Kad Gulošais mostas

25 AEROPLĀNI IR KLĀT

Divi vīri gaiši zilās formās gulēja ieņemtā Ro- hemptonas aerodroma drupās, turēdami karabīnes un ielūkodamies tālumā tumstošajā aerodromā, ko sauca par Vimbldonas parku. Šad un tad viņi pār­mija pa vārdam. Viņi runāja savas šķiras un laik­meta izkropļotajā angļu valodā. Ostrogiešu uguns bija noklususi un izbeigusies pavisam, un ienaid­nieks reti kad parādījās. Tomēr dažbrīd varēja dzir­dēt, kā turpinās kauja dziļi lejā, aerodroma pazemes galerijās, cīņas troksnis jaucās ar revolucionāru ne- , kārtīgo šaudīšanos. Viens no vīriem stāstīja otram, ka, slēpdamies aiz sijām, zadzies k^ds cilvēks un viņš to ar trāpīgu šāvienu noguldījis.

— Viņš vēl tagad tur guļ, — teic^ šāvējs. — Vai redzi to plankumiņu? Tur starp tām sijām.

Dažus jardus no viņiem uz muguras gulēja beigts ārzemnieks. Viņa zilajā blūzē biji redzams apgruz- dējis caurumiņš no lodes, kas bija trāpījusi krūtīs. Blakus sēdēja ievainotais ar pārsietu kāju un truli skatījās, kā gruzd blūze. Viņiem aiz muguras šķēr­sām pāri platformai gulēja sagrābtais vienplāksnis.

— Šobrīd es viņu neredzu, — kā kaitinot teica otrs vīrs.

Šāvējs apvainojās un visā nopietnībā ņēmās skaidrot. Piepeši no apakšējās platformas atskanēja kliedzieni.

— Kas tur notiek? — viņš iesaucās un, paslējies uz elkoņa, lūkojās uz Ičāpņu laukumiņu platformas vidū. Milzums cilvēku zilos apģērbos kāpa augšā un barā devās pie vienplākšņa.

— Ko tie muļķi te meklē? — pikti iesaucās viens vīrs. — Tikai mīcās un traucē šaut. Ko viņiem va­jag?

— Tss… Viņi kaut ko kliedz.

Abi ieklausījās. Pūlis bija ielencis vienplāksni. Trīs rajonu vadītāji, kurus varēja pazīt pec melna­jām mantijām un nozīmēm, ierāpās vienplāksni un pakāpās augstāk. Pārējie saklupa apkārt lidaparā­tam kā melns. Viens no vīriem uzrausās uz ceļgala.

— Viņi liek to uz sliedēm … kā tad.

Viņš piecēlās kājās, viņa biedrs tāpat.

— Kāda velna pēc? — viņš iesaucās. — Mums taču nav aeronautu!

— Bet viņi gatavo to lidojumam.

Viņš paraudzījās uz savu ieroci, uz ņudzošo pūli, tad pagriezāš^pret ievainoto.

— Pieskati šito, draugs, — viņš teica, sniegdams ievainotajam savu karabīni un patronu jostu, un mirkli vēlāk jau drāzās pie vienplākšņa. Krietnu ce­turtdaļstundu • viņš noņēmās melnās miesās, klieg­dams un skubinādams biedrus, un, kad darbs bija pabeigts, kopā ar citiem skali priecājās par to. Viņš bija uzzinājis to, ko pilsētā jau zināja katrs, — ka Valdnieks, lai cik maz viņš sajēdz no lidošanas, ir nolēmis pats lidot ar šo mašīnu un nāk šurp pār­baudīt, neļaudams-nevienam citam sevi aizstāt.

«Tas, kurš dodas vislielākajās briesmās, tas, kurš uzņemas vissmagāko nastu, ir īstais valdnieks,» tā esot teicis Valdnieks.

Šāvējs kliedza pilnā rīklē, un pa viņa sabužināto matu galiem pilēja sviedru lāses. Tālumā atskanēja pūļa rēkoņa un uzviļņoja spēkā pieaugošas revolu­cionārās himnas skaņas. Ļaudis pašķīrās, un viņš ieraudzīja uz kāpnēm dzīvu straumi.

— Valdnieks nāk! — ļaudis kliedza. — Vald­nieks nāk!

Spiešanās apkārt kļuva vēl mežonīgāka. Viņš cen­tās izlauzies tuvāk ieejai centrālajā tunelī.

— Valdnieks nāk! . .. Valdnieks, Gulošais! … Dievs un pavēlnieks! — auroja pūlis.

Piepeši parādījās revolucionārās gvardes melnie formas tērpi, un šāvējs pirmo un pēdējo reizi mūžā ieraudzīja tuvumā Grehemu. Tas bija garš, melnīg­snējs cilvēks plīvojošā, melnā mantijā, ar bālu, enerģisku seju un sasprindzinātu skatienu, cilvēks, kurš ne ko redzēja, ne dzirdēja un gāja, nogrimis savās domās …

Šāvējam uz laiku laikiem palika prātā Grehema seja, kurā nebija ne asins lāsītes. Pēc mirkļa viņš jau bija garām un pazudis pūlī. Kāds noraudājies pusaudzis uzgrūdās virsū šāvējam un, izmisīgi spiezdamies tuvāk kāpnēm, brēca:

— Atbrīvojiet ceļu, nejēgas!

Skarbs zvans deva pūlim signālu atbrīvot skrej­ceļu.

Grehems piegāja pie vienplākšņa un nostājās tā pieliektā spārna ēnā. Apkārtējie gribēja viņu pava­dīt, bet viņš ar rokas mājienu tos atturēja. Viņš mēģināja atcerēties, kā jāiedarbina mašīna. Zvans skanēja aizvien skaļāk un skaļāk, un pūlis sāka steigšus atkāpties. Cilvēks dzeltenā palīdzēja Gre­hemam iekāpt mašīnā. Viņš iesvempās aeronauta sēdeklī un ar gudru ziņu rūpīgi piesprādzējās. Bet kas tad tas? Cilvēks dzeltenā rādīja viņam uz di­viem maziem lidaparātiem, kas pacēlās gaisā pilsē­tas dienvidu daļā. Nebija nekādu šaubu, ka tie lido pretī ienaidnieka aeroplāniem.

Visgrūtākais bija pacelties gaisā. Viņam kaut ko sauca, kaut ko jautāja, viņu brīdināja. Viņš gribēja domāt tikai par mašīnu, visos sīkumos atcerēties savus nesenos vingrinājumus. Viņš atmeta ar roku un ieraudzīja, ka cilvēks dzeltenā izslīd caur vien­plākšņa ribām, iejūk pūlī un tas, paklausot viņa žestam, atkāpjas aiz spārnu līnijas.

Brīdi viņš sēdēja nekustēdamies, aplūkodams svi­ras, ratu, kas iedarbināja motoru, un visu sarežģīto mehānismu, par kuru viņš zināja gaužām maz. Acīs iekrita līmeņrādis ar gaisa pūslīti tieši pretī, viņš kaut ko atcerējās un vairākas sekundes noņēmās, lai dabūtu mašīnu uz priekšu, līdz pūslītis apstājās caurulītes centrā. Viņš pamanīja, ka pūlis ir apklu­sis, acīmredzot vēroja viņu. Stienī viņam virs gal­vas ietriecās lode. Kas šāva? Vai ceļš bija brīvs? Viņš piecēlās, lai paskatītos, un atkal apsēdās!

Pēc mirkļa propelleris jau griezās un lidaparāts slīdēja pa sliedēm. Grehems satvēra stūri un padeva mašīnu atpakaļ, lai paceltu priekšgalu. Pūlis ieklie­dzās. Grehems juta mašīnu drebam, un kliedzienus ātri nomainīja klusums. Vējš svilpa gar stiklu, un zeme sāka ļoti ātri attālināties.

Tuk, tuk, tuk! Tuk, tuk, tuk! Grehems cēlās aiz­vien augstāk. Viņš pabrīnījās, ka nejūt nekādu sa­traukumu un rīkojas tik aukstasinīgi. Viņš parāva vienplākšņa priekšgalu mazliet augstāk, atvēra vārstuli kreisajā spārnā un, apmetis līkumu, pacē­lās vēl augstāk. Viņš mierīgi paskatījās uz leju, tad uz augšu. Laizdamies lejup, viņam ceļu asā leņķī šķērsoja kāds no Ostroga vienplākšņiem. Tā sīciņie aeronauti lūkojās uz Grehemu. Kas viņiem bija pa­domā? Grehema domas sāka darboties enerģiskāk. Viens no aeronautiem pacēla ieroci, citādi nevarēja būt, ka gatavojās šaut. Kādu rīcību tie gaidīja no viņa? Piepeši viņš saprata to taktiku un izlēma, īslaicīgā apātija izgaisa. Viņš atvēra vēl divus vār­stuļus kreisajā spārnā, aprakstīja loku un, aizvēris vārstuļus, metās virsū ienaidniekam, slēpdamies no tā šāvieniem aiz lidaparāta priekšējās daļas un vēj­stikla. Tas pagriezās sāņus, it kā dotu ceļu. Gre­hems pacēlās augstāk.

Tuk, tuk, tuk! … Pauze. Tuk, tuk, tuk! … Gre­hems sakoda zobus, viņa seju izķēmoja grimase. Brīkš! Viņš bija uztriecies virsū ienaidnieka lidapa­rātam! Viņš bija no augšas skāris tā tuvāko spārnu. Likās, ka tas no trieciena kļūst platāks, tad tas no­zuda skatienam.

Grehems juta, ka viņa vienplākšņa priekšgals no­sveras uz leju, viņa rokas satvēra sviras, cenšoties izlīdzināt mašīnu. Grehems juta, ka tas viņam ir izdevies, un mirkli šķita, ka viņš guļ uz muguras. Mašīna svaidījās tā, it kā dejotu uz vietas. No visa spēka sagrābis sviras, Grehems ar pārcilvēcisku pie­pūli beidzot piespieda mašīnu lidot uz priekšu. Vien­plāksnis cēlāk augstāk, bet ne vairs tik stāvus. At­vilcis elpu, Grehems atkal iegūlās svirās. Apkārt kaucii vējš. Vēl neliela piepūle, un vienplāksnis izlīdzināja gaitu. Tagad varēja uzelpot. Grehems pirmo reizi palūkojās, kas noticis ar viņa pretinie­kiem. Uzgrieza muguru svirām un skatījās. Viņam šķita, ka ienaidnieki ir iznīcināti. Tad Grehems ieraudzīja starp diviem aerodromiem austrumos aizu, un tajā kaut kas ātri krita gluži kā sešu pensu monēta.

Sākumā viņš nesaprata, bet tad viņu pārņēma ne­valdāms prieks. Viņš pilnā balsī iegavilējās un sāka celties aizvien augstāk debesīs. Tuk, tuk, tuk! … Pauze. Tuk, tuk, tuk! … «Bet kur otrs?» Grehemam pazibēja prātā. «Viņi arī…» Viņš paskatījās apkārt, baidīdamies, vai otra mašīna nav pacēlusies virs viņa, bet drīz pamanīja, ka tā nolaidusies Norvu- das aerodromā. Viņi bija sagatavojušies šaut. Riskēt un sadragātiem gāzties no divtūkstoš pēdu augstuma šolaiku cilvēkiem acīmredzot pietrūka drosmes …

Grehems aplieca vēl pāris lokus, tad, strauji sa­mazinājis augstumu, lidoja uz austrumu aerodromu. Tuk, tuk, tuk … Tuk, tuk, tuk … Krēsla ātri kļuva dziļāka, dūmi, kas biezi un melni bija cēlušies pār Strīthemas aerodromu, bija pārvērtušies par liesmu stabu, un kustīgo ceļu vijumi, caurspīdīgie jumti, kupoli un aizas starp ēkām maigi laistījās elektris­ka jā gaismā, kas pamazām pieveica dienas gaismu. Trīs nozīmīgākie aerodromi, kas atradās Ostroga piekritēju rokās, — Vimbldonas parku bija padarī­jusi nelietojamu apšaude no Rohemptonas, un Strīt- hema liesmoja kā lāpa — bija iedeguši signālugunis aeroplāniem. Laizdamies pāri Rohemptonai, Grehems redzēja apakšā melnu laužu masu. Viņu sasniedza līksmi kliedzieni, un gaisā spindza lodes, kas nāca no Vimbldonas parka. Pacēlies augstāk, Grehems li­doja pāri Serejas pakalniem. Uzpūta dienvidrietumu vējš, un Grehems, kā bija mācīts, pacēla rietumu spārnu, lai sasniegtu retināta gaisa slāņus. Tuk, tuk, tuk …

Mašīnai ritmiski pulsējot, viņš cēlās augstāk un augstāk, līdz zeme kļuva zila un neskaidra, bet Londona pārvērtās par miniatūru karti ar ugunīgiem punktiņiem, par mazu pilsētas modeli gandrīz pašā debess malā. Dienvidrietumos pār pasauli jumās safīra debesis, un, jo augstāk Grehems cēlās, jo vai­rāk zvaigžņu iemirdzējās.

Bet kas tas? Dienvidos tālu lejā parādījās divi spī­doši punkti, kas ātri tuvojās. Tiem pievienojās vēl divi, vesela zibenīgi joņojošu rēgu eskadriļa. Gre­hems sāka skaitīt. To bija divdesmit četri. Pirmā eskadriļa bija klāt! Aiz tās parādījās otra, vēl lie­lāka.

Grehems apmeta pusloku, raudzīdamies uz tuvo­jošos eskadriļu. Tā bija izkārtojusies ķīļveida ierindā, veidodama ne pārāk augstu virs zemes gi­gantisku mirgojošu rēgu trīsstūri. Viņš veicīgi aplēsa eskadriļas ātrumu un pagrieza mazo riteni, kas lika mašīnai traukties uz priekšu. Viņš nospieda sviru, un mašīna mitējās pukstēt. Tā sāka krist lejup, krist aizvien ātrāk un ātrāk. Grehems tēmēja tieši uz ķīļa virsotni. Viņš šķēla gaisu, svilpdams kā akmens. Sekundi vēlāk viņš ietriecās vadošajā aero- plānā.

Neviens no melnādainajiem pasažieriem nemanīja draudošās briesmas, nevienam ne prātā nenāca, ka viņiem no debesīm varētu uzklupt vanags. Tie, ku­rus nemocīja gaisa slimība, kaklus izstiepuši, rau­dzījās uz neaizsargāto pilsētu, kas iznira no dūma­kas, uz bagāto un lielisko pilsētu, ko Ostrogs bija atdevis viņu paklausīgo muskuļu varā. Baltie zobi zibēja, un melnās sejas spīdēja. Viņi bija dzirdējuši par Parīzi. Viņi jau zināja, ka drīkstēs izrēķināties ar «baltajiem pabirām».

Piepeši Grehems taranēja viņus.

Viņš bija tēmējis aeroplāna korpusā, bet pašā pēdējā mirklī prātā bija iešāvies vēl kas labāks. Viņš apsviedās un ar ieskrējienu ietriecās labajā spārnā. Vienplāksni atsvieda atpakaļ. Tā priekšgals noslīdēja pa aeroplāna gludo virsmu. Grehems ma­tīja drāžamies šurp milzīgu mašīnu un aizraujam līdzi viņa vienplāksni un mirkli, kas šķita mūžību garš, nesaprata, kas noticis. Viņš izdzirdēja tūkstoš­balsīga pūļa kliegšanu un ieraudzīja, ka viņa lid­aparāts balansē uz gigantiska aeroplāna spārna malas un pamazītēm slīd lejup. Palūkojies pār plecu, Grehems redzēja aeroplāna korpusu un pretējo spārnu slejamies uz augšu. Gar acīm aizzibēja sē­dekļu rindas, pārbiedētās sejas un trosēs krampjaini ieķērušās rokas. Otrā spārnā bija atvērti vārstuļi — aeronauts centās izlīdzināt mašīnu. Otrs aeroplāns cēlās stāvus gaisā, lai izvairītos no atvara, ko bija sagriezis viņa krītošais biedrs. Platie spārni rautin rāvās augšup. Grehems juta, ka vienplāksnis ir atkal brīvs, bet baismā ierīce apgriezušies karājās par viņu kā slīpa siena.

Viņš uzreiz neaptvēra, ka salauzis aeroplāna spārnu un noslīdējis no tā, tikai attapa, ka krīt, strauji tuvodamies zemei. Ko viņš bija izdarījis? Sirds pukstēja kā motors, un dažus bīstamus brīžus rokas viņam bija paralizētas, tā ka nejaudāja pa­kustināt sviras. Viņš rāva sviras, lai triektu mašīnu uz priekšu, pāris sekundes cīkstējās ar tās smagumu, kamēr piespieda to izlīdzināt gaitu, lidot gandrīz horizontāli, un tad iedarbināja motoru.

Viņš pameta skatienu uz augšu un ieraudzīja di­vus aeroplānus lidojam virs viņa, palūkojās atpakaļ un ieraudzīja eskadriļu izklīstam uz visām pusēm; taranētais aeroplāns gāzās ar degunu pa priekšu lejup un kā milzīgs asmenis ietriecās vējdzinēju riteņos.

Grehems nolaida priekšgalu un atkal palūkojās apkārt, nelikdamies ne zinis, kurp lido. Viņš re­dzēja, kā pajūk vējdzinēju spārni, kā milzīgā ma­šīna ieurbjas zemē, kā kritiena spēks sakropļo tās korpusu un sadragātais lidaparāts apsviežas ar rite­ņiem gaisā. Tad no drupu kaudzes izšāvās tieva bal­tas liesmas mēlīte. Tajā pašā brīdī Grehems pama­nīja, ka viņam virsū drāžas otrs briesmonis. Viņš pacēlās augstāk, lai izvairītos no uzbrukuma — ja tas būtu uzbrukums. Aeroplāns kā viesulis aizjoņoja garām zemāk; tuvu izveidojies virpulis tikko neap­gāza vienplāksni.

Vēl trīs citi aeroplāni drāzās virsū Grehemam, un viņš saprata, ka viņam tie jātaranē no augšas. Aero­plāni, šķiet, baidījās no viņa un meta lielus lokus. Tie lidoja virs un zem viņa, garām uz austrumiem un rie­tumiem. Tālu rietumpusē dzirdēja sprādzienu un de­besīs uzvijās divas liesmu astes. Tālu dienvidpusē varēja redzēt tuvojamies otru eskadriļu. Grehems šāvās stāvus augšup. Tagad visi aeroplāni bija zem viņa, taču Grehems šaubījās, vai augstums ir pietiekams, un vilcinājās uzbrukt. Tad viņš metās virsū otram upurim, un tajā sēdošie kareivji redzēja viņa tuvošanos. Lielā mašīna sasvērās uz sāniem, un no bailēm prātu zaudējušie pasažieri skrēja uz priekšgalu pēc ieročiem. Nospindza lodes, un bie­zais aizsargstikls Grehema sēdekļa priekšā pārplīsa. Aeroplāns samazināja ātrumu un sāka laisties ze­māk, lai izvairītos no sadursmes, taču nolaidās pārāk zemu. Grehems laikus pamanīja pretī skrienošos vēj- dzinējus uz Bromlejas pakalniem un, izvairījies no tiem, pacēlās augstāk, bet aeroplāns, ko viņš bija vajājis, iedrāzās vējdzinējos. Tā pasažieru balsis saplūda izmisuma kliedzienā. Likās, ka milzīgā ma­šīna kādu brīdi paliek karājamies starp salauztajiem spārniem, tad tā sašķīda gabalu gabalos. Lidoja milzu šķēpeles, motori sajuka līdzīgi saspiestam gliemežvākam. Pret tumstošajām debesīm uzšāvās žilbinoša' liesma.

— Divi! — Grehems iesaucās, izdzirdējis nogran- dam sprādzienu, un gatavojās taranēt atkal.

Tagad viņu bija pilnīgi pārņēmis cīņas gars. Viņš vairs nešaubījās par cilvēces gaišo nākotni, par savu aicinājumu. Viņš cīnījās un jutās sava spēka apziņas ielīksmots. Aeroplāni izklīda uz visām pusēm, lai izvairītos no viņa, un, kad tie lidoja garām, viņš dzirdēja kliedzienus to pilnajās pasažieru telpās. Viņš izvēlējās trešo upuri, zibenīgi uzbruka un ķēra tā spārnu. Mezdamies sānis, pretinieks sašķīda pret kādu Londonas sienas izcilni. Pēc šīs sadursmes Gre­hems nolaidās tik tuvu gar zemi, ka pamanīja pat izbiedētu zaķi, kas šāvās augšā uzkalnā. Viņš spēji pacēlās gaisā un lidoja pāri Londonas dienvidu da­ļai. Debesīs nevienas citas mašīnas nebija. Pa labi ostrogieši satraukti laida švirkstošas signālraķetes. Kaut kur dienvidos dega vairāki gaisakuģi, kas bija cietuši katastrofu, uz austrumiem, rietumiem un zie­meļiem tie bēga no viņa. Tie izklīda uz visām pu­sēm, jo nedrīkstēja vairs te palikt. Pašreizējā saju­kumā jebkurš mēģinājums iesaistīties gaisa kaujā nozīmētu šausmīgu katastrofu.

Grehems divsimt pēdu augstumā aizlidoja pāri Rohemptonas aerodromam. Tas bija melns no cil­vēkiem, kas gavilēja kā neprātīgi. Bet kādēļ Vimbl­donas parkā ir tikpat daudz cilvēku un tāds pats troksnis? Pārējos trīs aerodromus aizsedza liesmas un dūmi, kas cēlās no Strīthemas.

Grehems apmeta līkumu un pacēlās augstāk, lai apskatītos, kas notiek šajos aerodromos un ziemeļu kvartālos. Vispirms no dūmiem iznira apgaismotie Šūtershilas kvadrāti, kur no aeroplāniem kāpa ārā nēģeri. Tad parādījās Blekhīza un dūmu mākoņos kļuva saredzama Norvuda. Blekhīzā nebija nolai­dies neviens aeroplāns. Norvuda čumēja un mudžēja no satraukuma pārņemtiem ļaudīm. Kādēļ? Piepeši Grehems saprata. Izmisīgā aerodromu aizstāvēšana bija beigusies, un ļaudis drāzās uz pazemes ceļiem, kas veda uz šiem pēdējiem Ostroga cietokšņiem. Tad no Londonas ziemeļu nomales līdz viņam trium­fējoši atviļņoja uzvaras salūts — smagi nograndīja lielgabals. Grehemam nodrebēja lūpas, seju apsta­roja saviļņojums. Ar pilnu krūti ieelpojis, viņš sauca tukšajās debesīs:

— Viņi uzvari Tauta uzvar!

Kā atbildot viņa kliedzienam, nograndīja otrs sā- viens. Blekhlzā stāvošais vienplāksnis slīdēja pa platformu un pacēlās gaisā. Pagriezies uz dienvi­diem, tas lidoja projām.

Acumirkli Grehems aptvēra, ko tas nozīmē. Os­trogs glābās bēgot! Grehems iekliedzās un dzinās pakal. Atri uzņēmis augstumu, viņš metās virsū ienaidniekam. Otrs lidaparāts, viņam tuvojoties, pa­cēlās augstāk, un Grehemam neizdevās uzbrukums.

Ostroga vienplāksnis aizzibēja garām, un Gre­hems šāvās lejup.

Viņu pārņēma neaprakstāmas dusmas. Viņš pa­griezās atpakaļ un, lokus mezdams, sāka celties augstāk. Ostroga vienplāksnis spirālveidīgi lidoja pa priekšu. Grehems lidoja tam tieši virsū, tad lika mašīnai kā bultai šauties lejup un — atkal garām! Viņš paguva saskatīt Ostroga aeronauta pašpārlie­cināto un mierīgo seju, bet paša Ostroga seja pauda drūmu apņēmību. Ostrogs stīvi raudzījās uz otru pusi -— uz dienvidiem. Grehemam sanāca uz sevi dusmas par nemākulību. Lejā redzēja Kroidonas pa­kalnus. Viņš pacēlās augstāk un vēlreiz apsteidza savus ienaidniekus.

Grehems palūkojās pār plecu, un viņa uzmanību piesaistīja kaut kas cits. Likās, ka austrumu aero­droms Šūtershilā atraujas no zemes; vispirms no­plaiksni jās liesma, kas pārvērtās garā, pelēkā dūmu vērpetē, tad aerodroms eksplodēja, Dūmi, kuru ap­rises atgādināja kapuci, kādu laiku karājās gaisā nekustīgi, it kā kratītu nost no pleciem milzīgus metāla bluķus, tad dūmu kamols sāka šķetināties vaļā. Tauta bija uzspridzinājusi aerodromu ar visiem aeroplāniem! Tūlīt liesmas un dūmi pārņēma arī Norvudas aerodromu. Grehema vienplāksni- satri­cināja un pasvieda uz augšu un sāņus pirmā sprā­dziena vilnis.

Vienplāksnis sāka krist ar degunu uz leju, un šķita, ka tas kuru katru bridi var apmesties otrādi. Stāvēdams pie aizsargstikla, Grehems no visa spēka spieda sviru. Tad mašīnu pagrūda sāņus otra sprā­dziena vilnis. Grehems ieķērās trosēs, starp kurām, traukdamies augšup, svilpoja vējš. Likās, ka viņš pavisam nekustīgi karājas gaisā, tikai vējš svilpo­dams skrien garām. Taču visa pasaule virpuļoja ap viņu — aizvien straujāk un straujāk. Grehems atskārta, ka krīt. Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka viņš krīt. Viņam bija baisi palūkoties lejup.

Ar neticamu ātrumu atmiņā uzplaiksnīja viss, kas bija noticis pēc viņa atmodas: šaubu dienas, valdī­šanas dienas un visbeidzot — Ostroga pārdomātā nodevība.

Grehemam viss šķita kā sapnis. Kas viņš ir? Kā­dēļ viņš tik stingri turas trosēs? Kādēļ nelaižas vaļā? Kritiens pārraus bezgalīgo sapņu pavedienu, un viņš pamodīsies …

Domas skrēja aizvien zibenīgāk. Viņš brīnījās, kādēļ vairs nemūžam neredzēs Elenu. Cik aplami, ka viņš to nekad neredzēs!

Grehems gan nespēja skatīties uz zemi, tomēr juta, ka tā ir pavisam tuvu.

Tad nāca trieciens, nobrīkšķēja lidaparāta šķērši un balsti.