Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

9. nodaļa glŪnĒtĀjs

Vēl pirms pēdējais pasažieris bija izkāpis no Karaliskā Ungārijas ekspreša Berlīnes Zooloģiskā dārza stacijā, Alans un Nīls jau sāka nemierīgi smilkstēt, saprazdami, ka kaut kas ir sagājis grīstē.

- Ko lai mēs tagad darām? Grounins jautāja. Klau­sieties, ko lai mēs tagad darām?

- Mēs pārmeklēsim vilcienu, protams, Nimrods at­bildēja. Tu ņem Alanu un sāc no tālākā gala, bet es ar Nīlu sākšu no tuvākā. Satiksimies vidū.

Grounins sāka iet pa peronu. Nu tad aiziet, ja esi nācējs, viņš uzsauca Alanam, kas aizlēkšoja viņam pakaļ.

Nimrods iekāpa vilcienā. Viņš vairs necerēja atrast dvīņus ekspresī un meklēja kādu pavedienu, lai sa­prastu, kas ar viņiem noticis. Vismaz viņš cerēja, ka divu rotveileru asā oža kaut ko atradīs. Un tiešām, tai mirklī, kad Nīls iegāja kupejā, kur dvīņi bija sēdējuši, viņš skaļi ierējās. Nimrods aizsūtīja viņu pēc Grounina un Alana un tad paberzēja veco misiņa lampu, izsaucot Rakšasasa kungu.

- Baidos, ka viņu vilcienā nav, Nimrods teica, kad Rakšasasa kungs bija sasniedzis transubstanciāciju.

- Jā, es dzirdēju, ko tu teici Grouninam, Rakšasasa kungs sacīja, pats īsu brīdi ostīdams gaisu kā suns. Vai tu to saod? viņš jautāja.

- Nē, Nimrods atzinās. Neko īpašu. Nu, es saku, neko īpašu, bet es tiešām saožu labu cigāru. Viņš pats paostīja gaisu. Manuprāt, Romeo un Džuljeta. Varbūt Cērčils. Tāds pats cigārs, ko es redzēju Aizeku Balajagu smēķējam Elgonkvina viesnīcā Ņujorkā. Nimrods vil­cinājās. Vai tas ir tas, ko jūs saodāt, Rakšasasa kungs?

- Nē, Rakšasasa kungs atbildēja un atkal paostīja gaisu. Tas ir dīvaini, bet, iznākot no lampas, man vismaz kādu laiku ir asāka oža. Tieši šobrīd es jūtu spēcīgu alvejas koka ziedes smaržu. It kā…

Dzelzceļa vagona kupejas durvīs parādījās Grounins un abi suņi. Alanam zobos bija kauls, ko viņš nometa Nimrodam pie kājām. Sākumā Nimrods tam nepievērsa uzmanību, līdz saprata tā iespējamo nozīmi un kaulu pacēla.

- Aitas lāpstiņa, viņš secināja. Tā un jūsu ievērotā smarža liek domāt tikai par vienu.

- Par Zālamana saistību, Rakšasasa kungs piekrī­toši pamāja ar galvu.

- Ko tas nozīmē? Grounina kungs jautāja.

- Tas nozīmē, ka, lai kurš būtu uzspiedis savu gribu manai māsasmeitai un māsasdēlam, viņš lietojis ļoti ve­cus un spēcīgus buramos vārdus no tās pašas grāmatas, kuru Džonam un Filipai vajadzēja saņemt no Aizeka Balajagas.

Nīls sāka ošņāt kupejas grīdu, tad sēdekļus un bei­dzot bagāžas plauktus, kur viņš atkal ierējās.

Kaut ko atradi, ja? Nimrods apjautājās. Viņš uzkāpa uz sēdekļa un paskatījās pāri bagāžas plaukta malai. Pašā dziļumā gandrīz neredzama pret nobrāzto plaukta malu vīdēja Cērčila cigāra iesaiņojuma tūbiņa.

- Aizeks, bez šaubām, bijis šeit, Nimrods sacīja un, pacēlis cigāru tūbiņu, atskrūvēja tās vāciņu.

Tūlīt pat no tūbiņas sāka velties dūmi, jo sākās džina transubstanciācija. Pēc trīsdesmit sekundēm kupejā stā­vēja Džons un izstāstīja viņiem visu, kas bija noticis. Pamazām Nimrods un Rakšasasa kungs sāka aptvert, kāpēc diskrimens, ko Nimrods bija piešķīris Filipai, ne­bija iedarbojies.

- Tas izskaidro visu, Rakšasasa kungs paziņoja.

- Baidos, ka vēlēšanās, ko Vodjanoja kungs piešķīra tev, un tā, ko Nimrods piešķīra Filipai, vienu otru atcēla. Pilnajos visas Bagdādes džinu likumos, 1940. gads, 10. sējuma 62. nodaļas 49. apakšnodaļā ir teikts, ka ārkārtas situācija var pastāvēt vienā laika punktā un di­vas ārkārtas situācijas prasa, lai būtu divi mirkļi laikā, tāpēc šā iemesla dēļ divi diskrimeni nevar darboties vienlaikus, jo abi tiek vērtēti kā nenozīmīgi un nederīgi un līdz ar to spēkā neesoši.

- Šobrīd aizmirsti staļļa durvis, Grounina kungs ieteica. Ja tu gadījumā neesi pamanījis, zirgs ir aiz­bēdzis.

- Viņam taisnība, Džons piekrita, izņemdams cigāra tūbiņu no Nimroda rokas.

- Aizekam bija divas tādas tūbiņas. Jābūt otrai ar Filipu iekšā. Viņš brīdi paturēja tūbiņu Alanam pie purna, ļaujot viņam sajust smaržu. Ej un atrodi to, viņš teica sunim. Ej un atrodi otru tūbiņu.

- Iespējams, ka ir vērts pamēģināt, Nimrods atzina.

- Bet man drīzāk ir bažas, ka viņš meklēs veltīgi. Ja Aizeks būtu nodomājis paņemt līdzi jūs abus, tad diezin vai viņš būtu pielicis tik smalkas pūles, lai transelementizētu jūs atsevišķi.

- Kāpēc lai viņš paņemtu līdzi Filipu, nevis mani?

- Es nezinu. Bet lai mani iesloga pudelē, ja neesmu gatavs to noskaidrot.

Vini gaidīja atgriežamies Alanu, un suns pēc kāda laika parādījās. Žokļos viņam nebija nekas cigāra tū­biņai līdzīgs, un viņš izskatījās ļoti skumjš, jo mīlēja Filipu tikpat ļoti kā Džonu.

- Labi, Nimrods sacīja. Lūk, ko mēs darīsim. Grounin! Tu un Rakšasasa kungs aizvediet Alanu un Nīlu atpakaļ uz viesnīcu un palieciet tur, ja nolaupītājs mēģi­nās sazināties ar mums par kādu izpirkuma prasību.

- Kur jūs iesiet? Grounins jautāja.

- Uz Pergamona muzeju, Nimrods atbildēja. Man jāuzdod Aješai daži jautājumi.

- Kādi? Džons gribēja zināt.

- Piemēram, vai Zālamana Burvju grāmata vispār ir pazudusi. Vai arī tas bija tikai stāstiņš, ko Aizeks izdomāja, lai ievilinātu mūs slazdā.

Pergamona muzejs Berlīnes austrumos līdz ar Britu muzeju Londonā un Smitsona institūtu Vašingtonā bija pasaules lielākās austrumu dārgumu krātuves. Četrpa­dsmit no Pergamona istabām ir veltītas kolekcijai, kas ietver vairākas pasaulslavenas koši krāsotu Babilonas pieminekļu rekonstrukcijas, izmantojot salūzušus, ar glazūru klātus ķieģeļus, ko atraka vācu arheologi. Ne mazāka nozīme to vidū ir Ištaras vārtiem tā dēvētajiem Babilonas Zilajiem vārtiem, Procesiju ceļam un ķēniņa Nelnikadnecara II troņa zālei. Bet, kā Nimrods paskaid­roja Džonam, kad viņi ieradās Pergamonā, šeit atrodas vairākas slepenas istabas, par kurām laicīgie, luīs te strādā vai apmeklē muzeju, nezina pilnīgi neko.

- Viena no Procesiju ceļa sienām, viņš paskaidroja, ir plēnuma siena, kas nozīmē, ka tā domāta vienīgi maskēšanas nolūkam un slēpj kvantu telpu pretstatā Kartēzijas telpai.

- Jūs gribat sacīt, ka tur ir slepena istaba, Džons ieminējās, reducējot Nimroda vārdus līdz saprotamai jēgai.

- Jā, Nimrods atbildēja.

- Tad kāpēc jūs tā arī neteicāt? Džons nomurmi­nāja, sekodams viņam.

Muzeja iekšpusē Nimrods devās uz Procesiju ceļu, kur viņš apstājās pie sienas, kas bija celta no ziliem, glazūras klātiem ķieģeļiem ar reljefā veidotu dabiska lieluma lauvu. Aiz šīs sienas atrodas Babilonas Zilās džines tiesa, Nimrods paskaidroja. Tur tikai jāno­kļūst.

Džons nenoteikti palocīja galvu.

- Prāts jāatbrīvo no parastajiem priekšstatiem par laiku, telpu un matēriju, Nimrods turpināja. Tā sa­kot, jāiet līdzi straumei.

Iet līdzi straumei Džonam likās diezgan saprotami. To viņš varēja iedomāties. Tas izklausījās daudz vien­kāršāk nekā iet pret straumi. Tātad, viņš teica, mēģinādams labāk aptvert, ko Nimrods bija teicis, šī ir neīsta siena. Mēs vienkārši pieejam tai klāt un tad izejam tai cauri, vai tā?

- Ne gluži. Saproti, tu nevari pieiet klāt pie tā, kā nemaz nav. Šī siena īstenībā nepastāv. Vismaz mums ne. Tev jāmēģina domāt viņpus sienas, Džon.

Džons sarauca pieri un mēģināja ievirzīt prātu, kā ieteica Nimrods. Cik viņš varēja saprast, nelaime ar domāšanu viņpus sienas slēpās pašā sienā. Tā it kā bija ceļā. Kā jau sienai vajadzēja būt.

Aiziet, Nimrods sacīja. Mēs to darīsim kopā. Še, saņem manu roku. Gatavs?

Džons palocīja galvu. Ej līdzi straumei, viņš pats sev teica, ātri dodoties pretī sienai. Viņš jutās lieliski un bija pārliecinājis sevi, ka nekā liela tur nav, kad pašā pēdējā brīdī viens no muzeja prožektoriem mazliet uzplaiks­nīja un atstarojās uz glazētā lauvas dibena. Nākamajā mirklī viņš gulēja uz Procesiju ceļa grīdas, juzdamies gandrīz vai nokautā kā ikviens, kas pa taisno ietriecies ķieģeļu sienā ar ātrumu divas vai trīs jūdzes stundā. Džons atvēra acis pēdējā brīdī, lai redzētu Nimroda kāju pazūdam cauri plēnuma sienai. Sāpēs berzēdams pieri, viņš piecēlās sēdus.

Drukns apsargs pienāca klāt un palīdzēja Džonam piecelties kājās, bet, tā kā viņš runāja vāciski, Džonam nebija ne jausmas, ko sargs saka, tāpēc viņš tikai smai­dīja un atvainojās, ka nav skatījies, kur iet. Nākamās desmit minūtes viņš pavadīja, staigādams šurpu turpu pa gaiteni, atgūdams sajēgu un izlikdamies, ka viņu apbur Procesiju ceļš, un gaidīja, kad atgriezīsies Nim­rods. Viņš varētu mēģināt vēlreiz ieiet slepenajā istabā, ja nebūtu sarga, kas tagad viņu ļoti uzmanīgi vēroja, varbūt nobažījies, ka Džonam padomā sabojāt vērtīgo eksponātu, vēlreiz skrienot tam virsū. Viņš tik cieši vē­roja Džonu, ka zēns gandrīz nepamanīja Nimrodu, kas klusi parādījās no sienas tieši aiz viņa krēsla. Izņemot Džonu, neviens cits arī to nepamanīja.

- Ir gan ķeza, Nimrods teica, nopētīdams punu I )/<> nam uz pieres. Vajadzīga neliela prakse, lai izdotos tāds kvantu lēciens. Šķiet, ka tevi vēl aizvien mazliet ietekmē saistība, ko Aizeks tev uzlika.

- Neesmu pārliecināts, vai mana galva spētu iztu­rēt vēl vienu mēģinājumu, Džons atzinās. Ko viņa teica?

- Kas?

- Aješa, protams.

- Viņas te nebija, Nimrods sacīja, dodamies uz Aus­gang, kas vācu valodā nozīmē "izeja".

- Tad uz kurieni mēs tagad ejam?

- Uz Aješas māju.

- Jūs gribat teikt, ka viņa nedzīvo muzejā? Aiz tās plēnuma sienas?

- Ak kungs, nē, Nimrods atbildēja. Tā ir viņas oficiālā rezidence, kur džini nāk pie viņas pēc padoma un uzklausīt spriedumu. Ārpus darba laika viņa dzīvo villā Berlīnes priekšpilsētā. Villā Fledermaus.

Uz ielas Nimrods apturēja taksometru un lika šo­ferim aizvest viņus uz namu Amon Goeth Strasse Iekāpis mašīnā, Džons jautāja: Vai Fledermaus vācu valodā nenozīmē "sikspārnis"?

- Pareizi. Kad es biju zēns, mēs to vietu mēdzām saukt par Sikspārņa savrupmāju.

- Tātad jūs tur jau esat bijis agrāk?

- Ak, lai aizdegas mana lampa, jā. Nimrods nopūtās, kā Džonam šķita, mazliet skumji. Bet, ak vai, nu jau ilgus gadus vairs ne.

Sikspārņa savrupmāja atbilda savam nosaukumam. Ārkārtīgi garu egļu ieskauts, šaušalīgā izskata nams atradās aiz ļoti augstiem dzelzs vārtiem. Nimrods piesardzīgi paskatījās caur vārtiem uz villu un apkār­tējo dārzu, it kā viņš par kaut ko nebūtu gluži pārlie­cināts. Tas vedināja Džonu minēt, vai viņa piesardzība nevarētu būt saistīta ar plāksnīti pie vārtiem, uz kuras bija rakstīti trīs vārdi vācu valodā. Džons tos skaļi no­lasīja:

- Vorsicht, bissiger Dдmon. Viņš papurināja galvu. Kaut es saprastu vācu valodu, viņš piebilda, īsi ne­domādams, ko saka, un aizmirsdams, ka stāv blakus varenam džinam. Pēkšņi Džons skaidri apjēdza, ko uz­raksts nozīmē. Mazliet pažēlodams savu māsasdēlu pēc piedzīvojumiem vilcienā, Nimrods gluži vienkārši bija izpildījis Džona vēlēšanos. Un jaunais džins tagad va­rēja saprast vācu valodu tikpat labi kā angļu. Džonam bija tāda sajūta, it kā viņa smadzenes nupat būtu kļu­vušas divtik lielas.

- Sargieties, nikns dēmons, Džons sacīja.

- Tieši tā, Nimrods nomurmināja un lēnām atvēra vārtus. Labāk turies man tuvumā, mīļais zēn.

- E, kas tas par niknu dēmonu? Džons jautāja. Es ceru, ka ne Asmodejs.

- Lai aizdegas mana lampa, ceru, ka ne, Nimrods nočukstēja. Kāpēc tu to iedomājies?

Džons gribēja viņam izstāstīt, bet Nimrods, iedams pa celiņu, turpināja runāt, un grants gurkstēja zem viņa izturīgajām jēlādas kurpēm, it kā kāds vienlaikus ēstu veselu paciņu cepumu.

- Nē, dēmons šeit ir glūnētājs. Ieejas dēmons, kādreiz iecienīts senajā Babilonā. Nimrods uz brīdi apstājās un uzmanīgi ieklausījās, līdz atkal sāka kustēties. Tā ir suga ar noslieci gulēt pie mājas sliekšņa, lai saimnieku pasargātu to nevēlamiem viesiem. Nimrods paskat ijmm virs durvīm, kad viņi tuvojās mājai. Vai uz jumta

- Vai mēs esam nevēlami viesi? Džons jautāja.

- Viss var būt, Nimrods atbildēja.

Sāka tumst, un mājā nebija ieslēgtas gaismas. Doma, ka dēmons varētu uzglūnēt tepat blakus, gatavs mesties viņiem virsū, lika Džonam justies ļoti neomulīgi. Un šī sajūta strauji pieņēmās spēkā, kad Nimrods uzkāpa uz lieveņa, satvēra lielu misiņa klauvēkli, kas bija veidots kā anatomiski pareiza cilvēka sirds, un tad brīdi svār­stījās, līdz izlēma pieklaudzināt. Aješas priekšstats par joku, Nimrods paskaidroja. Jo viņa pati ir tik cietsirdīga.

Pilnmēness gaismā viņi gaidīja gandrīz minūti.

Sikspārņi lidinājās starp kokiem un ap tumšajiem tornīšiem. Kaut kur kokos skaļi iekliedzās pūce. Bet vecās mājas iekšienē valdīja klusums. Džons pieliecās un, pacēlis pasta sūtījumu spraugas aizvirtni, ielūkojās mājā. Drūmajā priekšnamā viņš varēja izšķirt grīdas pulksteni, lietussargu statīvu, kas bija veidots no spal­vainas mamuta kājas, lielu, tukšu kamīnu, galdu un uz grīdas kaudzi ar neatplēstām vēstulēm. Neviena nav mājās, Džons paziņoja.

- Es gan tavā vietā neietu prom, Nimrods teica.

- Var gadīties, ka mēs kādu iztraucētu.

- Izskatās diezgan mierīgi, Džons paraustīja ple­cus.

- Es zinu. Tāpēc arī raizējos. Viss ir pārāk mierīgi.

Nimrods sarāvās, kad Džons palaida vaļā pasta sū­tījumu spraugas aizvirtni, kas ar troksni aizkrita ciet.

- Katrā ziņā kādu laiku, viņš piebilda.

- Ejam, Džons aicināja un pagriezās. Šī vieta man uzdzen drebuļus. Iesim prom no šejienes.

- Džon, apstājies! Nimrods uzsauca, bet bija jau par vēlu.

Kad Džona kājas atkal pieskārās grantij, ar acs kak­tiņu viņš saskatīja kādu drāžamies virsū; kaut ko lie­lāku par suni, bet kustamies pārāk ātri, lai pateiktu, kas īsti tas ir. Instinktīvi viņš atskārta, ka tas ir glūnētājs un viņam vajadzētu mēģināt no tā izmukt. Bet, kamēr šī doma aizgāja līdz viņa jaunajam prātam, glūnētājs jau lēca virsū un tā siekalainie, atvērtie žokļi sniedzās pēc Džona kakla. Izņemot galvu, ķermenis lielākoties bija melns un veidots kā hiēnai ar augstiem, spēcīgiem pleciem un zemāku gurnu daļu. Pati galva bija masīva, bet likās līdzīga cilvēkam ar lielām, noapaļotām ausīm un milzīgiem zobiem. No tiem pilēja siekalas, kad, šau­šalīgi smiedamies, glūnētājs metās uz priekšu, lai vienā rāvienā pārkostu Džona rīkli.

Džons iekliedzās, būdams pārliecināts, ka pienākusi viņa pēdējā stundiņa, un, ja nebūtu tēvoča prāts, tā arī notiktu. Pat Nimrodam tik tikko pietika laika ap­domāt tik ātrs bija glūnētājs (kādu sekundes simt­daļu Džonam bija žēl tā nabaga vācu pastnieka, kuram vajadzēja tikt garām šim radījumam). Nimrods centās paglābt savu māsasdēlu no nopietna ievainojuma, bet dēmonu nemaz negribēja nogalināt. Tas bija pats par sevi saprotams, ka anglim īpaši svarīga ir godīga cīņa, un viņam nepatika nevienu nogalināt. Turklāt viņam bija arī daži jautājumi, uz kuriem visu citu prombūtnes laikā villā Fledermaus spētu atbildēt vienīgi glūnētājs. Daļēji iedvesmojies no tā, kas bija noticis ar Džonu pie plēnuma sienas Pergamona muzejā, Nimrods iesaucās "QWERTYUIOP!", un pēkšņi starp viņa māsasdēlu un auļojošo glūnētāju parādījās ložu droša stikla plāksne (izturīga pret 7,62 mm bruņas caursitošu munīciju). Stikls, ko Nimrods izvēlējās, bija labākais ar 91,4 pro­centu dzidruma līmeni, tāpēc Džons to neredzēja. Tāpat to neredzēja glūnētājs. Ar skaļu šķindošu troksni, kas izklausījās pēc ieskandināta zvana, nezvērs iedrāzās rū­dītajā stiklā ar ātrumu gandrīz 32 jūdzes stundā. Glū­nētājs atsprāga vairākas collas atpakaļ no neredzamās barjeras, sabruka uz grants celiņa un palika nekustīgi guļam.

Džons dziļi un atviegloti nopūtās un nogaidīja, lai mazliet norimst sirds, iekams, piesardzīgi palūkojies caur aizsargstiklu, viņš uzdrošinājās ciešāk nopētīt būtni, kas bija mēģinājusi viņu nogalināt. Vai tas ir beigts?

Ceru, ka ne, Nimrods atbildēja, nomezdamies ceļos blakus radījumam un piespiezdams pirkstus tam pie kakla, lai sataustītu pulsu. Bet ar glūnētāju pēkšņi sāka notikt pārmaiņas. Galva pieņēma pilnīgu cilvēka ap­veidu, bet četrkājainais ķermenis pārvērtās par maza auguma vīrieti, kam mugurā bija glīts, tumšs uzvalks, ap kaklu tauriņš un rokās dzelteni cimdi. Pēc kāda laika mazais cilvēks nostenējās un apmetās uz mugu­ras. Džons lieliski saprata, kā glūnētājs jūtas. Viņš vēl aizvien varēja sataustīt punu uz savas pieres no sa­skriešanās ar sienu Pergamona muzejā. Un viņš bija kustējies aptuveni desmit reizes lēnāk par glūnētāju.

Pēc brīža vīrietis piecēlās sēdus, paberzēja galvu, no­vilka vienu cimdu, pieskārās mutei, kas asiņoja, un tad pamanīja, ka asinis nopilējušas uz krekla krūtežas. Viņš aizkaitināts sarauca pieri.

- Paskatieties, ko jūs izdarījāt ar manu kreklu! viņš teica augstā balsī, runādams vāciski. Džons bija ieprie­cināts, atklājot, ka var saprast katru vārdu.

- Es atvainojos, Nimrods sacīja nevainojamā vācu valodā. Bet iedomājieties mūsu satraukumu, kad pama­nījām, ka mums uzbrūk briesmīgs dēmons. Proti, jūs. Nimrods pasniedza roku. Palīdzēšu jums piecelties.

Nimrods mazo vīrieti balstīja un pavadīja līdz ak­mens sēdeklim pie villas Fledermaus lieveņa, kur tas saguris noslīga.

- Es jums pateicos, ser, mazais vīrietis pieklājīgi teica. Viņa izturēšanās bija tik atšķirīga no mežonīgā dēmona, ka Džons nespēja aptvert, kā viņš var būt viens un tas pats radījums. Vai neredzējāt izkārtni uz vār­tiem? vīrietis jautāja Nimrodam.

- Jā, bet…

- Damaskuss. Džounass Damaskuss. Damaskusa kungs sameklēja kabatlakatu un nosusināja asinis ap muti. Ja redzējāt izkārtni, Damaskusa kungs bija laipni skeptisks, tad kāpēc jums un zēnam vajadzēja nākt iekšā pa vārtiem, riskējot ar nopietnu savaino­jumu? Jūs esat džins. Tas ir acīm redzams. Tāpēc jūs zināt kārtību, kas jāievēro, lai sastaptu Zilo džini. Vie­nīgi Pergamonā. Tas ir likums.

- Mēs jau bijām Pergamonā, Nimrods paskaidroja, paceldams ziedu, kas bija izkritis no Damaskusa kunga žaketes pogcauruma. Bet viņas tur nebija.

Tad jums vajadzēja pagaidīt. Vai norunāt satikša­nos. Tā, kā tikšanās tiek norunātas.

Baidos, ka šis ir ārkārtējs gadījums, Nimrods ne­atlaidās. Turklāt es zināju, ko daru. Saprotiet, esmu bijis šeit jau iepriekš.

- Jūs esat bijis? Kā?

- Par to tagad neraizējieties, Nimrods atbildēja.

- Fakts ir tāds, ka viņas te nav. Un man viņai ir svarīgas ziņas. Par Zālamana Burvju grāmatu.

- Zinas? Kādas zinas?

- Tā, iespējams ir nozagta.

- Tas nav iespējams, Damaskusa kungs noelsās.

- Tā nevar būt taisnība.

- Ja tā nav taisnība, tad kāds lieto zināšanas no šīs grāmatas. Mans jaunais māsasdēls tika pakļauts spēcī­gai džinu saistībai, kas varēja nākt vienīgi no burvju grāmatas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Zilā džine par to tiek informēta, cik drīz vien iespējams. Vai jūs zināt, kur viņa ir, Damaskusa kungs?

- Varbūt. Bet vai vispirms drīkstu pajautāt, kas jūs abi esat?

- Mans vārds ir Nimrods Plantagenets Godvins. Un šis ir mans māsasdēls Džons Gonts.

Damaskuss piecēlās no lieveņa sēdekļa un paklanījās.

- Esmu par jums dzirdējis, viņš teica. Varu jums pateikt vienīgi to, ka vakar viņa aizbrauca no Berlīnes. Es pats viņu aizvedu uz lidostu. Izņemot Glamdžobas jaunkundzi, kas ir Zilās džines pavadone un istabene, es daru lielāko tiesu no tā, kas viņai nepieciešams. Su­lainis, dārznieks, meistars visās lietās, sargs, šoferis.

- Vai jūs zināt, uz kurieni viņa devās?

- Jā. Uz Budapeštu.

- Kāpēc lai viņa dotos uz turieni? Nimrods jau­tāja.

- Esmu tikai glūnētājs, Damaskusa kungs atbildēja.

- Es to nevaru zināt.

- Tēvoci Nimrod, Džons ierunājās. Pēc Transilvānijas Karaliskā Ungārijas ekspreša nākamā pietura bija paredzēta Budapeštā.

- Lai aizdegas mana lampa, bet tā tas ir, Nimrods atsaucās..

- Varbūt viņa pati gribēja dabūt atpakaļ to grāmatu, Džons ierosināja. Zālamana Burvju grāmatu.

- Varbūt, Nimrods domīgi teica un ielika ziedu at­pakaļ Damaskusa kunga pogcaurumā.

- Paldies, ser. Damaskusa kungs saņēma savu ža­ketes atloku, pavilka ziedu sev tuvāk un pasmaržoja to, it kā tas varētu palīdzēt atjaunot viņa spēkus.

- Vai domājat, ka viņa atgriezīsies drīz? Nimrods viņam jautāja.

- Nevaru pateikt, Damaskusa kungs atbildēja. Es­mu tikai glūnētājs. Viņa nestāsta man savu darba kār­tību, ser. Viņš pasmaidīja, un tas bija iedomīgs, mazs smaidiņš. Tomēr gadu gaitā Aješu esmu iepazinis diez­gan labi. Lai svētīts viņas vārds. Būtu visai neparasti, ja šai laikā viņa nepavadītu vismaz trīs četras nedēļas savā pilī Babilonā. Laikā līdz trīsdesmit pirmajam jan­vārim ieskaitot.

Nimrods sarauca pieri. Līdz trīsdesmit pirmajam janvārim?

- Senie Ištaras svētki, ser.

- Protams, Nimrods teica. Tā bija nakts, kad… Nimrods paskatījās uz Džonu un, šķiet, nolēma noklusēt to, ko bija gribējis sacīt. Paldies, Damaskusa kungs, viņš pateicās. Jūs esat daudz palīdzējis.

Džons palocīja galvu, no savas puses pateikdamies Damaskusa kungam, kas bija gandrīz atguvies, un se­koja tēvocim pa villas Fledermaus celiņu, kur Nimrods jau iekustināja vēl vienu virpuļviesuli. Vai mēs nevn rētu braukt ar taksometru? viņš jautāja. Man šķiet , es vienu redzēju uz galvenā ceļa.

- Mēs nebrauksim atpakaļ uz viesnīcu, Nimrod.s paskaidroja. Baidos, ka mēs dosimies daudz tālāk. Aiz­iet, pasteidzies! Mums nav daudz laika.

- Vai mēs dosimies uz Budapeštu? Lai parunātu ar Aješu?

- Nē, nē. Pašlaik viņas tur nebūs.

- Tad uz kurieni mēs dodamies? Džons jautāja, kad virpuļviesulis sāka celt viņus gaisā.

- Uz Kairu. Parunāt ar Aizeku Balajagu.