Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

1. nodaļa DŽINI, KAS IENĀCA NO AUKSTUMA

- Es gribu būt ragana, Filipa teica. Ar daudzām kārpām.

- Un es gribu būt vampīrs, Džons piebalsoja. Ar īstām asinīm uz zobiem.

- Jūs abi zināt, ka par to nevar būt ne runas, viņu māte mundri iebilda.

- Tā mēs strīdamies katru gadu, Džons nopūtās. Es nesaprotu, kas tev pret to iebilstams, mammu. Halovīna vakars ir tikai nevainīga izprieca.

Džons un Filipa Gonti, kuri dzīvoja Ņujorkā, Aus­trumu 7. ielā 7, bija dvīņi, kam patika tas pats, kas citiem bērniem. Kaut vai saldumu medības Visu svēto dienas priekšvakarā. Bet viņi bija arī džini ar neparas­tām spējām, piemēram, varēja izpildīt trīs vēlēšanās. Vai vismaz viņi to darīja, kad laiks bija siltāks. Džini ir veidoti no uguns, tāpēc tiem ne visai patīk aukstums, un jauni, nepieredzējuši džini kā Džons un Filipa vēsā klimatā ir gandrīz bezspēcīgi. Tādēļ daudz biežāk dži­nus sastop karstās tuksnešu zemēs. Ņujorkā vasaras ir ļoti karstas, toties ziemas gaužām aukstas, un pat oktobra beigās laiks kļūst diezgan vēss. Bet šogad Halovīns bija neparasti silts, un kaut vai tādēļ, lai bērniem kompensētu aizliegumu kopā ar draugiem iet diedelēt saldumus, Gonta kundze, kas arī bija džine, izteica vi­ņiem priekšlikumu.

- Paklausieties, viņa ierosināja. Mēs varētu iz­mantot šo silto laiku un aiziet uz Centrālparku, kur jūs abi varat pārvērsties par kādu dzīvnieku tāpat vien, lai pavingrinātos. Galu galā šī var būt pēdējā iespēja, kad varēsiet izmantot savu džina spēku, iekams iestājas ziema.

- Bet es negribu būt dzīvnieks, Filipa turējās pretī. Es gribu būt ragana. Ar daudzām kārpām.

- Un es gribu būt Drakula, Džons uzstāja. Ar

asinainiem zobiem. »

- Bet es saku nē, Gonta kundze neatlaidās. Pirms daudziem gadiem, neilgi pēc tam, kad viņa satika Gonta kungu, viņa bija nozvērējusies nelietot savu džina spēku dvīņiem vēl aizvien neskaidru iemeslu dēļ. Džons do­māja, tam varētu būt kāds sakars ar faktu, ka viņu tēvs Edvards bija cilvēks un satraucās par abiem bērniem, kuru varā bija vismaz vasaras mēnešos pārvērst viņu par kādu dzīvnieku. Varbūt šā iemesla dēļ Gonta kun­dze bija vienojusies ar Džonu un Filipu, ka viņi lietos savu džina spēku vienīgi ar mātes atļauju. Gadījumā, ja viņi kaut ko izdarītu steigā un vēlāk nāktos to nožē­lot, jo džina spēks, pat jauna džina spēks, ir ļoti liels. Bet viņa apzinājās arī to, ka jauniem džiniem dažkārt ir nepieciešams savu spēku vingrināt kaut vai labas veselības un vispārējās labsajūtas dēļ.

Bet dvīņi vēl nebija gluži pārliecināti, ka kļūt par dzīvnieku ir labāk nekā diedelēt saldumus.

- Es nesaprotu, Džons nerimās. Kāpēc mēs ne­svinam Halovīnu? Tu tā arī nekad neesi pateikusi, kas tev ir pret to.

- Vai tad neesmu?

- Nē, dvīņi korī atbildēja.

Gonta kundze papurināja galvu. Varbūt šai ziņā jums ir taisnība, viņa atzina.

- Nu tad paklausīsimies, Džons ierosināja. Ja arī viņš likās noskaņots skeptiski, tad tāpēc, ka, pēc viņa domām, māte uztvēra Halovīnu pārāk nopietni.

- Tas tiešām ir loti vienkārši mīļie, vina teica.

Halovīns nedod skaidru atbildi uz jautājumu, par kuru lielais vairums cilvēku neko nezina, un tāpēc šis ir ļoti grūts laiks labo džinu ciltīm, tostarp mūsējai. Sapro­tiet, pirms daudziem gadsimtiem ļaunās džinu ciltis gūli, šaitāni un ifrīti pārliecināja lētticīgus cilvēkus izmantot šo īpašo gada dienu, lai džinus pielūgtu, pretī saņemot garantiju, ka tiem netiks darīts pāri. Cilvēki saģērbās kostīmos, ko reiz uzskatīja par tādiem, kas at­bilst ļaunajiem džiniem, kurus viņi pielūdza. Un izlika tiem durvju priekšā ēdienus un dzērienus, lai atpirk­tos. Tāpēc mūsu cilts, māridi, vienmēr atteikusies no tā visa. Vai tagad saprotat? Nudien, esmu nepatīkami pārsteigta, ka jūs to uzņemat tik vieglprātīgi pēc visa, ko šovasar piedzīvojāt kopā ar Nimrodu.

Dvīņi kādu brīdi klusēja, apsverot Gonta kundzes pa­skaidrojumu. Viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka džini varētu būt patiesais iemesls visam, kas Halovīnā bija slikts. Un atšķirībā no lielā vairuma bērnu viņi pā­rāk labi zināja, ka ļauns džins pēc savas vēlēšanās spēj sasaistīt un paverdzināt cilvēkus vai pat citus džinus. Savā pirmajā vasarā kā džini viņi bija savām acīm redzē­juši ļaunumu Ehnatona spoka veidā un Iblisa personā, kurš bija ifrītu ļaunākās džinu cilts vadonis. Viņi bija pārliecinājušies, ko spēj izdarīt patiess ļaunums. Ifrīti

Kairā bija nogalinājuši kādu vīrieti Huseinu Husautu. Gonta kundzei bija pilnīga taisnība. Pasaulē tik tiešām mita īstens ļaunums.

Filipa paraustīja plecus. Tagad, kad esi visu pa­skaidrojusi, manuprāt, tam ir liela jēga.

- Priecājos, ka tu tā domā, mīļā, Gonta kundze sacīja.

- Protams, Džons piekrita. Tu tikai pieskati mūs, labi?

Gonta kundze pamāja. Es esmu māte, viņa teica. Tas ir mans darbs.

Viņi sāka ar Centrālparka zvērudārzu. Bet, nosprie­duši, ka kļūt par dzīvnieku būrī nudien nav tīkama iz­klaide leduslācis izskatījās nožēlojams -, viņi žigli aiz­gāja no zvērudārza un sāka meklēt dzīvniekus parkā, kur tie brīvi skraidīja apkārt un kuru apveidu viņi uz pāris stundām varētu aizņemties.

Pēc kāda laiciņa Filipa nolēma pieņemt vāveres vei­dolu, un viņa bija sajūsmā, skraidot augšup un lejup pa kokiem. Viņa pat vajāja dažus tūristus, kas vilcinājās atdot savus riekstus. Filipa tomēr nebija gaidījusi, ka vāverei būs blusas vai arī tik nejauku attieksmi no burunduka, kura kokā viņa aiz pārskatīšanās bija uzrāpu­šies. Un, kad viņu sāka vajāt kaķis, meitene ar prieku atgriezās savā iepriekšējā izskatā.

Džonam bija grūtāk izraudzīties dzīvnieku, par kuru viņš gribētu kļūt. Pēc viņa domām, vāveres bija pārāk glītas un meitenīgas, un viņš jau grasījās atgriezties zvērudārzā un galu galā kļūt par leduslāci vai varbūt jūraslauvu, kad pamanīja kaut ko tādu, kas viņam šķita daudz valdzinošāks.

Netālu no slidotavas kāds vīrietis dažiem bērniem de­monstrēja medības ar piekūnu. Tiklīdz Džons ieraudzīja skaisto, lielo zilganas smilškrāsas piekūnu, viņš aši kon­sultējās ar māti, izrunāja savu fokusa vārdu (ABECEDARIAN) un kļuva par piekūnu, kura vārds bija Moltijs. (Fokusa vārdi ir slepenie vārdi, ko džini lieto, lai koncentrētu savu džina spēku gluži kā-palielināmais stikls fokusē saules siltumu vienā mazā punktā uz pa­pīra lapas, aizdedzinot to.)

Lielie piekūni ir pasaules ātrākie putni, un Džons lieliski pavadīja laiku, lidodams augstāk par koku ga­lotnēm, piķējot uz pāris stulbiem baložiem un kādu zēnu, kas nodarbojās ar tai chi, tad nolaizdamies pēc medījuma, ko piedāvāja Moltija dresētājs, un to visu ar 200 jūdžu ātrumu stundā.

Džona piedzīvojums tomēr nebija patīkams vien. Vēl vairākas stundas pēc tam Džons aizvien rīstījās, atmi­nēdamies, cik pretīgi garšoja beigtā pele, ko viņam kā atalgojumu bija pasniedzis mednieks.

Par spīti tam, Džons nolēma, ka vairāk par visu viņš uz Ziemassvētkiem vēlas saņemt lielo piekūnu. Un pēc rūpīgiem meklējumiem internetā viņš šo lūgumu izteica tēvam.

Edvards Gonts bija cilvēks un tāpēc laicīgs, kā mēdza sacīt dvīņu tēvocis Nimrods (arī liels un varens džins). Tas nozīmēja, ka, tāpat kā visi cilvēki, viņš ir veidots nevis no uguns, bet zemes un tāpēc bija gluži parasts. Tomēr tas nenozīmēja, ka Gonta kungam nebija ne­kāda teikšana par saviem fantastiski apdāvinātajiem bērniem. īpaši ziemā, kad viņš zināja, ka tie ir vairāk vai mazāk bezspēcīgi. Tad viņam bija daudz lielāka vē­lēšanās izturēties pret tiem kā pret parastiem bērniem un aizliegt darīt vai iegūt to, ko viņš neatzina par labu. Piemēram, dabūt lielo piekūnu.

- Es vēl saprastu, ja tu vēlētos kanārijputniņu, Gonta kungs sacīja, aizslēpies aiz laikraksta, kad Džons kādu rītu pie brokastīm bija ieminējies par to. Pat papagaili. Bet piekūnu? Piekūns ir pavisam kas cits, Džon. Piekūni ir plēsoņas. Ja nu tas parkā uzbrūk kāda cilvēka sunim? Es varētu nonākt tiesā, kur mani iesūdzētu par miljons dolāru. Un kas tad notiktu ar mums visiem?

- Tēt, Džons iebilda, runa ir par piekūnu, nevis pterodaktilu.

Bet Gonta kungs nebija pārliecināms.

- Ja tu vēlies kādu mīluli, kāpēc lai tā nebūtu smilšu pele vai kāmis kā… Viņš gribēja teikt "kā jebkuram normālam zēnam", bet aprāvās, atcerējies, ka viņa dēls nemaz tāds nebija. Tāpat kā viņa meita nebija tāda pati kā jebkura normāla meitene. Reizēm Edvards Gonts ne­juta nekādu grūtību palūkoties uz dvīņiem un aizmirst, kas viņi tādi ir. Galu galā viņi izskatījās kā normāli bērni. Viņi pat nebija identiski dvīņi. Džons bija garš un tumšmatains, bet Filipa augumā mazāka, ar ru­diem matiem un brillēm. Taču viņš pārāk labi apzinājās: kad pienāks vasara un temperatūra Ņujorkā pacelsies virs deviņdesmit grādiem pēc Fārenheita, viņam atkal nāksies būt piesardzīgākam, kad viņš ar abiem runās. Gadījumā, ja kāds no tiem nolemtu viņu pārvērst par suni. Tā nebūtu pirmā reizi, kad kas tāds notiktu. Viņa sieva bija pārvērtusi Gonta kunga brāļus Alanu un Nīlu par rotveileriem (tagad Gontu ģimenes mīluļiem) pēc tam, kad tie bija mēģinājuši viņu nogalināt gluži necila īpašuma dēļ.

Protams, ne Džons, ne Filipa nebija tādi džini, kas jebkad iedomātos savu tēvu pārvērst par suni. Lai arī cik kaitinošs viņš tiem varētu likties. Galu galā viņi bija māridi, un tas nozīmēja, ka viņi pieder pie trim labo džinu ciltīm, kuras cenšas palielināt labās veiksmes daudzumu pasaulē un pretojas trim slikto džinu ciltīm, kas mēģina vairot sliktu veiksmi cilvēcei kopumā. Pat tagad, kad Džons bija no tiesas dusmīgs, jo tēvs atteicās pat apsvērt domu viņam uz Ziemassvētkiem uzdāvināt lielo piekūnu. Turklāt zēnam bija radušās vēl dažas citas problēmas.

Ņujorkā ausa auksts decembra rīts. Bija sācies skolu brīvlaiks, un sāka snigt pirmais sniegs. Pa savas guļam­istabas logu septītajā stāvā Džons kopā ar Filipu vēroja sniegu un nodrebinājās. Katra sniegpārsla atgādināja, cik ilgi vēl būs jāgaida, līdz viņi atkal varēs lietot savu spēku. Sajuzdams aukstumu vairāk nekā parasts cil­vēks, Džons uzvilka vēl vienu svīteri un, šausmu pār­ņemts no tā, ko redzēja, noraizējies saduga. Viņam un māsai bija tikai divpadsmit gadu, bet abi bija pietiekami veci, lai atcerētos Ņujorkas ziemas, kas reizēm ievilkās līdz aprīlim.

- Mums, kā parasti, laimējas, viņš novaidējās. Būt džiniem pilsētā, kur ziema ilgst četrus mēnešus.

- Liekas, pagājusi vesela mūžība, kopš man tiešām bija silti, Filipa sacīja. Pagājusi nost no loga, viņa ap­sēdās uz pulētās koka grīdas un atspiedās pret milzīgu radiatoru. Šķiet, ka neesmu jutusies silti kopš tās pēc­pusdienas parkā. Kad es biju vāvere un tu piekūns.

- Nepiemini piekūnus, Džons nomurmināja, apsēz­damies viņai blakus. Viņš jau tā bija nomākts, un sniegs šajā aukstajā decembra rītā padarīja viņa noskaņojumu vēl drūmāku.

Taču tieši pirms pusdienlaika sniegs mitējās, un māte ienāca apjautāties, vai dvīņi nevēlas kopā ar viņu iziet laukā, lai iepirktos Ziemassvētkiem. Džons un Filipa uzreiz pielēca kājās un metās pie sienas skapjiem, lai aši saģērbtos, jo atšķirībā no cilvēkbērniem jauniem džiniem iepirkties patīk vienmēr.

Viņi uzvilka biezākos zābakus, siltākos mēteļus un pa Medisona avēniju devās uz priekšu kopā ar māti, kura bija uzvilkusi sabuļādas kažoku, uzlikusi elegantu ka­žokādas cepuri un apāvusi Tommy Trinder zābakus ar trušādas oderi. Uz acīm viņai bija Blue Max slēpošanas brilles. Kaut arī saģērbusies brišanai pa sniegu, viņa jo­projām izskatījās valdzinošāka par jebkuru aktrisi Kino­akadēmijas balvas "Oskars" pasniegšanas ceremonijā.

Kādu laiku viss gāja gludi. Dvīņi nopirka grāmatu tēvam, savukārt tēvocim Nimrodam glītu, sarkanu Campbell&Bummer kaklasaiti. Bērni nešaubījās, ka tā viņam patiks, jo tēvocis valkāja vienīgi sarkanas krāsas kaklasaites. Taču, stāvot Rokfellera laukumā, vērojot slidotājus un klausoties dziesmu "Mēs vēlam jums prie­cīgus Ziemassvētkus", dvīņi sāka justies savādi. Sākumā šī sajūta nebija nekas vairāk par vispārēju satraukumu, bet pēc kāda laika abi sāka svīst un strauji elpot, viņiem pat sametās slikta dūša. Gonta kundze uzreiz atskārta, kas īsti notiek.

Šeit visapkārt skan pārāk daudz vēlējumu un vēlē­šanās, viņa paskaidroja un ātri apturēja taksometru, lai vestu bērnus uz mājām. Cilvēki vēlas šo, vēlas to, novēl cits citam priecīgus Ziemassvētkus, nemaz neru­nājot par laba vēlējumiem. Viss būtu kārtībā, ja jūs būtu parasti cilvēki. Bet jūs esat jauni džini aukstā ziemā, un šīs vēlēšanās jums nav pa spēkam. Pat ja arī gribētu kaut ko darīt. Un tas jums abiem nāk par sliktu.

- Es tiešām jūtos mazliet savādi, Džons atzinās, kad viņi sēdēja taksometrā. It kā apdullis un apjucis.

- Vai tas ir kas jauns? Filipa vārgi pajautāja, bet Džons jutās pārāk noguris, lai atbildētu. -

- Man vajadzēja iedomāties, ka tā var notikt, Gonta kundze pati sevi norāja. PDV ir ļoti parasta parādība šai laikā. Es pati mēdzu to izjust uz savas ādas, kad bērnībā dzīvoju Londonā.

- PDV? Filipa nočukstēja. Kas tas ir?

- Pārāk daudz vēlēšanos, māte atbildēja.

Filipa piekrītoši pamāja. Viņa bija dzirdējusi par vē­lēšanos neapzinātu piepildīšanu, kas notika tad, ja džins izpildīja kāda cilvēka vēlēšanos, pats to nemaz neapjau­šot. Tā bija gadījies toreiz, kad viņa neviļus bija panā­kusi, ka saimniecības vadītāja Trampa kundze laimē Ņujorkas pavalsts loterijā. Bet PDV viņai bija kas pil­nīgi jauns.

- Pēc brīža jau jutīsieties labi, Gonta kundze mieri­nāja. Tiklīdz atkal izdosies jūs sasildīt. Bet man ienāca prātā, ka jūs abus varbūt vajadzētu aizvest pie džinu ārsta. Lai palīdzētu pārvarēt ziemas apātiju.

- Kas tā tāda? Džons novaidējās.

- Parasta džinu spēju stagnācija, māte paskaid­roja.

Pēc brīža taksometrs piebrauca pie viņu mājas, un Gonta kundze skubināja bērnus taisnā ceļā doties uz dzīvojamo istabu, kur kamīnā rāmi kurējās uguns.

- Apsēdieties pie uguns, bērni, viņa teica. Drīz vien jums būs silti.

Atradusi malkas grozu tukšu un tikai pāris ogļu ga­balu spainī, Gonta kundze aicināja palīgā Trampa kun­dzi. Lai gan Trampa kundze bija laimējusi loterijā, viņa turpināja strādāt pie Gontiem, jo bija tiem pieķērusies, it īpaši bērniem, kaut gan viņai nebija ne jausmas, ka tie ir džini. Trampa kundze tāpat nezināja, ka 33 miljo­nus dolāru laimējusi, Filipai izpildot viņas vēlēšanos.

Trampa kundze parādījās durvīs, plati smaidīdama, lai izrādītu savus dārgos, jaunos zobus. Zem uzsvārča viņai bija mugurā Christian Ribbentrop kleita un ap kaklu piecu virteņu pērļu rota. Matus viņa bija grie­zusi un krāsojusi pie Pierre Petomane Piektajā avēnijā un izskatījās tik labi kā vēl nekad.

- Trampa kundze, dvīņi ir apaukstējušies, Gonta kundze sacīja. Mums jāsakur lielāka uguns un viņi jāsasilda. Varbūt jūs varētu atnest ogles? Tikmēr es sa­dabūšu dažas pagales.

- Jā, Gonta kundze.

Kamēr abas sievietes gādāja par malku un oglēm, dvīņi spiedās tuvāk pie uguns. Brīdi vēlāk istabā ienāca divi milzīgi suņi. Ieraudzījuši, kas par nelaimi, tie aši pazuda un tūliņ atgriezās, lielajos, spēcīgajos žokļos ne­sot pa resnai pagalei. Suņi uzmeta malku uz oglēm un tad ieņēma vietu katrs savā kamīna pusē, it kā sargā­dami bērnus.

Džons caur zobiem, kas aiz aukstuma klabēja kā kas­taņetes, vārgi pasmaidīja. Viņam vieglāk bija ticēt tam, ka Alans un Nīls reiz bijuši cilvēki, nekā tam, ka tie reiz mēģinājuši noslepkavot viņa tēvu. Kamēr vien dvīņi atcerējās, suņi par viņiem bija rūpējušies, un abu dzīv­nieku uzticībai nebija robežu. Reiz Džons un Filipa mā­tei bija jautājuši, vai pēc tik ilgas uzticīgas kalpošanas nebūtu pareizi, ja viņa Alanu un Nīlu atkal pārvērstu par cilvēkiem. Taču Gonta kundze bija atbildējusi, ka viņai esot ļoti žēl, bet viņa to nevarot, jo brāļi pārvērsti par dzīvniekiem uz mūžu. Turklāt viņa devusi zvērestu nekad vairs nelietot džina spēku.

Tad Džons apvaicājies, vai viņš nevarētu pārvērst Alanu un Nīlu cilvēka veidolā vismaz vasarā, kad tem­peratūra ceļas un viņa džina spēks atkal pieaug. Gonta kundze atbildējusi, ka diemžēl arī tas neesot iespējams, jo to varot veikt tikai tas pats džins. Tāpēc Filipa uz­drīkstējās pajautāt mātei, vai vispār ir kāds iemesls, lai viņa atkal varētu lietot savu spēku.

- Tikai viens, māte bija atbildējusi. Ja būtu ap­draudēta jūsu vai jūsu tēva dzīvība.

Trampa kundze atgriezās dzīvojamā istabā un ielika liesmās dažus ogļu gabalus. Viņai cieši pa pēdām sekoja Gonta kundze, nesot dažas pagales, un drīz uguns kvē­loja pilnā sparā. Liesmām sasildot kaulus un atraisot to uguni, kas deg katrā džinā, jaunā vai vecā, dvīņi, gluži kā divi kaķi, apmierināti nožāvājās.

Gonta kundze pacēla klausuli un sāka griezt nu­muru.

- Kam tu zvani? Filipa jautāja.

- Džinu ārstam.

- Nav nekādas vajadzības, Džons iebilda, jo necieta dakterus gandrīz tāpat kā zobārstus.

Bet Gonta kundze jau runāja ar kādu personu līnijas otrā galā.

- Mums paveicies, viņa teica, kad bija beigusi sa­runu. Ir sagadījies tā, ka Dženija Zahertorte kopā ar savu dēlu Dibaku ir šeit, Ņujorkā.

- Kas ir Dženija Zahertorte? Džons jautāja.

- Daktere Zahertorte ir džinu ārste. Viņa vada holistisko ūdensdziedinātavu Palmspringsā, kuru izmanto arī ļaudis no Holivudas, lai gan lielākā daļa procedūru, ko viņa piedāvā, domātas džiniem. Izrādās, ka viņa atvērs jaunu klīniku Ņujorkā. Tāpēc viņa kopā ar dēlu pašlaik ir šeit. Un arī tāpēc, ka Zahertortes kundze vairs nedzīvo kopā ar Dibaka tēvu un dēlam daļa no brīvdienām jā­pavada pie mātes. Tāpēc izturieties jauki pret viņu, kad tiksieties. Manuprāt, viņš jūtas diezgan sarūgtināts par to visu. Lai vai kā, kuru katru brīdi vini būs klāt.

Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad jau atskanēja durvju zvans.

- Tas bija zibenīgi, Džons teica.

- Zahertortes kundze neatzīst laicīgos transporta veidus, Gonta kundze paskaidroja. Viņa vēl aizvien ceļo, izmantojot džinu tradicionālo paņēmienu.

- Kāds tas ir? Filipa pajautāja, bet Gonta kundze jau bija izgājusi vestibilā, lai atvērtu durvis, un viņu nedzirdēja.

- Manuprāt, ar lidojošo paklāju, Džons sacīja un, juzdamies mazliet sasilis, nometa virsējo mēteli.

Pa dzīvojamās istabas durvīm ienāca divi svešinieki. Gonta kundze tiem jau skaidroja, ka reizē ar ziemas apātiju dvīņus nomāc arī solījums nelietot džina spēku bez viņas atļaujas. Daktere Zahertorte nopietni māja ar galvu, bet viņas dēls Dibaks centās apvaldīt smieklus.

- Bērni, tā ir daktere Zahertorte, džinu ārste, par kuru jums stāstīju. Dženij, tas ir Džons un tā ir Fi­lipa.

Daktere Zahertorte noņēma lielas, melnas saulesbril­les un silti uzsmaidīja dvīņiem. Viņas garie, cirtainie mati bija melni un spīdīgi, it kā veidoti no tās pašas plastmasas kā saulesbrilles. Mugurā viņai bija zils bikšu kostīms, ko klāja zili kristāli, kājās zilas kurpes uz augstiem papēžiem. Vina izskatījās vēl valdzinošāka

V

nekā Leila Gonta. Šķita, ka džinu ārste tikko nokāpusi no skatuves Lasvegasā.

- Priecājos ar jums iepazīties, daktere Zahertorte teica. Tas ir mans dēls Dibaks, jūsu vienaudzis, tāpēc neklausiet stāstiem, ka viņš esot vecāks. Dibak, sasvei­cinies ar Džonu un Filipu.

Dibaks izdvesa troksni, kas atgādināja fagota skaņu, un izbolīja acis, pavērsdams tās uz augšu. Viņam bija gari mati, mugurā raibs krekls un ādas žakete, kājās džinsi un motociklista zābaki. Pēc Filipas domām, viņš izskatījās vecāks par divpadsmit gadiem. Viņai gan ne­bija laika par to domāt. Daktere Zahertorte jau bija satvērusi viņas plaukstu un pie pulsa turēja mazu svār­stu. To pašu viņa paveica ar Džonu, īpaši pievēršot uzmanību tam, kādā virzienā svārsts griežas, un tad pamāja ar galvu.

- Džini ir mazliet līdzīgi ķirzakām, ārste klusi sa­cīja. Viņiem vajag siltumu. Es jums pagatavošu ēdiena piedevu, lai šo problēmu atrisinātu. Tas ir ilglaicīgi lie­tojams līdzeklis. Patlaban jūsu ķermenim jāsaņem pēc iespējas vairāk siltuma. Esmu paņēmusi līdzi ko tādu, kas var līdzēt. Dibak, lūdzu, pasniedz man somu!

Dibaks atkal izbolīja acis un pacēla no grīdas tumši zilu ādas somu. No tās ietilpīgiem dziļumiem daktere Zahertorte izņēma trīs māla pudeles.

- Es to saucu par savu džinu un toniku, viņa teica. Tas ir uzmundrinātājs. Vulkāniskais ūdens no kars­ta avota manā dziedinātavā Palmspringsā, kas saucas "Neviens nav perfekts". Viņa pasniedza vienu pudeli

Džonam, tad Filipai un arī Gonta kundzei. Tu arī, Leila, viņa stingri sacīja. Manuprāt, arī tev uzmundrinātājs noderēs. Viņa pamirkšķināja dvīņiem. Tas ir tikai smalks vārds, ar kuru džinu ārste apzīmē toni­zējošu līdzekli.

- Man šķiet, ka tas ir karsts, Filipa ievēroja. Un dzīvelīgs. It kā tajā kaut kas kustētos. Viņa ar rokām cieši aptvēra pudeli. Vai vārītos. Kā ūdens tējkannā.

- Tagad izdzeriet visu, iekams tas nav atdzisis, dak­tere Zahertorte mudināja.

Redzēdami, ka māte bez vilcināšanās izdzer savu uzmundrinātāju, dvīņi darīja to pašu, atklājot, ka viņiem patīk tā garša; bet galvenais bija tas, ka viņi uzreiz jutās labāk. Tomēr daktere Zahertorte vēl nebija bei­gusi. No ādas somas viņa izņēma divus gludus, plakanus akmeņus apakštasītes formā un lielumā un pasniedza

katram no dvīņiem.

>

- Oho! Džons iesaucās. Tas arī ir karsts.

- Tas ir salamandras akmens, daktere Zahertorte paskaidroja. Tas nāk no Zemes centra un nekad ne­zaudēs savu karstumu. Katrā ziņā ne pēc sešdesmit vai septiņdesmit gadiem. Jūs varat turēt to kabatā, kad staigājat pa pilsētu, vai pa nakti ņemt līdzi gultā. Kā termoforu. Tas jums abiem palīdzēs uzturēt enerģiju un neieslīgt apātijā.

- Paldies tev, Dženij, Gonta kundze teica un sirsnīgi apskāva savu draudzeni.

- Nav par ko, Leila. Priecājos, ka varēju palīdzēt.

Gonta kundze paskatījās uz dvīņiem. Bērni, viņa

teica. Dakterei Zahertortei un man jāpārrunā daudz jaunumu. Aizvediet Dibaku uz virtuvi un palūdziet Trampa kundzei, lai viņa visiem pagatavo sviestmaizes.

Palūkojusies uz Filipu, daktere Zahertorte piebilda: Mīļā, lūdzu, pasaki Trampa kundzei, lai Dibaka sviest­maizēs nav sāls. No sāls viņš kļūst nevaldāms. Vai ne, Dibak?

Dibaks vēlreiz izvalbīja acis un sekoja dvīņiem uz virtuvi.

Viņi sastapa Trampa kundzi sliktā omā. Pēdējā laikā viņa bieži bija īdzīga, un dvīņi zināja iemeslu. Pēc lai­mesta Ņujorkas pavalsts loterijā Trampa kundze daļu savas bagātības bija iztērējusi par dzīvokli slavenajā Dakotas namā 72. ielā. Viņa bija nolīgusi darbā par ap­kopēju kādu Pikinga jaunkundzi, kas ļoti maz strādāja, bet saņēma lielu naudu. Tā kā Trampa kundze augu dienu bija projām, rosoties Gontu mājā, Pikinga jaun­kundze tikai sēdēja, skatījās televīziju un dzēra kafiju. Trampa kundze jau sen viņu būtu atlaidusi, ja nezinātu, ka Pikinga jaunkundze savus iepriekšējos darbadevējus bija veiksmīgi iesūdzējusi tiesā par negodīgu atlaišanu. Nabaga Trampa kundzi pārņēma šausmas, ka, atlaidusi apkopēju, viņa nonāks tiesas priekšā.

Pikinga jaunkundze bija tikai viena no divām pro­blēmām, ko Džons gatavojās atrisināt, tiklīdz, iestājoties siltākam laikam, viņa spēki būs atjaunoti. Otra pro­blēma bija tā, ka skolā viņu terorizēja kāds zēns vārdā Gordons Kārpcūks. Džons daudz bija domājis, ko lai iesāk ar Gordonu Kārpcūku. Šķita, ka viņa uzvārds vien liek pārvērst viņu par kārpainu meža cūku, bet Džons nebija pārliecināts, ka māte tam piekristu. Bija reizes, kad viņš jutās neērti, ka piedzimis labo džinu ciltī. Ja viņš būtu viens no ifrītiem, kas bija ļaunākā džinu cilts, Kārpcūks jau sen ēstu termītus un dzīvotu kādā dubļu bedrē Āfrikas savannā.