Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

21. nodaļa prĀta BRIESMONI

Dziļi mežā kaut kas sakustējās. Atskanēja statiskās elektrības sprakšķis, kam sekoja kluss vaids, un tad, starp kokiem sakustoties lielam radījumam, zeme no­drebēja. Brālis Filipai izstāstīja par vēlēšanos briesmoni. Mēģini nevēlēties, lai tas pazūd, viņš pamācīja. Tā tikai palielināsies iespēja, ka mūs uzies. Mēģini nevē­lēties vispār neko.

- Vieglāk pateikt nekā izdarīt, Filipa čukstēja.

- Piecdesmit procentu domāšanas pamatā ir kāda vēlēšanās.

- Varbūt jums abiem vajadzētu nošķirties, ķēniņš ierosināja. Lai atdalītu jūsu vēlēšanās. Tad Optabaurotājam būs grūti jūs izsekot.

Džons papurināja galvu. Tas nav iespējams, viņš teica. Mēs tikai nupat atkal esam kopā. Mēs izmēģi­nāsim laimi.

Koki atkal nodrebēja.

- Tad labāk nedomājiet neko, ķēniņš ieteica. Tas tuvojas.

- Es sapratu, Filipa ierunājās. Mums jādomā par matemātiku. Matemātikas teorēma neizsaka nekādas domas vai vēlēšanās. Tā ir transcendentāla. Vēlēšanos briesmonis nevar noteikt mūsu atrašanās vietu, ja mēs prātā risinām aritmētikas uzdevumu.

Lai gan Džonam bija grūti pievērsties matemātikas rēķiniem, izmetot no galvas visu citu, viņš apjēdza, ka šis risinājums bija tikpat labs kā jebkurš cits. Iespējams, pat labāks, jo viņš pazina savu māsu. Un, kamēr Filipa galvā risināja dažādus kvadrātvienādojumus, Džons ķē­rās pie skaitļu reizināšanas ar 13, 14, 15, 16, 17 un 18. Un kādu laiku mežs bija kluss, kas norādīja, ka vēlēša­nos briesmonim ir grūti viņus izsekot.

- Deviņpadsmit reiz deviņpadsmit ir… trīssimt div­desmit trīs, pēc lielas piepūles Džons klusi pie sevis nomurmināja. Viņš aptvēra, ka nespēs to ilgi izturēt. Varbūt vēlēšanos briesmonis bija pieklusis, bet vald­nieka Nebukadnecara izturēšanās liecināja, ka tas vēl joprojām ir kaut kur tuvumā. Vajadzēja izdomāt labāku plānu, vai arī viņi šeit iestrēgs uz ilgu laiku. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma, un, nocēlis Finleju no pleca, viņš ieskatījās mazajam piekūnam tieši acīs.

- Klausies, Hor, viņš teica, kuram labā acs bija saule un kuram kreisā acs bija mēness? Man vajadzīga tava palīdzība.

Finlejs nogaidoši saplivināja spārnus, vēlēdamies iz­darīt pakalpojumu jaunajam džinam, kas palīdzēs vi­ņam atgūt brīvību.

- Bet tas ir bīstami, Džons piebilda.

Finlejs pacēla knābi un klusi iekliedzās, it kā aplie­cinot Džonam, ka viņš ir uzdevuma augstumos, lai cik bīstami tas būtu.

- Man vajag, lai tu novērs vēlēšanos briesmoņa uz­manību. Lai tu lidinātos virs viņa ārpus sasniedzamības robežām un cieši vēlētos, kaut atkal būtu zēns. Tikmēr mana māsa un es skriešus bēgsim uz liedagu, kur mēs tevi gaidīsim. Vai tu saprati?

Finlejs īsi iekliedzās, un, tiklīdz Džons izslēja roku virs galvas, putns pacēlās spārnos, lai dotos savā mi­sijā, cieši vēlēdamies, kaut viņš atkal būtu zēns. Tiklīdz Finlejs būs atgriezies savā normālajā veidolā, viņš bez žēlastības atriebsies savam tēvam. Viņš vēl nezināja, kā tieši, bet tie būs šausmu darbi uz zemes.

Saskatījis tik tikko redzamo radījumu, Finlejs laidās lejup tā virzienā, no visa spēka vēlēdamies atgūt cilvēka izskatu. Sajutis piekūna dedzīgo vēlēšanos, briesmonis piecēlās un ar šaušalīgu, pārdabisku rēcienu mēģināja putnu satvert ar savādi bezveidīgo roku. Finlejs bija kļūdījies, aplēšot radījuma lielumu, un tik tikko izvai­rījās no nāvējošā tvēriena. Viņam nebija nekādu šaubu, ka elektrība, kas skrēja cauri vēlēšanos briesmoņa kus­tīgajam ķermenim, būtu izsūkusi no viņa visu enerģiju. Finlejs pacēlās mazliet augstāk un atkal no visa spēka vēlējās.

Tiklīdz Finlejs bija pacēlies gaisā, ķēniņš cauri Iravotumas biezajam mežam veda Džonu un Filipu atpakaļ. Acīmredzamu iemeslu dēļ viņš vairījās no takas, bet, sekojot pēdām, kuras tikai ķēniņš spēja pazīt, viņi drīz vien nonāca zeltainajā liedagā ezera krastā.

Tur viņus sagaidīja trieciens. Džons jau bija Filipai izstāstījis par Alana un Nīla nāvi, iecerējis parādīt abus līķus un ar viņas palīdzību suņus apbedīt, iekams viņi kāps laivā. Bet nebija ne miņas nedz no airētāja, nedz no Alana un Nīla līķiem. Suņi bija pazuduši no palmu zaru apakšas.

- Vai tu esi drošs, ka viņi bija miruši? Filipa jau­tāja.

- Pilnīgi drošs, Džons atbildēja.

- Varbūt tos paņēma laivinieks, viņa minēja. Vai kāds cits.

Pēc Džona domām, tas likās pats ticamākais izskaid­rojums. Zēns negribēja Filipai pieminēt ne milzu čūsku, ne ruhu, bet nu viņam ienāca prātā, ka abu uzticamo draugu miesas varētu būt apēstas. Viņš laikam nebija diezgan labi tos paslēpis.

Pārmetot sev paviršību, Džons piegāja pie krasta, kur ūdens rāmi apskaloja smiltis gluži kā pirmīt, un norai­zējies raudzījās uz apvārsni, kur vajadzēja parādīties laiviniekam.

- Viņš būs te, kāda vīrieša balss teica. Nosprie­dis, ka tā stipri izklausās pēc Ņujorkas akcenta, Džons pagriezās un ieraudzīja divus vīriešus nākam uz viņa pusi. Abiem mugurā bija lietišķs uzvalks, un neviens no viņiem nebija diez ko garš. Vienam bija brilles, un viņš mazliet atgādināja Džona tēvu.

- Vai tu mūs nepazīsti? jautāja vīrietis ar brillēm.

- Kā gan lai viņš mūs pazītu? otrs vīrietis iebilda. Viņi nekad agrāk mūs nav redzējuši. Vismaz ne šādā izskatā.

- Laikam tev taisnība, Pirmais vīrietis pasmai­dīja.

- Protams, man ir taisnība. Tas bez brillēm, kas izskatījās diezgan līdzīgs otram vīrietim, norādīja uz apvārsni. Rādās, ka mūsu braucamrīks tuvojas.

- Es skatos, ka tava redze ir tikpat laba kā vienmēr, Nīl, vīrietis ar brillēm atzina.

Džonam aiz pārsteiguma atkārās žoklis.

- Tēvoci Nīl? viņš iesaucās. Vai jūs esat mans tēvocis Nīls?

- Protams, mazais, Nīls atbildēja un apkampa savu brāļadēlu, kamēr Alans turēja skavās savu brā­ļameitu.

- Tēvoci Alan? viņa jautāja. Vai tas tiešām esat jūs?

- Esmu gan, Alans apliecināja. Lai gan man ne­nāk ne prātā iebilst, ka atkal staigāt uz divām kājām ir lieliski. Nekad vairs neilgošos pēc četrām.

- Man likās, ka jūs esat miruši, Džons teica, asarām plūstot pa netīro seju.

- Mums tāpat, Alans piekrita. Tas bija baigs kri­tiens, ko mums nācās piedzīvot.

- Neatgādini man to, Nīls lūdza. Man vēl aizvien sāp dibens.

- Kas notika? Džons jautāja, aiz prieka smiedamies. Kā tas nākas, ka jūs atkal esat cilvēki?

- Nav ne jausmas, Nīls paraustīja plecus. Atklāti sakot, es daudz neko neatceros no tā, kas notika pēc tam, kad tas putns pacēlās gaisā ar maniem žokļiem ap potīti. Pirms pāris stundām es pamodos zem lapu kaudzes un, nemaz nerunājot par atskārsmi, ka mēs abi vairs neesam suņi, tas arī ir viss.

- Domāju, ka Leila varētu to izskaidrot, Alans ieminējās. Ja viņa būtu šeit. Galu galā viņa mūs pār­vērta par suņiem. Tā bija viņas saistība vai vēlēšanās, vai kā viņa to sauc. Viņš papurināja galvu. Nav tā, ka mēs nebijām pelnījuši to, kas notika. Ņemot vērā, ko izdarījām vai gribējām nodarīt tavam tēvam.

Džons pameta acis uz apvārsni, kur tagad viegli va­rēja saskatīt airētāja figūru stāvam laivas pakaļgalā.

- Kopš tā laika nav bijusi neviena diena, kad es ne­būtu vēlējies, kaut mēs to nebūtu darījuši, Nīls sacīja. No visas sirds vēlos, kaut mēs to nebūtu darījuši.

- Tagad tā ir arī mana kvēlākā vēlēšanās, Alans piebalsoja, kaut tavs tēvs varētu mums piedot, kad mūs atkal satiks. To es tiešām vēlos par visu vairāk…

- Nē! ķēniņš iesaucās. Nesakiet to. Nevēlieties neko!

Bet bija par vēlu. Aptuveni simt jardus tālāk aiz ko­kiem atskanēja skaļš blīkšķis, kam sekoja rēciens un statiskās elektrības sprakšķis. Vēlēšanos briesmonis at­kal bija ticis viņiem uz pēdām. Pēc brīža no augšas no­laidās Finlejs un, zaudējis vēl dažas astes spalvas pēc saskares ar Optabaurotāju, neveikli nosēdās Džonam uz rokas. Viņš skaļi iekliedzās un savicināja spārnus, cerēdams dot ziņu, ka jāpasteidzas. Bet Džons jau uz­sauca laiviniekam, lai brauc bez kavēšanās. Un šķita, ka laivinieks paklausa, airēdams ātrāk nekā iepriekš. Pēdējos simt jardus līdz krastam viņš veica nepilnā mi­nūtē. Bet no koku aizsega jau bija parādījies vēlēšanos briesmonis un sāka lēnām tuvoties cilvēku grupiņai, kas stāvēja ūdensmalā. Briesmonis bija mazāk nekā piecdesmit jardu attālumā, kad laiva beidzot piestāja krastā un visi ielēca priekšgalā tas ir, visi, izņemot ķēniņu, kurš atspieda savu spēcīgo, spalvaino plecu pret laivas priekšgalu un misiņa airētājam palīdzēja to iestumt ūdenī.

- Ātri, Džons uzsauca ķēniņam, kad laiva atīrās no krasta. Leciet iekšā!

Bet lielais Nebukadnecars kā nervozs zirgs jau četrrā­pus kāpās atpakaļ un, saskatījies ar Džonu, pasmaidīja un pacēla spalvaino roku, lai pamātu atvadu sveicienu.

I )žons vēlreiz iekliedzās, norādīdams uz vēlēšanos bries­moni, kas gandrīz jau bija klāt.

- Viss kārtībā, ķēniņš atsaucās. Viņš man ne­nodarīs pāri. Kā jau teicu, Džon, es neko nevēlos. Un man ir aizdomas, ka zāle šeit ir zaļāka nekā jūras otrā krastā.

Ķēniņš teica vēl kaut ko, bet to nevarēja saklausīt, jo, nikni rēcot, vēlēšanos briesmonis tuvojās ūdensmalai. Tā kā Džons, Filipa, Alans, Nīls un Finlejs izmisīgi centās tikt tālāk prom no liedaga, radījumu satracināja varbūtība, ka viņi izbēgs. Bet šķiet, ka ūdens tempera­tūra neļāva brist viņiem pakaļ, un drīz vien laivinieka veiklā darbošanās ar airi bija atstājusi Ištaras neapzi­nātā prāta radīto nezvēru bezspēcīgi rēcam krastā.

- Tpū! Filipa sodījās. Tas bija par mata tiesu.

- Vēl neesam prom no meža, Džons teica, satraukti raudzīdamies debesīs. Šurp braucot, mums uzbruka milzīgs putns.

- Ak jā, Filipa atcerējās. Tas droši vien bija ruhs. Es par to esmu dzirdējusi. Un viņa izstāstīja Džonam par Ķīnieti Gordonu un viņa patiesības muti un to, kā viņa bija sacēlusi vēju, lai palīdzētu šo radījumu aizdzīt.

Džonam nebija drosmes pateikt viņai, ka vējš bija aiz­nesis projām ne tikai putnu, bet arī Alanu un Nīlu.

Tomēr ruhs neparādījās. Alans un Nīls piebilda, ka viņi par to nemaz neesot pārsteigti, jo bija sāpīgi saplo­sījuši lielā putna kājas. Manuprāt, paies vēl kāds laiks, iekams tas varēs nostāvēt, Alans lepni teica. Jocīgi, bet putna kājas garšoja pēc siera. Pēc grauzdēta siera. Vēl tagad varu sajust šo garšu. Viņš savieba seju un nospļāvās pāri laivas malai.

Pēc pāris stundām laiva sasniedza pretējo krastu, un, atsveicinājušies no misiņa laivinieka (diemžēl viņi ne­pateicās laivai, kuras ozolkoka priekšgalam piemita runasspējas, un tāpēc tā nosprieda, ka braucēji ir ļoti nepieklājīgi), viņi izgāja cauri zemajām durvīm sienā un devās atpakaļ pa spirālveida taku, kas veda augšup un apkārt Samaras torņa apakšzemes daļai. Kamēr viņi tuvojās zemes virsmai un kļuva siltāks, Filipa juta, ka sīks kā sikspārņa pīkstiens pamazām atgriežas viņas džina spēks.

- Vai kāds ir padomājis, Alans jautāja, nevērsdamies ne pie viena atsevišķi, kā mēs izskaidrosim mūsu pēkšņo atgriešanos tajā armijas nometnē? Viņš paska­tījās uz Džonu. Džon, tu esi vienīgais, kuru leitnante Sančesa redzējusi iepriekš. Domāju, ka viņa nebūs visai priecīga par to, ka pēkšņi uzrodas trīs svešinieki un medību piekūns vietā, kas tiek uzskatīta par aizliegto zonu.

- Esmu par to domājis, Džons teica.

- Dari to žiglāk, māsasdēl, Nīls ieteica. Man diez ko nepatiktu, ja mūs iespundētu kādā Irākas cietumā, kamēr vini izdomās, ko ar mums iesākt.

- Manuprāt, bērni, ir pienācis laiks, viņa brālis Alans ierosināja, lai jūs pagādātu mums lidojošo pa­klāju vai ko tamlīdzīgu.

Džons papurināja galvu. Jāiztiek bez džina spēka, iekams nebūsim atgriezušies Jordānijā, viņš iebilda. Nimrods to stingri noteica. Turklāt esmu patiešām no­guris. Tā, kā jūtos tagad, es nespētu uzburt pat alus kausa paliktni, kur nu vēl lidojošo paklāju.

- Es jūtos tāpat, Filipa nožāvājās. Nezinu, kas tur bija tajā gaisā, bet esmu pārguruši.

- Cietumi, mēs nākam, Nīls nomurmināja.

- Mirkli pagaidiet, Džons ierunājās. Varbūt mēs nevaram lietot džina spēku. Bet nekas nevar aizkavēt Nimrodu kaut ko darīt.

Viņi tagad atradās tieši zem šahtas, kas veda augšā uz dušu telpu.

Džons izņēma savu mobilo telefonu, pārbaudīja, vai pienāk signāls, un pamāja abiem tēvočiem. Man nupat ienāca prātā lieliska doma.

Nebija viegli pārliecināt Edvidžesu kļūt par nākamo Zilo džini, bet Nimrods bija drošs, ka viņam tas ir iz­devies. Lai Edvidžesa drīzāk varētu beigt savu misiju un novest Montekarlo kazino līdz bankrotam, ja daži laicīgie tiešām izmantotu viņas sistēmu, Nimrods bija sameklējis vairākus cilvēkus, kuri bija ar mieru riskēt. Cafй de Paris, iepretī slavenajam vecajam kazino, Nim­rods un Edvidžesa bija sastapuši astoņas vecas dāmas no Anglijas, kuras ar baznīcas sagādātu autobusu ap­ceļoja Cфte d'Azur. Edvidžesa viņas bija ļoti aizrāvusi, un, pateicoties Nimroda prasmīgajai diplomātijai un iestāstīšanas mākai, viņas drīz vien bija gatavas izmē­ģināt jauno ruletes sistēmu.

Astoņas Celtnemas dāmas sameta katra pa piec­desmit eiro, lai vecajā sporta klubā nopirktu žetonus aptuveni 500 ASV dolāru vērtībā, un tad devās augšā pie galdiem, kur, rīkojoties pēc instrukcijas, saskaitīja desmit griezienus pēc kārtas, neizdarot likmes. Viņas uzmanīgi pierakstīja rezultātus un tad izvietoja savas likmes, vadoties pēc tā, ko Edvidžesa bija ieteikusi savā mazajā brošūriņā. Pirmajā spēlē viņas laimēja 18 000 dolāru. Otrajā 648 000 dolāru. Un trešā spēle viņām ienesa satriecošu summu 23 328 000 dolārus. Viņas būtu spēlējušas ceturto reizi, jo pa šo laiku bija pār­liecinājušās, ka Edvidžesas sistēma nevar pievilt, bet šai brīdī administrācija slēdza kazino. Varbūt tas bija vienīgais glābiņš, jo ceturtais laimests vecajām dāmām būtu ienesis 839 miljonus dolāru, kas nozīmētu kazino bankrotu. Varbūt visas Montekarlo bankrotu. Lai vai kā, Edvidžesa paziņoja, ka ir pilnīgi apmierināta ar re­zultātu, un drīz vien piekrita kļūt par nākamo Zilo džini. Tad viņa pievienojās Nimrodam viņa privātajā virpuļviesulī, lai lidotu uz Ammānu Jordānijā. No tu­rienes viņš grasījās kontaktēties ar Aješu, tiklīdz būs dabūjis ziņu no Džona, ka Filipa ir izglābta.

Nimrods un Edvidžesa atradās viesnīcas vestibilā, kad piezvanīja Džons. Apsveicis Džonu un izteicis savu mil­zīgo atvieglojumu, ka viņam un Filipai nekas nekait, Nimrods atzinās, ka ir mazliet apjucis.

Ja Alans un Nīls atkal ir kļuvuši par cilvēkiem, tad Aješa būs jutusi Leilas spēku. Jo tikai tas būtu varējis atdot viņiem iepriekšējo veidolu. Tādā gadījumā nav nekādas nozīmes, vai tu lieto vai nelieto džina spēku. Vēl vairāk pa šo laiku Aješa būs noteikti sapratusi, ka Filipa ir izbēgusi. Lai mani iesloga pudelē, bet nebūtu nekāds brīnums, ja viņa jau bija mēģinājusi apturēt jūsu izkļūšanu no Iravotumas. Labāk esiet piesardzīgi gadī­jumā, ja viņa plāno ko citu.

Sapratu, ko jūs teicāt, Džons sacīja, bet esmu bezgala noguris. Neesmu gulējis veselu mūžību. Ja es gribētu likt pazust hamburgeram, tad viss, ko varētu darīt, būtu to apēst, tik noguris es esmu. Un, manuprāt, arī Filipa jūt sekas pēc tā, kas ar viņu noticis. Tomēr inan ir kāda ideja. Tikai būs vajadzīga jūsu palīdzība, tēvoci Nimrod.

Leitnante Sančesa spodrināja zābakus, kad jauniņā kaprāle iesoļoja slietenī, lai ziņotu, ka steidzami jādodas uz dušu telpu. Tur viņa ieraudzīja divus vīriešus, tēr­pušos tumšos uzvalkos, un divus bērnus plēsīga putna pavadībā.

- Kas gan te notiek? viņa jautāja seržantam, kas apsargāja dīvaino piecnieku. Kas ir šie cilvēki?

- Es atradu viņus kāpjam laukā no bedres aiz netīrās veļas groziem, seržants atbildēja. Šie divi džentl­meņi apgalvo, ka viņi esot no Centrālās izlūkošanas pārvaldes.

- Tā tas ir, leitnante, Nīls apliecināja. Un mēs šeit esam ārkārtīgi svarīgā misijā.

Leitnante Sančesa tik tikko spēja novaldīt aizvaino­jumu. Galu galā vai nu viņi bija, vai nebija karavīri, šī tomēr bija sieviešu dušas telpa. Kāds CIP varētu būt iemesls iesūtīt jūs bedrē zem manu meiteņu dušām? viņa Alanam jautāja. Un kas ir šie divi bērni?

- Baidos, ka tā ir klasificēta un pilnīgi slepena infor­mācija, Alans atbildēja.

- Tā nu es jums ticēšu, Sančesa teica. Acumirkli, viņa piebilda, sazīmējusi Džonu. Es tevi pazīstu, vai ne? Tu esi tas mazais, kas te bija kopā ar vēderrunātāju. To vīrieti ar vienu roku.

- Leitnante, Nīls ierunājās. Vai jums šeit ir da­tors?

- Protams.

Vēl aizvien apsargāti, Alans, Nīls, Džons un Filipa sekoja leitnantei uz viņas biroju, kur Alans lūdza viņu ieiet CIP mājas lapā.

- Ko tagad? Sančesa jautāja, kad CIP mājas lapa parādījās viņas klēpjdatorā.

- Lappuses apakšā, Nīls atbildēja. Sekcijā Sazinie­ties ar mums. Izvēlieties elektroniskā pasta formu. Vēs­tījuma sekcijā iedrukājiet vārdus Alans un Nīls Gonti. Lapai vajadzētu pazīt mūsu vārdus un dot atbildi, ap­stiprinot to, kas mēs esam, un to, ko jums stāstījām par mūsu misiju.

Sančesai nepatika spiegi, pat tie, kas bija viņas pusē, taču leitnante paraustīja plecus un darīja, ko viņai lika. Dienot armijā, tā bija vieglāk.

Tūkstošiem jūdžu attālumā CIP lieldatorā Vašingtonā leitnantes e-pasts aši tika apstrādāts, un, pateicoties Nimrodam, apmaiņā pret triju vēlēšanos piešķiršanu kāds sens viņa draugs pārvaldē bija sagatavojis atbildi.

"Alans un Nīls Gonti ir ekspedīcijas aģenti, kuri paš­laik darbojas Irākas kara zonā, meklējot divus bērnus ar šifrētiem vārdiem Džons un Filipa, kuri, domājams, iesaistīti slepeno ieroču programmā. Lūdzam sniegt aģentiem Gontiem jebkuru palīdzību, kāda vien nepie­ciešama, lai palīdzētu īstenot viņu misiju saskaņā ar izlūkošanas nodaļas direktora vietnieka pavēli."

Kad leitnante Sančesa bija beigusi lasīt CIP ziņo­jumu, viņa neticīgi paskatījās uz Džonu un Filipu. Man jāatzīst, aģent Gont, ka viņi izskatās pārāk jauni, lai būtu iesaistīti šādā pasākumā. Gluži parasti bērni. Viņa brīdi padomāja. Izņemot piekūnu zēnam uz pleca. Tas ir mazliet dīvaini.

Nīls pasmaidīja. Viņi var izskatīties pēc parastiem bērniem, viņš piekrita. Bet, ticiet man, šie divi bērni nemaz nav parasti. Viņš paskatījās uz Džonu. Aiziet, mazais. Parādi viņai kaut ko no sava spēka.

Džons pamāja ar galvu. Skatieties uz to kafijas tasi, viņš teica un, ar rādītājpirkstu tēmēdams krūzes vir­zienā uz leitnantes rakstāmgalda, nomurmināja: ABECEDARIAN. Ar izsīkušo spēku viņš bija nodomājis likt tasītei pazust. Bet Džons bija noguris, ļoti nogu­ris, un tase nevis pazuda, bet saplīsa vairākos gabalos. Tase bija pilna ar kafiju, tāpēc tas palielināja efektu un pilnīgi pārliecināja leitnanti, ka viņai noteikti vajag sadarboties ar Alanu un Nīlu.

- Jā, leitnante sacīja. Ja nebūtu to redzējusi sa­vām acīm, nekad nebūtu noticējusi, ka tas ir iespējams. Šie divi bērni. Viņi ir līdzīgi personāžiem no komiksu grāmatām.

- Kā jau teicu, Alans atgādināja. Tas ir klasificēts kā pilnīgi slepens. Tas, ko jūs redzējāt, nav noticis. Šie bērni te nekad nav bijuši. Jūs neko neesat par mums dzirdējuši. Sapratāt? Viņš paskatījās uz seržanti, kura atbildes vietā pamāja ar galvu.

- Jā, ser, leitnante Sančesa atsaucās. Kā jūs teik­siet. Tikai pasakiet man, ko darīt.

- Labi, Nīls teica. Lūk, kā jūs varat mums palī­dzēt. Mēs gribam, lai mūs ar džipu aizved uz Kebabilonas restorānu Samarā.

- Es uz turieni nogādāju to cilvēku ar vienu roku, leitnante sacīja. Viņš teica, ka viņu saucot par Grouninu. Viņš te uzradās kopā ar zēnu pirms pāris dienām.

- Profesors Grounins? Viņš arī ir viens no tiem.

»

- Katrā ziņā tas izskaidro, kā viņš spēja tā sagrozīt balsi, leitnante Sančesa secināja.

- Jūs būtu pārsteigta par to, ko viņš spēj, cienītā, Alans apgalvoja. Bet jūs varat atstāt viņu mūsu ziņā. Mēs parūpēsimies par profesoru Grouninu.