Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

3. nodaļa IERAKSTĪTS GRĀMATĀ

Kad Džons atguva samaņu, viņš atradās citā dzīvoklī. Zēns zināja, ka viņam vēl jābūt Dakotas namā, jo no atpūtas krēsla pie loga skats pavērās tas pats. Tomēr šis dzīvoklis bija pavisam citāds. Atšķirībā no Trampa kundzes mēbelēm, kas bija jaunas un pirktas mēbeļu veikalā, šai dzīvoklī viss bija vecs. Tur stāvēja pat liels ēģiptiešu rakstāmgalds un dažas skulptūras, kas Džo­nam atsauca atmiņā tēvoča Nimroda dzīvokli Londonā. Neviena skaņa neiekļuva caur šā dzīvokļa biezajām sie­nām, un, kad tā draudīgais īpašnieks sāka runāt, šķiet, apklusa pat lielais grīdas pulkstenis.

Piedod, ka tevi tā nobiedēju, vīrietis sacīja, piebī­dīdams krēslu un apsēzdamies blakus Džonam. Ļauj man stādīties priekšā. Mani sauc Frenks Vodjanojs, un es esmu džins tāpat kā tu. Esmu dzīvojis šai namā gan­drīz piecdesmit gadus un bez tā, ka esmu džins, esmu arī darījumu aģents daudziem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. Īstenībā tā vai citādi esmu palīdzējis karjerā gandrīz ikvienam, kas te dzīvo. Ja nebūtu manas palīdzības, es nezinu, kā dažiem no viņiem būtu veicies. Piecdesmit gadus esmu bijis vienīgais džins šai namā. Tāpēc vakar, kad atklāju džina spēka klātbūtni Dakotas namā, biju mazliet nobažījies un gribēju redzēt, kas to lieto. Bet vakar, kad nācu tevi meklēt, nevarēju atrast.

Toties šodien, kad atkal sajutu tavu klātbūtni, es kļuvu nikns. Neaptvēru, ka tu esi tik jauns džins. Un tāpēc biju mazliet skarbs pret tevi, par ko es atvainojos. Bet, kā jau teicu, šie cilvēki paļaujas uz mani. Mēs nevaram pieļaut, ka Dakotas namā mājo slikti džini.

- Es neesmu slikts džins, Džons iebilda. Es esmu labs džins.

- Tā nav mana darīšana, ko tu dari ar savu laiku, bet es nepieļaušu dīku palaidnību. Vismaz Dakotas namā ne.

- Goda vārds, Džons neatlaidās. Tā nemaz nebija dīka palaidnība.

Frenks Vodjanojs iecietīgi uzsmaidīja Džonam. Tā vis nelikās, viņš teica. Man tas izskatījās tā, it kā tu mēģinātu kādu nobaidīt. Nevaru ciest, ja džini to dara cilvēkiem.

- Jūs esat pārpratis, ser. Es mēģināju kādam palīdzēt. Sievietei vārdā Trampa kundze.

- Tad tev nebūs iebildumu man izstāstīt, kādā veidā, Vodjanoja kungs ierosināja.

Juzdamies mazliet labāk, Džons piecēlās sēdus un izstāstīja šim vīram, kas bija noticis. Kad zēns stāstu bija beidzis, Vodjanoja kungs skaļi iesmējās.

- Man patīk tavs stils, mazais, viņš teica. Es pa­zinu Džonu Lenonu. Man viņš ļoti patika. Manuprāt, viņš būtu atbalstījis to, ko tu izdarīji. Viņam bija laba humora izjūta.

Džons paberzēja galvu un pārcēla kājas pāri atpūtas krēsla malai. Kas tad īsti notika ar mani?

- Tu atradies džina saistības ietekmē, Vodjanoja kungs paskaidroja. Izmeklējošās saistības. Tā radīta, lai atklātu, kas tev ir nepatīkams, un tad liktu tam pa­rādīties tev mutē. Laimīgā kārtā tu tiešām nevari ciest tikai dārzeņus, jo esmu pieredzējis šausmīgas lietas nā­kam laukā cilvēkiem no mutes: čūskas, tarantuli, pat žurkas. Tu droši vien ne acu galā nevari ciest dārze­ņus.

>

„ Tik tiešām, ser.

- Katrā gadījumā neuztraucies, Vodjanoja kungs mierināja. Es satīrīju to nekārtību, proti, dārzeņus. No tavas draudzenes Trampa kundzes paklājiem. Viņš papurināja galvu. Vai zini, Džon? Man likās, ka pa­zīstu visus džinus Ņujorkā. Kāpēc neesmu saticis tevi? No kuras cilts tu esi? Kas ir tava ģimene? Un beidz mani dēvēt par "seru". Sauc mani par Frenku. Vai Vodjanoja kungu.

- Mani sauc Džons Gonts, ser. Es gribēju teikt Vod­janoja kungs. Mans tēvs ir cilvēks, bet māte ir Leila Gonta.

- Tad man ir skaidrs. Leila nekad nav iepazīstinājusi džinu sabiedrību ar saviem bērniem. Un ziņa ārpus lam­pas ir tāda, ka viņa atteikusies no sava spēka.

- Tā tas ir.

- Tad tev jābūt Nimroda māsasdēlam. Jā, esmu dzir­dējis par tevi un tavu māsu. Un par to, kā jūs pieveicāt to nicināmo radījumu Iblisu. Briesmīga būtne, tāpat kā visi ifrīti. Jā, jaunais cilvēk, tas bija labi paveikts darbs. Ja kādreiz ir bijis džins, ko vajadzēja iespundēt pudelē, tad tas bija Ibliss.

- Paldies, Džons pateicās.

- Protams, jums būs jāuzmana viņa dēli. Viņiem ir briesmīgs raksturs. Piemēram, visas tās viesuļvētras, kas mums bija Floridā. Radjards Tīrs, Iblisa jaunākais dēls, vainojams divās pēdējās.

Džons sarauca pieri. Nimrods viņam vai Filipai neko nebija teicis par Iblisa radinieku meklēšanu. Iespējams, tēvocis kaut ko teicis viņu mātei, bet kāds no tā labums, ja māte bija atteikusies no sava spēka lietošanas?

Es esmu no džanu cilts, Vodjanoja kungs teica.

Daži no mums ir taisnīgi, daži nav, bet džanu cilts, tāpat kā māridi, ir labās veiksmes pusē. Varbūt mēs neesam tik spēcīgi vai ietekmīgi kā jūs, māridi. Bet mēs darām labu, cik vien spējam.

- Nešaubos par to. Džonam ienāca prātā, ka Frenks Vodjanojs taču ir tik kautrīgs. Tomēr džina saistība vi­ņam bija likusies diezgan spēcīga.

- Jūtos nejauki, ka uzliku tev saistību, Džon. Brīdi viņš spodrināja gredzenu sev pirkstā. Šis mēnesakmens padarīja to spēcīgāku. Un diezgan grūti kontrolējamu. Tā ir mēnesakmeņu nelaime. Tie ir mazliet nevaldāmi. Un, protams, ļoti gotiski.

- Tas nekas, Vodjanoja kungs. Ar mani viss ir kārtībā. Es negribēju jūs traucēt.

- Tas ir ļoti pieklājīgi no tavas puses. Ļoti pieklājīgi un ļoti laipni. Man patīk labas manieres tava vecuma dži­nos. Mūsdienās tik daudziem jaunajiem džiniem trūkst cieņas pret vecākajām paaudzēm. Pat tiem, kas nāk no labajām ciltīm.

Džons uz brīdi iedomājās Dibaku Zahertortu un sa­prata, uz ko Vodjanoja kungs mērķēja. Bija grūti iedo­māties Dibaku sarunājamies ar Vodjanoja kungu ar zi­nāmu pietāti.

- Pateikšu tev, ko es darīšu, Vodjanoja kungs sacija Pirmkārt, es gribētu tev piešķirt dāvanu. Vai zini, kas ir diskrimens, Džon?

- Nē, ser.

Vodjanoja kungs iesmējās. Tas ir tikai jocīgs vārds, ko mēs lietojam ārkārtas vēlmēm, tas arī viss. Mans tēvs man to piešķīra, kad biju tavā vecumā. Ļoti no­derīgs, ja reizēm esi sprukās. Tas gadās tad, kad tavi spēki vēl attīstās. Lai izmantotu diskrimenu, vienīgi jāizrunā koda vārds. Tas ir tāds pats kā fokusa vārds, tikai viens džins to uztic otram džinam kā dāvanu. Kā tavā gadījumā. Par nodarīto kaitējumu.

- Nav nekādas vajadzības, Džons sacīja. Es do­māju, lai man atlīdzinātu.

- Bet es uzstāju, Vodjanoja kungs neatlaidās. Tas vārds, ko tev piešķiršu, ir vācu vārds. Vācu vārdi diskrimeniem ir ļoti labi. īpaši garie, jo tos nav iespējams izrunāt, kad vien ienāk prātā. Protams, ja vien tu neesi vācietis. Nav nevienas citas valodas, kas vācu valodai līdzinātos garo vārdu ziņā. Tu nebrauksi uz Vāciju, vai ne?

Džons papurināja galvu.

- Tad viss ir kārtībā. Vārds, ko es tev došu, ir tāds, viņš teica. DONAUDAMPFSCHIFAHRTSGESELSCHAFTKAPITAEN.

- Es to nekad neatcerēšos, Džons iebilda.

- Protams, atcerēsies, Vodjanoja kungs teica. Jo tev nemaz nav jāatceras. Diskrimens to izdara pats tavā vietā. Ja vien nobriest situācija, kurā diskrimens būtu izmantojams, tā sakot, patiesa nepieciešamība, šis vārds tev būs mēles galā.

Džons nevarēja aptvert, kā kas tāds iespējams. Var­būt tad, ja es saprastu, ko tas nozīmē, viņš teica.

- Nav nekādas vajadzības, Vodjanoja kungs iebilda. Bet, tā kā tu jautā, tas ir vārds, kas attiecas uz Donavas tvaikoņu kompānijas kapteini. Un tici man, tu ne­varētu dabūt neko vienkāršāku par Donavas tvaikoņu kompānijas kapteini. Es zinu. Esmu tādu saticis.

- Labi, Džons piekrita. Esmu gatavs.

- Kam?

- Lai jūs man piešķirtu diskrimenu.

- Tas jau ir izdarīts.

- Ak tā? Tad paldies, ser, Vodjanoja kungs. Es gribēju teikt, Frenk.

- Nav par ko. Vodjanoja kungs paskatījās laukā pa logu. Otrkārt, nogādāšu tevi mājās. Kur tu dzīvo?

- Tieši parka pretējā pusē, Džons atbildēja. Aus­trumu 77. ielas 7. namā. Bet tiešām nav nekādas vaja­dzības. Es aiziešu kājām vai paņemšu taksometru.

- Nē, tu to nedarīsi. Frenks Vodjanojs iesmējās. Paskaties vēlreiz pa logu. Kamēr tu gulēji uz dīvāna, uzsnigusi aptuveni sešas collas bieza sniega sega.

Džons palūkojās lejup uz parku. Tā bija taisnība. Viņš gandrīz nevarēja saskatīt kokus, tik stipri pašlaik sniga. Kāpēc viņš to nebija ievērojis agrāk? Satiksme bija ap­stājusies, un šķita, ka parku klāj bieza vates kārta.

- Tā nu tas ir ar saistību, Vodjanoja kungs pa­skaidroja, juzdams Džona pārsteigumu. Vajadzīgs kāds laiciņš, lai no tās atjēgtos pilnīgi. Tāpēc tevi nosūtīšu mājās vienīgajā veidā, kas ir drošs pret laikapstākļiem. Ar virpuļviesuli.

- Nē, pagaidiet!

- Neuztraucies. Tādā dienā kā šī neviens neko pat nemanīs. Tici man.

Džons jau atvēra muti, lai protestētu, ka viņš cerējis pārrasties mājās klusi, lai neredzētu māte, un ka viņš šaubās, vai tas iespējams, ja viņš atgriezīsies ar virpuļviesuli. Tad noteikti būtu vajadzīgs kāds paskaidrojums, un viņš nebija pārliecināts, vai māte noticēs, ka tas nav nekas vairāk par neparastu parādību Ņujorkas zie­mas laikā. Bet, iekams viņš paspēja apturēt Vodjanoja kungu, gaiss zem viņa bija sācis griezties briesmīgā āt­rumā, līdz mazs, bet lieliski veidots virpulis bija maigi pacēlis viņu no paklāja. Mēģinādams noturēt līdzsvaru, Džons savicināja rokas kā klauns uz gaisā nostieptas virves.

- Nemēģini uz tā nostāvēt, puis, Vodjanoja kungs sauca, atvērdams septītā stāva logu. Apsēdies, kamēr vēl neesi apgāzies. Ak kungs, varētu domāt, ka tu nekad agrāk neesi pārvietojies ar virpuļviesuli.

- Neesmu gan, Džons kliedza, spēji apsēzdamies. Bet bija jau par vēlu. Virpuļviesulis, kas nebija lielāks par atpūtas krēslu, bet tikpat ērts, jau nesa viņu laukā no Dakotas nama pāri parkam. Džons aizvēra acis un, pūlēdamies nedomāt par šāda ceļojuma iespējamām se­kām, mēģināja no šā lidojuma gūt prieku.

īsu brīdi pēc izlidošanas no Dakotas nama virpuļvie­sulis nolaidās pie Džona vārtiem tieši tad, kad Trampa kundze tos atvēra, lai uz pakāpieniem kaisītu sāli un tur nesakrātos sniegs. Viņa skaļi iekliedzās, bet Džonu neredzēja, jo reizē ar sniegu virpuļviesulis iebrāzās priekšnamā kā tāds mazs tornado, notriekdams Trampa kundzi no kājām, un tad turpināja ceļu sešus stāvus augstāk uz Džona guļamistabu, kur maigi nolika viņu ādas krēslā.

Jebkurā citā laikā Džonam tas būtu bijis ļoti ērti, bet ceļā gadījās Gonta kundze. Viņai nupat saniknota bija piezvanījusi daktere Zahertorte, vainojot dvīņus par ūdens elementāla uzlikšanu Zahertorta kunga jaunajai sievai Nadjai pēc Dibaka lūguma. Un Gonta kundze, protams, bija visai neapmierināta, redzot savu dēlu at­griežamies mājās veidā, kas, šķiet, tikai apstiprināja to, ka viņš lietojis džina spēku bez viņas atļaujas.

- Ceru, ka Trampa kundze neredzēja tevi pārvieto­jamies ar virpuļviesuli, Džon, Gonta kundze pikti teica.

- E, nē, Džons apliecināja. Vismaz man liekas, ka ne. Virpuļviesulis nogāza viņu no kājām, un sniegs neļāva neko saskatīt, kad es nupat ierados.

- Tas nu gan ir varens gājiens.

Filipa kaunīgi pavēra durvis.

- Kad nu abi esat šeit, māte sacīja, varbūt jūs man varētu pastāstīt, kas notiek? Man likās, ka mums ir vienošanās, kuru jūs paši ieteicāt, ka ne viens, ne otrs no jums nelietos savu spēku, vispirms neaprunā­joties ar mani. Tagad, dažas minūtes pēc telefona saru­nas ar sadusmoto dakteri Zahertorti, es sastopu Džonu pārvietojamies ar virpuļviesuli. Tā vien šķiet, ka kāds ir uzlicis ūdens elementālo viņas bijušā vīra jaunajai sievai Nadjai. Pēdējās divpadsmit stundas viņu jaunajā dzīvoklī ir lijis lietus. Jā, lietus. Gāzis kā ar spaiņiem. Daktere Zahertorte domā, ka jūs ir pierunājis Dibaks.

- Tā nav taisnība, Džons iebilda. Mums ar to nebija nekāda sakara.

- Viņa ir pārliecināta, ka tas nebija Dibaks. Kamēr

vina nav nonēmusi zēnam uzlikto saistību, viņš nevai

»

lietot savu džina spēku, pat lai sasietu kurpju auklas.

Pieņemot, ka viņš tās tik un tā vienmēr sasien. Man tas

zēns nerūp. Lai vai kā, es sāku domāt, ka man vajadzēja palūgt Nimrodam, lai jums abiem uzliek saistību.

- Mums ar to nav nekāda sakara. Goda vārds, Džons uzstāja.

- Tu gribi, lai es tam noticētu, Džon, un tomēr te nu tu esi, ieradies ar virpuļviesuli pa mūsu parādes durvīm.

Džons beidzot mātei atzinās par Trampa kundzes dzī­vokli Dakotas namā, kā viņa bijusi iebiedēta no Pikingas jaunkundzes, kā viņš to "pārliecinājis" aiziet un kā saticis Vodjanoja kungu, kas bijis ļoti jauks un nosūtījis zēnu mājās ar virpuļviesuli, iekams viņš paguvis no tā atteikties.

- Tagad tu saproti, ka džina spēku neesmu lietojis pats, viņš taisnojās, bet lai palīdzētu kādam citam.

- Tas neizskaidro musona lietavas Nadjas Tarantino jaunajā dzīvoklī.

Kamēr Džons skaidroja mātei par Pikingas jaun­kundzi, Filipa bija domājusi par Dibaku Zahertortu

V

un atgadījumu saunā. Šķiet, ka man varētu būt no­jausma, kas notika. Viņa noņēma brilles, kā darīja vienmēr, kad gribēja, lai māte skatās viņai tieši acīs un tic, ka viņa saka taisnību, pat tad, ja tā nebija. Dibaks mums parādīja, kā izlīdzēties, sēžot saunā, kad ziemā nav spēka. Kā pateicības zīmi nolēmām viņam kaut ko uzdāvināt. Ko tādu, kas radīts ar džinu spēku. Tā bija datorspēle. Vienīgi mēs nevarējām iztēloties datorspēli, kuru viņš gribēja. Tā nu mēs visi sadevāmies rokās, un viņš izmantoja mūsu spēku, lai fokusētos uz spēli, ko viņš pats gribēja.

- Pareizi, Džons piebilda. Tikai pirmajā reizē tas neizdevās. Jā, biju to piemirsis.

- Bet es tomēr jutu, ka kaut kāds spēks mūs pamet. Filipa papurināja galvu. Tā ir taisnība, ka viņš lūdza mūs uzlikt ūdens elementālo savai pamātei, bet mēs atteicāmies. Tāpēc es domāju, ka viņš mūs droši vien piekrāpa un tā vai citādi panāca savu, mums to neap­zinoties.

- Vai Nimrods pērnvasar jums neko neiemācīja? Gonta kundze nopūtās. Nekad nesadodieties rokās ar citiem džiniem, ja tie mēģina izmantot jūsu spēku savā labā. To sauc par džinkantāciju, un tieši no tās cilvēki, kas noņemas ar spiritismu, ņēmuši savas stul­bās iedomas par sadošanos rokās seansu laikā. Jo viņi iedomājas, ka tas viņiem dod varu pār grupu. Ja jums ar kādu jāsarokojas, tad noteikti salieciet savu vidējo pirkstu, lai jūsu dzīvības līnija nenonāktu saskarē ar kāda cita dzīvības līniju. Viņa parādīja, kā džinam va­jadzētu pareizi sasveicināties. Bet, tā kā jūs nezinājāt par sarokošanos, manuprāt, diez vai varu jūs vainot. Vienīgi esiet piesardzīgāki nākamreiz, bērni.

- Un tu neesi dusmīga par to, ko izdarīju Pikinga jaunkundzei? Džons jautāja.

- Es pilnīgi varu saprast tavu vēlēšanos palīdzēt Trampa kundzei, māte atbildēja. Bet iegaumē manus vārdus. Tam visam var būt sekas, kuras tu neparedzēji. Jebkurai džinu spēka lietošanai cilvēku pasaulē ir ne­jauša un neparedzama ietekme. Tas bija vēl kas tāds, ko, manuprāt, Nimrods jums paskaidroja. Tad viņa pasmaidīja. Bet nē, es neesmu dusmīga. Varbūt tā ir labāk. Man nebūtu nekāda prieka aizliegt jums abiem apmeklēt Rakšasasa kunga grāmatas prezentāciju.

- Kas ir grāmatas prezentācija? Džons jautāja.

- Viesības, lai nosvinētu grāmatas izdošanu, dum­jais, paskaidroja Filipa.

- Vai tad vecais Rakšasass ir uzrakstījis grāmatu? brīnījās Džons, neņemdams vērā māsu.

- Jā, atbildēja Gonta kundze. Rakšasasa Saīsinā­tos Bagdādes likumus.

- Tas noteikti neizklausās pēc Opras izvēles, Džons teica.

- Kad notiek viesības? jautāja Filipa. Un kur?

- Šovakar Ņujorkā, veikalā Aizzīmogotā grāmata, Rie­tumu 57. ielā.

- Šovakar? Džons pārjautāja. Bet kāpēc tu mums neteici agrāk? Vai tēvocis Nimrods tur būs?

- Protams. Tāpēc jau jums neteicu iepriekš. Viņš gri­bēja, lai tas būtu jauks pārsteigums.

Aizzīmogotā grāmata bija atbilstošs nosaukums, jo šai Ņujorkas grāmatnīcai nebija durvju, tikai kuģa ilumi­natora formas un lieluma lodziņš un blakus uz ķieģeļu sienas piestiprināta misiņa plāksnīte ar glīti iegravētu veikala nosaukumu un adresi. Nevienam nekad neras­tos aizdomas, ka šeit vispār atrodas grāmatnīca.

- Vai esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? Filipa jautāja Džonam.

- Tā rakstīts ielūgumā, viņš atbildēja, parādīdams viņai kartīti ar grāmatas nosaukumu un mazu 57. ielas plānu starp Brodveju un Sesto avēniju.

- Droši vien te ir kāda slepena ieeja, Filipa ieminējās un sāka lasīt, kas rakstīts uz apgaismotas kartītes gabaliņa, kurš bija vienīgais priekšmets veikala apa­ļajā lodziņā.

- Manuprāt, mēs tiešām tiekam gaidīti, Džons pie­bilda. Turklāt mūs sagaida ļoti varens džins.

- Kāpēc tu tā domā? Filipa jautāja.

- Ļoti vienkārši. Šī ir vienīgā iela Ņujorkā, uz kuras nav sniega.

- Tev taisnība, viņa piekrita. Sniegs ir abos ielas galos, bet ne šeit.

- Protams, man ir taisnība, sacīja Džons. Un vai jūti gaisu? Tas īstenībā ir silts. Faktiski tas ir varbūt desmit grādu siltāks nekā blakus ielā. Gluži kā mikro­klimats. Tur tiešām vajag lielu spēku. Kāds iespējams, Nimrods vai Rakšasasa kungs ir mēģinājis šo ielu pa­darīt tīkamāku daudziem siltumu mīlošiem džiniem.

Bet Filipa gandrīz neklausījās. Tā ir mīkla, viņa beidzot paziņoja, norādot uz kartīti dīvainajā, apaļajā lodziņā. Manuprāt, ja atrodam atminējumu, mēs va­ram tikt iekšā. Klausies: "Mūžīgi sākuma sākumā. Ar to beidzas laiks un Visums. Bez tā nav beigu. Un tas ir jebkuras vietas nobeigums."

Džons paraustīja plecus. Neko nesaprotu.

- Bet es saprotu! Filipa uzvaroši paziņoja. Atbilde ir burts s. Ar burtu s sākas sākums un ar to beidzas laiks un Visums, un tas ir vārdā beigas un pēdējais burts vārdos vietas nobeigums.

- Un ko tas mums dod?

- Mēs tiekam iekšā, Filipa atbildēja un nospieda burtu s ielas nosaukumā WEST, kas bija iegravēts mi­siņa plāksnē.

Uzreiz daļa no ķieģeļu sienas kopā ar lodziņu pavē­rās kā durvis uz apslēptām eņģēm, atklājot nevis kādu tumšu un drūmu ūķi, bet gaišu un plašu telpu ar vilnu kāpnēm, kas veda uz augšstāvu, no kurienes skaidri varēja dzirdēt skaļu viesību troksni.

- Tev izdevās, māšel. Džons ātri iegāja velvētaja telpā. Nekavējies. Iekams durvis atkal nav aizvēru­šās.

Filipa sekoja brālim augšup pa vītņu kāpnēm, bet slepenās durvis viņiem aiz muguras rībēdamas aizvērās. Kāpņu augšgalā viņi nonāca plašā istabā ar iespaidīgu skatu nevis uz 57. ielu, kā to varētu domāt, bet gan ainavu, kas atgādināja jūru kādā siltā zemē. Tad no cilvēku pūļa iznāca liela auguma vīrietis, ģērbies koši sarkanā uzvalkā, rokas iepletis tikpat plaši, cik plats bija viņa smaids. Tas bija tēvocis Nimrods.

- Te nu viņi ir, sacīja Nimrods, sirsnīgi apskaudams dvīņus. Mēs jau sākām raizēties, kur esat palikuši.

- Mums bija maza aizķeršanās ar mīklu pie durvīm, Filipa paskaidroja.

- Vai tiešām? Jūs mani pārsteidzat. Tas nav nekas sarežģīts. Tikai mazs nieciņš, ko sacerējis angļu rakst­nieks Džonatans Svifts. Lai visādi salašņas netiktu iekšā.

Nimrodam sekoja vecs vīrs ar baltu bārdu, baltu tur­bānu un baltu uzvalku. Viņš laimīgi apskāva bērnus. Protams, vienīgi tad viesības ir viesības, ja ierodas kāds, kas nav aicināts, teica Rakšasasa kungs. Viņš izskatījās pēc indiešu maharadžas, bet vecais džins ru­nāja angliski kā īrs. Tās bija sekas pēc daudzu gadu iesprostojuma pudelē, mācoties angļu valodu no Īrijas televīzijas.

- Apsveicam sakarā ar jūsu grāmatu, dvīņi teica Rakšasasa kungam.

- Tiešām jāapsveic, Nimrods piebalsoja. Šī, iespē­jams, ir svarīgākā grāmata pēc ķēniņa Zālamana Grimuāra.

Rakšasasa kungs viegli pasmaidīja. Šķiet, tā varētu teikt, viņš sacīja. Bet īstenībā mana grāmata nav nekas vairāk par vecas kurpes sprādzi.

- Kas ir grimuārs? Džons jautāja.

- Tā ir burvju rokasgrāmata, lai saistītu džinus, pa­skaidroja Nimrods. Senākais un svarīgākais piemērs ir Zālamana testaments. Tāpēc es to salīdzināju ar Rak­šasasa kunga grāmatu Saīsinātie Bagdādes likumi.

- Rimsties, Rakšasasa kungs kautrīgi iebilda. Laip­ni vārdi nevar uzziest sviestu pastinakiem.

- Bet tie arī nepadarīs cietāku kāposta kacenu, Nim­rods paziņoja. Rakšasasa kungs šo grāmatu rakstījis visu savu mūžu, viņš teica dvīņiem. Redziet, gadu gaitā Bagdādes likumi kļuvuši ļoti plaši un neparocīgi, tajos ir daudz pretrunu un neatbilstību. Šis ir svarīgs likumu izdevums vienā sējumā tādu likumu, kurus, pateicoties Rakšasasa kungam, jūs varat saprast bez grūtībām un droši uz tiem paļauties, viss par džiniem tagad ietverts vienā grāmatā. īsāk sakot, Rakšasasa kungs kā jūrnieks, kas šķērso okeānu, paveicis darbu, kura dēļ mēs reiz kritām izmisumā.

- Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu to izlasīt, Džons sacīja.

- Un tu noteikti izlasīsi, Nimrods apgalvoja. Bet vispirms ļaujiet man jūs abus iepazīstināt ar daļu no Ņujorkas džinu sabiedrības.