Jūs gribat teikt…

Asano satvēra Grehemu aiz rokas un brīdinoši paskatījās uz viņu. Nepatīkamā, spiedzīgā balsī ie­runājās cita mašīna:

«Jahaha, jahaha! Klausieties dzīvo avīzi! Dzīvo avīzi! Jaha! Šausmīga vardarbība Parīzē. Jahaha! Melnā policija tā saniknojusi parīziešus, ka viņi ir gatavi to iznīcināt. Baigas represijas. Ir atgriezu­šies barbaru laiki. Asinis! Asinis! Jaha!»

Mežonīgi ieaurojās tuvākā Pļāpu Mašīna.

«Hallo! Hallo!» tā iesāka, ar saviem rēcieniem noslāpēdama pēdējos vārdus, tad nedaudz mierīgāk sāka stāstīt par nekārtību izraisītajām šausmām. «Likumība un kārtība ir jāatjauno.»

— Bet… — Grehems iesāka.

— Neizjautājiet mani te, — atteica Asano, — ci­tādi varat iekulties nepatikšanās.

— Tad iesim projām, — ierosināja Grehems. — Es gribu zināt kaut ko vairāk.

Kopā ar savu pavadoni lauzdamies cauri satrauk­tajam pūlim, Grehems tagad tā īsti noskatīja, cik plaša ir šī zāle. Te varēja būt ap tūkstoš lielu un mazu skaļruņu, kas gaudoja, ķērca, brēca un trieca, un pie katra stāvēja satrauktu klausītāju pūlītis, lie­lāko tiesu zilās formās. Te bija visdažādāko izmēru mašīnas, sākot ar mazajiem tenku mehānismiem, kas sarkastiski klukstēja nostūros, un beidzot ar piec­desmit pēdu augsto gigantu, kas bija uzrēcis Gre­hemam.

Zālē nebija vietas, kur ābolam nokrist, jo visus interesēja notikumu gaita Parīzē. Acīmredzot cīņa tur bija sīvāka, nekā bija iztēlojis Ostrogs. Visas mašīnas stāstīja par to un pūlis zumēja kā spiets, at­kārtojot atsevišķas frāzes: ,«Linčot policijul», «Dzī­vas sadedzinātas sievietes»., «Šausmas!».

— Vai tiešām Valdnieks to pieļauj? — jautāja kāds pavisam tuvu.— Tad tā viņš sāk valdīt!

— Tad tā viņš sāk valdīt? Vēl ilgi pēc tam, kad viņi bija izgājuši no zāles, Grehemu vajāja mašīnu auri, svilpieni un brēcieni: «Hallo, hallo! Jahaha! Jaha! Jah! Jaha!» Tad tā viņš sāk valdīt?

Kad viņi bija nokļuvuši uz kustīgajiem ceļiem, Grehems sāka izvaicāt Asano par cīņu Parīzē.

— Kā ir ar atbruņošanos? Kas viņus satrauc? Ko tas viss nozīmē?

Asano gribēja pārliecināt viņu, ka viss ir kārtībā.

— Bet šīs zvērības?

— Nevar pagatavot omleti, — atbildēja Asano, — nesasitot olas. Tie ir rupji ļautiņi, nekas vairāk. Un tikai vienā pilsētas daļā. Visur citur ir mierīgi. Parīzes strādnieki ir vismežonīgākie, ja neskaita mūsējos.

— Ko? Londonas strādniekus?

— Nē, japāņu. Viņi jātur grožos.

— Bet sadedzināt dzīvas sievietes!

— Komūna! — sacīja Asano. — Viņi grib jūs ap­laupīt. Viņi grib likvidēt īpašumu un nodot pasauli pūļa varā. Jūs esat Valdnieks, pasaule pieder jums. Bet te nevēlas Komūnu. Te nav vajadzīga melnā po­licija. Viņiem ir visādi izrādīta pretimnākšana. Uz-, Parīzi tika izsaukti viņu pašu nēģeri, franču valodā runājošie nēģeri — daži senegāliešu pulki un nē-; ģeri no Timbuktu.

— Pulki? — jautāja Grehems. — Es domāju, ka tikai viens .

— Nē, — Asano atbildēja un paskatījās uz Gre­hemu. — Tur ir vairāki. -

Grehems jutās pārsteigts.

— Es nedomāju … — viņš sāka un aprāvās. Viņš mainīja tēmu un sāka izvaicāt par Pļāpu Mašīnām. Sapulcējušies ļaudis lielāko tiesu bija ģērbti noval­kātās vai pat noskrandušās drēbēs. Grehemam tika paskaidrots, ka augstākās sabiedrības pārstāvjiem gandrīz katrā telpā ir iekārtotas Pļāpu Mašīnas, ku­ras iedarbina, nospiežot sviru. īrnieks ar kabeļa pa­līdzību var savienoties ar jebkuru no lielajiem Jaunumu Sindikātiem. Grehems jautāja, kādēļ šo mašīnu nav viņa apartamentos. Asano apjuka.

— Es nekad neesmu par to domājis, — viņš sa­cīja. — Ostrogs droši vien licis tās aizvākt.

— Kādēļ? — izsaucās Grehems.

— Varbūt viņš domāja, ka tās jūs traucēs.

— Tās jāatliek vietā, tiklīdz mēs būsim atgriezu­šies, — Grehems teica pēc īsa pārdomu brīža.

Viņam bija grūti saprast, ka šī jaunumu istaba un ēdamzāle nav nekādi centri un ka tādu visā pilsētā ir bez sava gala. Bet, naktī klaiņājot pa pilsētu, viņš ne vienu reizi vien dzirdēja vadoņa Ostroga skaļruņu aurus «Hallo, halo!» vai galveno sāncenšu spiedzīgo «Jahaha! Jaha! Jah! Klausieties dzīvo avīzi!»

Visur varēja redzēt mazbērnu novietnes, tādas pa­šas, kādas viņam jau bija rādītas. Viņi uzbrauca tur ar liftu un pa stikla tiltiņu gāja augšā pāri ēdam­zālei. Pie ieejas Asano vajadzēja uzrādīt caurlaidi ar Grehema parakstu. Viņiem līdzi tūlīt norīkoja pavadoni violetā tērpā ar zelta sprādzi — praktizē­joša ārsta zīmi. Pēc šā cilvēka izturēšanās Grehems secinaj^, ka viņš ir pazīts, un bez kautrēšanās sāka izprašņāt par šīs iestādes uzbūvi.

Abās pusēs gaitenim, kas bija izklāts ar celiņiem, lai klusinātu solus, bija nelielas, šauras durvis, kas atsauca atmiņā Viktorijas laika cietuma vieninieku kameras. Durvju augšējā daja bija no tā paša zaļ­ganā, caurspīdīgā materiāla, ko viņš bija redzējis pēc atmodas. Katrā kamerā mazā vates ligzdiņā gu­lēja pa zīdainim; tos bija grūti saskaitīt. Sarežģīts aparāts regulēja temperatūru un gaisa mitrumu un zvanīja uz centrālo pārvaldi par visniecīgākajām atvirzēm no normas. Šāda novietņu sistēma bija gan­drīz pilnīgi izspiedusi riskanto vecmodīgo zīdīšanu. Pavadonis pievērsa Grehema uzmanību mehāniska­jām barotājām ar apbrīnojami dabiski veidotām ro­kām, pleciem un krūtīm, dabisku izrunu un miesas krāsu, bet vara trijkājiem kāju vietā un plakanu disku sejas vietā. Uz šā diska bija uzlīmēti mātēm nepieciešamie paziņojumi.

No visiem šīs nakts brīnumiem Grehemu visvairāk pārsteidza šīs novietnes. Viņu atbaidīja vientuļās, bez glāsta un maiguma atstātās mazās, sārtās radī- biņas_ar kuslajiem loceklīšiem, kas nevarīgi kustē­jās. Ārsts bija citās domās. Viņa rīcībā esošā statis­tika neapstrīdami pierādīja, ka Viktorijas laikā vis­bīstamākais bērna dzīvē bijis zīdīšanas posms un ka mirstība bijusi briesmīga. Turpretī šī sabiedrība, Starptautiskais Mazbērnu Novietņu Sindikāts, zau­dējot ne vairāk par vienu procentu no tā apgādībā nodotajiem mazuļiem. Tomēr pat šis skaitlis nespēja pārliecināt Grehemu.

Vienā no gaiteņiem viņš ieraudzīja kādu jaunu pāri zilos apģērbos stāvam pie caurspīdīgas šķērssie­nas, lūkojamies uz savu pirmdzimto un histēriski smejamies. Grehema sejā laikam atspoguļojās domas par viņiem, jo abi jaunie mitējās smieties un izskatījās nokaunējušies. Šis nelielais starpgadījums vēl vairāk akcentēja bezdibeni, kas viņu šķīra no jaunā laikmeta. Apmulsis un nomākts viņš sekoja saviem pavadoņiem uz istabām, kur bērni mācījās rāpot, un uz bērnudārzu. Neskaitāmās rotaļu istabas bija tumšas! Tātad bērni pa vecam naktīs guļ. Ejot cauri šīm istabām, vir^nieciņš pievērsa Grehema uz­manību rotaļlietām, kurās tālāk attīstītas jūsmīgā sentimentālista Frebela idejas. Te bija arī aukles, taču daudz ko darīja mašīnas, kas dziedāja, dejoja un aijāja.

Grehemam gluži viss vēl nebija skaidrs.

— Cik daudz bāreņu! — viņš līdzcietīgi sacīja, atkal kļūdīdamies, un viņam otru reizi teica, ka tie nav bāreņi.

Tiklīdz viņi bija izgājuši no mazbērnu novietnēm, Grehems sašutis sāka runāt par mazuļiem, kurus audzina inkubatoros.

— Vai tad mātes jūtas ir atmirušas? — viņš jau­tāja. — Vai tās bija neīstas jūtas? Nē, tas bija in­stinkts. Tas liekas tik pretdabiski, pat pretīgi.

— No šejienes mēs iesim uz deju zāli, viņu pār­trauca Asano. — Tā droši vien ir pārpildīta. Par spīti politiskajiem nemieriem tā būs pilna. Sievie­tes sevišķi neinteresējas par politiku, ja neskaita dažus izņēmumus. Jūs redzēsiet mātes — lielākā daļa jauno sieviešu Londonā ir mātes. Mūsu ģime­nēs parasti ir viens bērns; tas ir dzīvotspējas pie­rādījums. Dažiem vidējo slāņu pārstāvjiem ir vai­rāk par vienu bērnu. Citādi ir Strādnieku Sabied­rībā. Tie pazīst mātes jūtas. Viņi ļoti lepojas ar sa­viem bērniem un bieži nāk tos apraudzīt.

— Tātad jūs uzskatāt, ka zemeslodes iedzīvotāju skaits…

— Samazinās? Jā gan. Tas neattiecas vienīgi uz Strādnieku Sabiedrības cilvēkiem. Par spīti zināt­nieku brīdinājumiem viņi ir tik vieglprātīgi…

Piepeši viņi saklausīja deju mūziku, un pa eju, kurai viņi ieslīpi tuvojās un gar kuras malām slē­jās greznas kolonas, laikam no tīra ametista, nāca līksmi smejošu un klaigājošu laužu bars. Grehems redzēja sprogotus matus un laimīgas, izkrāsotas se­jas.

— Gan jūs pārliecināsieties, — vāri pasmaidīdams, teica Asano, — ka pasaule ir kļuvusi citāda. Tūlīt jūs redzēsiet jaunā laikmeta mātes. Nāciet šurp. Jūs tās redzēsiet pavisam drīz.

Viņi uzbrauca augšā ar liftu, tad pārkāpa lēnākā. Mūzika kļuva aizvien skaļāka, un, braukdami tās pavadījumā, viņi dzirdēja dejotāju kāju dimdoņu. Pie griežamajām durvīm viņi samaksāja un uzkāpa plašā galerijā, kas atradās augstāk par deju zāli, par šo skaņu un gaismas burvību.

— Te, — sacīja Asano, ir mazuļu tēvi un mātes.

Zāle nebija rotāta tik grezni kā Atlanta zāle, bet

ar saviem izmēriem pārspēja visas telpas, kādas vien Grehems bija redzējis. Skaistās, baltās kariatīdes, kas balstīja galerijas, vēlreiz atgādināja viņam skul­ptūras atdzimšanu jaunajā laikmetā; to augumi bija izliekušies kā dzīvi, sejas rotāja smaids. No kurie­nes nāca mūzika, nebija redzams, spožā, gludā grīda bija nosēta ar dejojošiem pāriem.

— Palūkojieties uz viņām, — teica mazais pava­donis. .— Kā redzat, viņas maz domā par mātes pie­nākumiem.

Galerija, kurā viņi stāvēja, stiepās virs ekrāna, kas atdalīja deju zāli no otras, ārējās zāles; aiz tās arkām varēja redzēt pilsētas ceļu kustīgās platformas:

Šajā ārējā zālē bija sapulcējušies pieticīgāk ģērbu­šies ļaudis, lielākā dala zilajās Strādnieku Sabied­rības formās, kuras Grehems tagad labi pazina. Būdami pārāk trūcīgi, lai pa grozāmajām durvīm iekļūtu ballē, viņi tomēr nespēja atturēties, neklausī­jušies valdzinošo mūziku. Daži pat bija izbrīvējuši sev vietu un, skrandas plivinādami, dejoja. Pie tam viņi izkliedza rupjus jokus, kurus Grehems nesa­prata. Kāds sāka svilpot revolucionāru himnas pie­dziedājumu, bet tad spēji apklusa. Stūrī bija tumšs, un Grehems neko neredzēja. Viņš atkal pagriezās pret zāli. Virs kariatīdēm pacēlās marmora bistes: tie bija cilvēki, kurus jaunais laikmets acīmredzot atzina par saviem garīgajiem tēviem un pionieriem.

Lielākā daļa vārdu Grehemam bija sveši, viņš pa­zina tikai Grantu Allenu, Legaljenu, Nīcši, Šellijuun Godvinu. Melnais drapējums ar daiļrunīgajiem iz­teicieniem vēl vairāk izcēla milzīgo uzrakstu, kas izķēmoja zāles augšējo daļu un vēstīja, ka «Atmodas svētki» rit pilnā sparā.

— Miriādes ļaužu ir atstājuši darbu un svin jūsu atmodu, izņemot streikojošos strādniekus, — pa­skaidroja Asano. — Šie ļaudis vienmēr ir gatavi svi­nēt svētkus.

Grehems piegāja pie margām, noliecās pāri un vēroja dejotājus. Atskaitot dažus stūros maigi dūdo- šus pārīšus, galerijā nebija neviena cita kā tikai Grehems un viņa pavadonis. No lejas uzvēdīja silts smaržu un izgarojumu vilnis. Kā vīrieši, tā sievie­tes bija viegli ģērbti, ar atkailinātām rokām un at­segtiem kakliem, jo visa pilsēta bija pasargāta no aukstuma. Daudziem vīriešiem mati bija sievišķīgi sasprogoti, sejas visiem gludi noskūtas, vaigi pie­tvīkuši vai nokrāsoti. Daudzas sievietes bija ļoti skaistas un ģērbušās izsmalcināti koķeti. Cilvēki dejoja aizrautīgi, ar puspievērtām acīm.

— Kas tie ir par cilvēkiem? — jautāja Grehems.

— Strādnieki, privileģētie strādnieki. Jūs tos sauktu par vidējo slāni. Neatkarīgie tirgotāji sen jau izzuduši, bet tie ir tirdzniecības kalpotāji, tehniķi, visādu specialitāšu inženieri. Šodien ir svētki, un visas deju zāles pilsētā būs pārpildītas, tāpat arī re­liģiskās iestādes.

— Bet sievietes?

— Arī strādā. Sievietes veic tūkstošiem dažādu darbu. Jūsu dienās sievietes tikai sāka patstāvīgi strādāt. Tagad vairums sieviešu ir neatkarīgas. Gan­drīz visas tā vai citādi ir precējušās — mums ir da­žādas laulības formas —, līdz ar to viņām ir vairāk naudas un iespēju izklaidēties.

— Redzu, — teica Grehems, skatīdamies uz pie- sārtušajām sejām, kas griezās dejas mutulī, un vēl joprojām nevarēdams aizmirst sārtās, nevarīgās ra- dībiņas. — Un tās ir … mātes?

— Pa lielākajai daļai.

— Jo vairāk es redzu, jo sarežģītākas man šķiet jūsu problēmas. Tas, piemēram, man ir jaunums, tā­pat kā vēstis no Parīzes.

Pēc brīža viņš turpināja:

— Tās ir mātes. Kādreiz es, cerams, apgūšu mo­dernos uzskatus. Man ir veci aizspriedumi, kas bal­stās uz savu laiku nodzīvojušām vajadzībām. Mūsu laikos sievietes ne vien dzemdēja bērnus, bet arī rū­pējās par tiem, ziedoja sevi tiem, audzināja tos: par savu tikumisko un prāta audzināšanu bērns bija pa­teicību parādā mātei. Vai arī neieguva neko. Tiesa, jāpiebilst, ka tādus bērnus varēja saskaitīt uz pirk­stiem. Šodien acīmredzot nav nekādas vajadzības pēc mātes gādības, bērni izaug kā tauriņi. Tas ir labi, taču toreiz bija ideāls — nopietna, pacietīga sieviete, klusa un mierīga mājsaimniece, māte. Mī­lestība pret viņu bija kaut kas līdzīgs dievināša­nai …

Viņš apklusa, tad atkārtoja:

— Kaut kas līdzīgs dievināšanai.

— Ideāli mainās, — piezīmēja Asano, — atka­rībā no tā, kā mainās vajadzības.

Grehems it kā pamodās no neilgām pārdomām, un Asano atkārtoja teikto. Grehems atgriezās īste­nībā.

— Es redzu, ka tas tiešām ir prātīgi. Atturība, mērenība, nosvērtība un pašaizliedzība bija nepie­ciešamas barbarisma laikmetā, kad dzīve ik uz soļa bija briesmu pilna. Drosme bija cilvēka nodeva ne­uzvarētai dabai. Bet tagad cilvēks ir pakļāvis dabu saviem praktiskajiem nolūkiem, politiku nosaka va­dītāji ar melnās policijas palīdzību un ļaudis līk­smojas.

Grehems atkal paskatījās uz dejotājiem.

— Līksmojas … — viņš atkārtoja.

— Arī viņiem gadās grūti brīži, — domīgi noteica mazais pavadonis.

— Viņi visi izskatās jauni. Es laikam esmu te vis­vecākais. Savā laikā es biju cilvēks vidējos gados.

— Viņi ir jauni. Mūsu pilsētās šīs šķiras pārstāvju vidū vecu cilvēku ir maz.

— Kāpēc?

— Veciem cilvēkiem mūsdienās nav sevišķi salda dzīve, ja viņi nespēj algot mīļākās un kalpones. Pie mums pastāv tā saucamā eitanāzija.

— A, eitanctzSja! — teica Grehems. — Vieglā nāve?

— Jā, vieglā nāve. Tas ir pēdējais iepriecinājums. Eitanāzijas Sabiedrība to veic lieliski. Cilvēks ie­maksā zināmu summu — tas ir diezgan dārgi —, do­das uz kādu Baudu Pilsētu un atgriežas no turienes izsūkts un slims, pagalam slims.

— Es vēl daudz ko neizprotu, — teica Grehems. — Bet visā tajā ir sava loģika. Mūsu stingro tikumu un bargo ierobežojumu bruņas bija briesmu un ne­drošības sekas. Bet stoiķi un puritāņi jau manā laikā bija retums. Agrāk cilvēks vairījās no ciešanām, ta­gad alkst baudu. Tā ir tā starpība. Civilizācija ir novērsusi ciešanas un briesmas, vismaz pārtikušiem ļaudīm. Bet tagad nozīme ir tikai pārtikušiem ļau­dīm. Es esmu nogulējis divsimt gadu.

Atspiedušies pret margām, viņi kādu brīdi vēroja dejas sarežģītās figūras. Skats bija patiešām lielisks.

— Dieva vārds, — pēkšņi sacīja Grehems, — la­bāk es kā ievainots sargkareivis nosalstu sniegā nekā kļūstu par vienu no šiem izkrāsotajiem muļ­ķiem!

— Sniegā jūs varbūt domātu savādāk, — atteica Asano.

— Es neesmu pietiekami civilizēts, — sacīja Gre­hems, neklausīdamies viņā. — Tā ir mana nelaime. Es esmu akmens laikmeta mežonis. Šo cilvēku dusmu, baiļu un neapmierinātības avots ir izsīcis un sauss, šis laikmets padarījis viņus bezrūpīgus un jautrus. Jums jāsamierinās ar manu deviņpadsmitā gadsimta cilvēka sašutumu un nepatiku. Šie ļaudis, jūs teicāt, esot privileģēti strādnieki, un, kamēr viņi dejo, citi Parīzē cīnās un mirst, lai viņi varētu dejot.

Asano viegli pasmaidīja un teica:

— Par to mirst arī Londonā.

Iestājās klusums.

— Kur viņi gul? — jautāja Grehems.

— Augšā un apakšā ir īstas migas.

— Un kur viņi strādā? Maz prieka no tādas dzī­ves.

— Šonakt jūs reti kādu redzēsiet strādājam. Puse strādnieku vai nu slaistās, vai ir apbruņoti. Pārējie svin svētkus. Bet, ja vēlaties, aiziesim apskatīt darba vietas.

Kādu laiku noraudzījies uz dejotājiem, Grehems pagriezās pret pavadoni.

— Es gribu redzēt strādniekus. Pietiekami daudz esmu te jau redzējis.

Asano veda viņu pa galeriju pāri deju zālei uz eju, no kurienes vilka svaigāks, vēsāks gaiss. Asano paskatījās uz šo eju, apstājās un smaidot uzrunāja Grehemu:

— Ser, te jūs beidzot ieraudzīsiet kaut ko pazīs­tamu. Bez tam… Nē, neteikšu jums neko vairāk. Iesim!

Viņi gāja tālāk pa slēgtu aukstu gaiteni. Pēc solu dipoņas Grehems uzminēja, ka tas ir tilts. Viņi no­nāca apaļā stikla galerijā, bet pēc tam — apaļā istabā, kas Grehemam šķita pazīstama, kaut gan viņš nevarēja, atcerēties, kad būtu te bijis. Te stā­vēja pieslienamās kāpnes, un viņi nokļuva augstā, tumšā un saltā telpā ar citām, gandrīz vertikālām, kāpnēm. Grehems vēl nevarēja atcerēties.

Pašā augšā, ieraudzījis pazīstamus metāla režģus, viņš saprata. Viņš atradās Svētā Pāvila katedrāles kupolā. Pati katedrāle slēpās tumsas dzelmē, ne- \pardaudz izsliedama pār pilsētu kupolu, kas eļļaini spī­dēja tālu uguņu gaismā.

Cauri režģiem viņš palūkojās uz vēju izslaucīta­jām ziemeļu debesīm un ieraudzīja tos pašus pazīsta­mos zvaigznājus. Rietumos mirdzēja Kapella, Vega vēl tikai ausa, un septiņi spožie Lielo Greizo Ratu punkti joprojām cēli griezās ap polu.

Šīs zvaigznes viņš redzēja no mākoņiem tīrajās debesīs. Rietumos un dienvidos tās aizsedza lielās, apaļās, darbojošos vējdzinēju ēnas, tā ka pazuda pat apgaismotais Padomes nams. Dienvidrietumos aiz vadu ornamenta un gaismas zibšņiem kā bāls spoks slējās Orions. Zvani un sirēnas kaukoņa aero­dromā liecināja, ka aeroplāni ir gatavi pacelties gaisā. Kādu brīdi Grehems skatījās uz aerodroma ugunīm, tad atkal pievērsās zvaigznēm. Viņš ilgi klusēja, līdz beidzot, tumsā smaidot, sacīja:

— Tas ir visdīvainākais. Es atkal stāvu uz Svētā Pāvila kupola un raugos pazīstamajās mēmajās zvaigznēs!

Tālāk Asano pa labirintiem veda Grehemu uz darījumu un tirdzniecības kvartāliem, kur tika lai­mēts un zaudēts. Grehems ieraudzīja daudz augstu zāļu, kuras ieskāva galeriju rinda pēc galeriju rin­das ar tūkstošiem kantoru, veselu tiltu, ietvju, gaisa sliežu, trapeču un kabeļu mudžekli. Te spēcīgāk nekā jebkur citur pulsēja drudžaini strauja dzīve. Visur ņirbēja kliedzošas reklāmas, galva reiba no gais­mas un krāsām. Pļāpu Mašīnas pildīja gaisu ar ne­nogurstošu tarkšķēšanu rupjā žargonā: «Turi acis vaļā un nepaej garām!», «Netūļājies, grāb zeltu!», «Hei, klausieties!».

Visur drūzmējās satraukti ļaudis, kas taisīja ma­hinācijas. Grehemam paskaidroja, ka pašreiz te esot samērā tukšs, ka pēdējo dienu politiskie ne­mieri samazinājuši komercdarījumu skaitu līdz ne­pieredzētam minimumam. Kādā lielā zālē bija izvie­toti gari ruletes galdi, pie katra, acis nenolaižot, klusi stāvēja laužu pulciņš; citā zālē vārījās kā pie Bābeles mūriem — sievietes ar bālām sejām un vīrieši ar pietvīkušiem kakliem pirka un pārdeva kāda fiktīva pasākuma akcijas; ik pēc piecām minū­tēm šis pasākums ienesa desmit procentu dividen­des un ar loterijas riteņa palīdzību dzēsa dalu savu akciju.

Sajās operācijās tika ieguldīts tik daudz enerģi­jas, ka likās — tūlīt, tūlīt sāksies vardarbība. Gre­hems pamanīja lielu pūli un tā vidū divus godāja­mus komersantus, kas nikni lamājās un bija gatavi ķerties viens otram pie rīkles. Tātad dzīvē bija palicis vēl kaut kas, par ko cīnīties. Tālāk Grehemu pārsteidza aizraujoša reklāma, kas dega asinssarka- niem liesmu burtiem, no kuriem katrs biia divu vīru augstumā. «MES GARANTĒJAM SAIMNIEKU. MES GARANTĒJAM SAIMNIEKU.»

— Kādu saimnieku? — viņš jautāja.

— Jūs.

— Kādēļ tad mani garantē?

— Vai tad jūsu laikā nebija garantijas?

Grehems apdomāja.

— Apdrošināšana?

— Nu jā, apdrošināšana. Tā to sauca agrāk. Viņi apdrošina jūsu dzīvību. Daudzi izpērk polises, uz jums tiek liktas miriādes lauvu. Pēc tam citi pērk vekseļus. To dara ar katru pazīstamu cilvēku. Pa­skatieties!

Ar rēkoņu uzbangoja pūlis, un Grehema acu priekšā uz liela, melna ekrāna ar vēl lielākiem kvē­

lojošiem purpura burtiem iedegās uzraksts: «Gadā pieci procenti rentes par Saimnieku.» Ļaudis sāka aurot vēl stiprāk, aizelsušies, ar izvalbītām acīm, ar alkatīgi savilktiem pirkstiem grābdami gaisu, ga­rām aizdrāzās vairāki cilvēki. Pie šaurās ieejas sākās spiešanās.

Asano uz ātru roku aplēsa.

— Gadā septiņpadsmit procentu no simta. Viņi nemaksātu tik daudz, ja ieraudzītu jūs tagad, ser. Bet viņi nezina. Līdz šim par jums saņemtie pro­centi bija drošs ieguldījums, bet tagad tā, protams, ir azarta spēle, nekas vairāk. Tā varbūt ir bezcerīga ūtrupe. Šaubos, vai cilvēki dabūs savu naudu.

Rentes kārotāju pūlis ap viņiem kļuva tik biezs, ka viņi nevarēja pakustēties ne uz priekšu, ne at­pakaļ. Grehems ievēroja spekulantu vidū daudz sieviešu un atcerējās Asano vārdus par skaistā dzi­muma ekonomisko neatkarību." Ļaužu biežņā viņas jutās gluži omulīgi un, kā Grehems dabūja izjust pats uz savas ādas, ar elkoņiem darbojās apskau­žami veikli. Kāda sproggalvaina dāma, iežņaugta pūļa skavās pāris soļus tālāk, kā pazīdama cieši pa- vēfās Grehemā, tad izlauzās tuvāk, it kā nevilšus pagrūda Grehemu ar plecu un ar skatienu, kas bija tikpat vecs kā Haldeja, lika saprast, ka viņš tai pa­tīk. Tad starp viņiem iespraucās garš baltbārdains vecis, nosvīdis līdz matu galiem, savā ārprātīgajā skrējienā neredzēdams uz.pasaules neko citu kā vien vilincši spožo ēsmu «Gadā pieci procenti rentes . ..».

— Iesim prom no šejienes, — Grehems teica Asano. — Ne jau tādēļ es iznācu pastaigā pa pilsētu. Parādiet man strādniekus. Es gribu redzēt cilvēkus zilajos formas tērpos. Šie vājprātīgie parazīti…

Tad laužu masas saspieda Grehemu kā knaiblēs.