Kad Gulošais mostas

9 TAUTA IZGĀJUSI IELĀS

Grehems pamanīja, ka viņam piedāvā glāzi bezkrā­saina šķidruma, pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā melnīgsnēju jaunu cilvēku dzeltenā apģērbā. Grehems tūlīt izdzēra un uzreiz atžirga. Blakus stā­vēja garš cilvēks melnā apģērbā un rādīja uz pus­atvērtajām zāles durvīm. Šis cilvēks kliedza viņam kaut ko ausī, bet cauri šausmīgajai rēkoņai neko ne­varēja sadzirdēt. Aiz vīrieša stāvēja meitene sudra­baini pelēkā kleitā, un Grehems par spīti apjuku­mam saprata, ka viņa ir skaista. Viņas tumšās acis, pilnas izbrīna un ziņkāres, bija pievērstas Grehe­mam, lūpas vieglītiņām kustējās. Pa puspavērtajām durvīm varēja redzēt pārpildīto zāli, no kurienes ieplūda nevienmērīgs troksnis, klaudzoņa, aplausi un kliedzieni, kas gan pierima, gan atsākās no jauna, lai pāraugtu pērkonīgā grandoņā, bet nemitējās visu laiku, kamēr Grehems uzturējās mazajā istabiņā. Viņš vēroja melni ģērbtā vīrieša lūpas un noprata, ka tas mēģina viņam kaut ko ieskaidrot.

Truli paraudzījies visapkārt, Grehems pietrūkās kājās un sagrāba kliedzošā cilvēka roku.

— Sakiet man, kas es esmu, — viņš iesaucās, — kas es esmu!

Pārējie pienāca tuvāk, lai dzirdētu, ko viņš saka.

— Kas es esmu?

Viņš mēģināja rast atbildi apkārtējo sejās.

— Viņi nav neko tam paskaidrojuši! — iesaucās meitene.

— Sakiet man, jel sakiet! — Grehems lūdzās.

— Jūs esat Pasaules Valdnieks. Jums pieder pa­saule.

Grehems neticēja savām ausīm. Viņš atsacījās ticēt. Viņš izlikās nesaprotam un nedzirdam un atkal ierunājās:

— Es atmodos pirms trim dienām, trīs dienas biju cietumnieks. Cik noprotu, starp cilvēkiem šajā pil­sētā risinās cīņa. Vai šī ir Londona?

— Jā, — atbildēja jauneklis.

— Un tie, kas sapulcējušies lielajā zālē ar balto Atlantu? Kāds tiem sakars ar mani? Es neko nesa­protu. Un šī inde? Šķiet, pasaule pa to laiku, kamēr es gulēju, zaudējusi prātu. Bet varbūt es pats esmu zaudējis prātu . . . Kas tie par padomniekiem pie At­lanta kājām? Kādēļ viņi gribēja mani noindēt?

Lai jūs atkal iemigtu, — paskaidroja cilvēks dzeltenā. — Lai novērstu jūsu iejaukšanos.

— Bet kādēļ?

— Tādēļ, ka jūs esat Atlants, ser, — sacīja cilvēks dzeltenā. — Jūs turat uz saviem pleciem pasauli. Viņi valda pār to jūsu vārdā.

Dūkoņa zālē bija apklususi, un kāds runāja. Izska­not pēdējiem vārdiem, izlauzās apdullinošs troksnis, tādi pērkondimdoši kliedzieni, aizsmakušu un grie­zīgu balsu piekrišanas saucieni un aplausi, ka cilvēki mazajā istabiņā nevarēja cits citu sadzirdēt.

Grehems stāvēja, velti pūlēdamies saprast tikko dzirdēto.

— Padome … — viņš vienaldzīgi atkārtoja, tad atgādājās vārdu, kas bija viņu pārsteidzis.

— Bet kas ir Ostrogs? — viņš jautāja.

— Ostrogs ir organizators . . . sacelšanās organiza­tors. Mūsu vadonis jūsu vārdā.

— Manā vārdā? Un jūs? Bet kāpēc viņš nav te?

— Viņš . .. atsūtīja mūs. Es esmu viņa brālis . . . pusbrālis Linkolns. Viņš grib, lai jūs parādītos šiem ļaudīm un pēc tam satiktos ar viņu. Tāpēc viņš atsūtīja mūs. Viņš ir Vējdzinēju Pārvaldē. Tauta iz­gājusi ielās.

— Jūsu vārdā, — iesaucās jauneklis, — viņi. val­dīja, apspieda, tiranizēja. Beidzot. . .

— Manā vārdā! Mans vārds ir Zemes Valdnieks?

Pauzē starp dunoņas uzplūdiem kļuva dzirdama

nikna, skanīga un caururbjoša balss; runāja jauns vīrietis ar sarkanu ērgļa degunu un kuplām ūsām.

— Neviens negaidīja, ka jūs atmodīsieties. Ne­viens to negaidīja. Viņi ir viltīgi. Nolādētie tirāni! Bet viņi tika pārsteigti. Viņi nezināja, ko iesākt — noindēt, nohipnotizēt vai nogalināt jūs. Pūļa kliedzieni atkal pārspēja viņu.

— Ostrogs atrodas Vējdzinēju Pārvaldē, viņš ir sagatavojies … Ir ziņas, ka cīņa jau sākusies.

Grehemam pienāca klāt cilvēks, kas bija nosaucis sevi par Linkolnu.

— Ostrogs to paredzēja. Paļaujieties uz viņu. Mūsu organizācijas ir gatavas. Mēs sagrābsim aero­dromus .. . Varbūt tas jau ir izdarīts. Tad . . .

— Tie, kas sapulcējušies še, teātrī, — skaļi kliedza cilvēks dzeltenā, — ir tikai daļa no mūsu spēkiem. Mums ir piecas miriādes apmācītu cilvēku!

— Mums ir ieroči! — papildināja Linkolns. — Mums ir plāns un vadītājs. Viņu policija padzīta no ielām un salasījusies . . . (Tālākais nebija sadzir­dams.) Tagad vai nekad! Padome ir izmesta uz sēkļa … Tā neuzticas pat savam regulārajam kara­spēkam .. .

— Paklausieties, tauta sauc jūs!

Grehema apziņa līdzinājās mākoņainai mēness naktij — te bija tumša un bezcerīga, te gaiša un nā­ves bālumā. Viņš bija Zemes Valdnieks, kūstošajā sniegā līdz pēdējai vīlītei izmircis cilvēks. No visas iespaidu ņirboņas visvairāk pārsteidza antagonisms: vienā pusē — nelielā, bet stiprā un disciplinētā Baltā Padome, no kuras viņš bija izbēdzis, otrā pusē — šausmīgie pūļi, nepārredzamās un blīvās laužu masas, kas izkliedza viņa vārdu, godājot viņu par Valdnieku. Viena partija bija ieslodzījusi viņu cietumā un notiesājusi uz nāvi. Šie kliedzošie tūk­stoši aiz durvīm bija viņu atbrīvojuši. Bet kādēļ tas viss notika, to Grehems nesaprata.

Atvērās durvis, un Linkolna balss noslīka pūļa dunoņā. Mētādami rokas, ienācēji tuvojās Grehe­mam un Linkolnam. Lūpas viņiem kustējās, bet bal­sis nebija dzirdamas. «Parādiet mums Gulošo! Parā­diet mums Gulošo!» skandēja pūlis. «Esiet mierīgi! Klusu!» aicināja citi.

Paskatījies pa atvērtajām durvīm, Grehems ierau­dzīja lielu, ovālu zāli ar satraukti kliedzošu cilvēku sejām un izstieptām rokām, vīriešus un sievietes, kas vēcināja gaiši zilus lakatiņus. Daudzi stāvēja. Kāds izdēdējis cilvēks saplēstā brūnā apģērbā bija uzkāpis uz sēdekļa un vēcināja melnu apmetni. Meitenes acīs Grehems izlasīja gaidas. Ko šie cilvēki grib no viņa? Troksnis ārpusē bija kļuvis citāds, vienmērīgāks, rit­miskāks. Grehems arī jutās citādi. No gandrīz panis­kajām bailēm nebija vairs ne vēsts, Viņš sāka iztau­jāt, ko no viņa vēlas.

Linkoins kliedza kaut ko viņam ausī, bet Grehems bija kā ar kurlumu sists. Pārējie, izņemot meiteni, rādīja uz zāles pusi. Viņš sāka apjaust, kādēļ trok­snis kļuvis citāds. Visa šī masa dziedāja. Tā nebija vienkārši dziesma: saplūdušas kopā, balsis cēlās vēl augstāk uz instrumentālās mūzikas, laikam ērģeļu mūzikas, viļņa, kurā varēja saklausīt trompešu pū­tienus, plīvojošu karogu šalkas, stingro marša ritmu un pieteikta kara parādes svinīgumu. Cilvēku kājas sita takti: tram, tram!

Grehemu vilka uz durvju pusi. Viņš automātiski paklausīja. Šīs dziesmas spēks viņu aizrāva, iedves­moja un iedrosmināja. Priekšā pavērās zāle, kas mū­zikas taktī bangoja kā krāsu jūra.

— Pamājiet viņiem ar roku! — sauca Linkoins. — Pamājiet viņiem ar roku!

— Pagaidiet, — kāds teica otrā pusē, — viņam jāuzvelk šis.

Kāda roka pieskārās Grehemam pie kakla, aiztu­rot viņu pie durvīm, un uz pleciem viņam tika

uzlikta mantija. Atbrīvojis roku, viņš sekoja Linkol- nam. Blakus ar satraukumā kvēlojošiem vaigiem gāja meitene pelēkā. Uz brīdi viņa pietvīkusi un saviļņota kļuva Grehemam par dziesmas iemiesojumu. Viņš atkal stāvēja nišā. Viņam parādoties, skaņu vilnis aprāvās un sajuka apsveikuma saucienu putās. Lin- kolna vadīts, Grehems šķērsoja skatuvi un paskatījās pūlī.

Zāle bija kolosāla, sarežģīta celtne — galerijas, balkoni, amfiteātri, kāpnes un platas arkas. Tālu augšā rēgojās ieeja plašā galerijā, kas bija laužu pār­pilna. Viss milzums kustējās kā vienota masa, no kuras izcēlās atsevišķas figūras, mirkli piesaistīja viņa uzmanību un atkal izzuda. Gandrīz pie pašas platformas trīs vīrieši balstīja skaistu sievieti ar izju­kušiem matiem, kura vicināja zaļu zizli. Mazliet tā­lāk no šīs grupas izmocīts sirmgalvis zilā audekla uzvalkā visiem spēkiem centās drūzmā saglabāt savu vietu, bet vēl tālāk bija redzams pliks pauris un klie­dzienā atvērta bezzobaina mute. Kāds sauca mīklaino vārdu: «Ostrogs!» Taču par visiem iespaidiem spēcī­gākais bija šī dziesma. Pūlis sita ar kājām takti: tram, tram, tram, tram! Slīpi šķeļot gaisu, zibēja zaļi ieroči. Pavisam tuvu pāri platam, līdzenam lauku­miņam skatuves priekšā uz lielās arkas pusi aizmar- šēja nodala, kliedzot: «Uz Padomi!» Tram, tram, tram, tram! Grehems pacēla roku, un rēkoņa pie­ņēmās spēkā divtik. Viņš uzsauca:

— Uz priekšu!

Viņa lūpas veidoja varonīgus vārdus, kurus ne­viens nedzirdēja. Viņš atkal pamāja ar roku, norā­dīdams "uz, arku, un atkārtoja:

— Uz priekšu!

Ļaudis vairs nesita ar kājām takti, viņi maršēja: tram, tram, tram, tram! Šajā karapulkā bija redzami bārdaini vīrieši, sirmgalvji, jaunieši, sievietes ar kai­lām rokām, plīvojošās kleitās, meitenes. Jaunā laik­meta vīrieši un sievietes! Grezni tērpi un pelēkas skrandas pazuda zilu apģērbu straumē. Uz labo pusi rāvieniem virzījās varens, melns karogs. Pavīdēja nēģeris zilā apģērbā, krunkaina veča dzeltenā kleitā, tad garām teatrāli nodefilēja grupa zili ģērbtu garu, gaišmatainu vīriešu ar baltām sejām. Grehems pa­manīja divus ķīniešus. Garš, dzeltenādains jauneklis ar tumšiem matiem un dzirkstošām acīm, no galvas līdz kājām ģērbies baltā, jūsmīgi kliegdams, uzsvem- pās uz platformas malas, nolēca zemē un atskatīda­mies joza tālāk. Galvas, pleci, rokas, kuras bija sa­tvērušas ieročus, — viss šūpojās marša ritmā.

Cita pēc citas parādījās un attālinājās sejas, tūk­stošiem acu ieskatījās viņa acīs un pazuda. Cilvēki māja viņam ar rokām un kliedza kaut ko nesapro­tamu. Lielākā dala seju bija sārtas, bet daudzas sli­mīgi bālas. Arī šie cilvēki pazina slimības, un ne viena vien sveicienam pacelta roka bija izdēdējusi un vāja. Jaunā laikmeta vīrieši un sievietes! Cik dīvains un pārsteidzošs skats!

Gājiens kā plata straume aizlīgoja garām uz labo pusi; zāles sānceliņi bez mitas izvirda aizvien jaunas un jaunas masas: tram, tram, tram, tram! Atbalss zem arkām un velvēs padarīja vienoti skandēto dziesmu daudzkārt stiprāku. Vīriešu un sieviešu rin­das sajaucās: tram, tram, tram, tram! Šķita, ka solo visa cilvēce. «Tram, tram, tram, tram!» dimdēja Gre­hema smadzenēs. Plivinājās apģērbi, ņirbēja vienā ņirbēšanā sejas.

Tram, tram, tram, tram! Linkolna vadīts, viņš pa­griezās pret arku un neapzināti, pats gandrīz to nemanīdams, mūzikas taktī gāja uz priekšu, Žestiku­lējošais un dziedošais pūlis virzījās uz vienu pusi, cilvēku straume plūda uz leju, līdz pret Grehemu pagrieztās sejas bija nonākušas viņa kāju līmenī. Priekšā viņš redzēja ceļu, apkārt — svītu, pa labi — apsardzi, augstmaņus un Linkolnu. Pavadoņu sa­radās aizvien vairāk, un tie reizi pa reizei aizsedza skatu uz pūli kreisajā pusē. Pa priekšu soļoja apsar­dzes vīri melnos tērpos, pa trīs rindā. Pa šauru, tre­liņiem ierobežotu pāreju Grehems izgāja cauri arkai, pa kuru iebruka ļaužu masas. Viņš nezināja un arī negribēja zināt, kurp iet. Viņš atskatījās uz gaismas pielieto zāli. Tram, tram, tram, tram!